Māris M.Aicinājums Freimantālam/Freimantāla atbilde lasītājiem

Zaļš, tautastribunals.euLR. Aizsargu organizācija,komunisti,cionisti,žīdi,LRTT, H-86Par ārrindas zemessargiem varu pateikt tikai to, ka tur ir ļoti daudz jaunu, līdz sirds dziļumiem patriotisku, bet par patieso situāciju valstī nezinošu cilvēku (protams, netrūks arī provokatoru un masveidā iepludināto krievu).

Viņi ziedo savus naudas līdzekļus, pieticīgās brīvdienas un jauniešiem raksturīgās izklaides, lai varētu aizstāvēt Latviju un pašlaik ļoti intensīvi gatavojas ļaunākajam.

Šie jaunie, godīgie cilvēki neko nezina par Latviešu biedrību un mūsdienu Aizsargiem.

Un, ja godīgi, laikā, kad pirmie patrioti stājās zemessardzē, arī es par aizsargiem maz ko zināju. Zināju viņu lomu brīvvalsts laikā un zināju par drausmīgajām represijām pret viņiem.

Par to, ka organizācija vēlāk tika atjaunota, nezināju.

Tolaik man bija vienalga kā sauc bruņoto, patriotisko formējumu, jo krievu armija arvien vēl bija Latvijā. Bija situācijas, ka daudz netrūka līdz bruņotām sadursmēm, kad ar pretī pavērstiem stobriem stāvēja nobrieduši latvju vīri un līdz nāvei pārbijušies, bāli un piepeši pavēles nepildīt sākuši krievu armijas puišeļi.

Tādā atmosfērā domāt par pareizo organizācijas nosaukumu un piederību tai zemessargiem pat prātā nenāca. Tikai pa ausu galam kaut ko vēlāk varēja uzzināt par kaut kādiem aizsargu kašķiem par īpašumiem, par kaut kādām divām aizsargu organizācijām, kas savā starpā kaut ko nevarot sadalīt.

Vārdu sakot, no masu informācijas līdzekļiem mēs uzzinājām tikai to, ko čekistiem labpatika mums ļaut zināt. Bet toreiz jau to mēs vēl nesapratām.

Pats esmu runājis ar diviem mūsdienu aizsargiem. Viens bija čekistu dinastijas pārstāvis un par sava tēva un tēva brāļa saistību ar čeku un radniecību ar kādu labi zināmu, LRTT apzīmogotu politiķi nemaz neslēpa.

Visticamāk, ka viņš tur ir joprojām, ja tāda organizācija vispār vēl pastāv.

Otrs bija kāds vīrs kupliem, sirmiem matiem, kas īsumā pastāstīja, ka par patriotismu un darbību aizsargu organizācijā esot ticis iesēdināts. Arī viņš teica, ka esot bijušais čekists, bet neskatoties uz to varēja redzēt, ka notiekošais Latvijā vīram sāp līdz sirds dziļumiem.

Kurš no viņiem kurus aizsargus pārstāvēja, nesaprotu līdz šai dienai. Varu tikai minēt. Tas tad arī ir viss, ko zinu par aizsargiem mūsdienās un nedomāju ka daudz būs tautā tādi, kas zina ko daudz vairāk.

Aicinu Freimantāla kungu un citus aculieciniekus šajā vietnē pastāstīt visu sīki un smalki, nevis vien pāris teikumos, par notikumiem ap Latviešu biedrībām un Aizsargu organizācijām, lai veidojas skaidra izpratne kas ir kas.

Ja vēlas tautas atbalstu, tauta ir jāinformē.

============================================================================

LRTT lūgums V.Freimantālam

Freimantāla kungs ir ļoti labi- līdzībās, pasacījis tautai ejamo ceļu, līdz ar to arī atmaskojis- norādījis uz provokatoriem.

Var piebilst, ka Valdis ir kārtīgi iespļāvis sejā sev tuvu stāvošajiem, kuri nelietīgi ir uzdevušies par draugiem. Valda Feimanfelda sadarbība ar LRTT ir arī satracinājusi viltus patriotus. Es gribētu lūgt Valdi Freimantālu uzrakstīt tautastribunālam.eu to gadījumu, kad viņu gribēja likvidēt, bet neiedomājamā veidā viņam izdevās izbēgt no nāves. Tas bija sen, kad Valdis man to atsūtīja, bet automātiski dzēšoties e- pastam, man šis interesantais stāstījums ir zudis.

Uzraksti, Valdi, to vēlreiz, tas ir vajadzīgs zināt jaunajai paaudzei. Māris M. taču raksta, mums ir ļoti cerīgi jaunie zemessargi.

Lai kaut kas notiktu, daudz kas jāzina.

Kamēr mēs nebūsim informatīvi piepildījuši sarkano cermeņu karmas kausu, nekas nemainīsies.

Patiesība ir šo gara kropļu nāve !

trib 1Valdis-Freimantāls - Kopie

Repatriants
87.110.101.55

Par Latv.Biedriibas izniicinaashanu daudzreiz Freimentaals raksta, arii Malta par savu Zemn/ Savieniibu, bet neko nedzird ne no viena ne otra par shodienas krievu un krievziidu okupantu nelikumiigo atrashanos muusu zemee un to prretiigo saimniekoshanu muusu zeme -ko vini domaa par dekolonizaaciju , kaapec par to klusee?

Atbilde REPATRIANTAM un pārējiem līdzīgi domājošajiem.

Lai nopļautu pļavu ir vajadzīga izkapts.

Lielāku idiotismu grūti iedomāties – sākt pļauju bez izkaptīm!

Visi, kas murgo par deokupāciju apstākļos, kad Latvijā nav atjaunotas aizsargu organizācijas un visas latviešu biedrības ir PROVOKATORI. Viņu uzdevums izprovocēt “nelikumības” lai tiktu izgaismoti un neitralizēti Latvijas patrioti.
Viņu uzdevums sūtīt pļavā pļāvējus bez izkaptīm!

Latvijas atbrīvošanai no komunistu un čekistu žņaugiem ir vajadzīga gudrība, pacietība un stratēģija.
Latvijā ir jārada un jāatjauno latviskā kultūras un sadzīviskā bāze, jo tādas vēl nav!
Šodienas Latvija – 4. maija valsts ir LPSR pret latviskās politikas konsekventa turpinātāja!
Komunistu un čekistu rafinēta valsts pārvaldes formamelīga un partiju pret latviskās, graujošās darbības piesātināta.

Totalitāra pēc savas būtības, bet maskēta ar demokrātijas smiņķi.

Latviskumam Latvijā ir iznīcināta bāze – pats pamats, LATVIEŠU BIEDRĪBAS.
ATJAUNOTĀS LATVIEŠU BIEDRĪBAS būs tā tā izkapts, kas katram pļāvējam būs rokās un noderēs uzdevuma izpildei, mērķa sasniegšanai.

Pie tam tas ir A B S O L Ū T I likumīgs process!

Provokatoru urrā patriotiskais “aicinājums” veikt deokupāciju, neatjaunojot 1940. gadā iznīcinātās – likvidētās latviešu biedrības ir aicināt celt māju bez materiāliem, instrumentiem un meistariem! /aizdomīga rosība – viltus patriota ieblējiens/.

Tālāk par žīdu organizāciju īpašumu atdošanu.

Pilnīgi nepieļaujama rīcība apstākļos, kad latviešu biedrības un aizsargu organizācijas nav dabūjušas atpakaļ SAVUS īpašumus Latvijā.

Aicinu apzināt un klasificēt šos īpašumus, kuri uzskatāmi par latviskās
identitātes PAMATIEM.

Cik zinu, tad no tautas tiek slēpta šī svarīgā informācija.

Komunistu un čekistu miljonāri baidās tikai no viena – latvisko kultūras tradīciju atjaunošanas.

Aizsargiem bija MODERNĀKĀ celtne Latvijā Bruņinieku ielā AIZSARGU NAMS.

Padomju laikā tas saucās arodbiedrību nams. Līdz šai dienai tas nav atdots atpakaļ tās likumīgajiem mantiniekiem, vēl vairāk, par šo faktu klusē visi Saeimas deputāti, visi ministri un visi ” politiķi”. /visas partijas/.

Neiesim sienu pļaut bez izkaptīm!

17.12.15.      LRTT

You may also like...

12 Responses

  1. Eduards Lunis saka:

    —PALDIES DIEVAM! BEIDZOT IR UZIETS UZ PAREIZĀ CEĻA!

