Ko darīs prezidents ?

GetAttachmentFantastikas grāmatās var izlasīt, kā nākamībā visi ir vergi, cilvēks-brīvdomātājs ne soli nevar paspert – ir datorā fiksēti visi radinieki un darba vietas, ienākumi un īpašumi, uz ielas novērošanas kameras fiksē, ar ko cilvēki tiekas (dators atpazīst pēc sejas), braucot tramvajā un auto – maršrutu un gala mēŗki, veikalā – ko pērk, pastā – ko lasa un par ko domā .. .
 Nav jāgaida fantastika. Pašlaik Latvijā jau esam ļoti tuvu totālai kontrolei.
 Un žēl, ja kāds domā – es neko sliktu nedaru un neesmu darījis, lai jau mani kontrolē!
 Piektdien, 2009. gada 11. decembrī interneta portālā bija publicēta informācija, ka „Specdienesti no 1. janvāra varēs noklausīties mūsu sarunas”.

Foto: jurists Vilors Eihmanis

 Izlasot šo publikāciju, var uzzināt, ka „no 1. janvāra Latvijas specdienesti varēs bez jebkādām grūtībām saņemt informāciju par Latvijas iedzīvotāju sarunām un aktivitātēm internetā. Ceturtdien Saeima pēdējā lasījumā pieņēmusi attiecīgus labojumus likumā par operatīvo darbību.”
 Publikācijā pasvītrots, ka „Saeimā apstiprinātie labojumi ir pilnīgā pretrunā ar tiesībsargu ieteikumiem. Tiesībsarga Romāna Apsīša atzinumā teikts: personisko datu nodošana specdienestiem bez pašas personas piekrišanas ir jaukšanās privātajā dzīvē, līdz ar to informācijas izplatīšanas kontrolei jābūt tiesas kompetencē.”
 Vēl nav zināms, vai Latvijas prezidents izsludinās šos labojumus?
 Taču jau šobrīd izsaku aizdomas, ka izdarītie labojumi ir viens no oligarhu soļiem valsts apvērsuma veikšanai Latvijā, kas nu nekādi neatbilst Latvijas valsts interesēm. Iespējams, ka tas tiek darīts tādēļ, lai nepieļautu, ka Latvijas Republikas pilsoņi uzsāk politisku streiku un pieprasa tiesiskas valsts atjaunošanu Latvijā.

Ne mazāk svarīga nianse, ka Latvijas valsts nozadzēji, kas vienlaikus ir arī bīdītāji projektam „Vadonis – līderis, kas gādātu konkrētu (laikam jau sev vien izdevīgu) ideoloģiju, maizi un darbu (kuru paši atņēma cilvēkiem prihvatizācijas rezultātā)” atļaujas uzšķaudīt faktam, ka Latvija jau vairākus gadus ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, apņēmusies ievērot zināmas saistības un cilvēktiesības.
 Jau šobrīd skaidrs, ka cilvēki nevēlas dzīvot nozagtā valstī, ka tādai valstij nav jēgas. Tāpēc tā ir valsts nozadzēju ilūzija, ka cilvēki klusēs un nepieprasīs atjaunot tiesiskumu Latvijā.
 Acīmredzot, ja Latvijas prezidents izsludinās minētos labojumus, tad ne viens vien cilvēks un ne viena vien nevalstiska organizācija vērsīsies Satversmes tiesā ar konstitucionālo sūdzību, kā arī prasīs starptautiskās sabiedrības palīdzību, ja Latvijā netiks atjaunots tiesiskums.
 Šodien, pēc Atmodas ideālu sabrukuma, latviešu tauta pārdzīvo netīrāko posmu visā valsts pastāvēšanas vēsturē. Izdzīvo tas, kurš prot bez sapņošanas un vaimanāšanas bezkaislīgi novērtēt apkārtējo realitāti. Arī to, ka spēles bez noteikumiem uzvarētājus netiesā!
 Vai šādā spēlē lietotosnetīros paņēmienus ir lietderīgi zināt arī tiem, kuri nekad mūžā tādus pret citiem nevērsīs? Jā – kaut vai tādēļ, lai savlaicīgi atšifrētu šādu paņēmienu lietotājus un varētu aizstāvēt sevi.

Manuprāt, lai realizētu Latvijas Satversmes 2. pantu, kurā teikts, ka „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.”, kā arī būtu gatavi aizstāvēt sevi, savu ģimeni un valsti, katram jātiek vaļā no hipnozes un maldiem.
 Sāksim ar vienu no tipiskām kļūdām – pārliecību: mēs esam daudzi, visus jau nevar izkontrolēt – kura ir novedusi pie neizbēgamas sakāves (un daudzus arī nāvē) vai visus godīgos cilvēkus.
 Pirmkārt. Ja vēl pirms 10 gadiem tehniski nebija iespējams apstrādāt visu informāciju, tad tagad jau ražo datorsistēmas, kuras spēj fiksēt un saglabāt atmiņā pilnīgi visas telefona un interneta sarunas virs zemeslodes. Informāciju var sakrāt un apstrādat par visiem 6,8 miljardiem Zemes iedzīvotājiem – un to ASV un Lielbritānija ir sākušas darīt. Iespējams, arī Ķīna, Irāna un Izraēla.
 ( iedzīvotāju skaits 2009. gadā – skat. http://www.diena.lv/lat/politics/arzemes/miljardieri-mudina-ierobezot-pasaules-iedzivotaju-skaitu ).

