Ietekmes aģenti(Levita gadījums). Stāsta Dmitrijs Hmeļņickis

Izlasiet Dmitrijs Hmeļņickis un jums nokritīs rozā brilles un sapratīsiet, kas ir E. Levits un kā šīs „kremļa kurmis“- NĀCIJAS TĒVS, tika sagatavots ! Viņa, šī garīgi trulā žīda sagatavošana provokācijai pret Latvijas valsti, latviešu emigrācijai “izmaksāja” daudz asinis- aktīvu politisko darbinieku slepkavības- iebiedēšanas un uzpirkšanas. Pats apmācītājs, D. A. Lēbers, arī kļuva par upuri !!! Nu nenomira viņš dabīgā nāvē Līgo vakarā… , tāda veida liecinieki nav vajadzīgi. Latvietis Jūlijs Kadelis tika noslepkavots, lai šīs sātaniskais “produkts” ieņemtu vajadzīgo vietu latviešu politiskajā emigrācijā ! Tas pats “dižais disidents” Jānis Rožkalns, arī ir viens no E. Levita “varas ceļa” bruģētājiem ! Ne jau velti viņš bija ielūgts uz “kurmja” inaugurācijas balli ! Zviedrijas “sociķi” Atis Lejiņš un Juris Kaža arī ir cionistu politisko pasūtījumu īstenotāji, kuri ļoti labi Latvijā iedzīvojušies !!! Šiem trulajiem idiotiem ir speciāli radīti nevajadzīgi “posteņi”. Par šiem neliešiem daudz varētu pastāstīt bijušais BRĪVĀS EIROPAS raidītāja darbinieks Pāvils Brūveris, bet bailes un nodevīgums dara savu ! J. Rožkalnam ir tāda pati KARTĪTECālītim, Ziemelim Žukovskim…, bet pagaidām tiek pieturēta atklātnei. Ne jau aiz gara laika viņš kartografēja L. Grantiņa dzīves vietu, kas savādāk kā slepkavības sagatavošana nav izskaidrojama.

Kirils Henkins (Кирилл Хенкин), kurš savā laikā sarakstīja spožas grāmatas “Krievi atnākuši” un “Ačgārnais mednieks” (Русские пришли, Охотник вверх ногами), bijušais NKVD darbinieks, kurš emigrēja uz Israēlu, ir izteicis cietu pārliecību, ka tā saukto “žīdu emigrāciju” 60-o gadu beigās un 70-ajos gados padomju valdība atļāva speciāli. Mērķis – izveidot Rietumos vidi, kas labvēlīga padomju izlūkošanai ārzemēs.

Egils Levits ir cionistu sagatavots provokators, kuram reiz tiks izpildīts publisks nāves sods un viņa bīdītājiem tas var beigties līdzīgi !

Vija Beinerte, E. Levita „tautas māsa“, ir tāda pati cionistu aģente- Lēbera skolniece, mūsu tautas bende, bet dižā „NĀCIJAS TĒVA“ dzemdētāja D. Beitnere(Polijas jebreika Zagorska), ir pat vienu pakāpi augstāka par pašu E Levitu ! Padomju laikos LU pasniedza ZINĀTNISKO ATEISMU ! Tādas lietas žīdi uzticēja uzticīgākajiem no uzticīgiem.

17.11.19 L. Grantiņš

Indulis Ronis

Lēbers bija visīstākais Maskavas čekas „sūtnis“ !

Viens no tādiem KGB ārzemju aģentiem bija starptautisko lietu speciālists, emeritētais Ķīles universitātes profesors Ditrihs Andrejas Lābers(Löber), kurš bija galvenais Rietumu eksperts Latvijas tiesu reformēšanā pēc neatkarības atgūšanas. Kara gados D. A. Lēbers bija SD tulks Ukrainā, taču tas viņam netraucēja ilgi stažēties Maskavā, bieži brīvi ierasties PSRS, t. sk. okupētajā Latvijā. Komunistiskā totalitārā režīma būtības akadēmiskā izpratne neatvēl neko citu, kā atzīt, ka D. A. Lēbera dzīvošana un pārvietošanās pa PSRS teritoriju pierāda, ka viņš patiesi bija sašantažēts par KGB slepeno aģentu.

