Kapēc LATVIJAS AVĪZE nepublicē latviski domājošos patriotus ? Tāpēc, ka LA vada komunisti-kangari, kuri nav ieinteresēti Taisnīguma atjaunošanai Latvijā. Pašsaprotams, ka pēc Tiesiskuma atjaunošanas Latvijā, tās vadība jau nākošajā dienā atrastos aiz restēm par genocīda īstenošanu pret paša tautu !!!
Foto: Vai jūs ziniet, kas es esmu? Mans vārds Lapsa, mūsdienu vēsturnieks un pētnieks Lato Lapsa, sapratāt !
Jā, šis ir tas pats mācītājs Kārlis Zuika, kuru mūsu “dižais vēsturnieks” Lato Lapsa iesūdzēja tiesā par goda aizskaršanu. Lieta diezgan interesanta. Nu, piemēram, ja es iesūdzētu kādu tiesā par viena miljona zādzību, kaut arī visi zinātu, ka vairāk par 500 Ls man nav……kādu godu var aizskart tam, kuram goda vispār nav !? Ja šis vīrelis, kura vārds ir Lato, sevi uzskata par cienījamu vēsturnieku un LR pilsoni, tad par ko sevi uzskata pīļtēviņš kaimiņa sētā- par Boingu vai ? Ar tādu runāsim arī tādā valodā, kāda viņam ir saprotama. Rakstot par tevi, Lato, man no bērnības uzpeldēja kāda divrinde, kura asociējas ar tevis sarakstīto “vēsturi”. “Tas nav cilvēks, tas ir m…., kas ar pirkstu d…. slauka. Pareizi un klasiskā veidā rakstīta vēsture organizē lasītāja smadzenes un prātu, bet lasot “Lato vēsturi”, galvā rodas tikai viena putra. Dzimtenes patrioti un kangari “sabērti” visi vienā katlā. Īsts kultenis… . Jebkurš, vai tas būtu patriots vai kangars, būtu tiesīgs tevi iesūdzēt tiesā par goda aizskaršanu, bet to nedara. Un zini kāpēc, Lato, tāpēc, ka ar garā vājiem neviens tiesāties nevēlas. Tu taču nenoliegsi to, ka jaunības gados un arī šodien esi cieši saistīts ar KGBistiem. Tātad, ar noziedzniekiem pret cilvēci ! Un kas tas tāds par sprukstiņu ir Gatis Krūmiņš ? Nu taču ne vēsturnieks un ja tomēr, tad no tās pašas brandžas no kuras nāk Lato. Jūs abi “brāļi vēsturnieki” pildiet dažādu kangaru politiskos pasūtījumus. Pēc Tiesiskuma atgūšanas LR jūs sprukstiņi tiksiet tiesāti par kolaboracionismu, t. i. par nodevību pret Latvijas valsti un latviešu tautu. Kāds sods pienākas nodevējam, domāju, ka nav jāatgādina! Un nobeigumā par to divrindi. Redziet sprukstiņi, vēsturi var rakstīt dažādi, taisnīgi vadoties no vēsturiskajiem faktiem,- neko nepieliekot un neko neatņemot. Var rakstīt, kā teikt, pēc dažādu politisko viepļu pasūtījuma-ar pirkstu smiltīs. Tāda vēsture kā nākusi, tā ari aizgājusi. Bet jūs “gara milži” vēsturi rakstāt ar to pirkstu, ar kuru d…. slauka. Tāpēc, pēc jūsu “vēstures” izlasīšanas biedri, skribenti, ir sajūta, ka “tu sēdi mājiņā ar sirdi”.
Foto: 4. maija dižais vēsturnieks, pļurkšis G. Krūmiņš
Uz atvadīšanos no jums sacīšu, kā to sacīja cienījamais mācītājs, Kārlis Zuika Lato Lapsam, ar cieņu pret garā vājajiem !
Uz redzēšanos neatkarīgās Latvijas Tiesā !
Par pielikumu atbild L. Grantiņš 29.11.2009
——————————————————————————————————————————-
Foto: Mācītājs Kārlis Zuika, B.D.
Ne mīts, bet patiesība par Kārli Ulmani.