Otrkārt. Latvijā sekmīgi jau izmanto programmatūru “Zirneklis”, kura no visas haotiskās informācijas gūzmas atlasa un sagrupē vajadzīgo – vai nu pēc atslēgas vārdiem (piemēram “prezidents”, “bumba”, “nauda” u.tml.), vai saistībā ar konkrētu personu un tās paziņām (telefonu numuriem, vārdiem, adresēm, radiniekiem utt.).
 Treškārt. Neskrien jau momentā pie katra, tiklīdzkas pateikts. Informācija tiek uzkrāta un izmantota slepus. Lielākā daļa cilvēku nekad neuzzinās, ka spiegu ziņas ir izmantotas pret viņiem, kaitēts viņiem.
 Ceturttkārt – galvenais. Visa tauta nemaz nav jākontrolē. Kontrolējami ir neliels skaits aktīvāko, tie, kuri ir iekļuvuši redzes lokā.
 Latvijā tādu aktīvo ir kādi 50-80 tūkstoši cilvēku, ne vairāk.
 Galvenokārt tie ir biznesa cilvēki – kuru ekonomiskā aktivitāte ir izspiegojama: tas palīdz nostumt malā un apiet nevēlamus konkurentus.
 Otra grupa – partiju, biedrību aktīvisti un publiskajā telpā viedokli paudušie neorganizētie indivīdi.
 Tādu pavisam Latvijā ir ap 20-30 tūkstošiem.
 Kopā izsekojamie Latvijā ir ne vairāk kā 100 000 cilvēku – kas ir sīkums varenai elektroniskajai sistēmai.
 (Uzsveru – šāda izsekošana ir tehniski iespējama pēdējos 10 gadus. Padomju Savienībai tādas izsekošanas iespējas nemaz nebija. Tāpēc arī ir saglabājušies maldi – ka tāda totāla izspiegošana nemaz neesot iespējama. Ķīnai tagad ir, un katru gadu tur vairākiem simtiem cilvēku izpilda nāves sodu).
 Salīdzinājumam aktīvo cilvēku skaitļi:
 2009. gada pašvaldību vēlēšanās kandidēja 11 196 cilvēki, uz Eiroparlamentu – 186.
 Uz 9. Saeimu kandidēja 1 024 kandidāti, uz 8. Saeimu – 1 019 kandidāti.
 Skat.: Pašvaldību vēlēšanas 2009
http://www.cvk.lv
 Eiroparlamenta vēlēšanas 2009
http://www.cvk.lv
 9. Saeimas vēlēšanas 2006
http://web.cvk.lv
 Ir noraidāma arī naivā iebilde, ka Latvijas specdienesti strādājot tikai valsts interesēs, un kliķes varu apdraudošie iedzīvotāji specdienestus nemaz neinteresējot.
 

Patiesība ir pilnīgi pretēja. Izseko un represē tieši godīgos cilvēkus, toties mafiozos neaiztiek.

Murniece Piemēram. Protestu par Bauskas slimnīcu sakarā L.Mūrniece nekautrējās pat paziņot publiski, ka vairākas nedēļas iepriekš ir tikusi pārtverta Bauskas iedzīvotāju sarakste par slimnīcu internetā …!!! 

Foto: Tāds izskatās latviešu tautas kangars !

 Uz kāda pamata valsts bez tiesneša sankcijas izspiegoja pilsētas iedzīvotājus – varbūt bija kāda operatīvā lieta, ka bin Ladens tagad mājotu Bauskā?
 Lieta tiesā par Jaunalksnes telefona sarunu nelikumīga noklausīšanos savtīgos nolūkos ir tikai viens piemērs. Bet cik līdzīgu ļaunprātību gadījumu paliek neuzzināti?
 Cik latviešu biznesmeņu jau ir izputināti – ar izspiegošanu uzzinot plānus, un apsteidzot viņus?
 Tagad ir modē braši zākāties par brīdinājumiem no izspiegošanas, ir modē korītī saukt par panikas cēlājiem utt.
 Vēlreiz uzsveru – naivums nekad nav bijis sabiedrotais nevienā darbā, bet naivums un nepretošanās šai totālajai kontrolei beigsies slikti ikvienam.

 Vilors Eihmanis

19.12.2009

You may also like...

7 Responses

  1. Viloram E. saka:

    Izlasot jūsu gara darbo
    u,aicinu visu zemeslodi atteikties no visiem tehnikas sasniegumiem lai nepienāktu Pasaules pēdejā stundiņa!Nost ar mobīlajiem,datoriem,Kopernikiem u.c. mošķiem.Vilor,neviens telefons nespēj nodarīt tādu kaitējumu ne tev,ne cilvēcei,kā otrs cilvēks un īpaši “draugs”,un īpaši ar neordināru domāšanu.

  2. AG saka:

    Lai mani spiego, man nav ko slēpt!

  3. aizkulises saka:

    Diez vai Augstākās tiesas priekšsēdētājam Andrim Guļānam, Juristu biedrības prezidentam Aivaram Borovkovam un virknei cilvēku no tiesu un augstskolu sistēmas paliks kauns, kad Vilors sāks runāt par nelietībām tur. Noziegumu notušēšanai Latvijā ir SISTEMĀTISKS RAKSTURS ne tikai tiesu un augstskolu sitēmā, bet arī citur. Lūk, vēl viens Vilora raksts, ko atradu internetā. Kur bija Drošības policija, kad tika nozagta Rīgas Krematorija jeb liels darbs, kurā bija ieguldījis gan Vilors, gan kādreizējais OBHSS pulkvedis cīņā pret organizēto noziedzību Imants Spuļģis un virkne profesoru?

