Nacionālā nodevība.

NACIONĀLĀ NODEVĪBA

Ja Latvijas iedzīvotājos pirms Otrā Pasaules kara bija pārstāvētas ne vairāk par desmit nacionalitātēm, tad ar svešo iepludināšanu šodien to skaits pārsniedz simtu. Kā tās vērtēt, kādu statusu tām piešķirt? Kādu statusu vispār piešķirt okupācijas laika ieceļotājiem? Pēdējiem mūsu valstsvīri, veicot kārtējo nodevību pret latviešu tautu, piešķīruši pastāvīgās dzīves Latvijā tiesības un nosaukuši par nepilsoņiem, un tagad cītīgi viņus naturalizē LR pilsoņos. Par nelikumīgi ieceļojušo deportāciju vai repatriāciju mūsu vara nedomā. Taisni otrādi! No pāri par 700 tūkstošiem nepilsoņu, kas bija LR neatkarības atjaunošanas brīdī, šodien nenaturalizēti esot pārpalikuši kādi 350 tūkstoši, ar ko kā sasniegumu ļoti lepojas mūsu Naturalizācijas pārvalde, bet tuvāko gadu laikā arī šos sola naturalizēt.

Tiešām pārsteidz latviešu naivums, verdziska padošanās un glābiņa gaidīšana no pašreizējās varas. Bet vara pa šiem it kā brīves gadiem ir latviešus nodevusi neskaitāmas reizes un vēl joprojām tos muļķo un muļķos arī turpmāk. Tos pašus jau daudzkārt pārbaudītos nodevējus ievēlējām Eiropas Parlamentā. Un pirmais, ko viņi izdarīja, visai pasaulei skaļi paziņoja: “Latvija ir uzņēmusies bezprecedenta uzdevumu – integrēt vardarbīgas okupācijas laikā iepludinātos iedzīvotājus.” Nevis Latvija, nevis latvieši, bet jūs – savas tautas nodevēji! Nevis iedzīvotājus, bet civilkolonistus! Šādi parlamentārieši jau nu latviešu intereses Eiropas Parlamentā neaizstāvēs!

Kā pamatot: milzīgā civilkolonistu bara atstāšanu Latvijā, atteikšanos no nacionālas valsts, jauna etniska bastarda – vienotas Latvijas tautas ar himerisku kultūru veidošanu? Galu galā, kā pamatot pašas Latvijas valsts nepieciešamību, tās uzdevumu?

Lai kaut cik savu politiku, kas bez ierunām pieņem un latviešu tautai uzspiež rietumu valstu emisāru nodiktētus dzīves noteikumus, latviešu acīs padarītu rožaināku, tiek izmantota valsts vara, kas:

– ar monopolizētu masu informācijas līdzekļu, kā arī ar Kultūrkapitāla u.c. fondu subsīdiju uzpirktu, paklausīgu un dažkārt arī varas iebiedētu izdevniecību palīdzību realizē citādi domājošo “demokrātisku mutes aizbāšanu”;

– labi apmaksā un publisko varas prātiņus balstošu “zinātni”.

Tādas “valstiskotas”, ar nacionālo politiku saistītas, zinātnes zinātNIECISKUMA virsotni, bez šaubām, pārstāv LU profesore Ilga Apine, kas savas zinātniskās iestrādes vienotās padomju tautas etnopsiholoģijā nu pārnes vienotas Latvijas tautas sintezēšanā. Viņu atbalsta domubiedru grupa: B. Cilevičs, V. Dozorcevs, L. Dribins, A. Kļockins, I. Šuvajevs un T. Tisenkofs. No jaunākās paaudzes viņiem var pievienot sorosiešus A. Pabriku un S.Ēlerti.

“Vairākas Rietumeiropas zemes izjutušas agrākās koloniālās pagātnes bumeranga efektu. Būdamas etniski homogēnas, tās bija spiestas pieņemt savu agrāko koloniju iedzīvotāju miljonus, piešķirt tiem pilsonību un kļūt par multietniskām zemēm. Kāpēc Latvija nevarētu piedāvāt savu redzējumu – atbilstošu savai vēsturei un reālajai situācijai? (..) Multikulturālismā galvenais ir nacionālās (kursīvs mans, A.Ā.)valsts un etnisko, kulturālo minoritāšu attiecību apzināta konstruēšana, lai nodrošinātu stabilitāti sabiedrībā. Visīsākā multikulturālisma definīcija: starpetniskas sapratnes ideoloģija un politika valsts līmenī. Tieši valsts ir multikulturālisma ieviešanas galvenais subjekts. Atzinusi šo liberālās ideoloģijas formu, tā izmanto sociālās tehnoloģijas (tiesiskās normas un atbilstošās institūcijas – ļoti dažādas), lai nodrošinātu sociālu stabilitāti. Integrācijas stratēģija ir viens no instrumentiem šāda mērķa sasniegšanai.

Nav nekādu pazīmju, ka Latvijai nebūtu piemērojams multikulturālisma modelis. (..) Esam multikulturāla sabiedrība, un no tā neizbēgt. (..)

Monokulturāls cilvēks paliek pagātnē… Cilvēks jutīsies komfortabli arī divās (vai vairākās) kultūrās. Indivīdi, kuri jau šodien jūtas piederīgi vairākām kultūrām, ir nākotnes cilvēki. Psiholoģiskas izmaiņas sekos. Nebūs baiļu zaudēt savu unikālo identitāti.”

Etniski un demogrāfiski līdzsvarotajā Latvijā tā ir vāji maskēta asimilācija vairāk padomju – krievu, nekā latviešu kultūras virzienā, kad valstiski grib integrēt diferencētu uzskatu sabiedrību.

Jā, tā ir PSRS vienotās padomju tautas (etnosa) izveides teorija, tagad drusku piepūderēta (ar “Latvija” iestarpinājumiem) un pārmantota Latvijas valstij, tās autore: etnopsiholoģe Ilga Apine! Tāds etnopsiholoģijas kurss tiek lasīts mūsu augstskolās, uz tāda balstās Latvijas Republikas etnopolitika. Valsts augsti novērtējusi Ilgas Apines zinātnisko ieguldījumu ar zinātnisku grādu un trīszvaigžņu ordeni! Komentāri te lieki. Atliek tikai pabrīnīties, vai tiešām autorei kolonizētāja agrāko koloniju iedzīvotāju miljonu pieņemšana savā valstī ne ar ko neatšķiras no kolonizatoru atstāšanas dekolonizētajā valstī, vai multietnisms un multikulturālisms ir viens un tas pats, kā var multikulturālu valsti saukt par nacionālu, un kur likt monokulturālus cilvēkus – Gulagā vai Aušvicā?

Tālāk, kādu vēl nodevību jeb nelietību pret latviešu tautu izstrādājuši mūsu komunistiskās izcelsmes varneši? Vispirms viņiem bijis izdevīgi sajaukt etnisko piederību ar valstisko. Normālā valstī dzīvo pilsoņi un pavalstnieki, kā arī ārvalstnieki, bezvalstnieki un nelegāļi. Latvijā tikai pilsoņi, nepilsoņi un ārvalstnieki. Aiz nepilsoņiem nomaskēti: LR pavalstnieki, bezvalstnieki un nelegāļi. Tas tādēļ, lai nebūtu iespējams atšķirt tos, kas Latvijas Republikā atrodas nelikumīgi: okupantu varas pārstāvjus un civilkolonistus. Piedevām vēl šai nelegāļu nepilsoņu maskarādei tiek uzlikta etniskā, lai cilvēkiem vairāk jauktu galvas un varētu paklaigāt par latviešu pretkrieviskumu. Galu galā arī diezgan daudzi Krievijas izcelsmes latvieši ir pieskaitāmi pie okupantiem vai civilkolonistiem! Ja Latvijas latvietis, kuram apriebusies šī vara, demonstratīvi atsakās no LR pilsonības, kāds statuss viņam būs? Nepilsonis! Cita taču nav. Nu nedzīs taču viņu no Latvijas ārā – tāpat kā pārējos nepilsoņus. Lūk, kāpēc vajadzīgs bija tāds gudri izdomāts valsts pastāvīgā iedzīvotāja – nepilsoņa status!

Parasti, ja cilvēks nezina vārda jēgu, viņš to nelieto. Bet uz politiķiem tas, šķiet, neattiecas. Tas ir kaut kāds ārprāts, kā mūsu vara, prese un pat zinātnieki (īpaši Jaunā laika deputāte valodniece prof. Ina Druviete, tāpat tēvzemietis Vilnis Zariņš) iemīlējuši vārdu mazākumtautība, tā jēgu definēt nespējot! Tāpat nespēj definēt arī nacionālās minoritātes jēgu. Vai tie ir sinonīmi? I.Druviete pat aicina krievu valodai Latvijā piešķirt mazākumtautības statusu! Nacionālā nodevība, vienkārši stulbums vai izkalpiņa gnīdisms, nezinu kā to lai klasificē!?

