Māris M. Nav jāšaubās, kas ir Armands Melnalksnis

Ja tas ir tas pats Armands Melnalknis, tad jebkādi jautājumi par viņa piederību vai nepiederību komunistu/cionistu slepkavu mafijai pilnībā izpaliek.


http://literatura.lv/autors/Armands-Melnalksnis/25317

MELNALKSNIS Armands Astrīds (dz. 1943.15.V Strazdes pag.) – dzejnieks.
Dz. ārsta ģim. Beidzis Rīgas 24. vakara vsk. (1986) un Augstākos lit. kursus Maskavā (1979). Strād. dažādus darbus (1959-64), bijis Rīgas raj. kult. nama masu sektora vad. (1964-68), Ogres tipogrāfijas korektors (1973-74), RS konsultants referents (1977), izdevn. „Liesma“ redaktors (1979-81), Ljas Reklāmas aģentūras red. (1988-1990), Rīgas pils. Tautas dep. pad. sekretārs (1990-91), Ljas – Zviedrijas firmas SIA „Optima“ izpilddirektors (1991-93), SIA „Loja-K“ ģenerāldirektors 91993-94), uzņēmuma „Vidzemes tirgus“ direktors (1994-95), informatīvā biļetena „Demokrātiskā partija „Saimnieks““ redaktors (1997-98). Bijis Ljas Tautas frontes aktīvists. Vairākus gadus – Ljas Nacionālo kultūras b-bu asociācijas sekretārs. RS b. (1975).
Pirmā publikācija – dzejolis „Es zinu: grūti vientuļai sirdij… “ žurn.
„Zvaigzne“ 1967 (4. nr.). Izdoti krāj. „Mainība“ (1973), „Karsts sudrabs vēja dūdās“ (1978), „Tāda sirds“ (1982), „Mīlu-nemīlu“ (1996). Dzejoļi saturā laikmetīgi un izteiksmē spriegi, bet stilistiski neviendabīgi. M. atdzejojis no kr. valodas, t. sk. A.Isahakjana dzejoļus izlasē „Tēvu zemes dūmi“ (1979, kopā ar citiem). Rakstījis dziesmu tekstus populārām 70. gadu t-ra izrādēm „Reiz Jaungada naktī“ (komp. P.Plakidis), „Stārķa matemātika“ (komp. A.Kublinskis).
L. Skromule S. Armands Melnalksnis // Talsu novada literāti. Talsi, 1998.
I. Sekste.





Sākums:

Lasītājs(Endijs).Tautas labklājība iespējama tikai nacionālā valstī !

LRTT piebilde:

Ar sarkano es marķēju sarkano slepkavu aktīvākās iestādes !!!

Tas, kurš tajās IESTĀDĒS darbojies, nav pieskaitāms pie cilvēku rases.

Ar laiku jau visi sūdi uzpeld virspusē(armandi alkšņi) un tad jau vairs nav jāmin, kurš ir kas vai, kas ir kurš ?!

-Viņi visi gaida Krimas- Ukrainas situācijas “rašanos”… .

-Viņi, visi šie “bijušie” komunisti, būs tie, kuri atkal veiks asinsdarbus pret latviešu tautu. Komunisti nav klasificējami kā cilvēki. Tie ir sātaniski radījumi, kuriem homo sapiens morāle ir sveša.

-Cilvēks, tas nav tikai ķermenis, bet Gars, kurš ar fiziskā ķermeņa palīdzību realizē savu attīstību Garīgajā pasaulē.

-Cilvēkveidīgajā ķermeni var iemājot zemiskas Garīgās pasaules kreatūras, kuras tādā veidā sevi apgādā ar eksistencei nepieciešamo enerģiju.

-Sātaniskās radības nesaņem enerģiju no Garīgās pasaules. Tās eksistē no ciešanu enerģijām.

-Komunists nav spējīgs radīt.

-Viņš ir tikai iznīcinātājs.

-Viņu ļaunums ir bezgalīgs un tāpēc viņi ir fiziski iznīcināmi.

-Jūdaisms- “kainisms” ir viņu “garīgais” avots !

Katram godīgam cilvēkam ir jāzin par tiem, kas viņam līdzās, lai attiecīgajā X stundā nedabūtu “nazi mugurā”. Pie mazākās aizdomas, par putinbandas “zaļo cilvēciņu” parādīšanos, latviešu zemessargiem, lai novērstu latviešu tautas kārtējo slepkavošanu, ir fiziski jālikvidē šie potenciālie slepkavas.

