Vilors Eihmanis. Bet tā rakstīja Indulis Ronis un Modris Slava, atšķirībā no Kremļa”politologiem”
LRTT: V. Eihmaņa atgādinājums šodien ir tieši vietā, jo tagadējā situācija atgādina 1934to gadu, kad dažādi švaļi sēja nesaskaņas tautā. Kārlis Ulmanis šiem mēsliem aplauza ragus. Daudziem šo, pirms gadiem LRTT teikto, vajadzētu vēlreiz pārlasīt, lai nepaliktu par idiotiem SAVAS AUGSTĀKĀS BŪTĪBAS priekšā !
Kādus tik plebejus cionisti “grūž” soc-tīklos, ka mati ceļas stāvus viņu klausoties, kur nu vēl, ja uz purniem jāskatās.
12.09.26
Induļa Roņa atbildes
– Kā jūs vērtējat Kārļa Ulmaņa rīcību 1940. gadā, par ko sabiedrībā ik pa laikam uzvirmo lielas diskusijas un vēsturnieki nosoda?
Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bijušais Vēstures institūta direktors, habilitēts vēstures doktors, grāmatas “Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā” autors, profesors Indulis Ronis:
Profesionālam vēsturniekam nav tiesību to nepateikt.
Kas attiecas uz vēsturniekiem, tad ir ļoti švaki ar kvalitāti. Bet daži labi vēsturnieki ir. Es kā profesionālis varu sacīt, ka tad, ja mēs apskatām notikumus sarežģītos vēsturiskos periodos, jāredz aina kopumā, ne tikai Latvijā, bet kaimiņzemēs, pasaulē. Ulmanis un Munters bija ļoti kompetenti, ar labām zināšanām. Domāju, ka daudzi mūsu tagadējie politiķi nav redzējuši tik daudz grāmatu, cik šie abi kungi izlasījuši… Ulmanis un Munters labi redzēja, kāda ir situācija. Par to liecina dokumenti.
Viņiem jau 1938. gadā bija skaidrs, ka būs slikti. Pēc Pirmā pasaules kara daudzi uzskatīja, ka Baltijas valstis nav spējīgas ilgi pastāvēt. Meierovics gadumijā vienmēr esot teicis tostu pateicībā Dievam, ka vēl viens gads aizvadīts un, ka Latvija vēl ir neatkarīga…
Ko patiesībā nozīmēja Ribentropa–Molotova pakts? To, ka tiek atjaunotas divas – Vācijas un Krievijas – impērijas to sākotnējās robežās ar nelielām niansēm. Nekā cita tur nav. Pārējais ir vēsturnieku fantāzijas.
Ulmanis zināja par šo slepeno Paktu un par to ir arī pateicis 1939. gada “Valdības Vēstnesī”, kad vajadzēja komentēt, kāpēc Latvijā vajadzēja atļaut ierīkot PSRS armijas bāzes: ka notikusi jauna robežu un sfēru pārdale, mēs esam par mazu, lai to varētu ietekmēt, un mums jādomā, kā izdzīvot šādā reālā situācijā. Ulmanis ar Munteru cerēja uz starptautiskajām tiesībām un suverenitātes saglabāšanu. Amerikā ir publicēta stenogramma, ko Munters Kremlī ir runājis, – tur Staļins un Ribentrops izskatās vairāk nekā nožēlojami agresori.
Bet to noklusē – gan Kreituse, gan visi pārējie vēsturnieki.
Kāpēc?
Tāpēc, ka tas parāda lietas būtību un tad būtu smieklīgi Ulmani un Munteru apvainot valsts nodevībā. Patiesībā viņi pamatā izstrādāja daļēju findlandizācijas politiku, kas paredzēja daļēju suverenitātes pašierobežošanu. Ulmanis jau vienubrīd gribēja karot, bet tad latviešus sagaidītu Krimas tatāru liktenis – visus izsūtītu!
Ulmanim un Munteram Latvija bija sirdī, viņi to bija veidojuši, katrs no viņiem individuāli būtu ar mieru arī atdot savas dzīvības Latvijas labā.
– Kāpēc tad Munteru publiski attēlo kā latviešu tautas nodevēju un krievu (padomju) spiegu? Tas nāk no vācu laikiem. Vācu galvenā propagandas tēze latviešu tautai bija: jūs nodeva pašu valstsvīri, atdeva krievu rokās, jums vajadzēja cīnīties kopā ar mums pret krieviem, bet viņi, jūsu valstsvīri, to negribēja! Arī vācieši slēpa Ribentropa–Molotova paktu.