LR Naturalizācijas pārvaldes izdotajā grāmatā “Latvijas vēstures pamatjautājumi” nodaļā “Nacionālās minoritātes Latvijā” kādas tik te minoritātes autors vēstures doktors J. Taurēns nav atklājis! Tad nu nav jābrīnās, ka naturalizētie tik steidzīgi jož pie Ždanokas, lai kopīgi cīnītos par minoritāšu tiesībām Latvijā. Kaut gan Latvijas Avīzē nopublicētā Vispārējā aizsardzības konvencija domāta mazākumtautībām!? Ja jau tie zinātnieki mums tā, ko tad gaidīt no pārējiem? Premjers I. Emsis pat pasolījis kaut kādu tur mazākumtautību likumu! Varas pārstāvji nepārtraukti skandina: “mazākumtautību skolas”!? Galu galā, vai tā ir mazākumtautību, vai nacionālo minoritāšu konvencija un, vai tās tulkojums ir precīzs? Kaut – kā var kaut ko precīzi pārtulkot, nesaprotot jēgu?

Tā kā Eiropā mazākumtautība plaši tiek uztverta kā nacionālās minoritātes sinonīms, labāku dāvanu pretlatviskiem un pretvalstiskiem spēkiem pasniegt neiespējami. Tie to arī krāšņi pret valsti izmanto. Ar tādu terminoloģisku putru valstiski tik svarīgā jautājumā lejam ūdeni uz svešām dzirnavām!

Jaunā laika Saeimas frakcijas vadītājs Krišjānis Kariņš: “Mūsu valstī ir mazākumtautību pārstāvji, kuri un kuru senči dzīvojuši Latvijā arī pirms 1940. gada. (..) Mazākumtautības Latvijā ir ne tikai lībieši, bet arī ukraiņi, poļi, krievi, ja viņu ģimenes Latvijā dzīvojušas līdz 1940. gadam.” Acīm redzot šeit Kariņa kungs domā Latvijas valstī līdz 1940. gadam dzīvojošās nelatviešu nacionalitātes. Tad tādu, skaitliski no dažiem LR iedzīvotāju procentiem un procentu daļām līdz pāris cilvēkiem, bija ne tikai četras, bet ap desmit. Šodien jau tādu ir ap simts un ar LR iestāšanos ES to skaits tikai palielināsies. Pat, ja ņemam tikai pirmskara nelatviešu nacionalitāšu sastāvu, aplaimot to visu saskaņā ar minēto konvenciju valstij ir tīrais murgs. Tātad, tai mazākumtautībai vai/un nacionālai minoritātei jābūt ar kaut kādiem kvalitātes un kvantitātes parametriem. Kādiem? Kas uz to atbildēs: noteiks pati valsts vai tie tiks uzspiesti no ārienes? Kas attiecas uz Latvijas valsti, tā nešaubīgi turpinās līdzšinējo patstāvīgi pārbaudīto aizstāvēšanās un sava prāta nepiepūlēšanas politiku. Bet ko šinī sakarībā saka etnosociālā zinātne, vispirms gan aplūkojot, kur latviešu problēmu sākums?

Kur latviešu problēmu sākums?

Aizmirsusi lielvaru Jaltas konferencē pret Latvijas valsti veikto nodevību, atjaunotā Latvijas valsts pievienojās divu sazvērniecisku lielvaru – Rietumu bloka, no vienas puses, un PSRS, no otras puses, 1975. gadā Helsinku apspriedē radītai Eiropas drošības un sadarbības organizācijai (EDSO), kas stāvokli iedzīvotāju un robežu ziņā Eiropā (arī pasaulē) uzskata par negrozāmu un pastiprinātu uzmanību pievērš nacionālo minoritāšu aizsardzībai. Ar šo Latvijas valsts pakļaujas okupantu diktātam un labprātīgi atzīst to guvumu likumību. Šī bezzobainā, tā sauktā, reģionālās drošības organizācija, kas ne Dienvidslāvijā, ne Īrijā, ne Čečenijā, ne kur citur pasaulē nekādu drošību nav spējusi iedibināt, meklē sev vieglākus maizes avotus vāju un izkalpīgāku varas vīru personā. Piemēram, Latviju, kur vara atļauj tai tracināt divas savstarpēji antagonistiskas iedzīvotāju kopas.

Starptautiskā mēroga noziegumu pret latviešu tautu Latvijā valdošie izdara 1995. gadā Parīzē, premjeram M.Gailim parakstot Eiropas Padomes uzspiesto līgumu “Paktu par stabilitāti Eiropā”, ar ko Latvija atteicās no visām teritoriālajām un okupācijas seku pretenzijām. Tas, “labu kaimiņattiecību” vārdā, Baltijas valstīm uzkrauj visu atbildību par Molotova-Ribentropa pakta sekām. Ar to Latvijas vara dialogā ar pasauli apzināti atteicās no savām kolonizācijas seku likvidēšanas nepieciešamības stiprajām pozīcijām un padodas civilkolonistu un starptautiskās reakcijas uzspiestai diskusijai par cilvēktiesību ievērošanu Latvijā, atļauj cilvēktiesības pacelt virs tautas (nācijas) tiesībām. Tālākā varas “cīņa ar okupācijas sekām” ir tikai stratēģiska laika vilcināšana un latviešu muļķošana, kamēr nomainās paaudzes.

Lietuvas Republikai, kas Otrā pasaules kara rezultātā bija ieguvusi papildteritoriju un kurā civilkolonistu bija maz, šāds pakts bija izdevīgs, bet ne Latvijai. Latvija zaudēja teritorijas daļu (Abreni) un ieguva turpat vai miljonu no okupētājvalsts iepludināto krievvalodīgo civilkolonistu. Bet latviešu bāleliņi kārtējo reizi gatavi visu darīt tāpat kā leiši – dot pilsonību civilkolonistiem, parakstīt robežlīgumu ar Krieviju, balsot par iestāšanos ES. Gatavi uzdāvināt leišiem kādu jūras gabaliņu ar naftas un zvejas laukiem; sauszemes un salu savulaik jau uzdāvināja. Laikam aiz pateicības vai leiši latviešus par zirgu galvām godā. Bet mēs tik izdabājam, tik aizsargājamies un piekāpjamies cittautiešiem, drīzāk gatavi zaudēt kontroli pār savu valsti nekā ieklīdeņu pateicību.

Tas, ka mēs kopīgi piedalījāmies riebīgās padomju varas sistēmas gāšanā, nenozīmē, ka latviešiem jāmīl vai jājūt kāda pateicība pret šīs sistēmas sekām Latvijā. Latviešiem maz tikai svešās varas likvidēšanas, viņiem vajag arī tās darbības seku likvidēšanu.

Lai dziļāk saprastu par ko ir runa un apjēgtu, kā teorētiski nomaskēta nacionālā nodevība, īsumā jāpieskaras terminoloģijai.

Nacionālie statusi

Nacionālajā terminoloģijā valda liela nesakārtotība. Tas atver plašas iespējas veikliem populistiem un demagogiem, kas vienu un to pašu terminu kādā runā vai rakstā izmanto dažādās nozīmēs – kā kurā vietā izdevīgāk. Ārēji izklausās vai izskatās skaisti, bet, kad paanalizē, sanāk galīgas muļķības. Īpaši tas attiecas uz jēdzieniem tauta un nācija. Piemēram, citēju Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vārdus: “Deportācijas bija noziegums pret latviešu tautu, Latvijas valsti un nāciju”. Iznāk, ka bez latviešu tautas Latvijā dzīvo arī kāda nācija?

Lai ieviestu kaut kādu kārtību ar nacionālām lietām saistītajā latviskajā terminoloģijā, jāizvēlas kāds starta (atbalsta) punkts un kādas valodas terminu bāze. Par starta punktu izvēlēsimies etnosu, kā visa nacionālā dabisko sākumu. Par terminu bāzi ņemsim krievu valodu, jo latvieši kā etnoss savas attīstības augstākās stadijas (apziņas un atmodas) izgāja Krievijas impērijas sastāvā. Un tā:

Etnoss – vienādu etnisko pazīmju (rase, valoda, kultūra, pamatnodarbošanās un uz to bāzes gadsimtos veidojušās specifiskas rakstura īpašības) kaut kādā attīstības stadijā esoša ļaužu kopa (etniska kopa), neatkarīgi no tās pārstāvju izvietojuma pasaulē. Galvenais šeit ir dziļas kultūras un asinsradniecības saites, kas nosaka to, ka etnosi veidojas un attīstās ļoti lēni un tikai savā etniskajā dzimtenē. Lai būtu garantēta etnosa attīstība un savas patības saglabāšana, etnosam kā acuraugs jāsargā sava garīguma nesēji: no saviem garīdzniekiem līdz pat nacionālajai inteliģencei.

Etnosi veidojas no ciltīm, tām etnoģenēzes ceļā izejot sekojošas attīstības stadijas: aktuālisma (cilšu izdzīvošana svešā jūgā), ignorances (cilšu vienaldzības, apātijas un iršanas), apziņas (jaunas kopības apziņas rašanās), atmodas (kopējā stāvokļa uzlabošana un domas par nākotni rašanās), tautas (sava valstiskuma iegūšana un nostiprināšana), nācijas (suverenas un neatkarīgas valsts izveidošana un nostiprināšana). Etnosi mirst šīs stadijas izejot pretējā secībā.

