„Pārmaiņām būt“: Pats Levīts saka… !

LRTT: “Pārmaiņām būt” komentārs pie raksta:

PutinKrievijas un Izraēlas „konflikta“ teātris

Viss jau ir labi, “Pārmaiņām būt” (turpmāk PB), tiek atmeklēta vērtīga informācija…, bet tad, kā tas pieņemts pie zombētājiem, kāds “nevainīgs secinājums” par NĀCIJAS TĒVU: lūk, viņš esot TĀ SACĪJIS… !

-Pirmkārt: nav norādīts tieši kur un kādā sakarā viņš izsacīja šo VALSTS DEVFINĒJUMU.

-Otrkārt: vai viņš 2002.g. vispār kaut kur tā ir sacīja ?

-Treškārt: tas nav viņa definējums.

Ja viņš tā ir sacījis, tad tikai un vienīgi ir atkārtojis jau sen sacīto !

Vai šeit nenotiek centieni “pozitīvā gaismā” parādīts mūsu “nācijas tēvu” ?

Vai atkal ar to “plauktiņu kārtošanuPB kaut kas saputrojies ?

IZTEICIS un ATKĀRTOJIS, tie ir divi pilnīgi pretējas nozīmes vārdi !!!

Es nevaru pateikt, kur un kad es šo definējumu esmu dzirdējis vai lasījis, bet noteikti zinu, ka tam nav nekāds sakars ar noziedznieku Levitu… .


Interesanti: Abi PB sūtījumi(ar zaļu un zilu marķētais), kuri sūtīti tikai ar 8. minūšu intervālu, ir ar dažādām IP adresēm… !? Adreses, protams, ka var būt dažādas, bet tas dažu minūšu intervāls ir tas, kas liek aizdomāties… .

09.09.19                      L. Grantiņš




Ķīna Putinisma kapakmens.
16:00 – 23:00
https://youtu.be/1KS0M7fEyDo

Krievu patiesā izcelsme.(Mihails Vellers)
https://youtu.be/fKiQ9xE2VLc

Videoliecība par ļaunuma iemiesojumu, kur sātanisms skatāms vistīrākajā formā un tā vai citādi tiek pamazām realizēts.

Игорь Гекко (Беркут). Кто это?
https://www.newjerusalem.com.ua/igor-berkyt/





Konkrēti izglītības jautājumā nevar nepiekrist Katasonova viedoklim. Ja viņa teikto attiecinām uz Latvijas izglītības sistēmu, tad arī tā nav Latvijas, tā nav izglītības un tā nav sistēma.

Tāpat iesaku izlasīt definīciju, kas ir valsts.
Wikipēdija:
Politiska organizācija, ar kuru tiek realizēta sabiedrības vadīšana un pastāvošās iekārtas saglabāšana; teritorija, zeme, kurā pastāv šāda politiska organizācija.
https://lv.oxforddictionaries.com/skaidrojums/VALSTS
No kurienes un kad ir uzradusies tik absurda definīcija ?

Lai kā arī tur nebūtu, bet tas ir precīzi po krievžīdiski, kur valstij (politiskajām organizācijām) pret tautu nav nekādas saistības. Tur nepārprotami pateikts, ka šīm politiskajām organizācijām ir jārūpējas vienīgi par sevis saglabāšanu, ko tie veiksmīgi arī dara. Kā arī kaut kādas sabiedrības vadīšanu, acīmredzot domāta tā sabiedrība, kas dotajā brīdī atrodas viņu pārvaldītajā teritorijā, nevis konkrētas saistības pret tautu, kura šo valsti radījusi savu interešu aizstāvēšanai.

Pats Levīts gan 2002 gadā izteicis pavisam citu formulējumu:
Starptautiskajās tiesībās ar “valsti” apzīmē sabiedrības veidojumu, kurš sastāv no trim elementiem – teritorijas, iedzīvotājiem un valsts varas.

