Man, L. Grantiņam, skatoties šo VIDEO par Latvijas okupāciju, kurā prieka- eiforijas pārņemtais “vēsturnieks”, KGB pulkveža spermas produkts Aivars Stranga bija kā vēstures reprezentants, radās neiedomājams riebums… !!!

Un tad Debesis atvērās un eņģelis ar zeltītiem auna ragiem un grīstes metošu asti nolaidās un paglāba mani, KGB  pulkveža  dēlu-denunciantu Aivaru Strangu no profesora- vēsturnieka Induļa Roņa “apmelojumiem”, ka es esot nogalinājis docentu Vilni Pāvulānu par to, ka tas it kā gribējis atsaukt savu balsi, lai man piešķirtu habilitētā doktora grādu ! Bet mana zeltīto ragu eņģeļa sods nāca pār viņu pašu un viņš “izdarīja” paša godīgi nopelnīto “pašnāvību” !!! Tagad jūs sapratāt, kāpēc šis KGB pulkveža spermas produkts ar tādu nedabisku entuziasmu runāja par Latvijas okupāciju ? Viņš uzskata, ka neko vairs mainīt nevar, jo viņi beidzot ir pilnīgi pārņēmuši varu un tagad jau nekādu skadi nevar izdarīt tas, ja pateiks arī Taisnību par OKUPĀCIJU un Kārli Ulmani !!!

Nekas nepaliek apslēpts, kas netaptu zināms ! Neviens noziegums netiek atstāts NEATALGOTS ! Tāds ir Cēloņu un Seku LIKUMS ! Šī LIKUMA priekšā pat Dievi un dievības lūzt kā saulē kaltēti mēsli, kur nu vēl Sātana kalpi ! Mēs būsim liecinieki, ka vienu dienu viņi visi kritīs ar milzīgu troksni, jo ir sacīts: ES NĀKŠU KĀ ZAGLIS NAKTĪ !

22.05.20 L. Grantiņš

Un tagad iepazīstieties ar profesora- vēsturnieka Induļa Roņa rakstu, kas tapis 2013. gadā

I. Ronis. I. Daudišs mani lūdza uzmanīties, jo slepkava esot A. Stranga

I. Ronis. I. Daudišs mani lūdza uzmanīties, jo slepkava esot A. Stranga

IEVADAM:

VĒSTURNIEKA  INDUĻA  ROŅA  ATKLĀTA  E-VĒSTULE  LATVIJAS  SABIEDRĪBAI  PAR  MŪSU  TRAĢISKĀ  STĀVOKĻA PATIESAJIEM  CĒLOŅIEM  UN  PATIESAJIEM  VAININIEKIEM.

Rīgā,  2013.gada  20. februārī.

Mīļie  tautieši!  Augsti  godātie  līdzpilsoņi!  Visi  Latvijas cilvēki!

Neticiet  lūdzu  dažādām  muļķīgām  konspirācijas  teorijām,  ka  mēs  dzīvojam  tik  slikti  slikto  onkuļu dēļ,  kaut  kur  tur,  tikai  ne  Latvijā!  Visi  tie  draņķi,  kuri  visu  ir   ne  tikai  izzaguši,  bet  vēl  pārpalikušo  piedraņķējuši–  tie  visi  dzīvo  pie  mums  Latvijā.  Dažus  no  tiem  arī  es  piesaucu  pie  vārda —  tie  ir  tie ,  kuri  pie  bagātības  nav  tikuši  ar  darbu  un  gudrību,  bet  nu  tā,  kā  raksta  visi  mūsu  portāli…
Taču  pamatā  šeit  runāju  par  lielāko   mūsu   nacionālo  kaunu  —  labākajā  gadījumā  klauniem  profesoru  un  akadēmiķu  mantijās,  bet  sliktākajā  gadījumā  kriminālnoziedzniekiem   ar  dzimtcilvēka  psiholoģiju,  kuri,  izkalpojoties  saviem   čekas  saimniekiem,  par  lēcu  virumu  spožā  iesaiņojumā   nodevuši  un  pārdevuši  ne  tikai  mūs  visus,  bet  pat  padevīgi  atved  savus  bērnus  līdz  kunga  guļamistabai.
Jums  tiek  piedāvāts  īsti  bēdīgs  stāsts  par  tā  saucamo  Latvijas  akadēmisko  pasauli– Latvijas Universitātes  profesoriem,  Latvijas Zinātņu  akadēmijas  akadēmiķiem,  visu    četru  atjaunotās  Latvijas  prezidentu  atlasītās  Latvijas Vēsturnieku  komisijas  kadriem.  Tas  ir  stāsts  par  cilvēkiem,  kuri  ir  izskolojuši  mūsu  tiesnešus,  mūsu  ministrus,  mūsu  deputātus  par  tādiem,  kādi  viņi  ir.
Mans  pienākums  ir  patiesi  dziļi  nepatīkams,  bet    bez  tā  izstāstīšanas  nekas  nevar  mainīties  uz  labu!

