Ir noticis kārtējais ārprāts.
Kāds īstenais “letiņš” ir pretīgi melīgā veidā nodevis savu tautu. Šī “letiņa” vārds ir Māris Ruks. Ir izdota grāmata, kurā rupjā veidā tiek dezinformēta sabiedrība, ka latvieši ir piedalījušies žīdu iznīcināšanā-HOLOKAUSTĀ.
Es personīgi M. Ruku brīdināju, lai viņš neraksta par Arāju, kamēr nav atklāti visi arhīvi par to laiku, bet šis tomēr ņem un uzraksta. Ja uzrakstītu taisnību, kaut arī nepatīkamu, tad vēl būtu piedodami, bet tiek uzrakstīti 100% meli. Šodien jau vairākos izdevumos varam lasīt, ka neviens latvietis nevienu žīdu netika nošāvis. To, ka bija cilvēki, ieskaitot Viktoru Arāju, kas piedalījās noziedzīgu elementu tvarstīšanā, kuri bija piedalījušies genocīdā pret latviešu tautu pēc krievžīdu okupācijas, jau ir cita tēma. Un domājams, ka tieši tas ir iemesls šī melīgā “romāna” uzskribelēšanai, lai novērstu uzmanību no “izredzēto nācijas” noziegumiem pret latviešu tautu.
Tā ir zagļa psiholoģija, kurš redzot briesmas pats sāk kliegt: “Ķeriet zagli.”
Cik var noprast, tad žīdi ir kārtīgi paņēmuši šo gļēvuli pie dziesmas, jo viņš pārāk pamatīgi bija uzkāpis viņiem uz papēžiem grāmatās par cionisti Vairu Vīķi Freibergu un Karginu.Tagad, kā redzam, par to ir jāsāk maksāt nodevas- apmelot savu tautu.
Jau pagājušajā vasarā sapratu, ka Ruks ir salauzts un pārbiedēts, jo saņēmu muļķīgas vēstules no viņa. Viņš lika sevi izsvītrot no Helsinki- 86 grupas, kurā nekad nav ticis iesaistīts. Tad arī kāds muļķīgs jautājums par Zentu Mauriņu un Viktoru Arāju. Tas man likās pavisam savādi. Lūk šī vēstule:
01.07.2013 An: Linard Grantins
Sveiks, Linard!
Šobrīd esmu vairāk ārpus Latvijas un e pastu skatu nerēgulāri. Ir daži pavisam steidzīgi un taj pat laikā ļoti apjomīgi darbi, kas iekavējušies.
Domāju, ka ar prezidentu nevajadzētu būt grūtībām satikties, tā taču ir demokratiskās valstīs pieņemts un valstīs, kas gribētu būt demokratiskas :) Neesmu gan nekad audienci prasījis vai lūdzis, tāpēc varbūt skatos pārāk optimistiski.
Tu esi daudz dzīvojis Vācijā un saticis turienes latviešu sabiedrību, kas aizlaidās no sarkanajiem 1944,45.gados. Zinu gadījumus, kad Viktors Arājs laipni gaidīts apgrozījās trimdas latviešu sabiedrībā Vācijā, īpaši pie saviem korporācijas (Lettonia) “mūža brāļiem”. Un īpašs gadījums ir ar Zentu Mauriņu šajā sakarībā.
Vai Tu par to ko zini?
Ar sveicienu,
Māris Ruks
Tātad, cik var noprast, viņš pat vēlējās visā šajā netīrajā melu jezgā ievilkt Zentu Mauriņu.
Ja jau pat Andrievs Ezergailis, kurš klaida latviešu aprindās tika uzskatīts par komunistu simpatizantu, atļāvās pateikt tik skarbus vārdus par šo kolaboracionistu, tad var saprast, kādus murgus sameistarojis lielais latviešu “patriots” Māris Ruks.
Vēsturnieka Induļa Roņa pētījumi norāda, ka Arājs nekādus žīdus nav šāvis, to darīja vācieši paši.