Manuprāt šāda definīcija ir loģiskāka, jo no tās var turpināt tālāk formulēt valsts uzbūvi un valsts funkcijas.
1. pēc kādiem kritērijiem iedalās valsts iedzīvotāji.
2. kādas ir teritorijas robežas un kas tās nosaka.
3. uz kādiem principiem veidojas vara, kādi ir tās pienākumi un atbildības.

9 Komentāri “„Pārmaiņām būt“: Pats Levīts saka… !”

  1. info sagt:

    Iekšējās drošības biroja (IDB) sāktajā izmeklēšanā saistībā ar Latvijas austrumu robežas izbūvi izmeklētājus interesē uz Krievijas robežas uzbūvētais žogs, kas neatbilstot līgumā paredzētajam, kurā esot izmantoti lētāki materiāli un kas neesot nostiprināts atbilstoši projektam, taču par to maksātas līgumā paredzētās summas, vēsta TV3 raidījums „Nekā personīga“, pieļaujot, ka izmeklētājiem ir aizdomas, ka pazuduši vairāki miljoni eiro.

  2. Žīdi zombē sagt:

    Tas Okfordas skaidrojums ir tīrā žīdu izpratne – kur
    iciku vējš aizpūtis, tur tūlīt VIŅA valsts. :-)))
    Piemērs: Latvija pie Baltijas jūras.

  3. Anonymous sagt:

    IP adrese var nomainīties, ja ir kāds pārtraukums datora
    pieslēgumā tīklam, piemēram, „sbarahļil“ rūteris, vai kas cits…

  4. + sagt:

    Pensiju un pabalstu saņēmēji turpmāk par piegādi mājās zaudēs 63,36 eiro gadā. Šiem pensiju un pabalstu saņēmējiem tas nozīmē ievērojamu dzīves līmeņa pazeminājumu. Taču vēl satraucošāka ir valdības nostāja nekompensēt šo sadārdzinājumu.

    Latvijā ir 79 tūkstoši cilvēki, kuri ir spiesti lūgt pensijas vai pabalsta piegādi mājās, jo atrodas tālu no pasta, bankas vai bankomāta. Tie ir cilvēki, kuru vecums vai veselības stāvoklis neļauj nedz fiziski sasniegt naudas saņemšanas vietas, nedz pāriet uz digitāliem maksāšanas līdzekļiem.

    Krišjāņa Kariņa valdības deklarācijā ir skaidri pausta prioritāte – sabiedrības nevienlīdzības mazināšana. Lai mazinātu nabadzību un sabiedrības nevienlīdzību, ir jāpalīdz tieši šādām sabiedrības grupām, kurām klājas visgrūtāk. Vēlēšanās pensionāriem tika doti solījumi būtiski celt pensijas (500 eiro minimālā pensija), tās neaplikt ar nodokļiem utt. Tā vietā tiek pieņemti lēmumi, kas vēl vairāk pasliktina šo cilvēku dzīves līmeni. Zaudētie 63,36 eiro – šī nauda daudziem ir izšķiroša priekš zālēm vai pārtikai! Un tas viss apstākļos, kad tiek paziņots par gaidāmo lielāko budžetu Latvijas valsts vēsturē.

    Kā nekavējoties novērst šo netaisnību?

  5. Pārmaiņām būt sagt:

    Norādi pievienot nevarēju, jo fails priekš manis nobloķējās.

    Te līdzīgs:
    Egils Levits
    Publicēts: Jaunā Pārvalde. 2002 Nr.1 (Nr.31), 2.-8.lpp.

    http://public.law.lv/ptilevicvalsts.html

    autors: E Levits
    Starptautiskajās tiesībās ar “valsti” apzīmē sabiedrības veidojumu, kurš sastāv no trim elementiem – teritorijas, iedzīvotājiem un valsts.
    ====
    Šo publicējot mērķis nav glaimot Levitam, bet parādīt viņa divas sejas. Tas ir tāpat kā pēc viņa „ielikšanas“ amatā, kur uzrunai par tiesiskumu un labklājību, sekoja inaugurācija ar ielūgtiem lielākajiem neliešiem un okupētājvalsts pārstāvjiem.