  2. nekas nav aizmirsts saka:

    Ja runā par Aizsargu organizāciju, tad atgādināsim, ka ir nopublicētas vairākas atmaskojošas publikācijas par Leonarda Inkina noziegumiem. Nekas nav aizmirsts. Atjaunojot tiesiskumu, Leonards Inkins, tāpat kā citi noziedzīgie elementi, tiks tiesāts par noziegumiem pret latviešu tautu.

    Piemēram, http://tautastribunals.eu/?p=15988

    Šis ir tas raksts, kas bija solīts iepriekšējā raksta vietā. Šo rakstu LRTT i- vietne saņēma kā komentāru. Tas tomēr vairāk atbilst „īstam” rakstam un tāpēc tika nolemts to neapstiprināt, bet ievietot kā galveno. Šī komentāra- raksta beigās autors pieminēja Gardu un Lapinski, bet par tiem vēl nekas nav saņemts. Izlasiet šo „komentāru” un tad noslēgumā mazu piebildi par Leonardu Inkinu.

    ===============================================

    To latviešu ļaužu zināšanai – kā tās lietas darītas top!

    Mēs varam tikai apbrīnot apziņas duļķošanu, jeb, kā mūsdienās to oficiāli dēvē, sabiedriskās domas veidošanas aparāta veiktos līkločus. Tā, atšķirot kādu laikrakstu “Latvietis Latvijā” numuru, ieraudzīsim fotogrāfijas, kurās redzami aizsargi. Nevis kaut kādi viltvārži, kuri pa reizei savāra kādu šmuci un ar pastieptu roku stāv veco komunistu varasvīru priekšā, lai izubagotu arī sev kādu kumosu no tā, kas atņemts latviešu tautai, bet gan īstie, 18. novembra Latvijai uzticīgie.
    Dažs apstākļu pazinējs par to būs izbrīnīts. Laikraksta galvenais izdevējs Leonards Inkins taču jau Jāņa Rības laikā tika izslēgts no aizsargiem par pārāk ciešu draudzību ar Maskavas vīriem! Kāds gan viņam ar tiem vairs var būt sakars? Atbildi uz šo jautājumu atradīsim, ja sapratīsim, kā Maskavā pret latviešu tautu prot izmantot apstākļus, kas, kā šķiet, uz mums vispār nav attiecināmi.
    Otrā pasaules kara pieredze dažādās pasaules tautās atstāja atšķirīgus tā laika notikumu vērtējumus. Rietumeiropas tautas nav izjutušas krievu (padomju) okupāciju, izvešanas uz Sibīriju, rusifikāciju, tās nestos ierobežojumus un pazemojumus. Tās krievus atceras kā sabiedrotos cīņā pret Hitleru. Rietumos vēl ir dzīva tā paaudze, kura Staļinu dēvēja par labo tēvoci Džo. Ebrejiem tagad Hitlera un nacionālsociālisma pieminēšana modina sašutumu. Paši vācieši vēl ir karā mantoto kompleksu varā.
    Atsevišķas tautas vērtējums par spilgtākajiem vēstures notikumiem balstās vairāk uz emocijām nekā uz prāta apsvērumiem pat daudzus gadus pēc tam, kad ir izmirusi paaudze, kas šos notikumus pieredzējusi. Ne viens vien jau pēc kara dzimis indivīds glabā sevī atziņu, ka varbūt kaut kur pasaulē dzīvo kāds vectēvs, kurš kādreiz nodarījis pāri viņa paša vectēvam.
    Šos apstākļus apzinādamies, Maskavas varasvīri jau tūlīt pēc 2.psaules kara daudzus, kas cīnījās par savas tautas atbrīvošanos no krievu (padomju) jūga, centās pasludināt par nacistiem. Diemžēl reizēm Maskavas pūles vainagojās panākumiem, sevišķi pēc tam, kad aukstajam karam beidzoties, rietumu politiskie līderi mainīja daudzus uz austrumiem vērstās stratēģiskās darbības principus. Liela loma ir apstāklim, ka izkārtņu nomaiņa Krievijā apslāpējusi rietumu sabiedrības modrību. Tāpēc bija iespējama, piemēram, pret aizsargiem vērstā melīgā publikācija lielākajā ASV žurnālā “Life”. Arī Krievijas dažām sarīkotajām latviešu apriešanas kampaņām pievienojas daudzi lielākie rietumu pasaules radio raidītāji.
    Savulaik šeit, Latvijā, latviešu nacista tēla “mālēšanai” bija veidoti gan pērkonkrustieši, gan Māliņa nacionāldemokrāti.
    Tomēr bija kaut kas, kas darīja nemierīgus Maskavas varasvīrus. Tā bija Latvijas aizsargu organizācija, kuru nebija izdevies iznīcināt vai iekļaut pēc 1990.gada 4.maija komunistu izveidotās struktūrās. Arī Jāņa Rības nogalināšana nebija devusi gaidītos tūlītējus rezultātus. Aizsargi ilgi palika uzticīgi Pilsoņu kongresa 1918. gada 18.novembrī pasludinātās Latvijas valsts atjaunošanas principiem.
    Ko tādā gadījumā atlika darīt Maskavai? Neko citu, kā vien mēģināt aizsargus pasaules acīs padarīt par nacistiem. Kā gan lai citādi to varēja izdarīt, ja ne “reklamējot” tos laikrakstā, kas sludina nacionālsociālismu. Nav šaubu, ka vajadzīgā brīdī vajadzīgi cilvēki papūlēsies, lai šā laikraksta attiecīgi numuri nonāktu vajadzīgo cilvēku rokās rietumos. Krievijas aprēķins ir vienkāršs. Kārtīgam demokrātam, redzējušam šādu laikrakstu, jau nu nevajadzētu pīties ar tādiem iesīkstējušiem nacistiem.
    Nevar noliegt šādu publikāciju negatīvo, maldinošo ietekmi uz daļu latviešu sabiedrības. “Piekarinātais” nacionālisms var aizbaidīt neinformētās sabiedrības inteliģentāko daļu. Nav izslēgts, ka nākotnē, kad tautā būs zudusi jebkāda ticība 4.maija valstij, dažiem kļūs pievilcīgas Inkina, Gedroica vai vēl kādā citā izdevumā (portālā) sludinātās nacisma idejas. Maskavai tad būs pilnīgs pamats pasaulei bļaut par latviešu nacistiem.
    Atsevišķa sarunas tēma ir par Aivara Gardas laikraksta “DDD” un Jura Lapinska vadītā radioraidījuma “Gaismas pils” lomu.

  3. Eduards Lunis saka:

    —Un kurš tad virzīs jautājumus par AIZSARGU NAMA, PAR lATVIEŠU BIEDRĪBAS NAMA uc. objektu atdošanu īpašniekiem.MAN ,KĀ LATVIJAS AIZSARGA DĒLAM, ARĪ JĀBŪT TEIKŠANAI!
    Vilors Eihmanis ir nodibinājie Juridisku organizāciju, kura , esmu pārliecināts, strādās tiesiskuma atjaunošanas labā. Varbūt jāgriežas ar padomu pie viņa? Citur jau nav pie kā…
    Dibinam aktīvistu grupu-mans tel-65038743

  4. šodiena saka:

    Polijas prezidents Andžejs Duda, ceturtdien piedaloties piemiņas pasākumos Gdiņā, kur 1970.gadā komunistiskā marionešu režīma drošības spēki apšāva streikotājus, atzina, ka atjaunotās Polijas valsts nespēja saukt pie atbildības komunistu līderus ir apkaunojoša.

    Šobrīd pie varas esošā konservatīvā partija «Likums un taisnīgums» (PiS), kas guva pārliecinošu uzvaru oktobrī notikušajās parlamenta vēlēšanās un ar kuras atbalstu maijā amatā tika ievēlēts arī Duda, vienmēr iestājusies, lai bijušajiem komunistiem un marionešu režīma slepeno dienestu ziņotājiem tiktu liegts ieņemt sabiedriskos amatus..
    .

    Bulgārijas parlaments ceturtdien atcēla noilgumu tiem smagajiem noziegumiem, ko pastrādājušas komunistiskā marionešu režīma augstākās amatpersonas, paverot ceļu viņu tiesiskajai vajāšanai.

    Arī Latvijā vajag rīkoties tieši tāpat. Arī valsts nozagšanai noilgums nedrīkst būt. Jāpienāk dienai, kad tiek tiesāts Ivars Godmanis, Aivars Borovkovs, Andris Šķēle, Andris Bērziņš un citi valsts zagļi.