Vārds kopa nozīmē, ka etnosam piederīgs ir arī tā pasaulē aizklīdušais pārstāvis. Krievu etnosam piederīgs ir kā krievs Krievijā – savā etniskajā dzimtenē -, tā krievs kaut kur citur pasaulē. Tāpat ir ar latviešiem. Savas etniskās dzimtenes etnosa daļu apzīmēsim kā etnosociālo kopienu, (šoreiz lietojot jau vārdu kopiena, kas ir būtiski), bet pasaulē izklīdušos – par klaidītiem. Etnosi atšķiras ar nacionālām pazīmēm – ar noteiktu teritoriju un eksistences līdzekļu iegūšanas veidu saistītām etnosa pārstāvju vēsturiski izveidojušām īpašībām.

Etnosociālās kopienas jēdziens ir nacionālo jēdzienu un tātad visas nacionālās terminoloģijas sakne. Parasti, sakot etnoss, tiek domāta etnosociāla kopiena un aizmirsts par klaidītiem.

Etnosociāla kopiena – etnosam raksturīgo dzīves veidu piekopjoša, sociāli un teritoriāli saistītu (kompakti dzīvojošu) viena etnosa pārstāvju skaitliski nozīmīga (spējīga patstāvīgi reproducēt etnosu) savā vēsturiskajā (izcelsmes) teritorijā dzīvojoša kopiena.

Pret šādu definīciju iebildīs tie, kas uzskata, ka etnosociālas kopienas var radīt mākslīgi un jebkur. Jājautā, vai Izraēlā ebreji arī būs gatavi atzīt ieceļojušo lielo krievvalodīgo apakškopu par etnosociālu kopienu un tātad minoritāti? Un ko darīt ASV ar saviem neangliskiem kvartāliem, pat krievu Braitonbiču? Tās nav etnosociālas kopienas, bet etniskas kopienas. Tāpat ir ar Latvijas lielo krievvalodīgo kopu. Kopas lielumam šeit nav nacionāla, bet valstiska nozīme.

Savā valstī dzīvojoša etnosociāla kopiena ir tauta (nācija), svešā – nacionāla minoritāte. Etnosociāla kopiena ir dabisks veidojums, tāpēc tikai uz to attiecināmas kolektīvās dabiskās tiesības.

Etniski klaidīti – no savas etnosociālās kopienas atrauti, citu etnosu vēsturiskajā teritorijā izkaisīti (nekompakti) dzīvojoši atsevišķi etnosa pārstāvji (cittautieši).

Nacionalitāte (nacionālā piederība) /Nationality, Haциональность/ – uz nacionālām pazīmēm balstīta: 1) cilvēka pašapziņa, 2) valstiska vai publiska cilvēka identificēšana ar noteiktu etnosu.

Šim, pašlaik, ar strauju etnosu sakušanu saistītam, atmirstošam, jēdzienam ir vairāk cilvēku etniskās (nacionālās) pašapziņas, nekā sabiedriskā vai valstiskā vērtība. Nekādā ziņā nevar uzskatīt to par asinsradniecības rādītāju, drīzāk par kultūrvides, kurā cilvēks audzis.

Ar šiem beidzas tīri etniskie jēdzieni, un tālāk aplūkoti etnoss un etnosa pārstāvji uz valsts fona. Etnosi nav nekas nemainīgs. Tie, tāpat kā viss dzīvais, dzimst, iziet dažādas attīstības stadijas, degradējas un mirst. Par augstāko attīstības stadiju sasniegušu tiek uzskatīts etnoss, kas izveidojis savu valstiskumu. Tādu etnosu jau godā par tautu (nāciju).

 

Etnoss un valsts

Tauta – uz savas kopējas vēsturiskās teritorijas, valodas, kultūras un tautsaimniecības bāzes vēsturiski radusies etnosociāla kopiena, kura veido savu valsti un notur varu tajā. Tauta (nācija), kuras valsts teritorijā iekļautas tautību apdzīvotas teritorijas un/vai dzīvo etniskas minoritātes, ir nacionāla majoritāte. Tauta ir daudzkārtaina. Tai ir sava nacionālā inteliģence. Visas tās sociālās grupas ieinteresētas kopējā progresā un spējīgas ņemt pozitīvu dalību sabiedrības un valsts attīstībā.

 Nacionālā piederība nosaka piederību pie tautas tikai tad, ja attiecīgais tās loceklis dzīvo tautas teritorijā. Latvijā dzīvo tikai viena tauta – latvieši. Nekorekti ir autori, kas uzskata, ka Latvijā dzīvo vairākas tautas, vai pat nācijas. Tāpēc, par latviešiem Latvijā vien runājot, slikti skan – pamattauta (it kā būtu vēl arī citas). Ja valsti veidojoša etnosociāla kopiena šķiet par garu, var teikt – majoritāte. Ja nepietiek ar latvieši, var lietot pamatiedzīvotāji, pārējos apzīmējot kā cittautieši vai sveštautieši.

Tātad, būtisks šeit ir moments, ka etnoss (tā etnosociāla kopiena) sasniedzis tādu attīstības, apziņas un organizētības stadiju, ka savu tālāko attīstību un dzīvības nodrošināšanu bez sava valstiskuma uzskata par neiespējamu. Valstiskumam nav obligāti uz reizi jābūt neatkarīgam un suverenam. Tas var būt arī jebkāda veida autonomija. Vienalga, etnoss sāk jau sevi, savu teritoriju kaut kādā veidā pārvaldīt, un ar šo brīdi var uzskatīt to jau par tautu.

Pasaulē esot ap 3000 etnosu, bet tikai kādi trīs simti sasnieguši tautas stadiju, bet savu valstiskumu izcīnījuši tikai pāris simtu. Bez starptautiski atzītām tiesībām uz savu valstiskumu ir vēl arī morālā atbildība, kas etnosociālajai kopienai liek padomāt, vai tā, izveidojot savu valsti, ir gatava uzņemties atbildību par rezultātiem savas kopienas un savas valsts cittautiešu priekšā.

LR Satversmes 2.pantā rakstītais: „Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai.” ir filoloģiska un juridiska muļķība, kas, zināmā mērā, ir pašreizējās Latvijas valsts ķibeļu pamatā un ko patreizējā LR vara izmanto vienotās padomju tautas paliekas saglabāšanai un tālākai stiprināšanai te – Latvijā. Pirmkārt, pasaulē nav zināma tāda Latvijas tauta. Ir zināmi Latvijas teritorijas iedzīvotāji, kuru pamatmasu veido latviešu tauta. Nu, nevar taču būt, ka Latvijā dzīvo divas tautas (Latvijas un latviešu) un vara pieder tikai tai nezināmajai! Cits piemērs: nekur nav dzirdēts, ka „Krievijā dzīvo Krievijas tauta”, saka gan, ka „Krievijā dzīvo Krievijas tautas”. Otrkārt, pasaulē nav zināma neviena valsts, kurā iedzīvotājiem piederētu valsts vara. Valsts ir sekundāra – objekts. Primāri ir tās radītāji – pilsoņu kopums. Tas tad arī ir valsts subjekts, kuram pieder valsts suverenā vara.

Bet, neskatoties uz tikko teikto, vārds tauta sarunu valodā un politikā bieži tiek lietots kā valsts iedzīvotāji sinonīms, taču zinātniski precīzā un juridiskā nozīmē tāda „brīvība” nav pieļaujama.

 Bet, kas ir nācija?

Nācijas, tāpat kā tautas, pamatā ir kopīga izcelsme – “vienas asinis” kopējā teritorijā. Nācijas valsts jau noteikti ir nacionāla, neatkarīga un suverena. Nācija no tautas atšķiras ar saliedētību un nacionālo ideālu vienotību, ar stipru nacionālo inteliģenci. Nācijai ir sava nacionālā ideoloģija, kura ir arī valsts ideoloģijas pamatā. Nācijas intereses ir arī valsts nacionālās intereses.

Latviešu tauta līdz nācijai nav nobriedusi! Nu nevar par nāciju uzskatīt tautu, kura savus nacionālos ideālus ietērpj pāri par četrdesmit politiskajās partijās? Nācijai atšķirībā no tautas ir izveidojies stabils garīgais un fiziskais etnosa pašaizsargāšanās instinkts. Nāciju var iznīcināt tikai vardarbīgi no ārienes.

Ir kļūdaina tendence par nāciju uzskatīt visus valsts iedzīvotājus, neatkarīgi no to etniskā un pilsoniskā sastāva. Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) it kā pārstāvot tādas „nācijas”, kaut faktiski tā iecerēta kā Tautu Savienības pēctecis.