Runas  garas, darbs  ir  īss!

PAR MIGLU SARKANO- NOLĀDĒTO

VIŅA  EKSELENCEI  LATVIJAS  REPUBLIKAS

VALSTS PREZIDENTAM  ANDRIM  BĒRZIŅAM.

VIŅAS  EKSELENCEI  SAEIMAS  PRIEKŠSĒDĒTĀJAI

SOLVITAI  ĀBOLTIŅAI.

VIŅA  EKSELENCEI  MINISTRU  PREZIDENTAM

VALDIM  DOMBROVSKIM.

Eiropas  Savienības  un  Latvijas  Republikas  pilsoņa  INDUĻA  ROŅA

Pers. kods  250343-11802:  habilitētā  doktora  vēsturē,

līdz  2010.gada  18. novembrim  arī  LU profesora  un LZA akadēmiķa.

Adrese:  Kaivas  ielā  15. Rīga, LV-1021

Mobilais  telefons: +371  26261152

LŪGUMS  NEPIEĻAUT   KARA  NOZIEDZNIEKA  VOLDEMĀRA  VEISA PIEMIŅAS  GODINĀŠANU  VALSTISKĀ  LĪMENĪ  BRĀĻU  KAPOS  LĀČPLĒŠA  DIENĀ,  Š.G.  11. NOVEMBRĪ.

2012.gada  5.novembrī.

Jūsu  Ekselences!

Biju   uzsācis  virsrakstā  minētā  Latviešu  SS  brīvprātīgo  leģiona   štandartenfīrera  un  PSRS  militārā  izlūka  Voldemāra  Veisa  kara  noziegumu  lietas  internacionalizāciju,  meklējot  atbalstu   vairākās  Eiroparlamenta  frakcijās.  Taču  saņēmu  padomu  —  pirms  oficiāli  vērsties  pie  Eiropas  Savienības  politiskās  vadības,  informēt  Jūs  par  ārkārtējo  stāvokli  Latvijas  Vēsturnieku  komisijā pie  Valsts  prezidenta,  kura  nodarbojas   ar  šo  problēmu  sagrozīšanu  specdienestu  interesēs . Tāpat  saņēmu  padomu  mēģināt  pārliecināt  valsts  augstāko  vadību   Jūsu  personā   atteikties  no  šī  milzu  kara  noziedznieka  un  noziedznieka  pret  cilvēci  un  cilvēcību  godināšanu  valstiskā  līmenī  Lāčplēša  dienas  pasākumu  ietvaros.  Tālāk  konkrēti  par  lietas  būtību.