Kāpēc tagad to nepasaka?
Profesionālam vēsturniekam nav tiesību to nepateikt.
Raksta avots: Tautastribunals
Ja šie CIĀNAS MAITAS PUTNI ir latviešu patrioti, tad izkārnījums uzskatāms par GAISA ATSVAIDZINĀTĀJU ! Ko DDD pasaka un nepasaka par K. Ulmaņa rīcību 1939.-1940. gadā.
Ko DDD pasaka un nepasaka par K. Ulmaņa rīcību 1939.-1940. gadā.(Skat. DDD šī gada nr. 11) Modris Slava
Līga Muzikante rakstu “80 gadus kopā ar ārējo ienaidnieku” sāk ar pārmetumu K. Ulmanim “nodevībā”, jo lūk, viņš esot ielaidis ārējo ienaidnieku valstī bez cīņas. Militārajā jomā pastāv tāds nerakstīts noteikums, ka karā ielaižas vai to sāk tikai tad, ja ir kaut minimāla iespēja uzvarēt. Karus nekaro karošanas dēļ vien. Ja L. Muzikante piemin karaļa Artūra cīņu negaidītā ienaidnieka aplenkumā, tad viņa bruņiniekiem bija šī minimālā iespēja uzvarēt, bet Latvijai šāda iespēja 1939. gada oktobrī nebija. Tāda iespēja bija bermontiādē, bet ne šoreiz.
Bija noslēgts Rībentropa-Molotova (Hitlera-Staļina) līgums ar tā slepenajiem pielikumiem, kas paredzēja Eiropas pārdalīšanu, iekļaujot Latviju PSRS ietekmes zonā, un K. Ulmanim, labā izlūkdienesta darba dēļ, to saturs bija zināms. Un PSRS tolaik bija Vācijas militārā sabiedrotā. Abas valstis jau bija kopā uzbrukušas Polijai un to uzvarējušas, līdz ar to Baltijas valstis bija PSRS armiju ielenktas, un uz Vācijas atbalstu nebija ko cerēt, ko apliecināja arī Vācijas vēstnieks. Vācija toreiz bija PSRS sabiedrota valsts! Šī abu valstu – Vācijas un PSRS – alianse toreiz valdīja Eiropā un tajā nebija spēku, kas to spētu uzvarēt, arī Anglijas un Francijas savienība ne, kā to parādīja tālākā notikumu attīstība: Francijas un Anglijas karaspēks tika sakauts, Francija okupēta, Anglijai tikai ar milzu grūtībām izdevās evakuēt savu armiju no Dunkerkas. Anglijai kaut kādas izredzes parādījās tikai pēc kara sākšanās starp Vāciju un PSRS un ASV iesaistīšanās karā, bet līdz tam – tikai smagas aizstāvēšanās kaujas gaisā un jūrā, kurās Anglija cieta milzīgus zaudējumus.
Un šajā situācijā DDD gribētu, lai Baltijas valstis būtu pretojušās PSRS? Līga Muzikante pārskaita vīrus, cik lielu armiju tās varētu mobilizēt savu valstu aizstāvībai – viņai iznāca apmēram tikpat liela, cik bija Somijai. Taču ne jau vīru skaitam bija nozīme, bet gan tanku, lidmašīnu un artilērijas spēku samēram, kas bija absolūti nesamērojams: tie daži desmiti tanku un lidmašīnu bija nekas, salīdzinot ar PSRS tanku un lidmašīnu tūkstošiem. Bez tam Somijā bija dabīgi šķēršļi padomju tanku un armijas kustībai, kas vēl bija papildus labi nostiprināti. Kur šo šķēršļu nebija, Somija nespēja efektīvi pretoties PSRS. Somija zaudēja lielu savas teritorijas daļu, tādēļ šī kara beigās Somiju nevar uzskatīt par uzvarējušu, lai arī tai izdevās saglabāt neatkarību. Baltijas valstīs šādu nozīmīgu dabīgu šķēršļu nebija, izņemot purvus un upes, tādēļ būvēt aizsardzības līnijas nebija jēgas. Un nevajadzētu iedomāties, ka visu Baltijas valstu valdības rūpīgi neizanalizēja visas iespējas pretoties, pirms izlēma parakstīt bāzu līgumus ar PSRS, jo uzvarēt karā nebija ne vismazākās iespējas. Tā būtu vienkārša pašnāvība, bez tam vēl dodot papildus iespējas nežēlīgi izrēķināties ar Baltijas tautām. Mēs jau piedzīvojām Baigo gadu, bet tas varēja būt vēl daudz baigāks, ja mēs toreiz būtu izlēmuši pretoties. Taču L. Muzikante slavē šādu pašnāvību, nepadomājot par to, ka viņa pati, iespējams, pat nebūtu nākusi pasaulē, ja šī pašnāvība būtu notikusi. Un vēl kauns par savu sakāvi karā, kas būtu neizbēgama. Tagad mēs varam vainot PSRS par negodīgu rīcību (jo tā solīja neizmainīt šo valstu iekšējo kārtību, respektīvi, neokupēt) un bezjēdzīgo, apkaunojošo Baltijas tautu slepkavošanu, bet atklātas pretošanās gadījumā mēs to darīt nevarētu, jo tad mēs būtu ienaidnieki, un uzvarētājus netiesā. Mēs kā tauta, ļoti iespējams, vispār būtu gājusi bojā.