    Rīgā, 2003.gada 6.novembrī.

    Par “galma apvērsumu” krematorijā…

    Piektdien, 2003. gada 31. oktobrī, laikraksta “Rīgas Balss” 6. lappusē bija publicēta Elmāra Barkāna informācija Krematorijā “galma apvērsums”.
    Izlasot šo publikāciju, var konstatēt, ka “krematorijā slepus nomainīta vadība, un pastāv aizdomas, ka kāds to grib privatizēt par sviestmaizi. Krematorijas darbinieki un Rīgas domes amatpersonas rausta plecus neziņā par notikušo”.
    Publikācijas autors pasvītro, ka krematorijai jeb uzņēmumam “Sēru nams” ir divi saimnieki: Rīgas dome un Latvijā dibināts vāciešu uzņēmums “Rico GMbH”. Pašvaldībai pieder 51% “Sēru nama” akciju, un tā arī ir noteicēja par tur notiekošo, bet tagad acīmredzot domei kontrole izslīdot no rokām. Pirms divām nedēļām negaidīti esot notikusi “Sēru nama” dibinātāju sapulce, kurā krematorijas direktorei Inesei Kārkliņai esot likts parakstīt atlūgumu, jo viņa, lūk, nemākot vadīt saimniecību un ir “nevēlama persona”. Direktores atlaišana esot notikusi domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komitejas priekšsēdētāja Jāņa Karpoviča slimības laikā, un pašvaldībai par to neesot ziņots. J.Karpovičam dibinātāju rīcība esot pilnīgi neizprotama, un viņš esot solījis, ka pēc atgriešanās no slimības gultas “situāciju noskaidrošot”. Viņš uzskata, ka I.Kārkliņas atlaišanu esot inspirējusi vācu puse, jo pašvaldība ar I.Kārkliņas darbu bija apmierināta. Pastāvot aizdomas, ka krematoriju kāds grib privatizēt, un, lai to vieglāk varētu izdarīt, nomainīta tās vadība.
    Domes Uzņēmējdarbības pārvaldes galvenā ekonomiste Zanda Ola ir citās domās: I.Kārkliņas vadītā krematorija esot strādājusi ar zaudējumiem un pēdējā pusgada laikā situācija nav uzlabojusies. Pašlaik zaudējumi sastādot 19 400 latu, tādēļ arī pieprasīta direktores atlaišana. Pati I.Kārkliņa uzskata, ka apvainojumi esot nepatiesi.
    Fakti. Uzņēmums “Rico GMbH” pie 49% akciju esot ticis tādēļ, ka krematorijā ieguldījis mantu, piemēram, biroja tehniku, tepiķus un automašīnu. Neoficiāla informācija liecinot, ka pēdējos gadus “Rico GMbH” par krematoriju nav interesējies. Uzņēmuma vadība atrodas Vācijā, un tās pārstāvji Rīgā ierodoties ļoti reti.
    Jaunajā krematorijas valdē esot ievēlēti trīs cilvēki, kuri nekomentējot “Sēru namā” notiekošo. Valdes priekšsēdētājs, uzņēmējs Daniels Stankevičs tikko sācis darbu, tāpēc izpausties esot solījis pēc mēneša. Savukārt valdes loceklis, bijušais Centrāltirgus direktors Aivars Ozols pašlaik esot kā “tumšā mežā”. Viņš par valdes locekli esot piekritis būt tāpēc, ka to esot piedāvājusi domes Uzņēmējdarbības pārvalde, bet divu nedēļu laikā viņu tā arī neviens neesot iepazīstinājis ar dokumentiem un situāciju krematorijā.
    Latvijas Ugunsapbedīšanas asociācijas prezidents Vilors Atlāvins esot pārliecināts, ka mistiskās darbības ap “Sēru namu” notiek tikai tādēļ, lai “veikli zēni” to iegūtu savā īpašumā. “To nedrīkst pieļaut, jo krematorija taču nav kaut kāda fabrika”, esot teicis V.Atlāvins. Viņš esot nobažījies, ka pašlaik slepeni tiek samazināta krematorijas bilances vērtība – no pusotra miljona latu uz 400 tūkstošiem, tomēr dokumentāru pierādījumu nav. Krematorijas darbība nākotnē būšot ienesīgs bizness, jo Latvijā aizvien populārāka kļūstot ugunsapbedīšana, piemēram, pašlaik domē izstrādā projektus kolumbārija ierīkošanai. Rīgas krematorijas pakalpojumus izmantojot arī lietuvieši, jo tur neesot savas krematorijas.
    Ar notiekošo neapmierināti esot krematorijas darbinieki. Jaunā vadība esot ieslēgusies savos kabinetos un nevēlas runāt, tiekot aizkavētas un samazinātas algas. “Likumdošana netiek ievērota. Nezinoši cilvēki tagad dara, kas ienāk prātā”, esot sacījis “Sēru nama” darbinieks Andris Andžāns. Santa Baure esot atzinusies, ka viņai darbs krematorijā nu nav “patīkams un jauks”.

