R. Bruners. Par tiem laikiem(atbilde Ernestam)
| Ernests | Brunera kungs, izstāstiet vairāk par Ēriku Jēkabsonu un Gunti Indriksonu. Un to vai čekas pārņemšanā un tās pārmaiņu laikos bija iesaistīti arī trimdas latvieši? |
Tos abus nepazīstu, bet ar Indriksonu saistītiem cilvēkiem kontakti ir bijuši, droši vien.
Tā saucamā „čekas pārņemšana“ visdrīzāk bija formāla lieta. Pats tur nepiedalījos, tāpēc grūti spriest. Bet jautājums par trimdas latviešu piedalīšanos čekas pārmaiņu laikos ir ļoti interesants no mana viedokļa. Čekisti un rietumu valstu dienestu pārstāvji, trimdas latvieši, darbojās saskaņoti un viens otru labi pazina. Radās iespaids, ka mūs nodod no krievu čekas rietumu jauno saimnieku rīcībā. Savukārt, šos jaunos saimniekus bieži pārstāvēja tie paši vecie čekisti, kuri pārgājuši jauno saimnieku dienestā.
Runājot par ministru kabineta (MK) bunkuru un manis vadīto informācijas centru, par to interesējās Jānis Gobiņš. Viņš toreiz staigāja apkārt ar AT&T vizītkarti. Viņu pie mums atveda Aivars Borovkovs. Ar Gobiņu kopā bija Ainārs Gulbis SWH Rīga īpašnieks, ar kuru abi šķita lieli draugi. Tāpēc tagad domāju, ka šie kontakti gāja pa homoseksuālo līniju, bet toreiz par to nojautas nebija.
Toreiz gribēju ātrāk ķerties klāt datu bāzēm un datoru tīkliem. Biju ieguvis telpas MK un ar mani kopā bija tikai 2 kolēģi, ja pareizi atceros. Tāpēc ar Gobiņu un Gulbi vienojāmies tā, ka viņi finansēs profesionālu Latvijas programmistu algas, bet mēs servējam telpas, iekārtas un organizējam darbu MK. Toreiz noorganizēju apspriedi visiem kopā ar Godmani, kur tas tika fiksēts protokolā.
Tas sākās 1990. gadā un turpinājās līdz 1991. gada nogalei. Pa vidu bija janvāra barikādes un augusta pučs, un tajā laikā atrados minētajā bunkurā.
Vēl viena interesanta persona, ko vēlētos pieminēt, ir Atis Lejiņš. Viņam nav nekāda sakara ne ar minēto bunkuru, ne informācijas sistēmām. Bet par viņa saistību ar „specdienestiem“ droši vien šaubu nav. Patlaban Atis mierīgi snauž Saeimā, bet pirms 30 gadiem un arī daudz agrāk viņš intensīvi dibināja kontaktus ar Latvijas latviešiem. Piemēram, padomju laikos mans paziņa Raits Gailis bija vedis Ati iekšā padomju armijas daļās Ungārijā, lai uzņemtu kontaktus ar tur dienošajiem latviešiem.
Atis Lejiņš ir labi rakstošs cilvēks un padomju laikā viņš bija uzņēmis pat filmu par Afganistānas karu, no modžahedu pozīcijām raugoties. Nezinu, vai viņš ir (atklāti) rakstījis par savām gaitām atmodas laikā, bet noteikti būtu vērts uzdot viņam jautājumus par to.
Kad gāja bojā Raits Gailis, Lejiņš publicēja viņa piemiņai veltītu rakstu ar interesantām detaļām. Tas bija rakstīts emocionāli, kā par kritušu cīņu biedru. Raita ģimene piederēja „orgāniem“, nezinu vai tā bija čeka vai GRU. Viņa māte un mana māte bija draudzenes no studiju laikiem, un pirmā it nemaz neslēpa, ka viņai dots uzdevums „uzmanīt“.
1990. gada pavasarī, ja pareizi atceros, tas bija pēc tam, kad LTF uzvarēja vēlēšanās, es kopā ar vēlēšanu aktīvistu grupiņu piedalījos ceļojumā uz Stokholmu. Mūs ielūdza Zviedrijas sociāldemokrātiskā partija. Kad ieradāmies viesnīcā, tur priekšā bija Atis Lejiņš, kurš mūs sagaidīja kā labus draugus.