Tomēr šī L. Muzikantes argumentācija nav ļauna, tā ir labi domāta, lai arī ir nepārdomāta. Daudz ļaunāka ir Latvijas okupācijas fakta nekonstatēšana, tās aizvietošana ar tēzi, ka K. Ulmanis “bez pretošanās atdeva valsti” PSRS. Un līdz ar to viņa atzīst K. Ulmaņa varas leģitimitāti arī pēc šīs okupācijas, kad viņš parakstīja okupācijas varas diktētos likumus, kas nojauca Latvijas valsts iekšējo kārtību, lai arī Latvijas valsts un K. Ulmaņa vara de facto vairs nepastāvēja un līdz ar to šiem K. Ulmaņa parakstītajiem likumiem vairs nekādas juridiskas leģitimitātes nebija. Tikpat labi tos varēja būt parakstījis kāds sētnieks uz ielas, vismaz no no juridiskā viedokļa, jo K. Ulmanim nekādas varas, nedz kontroles pār valsti vairs nebija.
1940. gada 17. jūnijs ir robežlīnija starp diviem mūsu valsts statusiem. Līdz 1940. gada 17. jūnijam PSRS juridiski bija Latvijas sabiedrotā valsts, sākot ar 1939. gada beigās parakstīto bāzu līgumu. Ar to ir izskaidrojams K. Ulmaņa aicinājums iedzīvotājiem tieši pirms okupācijas, kura vēl nebija notikusi: “Palieciet savās vietās, es palieku savā vietā”, un aicinājums izturēties draudzīgi pret ienākošajām padomju armijas daļām. Jo Latvijā ienāca nevis okupanti, bet Latvijai draudzīgas valsts karaspēks. Tieši kurā brīdī “draudzīgais padomju karaspēks” pārvērtās par okupantiem? Tajā brīdī, kad iebraukušie tanki devās nevis uz savām bāzēm, bet ieņēma pozīcijas pie visiem svarīgākajiem punktiem valsts galvaspilsētā un pārņēma kontroli pār to un visu valsti! Ar šo brīdi sākās okupācija un K. Ulmaņa vara un Latvijas neatkarība bija beigusies. Līdz ar to šī vara vairs nebija leģitīma un visi tās lēmumi vai pieņemtie likumi – prettiesiski, jo tika parakstīti okupantu ieroču stobru priekšā. Tiem bija tikai propagandas vērtība, nevis juridiska. Domājams, ka K. Ulmanis to pilnībā apzinājās.
Lūk, šo faktu Līga Muzikante ne piemin, ne apsver. Un pēc noklusējuma tas nozīmē Latvijas okupācijas neatzīšanu, kas patiešām izskatās nodevīgi, jo vaina no padomju okupantiem tiek pārnesta uz upuri – latviešu valsti, tautu un tās toreizējo valdību. Mūsdienās kādas valsts okupēšanu, aneksiju, kolonizēšanu un genocīda izvēršanu pret vietējiem iedzīvotājiem uzskata par starptautisku noziegumu pret cilvēcību, kam nav noilguma. Tieši to deklarē DDD, tādēļ šai avīzei nevajadzētu savos rakstos pielaist tēzes, kas ir pretrunā ar šo nostāju. Arī H. Rērihas citāti nav piemērojami notikumiem Latvijā 1940. g. un pirms tiem. Piemēram, Latvija priekškara laikā ap 25 % no valsts budžeta tērēja militāriem izdevumiem. Vai par maz? Pat, ja būtu tērējusi 100 % no budžeta tam, tas nebūtu salīdzināms ar PSRS vai Vācijas ieguldījumiem savu armiju un to bruņojuma attīstībā. Un 2. pasaules karš bija tehnoloģiju un resursu karš, kurā cilvēku skaitam vairs nebija izšķirošas nozīmes.