    Kas attiecas uz Pb un Pārmaiņām būt, bija divi komentāri, katrs pie sava raksta atbilstoši. IP ģenerējas automātiski un var maldināt.

    Ieslīgt strīdos man nav laika un nav tāds mērķis, tāpat kā mērķis nav līst pie varas un tāpēc sirgt ar politkorektumu vai tālredzīgi turēt muti par lietām ko atrodu internetā (ne jau visi var lepoties ar izcilām priekšzināšanām).
    Pietiekoši manus nervus paņem rakāšanās krievvalodīgajos saitos, kas man personīgi ir kā zobu sāpes, bet ja tā varu kaut nedaudz palielināt informētību, tad pārcietīšu.
    Linarda aizdomas par katru zilbi saprotamas, tāpēc neņemu ļaunā. Piesardzība ir ne tikai viņa tiesības, bet pienākums pret Latvijas nākotni. Tie kuri nebija pietiekami piesardzīgi ir jau kapos ar visiem pierādījumiem.

  6. vai medicīna ??? sagt:

    „šoferu dēlu“(amatos iespraukušos šķipeļu un sekumu
    operātoru) 30 gadu maniakālās sabotēšanas sekas –

    http://veselam.la.lv/arstu-trukuma-del-paradas-ari-santazas-elementi-saruna-ar-imantu-paegliti
    …………………………………………………….

    Bet 90.gados zinošus ārstus ar varu dzina „pensijā“ !

    Kā tagad, lai tiktu pie siles ir jāzeltī attiecīgajiem klerkiem
    ķepas, tā toreiz bija jāzeltī lai, jau pensijā būdams, varētu
    turpināt strādāt profesijā, jo ar „padomju stāža“ pensiju
    iztikt nevarēja…
    Atlika vien dīrāt no pacientiem – vai nu esi dzīvs, vai nu
    met sirdsapziņu šmucspainī…

    Tas viss pēc 20 – 25 gadu mācīšanās…
    Un ikgadējas pārmācīšanās, protams, par simtiem no
    savas kabatas…
    …………………………………………….
    …………………………………………….
    Uzgāju netā vienu trāpīgu komentāru par tagadējo (ne)sistēmu:


    Dimmba
    Jaunībā gribēju kļūt par lauku mehanizatoru. Tas ir par traktoristu. Tāpēc, sen senos laikos, kad vēl visi zināja, kas tie tādi kolchozi ir, mācījos kādā lauku profesionālajā vidusskolā. Tā ir kaut kas tāds, kā mūsdienu koledža, tikai, tur mācīja pieprasītas darba iemaņas. Tajos pašos laikos, pa visu pasauli, jebkādu mēra un kauna sajūtu pazaudējis, vazājās Marksa radītais komunisma rēgs. Tas ir tagad viņš atgādina bezzobainu, impotentu, nevienam nevajadzīgu, vecu perdeli nabagmājas pamperos. Bet toreiz tas bija kā hormonus un iznīcināto cilvēku proteīnus pārrijies muskuļains, traki, agresīvs, panākumu apreibis mērkaķis ar vistas smadzenēm un atombumbu kabatā, kuram nebija lielākas laimes kā pārraut rīkli jebkuram, it sevišķi idejieskam pretiniekam. Taču arī viņam bija problēmas: Ne vienu mirkli komuņagas nespēja elementāri pabarot savu valsti, jo, pilnīgi negaidīti, izrādījās ka rīkles visvairāk ir pārrautas tieši reāliem darba darītājiem. Bet tas jau draudēja ar bada dumpjiem. Bet badā dumpī nonācis cilvēks paliek tik traks, ka viņam ir ne tikai elementāri iespļaut kaut vai paša Marksa bārdā, bet pat ielauzt viņa mācības sekotāju galvaskausus. Un tāda perspektīva nemaz neiepriecināja pat visrūdītākos komunistus. Un lai kaut vai kā, kaut vai lai tikai attālinātu šo riebīgo perspektīvu valstī nepārtraukti notika cīņa par ēdamo, ka piemēram cīņa par ražu, kā ievaros kartupeļus kolchozu laukos vāca gan augstskolu profesor, gan inženeiri, gan karavīri, par viekāršākiem pilsoņiem pat nerunājot. Nekas lāga nesanāca, tāpēc papildus šo sarkano pērtiķu sklerotisko smadzeņu palieku pažobelēs, mērkaķa ātrumā, cits pēc cita, tapa citi vājprātīgi labi padomju pilsoņu māgu aizpildīšanas projekti. Viena tāda projekta ietvaros pāris kilometru tālāk no mūsu prof- skolas bija lopu kūts 400 teļiem.