-Komunists Armands Melnalksnis ir viens no šiem potenciāliem slepkavām !





Sarkano izdzimteņu kloāka:





Paliek liels jautājums: vai hazāru mafijas vadoņu neiedomājamā ļaunuma un mežonīguma pret cilvēku rāsi cēlonis ir blakne vai daba vai audzināšana? Daži domā, ka šis treknais parazītisms un nosliece uz masu slepkavībām, iesaiste pedofīlijā un bērnu asinsizliešana un bērnu upurēšana ir indīgas kultūras sekas, kas vislabāk tiek apzīmēta kā ļaundabīga klanu sistēma (tribālisms), kas raksturīgs ar paranoidālām grupas rases pārākuma ilūzijām. Citi domā, ka hazāru vadoņi ir Kaina asinsmantinieki, tas ir, “Kaina bērni”, kuri ir paši Nelabie, un kuriem galīgi nepiemīt dvēsele, nedz cilvēciska apziņa, bet kuri ir tīri plēsoņas kā meža zvēri – vienlaikus esot neiedomājami divdabīgi, tas ir, spējīgi ārēji valkāt labu liekulību un jauku seju . Varbūt ir abi faktori. Katrā gadījumā ir pēdējais laiks šo ļaunumu izgaismot, lielāko ļaunumu, kādu pasaule jebkad pieredzējusi. Ir laiks pasaulei sadarboties, lai izravētu šo problēmu tagad un uz visiem laikiem, ar visiem nepieciešamajiem līdzekļiem.

Tas ir izvilkums no:

Hazāru(krievžīdu) mafija- Latvijas ļaunuma sakne

30.08.18          L. Grantiņš





Neaizmirsīsim arī 13. apustuli, no kā arī ir cēlies mistiskais 13:

Kristus mācības falsifikācijava !

FOTO: Zināšanai- Racingers ir vienīgais vēsturē, kurš neizturēja šī sātaniskā midzeņa- Vatikāna ārprātu un aizmuka no tā !

Astrīda Babāne sniedz liecības par vienu šādu Sātana midzeni Latvijā:

Astrīdas Babānes kundzes liecības H- 86

Pāvils – žīdu ticības transformētājs kristietībā
Un Pāvils sacīja: Izraeļa tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un šo tautu augsti cēlis, un izdeldējis septiņas tautas Kanaānas zemē un tiem izdalījis viņu zemi par mantību. Ap.d.13.16-19.
Ieturot austrumu svēto skaitli 12, Kristus izvēlējās 12 mācekļus jeb apustuļus.

Sirmā senatnē, daudz gadu tūkstošus pr.Kr. tālās austrumu ze­mēs, kuras apdzīvoja galvenā kārtā āriešu tautas, zinātnieki un priesteri ļoti daudz nodarbojās ar debesu ķermeņu pētīšanu.