Jaunās paaudzes vēsturnieks Gatis Krūmiņš jau vairākas reizes centies paust nepatiesību par Kārli Ulmani. Arī šī gada 16. septembrī viņš: “Neatkarīgā rīta avīzē” apgalvo, ka par Kārli Ulmani esot mākslīgi izveidots mīts. Mīts parasti veidojas tādu personu vidū, kuras nav piedzīvojušas attiecīgus notikumus, bet dzirdējušas nostāstus vai šo to lasījuši laikrakstos. Pats vēsturnieks G. Krūmiņš atzīst, ka rakstot un runājot par toreizējiem 30tajiem gadiem izmanto tā laika literatūru un periodiskos izdevumus. Diemžēl, tā ir vēsturnieku jaunās paaudzes nelaime, ka viņi maldīgos secinājumus par pirmskara Latviju un jo sevišķi par Kārli Ulmani smēlušies no padomju melu vēstures, kā arī 30to gadu laikrakstos un žurnālos. Taču viņi aizmirsuši vai arī negrib to dzirdēt, ka joprojām vēl dzīvi ir pirmskara Latvijā augušie un dzīvojošie cilvēki, kuri bijuši aculiecinieki tās Latvijas labklājībai un K. Ulmaņa darbībai.
Jāsecina, ka G. Krūmiņš nezina patieso Latvijas vēsturi. Viņš raksta, ka 1934. gadā Latvijai nebija nekādu ārējo un iekšējo apdraudējumu. Viņš nezina, ka 1918. gadā nodibinātajai Latvijas valstij (arī Lietuvai un Igaunijai) austrumu kaimiņš nebija draudzīgs un uzticams. Pēc Baltijas valstīm bija izstieptas rokas. Neizpalika arī iekšpolitiski apdraudējumi. Daudzi šodien nezina, ka jau 1934. gadā K. Ulmanis nebūtu atlaidis Saeimu, tuvāko divu gadu laikā apvērsumu izdarītu sociāldemokrātu kreisais spārns un Latvija nonāktu PSRS apkampienos. 1934. gadā Latvijā likvidēja arī daudzo partiju veidoto haosu. Lūk, Ingrīda Sokolova, kas nepārprotami uzskatāma par padomju ideoloģijas aizstāvi, rakstā “Sijāt un sijāt graudus no pelavām” (“NRA” 2006. gadā un 2008. gadā” Par jubileju domājot”) atzīst, ka nākamie 6 gadi pēc 1934. gada 15. maija bija ētiski un ekonomiski visveiksmīgākie Latvijas vēsturē.
Režisors O. Kroders, kas arī dzīvojis pirmskara Latvijā, intervijā 2008. gada 8. novembrī “NRA” apgalvo, ka pirms K. Ulmanis kļuva par prezidentu, Latvijā bija liels bardaks- līdzīgs tam, kāds ir tagad. Ulmaņlaika ekonomisko stāvokli ar šodienu salīdzināt nevar. Latvija bija viena no bagātākajām valstīm. To panāca ne pasaules krīzes beigas, bet K. Ulmaņa prasme vadīt valsti un vienot latviešu tautu. Latvijas patieso vēsturi nezinoši politiķi un arī žurnālisti apvaino K. Ulmani kā pretrunīgu personu. Par pretrunīgu var uzskatīt tādu personu, kas Latvijas valstij rādījās nacionāli domājoša, bet padomju varas gados kļuva par aktīvu komunisma ideju aizstāvi jeb pretēji- PSRS okupācijas gados slavēja padomju varu, Staļinu, komuniskumu, iestājās partijā, bet tagad atjaunotajā Latvijas valstī vicina sarkanbaltsarkano karogu, nolād komunismu un PSRS.