1992.gadā  ASV  latviešu  valodā  iznāca   Upsalas  un  Abo  universitāšu  profesora,  Gustava  Ādolfa  Zinātņu  akadēmijas  īstenā  locekļa  un  Latvijas Zinātņu  akadēmijas  goda  locekļa  Dr. Haralda Biezā  izcilais  pētījums  par  Latviju  2.pasaules  kara  gados latviešu  valodā  Latvija  kāškrusta varā.  Sveši  kungi – pašu  ļaudis (Apgāds „Gauja, Īstlansinga, 1992.).  Profesors  H.Biezais  plaši  citē  Vācijas FR  Valsts  arhīvā  Koblencā  brīnumainā  kārtā  saglabājušās civiliedzīvotāju  eksekutoru  vienību  un  komandu  atskaites  par  savu  darbību.  Profesora  grāmatas  201. lpp.  no  citētas  eksekutoru  atskaites par  V.Veisu  uzzinām,  ka  tūlīt  pēc  nozīmēšanas  par  latviešu  palīgpolicijas  vadītāju,  viņš  izveidoja  2  speciālas  grupas  ebreju  grautiņu  organizēšanai, kuras  nodedzināja  visas  sinagogas  un  nogalināja  400 ebrejus.  Tālāk  jau  pēc  V.Veisa  pavēles  nogalināto  civiliedzīvotāju  —  ebreju,  čigānu,   garā  slimo,  komunistu  un padomju  aktīvistu  skaits  sniedzas  tūkstošos.   Nacisti  savās  atskaitēs  bija  visai  precīzi,  tāpēc  šajā  vēstures  avotu  grupā  velti  būtu  ko  meklēt  no  „padomju  pierakstījumiem”. Tāpēc  nevar  būt  ne  mazāko  šaubu  par  to,  ka  V.Veiss  patiesi  ir  viens  no  asiņainākajiem  latviešu  kara  noziedzniekiem.  Īpaši  traģiski  tas  ir  tāpēc,  ka  V.Veiss  bija  Brīvības  cīņu  dalībnieks ,  bet  padomju  okupāciju  viņš  sagaidīja  kā  mūsu  militārais  atašejs (kara  aģents)  Tallinā.

Ka  padomju  okupācijas  laikā  V.Veisu  savervēja  par  PSRS   militāro  izlūku – spiegu  zinu  no  vairākiem  avotiem.

Minētās  atskaites (Ereignissemeldungen  der  Einsatzgruppe „A”)  mikrofilmā    XX.gs. 80-to  gadu  pašā  sākumā  aplinkus  ceļā  (no  Polijas  Kara vēstures  institūta  pēc  ģenerāļa  Jaruzeļska  norādījuma) bija   izdevies  iegūt  LPSR  ZA  Vēstures  institūtam,  kur  strādāju  par  direktora  vietnieku  zinātniskajā  darbā.  Gribējām  šo  ārkārtīgi  nozīmīgo  vēstures  avotu  publicēt,  taču  to  mums  neatļāva.  Kā  minētā  institūta   direktors  LZA  korespondētājloceklis  V.Karaļuns  bija  noskaidrojis —  neatļāva  tāpēc,  ka  nacistu  eksekutoru  vidū  bijuši  infiltrēti  vairāki  padomju  izlūki.  Tikai  1988.gada  vasarā   direktors  mani  priecīgs  informēja,  ka  atļauja  dabūta  un  nodaļa  jau  strādājot   pie  publikācijas.  Atļaujas  dabūšanas    ceļus  sīkāk  nezinu,  jo,  pildot  kategorisku  direktora  norādījumu,  beidzu  savu  vēstures  zinātņu  doktora  disertāciju  (aizstāvēta  1989.g. pavasarī  Tallinā),  jo  ar  1989.gadu  korespondētājloceklis  V.Karaļuns  gatavojās  pensionēties,  atstājot  mani  savā  vietā.  Taču  par  visu  saraksti  ar  atļauju  publicēt  minētos  dokumentus —  pilnā  lietas  kursā  ir  toreizējā  LPSR  ZA Vēstures  institūta  zinātniskā  sekretāre  Daina  Bleiere,  šodien  Latvijas  Vēsturnieku  komisijas  locekle  pie  Valsts  prezidenta.

