G. Freimanis vienīgais cilvēks Latvijas “disidentu” varzā

L.Grantiņš: Tikos ar Gunāru Freimani. Un tagad, pēc daudziem gadiem, kad esmu izgājis cauri šai disidentu “tēmai”, varu sacīt, ka viņš bija vienīgais godīgais cilvēks visā šai dižajā disidentu varzā. Un tieši par Gunāru sliktus vārdus sacīja vecie disidenti. Viņš, lūk, esot bijis nodevējs !!! Bet tagad, kad daļēji atvēra čekas maisus, tieši šie Gunāra noniecinātāji atradās “tajos”. Es, protams, turētu muti par viņiem, jo kā nekā lielu daļu savas dzīves viņi atdevuši lāģeriem, bet ir viens bet: “Kāpēc jūs, kas atradāties čekas maisos, mani par čekistu taisījāt ?” Sākot no Ziemeļa un Cālīša un beidzot ar… Astru un Rožkalnu ! Jūs savus mēslus centāties uzliet uz Grantiņu un Freimani ! Lūk, tāpēc jūs esiet pretīgāki par čekistu varzu !

Liene Rijkure

Šodien Gunāram Freimanim paliktu 97 gadi.

Imanta Lapiņa glezna, kurā attēlots latviešu dzejnieks, publicists un latviešu nacionālās pretošanās kustības dalībnieks Gunārs Freimanis. Glezna tapusi 1991. gadā Kanādā pēc abu tikšanās, kad mākslinieks G. Freimanim izteica piedāvājumu ‘’zīmēt viņa dzeju’’ grāmatai “ŅEM, TĒVZEME, MANI”

Pēdējā intervija ar Gunāru Freimani, publicēta laikrakstā “Iekurs” 1993. gada novembrī:

“Lūk, tumsa gaismas brīdi sauc

Un melis savus melus paļā!” /Gunārs Freimanis/

MŪSU UN VIŅU SVĒTKI

Gundega Jaunzeme: Freimaņa kungs, tuvojas mūsu tautai tik nozīmīgā Lāčplēša diena un mūsu valsts dibināšanas gadadiena – 18. novembris, bet citas valsts – Padomju Latvijas prezidenta, viņu “ekselenču” premjerministra un citu ministru kundzes jau šūdina tērpus “brīfingiem”, pieņemšanām, ballēm un svinīgiem koncertiem glaunai publikai. Drīz vērsies priekškars, un gluži kā reiz “bože, carja hraņi” vai “sojuz nerušimih”, svinīgi rātnais koris pacilāti skandēs: “Dievs, svētī Latviju”. Vai jūs ari esat ielūgts uz kādu no šīm pieņemšanām vai koncertiem?

Gunārs Freimanis: Mani uzskati par neatkarīgu un brīvu Latviju ir nemainīgi. Šo uzskatu dēļ vairākkārt padomju vara ir mani ieslodzījusi vergu nometnēs. 11. novembris un 18. novembris ir nozīmīgas dienas Latvijas Republikai. Taču neizprotama ir šodienas kolaborantu cenšanās Latvijas republikai šīs piemiņas dienas nolaupīt un rīkot koncertus, runāt runas un pat likt puķes pie tautas svētvietām – Brīvības pieminekļa un Brāļu kapos. Nevis rīkot piemiņdienu atceres vajadzētu tam komunistu un čekas aģentu pulciņam, bet paiet sāņus un vismaz atvainoties tai tautas daļai, kas ar Latvijas brīvības sapni sirdī vergoja tai sistēmai, kuras darbinieki šogad grasās šos nozīmīgos, vēsturiskos notikumus atzīmēt.

Vai es esmu lūgts uz komunistu rīkotajām pieņemšanām? – Neesmu lūgts. Un pareizi rīkojas režīms. Es ignorētu šādu aicinājumu un tur neietu. Ja ietu – tā būtu pazemošanās.

Gundega Jaunzeme: Pēc tam visas “ekselences” dosies appušķot Brīvības pieminekli. Jūs taču arī gribēsiet nolikt savas puķes?

Gunārs Freimanis: Kopš pie Brīvības pieminekļa stāv režīma sardze ar Latvijas armijai nolaupītām zīmotnēm uz frenču atlokiem, pie Brīvības pieminekļa vairs nav vēlēšanās likt puķes.

Gundega Jaunzeme: Kad jūs pirmo reizi nolikāt puķes pie Brīvības pieminekļa un kad pēdējo?