I. Ronis. Par ko tiek apvainots Egils Levits ?

Ļoti būtiska ir D. A. Lēbera sniegtā informācija savam tuvākajam skolniekam, tolaik ECT tiesnesim Egilam Levitam: “Ir saglabājusies Latvijas PSR Valsts drošības komitejas lieta par mani vairāku gadu desmitu laikā un ap 800 lpp. apmērā. Esmu bijis pastāvīgas novērošanas objekts.”(Egils Levits. Intervija ar Dītrihu Andreju Lēberu // Žurnāls “Latvijas Vēsture”, 1997. g. 4. nr. 109 lpp.) Tātad minētajā lietā nebija minēts nekas par D. A. Lēbera patieso statusu PSRS- tātad šī lieta ir ilggadējs viltojums iecerētās L. Berijas tipa čekas perestroikas realizācijai.


https://tautastribunals.eu/wp-content/uploads/2017/07/IgaunijaLatvijaLietuvaLRTT.Ivars-L%C4%ABdaka..PNG

Ietekmes aģentu uzpirkšana ir galvenais Krievijas specdienestu uzdevums ārzemēs. Dmitrijs Hmeļņickis

Nov4 by Ivars Līdaka

(Ietekmes aģenti Latvijā nav sveši. Atcerēsimies kaut Vili Lāci. Tagad Latvijā līdztiesīgi darbojas krievu invazīvās kolonizācijas partijas, kuru biedri nešaubīgi ir ietekmes aģenti jēru ādās; ar Latvijas mandātu daži darbojas Eiroparlamentā… Nedomāju, ka tie ir vienīgie. Šā raksta autors Baltiju gan nemin, bez tam nepamana ES pašas “demokrātisko” kļūdu lavīnu, kuru dēļ krievu ietekmes aģenti varētu mierīgi snaust uz mūrīša. Tāpēc mums katram jādomā līdzi katram vārdam, kam grasies noticēt, un šo to var mācīties arī no šā raksta)

Dmitrijs Hmeļņickis ir vēsturnieks, publicists, Krievijas ietekmes aģentu ārzemēs tēmas pētnieks. 1987.gadā emigrējis no Padomju Savienības uz Vāciju, kur dzīvo arī tagad. Zinātnisku grāmatu, monogrāfiju un daudzu publikāciju par padomju un pēcpadomju sabiedrību autors. Publicējies franču, vācu, žīdu presē.

Par ietekmes aģentiem, viņu šķērstīkliem un organizācijām, par atšķirību starp ietekmes aģentu darbību un spiegošanu, par “krievu pasauli” un mūsdienu emigrantiem Dmitrijs Hmeļņickis stāstīja intervijā Cyprus Daily News.

Vai jūtat intereses kritumu par Krievijas ietekmes aģentu tēmu Rietumu sabiedrībā? Ja jā, tad ar ko tas būtu saistīts?

– Neesmu drošs, ka ir pamats runāt par intereses kritumu. Tās būtībā nebija arī agrāk. Ne žurnālistiem, ne, baidos, arī Rietumu specdienestiem. Es ar šo tēmu nodarbojos kopš 2005.gada. Toreiz pazīstami vācu žurnālisti palūdza mani precizēt informāciju par kādu fiktīvu KGB “akadēmiju”, kas rosīgi darbojās Vācijā. Bet fakts, ka tā ir KGB radīta, noskaidrojās pēc pētījuma. Bet uz pirmo skatu izskatījās pavisam nekaitīga. Pēc atmaskojošām publikācijām vācu presē viss beidzās ar šīs “akadēmijas” izformēšanu Maskavā.

Kopš tās reizes es par Krievijas ietekmes aģentu tēmu ieinteresējos un sāku ar to nodarboties plānveidīgi. Varu teikt, ka krass Krievijas aģentūras rosības uzviļņojums notika 2014.gadā, kad papildus jau esošajām visā pasaulē sāka apjomīgi vairoties fiktīvas sabiedriskas organizācijas ar Maskavas saknēm. To galvenais mērķis tad bija Krievijas nodarītās Krimas aneksijas propagandisks atbalsts. Un kopš tā laika tas viss aizvien aug un aug.

Varbūt 2019.gadā šī tēma ir kaut kā piesegta?