Taču  sava  atvaļinājuma  pirmajā  nedēļā  korespondētājloceklis  V.Karaļuns  pēkšni  nomira ,  kā  man  teica  viņa  ļoti  tuvi  ģimenes  draugi —  ar  asins  izplūdumu  liesā  pēc  jaunizrakstītu  medikamentu  lietošanas. Lai  es  esot  uzmanīgs,  īpaši  par  kara  laiku  vēsturi, par  to  jau  daudzas  galvas  esot  kritušas.  Nevaru  apgalvot,  ka  mans  direktors  mira  aizdomīgā  nāvē  vienīgi   tāpēc,  ka  gribēja  publicēt  nacistu  eksekutoru  atskaites.

Viņš  paralēli  arī  gatavoja  publikāciju  par  Mavriku  Vulfsonu,  kā  NKVD  virsnieku,  kurš  pavēlēja  nošaut  mūsu  virsniekus  Litenes  vasaras  nometnē   1941.gada  vasarā.

FOTO: Nolādēts latviešu tautas slepkava, poļitruks, komunists, žīds Mavriks Vulfsons. Šim cilvēkveidīgajam izdzimtenim 4. maija kliķe, par latviešu slepkavošanu piešķīra Triju Zvaigžņu Ordeni.

Pēc  direktora  LZA  korespondētātājlocekļa   V.Karaļuna  nāves  bez  kādiem  paskaidrojumiem  no  zinātniskā  sekretāra  amata  atkāpās  D.Bleiere.   J.Dzintars sākumā  meloja,  ka  strādā  pie  minētā  dokumentu  krājums,  bet  kad  pieprasīju  uzrādīt  komentārus,  kā  arī  nodot  manā  glabāšanā  mikrofilmu un  tulkojumus – J.Dzintars  atteicās  to  darīt.  Gatavojos  atgūt  mikrofilmu  un  tulkojumus  caur  tiesu,  taču  LPSR  ZA  akadēmiķis-sekretārs  Vilis  Samsons  lūdza  to  nedarīt,  viņš  apsolot  atgūt  mikrofilmas  miera  ceļā.  Pēc  gadiem  5-6  pēc  manas  padzīšanas  no  institūta (1996.)  tādām  pašām  metodēm,  kā  biju  padzinis  no  institūta  veco  vērmahta  gaisa  izpalīgu ,  komjaunatnes  aktīvistu  un KGB  virsnieku  Jāni  Dzintaru – Samsons  man  kādas  ZA  sēdes  starplaikā  zobgalīgi  nocitēja  sakāmvārdu  par  bedres  rakšanu  otram un  informēja,  ka  mikrofilmas  ir  atdotas  LU Latvijas  vēstures  institūtam,  konkrēti  Dr. hist. Irenei  Šneideres  kundzei.

Pēc  1991. gada  puča  J.Dzintars it  kā   ar  visu  mikrofilmu  aizbēga  uz  Krieviju,  pēc  tam  pārcēlās  uz  Baltkrieviju.  Es  personiski  domāju,  ka  mikrofilma  visu  laiku  bija  pie  NKVD  partizāna  un  PSRS  varoņa  V.Samsona,  kurš  tā  sargāja  savu  cīņas  biedru  piemiņu.  Sapratu,  ka  ienaidnieks  ir  patiesi  bīstams.  Tāpēc  izmantoju  situāciju  un  1992.gadā uz  gadu  noslēdzu  darba  līgumu  ar  Anglijas  policijas  Kara  noziegumu  izmeklēšanas  nodaļu.   1993-1994. gada  8 mēnešu  IREX pētniecības  stipendijas  laikā  nodibināju  ciešus  kontaktus  ar  ASV  Tieslietu  ministrijas  Īpašās  izmeklēšanas  biroju  un  Vašingtonas  Holokausta  piemiņas  muzeja  direkcijas  locekļiem.

Taču  man  atgriežoties  no  ASV pret  mani,  kā  institūtā ,  tā  LU  tika  izvērsta  prettiesiska   ignorances  un  diskreditācijas  kampaņa.