Lūk I. Roņa sacītais:” Visinteresantākais brošūras aspekts ir tas, ka lielākā daļa sacerējuma loģikas un izteiktās kolektīvās apsūdzības pret latviešiem ir balstītas pārsvarā uz trim apgalvojumiem, kurus ģenerālis Fridrihs Jekelns ir izteicis savā 1946.gada tiesas prāvā Rīgā. “Patiesība nr.1″ ir apgalvojums, ka latvieši nogalināja lielu, nenosakāmu skaitu ebreju vēl pirms vāciešu ierašanās Latvijā. Otra ir tas, ka latvieši bija labāki šāvēji nekā vācieši. Un trešā – ka Rietumu ebreji tikuši vesti uz Latviju, “jo latvieši bija radījuši tam pienācīgus apstākļus”. /../ Pašlaik Rietumos ir pieejams ievērojams daudzums F. Jekelna nopratināšanas protokolu, un Dr. Indulis Ronis visu lietu redzēja Maskavā. /../ Nevienā no savām liecībām F. Jekelns nepieskārās jautājumam par latviešu atbildību ebreju nogalināšanā.”
Diemžēl arī paša Ezergaiļa apgalvojumu ticamības koeficients svārstās starp 6–10%. Trīs Jekelnam pierakstītās bēdīgi slavenās melīgās izteikas Rietumu literatūrā un, kas ir īpaši dramatiski, tiesu praksē ievazāja daudz agrāk un daudz lielāka kalibra NKVD (saīsinājums no Iekšlietu tautas komisariāta nosaukuma krievu valodā) slepenie aģenti Rietumos, nekā to izdarīja pamfleta “Kas ir Daugavas Vanagi” sacerētājs Paulis Ducmanis. Ezergaiļa minētais Dr. Indulis Ronis ir šī raksta autors, kurš publicējis patieso F. Jekelna liecību. Bet tajā par ebreju nošaušanu Rumbulā ir teikts: “Ebrejus šāva 10 vai 12 vācu karavīri no SD, viņu uzvārdus es nezinu. ” (”Tautību naida kurinātāji Latvijā”. “Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, 1995, 1.nr.) Šo izšķirošo liecību savā grāmatā A. Ezergailis noklusē, ar meliem un puspatiesībām cenšoties radīt iespaidu, ka latvieši tomēr šaušanā piedalījušies. Nepiedalījās! Neviens latvietis nenošāva nevienu ebreju Rumbulas akciju laikā 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī. Tāda ir dokumentos, nevis NKVD aģentu apzinātās viltus liecībās balstīta patiesība par šiem patiesi traģiskajiem Latvijas vēstures notikumiem.”
Arī Grūtupa grāmatā “EŠAFOTS” ir skaidri norādīts uz Jekelna liecībām, ka neviens latvietis nevienu žīdu nav nošāvis. Tāda “pašdarbība” no vācu SD netiktu paciesta. Vai tad to visu nezināja mūsu “varonis” Māris Ruks ?
FOTO: Tava vieta nav starp cilvēkiem… .
Zināja, protams, ka zināja !
Tad kāpēc šo drausmīgo nāves grēku viņš uzvilka uz sevi, savu ģimeni un pārējiem tuviniekiem ?
Šis drausmīgais grēks neaprobežojas tikai ar pašu autoru, bet gan KRĪT arī uz visiem asins radiniekiem un ne tikai šajā paaudzē, bet daudzas paaudzes uz priekšu. Šis lāsts būs “jāstrebj” neskaitāmiem cilvēkiem. Paziņām un draugiem noteikti jānorobežojas no šī kroplā nodevības viepļa, jo atrodoties viņa melnās auras zonā var inficēties.
Arī Laimonis Purs norādīja uz “lietām”, pēc kurām ir jāsaprot, ka latviešu “aktīvie” SSieši bija čekas savervēti aģenti, tātad, NKVD darbinieki https://tautastribunals.eu/?p=18834. Un, kā zinām, NKVD pamats bija žīdi- cionisti.
Pats „interesantākais” visā šajā Ruka „trilleri” ir tas, ka arī Viktors Arājs bija NKVD savervēts aģents. Leģionāri- frontinieki gandrīz nosita Arāju. Tu visu Ruks zināja, kad rakstīja. Tas norāda uz to, ka šis viss ož pēc provokācijas no attiecīgās tautas puses. Zinām, ka šis „masu slepkava” nomira dabiskā nāvē un pārpilnībā 1988. gadā.
Kādi tik brīnumi nenotiek !
Tātad, visas šīs nelietības vadīja paši žīdi. Viņi saprot, ja tiks atjaunots Tiesiskums Latvijā, tad par visām zvērībām pret cilvēci un latviešu tautu būs jāatbild tieši viņiem. Tāpēc arī šie sātaniskie cionistu noziedznieki savus grēkus uzgrūž latviešu tautai. Bet Dievs nav mazais bērns un sods viņiem stāv jau sliekšņa priekšā.
Māris Ruks ieies latviešu tautas vēsturē kā viens no lielākajiem nodevējiem un naida cēlējiem.