G. Krūmiņš centies K. Ulmani apvainot kolaboracionismā. Pēc okupācijas 1940. gada 17. jūnijā izveidota Kirhensteina valdība, kuru faktiski vadīja A. Višinskis, pieņēma daudzus lēmumus, rīkojumus u. t. t., kurus pēc tam piespieda K. Ulmani parakstīt. Visu nolēma jaunā “Tautas valdība”. No padomju čekas materiāliem zinām daudzus tūkstošus pespiedu kārtā parakstītus nopratināšanas protokolus, kuros nevainīgi cilvēki sevi atzinuši, ka bijuši spiegi provokatori, uzbrukumu gatavojuši u.t.t. Toreiz K. Ulmanis varēja dokumentus neparakstīt un nošauties. Nošauties varēja arī tie Latvijas ministri un ģenerāļi, kuriem draudēja represijas un viņus apcietināja. Apvainot K. Ulmani sadarbībā ar okupācijas varu ir negodīgi. G. Krūmiņš vienkārši nezina, kādas bija padomju varas un čeka. G. Krūmiņš pieder pie to tālo gadu militāro spēku situācijas “nezinošiem speciālistiem”, kuri uzskata, ka šajā 1940. gadā vajadzēja uzsākt kara darbību, pieteikt karu PSRS u.t.t. Padomju bruņotajos spēkos toreiz bija 1,5 miljoni vīru liela armija, 4 000 tanku, 1500 lidmašīnu, varena jūras kara flote. Notikumi Polijā pēc PSRS uzbrukuma 17. septembrī 2939. gadā liecina, kas mūs sagaidītu karojot ar PSRS. Ieņemtajā Austrumpolijā PSRS čekisti poļu armijas virsniekus aizveda uz Katinu un nošāva, karavīrus izsūtīja gulagā, kur daudzi aizgāja bojā, iedzīvotājus izsūtīja uz Sibīriju. Karā ieņemto Latviju, tas armiju un latviešu tautu būtu piemeklējis tāds pats liktenis.
Pēc kara Latvijas nacionālo partizānu kara cēloņus G. Krūmiņš nesaprot. Vairāk kā 20 000 nacionālo partizānu ļoti lielu daļu veidoja bijušie karavīri, leģionāri un citu militāro formējumu dalībnieki, kuri bija paglābušies no apcietināšanu un filtrācijas momentiem, kā arī vajātie politisko motivāciju dēļ. Cīnoties partizānu kara apstākļos viņi pierādīja, ka pretojās padomju okupācijai. G. Krūmiņš apvaino K. Ulmani, ka pieprasījis piešķirt pensiju. Tādejādi esot atzinis padomju varu un okupāciju. Arī ar to jaunais vēsturnieks parādījis pagātnes notikumu neizpratni. Padomju okupācijas gados pensijas pieprasīja visi Latvijas PSR dzīvojošie pensionāru vecumu sasniegušie iedzīvotāji. Lai latvieši, kuri toreiz saņēma pensijas, atzina un priecājās par padomju varu ?!
Jāsecina, ka Latvijas patieso vēsturi nepārzinošiem vēsturniekiem vajadzētu tikties ar pirmskara Latvijā dzīvojošiem, lai pārrunātu un precizētu vēsturisko patiesību. Dzīvie aculiecinieki, kuri piedzīvojuši Ulmaņlaiku, padomju okupāciju, otro pasaules karu, padomju čekas represijas, izsūtīšanas, apcietināšanas u.t.t., ir labākie vēsturisko notikumu zinātāji.
Ja G. Krūmiņš K. Ulmani dēvē par mītu, tad personu, kas apvaino K. Ulmani, darbība jāvērtē par rupju falsifikāciju, melu informāciju un nepatiesuma popularizētājiem. K. Ulmanis bija cīnītājs par latvisku Latviju. Viņš bija latviešu tautas aizstāvis. Viņš uzsvēra, ka Latvijai jātop par zemi, kur nedrīkst augt miljonāri uz trūcīgo rēķina. K. Ulmanim nebija tāda bagātību un naudaskāre kā daudziem šodienas varas vīriem.
Viņa bagātība bija brīva latviešu tauta. Apvainot K. Ulmani ir negodīgi !
Šodien lieki runāt par prezidentālu valsti, jo Latvijā nav neviena atbilstoši nacionāli domājoša, godīga, zinoša, pašaizliedzīga- tādas personas, kāds bija Kārlis Ulmanis !
Kārlis Zuika, B.D., bij. 15-tās divīzijas karavīrs