Iepriekš rakstīju, ka Andropova laikā (1982. – 1984.) sākās PSRS un rietumu valstu kopīga rīcība, kas bija vērsta uz PSRS likvidēšanu.
Nozīme bija arī saimnieciskajiem kontaktiem. Neatceros, kurš mani iepazīstināja ar Norbertu Klaucenu, rosīgo Čikāgas ebreju, kam bija sakari lielo korporāciju vadībā. Viņš parādījās Rīgā 1991. gada vasarā, ja nemaldos. Mani viņš iepazīstināja ar kādu darbinieku no IBM. Šajā sakarā bija interesants atgadījums augusta puča laikā.
Naktī no 19. uz 20. augustu sēdēju bunkurā un ar pārsteigumu konstatēju, ka darbojas telekss. Tas bija tāds uzlabots telegrāfa variants, kas pa izdalītām telefona līnijām bija pieslēgts starptautiskajam tīklam. Latvijas radio darbojās un ziņoja par armijas un omona rīcībām. Noliku radio blakus un sāku raidīt ar teleksu angļu valodā uz Klaucena iedoto kontakta adresi ASV. Raidīju visu nakti. No rīta ziņas izsīka, un varēja nojaust, ka radio ir pučistu kontrolē. Devos pastaigā.
MK ēka skaitījās ieņemta, tomēr garajā ceļā līdz premjera kabinetam nesastapu nevienu cilvēku. Nonācis galā, sastapu Andri Bunku, kurš ierosināja iet brokastīs. Kā pa brīnumu daži virtuves darbinieki bija ieradušies darbā un mēs ieturējām, droši vien, drūmākās brokastis mūžā.
Vēlāk Klaucens man teica, ka ar saviem teleksa raidījumiem esmu kļuvis bezmaz par zvaigzni. Viņi pieslēguši tos televīzijai, un manis tulkotās Latvijas radio ziņas esot gājušas tiešajā ēterā vienā no ASV ziņu kanāliem.
Labajām attiecībām ar Norbertu Klaucenu nebija ilgs mūžs. Tieši šeit pielika roku komentāros minētie prominentie čekisti. Proti, pret mani tika sarīkota provokācija, lai sanaidotu.
Klaucens bija atvedis no ASV datoru un atstāja to man, lai mūsu speciālisti novērtē. Nez kāpēc, tūlīt pēc tam par datoru ieinteresējās Pēteris Videnieks, kurš tajā laikā bija satiksmes ministrs. Vai nevarot to datoru paņemt izmēģināt? Kāpēc nē, iedevu to viņam un dators aizgāja ar galiem. Atbrauca Klaucens, un prasīja kur ir dators. Mēģināju to atdabūt no Videnieka, bet nesekmīgi. Tā vietā Klaucenam aizveda kaut kādus lūžņus, par ko viņš satrakojās un vainoja notikušajā mani.
LRTT viedoklis
Negribu Brunera kungam aizrādīt, bet tikai “skaļi izsacīt savas domas”. Vai nebūtu visu pirms aptveroši izstāstīt tā laika notikumus no sava redzes “torņa” un tad runāt par jauno SABIEDRĪBAS MODELI ? Mans viedoklis ir, ka vajag tikt pilnīgā skaidrībā ar mūsu pagātni. Mums ir jāzina visi to laiku provokatori, lai viņi atkal nesaindē nākotnes sabiedrības modeli. Ir jau sākusies tāda tendence, ka tā laika “modelisti” atkal vēlas ko modelēt… . Šis, Brunera kungs, ir vērtīgs atmiņu raksts !
20.06.20
Paldies par izteikto viedokli vai aizrādījumu, tas nebūtu no svara. Būšu vienmēr pateicīgs par aizrādījumiem un viedokļiem.
Man nebūs iespēju sistemātiski aprakstīt tā laika notikumus un savus piedzīvojumus vairāku iemeslu dēļ. Apjoms būtu pārāk liels, samērojot ar manām iespējām rakstīt brīvajā laikā. Lielākai daļai lasītāju manis rakstītais nebūs saistošs, jo tur nebūs runa par prominencēm un sensācijām. Cilvēki pagaidām vēl nepieņem faktu, ka vēsturi un notikumus veido nevis TV-sejas, bet gan mazāk pazīstami biznesa, valsts un finanšu darboņi.