  5. Pilsonis saka:

    “Izredzētie” vēl arvien nespēj nomierināties, vēl grib kaut kādus “izredzēto” īpašumus, kaut gan visu jau ir dabūjuši. Interesanti, kas notiktu, ja tiktu atjaunota LAO un LAO pieprasītu atpakaļ visus LAO piederējušos īpašumus? Kultūras namus, sporta laukumus un stadionus u.tml.?
    .
    .
    .
    Admins
    Lietas būtība slēpjas tajā, ka tieši “izredzētie” ir tie, kuri aizliedz LAO.
    Bet gan jau arī šī lieta nokārtosies un mēs atgūsim savu vietu pasaules arēnā, bet viņi kā ļauna sērga tiks aizslaucīti nebūtībā.
    Katrs saņems pēc nopelniem.
    Tāds ir Augstākās Esības Likums, pār kuru nekādi Dievi un dievības nav noteicēji un it seviķi jau ne Jahve… .

  6. Z/S saka:

    Aizsargi, zemessargi staba un arriindas, gluzi pec Analogijas likuma KGB stata un nestata, labie un slikti.Savienot nesavienojamas lietas. Viss tiek ta sajaukts, kad neatskirt graudus no pelavam. Zin, katram der izlasit gramatu ” Mana cina” A. Hitlera, labaka darba, koncentretaka un sapratigaka nav uz pasaules, par Valsts pamatiem un ka tos graut. Bija tads zurnals “Pilsonis”, kuru aizliedza iespiest Latvijas teritorija, aizliedza sliktie cekisti, bet tipografijas piedereja “labajiem” cekistiem-arrindas. Lietuva palidzeja iespiest. Atmoda avize, ta bij akcepteta ar Maskavu, kur patriots propesors V. Steins slaveja savu “augli” LTF ar pareizi kluvuso A. Gorbunovu. Sodien, zel to jauno latvju puiku, kuriem patriotisms ir, bet sapratnes nav, stajoties zemessardze, jo ja notiks reala karadarbiba no Krievijas, tad vini ka “auni” tiks sapulcinati vienuviet un nogalinati. Vecos z/s, tiem uz dzivibu vispar nav pat sodienas Latvija tiesibu.
    .
    .
    .
    Admins
    Tieši tā, viss tiek darīts, lai graudus atdalītu no sēnalām un pēc tam tos aprītu(nogalinātu).
    Šo asiņaino vampīrismu gadiem ilgi jau veic Maskavas kolaborants- komunists Aivars Garda.
    Vējonis ar Bergmani ir visasiņainākie vampīri-, nākotnes latviešu tautas slepkavas.
    Vējonis, ar kuru es vēlējos vasarā kā aktīvās Atmodas aizsācējs tikties, piekrita cionistu- komunistu lēmumam mani noslepkavot.
    Iepriekšējā rakstā ievietotajā foto, kur šie izdzimteņi ir kopā ar pasaules izdzimteņiem, norāda uz drausmīgu nelaimi, kas mūs sagaida.

    Dievs, palīdzi mums visu to izturēt !

  7. vēsture saka:

    Ar nodevību pret nacionālajiem partizāniem Zigmārs Turčinskis – Viesturs Sprūde

    Ivars Līdaka

    (Šķiet, ka nodevēju laiki Latvijā nebeigsies, ja vien nemainīsies Krievija, tāpēc ieliku šo pieredzi.)

    Latvijas nacionālo partizānu kara vēsture ir sarežģīta un var radīt pretrunīgas izjūtas. Nav noslēpums, ka viena no iecienītākajām metodēm, ko čekisti izmantoja partizānu apkarošanai, bija nodevēju iefiltrēšana. Šo paņēmienu kā ļoti efektīvu vēl tagad presē mēdz slavēt Krievijas specdienestu pārstāvji. Par veidiem, kādā tika vervēti slepenie aģenti, un viņu likteņiem iztaujāju nacionālo partizānu kustības Vidzemē un Latgalē pētnieku, vēstures doktorantu ZIGMĀRU TURČINSKI.

    “Nacionālo partizānu kustība ar laiku gan apsīka pati no sevis. Bet šie slepenie aģenti veica tieši organizācijas iznīcināšanu. Viņu mērķis bija komandieri. Ja nav komandiera, grupas sašķeļas un nav vairs tāda spēka; sāk baidīties tikties ar citu grupu pārstāvjiem,” norāda vēsturnieks.

    – Kurā brīdī NKVD saprata, ka ar atklātu kauju partizānus nevarēs iznīcināt?

    – Tās ir 1945. gada beigas/1946. gada sākums. Tad arī sāk vervēt pirmos slepenos čekas aģentus – kaujiniekus. Viens no pamudinājumiem bija apstāklis, ka darbībai pret Dienvidlatgales “Latvijas Tēvzemes sargu (partizānu) apvienību” (LTS(p)A) tik veiksmīgi izdevās savervēt Jāni Klimkānu, kurš bija LTS(p)A jaunatnes nodaļas vadītājs. Viņš zināja visu organizācijas vadību un palīdzēja čekistiem to iznīcināt.

    OLYMPUS DIGITAL CAMERA

    – No kurienes tāds Klimkāns radās?

    – Viņš bija vietējais, no Līvānu apkārtnes. Turpat audzis, skolā gājis. Vēlāk brauca uz Rīgu studēt. Tad sākās karš. Viņš dezertēja no vienas, no otras armijas, aizgāja mežā. Ap 1945. gada beigām viņš saprata, ka nekāda palīdzība no ārpuses nenāks. Acīmredzot viņš bija diezgan liels karjerists un izdomāja, ka to varētu veidot arī citādi. Cik noprotams pēc čekas dokumentiem un no atsevišķām atmiņām, vervēšana notika ar Jāņa Klimkāna tēva starpniecību. Viņš bija vienkāršs zemnieks, bet kurš pie kura pirmais gāja, to tagad grūti pateikt. No sākuma Klimkāns vienkārši uzrādīja partizānu bāzēšanās vietas, pēc tam viņu kā “likvidatoru” nosūtīja patstāvīgā operācijā pret Latvijas Nacionālo partizānu apvienības (LNPA) vadību.

    – Tad viņš bija kā tāds negatīvais “Džeimss Bonds”…

    – Viņš bija īstais cilvēks neīstajā pusē. Lai iekļūtu partizānu grupā un tēlotu to, kas tu neesi, bija jābūt labam aktierim. Un sirdsapziņai vispār nebija jābūt. Padomju laikā, astoņdesmitajos gados, par viņu sāka runāt kā par lielu varoni, kas “divkaujā” nogalinājis Pēteri Supi. Patiesībā LNPA vadītāja nogalināšanas operācija bija vienkārša un brutāla. Tas notika 1946. gada pavasarī pie bijušā Latvijas armijas pulkvežleitnanta Oto Kluča, kurš dzīvoja Gulbenes apriņķa Jaungulbenes pagastā sava brāļa mājā. Čērčils Fultonā ASV tikko bija teicis runu par “dzelzs priekškaru”, kas nolaidies pār Eiropu, un partizāni to uztvēra par teju vai Rietumu kara pieteikumu PSRS. Viņi sāka gatavoties lielām cīņām, taču LNPA rindās nebija profesionālu armijas virsnieku. Tad tika nolemts braukt pie Kluča, lai aicinātu viņu pievienoties. Supe juta, ka viņu izseko, tādēļ vienmēr ņēma līdzi trīs uzticamus miesassargus. Bet, kad bija jābrauc pie Oto Kluča, viņš visus apsargus atstāja nometnē un devās ceļā ar savu vietnieku Henriku Ausekli (Tēraudu) un Klimkānu. Tā bija vienīgā reize, kad Supe brauca bez miesassargiem, un arī liktenīgā. Viņi iegāja mājā un sāka sarunas. Vienā galda pusē sēdēja Supe un Auseklis, otrā – Klucis un Klimkāns. Pēc brīža Klimkāns sacījis, ka, mežā dzīvodams, ilgi neesot dzēris siltu pienu. Saimniece teikusi, ka tas ir pieliekamajā. Klimkāns pieteicies palīdzēt atnest, bet, izgājis priekšnamā, uzvilka automātu un, nākot atpakaļ, ar vienu kārtu nogalināja gan LNPA komandieri, gan viņa vietnieku. Tur nebija nekādas cīņas.

    – Vai tad slepenie aģenti necentās tikt vaļā no lieciniekiem?