Sevišķu vērību viņi piegrieza Saulei un 12 zvaigzņu gleznām zvēru riņķī, kuru Saule iziet gada laikā. Sakarā ar to senās austrumu tautas bija ļoti bagātas ar zvaigžņu mītiem un reliģiozām zvaigžņu leģendām, pie kam zvaigzņojumu skaits 12 skaitījās par svētu un ieņēma izcilu vietu austrumnieku dzīvē tāpēc katram Dieva dēlam un pasaules pestītājam Krišnam, Budam, Zaratustram un citiem, bija 12 mācekļu jeb apustuļu, ar kuriem kopā viņš simbolizēja Sauli ar 12 zvaigžņojumiem.
Bībeles leksikā sastādī­dams tā saucamās 5 Mozus grāmatas, pēc austrumnieku parauga Esra imitēja stāstā par Jēkabu un viņa 12 dēliem Sauli ar tās 12 zvaigžņojumiem un 12 Izraeļa ciltis ar virsvadoni Jahvi(I. Moz.37,9). Tā kā zvaigžņogumu skaits negrozījās, tad Kristus apustuļu skaits nevarēja būt ne mazāks, nedz lielāks par 12.
Visi viņi, izņemot nodevēju Jūdu, bija galilieši, t.i. vietējo āriešu pirmiedzīvotāji, un bija “nemācīti un zemas kārtas cilvēki” (Ap.d.4.13) pa lielākai daļai vienkārši zvejnieki. Starp viņiem nebij un nevarēja būt neviena bagātnieka, aristokrāta, rakstu mācītāja, rabīna vai farizeja, pret kuriem vienmēr Kri­stus uzstājās ar nesaudzīgām runām. Izredzēto apustuļu uzdevums bija “būt par Kristus dzīves, nāves un augšamcelšanās aculieciniekiem un Viņa dievišķās mācības tiešiem klausītājiem, pārņēmējiem un tālāk paudējiem šķirdamies no apustuļiem Viņš apsolīja tiem sūtīt palīgā Svēto Garu, bet nesolīja sūtīt viņiem kādus tehniskus palīglīglīdzekļus jeb “izredzētus ieročus”, piem., augsti mācītus žīdu teologus, liekulīgus farizejus, dižciltīgus Benjamina cilts pēcnācējus, Romas pilsoņus u.t.t., jo Viņam un Viņa paša personīgi sagatavotiem dievišķās atklāsmes sludinātājiem tādi skaļu vārdu nesēji bija pretīgi. Tamdēļ rabīns Pāvils, kurš izdomāja savu aicinājumu par apustuli no debesīm un uzdevās par 13 apustuli, uzskatāms par vienkāršu krāpnieku, blēdi un afē­ristu. Tā kā 13. apustulis Pāvils radās kristietismam par nelaimi, tad 13 skaitās par nelaimes skaitli vēl tagad, (kristiešu teoloģijas Kristus neatstāj) lai arī pēc Kristus uzbraukšanas debesīs turpmāk ieturētu no debess ņemtu svēto skaitli 12. palikušie apustuļi tūdaļ ievēlēja žīda Jūdas vietā galilieti Mateju kā vienu no tiem vīriem, kas bija ar viņiem kopā no Jāņa kristīšanas līdz Kristus uzbraukšanai debesīs(Ap. d.I, 21-22)., Vasaras svētkos arī uz jaunievēlēto Mateju tapa izliets Svētais Gars, kuru pēcāk ar roku uzlikšanu visi 12 apustuļi nodeva turpmākiem Kristus mācības paudējiem bīskāpiem, presbiteriem un diakoniem. Tā cēlās tā saucamā apustuliskā sukcesija (secība). Pēc tās līdz pat mū­su dienām bīskāpu iecelšanu amatā katoļu un pa daļai arī protestantu baznīca ved nepārtrauktā kārtā no apustuļiem kā Sv. Gara saņēmājiēm pirmās Kristus draudzes nodibināšanas dienā vasaras svētkos. Skaidrs, ka kristiešu pirmdraudze neuzskatīja par Kristus apustuli un jaunu bīskāpu iecēlaju nevienu personu, kura nebij visu laiku kopā ar Kristu, nesaņēma viņa sūtīto Sv. Garu vasaras svētku dienā un neietilpa svē­tā skaitlī 12.
Ievēlot Mateju un vēlāk arī citas amatpersonas, Kristus izredzētie apustuļi noteica, ka visas amata personas ievēlamas tikai eklesijās, t.i. visu draudzes locekļu pilnsapulcēs. Tāpēc arī pašas pirmās kristiešu draudzes saucās par eklesijāmjeb sapulcēm(no šejienes franču eglisre-baznīca). Ikkatra draudze resp. eklesija uzņēma jaunus draudzes locekļus resp. brāļus un māsas tikai pēc pamatīgas apmācīšanas un pārbaudīšanas, prasot no viņiem pareizu ticību un la­bus tikumus. Tā kā Kristum ar apustuļiem bija komūna, tad ikviena pirmkristiešu draudze bija komūna.
Kā redzams no Ap.d.2,42-46 un Jēk. 2,5-7 un 5, 1-8 ,tad kristietības nodibināšanās bija ne tikai reliģisks, bet arī sociāls jautājums. Kristum pašam nekā nebija un viņš pulcināja ap sevi ļaudis no nabagākām aprindām, aicinādams pie sevis visus cietējus, bēdīgos un galvenokārt grūtsirdīgos. Līdzībā par bagāto vīru un nabaga Lācaru viņš saka, ka bagātais nokļuvis ellē un nabagais debesīs. “Kamielim vieglāki ir izlīst caur adatas aci, nekā bagātam ieiet debesu valstībā (Lk.6,20). Saviem sekotājiem viņš liek izdalīt mantu par labu nabagiem. Jeruzalmes pirmkristieši pat saucās par ebonītiem, t.i. par nabagiem. Vispār bū­tu aplami apgalvot, ka Kristus būtu iecēlis par savu apustuli kādu aristrokrātu un vēl virs svētā skaita 12.
