R. Bruners. Par konceptuālo varu, 2.daļa

Konceptuālā vara jeb pasaules valdība pārvalda valstis ar politiskās sistēmas palīdzību. Politiskajām partijām un politiķiem ir vēl viena funkcija. Tiem jārada sabiedrībā ilūzija, ka pārvalde ir cilvēciska. Tas ir, ka politiķi kā cilvēki pārstāv un ievēro cilvēku intereses.

Patiesība ir tā, ka konceptuālo varu (pasaules valdību) neveido cilvēki.

To veido radības, kuras cenšas pakļaut cilvēkus, un kopā ar politiķiem un citiem cilvēkveidīgajiem veido opozīciju cilvēcei.

Par to, kas ir iekšējā un ārējā opozīcija, punkti 3.1. un 3.2., sk. šeit http://www.societyandnature.org/rb-02-rus.pdf

Konceptuālā vara gatavojas atklāt savu īsto seju, un tas nebūs patīkams skats. To viņi darīs tad, kad cilvēkiem būs atņemtas visas tiesības un īpašumi, un tie nespēs izrādīt nekādu pretestību.

-Lasītāj, kādas ir tavas reālās tiesības ?

-Vai Tava spēja pašam kaut ko izlemt un paveikt palielinās ?

-Kāda ir Tava perspektīva kā īpašniekam ?

Tieši tā, cilvēkus atstās bez jebkāda īpašuma un tiesības būs tikai uz papīra.

Piemēram, Krievijā jau sāk valsts mēroga shēmas īpašumu atņemšanai ar fiziskas personas bankrota palīdzību

Vidusmēra cilvēkiem pieder dzīvoklis, zemes gabals, vasarnīca, auto, tos tad arī paredzēts atņemt. Vispirms valsts dome „sakārto“ likumdošanu, tad sāk pilota projektus. Atsevišķiem cilvēkiem piestāda mistisku banku izdotus mistiskus rēķinus par hipotēku vai citu parādu. Vecus, vientuļus cilvēkus pēc rēķina izrakstīšanas vienkārši nogalina un pievāc attiecīgo īpašumu. Pārējiem ir tiesas ceļā jāpierāda, ka viņi kredītus nav ņēmuši. Shēmā iesaistītas arī pašas tiesas, vietējā administrācija, tiesu izpildītāji u.c.

Shēmu atstrādā tā, lai cilvēkam tiesā nebūtu iespēja pierādīt, ka viņš nav ņēmis kredītu. Ja tomēr ar juristu palīdzību izdodas uzvarēt tiesā, lēmumu noformē nepareizi. Shēmu atstrādā visās tiesu instancēs, tur figurē viltoti dokumenti, nepatiesas liecības utt. Kad shēma būs atstrādāta, to palaidīs masveidā un miljoni cilvēku zaudēs visus savus īpašumus.

Kāpēc to visu rakstu?

-Pirmkārt, Latvijā valsts vara ir gandrīz tā pati, kas Krievijā. Augstākā valsts vadība formāli pakļaujas Eiropai un ASV, bet  naudas sadali un reālo varu attiecībā uz cilvēkiem kontrolē (pus)bandītiski grupējumi. Piemēram, kas kopīgs narkotiku tirdzniecībai un Eiropas naudas sadalei ? Abus kontrolē mafija. Par valsts budžeta sadali labāk vispār nerunāt.

-Otrkārt, vidusmēra cilvēkam Latvijā pieder dzīvoklis, auto un varbūt vēl kaut kas. Ir arī augstāks vidusslānis, kas pa neatkarības gadiem apaudzis ar apetitelīgiem īpašumiem un kapitāliņiem. Esiet droši, ka tas tiks ekspropriēts pie pirmās izdevības, kad būs atstrādāta līdzīga shēma īpašumu atņemšanai Latvijas apstākļos.

Treškārt, atklāti pārkāpta robeža, kas šķir cilvēciskumu no necilvēcības. Valsts līmenī ievieš sistēmu, kas cilvēkus izposta un nogalina, lai paņemtu viņu īpašumu. Ja salīdzinām to ar citām parādībām sabiedrībā, tad jāsecina, ka nekas jauns tas nav. Pretsabiedrisku uzvedību, piemēram, huligānismu soda, tāpat kā kriminālu uzvedību – noziegumu izdarīšanu. Necilvēcisku uzvedību nesoda, bet gluži otrādi, veicina un radina pie tā jaunatni.