Pēc Meistaru (ar B. Krēmes starpniecību) teiktā mēs zinām, ka H. Rērihas uzdevums bija sagatavot mācekļus 2. pasaules kara ugunīgajiem pārbaudījumiem un veicināt nacisma sagrāvi. Viņas pārmetumi L. Muzikantes citātā bija vērsti pret Eiropas valstīm, kas nepretojās Vācijas ekspansijai, nevis Baltijas valstīm. Arī brīvmūrnieku organizācijas izlēma vērsties pret nacismu, ko uztvēra kā necilvēcisku un draudu cilvēces attīstībai mīlestības principa iedzīvināšanā. Staļinisms tika uzlūkots kā mazāks ļaunums, tomēr ļaunums, jo Viedas Meistaru Hierarhija noraidīja metodes, ko tas izmantoja, proti, nedzirdēto varmācību un apziņas brīvības apspiešanu, tomēr citādi atzina sociālisma sākotnējos mērķus.
Latvija 1940. gadā bija upuris, nevis vaininiece, un to ir pavisam labi jāiegaumē arī DDD!
12.06.20
Labs raksts, Modri, bet varēja būt ĻOTI LABS, ja nebūtu šis galīgi nejēdzīgais teikums: “Tomēr šī L. Muzikantes argumentācija nav ļauna, tā ir labi domāta, lai arī ir nepārdomāta.“ Viss, ko Līga Muzikante saka, ir pārdomāts līdz pēdējam burtam. Viņa pilda savu sātanisko uzdevumu pret latviešu tautu…, to degradēt un pataisīt citu tautu acīs par gļēvu un nodevīgu…. un Tu, Modri Slava, to zini tik pat labi kā Linards Grantiņš. Tie, kuri bildējas kopā ar Ļeņinu, Puķinu un Medvejevu, ir slepkavu cilts pārstāvji. Es to nodevīgo čūsku midzeni esmu izbaudījis uz savas ādas… .
Linards Grantiņš
Nūja!Slimi jūs esat ar to Ulmanismu un neizarstejami.
Oi, cik vecu zupu uzsildījāt, tiešām nekā jaunāka nebija??? :)))
Sveicināti! Ulmanisms vēl nav tik traks kamēr neaiziet līdz tagadējā Premjera asociācijā ar 15. maija Republiku. Tad kā ir ar COOlbergu Grantiņa Kungs? Jo te minētā DDD dalībniece Liene Apine ir viņa partijā. Nemaz atkal nerunājot ,ka to partiju dibināja Andra Šķēles Tautas partijas līdzdibinātājs Uldis Pīlēns.
Smirdīgajai kucei lenočkai sen vairs nav nekā kopīga ar Gardu un DDD.
Klausieties manos vārdos, bet neskatieties manos darbos!
Tieši šāds jautājums rodas, vērtējot Aivara Gardas vadītās Latvijas Nacionālās frontes politisko darbību.
Sabiedrība gadiem ir dzirdējusi aicinājumus boikotēt Saeimas vēlēšanas. Taču tad rodas pavisam vienkāršs jautājums: ja Saeimas vēlēšanas ir boikotējamas, kāpēc paši šīs kustības cilvēki ir devušies kandidēt uz Saeimu?
Aivara Gardas, Aivara Gedroica, Līgas Gardas (agrāk Līgas Muzikantes) un Lienes Apines vārdi dažādos laikos ir parādījušies saistībā ar Saeimas vēlēšanām. Turklāt arī šodien, pirms 2026. gada 3. oktobra 15. Saeimas vēlēšanām, Liene Apine ir atrodama oficiālajā vēlēšanu dokumentācijā kā deputāta kandidāte.
Tāpēc jautājums nav par to, ko cilvēks saka, bet gan par to, ko viņš dara pats.
Ja vēlēšanas tiek pasludinātas par nederīgām, sistēma – par nepieņemamu, bet tajā pašā laikā pats kandidē uz Saeimu, tad sabiedrībai ir tiesības prasīt: kur beidzas principi un sākas politiskais izdevīgums?