    Latvijas Ugunsapbedīšanas asociācija lūdz Jūsu palīdzību un atbalstu cīņā pret slepenībā turēto un mīklaino SIA “Rīgas krematorija” “prihvatizāciju”, kas varētu būt pretrunā ar Latvijas tautas interesēm.
    Rūpīgi izstudējot augstāk minēto publikāciju, es Vilors Atlavins kā Latvijas Ugunsapbedīšanas asociācijas prezidents, uzskatu par nepieciešamu precizēt atsevišķas būtiskas nianses, kuras būtu vēlams ņemt vērā sakarā ar SIA “Rīgas Krematorija” privatizācijas mēģinājumu.
    Nesaprotams, kādēļ gan “Rīgas Krematorijai”, gan “Sēru namam” ir pazudusi uzņēmējdarbības forma un dienas gaismā parādījusies akciju sabiedrība. Vismaz es neesmu saklausījis, ka SIA “Rīgas Krematorija” un “Sēru nams”, kas ir SIA “Rīgas Krematorija” struktūrvienība, būtu izmainījuši savu statusu. SIA “Rīgas Krematorija” līdz šim nav bijusi akciju sabiedrība, bet gan SIA ar atbilstošu daļu skaitu Rīgas Domei un Vācijas uzņēmumam “Rico GMbH”, kas esot dibināts Latvijā.
    Tiešām, loģiski būtu bijis pārreģistrēt šo sabiedrību vai abas sabiedrības ar ierobežotu atbildību, atbilstoši Latvijas Republikas Komerclikumam, un tikai tad ievēlēt jauno valdi un atklāta konkursa kārtībā pieņemt darbā rīkotājdirektoru, kā arī veikt pārējās izmaiņas atbilstoši Komerclikuma prasībām. Izskatās, ka “bīdītāji” to slēpjot no sabiedrības, it kā būtu veikuši, bet varbūt arī, ka nē. Uzskatu, ka gluži loģiski būtu saglabāt agrāk izmantoto Rīgas Krematorijas un Brāļu Kapu pakļautību Rīgas domes Kapu pārvaldei un domes Komunālo un dzīvokļu jautājumu komisijai. Ja nepieciešama valde, tad to ierosinām veidot pie Kapu pārvaldes, kas koordinē darbību gan Rīga kapsētās, gan Brāļu Kapos, gan Rīgas Krematorijā un tās Sēru namā.
    Otrkārt, ne mazāk svarīga nianse, ka “galma apvērsuma bīdītāji” nav ņēmuši vērā, ka SIA “Rīgas Krematorija” jau vairākus gadus ir Starptautiskās Kremācijas Federācijas biedrs, pilda šīs biedrības Ētikas kodeksu un veic savu darbību atbilstoši Federācijas prasībām, sistemātiski maksā biedru naudas Federācijai, kas atrodas Londonā.
    Trešā nianse slēpjas tur, ka “bīdītāji” pilnīgi necaurspīdīgi risinājuši jautājumu par krematorijas statūtu kapitālu, to it kā patvarīgi samazinot. Nav ņemts vērā, ka vēsturiski Rīgas krematorijai piešķirtā zeme brīvvalsts gados netika atdalīta no Brāļu kapiem un atradās uz municipalitātes zemes. Arī zemes vērtība šai Rīgas kapu rajonā it kā nevarētu būt strauji kritusies. Pēc manām domām, Rīgas domei piederošās zemes kadastrālā vērtība arī pa pēdējiem desmit gadiem it kā būtu palielinājusies. Sakarā ar zemes kadastrālās vērtības palielināšanos Rīgas domes daļu vērtība arī domājams, ka būtu pieaugusi.
    Nav dzirdēts, ka domes Uzņēmējdarbības pārvalde galvenās ekonomistes Zandas Olas vadībā būtu veikusi finansu un ekonomiskās darbības auditu SIA “Rīgas Krematorija”.
    Nepārliecinoša ir arī trīs cilvēku lielas valdes izveidošana Rīgas Krematorijā ar atalgojumu 300 Ls mēnesī. Valdes sastāvā nav ietverts neviens speciālists ugunsapbedīšanas jautājumos vai apbedīšanas jomā vispār. Ar Ugunsapbedīšanas asociāciju par šiem jautājumiem nav konsultējušies ne jaunais valdes priekšsēdis Daniels Stankēvičs, ne Kapu pārvaldes jaunais direktors Gunārs Ēniņš, kurš nostrādāto laiku tā arī nav iepazinies ar Latvijas Ugunsapbedīšanas asociācijas darbības pamatprincipiem un paveikto, bet saņēmis pieņemamu atalgojumu.
    Vēlos atgādināt, ka Latvijas Ugunsapbedīšanas biedrība ir dibināta 1925. gada 27. maijā pēc Augstākās tiesas Senatora Augusta Lēbera (Loeber) ierosinājuma. Viņš bija tās priekšsēdis līdz pat 1940. gadam. Biedrības atjaunošanā aktīvu dalību ņēma Hamburgas Universitātes profesors Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber) – senatora Augusta Lēbera dēls, Latvijas Ugunsapbedīšanas asociācijas goda biedrs, Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā organizācija ne tikai popularizēja ugunsapbedīšanu, bet senators Augusts Lēbers izstrādāja likumprojektu Par ugunsapbedīšanu (tā saucamo fakultatīvo apbedīšanu).
    Liela loma Rīgas Krematorijas organizācijā, celtniecībā un atjaunošanā visos laikos ir bijusi Valsts kancelejai, Ministru Kabinetam, Rīgas Domei un Latvijas Ugunsapbedīšanas biedrībai. Tādēļ Latvijas Ugunsapbedīšanas asociācija, kā Latvijas Ugunsapbedīšanas biedrības mantiniece, uzskata, ka krematorija ir paturama Latvijas pavalstnieku īpašumā (Rīgas Domes īpašumā).
    Starp citu, Latvijas Ugunsapbedīšanas asociācija divus gadus atpakaļ Saeimā ir iesniegusi likumprojektu “Par kapiem un mirušiem” (Apbedīšanas likumprojektu). Nosauktā normatīvā akta izstrādāšanā piedalījās sekojoši kungi: Vilors Atlavins, Pēteris Lauva, Kārlis Ēriks Arons, Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber), Konstantīns Žiharevs, Juris Reihlers, Ivars Redisons, Aivars Garda, Mareks Justs un daudzi citi asociācijas biedri un goda biedri. Bet par likumprojekta virzību Saeimā asociācija nav informēta līdz pat šai dienai, neraugoties pat uz to apstākli, ka Latvijas Ugunapbedīšanas asociācija par likumprojekta tūļīgo virzības gaitu ir informējusi Latvijas Republikas prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu.