Proti,  Latvijas  Ceļa  valdības  laikā  tika  realizēta  histēriskā  it  kā  pretčekistu  kampaņa,  laikā,  kad  praktiski  visus  Latvijas  specdienestus  bija  izveidojuši  KGB  virsnieki, bet  par  LU  Latvijas  vēstures  katedras  vadītāju  bija  nozīmēts  KGB  pulkveža  dēls-denunciants  Aivars  Stranga. Savā  habilitācijas  reizē  viņš  man  atteicās  atbildēt  gan  par  savu  sociālpolitisko  izcelsmi,  gan  denuncianta  darbību.  Otrā  dienā  pēc  A.Strangas  habilitācijas  savā  darba  kabinetā  LU  tika  atrasts  nogalināts  docents  Vilnis  Pāvulāns —  ar  7-8 dunča  dūrieniem.  Iekšlietu  sistēmā  infiltrētie  bijušie  čekas  virsnieki (oficiālais  skaitlis  ir  11,  manuprāt  bija  daudz   vairāk,  bet  kopā  ar  aģentūru —   vairākums)  šo  klasisko  slepkavību  atzina  par  pašnāvību.

Toreizējais  Saeimas  sekretārs  Imants  Daudišs  mani  lūdza  uzmanīties,  jo  slepkava  esot  Aivars  Stranga.

FOTO: Par šo noziedznieku LRTT i- vietnē jau rakstīts: http://tautastribunals.eu/?p=4045 Imants Daudišs apliecina, ka Aivars Stranga ir slepkava. LRTT arī „apliecina“, ka drīz, ļoti drīz, viņam tiks īstenots publisks ASM. Neviens komunists un čekists neizspruks no „savas tiesas“. Un tā „sava tiesa“ tiks īstenota pēc visiem Starptautiskiem Likumiem.

It  kā  Vilnis  Pāvulāns  gribējis  atsaukt  savu  balsi  par  A.Strangas  habilitētā  doktora  grādu   (habilitācijas  reizē  vienīgi  mana  balss  bija  „pret”).  I.Daudišs   teica,  ka  mulsinošs  esot  tikai  viens  apstāklis,  mājās  V.Pāvulāns  neko  neesot  teicis,  bet  slepkavība  LU  notikusi  no  paša  rīta.  Kā  A.Stranga  varējis  uzzināt  par  Viļņa  Pāvulāna  nodomu  atsaukt  savu  balsi?  Man  šaubu  nebija,  I.Daudišs  pat  iekliedzās  no  pārsteiguma —  informēju,  ka  V.Pāvulāna  tuvākais  draugs,  ar  kuru  viņš  dzīvoja  blakus  parādes  durvīs  ir  LU Latvijas  vēstures  institūta  vadošais  zinātniskais  līdzstrādnieks  Dr.habil. hist. Valdis Bērziņš, šodien  arī  akadēmiķis.  Par  slepkavību,  kā  par  it  kā  pašnāvību,   uzzināju  no  V.Bērziņa  sievas, LU  Latvijas  vēstures  institūta  zinātniskās  sekretāres    Ināras   Bērziņas  —    Valdis  braucis  ar  Vilni  kopā  uz  darbu,  Vilnis  bijis     mierīgs,  un  pēkšņi  tik briesmīga pašnāvība!

Tomēr  čekistu  mēģinājumi  mani  iebaidīt  beidzās  pilnīgi  neveiksmīgi,  tāpēc  ar  mani  vienkārši  izrēķinājās,  liedzot  jebkuru  darbu  specialitātē  —  nepārprotami  ar  savas  aģentūras  rokām,  kuri  īpaši  pārbagāti  ir  pārstāvēti  Ģenerālprokuratūrā , KNAB,  Drošības  policijā,  SAB,  Saeimas  un  Valsts  prezidenta  drošības  dienestā,  Iekšlietu  ministrijā,  Valsts prezidenta  kancelejā,  Valsts Kancelejā,  Saeimas  kancelejā,  jo  tur  visus  manus  lūgumus  pēc  aizsardzības  un  palīdzības  noraidīja  ar  vairāk  vai  mazāk  atklātu  izsmieklu.