Kam tad bija vajadzīgi šie meli ?
Latviešu tautai noteikti nē. Toties žīdu cionistiem gan, jo varēs pa visu pasauli “bļaustīties”, ka, lūk, Māris Ruks ir sarakstījis “taisnību” par latviešu nacistiem.
Vai šis deģenerāts ir cienīgs dzīvot Latvijā starp latviešiem ?
Nē, nē un vēlreiz nē !!!
Mēs zinām, ko PRAVIETIS sacīja par nodevējiem… . “Labāk, lai tāds nebūtu dzimis, bet ja dzimis, tad dzirnakmens kaklā… .”
DIEVS, ATPESTĪ JEL LATVIJU NO ŠIEM IZDZIMTEŅIEM !
LRTT tev, Māri Ruk, piespriež ASM par nodevību un sadarbību ar cionistu noziedznieku bandu, kuras mērķis ir iznīcināt latviešu tautu.
Tavas Lietas Nr. 172
LRTT – L. Grantiņš 03.03.14.
=============================================================================
Par Māra Ruka grāmatu “Arāja komandas Lettonia” – Rīga, 2014
Ar pirmo teikumu ir redzams, ka Māris Ruks sāka savu romānu par Lettonias biedru līdzdalību ebreju šaušanā ar lielu cemmi, cēliem nodomiem, bet veltām cerībām. Romāns ir sanācis baiss, tāds, kādu no paģirās mirušiem žīdu slepkavu veterāniem – no bedrēm izkāpušiem ciemiņiem – varējām sagaidīt. Ja grāmata kaut ko pierāda, tad tikai to, ka dusmīgam cilvēkam nav gudri grāmatu rakstīt. Pie lasītājiem ir nonācis mistrojums – ne romāns, ne akadēmisks pētījums, ne tomāts, ne kartupelis – viens gals āzis, otrs it kā cilvēks.
Par Ruka grāmatu mēs varam teikt to, ko savā reizē teicu par Paula Ducmaņa, mana pavadoņa pa Rīgas krogiem, rakstu darbu “Kas ir Daugavas vanagi?”, kuru viņš sarakstīja pēc KGB pasūtījuma – ka brošūrā nevar atrast pat nevienu puspatiesību. Abiem autoriem – cerams, ka atšķirīgu motīvu dēļ – ir bijis svarīgi raksturot visus holokausta notikumus bez vāciešiem. Varam teikt, ka Ducmanim vajadzība rakstīt vāciešiem pa spalvai bija mājiens no Kremļa un vēlme nomirt dzimtenē.
Atšķirībā no Ruka, Ducmanis savu “meistardarbu” piebāza ar dokumentiem un bildēm no visām Eiropas moku vietām, kurām nebija nekāda sakara ar Latviju. Turpretī grafomāns Ruks, daļēji imitējot Ducmani, savu grāmatu ir sastutējis ar paša sagudrotām fabulām un sarunām, kurām segums ar “grēcīgās” Lettonias nedarbiem labākā gadījumā tuvojas nullei.
*
Lettonia nebija galvenais antisemītisma perēklis, tas sāka veidoties jau vairākus gadu desmitus pirms Latvijas brīvvalsts un, protams, arī pirms holokausta. Atstāšu brālības biedriem izlemt, vai visi tie lettoņi, kurus Ruks raksturo kā antisemītus, tādi arī bija. Zinu, ka tādi bija tēvs un dēls – Jānis un Visvaldis Sanderi un Arveds Bergs, kurš jau 1941. gadā bija aizgājis mocekļa ceļu. Ruks dziļi kļūdās, pieskaitot Herbertu Cukuru un Ivaru Bērziņu Lettonias antisemītu saimei.
Neskatoties uz to, ka Herberts Cukurs strādāja Arāja komandā kā garāžas pārzinis, viņš no nāves paglāba, vismaz mums zināmus, četrus ebrejus: paziņas meitu Miriamu Kaicneri, kuru viņš paslēpa savā lauku mājā un tad aizveda uz Brazīliju; paziņas dēlu Ābramu Šapiro, kuru viņš 1941. gada vasarā apgādāja ar “darba dokumentiem”, un savu garāžas mehāniķi Lutriņu un viņa sievu.