Vēl nopietnāks ir jautājums par konsekvenci nacionālajos jautājumos. Ja cilvēks gadiem uzstājas kā īpaši principiāls Latvijas un latviešu tautas interešu aizstāvis, sabiedrībai ir tiesības vērtēt, vai viņa rīcība praksē atbilst paša deklarētajiem principiem. Tā Raivim Dzintaram, Jānim Iesalniekam un Imantam Parādniekam pazuda visas nacionālās jūtas, kad viņi tika pie varas un lielākas naudas. Tas pats noticis ar Lieni Apini.
Manuprāt, Latvijas politikā pārāk bieži ir redzama viena un tā pati parādība: pirms varas iegūšanas skan skaļi nacionāli un principiāli saukļi, bet pēc nokļūšanas pie ietekmes mainās gan prioritātes, gan attieksme.
Tāpēc arī Latvijas Nacionālās frontes gadījumā būtu jāvērtē nevis skaļākie saukļi, bet konkrēti darbi, lēmumi un politiskā konsekvence.
Ja aicini citus boikotēt vēlēšanas, bet pats kandidē uz Saeimu, sabiedrībai ir tiesības pajautāt: kāpēc?
Vārdi ir lēti.
Principus pārbauda darbi.
Atkārtoti aicinu izlasīt! http://klab.lv/~aivars_666/144089.html
.
.
.
Izrādās, ka esi vienīgais pareizais…
Kā gan savādāk! :)))
Aivara Gedroica rakstā uzmanība pievērsta ne tikai Latvijas parasporta politikai, bet arī Lienes Apiņas rīcībai un publiskajai darbībai. Iepriekš viņa citus mudināja nekandidēt Saeimā un nebalsot par deputātiem, bet tagad pati kandidē uz Saeimu. Viņas darbība ir saistīta arī ar Aivaru Gardu, Latvijas Nacionālo fronti, laikrakstu DDD un parasporta jautājumiem.
Šī rīcība var radīt iespaidu par pretrunīgu vai divkosīgu pieeju — vienu mērauklu piemērojot citiem, bet citu sev. Ja vienā situācijā Liene Apiņa iestājas par noteiktām vērtībām, bet citā, pašai nonākot pie varas un naudas, rīkojas tām pretēji, var rasties jautājumi par viņas nostāju, principiem un politisko konsekvenci.
Jautājumi sabiedrībai:
Kas ir mainījies — Lienes Apiņas uzskati vai personīgās ambīcijas?
Kāpēc agrāk citiem tika ieteikts nekandidēt Saeimā un nebalsot par deputātiem, bet tagad viņa pati kandidē?
Kā viņa skaidro savu nostāju un rīcību saistībā ar Aivaru Gardu, Latvijas Nacionālo fronti, laikrakstu DDD un parasporta jautājumiem?
Ja vakar citiem “nedrīkstēja”, bet šodien pašai “drīkst”, sabiedrībai ir tiesības jautāt — kāpēc?
Kur palika Lienes Apines nacionālās jūtas un aicinājumi ne tikai nesadarbosies ar okupantiem (Latvijas piekto kolonnu), bet arī veikt Latvijā deboļševizāciju, deokupāciju, dekolonizāciju?
Aivars Gedroica raksta links un raksts.