Tāpēc es aicinu visus interesentus uzdot jautājumus, uz kuriem centīšos atbildēt. Savās atbildēs es uzskaitu daudzas epizodes, tādā veidā paverot jaunas durvis.
Par tā laika provokatoriem runājot, mums būs grūti viņus visus izķert. Viņi lielākoties darbojās lielvaru uzdevumā, kurām attiecībā par mums ir vienošanās. No viņu viedokļa mēs esam bezspēcīga masa, kas pakļaujama un ekspluatējama. Tas ir apmēram kā Valdmaņa vārdiem sakot, starp dzirnakmeņiem.
Pareizs ir viedoklis, ka Latviju glābt spēs tikai tie, kuriem nav saistības ne ar vienu lielvaru.
Vēlreiz lūdzam rakstīt atmaskojošus rakstus arī par citiem čekistiem, arī tādiem kā Aldis Plaudis un viņa dzīvesbiedri Baibu Plaudi, Andri Guļānu, Andri Grūtupu, Voldemāru Šubrovski, Ivaru Bičkoviču, Valdi Birkavu, Gvido Zemribo, Aivaru Borovkovu. Paldies.
2018.gada 6.oktobrī latviešu biomasa uzskatāmi demonstrēja savu velmi turpmāk dzīvot debilitātes laikmetā, kad debilitāte pārņem parlamentu, valdību, Rīgas pili. Latviešu biomasa bija sapratu, ka tā ir sasniegusi jaunu antropoloģiski cienījamu līmeni – debilitātes līmeni kā sociuma apziņas dominējošo stāvokli. Minētajā dienā parlamentā tika ievēlēts debilitātes stāvoklim adekvāts deputātu kontingents. Minēto dienu var uzskatīt par parlamentārā apvērsuma dienu, jo Seimas sastāvā pirmo reizi nonāca 65% jauni kadri-žogmalē, krūmos, laiku mazmājiņās atrasti un latviešu elektorāta apčubināti reptīļi – debilitātes etalonam atbilstoši “tautas kalpi”. Skaidrs, ka viņi premjera krēslā iesēdināja vislielāko muļķi-lingvistu, bet 61 no “tautas kalpiem” par prezidentu ievēlēja Rīgas sapuvušās inteliģences apsiekaloto nācijas tēvu – pat Latvijā neredzēti pseidointelektuālu, glamūrīgu tipu, neredzētu nekauņu, konformistu un angļu brokastu rijēju. Tāpēc tas viss, kas tagad notiek, ir jāvērtē no kultūrnācijas biomasas brīvas izvēles un stingras gribas viedokļa.
Atvainojos par vairākām kļūdām tekstā! Komentāru rakstīšana portālā dažreiz ir ļoti tehniski apgrūtināta, traucējot izlabot pieļautās kļūdas.
Levita sejas galvenie vaibsti jau bija skaidri saskatāmi agrāk. Gadiem ilgi regulārā līšana uz Rīgas pili liecināja par dziļu nekaunību, kuru noteikti cementē prāta trulums, neļaujot funkcionēt pat viselementārākajām morāles prasībām. Preambulas farss atklāja šausmīgu zinātnisko nekompetenci ne tikai juridiskajās zināšanās, bet arī etnoloģiskajās, politoloģiskajās, kulturoloģiskajās zināšanās. Satversme tika neprofesionāli pamatīgi piecūkota. Savukārt Levita izteikumi medijos atklāja šķebīgu pseidointelektuālismu, kad seklais prāts spēj izdalīt vienīgi kaut kādas glamūrīgi bezjēdzīgas frāzes. Neadekvātā attieksme pret apzīmējumiem “pravietis”, “nācijas tēvs” atklāja pašcieņas trūkumu, jo sevi cienošs cilvēks nekad neļautu pret viņu izturēties tik smieklīgā veidā, nekādā gadījumā nepieļautu viņa raksturojumā izmantot odiozus formulējumus. Ja tomēr tas turpinātos (un tas turpinājas!!!), tad normāls cilvēks pagrieztu muguru viņa pazemotājiem (odiozie apzīmējumi, protams, ir rupjš pazemojums), bet nevis pašapmierināti smaidītu un ar kaut kādu debilu repliku vēl vairāk stimulētu idiotus. Levita sejas atbaidošie vaibsti ir skaidri redzami. Bet vai tos beidzot gribēs saskatīt un ņemt vērā latviešu inteliģence? Nav ticams! Levita fani principā ir ar vēl atbaidošākiem vaibstiem un nemaz nesaprot, par ko ir “cepiens”. Tagad šis reti pretīgais tips visu apcūko ar savu klātbūtni: Brīvības pieminekli, Brāļu kapus, tautas vadoņu kapus, pienāks laiks Dziesmu svētkiem, pienāca kārta Līgo pasākumiem (Rīgas pilī pie bezmaksas ēdiena galda viņš barojas no 2019.g.8. jūlija), pienāks kārta Raiņa sumināšanas dienām. Tā vien liekas, ka šis vīrelis cenšas pēc iespējas ātrāk apķēzīt to visu, kas ir dārgs latvietim. Latvietim ir dārgs arī viņa naivums. Parādītā mēle teritoriālās reformas sakarā diezin vai atturēs latviešus turpināt apčubināt savu nācijas tēti, pravieti, valstsgribu, līdztautieti, kurš mīļi blādās “Latvija ir un būs jaudīga”, nesaprotot, ka tā var teikt tikai par kādu mašīnu, lokomotīvi, kuras jaunu mēra zirgspējās (ZS).
