Trīs lietas, kas un kāpēc jāzina par čekas dibināšanu
…Kāpēc ir svarīgi to zināt jeb cik asinskāri bija latvieši?
Līdzīgi kā citās jaunizveidotajās padomju varas institūcijās arī čekā sākotnēji strādāja ļoti daudz mazākumtautību pārstāvju. Čekas vadošajos amatos atradās poļi Fēlikss Džeržinskis, Josifs Unšlihts un Vaclavs Menžinskis, latvieši Jēkabs Peterss, Kārlis Pētersons (abi bija tuvi F. Dzeržinska līdzgaitnieki) un Mārtiņš Lācis, daudzi ebreji un citu tautību pārstāvji. Pateicoties tam, daudzi lielinieku pretinieki ir to lamājuši par “žīdu varu” un norādījuši arī uz latviešu neproporcionāli lielo pārstāvniecību čekā.
Tik tiešām, sākotnēji čekā strādāja daudz latviešu. “Sarkanā terora” sākumā 1918. gada septembrī no 781 čekas centrālā aparāta darbiniekiem Maskavā 278 bija latvieši.
Tolaik no 70 čekas komisāriem 38 bija latvieši. 1918. gada beigās radās kurioza situācija, kad čekas vadība bija spiesta aizliegt latviešu tautības darbinieku komandēšanu uz Latviju, jo tas draudēja paralizēt tās darbību. Izrādījās, ka absolūti lielākā daļa latviešu vēlas doties uz dzimteni, nevis strādāt padomju slepenpolicijā. Tas arī bija labi saprotams, jo dienests padomju iestādēs daudziem latviešiem bija vienīgā izdzīvošanas iespēja. Sevišķi tas attiecās uz simtiem tūkstošiem latviešu bēgļu, kuriem lielinieki atteicās turpināt maksāt pabalstus. Lai nenomirtu badā, viņiem nācās vai nu iestāties padomju latviešu strēlnieku divīzijā (tātad kļūt par “sarkanajiem latviešu strēlniekiem”), vai arī meklēt darbu padomju dienestā. Līdzīga izvēle bija arī miljoniem citu bēgļu, kuru vidū bija daudz ebreju, poļu, ukraiņu, lietuviešu un baltkrievu.
Tomēr sociālie apstākļi nebija vienīgais iemesls Krievijas mazākumtautību aktīvajai sadarbībai ar lieliniekiem. Ebreji, poļi, latvieši un citas Krievijas impērijas rietumu apgabalus apdzīvojošās tautas bija labi izglītotas, bet tām nācās saskarties ar diskrimināciju. Uz ebrejiem attiecās aizliegumi apmesties ārpus nometinājuma joslas (krieviski – черта оседлости) valsts rietumos. Bieži vien ebrejiem bija jācieš arī no etniski motivētas vardarbības (“pogromiem”). Poļiem, lietuviešiem un latgaliešiem līdz pat 20. gadsimta sākuma bija noteikts “drukas aizliegums” – aizliegums drukāt un izplatīt tekstus latīņu rakstībā. Tāpat uz poļiem un lietuviešiem attiecās ierobežojumi augstākās izglītības iegūšanai.
Visām mazākumtautībām, arī latviešiem, 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā bija jāsaskaras ar rusifikācijas jeb pārkrievošanas politiku. Latviešiem un igauņiem, kuri bija vienas no izglītotākajām impērijas tautām, bija maz iespēju konkurēt ar priviliģētākajiem vietējiem vāciešiem. Papildu nepatiku pret Krieviju un pastāvošo režīmu veicināja 1905. gada revolūcijas apspiešana ar soda ekspedīcijām. Tām sekoja kara posts, valdības vienaldzība pret piefrontes joslā dzīvojošajiem un bēgļu masām, kā arī Krievijas Pagaidu valdības atteikšanās sadalīt zemi, pārtraukt karu un dot “mazajām” tautām autonomiju.
Autori: Jānis Šiliņš (Vēstures doktors)
LRTT
Kas attiecas uz latviešu strēlniekiem un latviešu čekistiem, tad visiem “šodienas vēstures doktoriem” ir viena nelāga slimība, tie lietas apskata no šodienas apstākļiem, kuri veidojušies visus šos garos Padomju gadus. Tā ir nopietna slimība un nesaku to sarkasma formā. Lietas ir jāskata iekļaujoties tajā LAIKTELPĀ. Latvieši toreiz gribēja nest JAUNO LAIKMETU. To veicināja krievu un vāciešu barbariskā virskundzība, tāpēc LIETAS bija pietiekoši asi nostādītas. Nevienam pat prātā neienāca, ka varu pārtvers jūdaisma ekstrēmisti- cionisti ! Tie izrādījās neskaitāmas reizes asiņaināki par iepriekš minētajiem. Viņi šodien dara atkal to pašu- pārtver varu. Ukrainas zaglīgā valdība, tāpat kā Latvijas, visa sastāv no “izredzētajiem” un milzu apmēros izzog ārzemju palīdzību, kas domāta ukraiņu karotājiem. Viņi ir visur, kā mēra baciļi ! Zeļenskis ar savu komandu ir visīstākie nešķīsteņi !
25.02.23