— Nedomāju, ka piesegta, vienkārši maz ir tādu, kas ar to ir nodarbojušies. Nodarbojos es, un iznākums bija publikāciju virkne. Nodarbojās Boriss Raišusters (Борис Райшустер) un publicēja vienu vai divas grāmatas par šo tēmu. Ir vēl vairāki cilvēki, kas ar to nodarbojas sistemātiski, bet citos aspektos. Piemēram, ar Putina režīma saistību ar organizēto noziedzību, ar naudas atmazgāšanu utt. Nezinu, kas vēl nodarbotos ar sistemātisku Putina ietekmes aģentu darbības pētīšanu. Lai gan, noteikti, kāds nodarbojas. Bet publikāciju par šo tēmu īstenībā ir ļoti maz.

Pret ietekmes aģentu tēmu ir izveidojusies kaut kāda mietpilsoniska, varbūt pavirša attieksme. Runā, ka nekā tāda nav, tas viss ir blēņas, ka tas nevar būt. Kā jums šķiet, kāpēc attieksme tāda?

– Domāju, ka no stāvokļa neizpratnes. Ietekmes aģentu uzpirkšana jau padomju specdienestiem bija ļoti svarīgs uzdevums kopš divdesmito gadu (1920) sākuma. Tad Apvienotā valsts politpārvalde (ОГПУ, tāpat kā vēlāk Iekšlietu tautas komisariāts НКВД) nodarbojās ar apjomīgu Rietumu politiķu, rakstnieku, literātu, zinātnieku – ko vien vajadzēja – vervēšanu. Mērķis bija Rietumu sabiedriskās domas apstrāde savā labā un spiegošana. Tādu cilvēku kā Romēns Rolāns, Džeimss Oldridžs, “Kembridžas piecnieks” bija papilnam. Nu un krievu emigrācija Eiropā tad bija ārkārtīgi labvēlīga vide OGPU-NKVD-KGB aģentu darbībai. Tā ar tiem bija caurcaurēm cauršūta. Tagad tā situācija atkārtojas vēl sekmīgāk.

Novilkt robežu starp ietekmes aģentu darbību un spiegošanu īstenībā nav iespējams. Pieņemsim, ietekmes aģentam pagadās kāda piekļuve slepenai informācijai, ja viņš, piemēram, ir politiķis vai iesaistīts sabiedriskā darbībā augstā politiskā līmenī. Vai ir inženieris, piemēram, atomfiziķis. Ar tādu cilvēku palīdzību savā laikā Staļinam no amerikāņiem tika nozagta atombumbu ražošanas tehnoloģija. Pie kam šie cilvēki nebija spiegi vārda tiešā nozīmē. Viņi bija ietekmes aģenti.

Tas pats notiek arī tagad. Pieķert cilvēku spiegošanā ir ļoti sarežģīti. Laiku pa laikam tā gadās, bet reti. Tad spiegs ir jāpieķer “uz karstām pēdām”, zogot vai pērkot slepenus materiālus, mēģinot savervēt kādu politiķi vai zinātnieku. Tādi ir daži. Bet ietekmes aģentu ir simtiem tūkstošu, un tie nepārkāpj nekādus likumus. Vācija, kur tāpat kā Kiprā ir augsts PSRS un Krievijas izcelsmes cilvēku procents, ir vienkārši nosegta ar tādiem ietekmes aģentūru šķērstīkliem, un katrs no tiem apstrādā savu mērķa grupu.

Man ir aptuvens tāda veida organizāciju saraksts, tas ir vienkārši milzīgs. Pastāv, piemēram, augstākajā valdības līmenī organizēts Vācijas-Krievijas forums (Германо-российский форум, Deutsch-Russisches Forum e.V.). Tas ir vienkārši pilns ar vāciešiem ietekmes aģentiem no politikas aprindām, sākot ar bijušo Brandenburgas premjerministru Matiasu Placeku.

“Krievu pasaule” ar savām kultūras organizācijām nodarbojas ar krievu emigrantu patriotisko apstrādi ārzemēs, gan ar pirmo paaudzi, gan bērniem un mazbērniem. Vairāk kā sekmīgi. Ir organizācijas, kuras strādā ar vācu labējām partijām – sīkām un lielām. Paralēli pastāv grupas, kas strādā ar vācu kreisajām partijām. Ir grupas, kas īpaši apstrādā studentus. Ir literāras apvienības, ko vada no Krievijas vēstniecībām. Ir daudz pseidozinātnisku “institūtu” un “akadēmiju” ar starptautiskām filiālēm un specifisku personālu. Ir pseido-tiesībsargu organizācijas.