    Ar dziļu cieņu un pietāti,

    Latvijas Ugunsapbedīšanas asociācijas prezidents Vilors Atlavins

  4. aizkulises saka:

    Ja kāds nezina, tad pastāstu, ka Vilors Eihmanis ir viens no Tautas frontes atbalsta grupas “Par tiesisku valsti” dibinātājiem 1988. gadā, kad viņš strādāja par tiesu izpildītāju tā laika Andra Guļāna vadītā Rīgas pilsētas Maskavas rajona Tautas tiesā, tagadējā Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesā. Kad vairākus gadus Rīgas Latgales priekšpilsētas tiesā tiesnese Diāna Mašina pieļāva attiecībā pret Vilora Eihmaņa ģimeni pretlikumības, tad par to izlikās kurli un akli gan Guļāns Andris, gan Labucka Ingrīda, gan Aivars Borovkovs, gan virkne citu valstī pazīstami it kā godīgie juristi. Diez vai tiem cilvēkiem morāle dzīves laikā mainījusies uz labo pusi? Drīzāk tādi dara visu, lai viņu nekrietnības neuzzina visplāšakā publika.

  5. aizkulises saka:

    Te internetā atradu vēl vienu Latvijas Ugunsapbedīšanas asociācijas prezidenta Vilora Eihmaņa rakstu. Kaut kā nav dzirdēts, ka valsts būtu atguvusi nozagto dziednīcu sistēmu un saukusi pie kriminālatbildības dziednīcu zagļus jeb valsts nozadzējus. Un vai ar Pareksbanku tagad ir kas labāks?

    LATVIJAS UGUNSAPBEDĪŠANAS ASOCIĀCIJA

    Ģenerālprokuroram Jānim Maizīša kungam
    Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergas kundzei
    Ministru prezidentam Aigaram Kalvīša kungam
    Satversmes tiesas priekšsēdētājam Aivaram Endziņa kungam
    Augstākās tiesas priekšsēdētājam Andrim Guļāna kungam
    Iekšlietu ministram Ērikam Jēkabsona kungam
    KNAB-a priekšniekam Aleksejam Loskutova kungam
    Satversmes aizsardzības biroja direktoram Jānim Kažociņa kungam

    IESNIEGUMS
    par “Rīgas līci” un citām lielām un mazām dziednīcām. . .