“Starptautisko normu rupjākais pārkāpums, Latvijas varmācīga okupēšana” – nereti pausts, ka, pasakot šos vārdus Radošo savienību plēnumā 1988. gada 2. jūnijā, politisko notikumu komentētājs Mavriks Vulfsons bija pirmais, kurš Padomju Latvijā publiski norādīja uz Molotova–Ribentropa paktu un tā sekām. Tomēr pirms viņa bija arī citi.
Kad Mākslas akadēmijas profesors un politisko notikumu komentētājs Mavriks Vilsons bija beidzis savu uzrunu no plēnuma tribīnes, skaidri pierādot, ka Latvija PSRS sastāvā nav nonākusi sociālistiskas revolūcijas rezultātā, toreizējais kompartijas boss Boriss Pugo izdvesis: “Jūs nupat nogalinājāt Padomju Latviju!” Vulfsona uzruna un Radošo savienību plēnums kopumā patiešām paātrināja Gorbačova perestroikas iekustināto padomju sistēmas negāciju atsegšanu un galu galā noveda pie neatkarīgas valsts atjaunošanas. Tomēr gandrīz desmit gadus pirms šiem notikumiem, saceļot starptautisku rezonansi, šaipus dzelzs priekškaram par prettiesisku Latvijas okupāciju pacēla balsi Baltijas valstu disidenti kopīgā memorandā, sauktā arī par Baltijas hartu, par kuru šodien zina vien retais.
Dāvana Molotova–Ribentropa pakta 40. jubilejā
Impulsu Baltijas hartai deva kāds notikums Somijas galvaspilsētā Helsinkos. 1975. gada augustā tur tika parakstīts Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) Nobeiguma akts, ar kuru saskaņā Padomju Savienība apņēmās ievērot vairākus nosacījumus cilvēktiesību jomā. Šā pavērsiena iedvesmoti, divus gadus vēlāk komunistiskā režīma oponenti Čehoslovākijā parakstīja Hartu 77 par cilvēktiesību pārkāpumiem. Sekojot šim piemēram, lietuviešu un igauņu disidenti, iesaistot domubiedrus no Latvijas, 1979. gadā sastādīja kopīgi parakstītu dokumentu, kuru uz Molotova–Ribentropa pakta 40. gadadienu nosūtīja Padomju Savienības, abu Vāciju un ANO vadībai, kā arī visu Atlantijas hartu parakstījušo valstu valdībām. Te jāatgādina, ka minētā harta, ko 1941. gada augustā uz kuģa Atlantijas okeānā parakstīja ASV un Lielbritānijas līderi un kurai vēlāk pievienojās citas valstis, ieskaitot PSRS, paredzēja atzīt tautu pašnoteikšanās tiesības un netiekties pēc teritoriāliem ieguvumiem.