Tautība – uz kopējas valodas, kultūras un kompaktas un pastāvīgas dzīves vietas bāzes vēsturiski izveidojusies neliela etnosociāla kopiena, ekonomiski un teritoriāli vēsturiski integrēta ar kādu tautu (nāciju). Nacionālā piederība nosaka piederību pie tautības tikai tad, ja attiecīgais tās loceklis dzīvo tautības vēsturiskajā teritorijā. Latvijā dzīvo tikai viena tautība – līvi. Tautas un tautības dzīvo savā vēsturiskajā teritorijā! Tāpēc starptautiski atzītas ir tautību tiesības uz kultūrautonomiju un/vai nacionālo neatkarību, kas gan starptautisko tiesību normu un normatīvo dokumentu veidā īpaši noformulētas nav.

Var arī teikt, ka tautība ir etnosociāla kopiena, kura sasniegusi tautai atbilstošu attīstības līmeni, bet kurai subjektīvu un/vai objektīvu iemeslu dēļ nav sava valstiskuma.

Nacionālos jautājumus mēs Latvijā esam tā saputrojuši, ka pat zinātnieku galvās putra vien ir, un lielākā – tieši pārlieku sevī iedomīgajos latviešu valodniekos. Piemēram, to, ko citās valstīs apzīmē ar vārdu nacionalitāte (nationality, национальность), mums pārtulko par tautību. Kā sekas: нацменьшинство mēs tulkojam kā mazākumtautība, bet jātulko būtu kā mazākumnacionalitāte. Ar šā tulkojuma palīdzību mēs piešķiram starptautiski atzītās tautību tiesības tam, kam pēc tām pašām starptautiskām tiesībām tādas nemaz nepienākas! Vai tā vārda „tautība” mīlestība nav palikusi latviešu vergu dvēselēs no Krievijas impērijas laikiem, kad latvieši impērijas teritorijā tiešām bija tikai tautība?

Bet visai šai – valodnieciskai putrai ir bijis apslēpts mērķis – jaukt cilvēkiem prātus. Lai mūsu no latviešiem atbrīvoties gribošā valdība varētu tautai nepamanīti iztaisīt pamatīgu šmuguli. No jaunajām LR pasēm, izmesta grafa Tautība /Nationality/, un nav kur ierakstīt, ka esmu latvietis. Tā vietā, vārds /Nationality/ parādās kā Pilsonības tulkojums (nevis citizenship)!? Tagad es vairs neesmu latvietis, neesmu Latvijas Republikas pilsonis, bet Latvijas – piederīgs kaut kādai teritorijai!? Tā vien šķiet, ka mūsu valdošā kliķe reizē ar godu ir izkūkojusi arī prātu. Arī no sevi par latviešu nacionālām uzskatošam partijām nekādi protesti pret šo šmuguli dzirdēti nav.

Nacionāla majoritāte – tauta (nācija), kuras valsts teritorijā iekļautas tautību apdzīvotas teritorijas.

Bet nu aplūkosim LR vissāpīgāko nacionālo jautājumu: kas ir nacionāla minoritāte?

Nacionāla minoritāte – tautas (nācijas) valstī no tās pirmsākuma dzīvojoša sveša etnosociāla kopiena, kuru tauta (nācija) uzskata par savu politisko sabiedroto un kuras etniskās tiesības atzīst un aizsargā. Nacionālās minoritātes statuss etnosociālai kopienai nozīmē, ka valsts ar likumu aizsargā tās kultūrautanomiju, neliek nekādus šķēršļus kopienas attīstībai, ka tās pārstāvji valstiskajās institūcijās netiek diskriminēti. Valsts savu iespēju robežās var palīdzēt šīs kopienas specifisko kultūrvajadzību apmierināšanai. Valsts kā sabiedriskās varas instrumenta savu iedzīvotāju interešu aizstāvībai attiecības pret nacionālām minoritātēm atkarīga no valsts tipa: vai tā ir metropoles (impērijas), vai teritoriālās (komunālas sadzīves) un vai nacionālās (atsevišķas dzīves) tipa valsts. Galvenais ir atbildēt uz jautājumu: kāpēc un kam tā valsts ir vajadzīga?

Etniskas minoritātes – tautas (nācijas) valstī dzīvojoša sveša etnosa pārstāvji, kas var būt kā etniski klaidīti vai etniskas kopas: nacionālas vai etniskas grupas.

Nacionāla grupa – no savas tautas (nācijas) un tās valsts fiziski un sociāli atrauta, citas tautas (nācijas) teritorijā un etnosociālajā vidē dzīvojoša, kāda etnosa klaidīti. Latvijā dzīvo: Latvijas krievi, Latvijas poļi u.c.

Etniska grupa – uz kopējas valodas, kultūras un daļēji pamatnodarbošanās bāzes vēsturiski radusies viena etnosa, kuram nav savas kopējas un pastāvīgas vēsturiskās teritorijas un kurš izklaidēts pasaulē citu tautu teritorijās, kādas tautas (nācijas) teritorijā un etnosociālajā vidē dzīvojoši klaidīti. Latvijā: čigāni, līdz LR okupācijai – arī žīdi.

Etnogrāfiska grupa – neatdalāma kādas tautas (nācijas) sastāvdaļa. Latvijā: latgaļi.

Valsti veidojošā tauta nosaka, kuri no valstī dzīvojošiem klaidītiem veido nacionālās grupas, kuri – etniskās grupas, bet kuri ir vienkārši atsevišķi klaidīti (pieklīdeņi, diasporā izkaisītas etnosa drumslas).

Nacionālisms – no cilvēku dabiskās tieksmes izrietoša politika, kuras mērķis ir tautas, nācijas dzīvības un nacionālās identitātes – savdabīga pasaules uzskata, kultūras un no tās izrietošas nacionālās pašapziņas – pašsaglabāšanās un attīstība. Nacionālisms nav ideoloģija, nav cilvēku kopība, vienotība vienas sabiedriskas idejas vārdā. Tautu un nāciju nacionālismā nekā nosodāma nav un nevar būt, jo tas balstās uz cilvēka dabiskām tiesībām. Nacionālisms nav nacisms!

Internacionālisms – 1) pozitīvais – uz etnosu, tautu, nāciju pastāvēšanas tiesību ievērošanu un savstarpējo cieņu balstīta pozitīva sadarbības politika; 2) negatīvais – kādas nācijas, etniskās grupas vai šķiras interesēs īstenota aiz vienotas tautas idejas maskēta citu etnosu, tautu, nāciju izdeldēšanas politika.

Nacionālais ekstrēmisms – ar nacionālām problēmām saistīti galēji uzskati, kuri aizskar tautu (nāciju) un cilvēku tiesības. Tie parasti izpaužas:
a) no tautas (nācijas) puses – cittautiešu diskriminācijā;
b) no cittautiešu puses – tautas (nācijas) tiesību ignorēšanā.

Izšķir sekojošus nacionālā ekstrēmisma veidus:

Šovinisms (nacionālā augstprātība) – nacionālā ekstrēmisma izpausme ideoloģijā un politikā, kuras pamatā ir vienas tautas (nācijas) īpaša sūtība vai etniskais pārākums un tās tiesību augstāka novērtēšana pār visām citām nācijām, tautām, tautībām un nacionālām minoritātēm.

Rasisms un nacisms – galēja nacionālā ekstrēmisma izpausme, kad šovinisms pāriet necilvēciskā attieksmē un pat fiziskā vardarbībā pret citām rasēm un nacionalitātēm.

Valsts nacionālais kosmopolītisms – tautu, nacionālisma un nacionalitāšu noliegšana vai tīša ignorēšana reizē ar vienotas tautas pasludināšanu – valsts teorijā; atsevišķu tautu vai nacionalitāšu lielvalstiska, maskējoties aiz saimnieciskiem apsvērumiem, piespiesta asimilācija – valsts praktikā.

Cilvēka nacionālais kosmopolītisms – cilvēka nacionālās piederības pašapziņas trūkums vai apzināta atteikšanās no nacionālās piederības.

Etnosu un tautu tiesības

Etnosu un tautu tiesību starptautiskā laukā praktiski nekā nav. Tāpēc jāatzīmē, ka nacionālās problēmas pasaules varām šodien sagādā lielas galvassāpes un to risināšanai tām pagaidām ir tikai divi līdzekļi: ignorance un/vai bumbvedēji. ASV Augstākās tiesas loceklis Viljams Duglass ir teicis: “Lai izstrādātu tiesību normas, kuras nodrošinātu mierīgu dzīvi visām tautām, mums jāpanāk starptautisko tiesību laukā ne mazāk revolucionārs panākums kā kodolfizikā.” Līdz šādam revolucionāram panākumam latvieši, ja turpinās kā līdz šim, diez vai izdzīvos.

Starptautiski atzītas ir tautību tiesības uz kultūrautonomiju un nacionālo neatkarību, kas gan tiesību normu un normatīvo dokumentu veidā īpaši noformulētas nav. Par eiroierēdņu safabricēto bezjēdzīgo „Vispārējo Konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību” drusku tālāk. Pasaulē lielākais sasniegums tautību tiesību noformulēšanā un aizsardzībā bija PSRS 1936.gada tā sauktā Staļina Konstitūcija! Šajā jomā tā bija izcils dokuments, gan stipri teorētiskajā plānā, kaut gan arī praktiski tika darīts ne mazums pozitīvu lietu, jo PSRS kompartijas propogandiskā sistēma bija ieinteresēta visai pasaulei parādīt sevi kā spējīgu nacionālās problēmas pozitīvi atrisināt „galīgi un uz visiem laikiem”.