    Ideja bija ģeniāli vienkārša: Lai teliņš netērētu dārgo un deficīto pieniņu, viņu uzreiz pēc dzimšanas atņēma no māmiņas un aizveda uz augstāk minēto 400 teļu koncentrācijas nometni, kurā toreizējo Vadoņu algoti profesionāli slepkavas, kurus nez kāpēc sauca par lopu kopējiem piedāvāja šiem teliņiem tālāk par savu dzīvību cīnīties vieniem pašiem un ar daudz lētāku toties ļoti zinātnisku nezāļu sēklu, kliju un sēnalu novārījumu. Taču nabaga teliņi neko nesaprata, ne no komunisma, ne no zinātnes, un kā par spīti, sprāga nost gandrīz 100%. Rezultātā, ja arī šī nāves nometne ar kaut ko atšķīrās no nacisttu laiku koncentrācijas nometnēm, tad tikai ar to, ka šeit iznīcināšanai netērēja dārgo gāzi un iznīcināto ķermeņus nededzināja vis pelnos bet kopā ar ragiem un nagiem savārīja lielā katlā un cēla galdā netālās kažokādu zvēru fermas iemītniekiem. (Brīnums gan, ka nacisttiem tas nebija ienācis prātā.) Bet nevienu tas neuztrauca. No zvēru fermas nāca valūta. Piena ražošanas rādītāji kāpa. Līdz bekona kondīcijai nobarojušies un līdz spīdīgumam nolaizīti profesionāli krēslā pirrdēji (pamatā mūsdienu ierēdņu senči) saņēma treknas prēmijas (gluži, kā tagad par e-veselību), teļu bendes – labas algas, bet tauta gaļu veikalā vienalga jau sen bija aizmirsusi, kā tādu pēc būtības. Un visiem bija labi.

    Taču pat šādā drausmīgā nāves valstībā atradās vieta arī cilvēcībai. Lai padarītu teliņu pēdējos mirkļus gaišākus kūtī bija ievilkta elektrība. Jo tikai tā var izskaidrot strāvas esamību tajā Dieva pamestajā vietā, tāpēc, ka pilnīgi nekādu citu, kā tikai un vienīgi apgaismošanas mēģinājuma funkciju šī elektrība nepildīja. Instalācijā bija šāda: tieši uz biezi zirnekļtīklotās kūts koka griestiem bija pienagloti porcelāna izolatori, uz kuriem bija piestiprināti pliki alumīnija vadi bez kādas izolācijas, kuros pa tiešo bija iekārtas tāpat pilnīgi plikas kvēlspuldzes, kuras kūpot no piepūles, cītīgi, bet ļoti veltīgi pūlējās izdzīt kaut vai cik gaismas cauri savam mušu un netīru pirkstu biezi neķēzītajam stiklam. Ieslēgšana – izslēgšana notika paskrūvējos spuldzi iekšā – ārā. Tāpēc pa pirkstiem strādnieki dabūja regulāri un arī ugunsgrēka briesmas gadījās pastāvīgi, jo, ja jau spuldzes atradās ar rokām sasniedzamā attālumā, tad, šmigā, ar mēslu dakšu kātu strādājot tās nejauši sadauzīt bija elementāri viegli. Bet vienreiz kūts ņēma un aizdegās pa īstam. It kā balodis sapinās vados. Par ko arī tika uz vietas nosists ar elektrību. Citu vainīgo neatradās. Pat baloža līķis, tālāk no grēka, izrādījās sadedzis pilnībā. Personāls, tiesa, labi ja pāris dienas gadā bija skaidrā, bet ja par citādāku varēja, labāk pat nesapņot, tad arī tāds bija gan labs, gan balts un nevainīgs, kā jēriņš. Pretējā gadījumā atliktu tikai idejas autoriem pašiem ņemt rokās mēslu dakšas.