Lutriņa glābšana bija pietiekami dramatiska, lai to ekranizētu. Pirmajā Rumbulas akcijas rītā (30. novembrī), uzzinājis, ka vācieši Lutriņu nosūtījuši uz Rumbulu, Cukurs ielēca mašīnā un aizbrauca meistaru glābt. Nonācis Rumbulā, viņš noorganizēja jau tur esošos garāžas strādniekus, kuri stāvēja ap savu gruzoviku. Viņi bija nosūtīti uz Rumbulu savākt upuru virsdrēbes. Ieraudzījuši Lutriņu pāri soļojam uz bedrēm, viņi novirzīja abus Lutriņus uz savu mašīnu, iegrūda kravas kastē, apsedza ar drēbēm un vēlāk dienā aizveda uz Rīgu.
Var arī šim stāstam neticēt, bet nevar noliegt, ka trīs ebreji no četriem karu pārdzīvoja.
*
Pieskaitīt advokātu Ivaru Bērziņu Lettonias antisemītu listei ir reta paveida kašķa meklēšana. Bērziņš, visu mūžu strādādams Ņujorkā, ir palīdzējis visdažādāko tautību piederīgiem, ebrejus un latviešus ieskaitot, sagādājot tiem likuma drošību. Saukt Bērziņu par antisemītu tādēļ, ka viņš savā laikā ir palīdzējis vairākiem latviešiem atrisināt nepamatotus apsūdzējumus par līdzdarbību holokaustā, man ir nesaprotams ēzeļa spēriens Serengeti karalim, lauvai.
Atgriežoties pie jautājuma par antisemītisma saistību ar Holokaustu, Ruks pārvēršas fanātiķī un noslīgst klišejās. Ir tiesa, ka antisemītismam ir sakarība ar to, bet tā nav viens pret vienu. Ar antisemītismu nepietika, lai sāktos holokausts. Ja tas tā būtu, tad Hitleram nebūtu bijis ko nogalināt. Holokausts un visi pārējie mazākie uzbrukumi kopš Romas laikiem ir sākušies no valsts (parasti impērijas) augšas uz leju. Ruks seko labi iemītai klišejai, ka holokausts notika kā tautas sacelšanās, pogroms, kas, pēc autora domām, izvērsās Lettonias mītnē, kur Lettonias biedri, padzirdējuši, ka Hitlers ļauj žīdus šaut, bija gavilējuši, situši augstos piecus, ja tanī laikā tas būtu bijis stilā.
Tad, kad pētīju antisemītisma un holokausta sākumu Latvijā, es nonācu strupceļā, kādēļ Arāja komandas organizēšana bija tik lēna un tanī pierakstījās tik maz korporāciju/Lettonias biedru. Un tad, kad korporeļi* bija pierakstījušies, viņi arī bija pirmie, kuri piesita pēdu. Komandas organizēšanas tempu būtu varējuši arī noteikt Drošības policijas uzraugi, jo sākumā bija paredzēts pēc uzdevuma izpildīšanas komandu izformēt. Pirmajā fāzē vācieši varēja arī raizēties par apbruņotas nevācu vienības izaugšanu pašā Rīgas centrā. Bet varēja arī būt, ka, neskatoties uz antisemītismu, korporeļi tomēr nesteidzās šaut žīdus.
*
Divi piemēri
1. Ruka Rumbula
Par Rumbulas slepkavības lielakciju Vācijā ir lēmušas vairākas jurisdikcijas: notikumu aprakstījušas un sodus izdalījušas. Faktus no to dokumentu sakopojumiem Ruks ir izvairījies lietot. Viņš konstruē pats savu scenāriju, kam nav atbalsta nevienā arhīvā un ko pat nevienā nostāstā neesmu dzirdējis: Ruks Rumbulas akciju ne tikai latvisko, viņš to pasniedz kā korporācijas Lettonia sazvērestību, tās organizētu un izpildītu projektu.
Par antisemītismu, holokaustu un latviešu studentu korporācijām ir daudz runāts un debatēts. Retrospektīvi jāsaka – labi, ka tādas sarunas ir bijušas, jo tagad par mata tiesu zinām vairāk un varam mēģināt koriģēt tos tautiešus, kuri, nebūdami Herkulesi, apmaldās pagātnes labirintos.
Polemizējot par korporāciju lomu holokaustā, gribu atgādināt, ka empīriskie skaitļi rāda – korporāciju loma bija mazāka nekā tūlīt pēc kara, par to tika runāts, un padomju ziņu orgāni to afišēja. Runāšana par korporeļiem kā žīdu šāvējiem pamatā ir runāšana par Arāja komandas sastāvu un darbību. Ir tiesa, ka Arājs bija Lettonias biedrs un piederību korporācijai viņš izmantoja komandas komplektēšanā.