Kas tad šajā konstitūcijā bija tik izcils? Milzīgs sasniegums jau bija tas, ka PSRS, atšķirībā no cariskās Krievijas, ne tikai atzina daudzo tautību esamību savā teritorijā, bet arī atzina šo tautību tiesības uz kultūrautonomiju un neatkarību. Tās tika nostiprinātas konstitūcijā: Savienoto republiku, Autonomo republiku, Autonomo apgabalu, pat rajonu veidā, atkarībā no tautības un tās aizņemtās teritorijas lieluma. Un kaut kāda patstāvība šīm administratīvi teritoriālām vienībām tiešām bija. Piemēram, par to kultūrvērtību (gan nacionālu pēc formas, bet sociālistisku pēc satura) saglabāšanu PSRS īpaši rūpējās, jo tā bija izkārtne visai pasaulei. LPSR latviešu kultūrvajadzībām izdalīja daudz vairāk līdzekļu, nekā tagad LR! Protams, uz krievu kultūras bāzes vienotas padomju tautas izveidošana bija neizbēgama, to nekur nereklamēja. Vienīgi N.S.Hruščovam, viņa valdīšanas laikā paspruka, kad viņš, stāvēdams uz Minskas Universitātes kāpnēm, baltkrieviem paziņoja: „Visi mēs drīz būsim krievi!”.

Vispār jau pasaulē nacionālo jautājumu risināšanā no lielvalstu puses valda liels egoisms, kaut arī mazākas valstis no tā nav brīvas. Piemēram, aplūkosim pasaulē jaunāko – Gruzijas traģēdiju, kas izcēlās no osetīnu un abhāzu tautību brīvības cīņām. Vislielākās un grūtāk risināmās nacionālās problēmas rodas, ja etnosociāla kopiena ir ar valstu robežu sadalīta divās daļās un vienai nākas dzīvot svešā, kultūras ziņā, valstī. Te der Kalnu Karabakas piemērs. Gruzijas gadījumā nekā tāda nebija. Abhāzu tautība pilnībā dzīvoja savā etniskajā dzimtenē, kas iekļauta Gruzijas valsts teritorijā, bet osetīni, ja vēsturiski arī bija Dienvidkaukāzā Gruzijas valsts teritorijā, tad kā etniska minoritāte.

Pēc starptautiski pieņemtiem principiem abhāziem bija tiesības uz nacionālās minoritāte statusu un autonomiju. Tas, ka kādam ir uz kaut ko kādas tiesības, nenozīmē, ka citiem automātiski būtu jāparūpējas, lai šīs tiesības tiktu piepildītas. Gruzīni šādu statusu un neatkarību abhāziem nedeva. Tādas bija gruzīnu tiesības. Abhāzi cīnījās un ar krievu tanku palīdzību izcīnīja sev valstisku neatkarību. Te neko nevienam nevar pārmest, arī krieviem – atcerēsimies, arī latvieši no cariskās Krievijas, kas tāpat neatzina mūsu tiesības, izcīnīja savu valsti ar angļu lielgaballaivu palīdzību (tās gan tūliņ aizpeldēja).

Citādi ir ar osetīniem. Osetīnu etnosociālās kopienas dzimtene ir Ziemeļkaukāzā – Krievijas valsts teritorijā. Tur viņiem ir visas tautību tiesības. Krievija var viņus atzīt par nacionālu minoritāti, vai pat uzdāvināt valstisku neatkarību. Var arī to nedarīt, ko tā arī nedara. Toties tā, pa pašas kalnos izurbtu caurumu, iepludina osetīnus Dienvidkaukāzā – Gruzijas valsts gruzīnu reti apdzīvotājā teritorijā, izveido tur osetīnu pārsvaru un ar saviem tankiem palīdz šiem, dienvidu osetīniem, izcīnīt neatkarīgu valsti. Vai tas nav klasisks nacionālā bandītisma piemērs?

Par Vispārējo Konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību uzreiz jāsaka, ka tajā nav paša galvenā – nacionālās minoritātes (konvencijas subjekta) definīcijas! Tad, kāpēc mūsu Saeimai bija jāratificē šī bezjēdzīgā Konvencija, ko mūsu valsts vadība (Māris Gailis) pārcentīgi un iztapīgi parakstījusi jau 1995. gadā? 2004.gada martā, viesodamies Maskavā, EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss: “Es arī nevaru definēt, kas ir minoritāte. Bet zinu, kas tā ir, kad to redzu.” Ērta pozīcija eiroierēdnim! Turpat arī Krievijas Valsts domes nacionalitāšu lietu komitejas priekšsēdētājs Jevgeņijs Trofimovs atzīst, ka Krievijai joprojām nav skaidri definēts nacionālās minoritātes jēdziens. Bet tas Krieviju netraucē bāzt savu degunu citu valstu iekšējās lietās un tur “aizstāvēt” pašizdomātās minoritātes!?

Jāņem vērā, ka pasaules vareniem, tiem, kas nosaka pret nacionālām kustībām vērstas darbības un domas, šodien ļoti nepatīk jebkuri etniskās vides tīrības saglabāšanas centieni, īpaši, ja tie tiek īstenoti valstiskā līmenī. Taču pret pašu etnosu tieksmi saglabāt savas vides etnisko tīrību tie pagaidām ir bezspēcīgi. Ja pret Serbijas varas ar bruņotiem spēkiem veikto etniskās tīrīšanas operāciju Kosovā pasaule atbildēja ar bumbvedējiem un Hāgas tiesu, tad pret, piemēriem, īru un tadžiku tautu pašu savās etniskās teritorijās vardarbīgu atbrīvošanos no vietējo kultūru ignorējušām nekaunīgi uzbriedušām svešu tautu diasporām pasaule bezspēcīga.

Ar nacionālo minoritāti saistītās problēmas

Izplatītākie nacionālās minoritātes jēgas kropļojumi saistīti ar valsti veidojošas tautas teritorijā pastāvīgi dzīvojošiem cittautiešiem. Kādu cittautiešu kopu savā teritorijā uzskatīt par nacionālo minoritāti, kas vienkārši ir nacionālās un etniskās grupas, to nosaka tauta (nācija). Latvijā – latvieši. Ko tie savā teritorijā uzskata par cittautiešu etnosociālu kopienu vai vienkāršu kopu, un vai uzskata, ka tā pastāvīgi dzīvo tās teritorijā vai ir pieklīdusi. Tāpat tikai tiem, un nevienam citam, jānosaka, kur pieskaitīt vai likt cittautiešu lūgtus vai nelūgtus ieceļotājus. Iedomāsimies, kas tā būs par valsti, kurā katrs ieklīdenis varēs paģērēt sev iegribējušos nacionālo statusu, vai to būs atļauts nodiktēt ārvalstīm vai starptautisku organizāciju augstiem vai zemiem komisāriem. Nacionālās minoritātes jautājums drīkst būt tikai valsts iekšējā lieta! Tā iznešana ārpus valsts rada starpvalstu anarhiju un ir klaja iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās.

Valstisko neatkarību izcīnījusi tauta (īpaši maza) nav ieinteresēta savā teritorijā lielo tautu, kuru etnosi nekādi nav apdraudēti, palikušām atlūzām dot nacionālas minoritātes statusu, tādejādi zināmā mērā apdraudot savu iedzīvotāju vienotību vai pat saskaldot savas teritorijas veselumu. 20. gadsimts Eiropai atnesis daudz piemēru, ka tāda labdarība bēdīgi beidzas. Klasisks piemērs ir Čehoslovākijas Sudetas apgabalā pirms Otrā pasaules kara kompakti dzīvojošā vācu minoritāte, kas nodeva savu mītnes valsti un par to pēc kara tika patriekta. Tāpat franči pēc vairāk nekā 50 gadiem no Elzasas apgabala vāciešus, kas tur nedzīvoja jau pirms okupācijas, bez žēlastības patrieca. Taču unikālam etnosam, kurš citur nevar saglabāties un attīstīties, nacionālās minoritātes statuss jādod.

Lai kādas tautas apdzīvotajā teritorijā no cittautiešiem izveidotos pilnīgi jauna (pasaulē neredzēta) etnosociāla kopiena ar etnosam raksturīgu dzīves veidu, nepietiek ar dažiem šā jaunā etnosa pārstāvjiem, vajadzīgs noteikts daudzums. Kāds? Tas atkarīgs no jaunā etnosa pārstāvju pašapziņas, pašlepnuma un etnisko saišu stipruma. Tikai no malas vērojot, var noteikt, un tas ir tautas pienākums, kādi no valstī mītošiem cittautiešiem ir izveidojuši savas kopienas, kādi turpina eksistēt kā nacionālās un etniskās grupas vai etniski klaidīti.