    Uz mūsu mehanizatoru skolas kopmītnēm atskrēja kolhoza priekšsēdētājs, skaļi saukdams: “Palīgā! Ugunsgrēks!”. Un mēs visi aizdrāzāmies un vietu, kur stāvēja tā kūts. Izveidojām pārsimt metru dzīvo ķēdi. Nelielo dīķīti un aku ar spaiņiem izsmēlām sausu pārdesmit minūtēs. Tas nepalīdzēja gandrīz nemaz, un kad pēc krietnas stundas attraucās ugunsdzēsēji, pat pelni jau bija sākuši atdzist. Bet pa vidu, gadījās kaut kas tāds, kas vēl tagad, kā dzīvs stāv acu priekšā, un skan ausīs, kaut arī pagājuši 47 gadi, un ko neaizmirsīšu nekad. Proti, kad ūdens jau bija beidzies, bet jumts vēl nebija sācis iebrukt, mēs jauni, spēcīgi, puiši drošsirdīgi metāmies liesmās un vilkām tos teliņus ārā, jo viņi nez kāpēc paši ārā negāja bet mēs domājām, ka viņi vienkārši nesaprot, kas jādara. Paši visi tikām sveikā ar pārsvarā viegli apsvilušiem matiem un pirkstiem. TAČU ĀRĀ IZVILKTIE TELIŅI, KĀ TIKKO PALAISTI VAĻĀ, UZREIZ METĀS ATPAKAĻ LIESMĀS, KUR DRAUSMĪGI MAURODAMI SADEGA DZĪVI. IZGLĀBT IZDEVĀS TIKAI TIK DAUDZUS, CIK PIETIKA ROKU NOTURĒT, bet jātur bija visu laiku, jo kamēr kūts vieta bija acīs, viņi vienalga rāvās uz turieni.

    Traktorists no manis nesanāca. Toties vēlāk, kad jau biju students medicīnas augstskolā, skolotāji paskaidroja, kāpēc dzīvas radības tā dara. Tā notiek, tad kad smadzeņu un (vai) to darbības spēju ir ļoti maz, vai nav nemaz. Cilvēkveidīgajiem šī vaina saucas infantilisms. Vissmagākajā pakāpē tas ir no tās pašas sērijas, kad mazs bērniņš, kuru piedzērusies māte – mātīte izmetusi pa daudzstāvu mājas logu, salauztām kājiņām, vienalga cenšas ierāpot atpakaļ tajā pašā mājā. Un viņa pēdējie vārdi, kuri nāk no asiņainās mutītes, kopā ar atsisto plaušu gabaliem ir: „Māmiņ! Māmiņ!“. Toreiz, kad vēl nebija pašreizējās tautas deģenerācijas, un kaut kas tāds nebija pat iedomājams, noticēt bija ļoti grūti. Ja nebūtu tos teļus redzējis savām acīm, es nekad neticētu, ka arī apzinīgas būtnes ir spējīgas izdarīt kaut ko tādu. Vienmēr esmu bijis ļoti slikts skolnieks, kuram bija tieksme visu vērtēt kritiski. Bet skolotāji man vienmēr bijuši ļoti labi.