    Es nolēmu vasaru pavadīt kādā no Latvijas valsts dziednīcām. Tādēļ piezvanīju uz izziņām pa telefonu 118 un lūdzu savienot ar dziednīcu “Rīgas Līcis”, kur neviens neatbildēja. Arī vēlāk man neizdevās sazvanīt dziednīcu, lai gan visās telefona grāmatās bija norādīts telefons: 7761180, fakss: 7761190, un adrese: Jūrmala, Dubultu prospekts 51, LV-2015. Nolēmu noskaidrot, kas ir noticis ar padomju laiku respektablāko dziednīcu, kurā esmu bijis vēl Atmodas laikos. Tajā laikā tur bija bagātīgs inventārs, kristāla un porcelāna trauki – par vairākiem simtiem tūkstošu latu, kā arī vairāki simti kvadrātmetru gobelēnu.
    Noskaidroju, ka dziednīcu “Rīgas Līcis” it kā esot nopirkusi “Ventspils Nafta”, tad “Latvijas Gāze”, bet pēc tam vēlreiz pārpirkusi “Ventspils Nafta”. Manuprāt, ir notikuši kaut kādi mistiski darījumi ar ļoti dārgiem īpašumiem. Par šiem darījumiem man nevēlējās sniegt nekādus paskaidrojumus ne Jūrmalas pilsētas Dome, ne “Ventspils Nafta”. Beidzot sazvanīju “Ventspils Naftas” preses sekretārei Gundegai Vārpas kundzei (tālrunis 7227071), bet viņa vairākas dienas nebija atrodama savā darbavietā – Rīgas ofisā, Kaļķu ielā 15. Tātad, vai nu bija aizrāvusies ar naftas tirgošanu, vai pilnīgā novārtā atstājusi preses darbus, vai arī kā liela mēroga priekšniece nevēlējās ar mani – “tādu niecību” runāt.
    Protams, lielām firmām ir lieli ūdeņi, kur papeldēties. Es uzreiz sapratu, ka Gundega Vārpas kundze ar mani nevēlējās runāt tādēļ, ka es viņai būtu uzdevis dažus neērtus jautājumus: vai Dziednīca pēc tās saucamās “renovēšanās” saglabās publiskas dziednīcas statusu; kad šī ieilgusī “renovēšana” beigsies; kad dziednīca sāks uzņemt savus pacientus? Diemžēl Gundega Vārpas kundze un arī Jūrmalas pilsētas Domes un Ventspils pilsētas Domes ierēdņi uz šādiem jautājumiem izsmeļošas atbildes man nedeva. Tāpēc atļāvos nedaudz vaļu izdomai – ceru, ka tālu no patiesības neesmu!
    Ierēdņi bija godīgāki, viņi atbildēja, ka nezinot kam pieder dziednīca, norādot uz Zemes grāmatas pusi, jo, lūk, tur viss esot uzrakstīts. Mūsuprāt, te atklājas darbības lauciņš Aleksejam Loskutova kungam un viņa KNAB-am. Jautājums nav saskaņots ar Labklājības ministriju, jo dziednīca piederēja tai. Var jau gadīties, ka šī ministrija ir no šīs dziednīcas atbrīvojusies “deboļševizācijas” ietvaros. Neesmu nekur lasījis, ka tāda dziednīca kā “Rīgas Līcis” tiktu nodota privatizācijai ar mērķi mainīt tās statusu. Bet var jau būt, ka tieši tā tas ir noticis.
    Ja arī tā, tad var secināt, ka Latvijas valstī beidzot ir iznīdētas visas kaut cik apmierinoši strādājošas dziednīcas. Iznīdēto dziednīcu starpā es vēlētos nosaukt tādas kā Ķemeru dziednīca ar ārstniecisko kompleksu, kuru gandrīz par “pliku” velti pārdeva it kā Berluskoņa kungam no Itālijas. Tā saucamos “četrus luksus”, kur dzīvoja Jeļcina kungs un dziednīcu Jūras ielā 21, kur dzīvoja Laventa kungs. Nolaists līdz “kliņķim” ir arī Zinātņu Akadēmijas dziednīcu komplekss.
    Ķemeros ir palikusi tikai viena no trīs lielajām dziednīcām – “Jaunķemeri”. Vēl ir Krievijas Federācijas dziednīca “Dzintarkrasts” (vai kā viņu tur sauc), viena dziednīca Vaivaros un dziednīca “Rīgas Jūrmala”. “Pazudusi” ir dziednīca, kas bija domāta represētajiem un padomju genocīda upuriem, tāpat “izplēnējusi” dziednīca “Marijenbāde” un daudzas, daudzas citas.
    Es negribētu visu to nosaukt par Latvijas valsts nozagšanu, bet kā gan savādāk to nokristīt? Bet visnožēlojamākais ir fakts, ka pie dziednīcu nīdēšanas valstī savu roku pielikusi ceturtā vara, vai mūsu pašu Tēvzemes prese. Kauns un negods tiem preses cilvēkiem, kas pārstāvēja firmas, kuras piedalījās dziednīcu sistēmas iznīdēšanā mūsu valstī!
    Pēc maniem visnotaļ aptuveniem aprēķiniem šī procesa rezultātā darbu ir zaudējuši un par bezdarbniekiem palikuši vismaz miljons cilvēku (raugoties pasaules mērogā). Valsts budžets ik gadu ir zaudējis vismaz pāris miljonus latus, un viss tas ir noticis pie mūsu valsts jau tā pieticīgās rocības.

    Rīgā, 2004. gada 01. augustā

    Ar dziļu cieņu un pietāti, Vilors Atlavins

  6. zobgale saka:

    Vilors Eihmanis ir arī viens no biedrības “Par godīgumu tiesu varas sistēmā “Temīda”” dibinātājiem. Internetā izlasīju vēl vienu interesantu Vilora Eihmaņa rakstu, šorei par tiesām un tiesnešiem.

    Tiesnešu privilēģija palikt nesodītam – vai būs mūžīga?

    Ja kāds no mums – pavāriem, šoferiem, celtniekiem, banku kalpotājiem un citiem “reņģu ēdājiem” – atļautos slikti strādāt, tad tiešais priekšnieks vienreiz aizrādītu, bet pie otrā gadījuma vairs neauklētos. Taisnošanās, ka es esmu vienkāršs nejēga un nezināju, kā pareizi jāstrādā, kalpotu uzreiz par pamatu bezierunu atlaišanai. Un, nedod Dievs, ja būtu vismazākais mājiens, ka darbs salaists grīstē apzināti, par saņemtu kukuli.

    Taču tiesnešiem viss ir savādāk.

    Par to pārliecinājies būs katrs, uz kura nekustamo īpašumu aci ir metis turīgs mafiozi, vai tiesā skatīta tikusi cita lieta, kurā pretējā puse tiesnesim var izteikt mājienu par “interesi”. Jūs pēkšņi ieraugāt, ka tiesnese paliek kurla un akla, un vispār neredz jūsu piesauktos likuma pantus. Spriedums ir tik dīvains, ka jūsu paziņas juristi vien groza galvas. Ja notiek brīnums, un pret šo tiesnesi tomēr uzsāk disciplinārlietu, tad tiesnešu disciplinārkolēģija par nelikumību vien maigi pabužinās galvu. Nejēga esot apzinājusies savu nejēgšanu, tāpēc neesot vajadzības izteikt aizrādījumu! Pietiekot ar apspriešanu.

    Piebilstams, ka nesaņemtais sods būtu “bargs” – piezīme vai rājiens. Salīdzināsim. Dažas minūtes vieglu izbaiļu tiesnesim. Un pretī – jums nodarītas ciešanas ilgu gadu garumā. Jūsu veselības sabendēšana, laika un naudas tēriņi! Šos resursus jūs labprāt ieguldītu pats savā nākotnē, bet jums to neļauj. Turpretī tiesnese un viņas ģimene dzīvo komfortā un kļūst arvien turīgāki.