Tāpēc viegli iedomāties, kāds pārsteigums bija 12 apustuļiem un citiem pirmkristiešiem, kad pienāca ziņa, kad tālu no Jeruzalemes Sirijas bagātajā pilsētā Damaskā parādījies 13 apustulis Sauls vēlāk nosaukts Pāvils , kurš nekad nebij redzējis un dzirdējis Kristu, nebij arī saņēmis Svēto Garu ne vasarassvētku dienā, ne caur apustuļu roku uzlikšanu un pat nevienā eklesijā nebij ievēlēts par brāli. Vēl lielāks uztraukums pārņēma Jeruzalmes pirmkristiešus, kad viņi uzzināja ka jaunradušais apustulis ir agrākais Kristus draudzes vajātājs, sv Stefana noslepkavošanas līdzdalībnieks, pēc tautības ne galilietis(ārietis), bet “ebrejs no ebrejiem, farisejs, rakstu mācītājs(rabins), augstas kārtas Romas pilsonis(aristokrāts) un bagātnieks no tālas Ķiliķijas pil­sētas Tarsas, kurš bija mācījies Jerusalemē fariseja Gamaliela vadītā vadītā rabīnu skolā un bija šausmīgs žīdu ticības fanatiķis un žīdu tautības šovinists.
Tomēr visvairāk pirmkristiešu draudzi uztrauca tas, ka Pāvils sludināja „savu evaņģēliju”, pauda Kristus garam pretējas mācības, uzskatīja jauno Kristus nodibināto ticību tikai par vecās žīdu ticības piepildījumu un turpinājumu, reklamēja žīdus par Dieva izredzēto un augsti celto tautu apzīmēja Kristus sludināto Debess Tēvu per nežīdu tautu izdeldētāju un viņu zemes u. c. mantas izdalītāju žīdiem, sauca visus savu draudžu locekļus par svētiem Ābrāma bērniem resp. par žīdu brāļiem un māsām lika vergiem klausīt saviem kungiem, radīja Kristus mācībai pretējas dogmas, nedzīvoja pēc Kristus parauga, neatzina komūnu, nīda un lādēja Kristus ieceltos apustuļus, aplika draudzes ar nodevām saviem ceļojumiem, lakstojās ar māsām un ieteica brāļu un māsu savstarpējās skūp­stīšanās sveicienu, noliedza sievietes līdzvērtību vīrietim, pārņēma no pagānu mistērijām sakramentus maģiskā nozīmē, ieveda draudzē žīdu teokrātisko iekārtu, nodibināja no žīdu teoloģijas kristiešu teologiju u.t.t.
Aiz minētiem iemesliem pirmdraudze uzskatīja rabīnu Pāvilu par viltus apustuli jeb par vilku avju drēbēs. Kā tāds viņš izvairījās no sastap­šanās ar īstajiem apustuļiem. Tikai pēc 3 gadiem pēc šķietamā aicinājuma par apustuli Pāvils atgriezās no Damaskas uz Jeruzalmi, lai salabtu ar Pēteri un citiem apustuļiem, vienīgi pateicoties Barnabas starpniecībai, apustuļi ielaidās sarunās ar viņu(Ap. d.9, 26-27).Tur viņš pali­ka tikai 15 dienas un sastapās vienīgi ar Pēteri un Jēkabu. Pēc tam no jauna viņš laidās ceļojumā pa pagānu zemēm un tikai pēc 14 gadiem viņš atkal pārnāca Jeruzalemē. Tātad Pāvils nesadarbojās kopā ar Kristus iz­redzētiem 12 apustuļiem.
Ja Pāvila atstāstāmā aicināšanas vīzija būtu bijusi patiesa, tad pēc tik svarīga notikuma viņš tūdaļ steigšus dotos uz Jeruzalemi, sameklētu apustuļus, sīki izprašņātu viņus, kā Kristus dzīves aculieciniekus un viņa dievišķās mācības pastāvīgus klausītājus un saskaņotu visos sīku­mos savu darbību ar viņējo, bet nevis paliktu Damaskā, aizceļotu uz Arābiju, pārnāktu atkal uz Damasku un tikai pēc 3 gadiem atkalatgrieztos, paliktu tur tikai 15 dienas, atkal aizceļotu pie pagāniem uz 14 gadiem un mācītu tos citādi nekā īstie apustuļi.
Lai Kristus draudze stāvētu augstāk par visām citām un tajā būtu kontrolētājs un noteicējs rabīns Pāvils pasludinaja, ka viņš sanēmis savu iecelšanu apustuļa amatā tieši no paša Kristus kādā parādīšanā tuvu pie Damaskas Par šo šķietamo Pāvila aicinājumu atrodami 3 ļoti pretrunīgi nostāsti, kurus var izlasīt (Apustuļu darbi 9. 22. un 26. nod.)
1. Pēc 9. nod. ziņojuma, Kristus tieši nenodod Pāvilam ap­ustuļa mandātu, bet parādās Ananijam un pavēl viņam nodot Pāvilam aicinā­šanu apustuļa amatam.
2. Pēc 22. nod. 21. p. pats Kristus tieši nodod apustuļa mandātu Jeruzalemas templī.