    Tāpēc tagad katru reizi, kad paziņo Saeimas, vai citu vēlēšanu rezultātus, man, nu jau pirmspensijas vecam kašķim, burtiski kāpj kamols kaklā, un vienmēr atceros tos nabaga teliņus. Bet viņi ir tikai lopiņi, un lopam ir tikai lopa smadzenes un primitīvi instinkti. Bet kas pēc visa tā ir mūsu Latvijas vēlētāji, kuri nu jau trešo gadu desmitu ir teju GATAVI ja ne gluži dzīvi sadegt zilās liesmās, vai nosprāgt badā, tad tomēr ir tik apbrīnojami un PILNĪGI GATAVI joprojām dzīvot kā pazemotam un galīgi nojātam kolhoza lopam, pēdējās stundiņas gaidās, lai tikai viņus apseglojušiem siles biedriem atkal būtu labi viņus pajāt!? Jo kā lai citādi saprot to, ka atkal un atkal siles vadošajā galā, lai arī cik jaunas būtu partijas, vienalga redz pilnīgi tos pašus vecos snuķus, dzird pilnīgi tos pašus rukšķus, un saož tos pašus purkšķus. Vēl lielāku līdzību ar infantilu teļu baru dara tā lielā maurošana. Par draņķīgajiem ceļiem, vēl draņķīgāku medicīnu, mikroskopiskajām bada algām un pensijām, zelta tiltiem apzagšanu gaišas dienas laikā, utt, utjp. Un atkal un atkal pilnīga nedomāšana un pilnīgi nekā nedarīšana.

    Var jau pavaicāt, nu un ko tad tu pats? Mēģināju. Piem., kad pirms 25 gadiem uzstājos pret to, tā arī vēl joprojām nebeigušos, izcili glupo med-reformu, liela zāle Rīgas centrā man aplaudēja stāvot kājās. Bet viss beidzās ar to, ka apdedzinājos daudz smagāk, nekā toreiz teļu kūtī. Sākumā man nepagarināja ārsta sertifikātu, tad, šī iemesla dēļ, pazaudēju darbu. Vietā dabūju iztikšanu visai manai piecu cilvēku ģimenei no 1 lata dienā. Sieva kļuva par sociālās palīdzības centra pastāvīgo klientu, bet es par samaksu graudā, strādāju pie lielzemniekiem, jo pēc profesijas nekur darbā Latvijā vairs neņēma. Ah, kā noderēja jaunības izglītība! Bet teļi un to īpašnieki mauroja priekā. Pat avīzēs rakstīja. Jo pēkšņi izrādījās, ka es esmu ne tikai ārsts, kurš ir nekrietni pārkāpis Hipokrāta zvērestu, bet arī esmu vēl nepelnīti apķēzījis galīgi melnu to labāko Pasaulē Latvijas med-reformu un tās izcili gudros autorus, kuri, papildus, izrādījās arī visbaltākie un visnesavtīgākie, padevīgi tautas kalpi. Taču tad, pēc iestāšanās ES, pēkšņi izrādījās, ka Skandināvijā atzīst manu ārsta diplomu. Un sertifikātu tur pagarināt nevajag. Tas vai nu ir, vai nav, to dod reizi mūžā, uz visu darba dzīves laiku. Kad pievienoju tam diplomam savu prasmju sarakstu, darba atļauja bija rokā nedēļas laikā, bet vienīgais jautājums bija, vai Kungs nevarētu sākt cik var agrāk? Man tiešām nekā cita neatlika, un tā jau otrais gadu desmits, kā dzīvoju un strādāju Skandināvijā. Divstāvu māja, divas mašīnas, jahta (no kuras man ir bail. bet kura ir jālieto, jo tā dara visi), jau reāla pensija, ar 3 nullēm, utt. Divreiz nokļuvu avīzēs. Tikai pavisam no citas puses, kā Latvijā. Kādreiz, kad Latvijā piedāvāju savus pakalpojumus e-veselības izveidošanā, dabūju tādu pendeli, ka atceroties, joprojām uzmetas zosāda. Bet Skandināvijā nupat pieņēma manis nesen izstrādāto pielikumu šīs zemes galvenajai e-veselības programmai „Effica“. Zinu, ka prēmiju rakstīs ar vismaz 4 nullēm, ceru, ka aiz vismaz skaitļa 2, bet galvenai jau ir morālais gandarījums. Eh, kur mana jaunība, bet tik un tā var jau teikt, ka viss, kas ar mani noticis, ir pats labākais, kas varēja notikt, bet kopumā dzīve tomēr izdevusies. Varbūt, bet Dzimtenes konkrēti, un ļoti, ļoti žēl. Domāju, ka ar laiku sāpe mazināsies. Bet nekā. Tāpēc jau arī to visu rakstu.