    – Šajā gadījumā ne, bet bija reizes, kad to darīja. Baltinavas pagastā bija aģents Francevs. Viņš pazina partizānu komandieri Pēteri Lūsi un ar Lūša sievas starpniecību to atrada. Aresta brīdī Lūsis pārgrieza sev vēnas un mira. Viņa sievu un 12 gadus veco dēlu čekisti pēc tam nošāva kā nevēlamus lieciniekus, kas varēja izdot aģentu.

    – Bet kā “karjeru” turpināja Klimkāns?

    – Viņš piedalījās vēl vairākās lielās operācijās. 1946. gada vasarā Jēkabpils pusē iznīcināja Pārupa grupu. Kā labu aģentu viņu nosūtīja uz Rietumiem un iefiltrēja turienes latviešu vidē. Piecdesmito gadu sākumā Londonā Ziemassvētku svinības laikā Klimkānam uznāca histērijas lēkme. Viņš sāka kliegt un raudāt un visu izstāstīja. Angļu slepenais dienests viņu arestēja, it kā pārvervēja un atsūtīja atpakaļ, taču patiesībā Klimkāns nepārvervējās. Tā kā viņš bija atmaskojies, vairāk viņu neizmantoja. Drīz pēc atgriešanās Jānis Klimkāns nomira no vēža. Otra tik fantastiski veiksmīga, nežēlīga un brutāla aģenta kā viņš vairs nebija. Parasti aģents piedalījās vienā divās operācijās.

    – Kādā veidā NKVD piespieda cilvēkus kļūt par nodevējiem?

    – Nereti piespieda tos, kas bija sadarbojušies ar vāciešiem, šāvuši ebrejus, padomju aktīvistus. Uz to arī “spieda”. Piemēram, Palsmanes pagastā bija tāds aģents Birga. Kādu brīdi viņš pats bija slēpies mežā. 1948. gadā Birgu arestēja un piedraudēja – tu sēdēsi cietumā, bet tava sieva un divi bērni sapūs Sibīrijā, ja nesadarbosies. Viņš nodeva informācija par vairākiem cilvēkiem, taču nezināja, kas ar tiem tālāk notika. Tad Birga kādā reizē redzēja, kā čekisti nošauj viņa izdotu partizānu, un pārtrauca sadarbību, paliekot mežā. Par to 1949. gada martā viņa sievu un abus bērnus izveda. Laikam jau aģentam bija piesolīts, ka ģimene atgriezīsies, jo tūlīt pēc tam viņš atsāka strādāt čekistu labā, bet tā paša gada jūlijā pats tika nošauts, kad uzskrēja mežā izliktam čekistu slēpnim, un tie viņu neatpazina.

    Pēdējais man zināmais gadījums, kad aģentu izmantoja partizāna nogalināšanai, ir 1953. gadā Mālupē. Tajā laikā mežā bija palicis tikai Mālupes partizānu komandieris Jānis Liepacis un kāda sieviete. Tā kā Liepacis bija viens, viņu bija grūti izsekot. Bet bija ievērots, ka mežniecības darbinieki Staņislavs Grodņa un Jānis Radziņš regulāri izpilda lielākas mežu darba normas nekā pārējie. Radās aizdomas par palīgiem. Abus arestēja. Grodņam uz ko “uzspiest” nebija, bet Radziņam bija sieva un trīs gadus veca meitiņa. Viņam pateica: tevi ieliks cietumā par bandītu atbalstīšanu, sievu aizsūtīs uz Sibīriju, meitiņu ieliks bērnu namā; aizmirsti savu ģimeni. Balvu novadpētnieks Berķis deviņdesmito gadu sākumā runāja ar Radziņu, un tas raudājis: “Ko man bija tanī brīdī darīt?” Viņš nošāvis Liepaci, ko labi pazina, ar čekistu dotu pistoli savas mājas priekšnamā. Radziņam ar sievu vēl vajadzēja aiznest nošauto kādu kilometru mežā, kur, pēc čekistu leģendas, it kā bija notikusi apšaude. Tad tur ieradās čekisti, pašaudīja gaisā un vēl izšāva no pistoles, it kā Liepacis būtu nošāvies pats.

    – Nodevība palīdzēja šiem cilvēkiem dzīvot pie padomju varas?

    – Principā ļoti reti. Parasti tas beidzās traģiski. Liela daļa nodzērās. Daudzus sasēdināja cietumos, kad viņi vairs nebija vajadzīgi. Viņi bija nevēlami liecinieki. Tā jau pieminēto Francevu arestēja 1952. gadā, bet viņš vēl no cietuma rakstīja sūdzības, ka viņam pienākoties ordeņi par paveikto. Bija tāds partizāns Edgars Jurjāns. 1952. gada vasarā viņu nejauši sašāva kājā vietējais mežsargs. Jurjānu aizveda uz Smiltenes slimnīcu. Tur bija klāt čekisti, un viņš piekrita palīdzēt iznīcināt savus agrākos biedrus. Viņš tiešām vienu nošāva, bet citu smagi ievainoja. Pēc tam Jurjāns sajuka prātā. 1954. gadā viņu arestēja, jo viņš visiem stāstīja par čekas darba metodēm un veikalos Rīgā nevis maksāja, bet deva zīmītes, ka viņa vietā samaksāšot kāds čekas ģenerālis. Visu atlikušo mūžu Edgars Jurjāns pavadīja aiz restēm.

    Gaujienā bija viens vīrs, kurš dzīvoja uz Latvijas–Igaunijas robežas un uzturēja sakarus starp partizāniem abās pusēs. 1952. gadā viņš kļuva par nodevēju. Naudas dēļ. Viņš sadzirdīja vienu igauņu partizānu ar saindētu šņabi, un tas pamodās Apes čekā. Kad šis nodevējs atgriezās ar “nopelnīto” naudu no Gaujienas, ceļā viņu nosita un aplaupīja. Kas to varēja izdarīt? Par naudu jau zināja tikai viņš un čekisti…

    – Kas notika ar tiem, kuri atteicās sadarboties ar čeku?

    – Parasti sekoja arests. Ja jau kādu bija mēģinājuši vervēt, tad vairs neatstājās.

    – Grūtākā dzīve laikam bija mežsargiem…

    – Kā man stāstīja Žīguros, tad gadījies tā, ka vienu dienu mežsargu saķer mežabrāļi, gāž pie zemes un draud nošaut kā čekas aģentu, bet otru dienu čekisti draud nošaut kā “bandītu atbalstītāju”. Viņi bija spiesti lavierēt. Atkarībā no tā, kurai pusei pirmajai radās aizdomas, viņu vai nu nošāva, vai aizsūtīja uz Sibīriju. Tolaik tā bija ļoti bīstama profesija.

    – Nacionālajiem partizāniem bija pretizlūkošana?

    – Pēteris Logins, kurš bija LNPA štāba sakaru daļas priekšnieka Antona Circāna (Vārpas) apsargs, stāsta, ka pa reizei uz nometni nākuši sarkanarmiešu virsnieki, kas pēc aprunāšanās palaisti atpakaļ. Vārpa tikai pateicis, ka jāpavada līdz dzelzceļa sliedēm. Kas tie par virsniekiem, Logins nezina. Vienā no krimināllietām ir liecība, ka partizāni pieslēgušies un noklausījušies telefonsarunas ar Viļaku. Ziemeļlatgales partizānu štābā pretizlūkošanas daļas priekšnieks bija Jānis Sprukulis (Tarzāns). Viņš krita 1948. gada oktobrī, un ap to laiku pretizlūkošana sāka pajukt.

    Latgalē pret nodevējiem izturējās nežēlīgi. Viļakas apriņķī pie Kokareviču mājas 1947. gadā tika nošauts partizāns Jānis Upītis, bet nebija zināms, vai tur iejaukti Kokareviči. Tomēr sakarus ar viņiem pārtrauca. Divus gadus vēlāk sakari atsākās un tad ģimene iedeva partizāniem degvīnu, kas, nometnē aiznests, izrādījās saindēts ar miega zālēm. Partizāni visu Kokareviču ģimeni nošāva, bet mājas nodedzināja. Pasaudzēja tikai pusotru gadu veco meitu. Vēl viens iemesls, kādēļ partizāni šāva ģimenes, – 1946. gada vasarā Jāzepa Ārmaņa grupai pēc sadursmes ar čekistiem bija vairāki ievainotie. Partizāni apmetās Viļakas pagastā netālu no Melnarūču sādžas, bet manīja, ka ap nometni staigā Pēteris Keišs ar savu dēlu. Lai pārbaudītu viņus, partizāni sarīkoja provokāciju. Uzvilka padomju formas un vakarā ieradās pie Keišiem, izliekoties, ka meklē “bandītus”. Pēteris Keišs un viņa sieva noticēja un bija gatavi uzrādīt ne vien partizānu nometni, bet arī partizānu atbalstītājus sādžā. Partizāni šo ģimeni – māti, tēvu un dēlu – aizveda līdzi mežā un nošāva. Tas ir gadījums, kas aprakstīts krimināllietā.