Daudz kas atkarīgs no valsts tipa. Piemēram, tāda bijusī koloniāla impērija kā Lielbritānija par minoritātēm uzskata savu bijušo koloniju, tagadējo neatkarīgo valstu nacionalitāšu pārstāvjus, kas dzīvo Lielbritānijas teritorijā. Bet vislielākā nozīme nacionālās minoritātes statusa noteikšanai ir, kā jāsaprot vārds dzīvo. Diletantiski vai pat negodīgi ir vārdu dzīvo saprast tikai kā atrodas vai mitinās. Lai nebūtu jāstrīdas, kam uz šo dabas radīto dzīves telpu ir lielākas tiesības, vai tam, kas radies un vēsturiski veidojies kopā ar to, vai tam, kas tajā ieklīdis pie visa gatava, aplūkosim nevēsturisku analoģiju.

Teiksim, tā paša cilvēktiesību un minoritāšu aizstāvja Cilēviča ģimene uzbūvē sev māju un kopā ar savu suni un kaķi tajā iekārtojas. Cilēvičs var lepni teikt: “Mēs, kopā ar savām minoritātēm – suni un kaķi, tajā dzīvojam.” Nekādu iebildumu, lai jums labi klājas! Bet labi neklājas vis, jo pēc kāda laika Cilēviča mājā iemitinās grauzēji. Nu nekādi Cilēvičs neteiks, ka arī šie nelūgtie viesi dzīvo viņa mājā! Cilēvičs teiks: “Velns pa stenderi, manā mājā ieperinājušies un savairojušies grauzēji!” Vēl mazāk viņš domās, kā tos pieskaitīt (naturalizēt) pie savām minoritātēm vai ar tiem integrēties, bet gan kā ātrāk tikt vaļā no šiem ieceļotājiem, kas āti vien spējīgi pārvērsties majoritātē. Varbūt divus, trīs pieklīdušos kaķus vai suņus Cilēvičs pažēlos, pabaros, pat īslaicīgu pajumti dos, bet pamatā domās, kā ātrāk no tiem atbrīvoties.

No ārpasaules kādas tautas dzīves telpā pieklīdušos, vienalga, tiem ir identiska nacionalitāte ar kādu tur jau dzīvojošu etnisku kopu vai nav, nevar iekļaut šīs kopas sastāvā, tie nevar veidot arī jaunu kopu. Tie ir tikai ieceļotāji, likumīgi vai nelikumīgi. Pretējā gadījumā pāris Latvijā ielūgto nēģeru basketbolistu arī jāuzskata par Latvijā dzīvojošu cittautiešu kopu, ar tādām pašām pieklīšanas tiesībām, kā Latvijā jau dzīvojošām.

Par parupjo piemēru minoritātes jēdziena būtības skaidrojumam man būtu Cilēviča kungam, kā arī īstajām Latvijas nacionālajām minoritātēm jāatvainojas. Bet es to nedarīšu. Cilēviča kungam tāpēc, ka viņam minoritātes jēdziens bez manis ir skaidrs, un viņš to, ar izredzētai tautai raksturīgo nekaunību, apzināti izkropļo un ekspluatē savtīgās interesēs. Turklāt viņa politiskā darbība Latvijā ir vislielākā necieņas izrādīšana latviešu tautai un man kā latvietim. Pavisam nepieņemama man ir mūsu valsts varas labestība pret šo kungu, kam ne tikai atļauj kā valsts amatpersonai braukāt pa Rietumvalstīm un ķengāt par minoritāšu tiesību pārkāpšanu Latviju, bet arī no nodokļu maksātāju naudas finansē šos braucienus. Kur viņš te tādus pārkāpumus ir saskatījies? Kaut būtu arī uz latviešu tautas pārkāptām tiesībām palūkojies. Bet par tās tiesību aizstāvību jau neviens nemaksā.

Minoritātēm es neatvainošos tāpēc, ka Latvijā nacionālās minoritātes nemaz nav! Vai Latvijas valsts ir vardarbīgi vai kā citādi pievienojusi kāda sveštautiešu etnosa dzīves telpu? Vienīgā nacionālā minoritāte Latvijā var būt līvi, bet tie ir pārāk mazskaitliski!

Tas ir kaut kāds ārprāts, kā mūsu vara, prese un pat zinātnieki (īpaši Ina Druviete) iemīlējuši vārdu mazākumtautība, tā jēgu definēt nespējot! Par nodevīgo tulkojumu jau runa bija augstāk. Labāku dāvanu pretlatviskiem un pretvalstiskiem spēkiem pasniegt neiespējami. Tie to arī pret mums krāšņi izmanto. Kas tad ir tās mazākumtautības? Tās dzīvo starp vairākumtautībām vai?! Mazākumtautība tā pati tautība (народность) vien ir. Latvijā: tikai līvi. Krievijā gan to ir vesels lērums. Bet ja runa ir par atšķirīgiem no tautas etnosa visu citu etnosu diasporas pārstāvjiem, tad tie ir cittautieši vai sveštautieši, mūsu gadījumā var teikt arī nelatvieši, pēdīgi – etniskās minoritātes. Tāpat vārda pamattauta vārda tautas vietā lietošana ir nesaprotama. Pamattauta var būt kāda īpaši izcelta tauta daudztautu valstī, ja tāda vispār ir. It kā Latvijā būtu arī citas tautas?

Savas tautas Kangari

Mūsu Valsts prezidents saskaņā ar Satversmi par savu darbību politisko atbildību nenes. Nezin ko Satversme ar to ir domājusi – laikam to, ka Valsts prezidentam jābūt politiski neitrālam. Nevis, ka tas var darīt un runāt, ko grib. Taču mūsu Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga faktiski bez tautas dotām pilnvarām realizēja virsvadību Latvijas iekļaušanai ES. Vēl trakāk – īstenoja pati savu ārpolitiku un uzspieda to Saeimai un valdībai. Piemēram, sakarā ar piedalīšanos PSRS uzvaras 60 gadu jubilejas svinībās un atteikšanos no likumīgās Latvijas teritorijas – Abrenes apriņķa, kura nu mūsu gļēvajai Saeimai aiz kauna bija jāatbalsta ar atpakaļejošu datumu. Tādu darbību citādi kvalificēt nevar, kā tautas un valsts nodevību un rupju Satversmes pārkāpumu.

No mūsu pēcatmodas Valsts prezidentiem Satversmē paredzēto funkciju pildīšanā Guntis Ulmanis neiztur salīdzinājumu ne kompetences, ne aktivitātes ziņā ar Vairu Vīķi-Freibergu, kas ārvalstīs spīdoši pārstāvēja LR. Jautājums tikai kādu – atjaunoto LR vai jauno – 4. maija? Neatkarīgo vai ASV brunčos ieķērušos? V. Vīķe-Freiberga bez šaubām ir izcila personība un spoža oratore. Tikai liels talants var panākt to, ka tie, kurus tu esi neskaitāmas reizes nodevusi, aiz pateicības veido tev ziedu saules! Diemžēl tauta pati vainīga, ka aiz šī ārējā spožuma nespēja saskatīt, ka šīs personas darbi ne visai atbilda latviešu tautas interesēm, dažkārt pat Satversmei. Piemēram, 2005. gada Ziemassvētku priekšvakarā laikrakstam “Izvestija” sniegtajā intervijā viņa par Abreni paziņo: “Latvija nepretendē uz šī reģiona atgūšanu”. Guntis Ulmanis sākumā vismaz šad tad ierunājās par nacionālu valsti, par latvisku Latviju, kaut otrajā prezidentācijas periodā jau runāja tikai par politisku nāciju un multinacionālu kultūru. V. Vīķe-Freiberga jau ar pirmo dienu atklāti pārstāvēja 4. maija republiku un īsi pirms atkātotās ievēlēšanas krampjaini ieķērās ASV brunčos. Vismaz no tās informācijas, kas bija pieejama tautai, citu secinājumu izdarīt grūti. Varbūt ir vēl cita informācija!?

Kā piemēru īstās informācijas slēpšanai no tautas minēšu Valsts Prezidentes preses dienests izplatīto ziņojumu par V. Vīķes-Freibergas runu Dienvidāfrikā ANO konferencē. Ziņojumā ir teikts, ka Prezidente pieskārusies jautājumam par padomju varas īstenoto totalitārisma politiku, un sniegti tikai divi Prezidentes citāti:

– “Sistemātiskas rusifikācijas programmas dēļ latvieši kļuva par minoritāti daudzās valsts pilsētās.”

– “Lai pārvarētu totalitārā režīma traģisko mantojumu un veicinātu visaptverošas un atvērtas sabiedrības attīstību, sociālā integrācija tika izvēlēta kā viena no galvenajām Latvijas valdības prioritātēm. Mūsu Valodas likums ir rūpīgi izvērtēts un atbilst visiem augstākajiem starptautiskajiem standartiem. Mūsu Pilsonības likums ir atvērtāks un liberālāks nekā, piemēram, Vācijā.”