Novērst minētās vai līdzīgas darbības nav pa spēkam nevienai partijai vai politiskam spēkam. Ne tikai tāpēc, ka pašu partiju pārstāvji piedalās minētajās shēmās, bet tāpēc, ka par īpašumu atņemšanu un cilvēku nomaitāšanu ir pieņemts konceptuāls lēmums. Tas attiecas ne tikai uz Krieviju, bet tieši Krievijā to veic ar īpašu nežēlību. Konceptuālā vara ir nodibinājusi īpašu organizāciju krievu fiziskai iznīcināšanai. Čeka pastāv jau vairāk kā 100 gadus, un sistemātiski iznīcina ne tikai krievus, bet arī tautas ar līdzīgu raksturu un uzvedību, gan tiešā veidā, gan savstarpēji sanaidojot.

Pašreizējā iekārta cilvēkiem nepiedāvā līdzekļus, ar ko atgriezties cilvēciskā sabiedrībā. Esošie varas mehānismi tam neder. Vēlēšanu ceļā to izdarīt nevar, politiskās sistēmas iespējas jau apskatījām. Likumdošanas ceļā arī neizdosies, jo nevar izdot likumu, kas visiem liktu uzvesties cilvēciski. Arī saimnieciskā ceļā nekas nesanāks, jo saimniecību kontrolē opozīcija.

Tāpēc jauno, dabisko sabiedrību veido kā tautas pašpārvaldi, ārpus esošās varas institūcijām, vai arī šīs institūcijas attiecīgi pārveidojot. Sabiedrību veido(dzīvi) cilvēki, kuri sevi atzīst par tiesīgiem izvēlēties un lemt par svarīgākajiem savas dzīves elementiem, sk. šī raksta 1.daļas 2.rindkopu. Tādā veidā katrs(dzīvs) cilvēks kā suverēna vara aizstāj esošo konceptuālo varu(pasaules valdību).

Rakstu „dzīvs cilvēks“ ar iekavām tāpēc, ka krievu valodā šim terminam ir atsevišķa nozīme. Cilvēki raksta zvēresta apliecinājumu savam statusam, apstiprina to notariāli u.tml. Vai tam ir nozīme, es nezinu, taču būtība ir tā, ka cilvēks apņemas visus konceptuālos jautājumus lemt pats.

Cilvēku apvienošanās tēmai pēc pazīmes(dzīvs) cilvēks veltīts šis video

Jaunās sabiedrības tapšana aizņem gadu desmitus. LRTT rakstīja par to „Ilgtermiņa globālajās pārmaiņās“ https://tautastribunals.eu/?p=48281 . Pēdējo gadu laikā sākās intensīva, sabiedriski aktīva fāze, par to „Notiekošie projekti“ https://tautastribunals.eu/?p=48663 . Arī Latvija pieredzēja nelielu atbalsi no notiekošā https://tautastribunals.eu/?p=48985 .

Nākošajā rakstā tuvāk aplūkosim, kā notiek pāreja uz jauno sabiedrību, tās iespējamo uzbūvi un sastāvdaļas.

30.03.19





LRTT piebilde:

Patiesība ir tā, ka konceptuālo varu (pasaules valdību) neveido cilvēki.

To veido radības, kuras cenšas pakļaut cilvēkus, un kopā ar politiķiem un citiem cilvēkveidīgajiem veido opozīciju cilvēcei.”

Tieši tā, viņi nav cilvēki !

Tie ir sātaniski viepļi, kuri “ielīduši” cilvēka ķermeni ! Latvijā valdošajā spicē nav neviens cilvēks.

Pat tādi kā VL!, kuri mums likās, ka ir cilvēki, ir pilnībā sevi atmaskojuši- parādījuši, ka ir Sātana “darba instruments” ! Pieprasot žīd- sātanistu E. Levitu, kura tēvs bija čekas nagu maucējs, par Latvijas prezidentu, viņi sevi ir pilnīgi atmaskojuši un var teikt, ka ir “savu dziesmu, kā politiķi, nodziedājuši !

Pašlaik atklāts jautājums: vai J. Bordāns arī piedalīsies šajā “pieprasījumā” ?