Ir sporta organizācijas, piemēram, kaujas mākslas klubi ar skaidrām Krievijas KGB vai GRU saknēm, kuras tagad saradušās visā pasaulē lielā skaitā. Ir padomju-krievu un Austrumvācijas specnazu, piemēram, desantnieku veterānu Vācijas apvienības. Ir bijušo padomju augstskolu absolventu ārzemju apvienības. Teiksim, Vācijā (tāpat arī daudzās citās valstīs) ir Maskavas Valsts starptautisko attiecību institūta (Московский государственный институт международных отношений – МГИМО) absolventu klubi. Skaidrs, ka ārzemnieki, kuri padomju laikā mācījušies MGIMO, nevarēja nebūt savi cilvēki KGB. Pēc tam viņi izkaisījās pa savām valstīm kā specdienestu aģenti. Nedomāju, ka pašlaik stāvoklis ar Krievijas augstskolu ārzemju studentiem ir citāds.

Ir īpašas organizācijas, kas apvieno Krievijas zinātniekus, kas emigrējuši un tikuši labās vietās Rietumos. Skaidrs, ka kādas lielas Rietumu universitātes profesoram, kam piedāvā laboratoriju Krievijā, kur viņš divus mēnešus gadā veic pētījumus labos apstākļos un māca aspirantus, nebūs noslēpumu no krievu darba devējiem. Vēl ir bijušās Austrumvācijas (VDR) bijušie specdienestu darbinieki, kuri nekad nav pārtraukuši sakarus ar Maskavu un savu darbību maskē, piemēram, privātdetektīvu aģentūru vai apsardzes uzņēmumu aizsegā. Uzskaitīt tādu organizāciju veidus var ļoti ilgi.

Ko teiksit par organizācijām, kas saistītas ar kultūru? Paši mākslinieki runā, kas tur sevišķs, ja mēs piedalāmies kādos kultūras centru pasākumos? Mēs viņiem neesam vajadzīgi, mūs nevar izmantot vai savervēt. Kāpēc “krievu pasaulei” būtu vajadzīgi mākslinieki vai kāda poētiska kluba dalībnieki? Kādu nosacītu labumu viņi var nest?

– Literāros klubos ir rakstoši cilvēki, kuri ieinteresēti savu publikāciju finansēšanā. Vajadzības gadījumā viņi rakstīs, kas vajadzīgs, runās, kas vajadzīgs, piedalīsies promaskaviskos kongresos un konferencēs, ko rīko Rietumos. Ar māksliniekiem tas pats. Katram kultūras pasākumam par Maskavas naudu ir mērķis: iefiltrēšanās attiecīgās aprindās – tās ir tikšanās, pazīšanās, sakari. Tā ir vervēšanas iespēja.

Piemēram, uz izstādes atklāšanu vai kāda nevainīga mākslinieciska pasākuma atklāšanu sanāk visdažādākie cilvēki. Un arī politiķi. Tas ir vēl viens solis Rietumu sabiedrības iekšienē. Bet radošie cilvēki velti domā, ka viņus nesavervēs. Viņi ir jau savervēti. Brīdī, kad viņi ir pieņēmuši naudu un piedalās šajā pasākumā, viņi ir jau Krievijas pusei nekaitīgi. Viņi jau nekad neuzstāsies pret Krieviju. Tas ir tāds vervēšanas veids, sekmīgs paņēmiens ietekmēt Rietumu un emigrācijas kultūras vidi. Un nu neskaitāmās protesta vēstules, petīcijas, kādas tagad dažādu iemeslu pēc paraksta Putinam opozicionārā radošā inteliģence, šie cilvēki jau vairs neparakstīs. Tā ir vervēšana.

Vai redzat pašlaik padomju politpārvaldes (ОГПУ) atdzimšanu, valsts politiskās izspiedzes darbības atdzimšanu, kas kādreiz slepeni arestēja ģenerāļus, vervēja visus pēc kārtas utt?