    Katru nedēļu mēs uzzinām par kādu jaunu negodīgumu un patvaļu tiesās. Taču disciplinārlietas vai Ģenerālprokurora rīcība nez kāpēc neseko.

    Pēkšņi ir atklājies jau it kā zināmais – ka viss tiek nokārtots kuluāru sarunās. Lietas tiesa izspriež nevis pēc likuma, bet pēc interesēm. Telefona zvans aizstāj likumu.

    Visbēdīgākais, ka tā rīkojas, ja var ticēt publiskotajām telefonsarunām, arī Augstākās Tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs Pāvels Gruziņš. Cilvēks, kurš ar likumu ir noteikts par visgodīgāko visā Latvijā. Kuram par godīgumu no mūsu nodokļiem tiek maksāti brangi tūkstoši. Tieši P.Gruziņš ir tas cilvēks, kuram pieder galavārds par jebkura cita cilvēka vainu. Arī lietās par tiesnešu kukuļņemšanu vai nelikumīgu nolēmumu taisīšanu.

    Tiesiskā valstī tiesnešu kolēģijā nāktos izvērtēt katru gadījumu, kad apelācijas vai kasācijas instance atceļ spriedumu. Tas ir brāķis konkrēta tiesneša darbā.

    Par nelikumīga nolēmuma taisīšanu atbildību paredz Krimināllikuma 291.pants, par kukuļošanu – 323.pants, par sazvanīšanos (tirgošanos ar ietekmi) – 326-1.pants. Kriminālprocesa likums paredz pienākumu uzsākt kriminālprocesu, tiklīdz ir saņemtas ziņas, kas norāda uz iespējamu noziedzīgu nodarījumu. Ja pārbaudē ziņas neapstiprinās, tad kriminālprocesu izbeidz. Likums nosaka, ka lietas par tiesnešiem izskata personiski Ģenerālprokurors. Varētu domāt, ka likums tiek pildīts un kriminālprocesu pēc 291.panta ir tikpat daudz, cik ir sūdzību par klaji nelikumīgiem tiesas nolēmumiem.

    Gadījumā, ja neiegūst pierādījumus, ka nelikumīgais nolēmums taisīts apzināti (kurš būs tāds muļķis, ka atzīsies?), kriminālprocesu izbeidz. Tad pārkāpumu nodod izspriešanai disciplinārkolēģijā (nelikumība taču ir bijusi). Tādu secību paredz likums.

    Dzīvē gan notiek savādāk.

    Pirmkārt, iesniegumi par nelikumībām uz J.Maizīša galda nemaz nenonāk. Kā jau ir piedzīvots, tos vispirms “pārķer” virsprokurora Jura Pēdas departaments (ar šaubīgiem lēmumiem tajā ir izcēlusies prokurore Ramona Bērziņa) un “aizfutbolē” labi tālu. Nākamais “filtrs”, kurš neļauj dokumentiem nonākt uz J.Maizīša galda, ir tiesās izskatāmo lietu nodaļas virsprokurors Ēriks Kalnmeijers.

    Otrkārt, ja dokumenti par tiesnešu nelikumībām arī nonāk pie Ģenerālprokurora, tad “ieslēdzas” padomnieki. (Pat gribēdams, Ģenerālais pats nespēj izskatīt visu ienākošo sūdzību blāķus). Kā tas redzams grāmatā par aizkulišu telefonsarunām, pasūtīt Ģenerālprokurora parakstītu atzinumu, ka tiesneša izdarītais noziegums nav noziegums, ir bijusi ierasta prakse.

    Sūdzības par tiesnešu nelikumīgiem lēmumiem ir vai ik dienas, bet Ģenerālprokurora uzsāktu kriminālprocesu pēc KL 291.panta kā nav tā nav. Izskatās, ka sūdzības vispār netiek pārbaudītas. Kāpēc ?

    Dīvainu spriedumu pavadonis ir intereses. Precīzāk, kukulis. Kad to skaidri pateica Valsts prezidente V.V.Freiberga, sekoja īpatnēja M.Bičkoviča un Rīgas apgabaltiesas tiesnešu reakcija. Visi Latvijas tiesneši esot svēti! Kad KNAB tomēr pieķēra pie rokas B.Tāleri un I.Poļikarpovu, tiesnešu pārraugi un vadītāji saskatīja, ka kukuļņemšana nav pietiekams pamats, lai abas atbrīvotu no tiesneša amata!

    Pēdējo septiņu gadu laikā tiesnešu disciplinārkolēģija ir ieteikusi atbrīvot no amatiem tikai septiņus tiesnešus. Vidēji pie vienam gadā. Pamatā par dzeršanu. Kā Hipolits Miks. Parasts mirstīgais līdzīgā situācijā jau sen būtu cietumā, bet H.Miks gadiem turpināja savus “varoņdarbus”.

    Tiesnešu pašpārvalde ir gaužām bezzobaina. Tā padara par muļķiem tos tiesu priekšsēdētājus, kuri cenšas panākt likumību un ierosina disciplinārlietas. Nupat izskanēja fakts, ka visrupjāko cilvēktiesību pārkāpumu – pēdējā vārda nedošanu apsūdzētajam – tiesnešu disciplinārkolēģija uzskata par ievērības necienīgu sīkumu. Ja brutālu necieņu pret Eiropas Savienības likumiem un Latvijas starptautiskiem līgumiem atļaujas AT senatori, tad ko no viņiem var mācīties studenti ?