    – Vai bija gadījumi, kad čekisti rīkoja provokācijas?

    – Tad jāstāsta par gadījumu Šķilbēnu pagastā. Tur partizāni bija ļoti spēcīgi. Mežā bija gan pagasta vecākais Pēteris Bukšs, gan draudzes prāvests Ludvigs Štagars. Viņiem bija liela autoritāte. Otrā pusē bija vienkārši fantastiskais pagasta partorgs Aleksejs Rassolovs – hronisks alkoholiķis, kurš 1945. gada 8. marta pasākumā drausmīgā dzērumā kāpa uz skatuves un apspļaudīja mītiņa runātājus. Padomju varas autoritāti tāds nekādi nevarēja uzturēt. Nācās ķerties pie provokācijām, lai noskaņotu iedzīvotājus pret partizāniem. 1945. gada maija beigās naktī savās mājās tika nošauti vai nodurti ar nažiem septiņi Gabrānu ģimenes locekļi, to vidū četri bērni. Kas bija darītāji, grūti pateikt, taču nevienā no sagūstīto partizānu pratināšanas protokoliem čekisti nekad nav uzdevuši jautājumu, kas to izdarīja. Nevienam nekad nav mēģināts to “piesiet”. Bez tam četri Gabrānu slaktiņa dalībnieki naktī bija uzdūrušies diviem partizāniem, vienu no tiem nogalinot. Nedēļu vēlāk Šķilbēnos tika sasaukts mītiņš, kurā “iedzīvotāji pieprasīja apkarot bandītus”. Vēl nedēļu vēlāk tikpat mīklainos apstākļos atkal nogalināja veselu ģimeni – mājā bija ienākuši bruņoti vīri un, nesakot ne vārda, sākuši šaut. Domā, ko gribi. Dokumenti par šādām operācijām nesaglabājās.

    – Uz ko vispār var balstīties tādos pētījumos?

    – Uz notikumu dalībnieku liecībām, vairāk uz dokumentiem, krimināllietām. Vēl ir interesanti aptaujāt tos, kas tajā laikā bija padsmitnieki. Viņi nebija pieauguši, bet kā padsmitnieki visu ļoti labi redzēja, dzirdēja, zināja un brīžiem izprata labāk nekā pieaugušie.

    – Vai nacionālo partizānu gaitu pētīšanā jums vēl daudz darba?

    – Ļoti daudz. Vēsturniekiem bieži patīk pētīt visu pēc čekas atskaitēm. Bet, lai saprastu, kas notika patiesībā, ir jāpēta praktiski katrs gadījums. Ir interesanti salīdzināt, kā notikums aprakstīts atskaitē un kas bija īstenībā. Atskaitē raksta: Šķilbēnu “istrebiķeļi” varonīgā operācijā sagūstīja sešus bandītus. Bet faktiskā situācija bija tāda, ka partizāni pēc iepriekšējās vienošanās ar čekistiem gāja uz Šķilbēniem legalizēties un nodot ieročus. Čekisti norunāto vietu aplenca un visus “varonīgi” sagūstīja. Partizāni nemaz netaisījās pretoties.

    – Vai cilvēki labprāt stāsta savas atmiņas?

    – Ļoti dažādi. Īpaši Latgalē. Tur nacionālo partizānu kustība bija tik spēcīga un represijas no abām pusēm tik nežēlīgas, ka cilvēki joprojām baidās. Man ir gadījies, ka runājam ar sievieti, bet viņa nesaka savu vārdu, jo “tur tiem vēl dzīvo radi” un tad “viņi man māju nodedzinās, ja uzzinās”. Vieglāk kontaktēties caur novadpētniekiem. Un arī tad tas notiek apmēram tā: aizej tur, satiec to, tas aizvedīs pie tā un tad tas aizvedīs tevi pie īstā. Ja tā vienkārši “iegāžas” mājās, cilvēki ne vienmēr uzticēsies.

  8. vēsture saka:

    Analizējiet divus rakstus, kurš te ir par patiesības atklāšanu un kurš apzināti cilvēkiem jauc galvu, lai slēptu patiesību.

    Pirmais raksts:
    http://pietiek.com/raksti/par_vdk_dokumentu_izpetes_komisijas_zinatniskas_neizpratnes_limeni

    Par „VDK dokumentu izpētes komisijas” zinātniskās (ne)izpratnes līmeni
    Zigmārs Turčinskis*
    18.12.2015.

    Šogad Latvijas zinātne ir piedzīvojusi unikālu notikumu. Vismaz vēstures zinātne noteikti. Pirmo reizi kopš Atmodas laikiem ir tapis dokuments, kurš skaidri un gaiši apliecina — padomju okupācijas nebija. Vienīgā okupācija Otrā pasaules kara laikā nāca no Vācijas puses. Šo dokumentu nav radījusi kādā Kremļa sponsorēta troļļu ferma. To izdarījusi reprezentabla Latvijas vēstures speciālistu un ekspertu komisija ar nosaukumu „VDK dokumentu izpētes komisija”.
    Komisijai Latvijas Universitātes mājas lapā ir sava sadaļa, kurā atrodama informācija par aktualitātēm. Cita starpā zem saites „Īsi par Valsts drošības komiteju” ir publicēts oficiāls apkopojums „Latvijas PSR Valsts drošības komiteja: oficiālie nosaukumi un vadītāji (1940–1991).” Datēts ar 2015. gada 13. novembri. Tātad pirmais ieskats tēmā un sava veida zinātniskā esence. Konkrētās publikācijas autors ir vēstures zinātņu doktors Gints Zelmenis, kurš dokumentu parakstījis kā „VDK zinātniskās izpētes komisijas pieaicinātais eksperts”. Savukārt komisijas sastāvā viņš figurē kā „piesaistītais eksperts vadošā viespētnieka amatā”. Tituli un nosaukumi ir graujoši arī pārējiem komisijas locekļiem. Diez, pēc kāda principa dalīti?

    Lasot minēto tekstu es nespēju saprast, ko darīt — smieties vai lamāties? Uztvert to kā stulbu joku vai traģēdiju? Ja šis teksts būtu lasāms krievu valodā kādā Krievijas interneta resursā, varētu paraustīt plecus un aizmirst. Iesākumam dažas komiskas epizodes. Piemēram, ko vērta ir nezināšana, kāds tad īsti bija LPSR NKGB narkoma Šustina vārds — Sīmanis vai Semjons? Iespējams, viņš nezina, kur meklēt informāciju, lai to precizētu? Varu izpalīdzēt — valsts drošības kapteinis Semjons Matvejevičs Šustins (1908–1978). Pirms nosūtīšanas uz Latviju strādājis PSRS NKVD centrālajā aparātā Maskavā. Pēc darbošanās Latvijā — Kirovas apgabala NKVD priekšnieks, vēlāk pārcelts uz GULAGa sistēmu kā nometņu priekšnieks.

    Tālāk, runājot par 1953. gadu, eksperts sajaucis čekas priekšnieku A. A. Noviku ar pavisam citu personu — kādu nebūt K. A. Novikovu. Vispār jau uzjautrinoši, bet komisija taču grasoties pētīt tādus sensitīvus jautājumus kā aģentūra, aģentu ziņojumi u.t.t. Ja tai būs vienalga: Liepiņš vai Lapiņš, Kalniņš vai Krūmiņš, tad kādu vēl kapā iedzīs…

    Bet tagad par galveno — padomju okupācijas režīma drošības dienestu izveidošanu Latvijā un jautājumu: kas tos veidoja un kam tie pakļāvās? Lasām komisijas eksperta atzinumu, kurš sākas šādi:

    „1940. gada 20. jūnijā par iekšlietu ministra biedru un Politiskās policijas priekšnieku Augusta Kirhenšteina valdībā kļūst Vikentijs Latkovskis. Tieši viņa vadītā struktūra īsteno pirmās, tobrīd vēl salīdzinoši mazskaitlīgās represijas.” Nekā sevišķa. Normāla demokrātiskas valsts dzīve — valdības nāk un iet, ministri un viņu vietnieki mainās. Esot gan bijušas kādas nebūt mazskaitlīgas represijas. Tālāk tekstā tādas vispār netiek minētas. Tātad nekā nopietna. Par padomju okupāciju ne vārda. Mūsu pašu valsts iekšējā lieta.