Links:
https://klab.lv/~aivars_666/
PAR PSEIDOPATRIOTISKAJIEM PARAPIMPIEŠIEM UN VIŅU DRAUĢEĻIEM
Valodnieki un žurnālisti ik pa laikam strīdas, kā tad pareizāk būtu saukt mūsu invalīdus-sportistus, kas piedalās speciāli viņiem veidotajās paralēlajās olimpiskajās spēlēs – paraolimpieši vai paralimpieši, vienlaikus, protams, rūpīgi skatoties pār plecu, kā ir ar tiem nosaukumiem citās pasaules valstīs, lai no tām neatšķirtos un vajadzības gadījumā veikli pārkārtotos. Es, savukārt, izlēmu viņiem piešķirt nosaukumu parapimpieši, kas, pirmkārt, ir īsāks par vienu no iepriekš minētajiem, otrkārt, ar zināmu divdomīgu, nicinošu pieskaņu, taču viņi to, manuprāt, ir pelnījuši, ja kāds nesaprot, kāpēc, tad iesaku izlasīt šo publikāciju līdz galam, un gan jau tad spēs to saprast…
Par to, ka ir tādi ļaudis, kā tagad moderni saka, ar ierobežotām kustību spējām, kuri, par spīti gūtajām traumām, nodarbojas ar sportu un pat gūst zināmas starptautiskas godalgas, es zināju jau sen. No vienas puses, protams, jutu pret viņiem zināmu cieņu, ka viņi spēj parādīt sevi kā gana fiziski un garīgi izturīgus ļaudis (jo uzvaras un rekordi tāpat vien nenāk, tas prasa gana lielu, mēnešiem un gadiem ilgu darbu un piepūli), no otras, neredzēju viņos nekādu patiesu Patriotismu (plātīšanos ar mūsu valsts karogu rokās un staigāšanu sarkanbalti sarkanā apģērbā es par tādu neuzskatu) un vēlēšanos izmantot savu statusu, lai risinātu svarīgas un mūsu tautai varbūt pat izdzīvošanai vitāli nozīmīgas problēmas. Intervijās no viņiem skanēja standarta frāzes: “Es mīlu Latviju! Es lepojos startēt mūsu komandas sastāvā…” utt., utjp., tai pašā laikā izvairoties no politisku jautājumu un filozofisku problēmu risināšanas, piemēram, ieminoties par to, kāds ir mūsu valsts nacionālais sastāvs, cik mums vispār ir latviešu kā tādu, kāda mūs sagaida nākotne (visus – gan veselos, gan slimos un kroplos), kā panākt, lai latviešu valoda skanētu arī pēc 100 gadiem, kad mūs vairs neviena šeit nebūs… Šādas problēmas viņi apspriest nesāka, jo tad agri vai vēlu būtu jānonāk pie mūsu valsts vadītāju piekoptās politikas izvērtēšanas – kāpēc netika veikta dekolonizācija, kāpēc Latvija atkal kļuvusi par caurstaigājamu sētu, kāpēc latvieši brauc prom no valsts, bet vietā ienāk cittautieši – un ne vairs tikai no bijušās PSRS teritorijas. Esmu pārliecināts, ja būtu vēl dzīva no bērnības ratiņkrēslam piekaltā filozofe Zenta Mauriņa, viņu gan tas uztrauktu, un viņa par to visu runātu. Bet mūsu invalīdiem-sportistiem latviešiem (par sportistiem-cittautiešiem, kuri dažs labs pat nemāk kā nākas runāt valsts valodā, vispār nav te jēgas ieminēties) likās pareizāk šādas tēmas neaizskart, jo citādi varētu zaudēt varturu labvēlību un līdz ar to arī iespēja uzstāties limpiādēs, saņemt medaļas un naudas balvas visdrīzāk ietu secen.
Katrs, protams, dzīvo kā prot un uzskata par pareizu, bet man, savukārt, ir tiesības subjektīvi izvērtēt, kurš cilvēks ir pelnījis manu cieņu un kurš nē, parapimpiešu vidū es nevienu cieņas vērtu radījumu neatradu, tāpat, kā, starp citu, arī parasto olimpiešu vidū nē.
Tāpēc, kad uzzināju, ka Līga Muzikante un liene apine (šīs dāmītes vārdu un uzvārdu turpmāk visiem iesaku rakstīt tikai ar mazo burtu) sākušas strādāt Latvijas Paralimpiskajā (vai nu kā to toreiz sauca) komitejā, es to uztvēru vēsi vienaldzīgi, sak, katram no mums ir kaut kā jādzīvo, komunisms mums tuvākajā laikā nespīd, viss “maksā tik, cik maksā”, bet iztikt no pārsvarā garīga rakstura grāmatu izdošanas un tirgošanas mūsdienās ir, maigi izsakoties, problemātiski. Tiesa, kad L.Muzikante, nezinu īsti, cik nopietni, piedāvāja arī mani iekārtot šajā iestādē darbā, es pateicu striktu “nē”, ne tikai tāpēc, ka tad man, visticamāk, nāktos mainīt dzīves vietu, bet galvenokārt tāpēc, ka neuzskatīju šos cilvēciņus par tā vērtiem, lai es ar viņiem sadarbotos iepriekš jau uzskaitīto iemeslu dēļ. Pie reizes novēlēju Līgai mēģināt viņus pāraudzināt un pievērst Patriotiskam pasaules