Gunārs Freimanis: Šķiet, ka pirmā apzinīgā reize bija 1942. gadā, kad mēs, pametuši mācības Rīgas Valsts Tehnikumā, organizētā gājienā nolikām vainagus pie Brīvības pieminekļa. Pēdējo reizi noliku vainagu Republikāņu partijas vārdā vienu nedēļu pēc Buiķa pašnāvības pie pieminekļa. Tas notika 8.45 no rīta. Deviņos atstājām pieminekļa laukumu, jo Čevera krievu trieciengrupas jau gatavojās izbraukt no bāzēm un mūs izdzenāt, jo jaunsarkanarmiešiem bija jāsāk dežūra pie pieminekļa. Kopš visus pasākumus un visas piemiņdienas rīko valdošā hunta – nacionālistiem jādomā par citu vietu, kur nolikt ziedus gan upuriem, gan varoņiem.

Gundega Jaunzeme: Vai arī ieslodzījuma vietā atzīmējāt savas valsts svētkus? Vai toreiz ticējāt, ka Latvija reiz būs brīva vai arī tikai vientuļnieka lepnums un spīts lika jums iet šo pārbaudījumu ceļu?

Gunārs Freimanis: Padomju vergu nometnēs Latvijas valsts svētku atzīmēšana ir notikusi allaž. Taču visdziļāk iespiedušās atmiņā ir piemiņdienas, kuras tika organizētas Mordovijas nometnēs sešdesmitajos svētkos. Toreiz tur bija ieslodzīti tādi pēckara paaudzes brīvības cīnītāji kā Gunārs Astra, Gunārs Rode, Juris Ziemelis, Bruno Javoišs un daudzi citi. Allaž esmu ticējis un ticu vēl arvien, ka Latvija reiz būs brīva, ka tiks no Latvijas izraidīti visi kolonisti. Ja es tam neticētu, tad jau nebūtu vajadzējis trīs reizes mērot tālos ceļus uz lēģeriem. Tad pietiktu ar vienu reizi. Ja dzīvoja klusi, varēja no čekas nagu maucējiem izvairīties.

Gundega Jaunzeme: Tātad – ticat, ka svinēsim 18. novembri kā mūsu valsts svētkus mūsu valstī?

Gunārs Freimanis: Jā, Latvijas rītdienai tomēr ticu! Šodien padomju vara ir panākusi, ka daudzi labprātīgi ir akceptējuši Padomju Latvijas esamību, piedaloties viņu rīkotajās vēlēšanās. Tas ir šodien. Ceru, ka radīsies ietekmīgi spēki, kas pārtrauks šo Slāvlatvijas radītāju noziedzīgo darbošanos. Tam veltīšu visus savus atlikušos dzīves gadus. Ceru. ka Dieva sods nāks pār tiem, kas pilda Kremļa vēlmes. Arī pār tiem brīvās pasaules “misionāriem” kā ASV valsts sekretārs, kas tikko izsacījis kārtējos ciniskos draudus un aicinājumus Latvijai par nepieciešamo saplūšanu ar krievu kolonistiem. Aicinājumus latviešu tautai deģenerēties.

Gundega Jaunzeme: Un tomēr – Dievs jau paliek dievs arī tad, ja kāds viņu nozaimo. Tāpat tas ir ar mums dārgiem svētkiem. Ko jūs gribētu novēlēt (ne jau ministriem un ekselencēm) latviešu tautai, tiem, kuri, lai nodrošinātu okupantu “laupītājtiesības”, grauž sausu maizi vai kalpo civilokupantu un kolaborantu firmās, vai spiesti sapūdēt uz lauka ar rokām izaudzēto ražu. Ko jūs novēlētu tiem, kuri tā arī nav sapratuši, ka valsts pastāv nevis tāpēc, lai nodrošinātu himnisku, karogotu tautisku izrādīšanos, bet gan lai garantētu tautas tiesības, brīvību un uzplaukumu?

Gunārs Freimanis: Ko novēlēt? Vispirms jau apzināties, ka esam zaudējuši Latvijas valsti. Ja latviešu tauta nestu sevi vēlēšanos dzīvot latviskā Latvijā un svētu turētu devīzi “Latviju latviešiem”, tad tā nepiedalītos komunistu rīkotajās aptaujās, pasu zīmogošanās, padomju varas rīkotās vēlēšanās. Pašlaik tauta maldina pasauli un pati sevi – atbalstot mākslīgi radīto surogātu, kas ciniski nosaukts par Latvijas republiku. Tie, kas pasniedz sešniekam pilsētas (valsts) atslēgas, – nav patrioti. Jo vairāk latviešu nepakļausies padomju varas propagandai, kas diendienā gandē ļaužu prātus, jo tuvāk būs mūsu valsts.

03.10.24