    Lasām tālāk:

    „1940. gada 26. augustā izveidots Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts, par tautas komisāru tiek apstiprināts Alfons Noviks.” Lai izprastu eksperta domu gaitu, ņemam talkā pievienoto atsauci — dokumentu, no kura šī informācija it kā iegūta. Tas izrādās 1940. gada 27. augusta laikraksts „Valdības Vēstnesis” (Nr.194). Eksperta Zelmeņa uzrādītajā laikraksta numurā nav neviena vārda par LPSR Iekšlietu tautas komisariāta izveidošanu un Alfona Novika apstiprināšanu amatā. Tā vietā tur ir publicēta „Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Konstitūcija (Pamatlikums)”. Vai tas nozīmē, ka šis konkrētais eksperts, un tātad arī komisija uzskata, ka padomju drošības dienests nav vis okupācijas režīma drošības dienests, bet likumīgi uz konstitūcijas pamata dibināta mūsu pašu drošības iestāde? Jeb pie vainas tomēr būs katastrofāls eksperta zināšanu trūkums?

    To apliecina arī visi dokumentā lietotie formulējumi: „izveidots Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts”, „Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts tiek sadalīts”, „Latvijas PSR Valsts drošības tautas komisariāts tiek pārdēvēts”, „Latvijas PSR Valsts drošības ministrija tiek apvienota”, „izveidota Latvijas PSR Ministru padomes Valsts drošības komiteja”. Katrs apgalvojums pamatots ar laikrakstā „Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Ziņotājs” publicētajiem LPSR AP Prezidija dekrētiem. Nekādas okupācijas. Mūsu pašu valsts drošības iestādes vēsture.

    Okupācija gan vienu reizi ir pieminēta. Citēju: „1941.–1945. g. Laikā kamēr Latviju bija okupējis Vācijas karaspēks, abi šie tautas komisariāti esot darbojušies evakuācijā. Sīkāku ziņu par to darbību nav. 1944.–1945. gadā tie atjauno darbību Latvijas teritorijā.” Skaidri un gaiši: okupanti bija tikai Vācijas karaspēks. Mūsu komisariāti tajā laikā darbojās evakuācijā. Pēc tam atkal atjaunoja darbību Latvijā. Tāds ir eksperta slēdziens, vērtējums?!? Un komisija ar to ir apmierināta?!?

    Savādāk, kā par diletantisma un nekompetences Augsto dziesmu, šo dokumentu nodēvēt nevar. Ar to, protams, domājot Pietuka Krustiņa slaveno vārsmojumu. Ir pilnīgi skaidri redzams, ka ne minētais eksperts, ne arī komisija kopumā nav nolaidusies tik zemu, lai iepazītos ar līdzšinējiem Latvijas vēsturnieku publicētajiem darbiem par attiecīgo tēmu. Tajā skaitā, lai cik tas dīvaini nebūtu, arī ar komisijas locekļa Ritvara Jansona agrāko gadu pētījumiem.

    Saprotu, ka komisija jau tagad neies to visu lasīt un pētīt. Tad paņemiet un izlasiet divus dokumentus. Tas nav daudz. Pirmkārt Satversmes preambulu, kurā skaidri rakstīts: „Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.” Un pēc tam lūdzu beidzot izlasiet sava eksperta uz LPSR Konstitūcijas un LPSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētiem balstīto atzinumu par Latvijas PSR Valsts drošības komiteju. Vai viss ir kārtībā, un nekādas pretrunas neredziet?

    Saprotu, ka šobrīd ne lasītāji, ne diemžēl kāds no komisijas nesaprot, kur ir problēma. Paskaidrošu: Latvijas PSR NKVD tika izveidots ar 1940. gada 29/30. augusta PSRS NKVD narkoma Lavrentija Pavloviča Berijas Maskavā izdoto pavēli Nr. 001072 „Par NKVD organizāciju Latvijas PSR”. Par LPSR NKVD dislokācijas vietu tiek nozīmēta Rīga ar tai pakļautām NKVD nodaļām katrā Latvijas apriņķī. Ar šīs pavēles pielikumu par LPSR NKVD narkomu iecēla Alfonu Noviku.

    Šī informācija nav nekas jauns un līdz šim nezināms. Berijas pavēles pilns teksts ir publicēts Krievijā izdotajā dokumentu krājumā „Pribaltijskij nacionalizm v dokumentah NKVD, MVD i MGB SSSR”. Krājums ir pieejams arī Latvijā. Varu pat aizdot komisijai, ja gadījumā kādam pēkšņi rodas interese. Tāpat šis fakts minēts arī Latvijā līdz šim par tēmu publicētajos darbos. Piemēram Latvijas Valsts arhīva sagatavotajā dokumentu krājumā „Okupācijas varu politika Latvijā 1939–1991”, kā arī krājumā „Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs”. Izskatās, ka ne komisija, ne tās eksperts par to neko nezina. Bet eksperts taču pats ir Latvijas Valsts arhīva darbinieks…

    Es zinu, ka komisija teiks: mūs 1940. gads nemaz neinteresē. Mums saistošs ir periods no 1944. gada, bet vispār jau no 1953. gada, bet varbūt arī, ka tikai no 1956. gada. Un vispār — dodiet mums labāk aģentu kartotēku un ziņojumus. Piesējās te viens ar savu vēsturi. Baigi tā kādam vajadzīga… Nē, dārgā komisija, lai izprastu padomju okupācijas režīma drošības dienestu darbību ir vajadzīga zināšanu bāze. Ir jāsāk no sākuma, t.i., no okupācijas brīža 1940. gadā.

    Otrs arguments varētu būt – bet tas jau tikai tāds īss apkopojums, kurā neko daudz pateikt nevar. Es domāju, ka zinātnieki man piekritīs — īsu apkopojumu uzrakstīt ir daudz grūtāk nekā garu. Īsā ir jāparāda savas zināšanas, un nav iespējams nezināšanu aizliet ar ūdeni.

    Skaidroju tālāk Ābeces patiesību, kura komisijai bija jāzina, pirms vispār ķerties klāt padomju okupācijas režīma drošības dienestu izpētei. Latvijā darbojušies padomju okupācijas režīma drošības dienesti saucās par Latvijas PSR dienestiem tikai teritoriālās piekritības, nevis administratīvās pakļautības dēļ. Šos dienestus veidoja, vadīja, kontrolēja, reformēja un pārdēvēja tikai Maskavā. Juridiski tas saucās: vissavienības, starprepublikāniskais vai koprepublikāniskais (nosaukumi laika gaitā mainījās) dienests. Krievu valodā — sojuzno–respublikanskij organ. Latvijā par tiem netika lemts nekas. Pilnīgi nekas. Neviens okupants nekad neļaus okupētās zemes aborigēniem lemt par saviem drošības dienestiem. Visi šie oficiāli publicētie LPSR AP Prezidija dekrēti, uz kuriem atsaucas minētais eksperts, tikai dublēja Maskavas lēmumus, un to mērķis bija slēpt okupācijas faktu. Tieši tāpēc mūsu kaimiņi lietuvieši nelieto lietuviskoto padomju terminoloģiju.

    Savukārt Latvijā tā vēl joprojām ir oficiālā terminoloģija, kuru lieto arī komisijas nosaukumā. Taču šajā gadījumā varam saskatīt arī vienu pozitīvu lietu — komisija, pati to neapzinādamās, ir pierādījusi savas lietotās terminoloģijas aplamību. Neko par tēmu nezinošs eksperts, lietojot aplamu padomju propagandas radītu terminoloģiju, ir nonācis pie aplamiem avotiem un aplamiem secinājumiem — LPSR VDK ir mūsu pašu Latvijas iestāde, kas veidota uz LPSR Konstitūcijas un LPSR AP Prezidija dekrētu pamata.

    Tā kā komisijas locekļi nav mazi bērni, bet pārsvarā zinātņu doktori, man viņiem ir jautājums — cik gadi bija nepieciešami, lai jūs kļūtu par speciālistiem un ekspertiem savā jomā un specialitātē? Pieci, desmit, piecpadsmit? Nu lūk, tieši tikpat gadu jums paies, arī pētot padomju okupācijas drošības dienestus. Tikai pēc tam jūs varēsiet saukties par šīs tēmas ekspertiem. Šobrīd, kā redzams, jūs pat vēl neesat iepazinušies ar kolēģu jau publicētajiem pētījumiem. Jums nav pietiekamas zināšanu bāzes, lai uzsāktu padziļinātu un specifiskāku problēmu izpēti jautājumos par padomju drošības dienestu darbību.