– Jā, protams. Pagājušā gadsimta 20-ie gadi OGPU darbībai Rietumos bija zelta laiki, jo tur dzīvoja vairāki miljoni krievu emigrantu. Un to vidū padomju slepenie orgāni jutās kā zivs ūdenī – vervēt varēja ko vien vēlies un kādam nolūkam vien vēlies. Tad vispār nevarēja saprast, kurš savervēts, kurš nav. Vēlāk šī vide kaut kā uzsūcās, cilvēku skaits mazinājās.

Kirils Henkins (Кирилл Хенкин), kurš savā laikā sarakstīja spožas grāmatas “Krievi atnākuši” un “Ačgārnais mednieks” (Русские пришли, Охотник вверх ногами), bijušais NKVD darbinieks, kurš emigrēja uz Israēlu, ir izteicis cietu pārliecību, ka tā saukto “žīdu emigrāciju” 60-o gadu beigās un 70-ajos gados padomju valdība atļāva speciāli. Mērķis – izveidot Rietumos vidi, kas labvēlīga padomju izlūkošanai ārzemēs. Baumoja, ka apmēram 50% emigrantu, kas izbraukuši formāli vai citādi uz Israēlu, ir parakstījušies par sadarbošanos jau pirms izbraukšanas. Es pats tā izbraucu no PSRS un esmu gatavs tam noticēt.

–  KGB tādi cilvēki bija viegls laupījums…

– Pat tie, kuri neparakstījās, arī bija viegls laupījums, jo tradicionālās bailes no KGB nekur nepazuda. Bet tagad pasaulē ir daudzi miljoni emigrantu no bijušās PSRS, un nav vairs “dzelzs priekškara”, tā ka Maskavas specdienestu iespējas ir krasi pastiprinājušās. Galvenais, ka kultūras biedrību izskatā ar “krievu pasaules” palīdzību, kas ar Maskavas programmām virza krievu valodu, sekmīgi tiek audzinātas jaunas patriotu-putinoīdu paaudzes. Un ar panākumiem. Nesenajās rasistiskajās masu demonstrācijās, kas vērstas pret migrantu pieņemšanu Vācijā, piedalījās galvenokārt krievu emigrantu otrā paaudze, Rietumos auguši 30-40gadīgi cilvēki. Drīz ielās izies viņu bērni.

Milzīgs krievu, kādreizējo padomju pilsoņu, skaits, kuri pārcēlušies uz Rietumiem, uz Ameriku vai Kanādu, izmanto visus demokrātisko valstu labumus, sociālās garantijas, kam ir darbs, nekustams īpašums, kuri māca bērnus universitātēs, tomēr bezgalīgi mīl Putinu, mīl Krieviju, braukā uz 9.maija parādēm un līdzīgiem pasākumiem. Kā to var izskaidrot?

– Manuprāt, izskaidrot ir ļoti viegli. Es pirms 32 gadiem aizbraucu no Padomju Savienības ar domu, ka beidzot dzīvošu starp normāliem cilvēkiem un to padomju nelietību un riebeklību aizmirsīšu. Bet tā riebeklība mani panāca divtūkstošajos gados. Pēkšņi tās Vācijā bija neiedomājami daudz.

Bet izskaidrojums manuprāt ir tāds. Disidentu, cilvēku, kuri izbrauca tāpēc, ka viņiem nepatika padomju režīms, arī padomju laikā bija ļoti maz. Izbrauca galvenokārt, lai uzlabotu materiālo stāvokli, lai braukātu pa pasauli, pelnītu un tā tālāk. Tie bija parasti padomju cilvēki, kuriem nebūtu citu dzinuļu pamest valsti, ja neparādītos iespēja dzīvot labāk.

Tas pats ir arī tagad. Tie emigranti, kuri mīl Putinu, nav politiski emigranti, viņi nesaprot, kāpēc Padomju Savienība bija slikta. Un viņi nesaprot, kas tagadējā Krievijā slikts. Viņi nesaprot, ar ko no tās atšķiras demokrātiskās valstis. Viņi ir pilnīgā pārliecībā, ka Krievijā viss normāli. Viņi izmanto demokrātiskas sistēmas labumus, nesaprotot, kas tā tāda ir.