Taču  pats  traģiskākais,  ka  čekistiskajai  Latvijas  specdienestu  kontrolei  ir  pakļauta  visa  Latvijas  Republikas  tiesu  sistēma  ar  Augstākās   tiesas  priekšsēdētāju   augsti  godātu  kungu  Ivaru  Bičkoviču  un  tā  vietniekiem   Gunāru  Aigara  kungu    un  Pēteri  Dzalbes  kungu    priekšgalā..  Ne  par  mata  tiesu  labāka  nav  Latvijas  advokatūra  —  līdzās  barikāžu  laika  noziedzniekam  nr. 1 Aloizam  Vaznim,  tur  ir  atlasīti  cilvēki  bez  profesionāļa  pašcieņas,  jo  neviens  no  vairākiem  desmitiem  advokātu  tā  arī  neatsaucās  uz  manu  lūgumu  (pie  tam  par  izcilus  honorāru)  palīdzēt  sakārtot  kara  noziegumu  lietas  un  Latvijas  Republikas  attieksmi  pret  mani  bez  kāršanas  pie  lielā  ES zvana.

Tūlīt  pēc   š.g.  11.novembra  es  detaļās   pārrunāšu   šīs  taisni  vājprātīgās  lietas   ES  augstākajā  politiskajā  līmenī,  ja ,  Jūs  nepildīsiet  savu  augsto  amatu pienākumus un  nenodrošināsiet,  ka  līdz š.g. 11.novembrim  notiek   publiska    norobežošanās  no  Voldemāra  Veisa  pēc  civilizētā  pasaulē  pieņemtas  tradīcijas —  viņa  paliekas  tiek  izraktas,  kremētas  un  pelni  izkaisīti  jūrā.  Vainīgie par  sabiedrības  tik  ilgu  krāpšanu un apvainošanu — vēsturnieki,  kuri  savos  speciālos pētījumos  ir  slēpuši  šos  drausmos  V.Veisa  kara  noziegumus, konkrēti —  akadēmiķi  Andris  Caune, Aivars  Stranga,  Inesis  Feldmanis, profesori Ilgvars  Butulis,  Antonijs  Zunda, Vita  Zelča un  docente  Daina  Bleiere saucami  pie  kriminālatbildības,  kā  drošības  līdzekli  izvēloties  tūlītēju  viņu  arestu  (lai  nepieļautu  viņu  turpmākās  neonacistiski-neočekistiskās  provokācijas).

Sniedzu  savu  liecību,  ko  esmu  gatavs  atkārtot  tiesā  pēc  nozvērināšanas.  Minētie,  manis  kādreiz  vadītā  institūta  darbinieki  Ināra  un  Valdis  Bērziņi,  Andris  Caune,  Daina  Bleiere ,  Irēna  Šneidere  un Rudīte Vīksne  bija  LPSR  VDK  slepenie  līdzstrādnieki. Lūdzu  darīt  zināmu  šo  manu  nopietno  apvainojumu  šīm  personām,  jo  viņi  visi  vai  nu  ir,  vai  ir  bijuši  Valsts  prezidenta  vēsturnieku  komisijas  locekļi! Tāpēc  viņu  pienākums  ir  sargāt  savu  godu  un  cieņu!