uzskatam! Lai nu man piedod Līga, ja es kļūdos, bet, manuprāt, te viņa cieta pilnīgu fiasko. Vai kaut viens parapimpietis abonēja avīzi DDD? Man liekas, viņi nevēlējās to lasīt pat tad, ja kāds to viņiem par velti rokās iespieda! Vai kāds no viņiem uzrakstīja kaut vienas A4 formāta lappuses garumā rakstu mūsu avīzei? Nē, protams, nebija viņiem ne talanta, ne laika, ne vēlmes to darīt (starp citu, tieši invalīdiem publicēties “DDD” būtu visdrošāk, ļoti šaubos, ka kādam tiesnesim celtos roka ratiņkrēslā sēdošu cilvēku par nacionālā naida kurināšanu iebāzt cietumā)! Visbeidzot, vai kāds no medaļniekiem-parapimpiešiem no savas godam nopelnītās (šoreiz es to rakstu bez ironijas) naudas balvas, kuras, ņemot vērā mūsu nabadzīgās valsts budžetu, bija, manā uztverē, pat vairāk kā pieklājīgas (skat., piemēram, https://www.apollo.lv/8151586/valsts-apbalvos-sportistus-lielakas-naudas-summas-paralimpiesiem) kaut dažus eirikus noziedoja mūsu veidotajam laikrakstam? Nē, neuzskatīja to par vajadzīgu! Un ko gan citu var gaidīt no kosmopolītiem? Es daudzreiz teicu Līgai, ka viņai labāk būtu pameklēt darbu kādā no Rīgā daudzviet esošajiem juridiskajiem birojiem, ir taču viņai juridiskā augstākā pamatizglītība…
Kas sākās pilna mēroga karš Ukrainā, 2022.gada ziemas para-spēlēs moskaļus piedalīties nelaida, kas bija loģiski, pareizi un saprotami. Mūsējie varēja braukt uzstāties ar drošu pārliecību, ka, ja ne vēl esošajiem, tad ar lielu varbūtību potenciālajiem mūsu tautas slepkavām blakus jāstāv nebūs. Diemžēl jau pēc 2 gadiem moskaļu propaganda un, protams, arī piesolītā lielā nauda bija izdarījusi savu, un 2024.gada vasaras para-spēlēs paRašas sportisti jau drīkstēja piedalīties zem “neitrāla karoga”. Cik man zināms, L.Muzikante un l.apine mēģināja toreiz pārliecināt Eiropas sportistus ignorēt šo pasākumu, ja reiz tajā piedalās okupētājvalsts pārstāvji, no kuriem dažs labs, ļoti iespējams, savu traumu bija guvis, cenšoties okupēt Ukrainu un slepkavojot tās iedzīvotājus. Vairumam eiropiešu tas bija pofig, un viņi nolēma pasākumā piedalīties. Es uzskatīju, ka tādā gadījumā mūsu para-sportistiem nevienam šai balagānā nav jāpiedalās, bet, ja viņi tomēr to darītu, tad Līgai un lienei jānoliek savas pilnvaras, lai viņi pameklē sev par aizbildņiem kādus sorosītus, kuri gan jau neatteiksies no šāda goda. Cita starpā, l.apine toreiz pasniedza sevi kā lielu varoni jau ar to vien, ka bija izteikusi aicinājumu veikt šādu boikotu, ja tas neguva atsaucību, viņu šis fakts vairs neuztrauca. Tieši ap šo laiku minētā persona pārtrauca darboties arī LNF un avīzē “DDD”. Es aicināju Līgu Muzikanti (vai toreiz varbūt jau Gardu) no savas puses pārtraukt darboties parapimpiskajā komitejā, kaut vai tāpēc, lai nebūtu ikdienā jāskatās uz bijušās draudzenes, gļēvās nodevējas ģīmī, kas viņai noteikti pozitīvas emocijas neraisīja. Galu gala Līga beigās šo komiteju arī pameta, tikai, ja nemaldos, tas notika jau 2025.gadā.
Un, lūk, tagad, 2026.gadā, kad atkal noris kārtējās ziemas parapimpiskās spēles, to organizētāji ir gājuši vēl tālāk un atļāvuši moskaļiem piedalīties pilnā ekipējumā – ar saviem karogiem, formās un visu citu paRašas simboliku. Ko nolemj mūsu sportisti? Loģiski, te būtu tikai viena izvēle – pilnīgs, totāls boikots tik ilgi, kamēr paRašņiki nebūs pazuduši no horizonta, kā tas notika 2022.gadā. Bet nē, lika mazliet pagaidīt, kur tad paliek līdzdalības gods, potenciālās medaļas un naudas balvas par tām? Un “mūsējie” pieņem lēmumu – nepiedalīties parādes gājienā, bet pašu pasākumu, protams, neignorēt. Tas ir gandrīz kā, līdzībās runājot, piedalīties visos kāzu pasākumos, tikai līgavai un līgavainim dāvanas gan nepasniegt! Mūsu sorosiskie mediji to pasniedza kā lielu drosmi un patriotismu – re, kādi mūsējie malači! Vēl jo vairāk, viņi mēģināja iestāstīt, ka tieši pasākuma ignorēšana un nepiedalīšanās tajā būtu mūsu gļēvuma izpausme. Nu tieši kā pēc Orvela: BRĪVĪBA ir VERDZĪBA, GĻĒVUMS ir DROSME, bet NEZINĀŠANA – SPĒKS !!!