“Padomju juridiskā zinātne ar nacionālo suverenitāti saprot nācijas neierobežotu varu, tās politisko brīvību, reālu iespēju pilnīgi rīkoties ar savu likteni, pirmkārt, tiesības uz pašnoteikšanos, ieskaitot atdalīšanos un patstāvīgas valsts izveidošanu,” iesāka memoranda autori, par savu taktiku izvēloties juridiskus argumentus. “Jāatgādina, ka saskaņā ar starptautiskajām normām tautas tiesības uz pašnoteikšanos nav īstenojamas, ja tās teritorijā atrodas okupācijas karaspēks. Tas pasvītrots arī Ļeņina Dekrētā par mieru, kurā teikts: “Ja nācijai netiek dotas tiesības brīvi balsot pie pilnīgas sabiedroto vai vispār daudz spēcīgākas armijas izvešanas, bez mazākās ietekmēšanas jautājumā par šīs nācijas eksistēšanas formām, tad tās pievienošana ir aneksija, respektīvi, sagrābšana un vardarbība.”
Turpinājumā seko apsūdzība Baltijas okupācijas galvenajiem vaininiekiem: “Molotova–Ribentropa pakts bija divu vēsturē lielāko tirānu – Staļina un Hitlera – sazvērestība pret mieru un cilvēcību, kas lika pamatus Otrajam pasaules karam. Mēs 23. augustu uzskatām par kauna dienu. [..] Mēs pieprasām, lai Padomju Savienība publicē pilnu Molotova–Ribentropa pakta tekstu, arī visus slepenos protokolus. Mēs uzsveram, ka Padomju Krievija Dekrētā par mieru atteicās no slepenās diplomātijas. Vienlaikus mēs prasām deklarēt, ka Molotova–Ribentropa pakts nav spēkā kopš tā parakstīšanas brīža.” Dokumentu noslēdz mājiens ar mietu – atgādinājums ANO ģenerālsekretāram Kurtam Valdheimam, ka viņa vadītajā organizācijā ir valstis, kuras pārkāpj starptautiskās normas, un aicinājums nākamajā Ģenerālās Asamblejas sesijā izskatīt Baltijas valstu stāvokli.
Trīsdesmit seši lietuvieši, četri igauņi un pieci latvieši
Memorandu parakstīja 36 lietuvieši, četri igauņi un pieci latvieši – Ints Cālītis, Felikss Nikmanis, Uldis Ofkants, Juris Ziemelis un Ivars Žukovskis. Par pārsteigumu pašiem hartas autoriem un parakstītājiem, padomju varas iestādēm neizdevās ne pārtvert dokumentu tā tapšanas brīdī, ne novērst tā pārsūtīšanu uz Rietumiem. Saskaņā ar Inta Cālīša teikto, “parakstu vākšana bija ļoti zibenīgs process. Latvijā ieradās lietuvieši, apbraukāja parakstītājus un tūdaļ aizbrauca. Viss notika ātri un negaidīti. Tā bija tik strauja akcija, ka čeka laikam nepaspēja noreaģēt. Nebija nekādas vēstījuma apspriešanas ne pirms parakstu vākšanas, ne pēc tam. Lietuvieši ieradās ar sagatavotu tekstu. Viņi paši apbraukāja tos latviešus, par kuriem zināja – viņi parakstīs. Kopā ar lietuviešiem brauca Ivars Žukovskis. Viss notika dažās stundās.”
Memorandam bija plašas sekas. Rietumos tas nonāca nedēļu pirms 1979. gada 23. augusta un tam bija pamatīga rezonanse plašsaziņas līdzekļos, arī radio, no kura par hartu uzzināja arī Baltijas iedzīvotāji. Pasaules Brīvo latviešu apvienība 1980. gada oktobrī EDSA konferences laikā Madridē paziņojumu par Baltijas hartu un tās saturu izplatīja presei, kā arī aicināja konferenci iekļaut tās noslēguma aktā prasību PSRS atbrīvot ieslodzītos disidentus, ieskaitot hartas parakstītājus. 1983. gadā Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju par situāciju Igaunijā, Latvijā un Lietuvā, atgādinot Baltijas hartas parakstītāju prasību anulēt Molotova–Ribentropa paktu un novērst tā sekas. Te jāmin vēl kāds mazāk zināms fakts – šo aktu izstrādāja slavenās Eiropas monarhu dzimtas pēctecis Oto fon Habsburgs, kurš, būdams Eiroparlamenta Politisko lietu komitejas loceklis, izrādījās aktīvs baltiešu centienu atbalstītājs. Ziņas par Baltijas hartu drīz nokļuva arī Krievijas disidentu redzeslokā, gūstot arī redzamā cilvēktiesību aizstāvja akadēmiķa Andreja Saharova atbalstu, kurš, jau būdams Nobela miera prēmijas laureāts, paziņoja, ka Baltijas valstu iedzīvotājiem par neatkarību jālemj referendumā.