Mums taču tas nav mācīts. Padomju skola bija briesmīga. Domāju, ka tagadējā Krievijas skola nav daudz labāka. To demokrātijas pamatlikumu komplektu, ko pasniedz Rietumu skolās, mēs nesaņēmām. Retais līdz tam nonāca ar savu prātu un arī tad visai greizi. Bet emigrantu pamatmasa ir, ak vai, rasisti, nacionālisti, antidemokrāti vienkārši dēļ tradicionālās padomju audzināšanas. Bet izbrauca tāpēc, ka – kāpēc gan neizbraukt, ja ir iespēja dzīvot labāk. Un viss. Daudzos gadījumos Rietumu skola vienkārši nespēj pārvarēt refleksus, kurus iebūvē audzināšana mājās.

Tajā pat garā viņi audzina arī savus bērnus. Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai šī sērga no smadzenēm izvēdinātos? Cik paaudzēm jānomainās?

– Domāju, trim, četrām. Jo īstenībā asimilācija nekur nezūd. Otrā emigrantu paaudze likumsakarīgi ir lielā mērā krieviska. Gan kultūras, gan mentalitātes, gan mājas valodas ziņā. Trešā vairs ne tik daudz, bet ceturtā jau būs visticamāk lielākoties daudzmaz normāla, rietumnieciska. Kā tas ir noticis ar pirmo 20-o gadu emigrāciju. Tās trešā paaudze ja praktiski nebija padomiska, krieviska, krievijiska. Bet kur liksies, ar to ir jācīnās un jāgaida. Cita paņēmiena nav. Bet jācīnās obligāti.

Vai kādās Eiropas valstīs ir politiskas partijas, ko organizē krievvalodīgie? Vai ar tādu parādību esat sastapies?

– Sastapos, protams. Tie ir bijuši visai neveiksmīgi mēģinājumi. Piemēram, jau 2004.gadā tika mēģināts izveidot “Eiropas krievu partiju” (Русская партия Европы), kas pašlaik pastāv kā tā saukta sabiedriskā kustība “Eiropas krievu alianse” (Европейский русский альянс). Bija nedzīvi dzimusī “Jauno eiropiešu partija” (Партия Новых Европейцев). 1915.gadā ir bijis ļoti smieklīgs mēģinājums izveidot Vācijā partiju no Krievijas vāciešiem ar nosaukumu “Vienotība” (Единство, Die Einheit). Tās vadītājs bija nepārprotams KGB aģents no Krievijas vāciešiem. Domāju, ka visās valstīs ir bijuši mēģinājumi darīt tādas lietas, bet izdevies nav. To stratēģiskais uzdevums ir bijis ielauzties Eiroparlamentā.

Vācijā tagad daudz sekmīgāk ir gājis citā virzienā. Ļoti lielu atbalstu emigrantos ir guvusi galēji labējā partija “Alternatīva Vācijai”. Tā ir prokrieviska, tā ir ultralabēja, un krievu vidū tai atbalsts ir ļoti liels. Divi krievu deputāti Bundestāgā ir rasisti no “Alternatīva Vācijai”. AfD tagad ir bezmaz trešā partija Vācijā pēc lieluma, un to piebaro Maskava. Tai ir tieši sakari ar Maskavu partijas vadības līmenī. Tāpat kā partijā “Labējie” (Die Linke). Vācijā jaunai krievu partijai nav izredžu nostiprināties, tāpēc viņi darbojas caur draudzīgām partijām. Citās valstīs, kur daudz krievu, notiek apmēram tas pats.

Sakiet, bet Rietumu valstu specdienesti, vai viņi zin par ietekmes aģentiem, vai viņi pienācīgi vērtē to bīstamības pakāpi? Pieņemsim, prezidents tiekas ar vienu aģentu, ar otru, trešo. Kāpēc plašsaziņas līdzekļi par tādiem aģentiem zin, bet drošības dienesti nezin?

– Vācijas specdienesti apkalpo valdību un strādā pēc tās pasūtījuma. Un ja valdība nepasūta tiem izzināt Krievijas ietekmes aģentūru, tad viņi to nedara. Bez tam to uzdevums ir tikai informācijas vākšana. Tā nav policija. Vācijā specdienesti nevienu apcietināt nedrīkst. Viņi var tikai saņemt un apkopot informāciju, var runāt ar viņus interesējošiem cilvēkiem, bet ne oficiāli. Droši vien pie jums Kiprā ir tas pats. Bet ja tā ir neliela valsts, kurā vajadzīgie cilvēki ir “nogrābti” , tad specdienesti ir bezspēcīgi.