Tiešām! Tagad LR pilsonībā uzņem pat atklāti valsti, tās iekārtu nosodošus un okupācijas faktu neatzīstošus nepilsoņus (demokrātija taču!), bet ārvalsts pilsonim ļauj organizēt štābus, kas pretvalstiski musina Latvijas iedzīvotājus. Ar puķēm un buču VVF apsveic simts tūkstošo naturalizēto LR pilsonību ieguvušo Latvijā ievazāto krievu laikā, kad desmitiem tūkstoši latviešu spiesti pamest Latviju darba meklējumos!

No prezidentes teiktā izriet, ka daudzās Latvijas pilsētās latviešu minoritātes integrācija rusificētajā vidē un visaptverošas un atvērtas sabiedrības attīstība ir viena no galvenajām LR valdības prioritātēm. Tā tas tiešām ne tikai runās izskatās. Jo kurš tad likvidē totalitārā režīma traģisko mantojumu ar atvērtākas sabiedrības un atvērtāka un liberālāka Pilsonības likuma palīdzību? Ja vēl ievērosim, ka prezidente to totalitārā režīma mantojumu netaisās likvidēt, bet tikai to pārvarēt, ko varētu saprast kā aizmiršanu vai atstāšanu pagātnē, tad rodas jautājums, ar ko PSRS totalitārā režīma īstenotā rusifikācijas programma atšķiras no pēcatmodas LR varas īstenotās integrācijas programmas? Abas centrētas iznīcināt latviešu valsti un latviešu tautu. Turklāt no Prezidentes runas atreferējuma nav redzams, ka viņa pret latviešu tautu notikušo būtu kvalificējusi kā noziegumu. Toties atzīmējusi nacistiskās Vācijas briesmīgos holokausta noziegumus.

Savā atkārtotās amatā stāšanās inaugurācijas runā (08.07.03.) nu jau no Saeimas tribīnes Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga: “Katrai tautai ir sava unikalitāte, savs skaistums un sava īpašā vērtība. (..) Latvija ir atvērta visiem saviem iedzīvotājiem. Viņa ir atvērta visiem, kas to vēlas, lai viņi kļūt par pilsoņiem. Mēs esam atvērta valsts un atvērta sabiedrība. Mēs augstu vērtējam visas savas pārstāvētās tautas, kas Latvijā ir raduša mājvietu. (..) Mēs esam bagāti savā daudzveidībā.”

Tautas dzīvo savā etniskajā dzimtenē un tikai tur izpaužas viņu skaistums un īpašā vērtība. No savas etniskās dzimtenes atšķēlušamies klaidītiem var būt tikai individuāls skaistums un vērtība. Var būt… Bet ko labu savās bijušajās kolonijās varēja atstāt PSRS? Impērijas savās kolonijās lielā vairumā izmetina metropoles mazvērtīgākos, kuru ambīcijas pārsver darba un savas zemes mīlestību, un brīvlaistos noziedzniekus, mazā vairumā – īpaši priviliģētas kastas, piemēram, virsniekus un augstus ierēdņus, koloniju pārvaldīšanai. Redzam jau mēs to skaistumu, kas nāk no Latvijā atstātā krivvalodīgā pūļa dažu nekaunīgu ebreju vadībā.

Pagātnē tautas veidojušas valstis savu etnosu un vēsturiskās dzīves telpas aizstāvībai. Tā bija līdz LR “atjaunošanai”, kas ar savu prezidentu, premjeru un ministriem sevi piesaka kā demokrātisko un atvērtāko valsti pasaulē. Kas devis V. Vīķei-Freibergai un mūsu varnešiem tiesības atvērt latviešu valsti visiem, kas to vēlas? Un kāpēc tad tāda valsts vispār vajadzīga: visiem salašņām, kas grib tās pilsonību, un visādiem iznireļiem, kas mīl pagozēties varā?

Tā vietā, lai aizstāvētu lielvalstu izraisītajā karā un genocīdā cietušos latviešus, mums rodas prezidente, kas vairāk domā par kolonistu ērtībām Latvijā, un kā vēl kur aizstāvēt ebrejus. Piemērotāku vietu par Rīgu nav varējusi atrast 4. starptautiskā konference Ebreji mainīgajā pasaulē (arī iepriekšējās notikušas Rīgā), ko, saprotams, ar patiesu prieku steidz atklāt mūsu Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga un Ministru Prezidents Andris Bērziņš. Bērziņš pat izgudro jauninājumu nacionālajā terminoloģijā un aizmuldējies tiktāl, ka daudznacionālisms esot valsts bagātība. Droši vien pēdējā, kas palikusi viņa vadītajā valstī. LR varas mērķis ceļā uz NATO esot turpināt izvērtēt vēsturi. Kā? Latvijas skolotājiem jāpiedalās holokausta studiju skolā Jeruzālēmē, bet valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga uzņēmusies personīgu rūpi par pieminekļa uzstādīšanu Rīgas sinagogā? Arī 2003. gadā Valsts Prezidente atkal Rīgā sveic vispasaules cionistu vadītājus, kā arī Izraēlas parlamenta spīkeri, un 16.09. atklāj 5. starptautisko konferenci Ebreji mainīgajā pasaulē! Holokausta piemiņas pasākumos V. Vīķe-Freiberga vienmēr ir pirmajās rindās, bet Politiski represēto salidojuma laikā viņa apmeklē jāšanas sporta sacīkstes. Holokaustā cietušajiem viņa ir kā māte, bet politiski represētajiem kā pamāte. Kā vajag necienīt savu tautu, lai 8. maijā nepabūtu kopā ar to sērās par saviem kara laika upuriem, bet sēdētu Maskavā noziedzīgā Otrā pasaules kara izraisītāju un uzvaras svinētāju vidū!

To, ka Latvijas valstij jāievēro visu tās iedzīvotāju tiesības, visskaļāk un nekaunīgāk, Austrumu un Rietumu pretlatvisko spēku atklāti vai slepeni atbalstīti, bļauj tie, kam tajā atrasties nav nekādu tiesību, jo te ieradušies kā okupētājvalsts padotie un latviešu tautas aplaupītāji un paverdzinātāji. Par šiem bļāvējiem īpaši nebūtu jābrīnās, bet, kad pret valsts dibinātāju jeb iedzimto tautu nostājas mūsu Valsts Prezidente, tas jau ir kas nebijis!

Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga ir pret atriebību?! Viņasprāt, mēs nedrīkstam domāt tā: ja mums kāds pagātnē darījis pāri, tad mēs varēsim uzlabot situāciju, atbildot pāridarītājam ar to pašu. Izdzīt laupītāju no sava mitekļa un atņemt tam laupījumu, tā nav atriebība, bet taisnīga un tiesiska darbība. Latvieši taču pēc tam netaisās vajāt laupītāju aiz savas valsts robežas – tā gan būtu atriebība. Bet stimulēt citu valstu pavalstniekus bez šo valstu oficiālas piekrišanas uzņemt Latvijas Republikas pilsonībā gan ir nopietns starptautisko tiesību pārkāpums, kas dod šīm valstīm tiesības jebkādā veidā iejaukties šāda procesa pārtraukšanai.

Spriedelējot, ka mēs nedrīkstam kļūt par pagātnes ķīlniekiem “un savu pagātni kā akmeni karināt pie kājām, un traucēt sev iet tālāk” (uz kurieni – uz ES vai savas valsts un tautas kapu? A. Ā.), V. Vīķe-Freiberga saka, ka mums sabiedrībā jāintegrē visi, pat tie, kas pagaidām nerunā latviski, un “visiem jājūtas kā latviešiem”, piezīmējot, ka ar latviešiem viņa saprot visus Latvijas iedzīvotājus. Latvijas Inteliģences apvienības 49. konferencē (23.10.02) viņa jau strikti aicina pierast pie domas, ka visi Latvijas pilsoņi ir latvieši. Šodienas pasaule tā prasot. Nekā jauna, tas jau ir dzirdēts! Zbigņevs Bzežinskis: “Rīkojieties ārkārtīgi piesardzīgi, jums ar laiku jārada brīvprātīgas asimilācijas process, lai pakāpeniski Latvijas krieviski runājošie kļūtu par krieviski runājošiem Latvijas pilsoņiem, kas vēlāk kļūtu par krieviski runājošiem latviešiem. Alternatīvu nav. Vai jūs domājat, ka NATO nodrošinās jums militāru aizsegu pret Krieviju un finansēs nelatviešu deportāciju?” Kas ir šis kungs, liekas, visi zina. Skaidrs, ka ne NATO, ne arī Eiropas Savienībai Latvijā nav vajadzīga ne Kosova, ne Ziemeļīrija. Taču Rietumos nav muļķi. Tur zina mūsu bezizejas situāciju un gatavi savas pasaules problēmas risināt uz vājāko rēķina – šoreiz latviešu tautas. Godīgumu nesagaidīsi ne no Rietumiem, ne no pašmāju latviešu kolaborantiem.

Tāpēc arī neviens nebrīnīsies, ja pēkšņi kāds sāks paust uzskatu, ka latviešu valodas likums nav vajadzīgs, jo tas neatbilst demokrātijas izpratnei pasaulē. Pirmā ir mūsu Valsts prezidente, kas pauž uzskatu, ka latviešu valodas perfekta pārvaldīšana Latvijas tautas parlamentāriešiem nav obligāta. Kāda cieņa pret orgānu, kas to ievēlēja! Bez šā orgāna atļaujas var arī Latviju, izkalpojot svešām varām, ieraut kara stāvoklī pret tūkstošiem kilometru attālu valsti. Taču varas vienmēr par maz, tāpēc jāiestājas par Satversmes grozīšanu un tautas vēlētu Valsts prezidentu.