Ja jā, tad “godakrēsla” vietā būs jāsēžas “elektriskajā krēslā” !

7 Komentāri “R. Bruners. Par konceptuālo varu, 2.daļa”

  1. visus vienā maisā sagt:

    „nacionāls“ ietver visu pasauli – sākot no čukčiem(visgodīgākajiem!), beidzot ar pūķinmērķelēm(visNegodīgākajiem) !
    Pilns spektrs !

  2. admin sagt:

    Divi komentāri: mazās piezīmes un anonīms, netiks apstiprināti, bet izmantoti pirmajais LAPAI !

  3. arhīvs sagt:

    Viena no šausmīgākajām totalitāras valsts metodēm, vēršoties pret tai nevēlamiem cilvēkiem, bija cilvēka pasludināšana par „psihu“. Vēstures zinātņu doktors Uldis Krēsliņš pētījis gan psihiatrijas lomu PSRS represīvajā sistēmā, gan „čekas“ attiecības ar Latvijas Universitāti un komjaunatni*.

    Mēs varētu kā pirmo tēmu starp jūsu padziļināti pētītajām izvēlēties VDK un psihiatrijas attiecības PSRS. Tā ir, man subjektīvi vērtējot, ārkārtīgi smaga, un te, šķiet, vispirms jāpaskaidro, par ko ir runa, jo jaunākām paaudzēm tā var būt sveša. Savulaik interesējoties par cilvēktiesību un t.s. neformāļu kustībām PSRS, uzdūros tam, ka vara dažkārt vērsās pret šiem cilvēkiem, nosūtot viņus uz piespiedu psihiatrisko ārstēšanu. Ar – es vienkāršoju, protams – tēzi, ka pret padomju varu pretenzijas var būt tikai cilvēkam ar psihes problēmām. Kā šī prakse izpaudās Latvijā? Kaut cik publiskajā telpā ir zināms tikai Ģederta Melngaiļa gadījums.

    Prakse bija bija pietiekoši izplatīta, pat ja varbūt ne tik skarbās izpausmēs kā citur PSRS. Par to rakstīja arī Oļgerts Kiršentāls, Rīgas Narkoloģiskā dispansera galvenais ārsts (nu jau nelaiķis). Viņš runāja par tādiem, ja tā var teikt, ārstēšanas gadījumiem valsts svētkos, proti, valsts svētku priekšvakarā cilvēkus, kuri padomju varai likās politiski aizdomīgi, uz dažām dienām izolēja un pēc tam atbrīvoja.

    Nav dokumentālu pierādījumu tam, ka tieši VDK darbinieki panāca to, ka kādu atzina par psihiski slimu un ārstējamu.
    Uldis Krēsliņš
    Ja runājam par smagākiem gadījumiem, tad to Latvijas teritorijā bija mazāk nekā varbūt citās PSRS daļās, bet tie zināmā mērā bija skarbāki, jo šajos zināmajos gadījumos cilvēkiem bija ļoti grūti tikt vaļā, ja viņi tika atzīti par „slimiem“, tad viņi tika pakļauti piespiedu ārstēšanai. Un vairumā gadījumu šī ārstēšana notika ārpus Latvijas, kas bija īpaši smagi gadījumos četrdesmito gadu beigās – piecdesmitajos gados, kad cilvēki dažkārt īsti nesaprata krievu valodu. Šādas situācijas radītais stress varēja ietekmēt viņu uzvedību un dot papildus argumentus atzīšanai par „slimiem“.

    Te jāsaprot, ka nav dokumentālu pierādījumu tam, ka tieši VDK darbinieki panāca to, ka kādu atzina par psihiski slimu un ārstējamu. Izmeklētājs varēja, piemēram, lūgt nozīmēt tiesu ekspertīzi cilvēkam, kurš sācis izrādīt nepilnvērtības pazīmes. Ļoti plaši šāda prakse izvērtās pēc Jurija Andropova kļūšanas par PSRS VDK vadītāju 1967.gadā, jo viņš uzsāka īpaši asu cīņu pret disidentiem.