    Turklāt tiesnešu nelikumību lielākā daļa līdz disciplinārlietai nemaz nenonāk. Ja kāds ir lūdzis ierosināt pret tiesnesi disciplinārlietu, tam ir zināms Tiesu administrācijas Tiesu darba organizācijas departamenta direktores Dzintras Kullas un viņas vietnieces Tatjanas Bormanes stils: pataisīt melnu par baltu, un pat visrupjāko nelikumību pasniegt tik gludi samudžinātu, ka soda par patvaļu vietā vainīgajam būtu piešķirami eņģeļa spārniņi.

    Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājs Juris Stukāns saka skaidri – viņa pamatuzdevums esot aizstāvēt tiesnešus. Tā kā sūdzību par klajām nelikumībām Rīgas apgabaltiesā ir bezgala daudz, J.Stukāns ir sācis bēguļot, un ir atteicies no sākotnēji tik braši uzsāktās pilsoņu uzklausīšanas pirmdienās. Kā visi pārējie tiesu vadītāji, arī J.Stukāns norobežojas no tautas ar necaursitamu sekretāru sienu – lai tikai nebūtu jādzird par patvaļīgu tiesnešu radīto postu.

    Tieslietu ministrija iet vēl tālāk un skaidro, ka likums par iesniegumu un sūdzību izskatīšanas kārtību uz tiesu priekšsēdētājiem neattiecas. Pilsoņu sūdzības par nelikumībām tiem neesot jāuzklausa. Ja kādam nav naudas nolīgt advokātu rakstiskas sūdzības sastādīšanai, tad kāpēc lai tādu nabagu ņemtu vērā!

    Otra konceptuālā nostādne, ko īsteno Dz.Kulla un T.Bormane: tiesneša nelikumību izskatīšana disciplinārkolēģijā esot nepieļaujams spiediens uz tiesneša neatkarību. Tāpēc disciplinārlietas ierosināt nedrīkst! Ja kāds ir izdarījis KL 291.pantā paredzētu noziegums, esot jānogaida gads vai divi! Reaģēt uz tiesneša patvaļu drīkstot tikai pēc tam, kad Augstākās Tiesas Senāts būs pieņēmis lietā īpašu blakus lēmumu par nepieciešamību uzsākt disciplinārlietu.

    Lielāku cinismu ir grūti iedomāties. Likums jau tā garantē tiesnešu praktisku nesodāmību – ja disciplinārlieta nav uzsākta un izskatīta trīs mēnešu laikā (!) no pārkāpuma atklāšanās (sūdzības iesniegšanas) dienas, iestājas noilgums un tiesnesi sodīt nedrīkst. Nav zināms arī, ka Latvijas vēsturē kāds tiesnesis uz savu iniciatīvu būtu uzņēmies rakstīt ieteikumu, ka otrs tiesnesis ir sodāms !?

    Taču viss nostājas vietās, ja pavēro ceļus, no kurienes parādās jauno tiesnešu kandidāti. Atlasi veic T.Bormane (pēc vairākiem faktiem spriežot, viņa ir faktiskā noteicēja departamentā, kurā Dz.Kulla skaitās direktore).

    To, kādi cilvēki tiek virzīti par tiesnešiem, saskaņo kabinetu klusumā. Varam tikai zīlēt, vai izvērtēšana ir nopietna. Kur garantijas, ka pēc telefonieteikuma netiek virzīti “vajadzīgie”, bet godīgos un spējīgos atstājot “aiz borta” ? Dīvaini, ka tiesnešus izrīko Cēsu kolonijas bijusī uzraudze, atsauksmes par kuru nav glaimojošas.

    Absurdi, bet tik svarīgajos tiesnešu amatos, turklāt uz mūžu, Saeima ieceļ vispār bez apspriešanas un pat neprasot, kas ir šie cilvēki!

    Ja kāds tic, ka plānotā tiesnešu konference spēs ko mainīt, tad tam būtu jāpalīdz šo mērķi sasniegt. Godīgi cilvēki ir arī tiesnešu starpā. Tāpēc pirmais – izveidosim “balto sarakstu”! Lai sabiedrība zina, kuri no tiesnešiem ir taisnīgi, un ir ar nevainojamu reputāciju. Otrais. Cietušajiem no tiesu patvaļas vajadzētu turēties kopā. Trešais. Būtu jānosauc to tiesnešu un prokuroru vārdi, ar kuriem saistās klaji nelikumīgi lēmumi un netaisnīgi spriedumi.

    Gribētos cerēt, ka A.Guļāns un J.Maizītis spēs atbrīvoties no “galminiekiem”, kuriem telefona zvans aizstāj likumu. Būtu labi, ja Saeima atceltu trīs mēnešu noilgumu, kas padara tiesnešu disciplinārlietas bezjēdzīgas.

    Latvijā tiesnešu vairākums ir vēl kompartijas iecelti. Šķiet, tiem ir grūti pieņemt jauno ES domāšanu. Līdzšinējo draugu būšanu varētu novērst, ja disciplinārlietas par pārkāpumiem izlemtu komisija, kurā ietilptu arī ar “tiesnešu brālību” nesaistīti cilvēki.

    Rēķinoties ar sliktāko, ka arī šis tiesu skandāls beigsies kā parasti, “reņģu ēdājiem” vēl paliek iespēja iesniegt sūdzības Eiropas institūcijās.

    Ostaps Benders teica: slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās!

  7. CLINEIrene32 saka:

    I had got a dream to begin my own organization, nevertheless I didn’t have enough of cash to do that. Thank goodness my colleague proposed to utilize the mortgage loans. Therefore I received the short term loan and made real my desire.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.