Ir svarīgi zināt, ka Štālekers Arāja komandu organizēja ne kā brīvprātīgo, bet kā algotņu vienību, kuriem laupījums daļēji sedza viņu algu. Arī citā kandidātu kvalifikāciju izvēlē Štālekers atšķīrās no tām, kam sekoja pats Arājs. Štālekeram svarīgi bija sameklēt kandidātus, kuru radinieki bija deportēti uz Sibīriju.
No empīriskiem pētījumiem var secināt, ka tie latvieši, kuri pieturējās komandā, bija mazāk turīgie un izglītotie vīri. Nebūtu pārsteigts, ka Rumbulas akcijā, kas notika 1941. gada beigās, korporeļu klātbūtne būtu niecīga. No lettoņiem varbūt bija palikuši tikai kādi divi, pašu Arāju ieskaitot.
2. Deglava noslepkavošana
Deglava noslepkavošana, kas notika 1941. gada jūlijā, bija komplicēts notikums, kas vēl nav pilnīgi izpētīts, lai gan gandrīz visi latviešu vēsturnieki ir vienisprātis, ka slepkavas bija vācu Drošības policijas vīri. Vācu vēsturnieki, pretēji latviešiem, solidarizējās ar nacistu formulu, ka tā nebija slepkavība, bet pašnāvība. Ruks mums pienes jauninājumu, fabulējot, ka latvietis noslepkavoja latvieti. Ka Dzirnavu ielā 31 nelaimīgā stundā satikās divi lettoņi Visvaldis Sanders un Aleksandrs Plensners, Deglava draugi, kuri, neesošu motīvu valdzināti, tikai tādēļ, ka viņi lettoņi, pirkstu nospiedumus neatstājot, nošāva Deglavu.
*
Ruks, sarakstīdams romānu tādu, kāds tas ir sanācis, par sevi pozitīvu tēlu nav atstājis, taču domāju, ka tomēr atradīsies cilvēki, līdzīgi tiem, kas – tāpat kā savulaik pat gudrākie nacistu mednieki – noticēja Ducmaņa pamfletam “Kas ir Daugavas vanagi?”.
Darbs var arī ieinteresēt psihologus, kuri nodarbojās ar ego attīstības fāžu pētniecību. Piemēram, man ir nesaprotama Ruka vajadzība savu naidu vispārināt, ienīst visu, kas ir bijis, ir, un būs Lettonia.
* Vārdu “korporeļi” autors nelieto ar nicinošu nozīmi
Andrievs Ezergailis ir latviešu izcelsmes ASV vēsturnieks. Ievērojamākais Ezergaiļa darbs ir fundamentālais pētījums par holokaustu Latvijā: “The Holocaust in Latvia, 1941 – 1944″.
=========================================================================
Tas tev, nožēlojamais nodevības PROMITEJ, Ruk !
Sarkanā terora upuru piemiņai. Anna Rode
Šai bezdievības gadsimtā, kur melna katra diena./Ir zudis goda tikums cēls un tautas mīlestība.
Skrien liekulības virpulis pār dvēseli un tautu,/Lai dzīvais patiesības grauds nemūžam neuzplauktu.
Ak, dzimtene, visdārgākā! Ar ērkšķu kroni galvā,/Cik tavu svēto mocekļu vēl nenosaukti vārdā?
Kas nakšu tumsā baigajā tev dedza gaismas lāpu,/Kas asins vētrās skarbajās ceļ godā godaprātu.
Mēs skumjās galvu noliecam pār nezināmo kapu/Un lūdzam dieva svētību par tiem, kas nepārnāca.
Par skaidrām bērnu dvēselēm, par sirmgalvjiem un Māti,/Par latvju tautas dižgariem un svēto asins lāsi…
Par tevi, māte Latvija, mēs gājām moku ceļus,/No tēvu zemes pavarda sirds sāpēs spēku smeļot-
Ar tevi kopā dalījām mēs smago verga jūgu,/Lai atdzimšanas rītausmā tu balta, skaidra būtu.
Es sveicu tevi, Latvija, ar atdzimšanas prieku,/Ar tautas gara atmodu, ko pagalvī sev lieku.
Es sveicu tevi, Latvija, ar varavīksnes tiltu/Kur gāju putni atgriežas ar ticību un spītu.
Visbīstamākais ienaidnieks ir tas, kas izliekas par draugu.
Un tagad laiks atslodzei, savādāk šie nodevības viepļi nomāks arī tavu Dvēseli:
http://www.youtube.com/watch?v=CIoFHAUhxCo
=====================================