    Šobrīd komisija ir visai traģiskā situācijā — eksperti aiz nezināšanas runā aplamības, bet komisijā nav neviena, kurš to spētu pamanīt, aizrādīt, pirms publicēšanas atmest atpakaļ un palūgt pārstrādāt, jo pašiem par tēmu ir, maigi izsakoties, miglains priekšstats. Ir protams komisijā pāris cilvēki, kuri tēmā orientējas, bet tad viņiem ir jāiet prom no pašreizējā darba un jāpievēršas ekspertu ganīšanai uz pilnu slodzi. Ir vēl arī pāris cilvēki, kuri pēc dažiem gadiem varēs saukties par ekspertiem. Bet tad jau komisijai būs beidzies derīguma termiņš.

    Diemžēl komisija, dēvējoties par ekspertiem un speciālistiem, degradē šos jēdzienus. Pagaidām viņi varētu būt tikai komisijas locekļi. Un būtu jāatceras Zinātnieka ētikas kodeksā teiktais: „Zinātnieks uzņemas veikt ekspertīzi tikai tad, ja ekspertējamais zinātnes virziens atbilst zinātnieka specializācijai, zināšanām un pieredzei.”

    * LU Latvijas Vēstures institūta 20. gadsimta pētniecības nodaļas pētnieks, zinātniskās intereses — nacionālā bruņotā pretošanās kustība Latvijā pēc Otrā pasaules kara, nacionālie partizāni

    Otrais raksts: http://pietiek.com/raksti/no_musas_zilonis
    No mušas zilonis
    Gints Zelmenis
    19.12.2015.

    Portālā Pietiek ir publicēts Latvijas vēstures institūta pētnieka Zigmāra Turčinska raksts, kura autors ir sašutis par VDK dokumentu izpētes komisijas “zinātniskās (ne)izpratnes līmeni”. Atsaucoties uz vienu, no konteksta izrautu, tīri informatīva rakstura materiālu LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas interneta vietnē, Z. Turčinskis izdara tālejošu secinājumu, ka “padomju okupācijas nebija”, ka “komisija kopumā nav nolaidusies tik zemu, lai iepazītos ar līdzšinējiem Latvijas vēsturnieku publicētajiem darbiem par attiecīgo tēmu” un tādēļ nonākusi pie “aplamiem secinājumiem”. Tā kā tas ir noticis manis dēļ, jūtos atbildīgs un esmu spiests reaģēt.

    Pirmkārt, Z. Turčinska pieminētais Zinātnieka ētikas kodekss, kura neievērošanā viņš apsūdz LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisiju, nepārprotami nosaka, ka “kritikā, diskusijās un polemikā zinātniekam (neatkarīgi no zinātniskā grāda un tituliem) jāievēro vienlīdzības princips, nepieļaujot personīgu attiecību kārtošanu un kritizējamās personas kariķēšanu”. Diemžēl Z. Turčinska komentārā pēdējā ir daudz vairāk nekā kritikas, diskusijas un polemikas, tādēļ šeit atbildu tikai uz to, ko Z. Turčinska rakstā, manuprāt, iespējams uzskatīt par kritiku.

    Otrkārt, LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas interneta vietnē atrodamais materiāls, kurš izraisījis Z. Turčinska sašutumu, ir tīri informatīvs un paredzēts tikai tam, lai komisijas interneta vietnē vienkopus būtu atrodama informācija par VDK oficiālā nosaukuma izmaiņām laikā no 1940. gada līdz 1991. gadam, kā arī šīs institūcijas bijušajiem vadītājiem. Nekādu secinājumu tajā nav vispār. Man nav ne zināms, ne arī saprotams, kādēļ Z. Turčinskis šo informatīvo materiālu dēvē par “zinātnisko esenci” un “komisijas eksperta atzinumu” (lai gan attiecīgais materiāls ne uz ko tādu pat nepretendē).

    Treškārt, materiāls, kuru Z. Turčinskis dēvē par “zinātnisko esenci” un par kuru viņš ir tā sašutis, tika ievietots LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas interneta vietnē aptuveni pirms mēneša – pusotra. Ja tajā, pēc Z. Turčinska domām, ir sarakstīts tik daudz aplamību, tad kādēļ viņš visu šo laiku klusēja un nekādā veidā nedarīja savu viedokli zināmu komisijai? Un kādēļ šo viedokli Zigmārs Turčinskis pirmo reizi publiskoja “Latvijas Avīzē” tajā dienā, kad Liepājā notika LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas organizētā starptautiskā zinātniskā konference?

    Ceturtkārt, 1940. gada 27. augusta “Valdības Vēstnesī” tik tiešām ir publicēta “Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas konstitūcija (pamatlikums)”, kā to norāda Z. Turčinskis savā rakstā. Taču aiz minētās konstitūcijas ir atrodams Latvijas PSR Augstākās Padomes 1940. gada 26. augusta sēdes atreferējums. Tajā minēts, ka V. Lācis iesniedz Augstākās padomes apspriešanai valdības sastāvu. Tajā par iekšlietu tautas komisāru minēts Alfons Noviks. Pēc tam minēts, ka LPSR Augstākā padome pieņem šo valdības sastāvu. Kādēļ minēto atreferējumu esmu pamanījis es, bet nav pamanījis Z. Turčinskis, tas man nav zināms.

    Piektkārt, pilnībā piekrītu Z. Turčinskim, ka LPSR Valsts drošības tautas komisāra Šustina vārds bija Semjons. Taču tā laika LPSR presē viņš nereti tiek saukts par Sīmani, ko Z. Turčinskis nevar nezināt. Lai cilvēki “no malas” saprastu, ka presē atrodamais Sīmanis Šustins ir tas pats Semjons Šustins, es atļāvos sagatavotajā materiālā lietot šādu formulējumu: “Sīmanis [arī: Semjons] Šustins”. Var jau būt, ka Semjonu vajadzēja rakstīt pirmo. Taču vai šāds izteiksmes veids ir pamats tam, lai publiski paziņotu, ka es nezinu, kas ir “LPSR NKGB «narkoms»”? Arī paša Z. Turčinska pētījumos ir iespējams atrast diskutablus formulējumus, taču tas nekad nav bijis par iemeslu, lai es atļautos viņu publiski apvainot “elementāru zināšanu trūkumā”.

    Sestkārt, Z. Turčinskis savā rakstā lieto tādus terminus, kā “Latvijas PSR NKVD” un “narkoms”. Publicistikā nereti ir sastopami gan šādi, gan arī dažādi citi termini Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta un tā vadītāja apzīmēšanai. 1940. gadā šīs institūcijas oficiālais nosaukums latviešu valodā bija “Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāts”, bet krievu valodā “Народный комиссариат внутренних дел Латвийской ССР” (saīsināti: НКВД ЛССР). Tādēļ uzskatu, ka tieši šādi termini šīs institūcijas apzīmēšanai attiecīgajā valodā ir jālieto, turklāt, nejaucot tos kopā. Kāda iemesla dēļ Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta saīsinājumu Z. Turčinskis raksta, vispirms minot “Latvijas PSR” latviešu valodā, savukārt pēc tam lieto krievu valodas saīsinājumu “NKVD”, turklāt ar latviešu valodas burtiem, man nav zināms.

    Septītkārt, atsauces uz Latvijas PSR oficiālajiem izdevumiem minētajā materiālā ir izmantotas apzināti, jo tieši no tiem iespējams uzzināt oficiālos (uzsveru: oficiālos) VDK nosaukumus latviešu valodā un to izmaiņas laika gaitā. Protams, ka tie nav vienīgie avoti, taču es neko tādu arī neapgalvoju. Nekādā veidā neesmu mēģinājis noliegt, ka faktiskos lēmumus par LPSR VDK oficiālo nosaukumu maiņu un šīs institūcijas vadītājiem pieņēma Maskavā. Kādā veidā no atsauces uz “Valdības Vēstnesi” Z. Turčinskis ir secinājis, ka es PSRS drošības dienestu neuzskatu par okupācijas režīma drošības dienestu, man nav saprotams.