3. Pēc 26 nod., pretēji 9. un 22.nod. ziņojumiem, jau pašā pirmā parādīšanā pie Damaskas Kristus tieši nodod Pāvila apustuļa mandātu. šis trešais nostāsts vairs pat ne ar vienu vārdu nemin Ananiju un otro parādīšanos templī. Tāpat pretrunīgi ir Pāvila aicināšanas blakus apstākļu apraksti.
Pēc 9. nod Pāvila ceļa biedri dzird Pestī­tāja balsi, bet neredz viņu pašu;
pēc 22. nod redz gaišumu, bet nedzird balsi;
un pēc 26. nod. paliek nezināms vai ceļa biedri dzirdējuši balsi vai ne.
6. nod. noklusē arī par Pāvila acu apžilbināšanu no gaišuma, par ko stāsta 9. un 22. nod.
īsi sakot, pirmā “Jaunās derības”, teologa Pāvila aicināšana no debesu gaišuma stipri atgādina pirmā “vecās derības” teologa Mozus aicināšanu no nesadegušā ērkšķu krūma liesmām (2.Moz. 3). Mozum Jahve parādās redzamā un dzirdamā veidā un runā ar viņu vaigu vaigā”(2.Moz. 33.,11), tāpat arī jaunās derības teoloģijas dibinātājam Pāvilam Kristus parādās redzamā un dzirdamā veidā un pēc patikas informē viņu par patreizējiem jautājumiem. Tāpēc uz iedomātās Kristus atklāsmes pamata Da­maskā Pāvils nodibināja jaunās derības teoloģiju gluži tāpat, kā uz Jahves atklāsmes pamata Sinaja kalnā Mozus nodobināja vecās derības teoloģiju.
Augstprātīgais farisejs un žīdu rakstu mācītājs Pāvils iedomājās, ka agrākie 12 apustuļi bijuši tikai pagaidām līdz viņa aicināšanai. Kā ķezari, karaļi, augstie priesteri un vēlāk pāvesti patriarhi un metropoliti saņēma varu ne no cilvēkiem, bet „no Dieva žēlastības”, tāpat ar lieluma māniju sasirgušais farizejs un rabins Pāvils kļuva par apustuli ne no cilvēkiem, nedz caur kādu cilvēku, bet, pēc viņa paša apgalvojuma, caur „Jēzu Kristu un Dievu Tēvu”. Tāpēc par savu darbību viņš uzskatīja ka nav jādod atskaites nevienam cilvēkam, nerēķinājās ar Kristus ieceltiem 12 apustuļiem un rīkojās pilnīgi patstāvīgi pēc sava prāta.
Kā redzams no Pāvila vēstulēm, tad viņš ne tikai mācīja citādi, nekā Kristus apustuļi, bet arī stingri atspēkoja viņu evaņģēliju, no­saucot viņus pat par suņiem un velna kalpiem. “Apustuļu darbu” autors vai autori piegriež izcilu vērību Pāvilam un gandrīz pavisam nobīda pie malas Kristus īstos apustuļus, pat padarot Kristus mīļo mācekli Jāni tikai par Pāvila palīgu(Ap d.I3,5). un ignorējot Pēteri ar visām viņam Kristus atdotām debesu valstības atslēgām.
Un cik gan pēc uzbraukšanas debesīs Kristum, kas, dzīvodams virs zemes vienmēr bija tālredzīgs, attapīgs, asprātīgs un lielisks, vajadzētu kļūt tuvredzīgam, neapķērīgam, vieglprātīgam un apstulbušam, lai atstumtu savam uzdevumam labi sagatavotus 12 apustuļus, to vietā ieliekot fariseju Pāvilu un līdz ar to galīgi sagrozītu savu ideālo mācību, ieliekot tās vietā žīdu materiālismu un formālismu.
Pāvila iedomātā debesu aicināšana un iecelšana par apustuli ne no cilvēkiem, bet no Dieva žēlastības, uzskatāma par vienu no vislielākām maldināšanām ar ļoti svarīgām vēsturiskām sekām: kad žīdu fanātiķis Pāvils pārliecinājās, ka kristietisms ar savu varonīgo un ideālo āriešu mā­cību nebija vairs iznīcināms ne ar kādiem līdzekļiem un ka tas jau bi­ja izplatījies visā Romas impērijā, kur valsts likumi atļāva pilnīgu ticības brīvību un aizliedza ikvienas religijas vajāšanu, tad viņš pārsviedās kristietisma pusē, lai to padarītu par “žīdu reliģiju priekš nežīdiem” izveidotu to žīdiem labvēlīgā garā un uz reliģiskiem pamatiem piespiestu nežīdus tapt par žīdu draugiem, un pat par Abrahāma garīgiem bērniem resp. par žīdu garīgiem brāļiem un māsām, kas viņam arī spīdoši izdevās. Protams, ka žīdu garīgā aristrokrātija ar savu la­bi izstrādāto teoloģiju centīgi pabalstīja Pāvilu šai viņa šovinistiskajā uzņēmumā. Tagad pat pastāv ieskats, ka Pāvila vārdā bija ietērpta vesela žīdu politiķu organizācija, kuras uzdevums bija nicināt kristiešu varonīgo āriešu garu un pakļaut pašu ārismu žīdismam. Tā radās kristiānisms ne kā jauna spilgta, ideāla un varonīga reliģija, bet kā žīdu reliģijas sakropļots piedēklis, kura pamats ir mozisms un no tā izrietošās dogmas.