ES   tiesu  izvērtēšanai  es  savu  prasību  pret  Latvijas  Republiku  nodošu  tūlīt  pēc  atbildes  saņemšanas  (vai  mazākās   novilcināšanas  apstākļos –   tik  ārkārtējā   situācijā,  kad  slepkava  ir  Valsts  prezidenta  vēsturnieku  komisijas  loceklis)  no  Rīgas Vidzemes  priekšpilsētas  tiesas  priekšsēdētājas  I.Krēvicas,  jo  šodien  pēdējo  reizi  atkārtoju  daudzkārt  ar  tiesnešu  neslēptu  izsmieklu  pret  mani  —  noraidītos  manus  ļoti  daudzos  lūgumus  pēc  tiesiskas  aizsardzības.  Arī  tāpēc,  lai  mūsu  attiecības  būtu  godīgas  —  ja  esmu  runājis  apzinātu  nepatiesību,  lai  arī man iestātos  juridiskā  atbildība.  Tāpēc  tiesai,  kā  vienu  no  pielikuma   dokumentiem  pievienošu  arī  šo  iesniegumu.  Tas  ir  apliecinājums,  ka  par  teiktā  patiesumu  atbildu  arī  likuma  priekšā    (  pēc  konsultācijām  ar  juristu  savu  prasību  iesniedzu  Rīgas  pilsētas  Centra  rajona  tiesai  š.g. 5. novembrī,  kā  vairāk  piekritīgai –precizējums  11.XI).

Šajos  ārkārtēji  prettiesiskajos  apstākļos  es  izpildīju   savu  pilsoņa  pienākumu  —  daudzos  desmitos  iesniegumu  valsts  politiskajai  vadībai,  tiesībsargāšanas  institūcijām,  tiesai,  LZA, LU,  Daugavpils Universitātei,  Ventspils  Augstskolai,  Paula  Stradiņa  Universitātei,  Vidzemes  Augstskolai,  Mākslas  akadēmijai , Latvijas  Lauksaimniecības  akadēmijai u.c. Es  izpildīju  arī  savu  zinātnieka  pienākumu,  informējot  par  šiem  un  citiem  abu  totalitāro  režīmu  noslēptajiem  kara  noziegumiem,  kā  akadēmisko  auditoriju,  tā  plašu  sabiedrību.  To  pierāda  dažas  tālāk  nosauktās  publikācijas par  2.pasaules  kara  tematiku:

1. Indulis Ronis. Masu  slepkavības  Latvijā  nacionālsociālistiskās  okupācijas  laikā  un  atbildības  problēma  historiogrāfijā// Latvijas  Zinātņu  Akadēmijas   Vēstis, A daļa., 2000., 54.sēj., 5./6.nr, 59.–72.lpp.

2. Indulis Ronis. XX gs. totalitāro  režīmu  masu  terors: avotpētnieciskas  problēmas// II pasaules  latviešu  zinātnieku  kongress. Tēžu  krājums. Rīga, 2001., 614.lpp. . 3.Helēnas  Grīnbergas  intervija  ar  profesoru,  LU Latvijas  vēstures  institūta  direktoru Induli Roni :  Latvijas  tēla  vēsturiskie  aspekti// Brīvā  Latvija, 1995.gada 5.-11.jūnijs.

4.I. Ronis.Grāmata, kas var  izšķirt  Latvijas  likteni.// Lauku Avīze, 1997.g.  29.jūlijā.

5.Vitas  Kraujas  un  Voldemāra  Krustiņa  intervija  ar  akadēmiķi  Induli  Roni:  Indulis  Ronis:  „Bet  Otrais pasaules  karš  turpinās”// Lauku  Avīze,2002., 1.jūnijā.

6.Indulis Ronis. Daži  strīdīgi  holokausta  vēstures  jautājumi// Turpat.

7. Arta  Drēziņa  intervija  ar  akadēmiķi  Indulis  Roni: Ko  saka  izraidīts  akadēmiķis//  Latvijas  Avīze, 2009.,  8.jūlijs.

8 OAC (Onlain Archive  of  California). Overview  of  the  Indulis  Ronis  collection. Processed  by Hoover  institution  Archives  Staff.

9. Mātes  asaras  ir  svētas!  Atklāta  vēstule  Latvijas  Universitātes  akadēmiskajam  personālm  un  studentiem  un  Latvijas  Zinātņu  akadēmijas  locekļiem.  No  vēsturnieka  Induļa  Roņa,  līdz 2010.gada 18.novembrim  arī  LU  profesora  un LZA  akadēmiķa. 2010.gada  22.novembrī : http://ronis-againstglobalterrorists.blogspot.com

Ar  cieņu,

Dr. habil. hist. Indulis Ronis

10.03.13