    Astotkārt, Z. Turčinska raksts liecina, ka viņam nepatīk veids, kādā LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas interneta vietnē ir izklāstīta minētā informācija par VDK. Piekrītu, ka varbūt arī cits veids būtu piemērotāks un šo informāciju būtu nepieciešams izklāstīt savādāk, vai kā citādi uzlabot. Ja Z. Turčinskis tiešām vēlējās uzlabot šo materiālu, tad neapšaubāmi visefektīvākais veids būtu vērsties vai nu tieši pie G. Zelmeņa, kā šīs informācijas autora, vai arī pie komisijas vadības ar konkrētiem priekšlikumiem. Z. Turčinska izvēlētais veids, izmantojot publiskus apvainojumus plašsaziņas līdzekļos, pilnīgi noteikti ir visgarākais veids un akadēmiskajā vidē, uz piederību kurai pretendē arī pats Z. Turčinskis, nepieņemams veids.

    Ja Zigmārs Turčinskis vēlas uzskatīt Gintu Zelmeni par “diletantu un nekompetentu”, tad manis pēc viņš to var darīt arī turpmāk. Taču savā rakstā Z. Turčinskis bez jebkāda pamata ir publiski apšaubījis arī visas LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas kompetenci. Tādēļ uzskatu, ka Zigmāra Turčinska pienākums ir publiski atvainoties komisijai.

    No savas puses turpmāku publisku šā jautājuma apspriešanu ar Zigmāru Turčinski uzskatu par izbeigtu.

  9. Repatriants saka:

    Lielāku idiotismu grūti iedomāties – sākt pļauju bez izkaptīm!

    Visi, kas murgo par deokupāciju apstākļos, kad Latvijā nav atjaunotas aizsargu organizācijas un visas latviešu biedrības ir PROVOKATORI. Viņu uzdevums izprovocēt “nelikumības” lai tiktu izgaismoti un neitralizēti Latvijas patrioti.
    Viņu uzdevums sūtīt pļavā pļāvējus bez izkaptīm!

    Nevajag tik viegli likt ziimogus, tas nav ne gudri ne taalredziigi! Nekad neesmu bijis sarkano maitu pusee un nekad nebuushu, bet to ka Latija jaatbriivo no okupantiem esmu 1000% paarliecinaats.!Es neaicinau iet plaut bez izkaptiim,bet gan izsaku izbriinu,ka izgliitoti laudis pat neieminaas, ka reiz vajadziihajai plaujai ir ne tikai vajadziigas izkaptis,bet vispirms informaacija par to kas un kaapeec notika un notiek, ka tan jaagatavo moraali. jaaizgliito, jaamodina. Bet ja pat nemin, ka to pashu plauju reiz vajadzees un ka vajag veikt, ka nav valsts breiiva ja blakus ir naidiigie, ik uz sola. Kad par sho svarriigo liietu nekad, nekur nesaka ne vaarda, tad shis galvenais darbs piemirstas, bet jaunatne pat neiedomaajas,ka var dziivot bez okupantiem. Jo redziet, kaadi gudrie gatavo izkaptis 26 gadu tik “slepeni”. ka pati plauja ar vai bez izkaptiim tiem buss nesaprotama un svesha lieta! Laikam tie paaris vecie vechi vieni ar izkaptiim, bez neko nezinoshaas jaunatnes buus tie lielie plaaveeji? Bet par Latvieshu Biedriibas izniicinaashanu gan var vieny unto pashu 100 atkaartot liidz apnikumam un arii ne varda par to , kaapeec tagad var malt par to bez apstaajas bet 22 gadus kluseet/
    .
    .
    .
    Admins
    Viss, Repatriant, ir pareizi, ko Tu saki, bet esi pārpratis Freimantālu. Par izkaptīm tiek runāts tāpēc, ka mums ir vajadzīgs organizēts un likumīgs spēks, lai mūs neviens nevarētu apkaut Tiesiskuma atjaunošanas procesa laikā. Šī interneta vietne tāpēc ir radīta, lai apskaidrotu vēsturi tiem,kuri nesaprot un dezinformēti no valdošās čekistu slepkavu bandas.

  10. Atbilde repatriantam.

    Neesmu klusējis nekad un nekādos apstākļos šos 22 gadus. Visās Latvijas likumu sargājošās iestādēs ir manis iesniegtie dokumenti kaudžu kaudzēm.

    Laikam repatriants nezina, ka likumus Latvijā pārkāpj ministri, tiesneši, prokurori, policisti, Saeimas deputāti un prezidenti.

    Un par likuma pārkāpumiem viņus nesoda.

    Naiva skaļa žvadzēšana par deokupāciju ir tas pats, kas mednieks bez bises mežā bļaustās un bauro, ka nošaus visus medījumus! Tukša, stulba plātīšanās.
    / pie tam ar skaidru mērķi – izbiedēt medījumu, brīdinot to lai piesargās!/

    Droši vien repatrianta kungs vai kundze dzīvo ārzemēs, kur likumi jāievēro un jāciena visiem. /no tā nesapratne, kas notiek Latvijā – cits domāšanas un sapratnes modelis galvā/.

    Mums visiem jāatceras, ka latvju tautas ienaidnieks ir glums un lunkans, pieredzējis, viltīgs sātans visā savā “GODĪBĀ”. Ne tam likumi, ne morāle ne
    goda prāts!
    Atgādināšu, ka esmu latviešu ģimeņu tiesību DEKLARĀCIJAS autors.
    Atgādināšu, tekstu.

    Katrai latviešu ģimenei ir neatņemamas tiesības augt un attīstīties nediskriminēti savā kultūrvidē!

    Visiem sirsnīgākie novēlējumi gaidot Ziemassvētkus!

  11. raksts saka:

    Iespējams ir pilnīgi viss. Uz vecumdienām pirms nāves ne tikai tiesu ķēķa advokāts Andris Grūtups izdeva grāmatas, bet arī čekisti var sākt runāt un visdažādākās izpausmēs atklāt noslēpumus.

    http://rus.delfi.lv/news/daily/latvia/boyars-esli-raskryt-meshki-chk-latysham-pridetsya-menyat-ikony.d?id=43976936

    Боярс: если раскрыть “мешки ЧК”, латышам придется менять иконы

    Бывший лейтенант КГБ Латвийской ССР Юрис Боярс призывает не раскрывать “мешки ЧК”. Как пояснил экс-политик в программе “Час пик”, в картотеке советской спецслужбы есть масса щироко известных фамилий.

    “Для русскоговорящей части общества быть агентом КГБ — это, скорее, дело чести, а не позор, ведь КГБ помогал своей империи. С латышами иначе. Если кто-то и запачкается, то это будут латыши. Придется менять “иконы”. Ведь в мешках были “иконы”, — предупредил Боярс.

    В свою очередь заместитель директора Музея оккупации Ритвар Янсонс считает, что картотеку можно опубликовать, но сначала надо исследовать роль каждого конкретного информатора.

    В Латвии сохранилась не только картотека, но и электронная база данных КГБ — специальная машина с длинными лентами, на которых зафиксированы 8000 докладов агентов в отношении 36 000 лиц, рассказал историк.

    “Общественная дискуссия уже с 1990-х идет в неправильном направлении — в направлении картотеки из 4500 лиц. Это самый низкий уровень, информаторы”, — пояснил он. Янсонс напомнил, что над каждым “стукачом” стоял офицер, который добровольно пришел работать в КГБ.

    Как известно, Сейм сейчас рассматривает предложение о том, чтобы засекретить содержимое “мешков ЧК” еще на 30 лет.

  12. Visi čekas dokumentu slēpēji ir augstākās raudzes Latvijas ienaidnieki – čekistu asins suņi!

    Kāds murgs – Latvijas fenomenālais dziedātājs Andrejs Lihtenbergs dēļ savas latviskās stājas tika zvērīgi nogalināts! Visa tauta saprot, ka to izdarīja KGB. Bet arhīvu materiāli noslepenoti – tas ir tiešs apdraudējums katram latvietim!

    Andrejs Lihtenbergs bija mans kaimiņš un draugs! Viņa gaišā piemiņa lai paliek katra latvieša sirdī mūžīgi! Viņa dziesmas ir patriotisma pilnas rudzu vārpas!!! Katrs, kas pazina Andreju man piekritīs. Katrs pieminēs ģenerāļa Bangerska māsas dēlu Latvijas patriotu milzi!

    Tautai ir jāprasa valdībai atklāt V I S A S KGB veiktās slepkavības!

    Linards Grantiņš redzēja drošības policijā Ģeržinska bildi!!! Vai saprotiet, ka šie cilvēki ir latviešu un latviskuma nesamierināmi I E N A I D N I E K I?

    Viņi ir drauds ikkatram!

    Tikai latviešu biedrību atjaunošana visās apdzīvotās vietās var garantēt Latvijas atdzimšanu un masku noraušanu sarkanajiem teroristiem. Viņi visi staigā maskās mums blakus! Pretīga un baisa īstenība!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.