Drīz pēc Baltijas hartas nākšanas klajā Lietuvas varas iestādes sāka tās parakstītāju represijas un arestus. Latvijā dzīvojošos memoranda parakstītājus izsauca uz nopratināšanām, vairākus no viņiem par pretpadomju darbību notiesāja 80. gadu sākumā. To skaitā arī dokumenta tulkotāju latviešu valodā Gunāru Astru.
Rotkalis, šoferis, elektriķis
Baltijas harta izgaisina arī kādu citu mītu – iesakņojušos pieņēmumu, ka atmodu Latvijā iesāka radošā inteliģence, kultūras elite. Tā, ja arī 80. gadu otrajā pusē par brīvdomības izpausmēm vairs neriskēja iedzīvoties drakoniskās represijās, noteikti labi apzinājās, ka šādas aktivitātes draud ar salīdzinoši priviliģētā stāvokļa zaudēšanu. Turklāt radošās profesijas tika finansētas un pasūtījumu veikti no valsts maka, ko nomenklatūrai par tai neglaimojošiem izlēcieniem bija visas iespējas cieši aizvērt. Iespējams, tieši tādēļ lielākā daļa no Baltijas memoranda parakstītājiem izrādījās vienkāršā darba darītāji. Tēlaini izsakoties, proletariāts, kuram saskaņā ar Marksu nebija nekā cita, ko zaudēt, izņemot savas važas. Arī cilvēktiesību grupas Helsinki 86 – organizācijas, kura jau 1987. gadā nosodīja Molotova–Ribentropa paktu akcijā pie Brīvības pieminekļa – dibinātāji bija cilvēki no tautas – rotkalis Linards Grantiņš, šoferis Raimonds Bitenieks un elektroapgādes dienesta dispečers Mārtiņš Bariss.
Raksta avots: https://jauns.lv/raksts/9viri/391571-latvijas-noslepumi-vai-zinam-ko-vini-izdarija-1979-gada-vasara?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=say&utm_campaign=post_1876385708
Pamatdoma ir skaidra-Latviju atjaunoja ne pagātnes,bet pasaules nākotnes modeļa ietvaros.Tas var būt drūmāks kā 1940-ie.
No personiskās pieredzes varu apgalvot,ka lielākā daļa tā laika trimdas vadošie politiķi ir nelieši.Tādi paši ir pazīstamie A.Lejiņš,O.kalniņš,kā arī pārējā varā ielīdusī varza.
Pašmāju,vecos jaunos kungus stutē jaunie saimnieki,un kungiem ir atļauta liela rīcības brīvība,kā Krievijā,bet latviešiem pietiek ar ,,maigākām,,metodēm.
Dažu desmitgažu garumā stāvoklis nav uzlabojams,nepieciešama tālāka laika plānošana.
Kaut kur 80 tajos jeņķi ar sovietiem tikās Jūrmalas restorānos. To kas tika apspriests notiek ar mums un visu izbijuso Padomiju. Tais pašos restorānos vēlāk ieradās malkot vakariņas kriminālās autoritātes, kuras saņēma uzdevumus no pastāvošās varas. Tais pašos restorānos tika baroti žīdi no visas Sovietu impērijas un mācīti žīdu senajai reliģijai, lai viņiem vieglāk būtu pārcelties garīgi uz dzīvi Israela. Tas nu vien norāda, kas ir Latvija starptautiski. Viņi patiešām vietējos ļaudis neuzskata par cienījamiem un izturējās pret latviešiem ar īpašu nicinājumu. Viss vairāk izcēlās russu bidlas.
Brunera kungs, Jums vajadzētu par šiem notikumiem un laiku, uzrakstīt grāmatu.
“MK ēka skaitījās ieņemta, tomēr garajā ceļā līdz premjera kabinetam nesastapu nevienu cilvēku. Nonācis galā, sastapu Andri Bunku, kurš ierosināja iet brokastīs.” – šī liecība apgāž daudz dogmu un iezīmē arī Andra Bunkas lomu.