    1968. gads bija PSRS disidentu kustības sākums, un, ņemot vērā, ka Rietumi izteica PSRS daudz pārmetums par politieslodzītajiem, tad Andropovam radās ideja, ka ērti būtu šos cilvēkus pasludināt par psihiski slimiem, jo tad tie vairs nav politieslodzītie. Un šeit ļoti labi noderēja padomju psihiatra Andreja Šņežņevska radītā diagnoze „vjalo tekuščaja šizofreņija“ („lēni ritoša šizofrēnija“), kas ļāva apgalvot par kādu cilvēku, ka pagaidām gan simptomu varbūt pat nav, bet slimība „iekšā“ ir. „Lieliska“ diagnoze, ļoti noderīga VDK.

    Saprotot, ka katrs gadījums, kad pret cilvēku tika lietotas šādas metodes, ir atšķirīgs, es gribētu tomēr saprast, kas šo lietošanu varēja izraisīt? „Nenormāla“ pieķeršanās reliģijai, sarkanbaltsarkana karoga uzvilkšana…

    Viens no bēdīgi slavenākajiem ir Ivana Jahimoviča gadījums. Viņš Krāslavas rajonā bija kolhoza priekšsēdētājs. Jauns, no varas viedokļa perspektīvs cilvēks, kurš bija uzrakstījis protesta vēstuli pret PSRS karaspēka ievešanu Čehoslovākijā 1968. gadā. Viņam sākās dažādas problēmas ar varu, bija psihiatriskās ekspertīzes, kuru rezultātā viņš tika atzīts par „slimu“.

    Varbūt dzirdēts ir Pētera Lazdas gadījums. Viņš strādāja valsts iestādē, kur viņam bija pieejama pavairošanas iekārta. Lazdas gadījums ir īpatnējs tādēļ, ka viņš sāka drukāt „pretvalstiskas lapiņas“ jau sešdesmito gadu beigās, bet kaut kā viņu nenoķēra. Tad viņš šo lietu pārtrauca, pagāji diezgan ilgs posms, tad viņš drukāšanu atsāka, un tad arī pirmā drukāšanas epizode „uzpeldēja“. Ņemot vērā, ka Lazda lapiņās cita starpā aicināja izmantot pašas PSRS Konstitūcijā dotās tiesības republikām no PSRS izstāties, tad skaidrs, ka sekas viņam bija ļoti bēdīgas.

    Jūs arī nekļūdījāties, minot par reliģiozitāti kā ieganstu. Bija tāda katoļu sieviete ar uzvārdu Bunka, kas sāka sacerēt lapiņas un līmēt tās uz sienām, vēršoties pret komunistiem, tiesa, ar citu argumentāciju, proti, ka tā ir bezdievju vara. Rezultātā viņa tika nosūtīta uz psihiatrisko ekspertīzi un atzīta par slimu. Bija gadījumi, kad šī metode tika vērsta pret jūrniekiem, kuri bija mēģinājuši bēgt no PSRS. Tad bija gadījums ar kādu krievu izcelsmes cilvēku, kurš bija sācis rakstīt lapiņas, aizstāvot latviešu tiesības… Stāsti ir ļoti dažādi.

    Visās šajās lietās parādās tas, ka nav iebildumu, ka visi lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi. Nav tā, ka kāds no ārstiem būtu atturējies parakstīt atzinumu.
    Uldis Krēsliņš
    Es personīgi esmu skatījies 25 gadījumus, tātad kopumā to bija krietni vairāk. Problēma ir tā, ka lietās uzreiz un skaidri neparādās, ka cilvēkam, pret kuru lieta ierosināta, noteikta psihiatriskā ekspertīze. Tas nozīmē, ka pētniekam ir jānodarbojas ar tādu kā durstīšanas metodi.

    Man patīk uzturēt diskursu, ka lielā uzmanība, kas vērsta uz VDK ziņotājiem, traucē apzināties, ka totalitāru valsti varēja stiprināt dažādi. Līdz ar to mans jautājums būtu par psihiatru lomu. Vai tie bija atsevišķi, konkrēti valsts varai pietuvināti psihiatri, kas „palīdzēja“ ar šādām „ekspertīzēm“, vai arī cilvēki profesijā bija tā iebaidīti, ka kopumā paklausīja un deva tādu „ekspertīzi“, kāda nepieciešama varai?