Bet, laikam arī ar to demokrātijas izpratnei, atvērtību un bagātību savā daudzveidībā Latvijā neiet kā vajag, un (01.09.06.) intervijā Latvijas radio V. Vīķe-Fraiberga jau norūpējusies, ka Latvijā vajadzētu noteikt – piedalīties vēlēšanās ir obligāts pilsoņu pienākums. “Ja paliksim guļam aizkrāsnē, kādā rītā varam pamosties ar atziņu, ka valstī valda tādi spēki, ko neatbalstām.”

Ar Valsts prezidentes VVF vieglu mēli Latvijā no Izraēlas ienācis jēdziens „citu tautību latvieši”. Izraēlā eksistējot ap 40 citu tautību ebreju. Kaut savāktiem no dažādām zemēm, tiem ir etniska kopība – asinsradniecība – kā nav Latvijā. Taču tādi „visu tautību latvieši” te tiek „zinātniski” pamatoti sekojoši. Ja no 13.gs. Latvijas teritorijā dzīvojošām baltu ciltīm pēcāk izveidojies etnoss sev pieņēmis nosaukumu „latvieši”, tad arī no pēcokupācijas Latvijas teritorijā atstātiem dažādu nacionalitāšu kolonistu pārstāvjiem kopā ar iedzimtiem latviešiem jāveidojas „latviešu nācijai”. Vārdu sakot, cilts (etnosa kopas daļa) tiek pielīdzināta nacionalitātei (nacionālās piederības apzīmējumam), ko veikli nomaina ar tautību (etnosociālu kopienu).

 Ar citām valsts augstākām amatpersonām nav labāk. 2008.gada Jaungada uzrunās pārsteidz Valda Zatlera un Ivara Godmaņa saskaņa uzrunāto izvēlē. Redzams, kādas mokas bijušas abiem, lai pilnīgi izvairītos no vārda latvieši lietošanas. Kas tik abiem te Latvijā nedzīvo un aiz „mēs” neslēpjas: dārgā Latvijas tauta, dārgie Latvijas ļaudis, godātie Latvijas ļaudis, Latvijas iedzīvotāji, dārgie līdzpilsoņi, valsts pilsoņi, sabiedrība, mūsu nācija, mūsu tauta (abas bez nosaukuma). Arī laimīgs Jaunais gads un svētība tiek novēlēta Latvijas zemei, nevis tās iemītniekiem.

Visi šie „mēs” kaut kur ejot, izrādās – ziemeļvalstu attīstības virzienā?! Tikai latvieši nekur neiet. Viņu Latvijā vienkārši nav. Tāpēc Godmaņa valdības programmā nacionālās politikas sadaļa nebija vajadzīga. Jo nacionālais jautājums (latvieši) ir no dienas kārtības noņemts. Godmanis&Co to ir atrisinājis. Neatgriezeniski! Punkts. Tur nav diskusiju. Premjers Valdis Dombrovskis gan 2009.gada nogalē vēl Latvijā starp citām tautām paspējis ieraudzīt latviešus, iedomājaties tik! – kā pamattautu?? Taču jau 2010.gada Jaungada uzrunās abiem: prezidentam un premjeram Latvijā dzīvo tikai Latvijas tauta.

Tikai nedomājiet, ka mūsu valsts augstākās amatpersonas ir vientuļas savos latviešu iznīdēšanas tīkojumos. Tādi pat ir visi sorosieši.

Vispirms bijusī avīzes „Diena” galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte, kas, tagad jau Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja, Latvijas Avīzē (04.09.09.), sajūsminoties par VVF savulaik lietoto precīzo apzīmējumu – „visu tautību latvieši” -, turpina latviešus un krievus integrēt vienotā nācijā un nacionālā valstī, atzīmējot, ka nācijas latviskā daļa, etniskie latvieši ir pietiekami pašapzinīgi, lai uzturētu integrācijas pamatus. Varat iedomāties, ko šī dāma paveica būdama „Dienas” galvenā redaktore, un ko paveiks būdama Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja!

Tādi pat politiskie intelektuāļi veido mūsu pārējās jaunās, par nacionālām sevi reklamējošās, politiskās partijas. Piemēram, S.Ēlertei tuvu stāvošā „Pilsoniskā savienība”, kas tikai tagad sola Latvijā veidot „Eiropeisku nacionālu valsti” (Interesanti, ko viņi visu laiku darījuši?), bet arī tagad vēl nevar izskaidrot, ko viņiem nozīmē jēdziens nacionāla valsts? G.V.Kristovskim tā esot teritorija, pilsonība un valoda. Ja esi padumjš vai tev ir netīri nolūki, nu neceri cilvēkiem tik naivi iečurāt smadzenēs. Teritorija, pilsonība un valoda ir visām pasaules valstīm – tad iznāk, ka visas ir nacionālas? Tad, kāda jēga vārdam nacionāla pirms valsts!? Skaidrāk par skaidru, Latvijas Avīzei (12.01.10.) stāstot par „Vienotības” dibināšanu, pasaka partijas „Jaunais laiks” priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa: „No pirmsākumiem esam ar parakstiem apstiprinājuši savu nacionālas valsts ideju, ar to saprotot, ka mūsu valstī dzīvo visu tautību latvieši”. Tātad latvieši „Vienotībai” nozīmē to pašu kā iedzīvotāji?! Bet – ai, kā gribas cilvēku prātos novienādot latvieši ar latvijieši un nacionālam un nācijai piedot valstiskuma jēgu. Atliek vien izsaukties: „Cik tad vispār ir tādi „tīrie latvieši”?” un cionistu uzdevums: atbrīvoties no visa etniskā, būs izpildīts. Pasaulē cītīgi strādās kosmopolītiski pasaules pilsoņi, kurus uzraudzīs un vadīs ebreju etnoss.

 

Pēdējais krupis

Beidzot, 26.05.05., LR Saeima (Ārlietu komisijas priekšsēdētājs „latviešu nacionālists” – A.Kiršteins) ratificēja nacionālo minoritāšu Konvenciju, tai pievienojot savu nacionālās minoritātes definīciju. Ja tā labi apskatās, konvencijai pievienotā definīcija un atrunas ir tukša butaforija – latviešu muļķošanai. Faktiski konvencija ir pieņemta bez izmaiņām – kā eirokomisāri un latviešu naidnieki prasīja. Par to savu apmierinātību un pateicību mūsu ārlietu ministram A. Pabrikam nekavējās izteikt EDSO augstais komisārs minoritāšu jautājumos R. Ekuess.

Šī definīcija pie nacionālām minoritātēm pieskaita visus LR pilsoņus nelatviešus, kas dzīvo Latvijā. Arī imigrantus. Turklāt konvencijas sniegtās priekšrocības atļauj baudīt arī nepilsoņiem, kas pastāvīgi un likumīgi dzīvo Latvijā. Tātad Latvijā nacionālās minoritātes statusu iegūst arī nacionālās un etniskās grupas, kā arī atsevišķi etniskie klaidīti, bet galvenais – visi pēckara imigranti! Līdz ar to tālākā Latvijas varas cīņa par okupācijas fakta atzīšanu kļūst bezjēdzīga. Komēdija ir beigusies. Par tādu konvenciju PCTVL un Tatjanai Ždanoka ir stāvā sajūsmā! Savukārt latviešiem atliek tikai norīt savas varas – Tautas partijas, tās ārlietu ministra Arta Pabrika izcepto un Saeimas pasniegto pēdējo krupi. Pēdējo, jo vairāk kas savas tautas nodevībā šķiet pat teorētiski nav iespējams. Taču vara tādu vēl atrod!

No militārā dienesta bēguļojošo sarakstos mums esot vai 5000 personu. Valsts sakārtošanas un militāri patriotiskās audzināšanas vietā mūsu vājajai un stulbajai valsts varai vieglāk ir vispār likvidēt obligāto militāro dienestu. Valsts bruņotas aizsardzības spēja tizluma ziņā tiek pienivelēta valsts varas spējām. Tā jau ir ne tikai latviešu garīgā atbruņošana, bet masveidīga latvju vīru pataisīšana par ieročus nest nespējīgiem, tādu kā darba lopu citām kareivīgām tautām audzēšana. Dažu militāralgotņu vienību uzturēšana ir nekas vairāk, kā lauku žandarmērijas vienību sagatavošana, kuru māku un asinis par reāliem vai politiskiem grašiem var iznomāt varenākām valstīm to politisko un militāro mērķu sasniegšanai.

 

20.01.10.                                                                                       Alfrēds Ābele 

                                                                               personas kods: 200232-10931, adrese: LV 1005,

                                                                          Rīga, Hapsalas iela Nr. 1/2, dz.34. tālrunis: 29784489