    Šeit pēc 62 gadu vecuma ārstu pārceļ senioru kategorijā. Tas nozīmē atvaļinājumu 38 apmaksātas darba dienas gadā, obligātu jauno ārstu apmācību, bet nakts dežūru un darba brīvdienās, vairs nav. Naudu, ko būtu jāsaņem par to darbu (arodbiedrības stingri noteikts cipars), vienalga automātiski pieskaita algai. Vienmēr esmu ticējis Dievam, bet mūžu strādājot par ārstu, esmu kļuvis ļoti ticīgs, un pēc pārliecības. Tāpēc katru svētdienu esmu baznīcā un daudz daudz, lūdzos. Arī par Latviju un Latvijas teļiem…. Ko tad es vairāk Latvijai vairs varu? „

  7. totāla bezcerība sagt:

    Dimmba visumā pareizi atspoguļo mūsu „veiksmes stāstu“,
    tikai… iebrauc grāvī, domādams, ka (vienkāršais) vēlētājs
    ko var būtiski mainīt ar savu „burvju“ papīru !
    Sacimdaros kā vajaga mafijai(likumīgajiem zagļiem) un
    mafioziem, nevis gojiem…

  8. pazīstama situācija sagt:

    Grantiņam vajadzētu vēl atcerēties kā Ļeņin-dievam
    piedēvēja bezgalīgas zināšanas visās nozarēs – sākot
    no ginekoloģijas beidzot ar atomfiziku :)))

    „Mūsu“ spalvainais pitekantrops pats iedomājies tādas
    pārvaldam.
    Saka un saka, saka un saka, tikai… par vārda „plaģiāts“
    eksistenci nav neko dzirdējis…
    Un zupu ēd ar daGšiņu…

    Masu mēdekļos štata lišķu koris (vienprātīgi) unisonā velk
    līdzi: – Zupa jāēd ar daGšiņu, zupa jāēd ar daGšiņu !! –

  9. Anonymous sagt:

    Ko darītu „100 gudrās galvas“, ja viņām nebūtu vesels
    štats labi apmaksātu „valsts valodas konsultantu“ ?
    „Likumos“ katrs otrais vārds būtu „daGšiņa“(neliela
    hiperbola, protams) ?

    Ka zupa ēdama ar dakšiņu – uz to mūs žīdi zombē jau
    kopš kriminālās revolūcijas(„atmodas“) sākuma…

    Pirmās brīvvalsts pilsoņu naivuma sekas lekni sakuplojušas
    kā latvāņi mežmalās……
    .
    .
    .
    Admins
    Latviešu tautas Atmodu nodēvēt par KRIMINĀLO REVOLŪCIJU var tikai žīds !!!

Atbildēt