    Cik saprotu, vadošie speciālisti bija tādi atlasīti cilvēki… Tātad Narkoloģiskā dispansera galvenais ārsts bija Oļģerts Kiršentāls. Interesantais ir tas, ka 1946. gadā viņu arestēja par to, ka viņš bija dienējis vācu armijā un pat saņēmis Dzelzs krusta apbalvojumu. Viņu notiesāja. Pēc atgriešanās viņš sāka strādāt sākumā Liepājā par ierindas psihiatru un pēc tam, kā jau minēju, kļuva par galveno ārstu Rīgā.

    Protams, ja šādu karjeru izvērtē, uzdodot jautājumu „kā vispār tāda iespējama?“, tad skaidrs, ka viņam bija kāda „aizmugure“. To starp citu kādā intervijā atzinis arī bijušais VDK darbinieks Juris Savickis.

    Savukārt Rīgas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā arī vadītāja bija tāda interesanta sieviete – Zuzanna Sočņeva. Viņas biogrāfija ir tāda patumša, jo, piemēram, viņas personīgo lietu personlietu arhīvā nevar atrast. Viņa Otrā pasaules kara gados Latvijā it kā darbojusies kaut kādā pagrīdes grupā, kuru vadījis tāds Marģers Sočņevs. Uzmanību piesaista viņas karjeras straujums. Medicīnas institūtu viņa beidz 1951. gadā, 1952. gadā viņa ir vienkārši ārste, savukārt jau 1953. gadā viņa jau ir galvenā ārste.

    Ja neskaita šādas personības, tuvāka ir otra versija par to, ka cilvēki vienkārši baidījās un neiebilda. Visās šajās lietās parādās tas, ka nav iebildumu, ka visi lēmumi tiek pieņemti vienbalsīgi. Nav tā, ka kāds no ārstiem būtu atturējies parakstīt atzinumu.

    Ja VDK aģentu gadījumā mēs redzam lielu rezonansi sabiedrībā, tad par šo tēmu pašās psihiatru aprindās ir pilnīgs klusums. Cik atceros, Ģederta Melngaiļa gadījumā vēl pirms dažiem gadiem „cunfte“ apgalvoja, ka 1983. gadā piespriestā diagnoze ir pareiza.

    Psihiatru vidē, acīmredzot, ir tāda ļoti stingra, teiksim tā, kopības apziņa, kas, manuprāt, gan ir arī mazliet negatīvi. Ja jāsalīdzina ar mūsu profesiju, tad es pats neatbalstītu, ja mēs šodien noliegtu padomju laikā tapušos vēsturnieku darbus visus un vispār, tomēr zināma iekšēja attīrīšanās ir notikusi – mēs taču nesakām, ka visi šie darbi ir labi. Psihiatriem, šķiet, nedaudz pietrūkst šāda kritiska skatījuma uz pagātni. Tad viņi nekļūdījās, tagad viņi nekļūdās, un rodas jautājums par nākotni – ja viņi nekad nekļūdās…

    Noslēdzot šo tēmu. VDK rīcībā bija dažādi ietekmēšanas līdzekļi – sākot no iebaidīšanas, beidzot ar arestu. Kādos gadījumos, jūsuprāt, izvēlējās psihiatru starpniecību?

    Gadījumi atšķiras. Dažos tas bija ļoti labs paņēmiens, ja cilvēks dzīvoja viens. Tas nozīmēja, ka apkārtējiem viegli varēja pateikt, ka šis cilvēks ir saslimis, un nebija tuvinieku, kuri tādu apgalvojumu apstrīdētu. Bija gadījumi, kad cilvēks ieņēma salīdzinoši redzamu vietu sabiedrībā – jau pieminētais Jahimovičs, piemēram.

    Uz tiesu viņa vadītā kolhoza cilvēki pat bija atsūtījuši vēstuli, norādot, ka viņš ir bijis labs kolhoza priekšsēdētājs. Ar šādu personu izrēķināties citādi bija grūtāk, savukārt atzīt par psihiski slimu – vieglāk.

    Bija gadījums, kad cilvēks bija mēģinājis iekļūt ASV vēstniecībā Maskavā. Acīmredzot, VDK izpratnē šāds cilvēks bija jau tā sevi noskaņojis pret padomju varu un valsti, ka citādi viņu iebiedēt, salauzt būtu grūti.