Vācijā ir cita problēma – tas dienests, kas nodarbojas ar valsts drošību un konstitūcijas aizsardzību, ir ļoti mazs. Vienkārši nesamērojams apmēra ziņā ar tiem, ar ko tam jācīnās. Un viņi cīnās ar tiem, kas var būt fizisks apdraudējums, un kurus iznākumā var arestēt: ar īstiem teroristiem, organizēto noziedzību, spiegiem.

Nu bet ietekmes aģenti… Viņi taču neko nepārkāpj. Viņu izsekošana prasa milzīgu piepūli un daudz darbinieku, un iznākumā nedod praktisku rezultātu. Bet kāpēc specdienesti nenodarbojas ar analītisko darbu, to jau es nezinu.

Nu, plašsaziņa varētu palīdzēt…

– Šeit Vācijā esmu pārliecinājies, ka plašsaziņa daudzos gadījumos ir ietekmīgāka un var padarīt daudz vairāk kā specdienesti. Jo specdienesti vāc informāciju, nodod to valdībai, bet nav tiesīgi kaut ko publicēt. Tāpēc svarīgu informāciju viņi dažkārt nodod presei. Tad plašsaziņas līdzekļi jau paši sāk meklēt, veikt savus pētījumus. Tieši publikācijas presē var to sistēmu sagraut. Cik atceros, vācu plašsaziņas līdzekļi vairākas reizes guvuši lielus panākumus un spēcīgi situši pa Maskavas specdienestu organizācijām vienkārši publicējot savus pētījumus un nosaucot augstu stāvošu ietekmes aģentu vārdus.

6 Komentāri “Ietekmes aģenti(Levita gadījums). Stāsta Dmitrijs Hmeļņickis”

  1. info sagt:

    Kopš piektdienas, kad sākās parakstu vākšana 13.Saeimas atsaukšanas ierosināšanai, par šo iniciatīvu portālā „Latvija.lv“ parakstījušies vairāk nekā 15 000 cilvēku.

    Tas ir vairāk nekā par abām divām citām iniciatīvām, par kurām arī iespējams parakstīties portālā „Latvija.lv“. Salīdzinājumam – par grozījumiem likumā „Par nekustamā īpašuma nodokli“ kopš 18.maija elektroniski parakstījušies nedaudz virs 6000 cilvēku, bet par izmaiņām tautas nobalsošanas un likumu ierosināšanas kārtībā kopš 20.septembra parakstījušies aptuveni 1100 cilvēku.

    Lai izmantotu tiesības rosināt Saeimas atsaukšanu, ierosinājuma autoriem 12 mēnešu laikā kopumā – gan elektroniski, gan citos veidos – jāsavāc un jāiesniedz CVK ne mazāk kā vienas desmitās daļas jeb 154 865 vēlētāju paraksti.

  2. fakts sagt:

    Visām Baltijas valstīm padomju okupācijas laikā nodarīti miljardos mērāmi zaudējumi. Arī pēc 1991.gada 21.augusta turpinājās Latvijas izzagšana, kas mērāma miļjardos. Tādus garīgos kropļus kā Ivaru Godmani, Aivaru Borovkovu, Aivaru Lembergu, Andri Šķēli, Einaru Repši, Valeriju Karginu, Romualdu Vonsoviču, Aldi Plaudi un viņu pakalpiņus Aivaru Gardu, Juri Lapinski ir par maz tiesāt Latvijā; viņus jātiesā starptautiski par genocīdu pret latviešu tautu.

  3. Ernests sagt:

    Izlasiet raksta pēdējo teikumu un salīdziniet leksiku ar Latvijas brīvvalsts laika militārajiem līderiem, piemēram, ģenerāli Pēteri Radziņu. Kauns.

    https://www.delfi.lv/news/national/politics/armijas-komandieris-mudina-nekoncentreties-tikai-uz-vienas-valsts-draudiem.d?id=51646995

  4. ``še ir mana Tēvuzeme`` sagt:

    Latviešu vīri, sievas, tautieši, labieši, Linard, Valdi, Ditta, ….. Sirsnīgi sveicieni, skanīgu „Še kur līgo…„!

    https://www.youtube.com/watch?v=K6JFHbY8hW8

  5. > 2019. gada 19. November um 19.17 Uhr sagt:

    nav ne mazums tādu, kuri „piehalturē par latviešiem“…

Atbildēt