4 Komentāri “Māris M. Nav jāšaubās, kas ir Armands Melnalksnis”

  1. Maris sagt:

    Andris Bunka arī raksta dzeju.
    .
    .
    .
    Admins
    Ļoti daudz slepkavas(noziedznieki) raksta dzeju… .

  2. Valdis Freimantāls sagt:

    Vēl nav atvainojies Linardam Grantiņam un visiem H86 dalībniekiem – Latvijas patriotiem!

    Gaidīsim pacietīgi Melnalksņa atvainošanos!

    Man šķiet, ka nesagaidīsim. ( Bet varbūt notiek brīnums un komunists nostāsies mūsu pusē)?

    Nekad jau visu nevar zināt!

    Liekulība ir komunistu galvenā īpašība! Liekulība un drausmīga nežēlība!

    Cerams, ka asās tribunāla rīkstis modinās tautu!

    H 86 pateicās ikvienam lasītājam par drosmi un saprātu!

    Latviešu saprāts uzvarēs!

    Tautu neapmuļķos!
    Latvieši atjaunos visas 1940. gadā iznīcinātās latviešu biedrības, kur cienīs likumīgos RLB 1938. gada statūtus!

    Melnešu demagoģija drīz sabruks kā kāršu namiņš!

    Kā sabruka PSRS.

  3. No Maarupes sagt:

    Visiem, kas kaut kad, kaut kur satiek sho atkritumu armandu m. iesplaujiet tam purnaa…vismaz!

  4. nekas netiek aizmirsts sagt:

    Vai ievērojāt, kas ir kopīgs Leonardam Inkinam ar aizsargiem, Lāmas pazušanu bez vēsts un Armandam Melnalksnim ar atmodas vienas no atpazīstamākās sievietes Itas Kozakeviča mīklaino noslīkšanu Itālijā (nu gluži tikpat mīklainu kā kinooperatora Jura Podnieka, rakstnieka Jāņa Mauliņa mīklaino noslīkšanu).

Atbildēt