    *Pilna intervija ar Uldi Krēsliņu dzirdama ierakstā.

    https://www.delfi.lv/news/national/politics/maisi-vala-vdk-un-psihiatrijas-saiknes-verte-vesturnieks-uldis-kreslins.d?id=50752829

  4. Tālivaldis sagt:

    Filma par Latvijas okupāciju angļu valodā 17 minūtes un vēl daudzas citas vietnes.
    https://notimeforsilence.wordpress.com/latvia-2/

  5. Valdis Freimantāls sagt:

    Dziļākā pateicība Tālivaldim un visiem citiem par patiesības paušanu ar dokumentāliem pierādījumiem Tautas tribunala vietnē!

  6. lielie blēži apkaro mazākos :) sagt:

    Lienoši soļi Eiropas Federācijas virzienā:

    http://www.la.lv/vid-pagaidam-nekomente-priekslikumu-par-eiropas-finansu-policiju

    Ar žīdisku neatlaidību zirnekļi pin tīklu…

  7. Valdis Freimantāls sagt:

    Atbilde „arhivs“.

    Padomju laiku murgs palicis atmiņā ar manu norīkošanu iziet pārbaudi pie psihiatriem, kad es prokuratūrai ziņoju par milicijas darbinieku banditisko uzbrukumu un zadzību organizēšanu veikšanu manā privātmājā Rīgā, Līduma ielā 7.

    Izturēju pārbaudi godam un saņēmu speciālistu atzinumu, ka nav pazīmju garīgai slimībai.

    Un tad tikai prokuratūra sāka veikt izmeklēšanu, kas pēc 6 gadiem nobeidzās tiesas zālē, kur Ināra Šteinerte nolasīja spriedumu un vecāko kriminālmeklēšanas inspektoru V.G. saslēdza rokudzelžos un konvojēja uz cietumu.

    Iekšlietu ministrijai piesprieda man izmaksāt 15 912 rubļus (par ko tajā laikā varēja nopirkt māju Mežaparkā).

    Dienā, kad man izmaksāja šo summu, KGB un iekšlietu ministrijas banda man izbruka un naudu atņēma. Tas notika 1986 gadā. Helsinki 86 atbalstītāji tajā laikā tika sevišķi apkaroti.

    Pretlatviskie valsts varas pārstāvji žnaudza mani trafarētā milicijas Moskvičā, uzmetot no aizmuguras sēdekļa ap kaklu sarkanu gumijas žņaugu no auto aptieciņas. Milicis šoferis turēja manas rokas, kamēr slepkava žņaudza.

    Tas notika blakus manai dzīvesvietai Lapu ielā, Āgenskalnā.

    Mani mazie bērni un sieva nesagaidīja mani mājās – abus miličus, slepkavas ātrā palīdzība nogādāja slimnīcā (vienu ar cauršautu roku, otru ar cauršautu labo kāju, lodes ceļs 17 cm.)

    Naudu, kopā ar manu auto Vaz 2011 savāca milicijas kapteinis gruzīns, kamēr mani arestēja un visu vienos zilumos aizveda uz Daugavgrīvas ielas 1 milicijas nodaļu nogalināt.

    Tikai pateicoties tam, ka ieplānotā mana slepkavība nebija zināma šīs milicijas nodaļas dežurantam, man izdevās kamerā uz grīdas, mirstot izsaukt ātro palīdzību, kura atbrauca un konstatēja, ka esmu vēl dzīvs! Šim izsaukumam uz milicijas nodaļu, ārstu brigade nebija KGB speciāli sagatavota (Kā pirmā ātrās palīdzības ekipāža, lai konstatētu manu nāvi un tikai noformētu dokumentus).

    Tāda ir Helsinku 86 daudzpusīgā cīņa par latviešu ģimeņu tiesību aizstāvību Latvijā!

    Līdz šai dienai valsts institūcijas apkaro katra Helsinki 86 patriota darbību Latvijā!

    Ja nebūtu palicis dzīvs Linards Grantiņš un es – latviešu ģimenes nekad neuzzinātu PATIESĪBU par 1986 gada cilvēktiesību aizstāvības cīņām Latvijā (drausmīgajā KGBistu visatļautibas valstī).

    Visi pērkamie žurnālisti patiesību noslēptu un melus uzdotu par patiesību!

Atbildēt