Bet tad vēl sanāca neliels obloms – Latvijas parasportisti it kā bija nolēmuši nekādos tusos ar parapimpiskās komitejas vadību, kura ir tik putiniska un moskaļus mīloša, nepiedalīties, bet tomēr sanāk, ka kāda slāviskas izcelsmes sportiste ar pavājām latviešu valodas zināšanām novikova un viņas palīdze maļuka tomēr bija ieradušās atdot godu komitejas prezim. Un, tad nu TV3 pārraides “Nekā personīga” žurnālists mēģina noskaidrot, kāpēc tas tā noticis, novikova mēģina nesakarīgi kaut kā attaisnoties, bet maļuka viņu gandrīz vai tiešā tekstā pasūta – vecīt, ko tu no manis gribi, eju, kur man vajag, varbūt man tev atskaitīties arī, kāpēc tualeti apmeklēju?
Lūk, un tad uz šo darboņu fona parādās “patriote” liene apine (kamēr viņa darbojās LNF un “DDD”, viņu, tāpat kā L.Muzikanti, sorosītu TV tikpat kā nekad nerādīja, bet nu ir citi laiki pienākuši), kura izsaka nosodījumu abām krievvalodīgajām dāminām, vai-vai, cik neglīti, nu kā tā varot uzvesties? Viņa, protams, nesaka, ka novikovu vajag nekavējoties izslēgt no parapimpiešiem, ka viņa turpmāk ar šo dāmīti nevienu dienu vairs kopā nestrādāšot…nē, te atkal iedarbojas krievu paruna: «милые браняться – только тешутся» (latviskais analogs būtu: “kas mīlējas, tas ik pa laikam arī ķīvējas”). Un būtībā, tik tiešām, kāda gan nozīme, bija tur parapimpietis “tusā” kopā ar komitejas vadību vai nebija, vicināja viņš gājienā karogu vai nevicināja…? Tas viss ir otršķirīgi un nebūtiski, pati piedalīšanās sacensībās vien ir necieņas izrādīšana Ukrainas brīvības cīnītājiem un viņu ideju nodevība, kaut arī viņu pašu sportisti tai pimpiādē bija… par savu rīcību katrs pats atbild, sliktu piemēru atdarināšana nav attaisnojums. Un es šinī gadījumā starp apines un novikovas rīcību nekādu būtisku atšķirību neredzu, ne velti abu uzvārdus es šeit rakstu ar mazo burtu. Toties sorosītu mēdiju uztverē gan apine nu kļuvusi baigā varone un patriote, ne velti pats Pidarevičs ir gatavs viņu sev glaust klāt un karsti samīļot, kā to mēs redzam no fotogrāfijām lienes soc.tīklos un aprautiem video sižetiem televīzijā. Vai tas nozīmē, ka mūsu prezītis būtu nācis pie prāta un mainījis savu seksuālo orientāciju? Diezin vai, drīzāk gan l.apine ir līdz galējībai degradējusies zemāk par kriminālnoziedzniekiem, kuriem viens no lielākajiem apkaunojumiem ir nonākt fiziskā saskarē ar pederastu…
Ko tur vēl vai saka – Dieviņš nav mazais bērns, visu saliks pa vietām! Esmu dzirdējis, ka režisors hermanis taisoties ņemt savā pulkā sarakstā uz 15.Saeimas vēlēšanām arī ķiršteinu-sļivkinu kopā ar viņa palīdzi lenočku-lienīti apinīti. Nu tad, kā saka, lai jums visiem veiksmīga izgāšanās, nevienu vietu jums neredzēt ne nākamajā Saeimā, ne arī turpmākajās !!!
BET “DDD” bija, ir un paliks, cīņa par dekolonizāciju un Latvisku Latviju turpinās!
CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
30.03.2026. Aivars Gedroics