Runā lasītāji. Aivars Šlomo dēls Lembergs

Sīrs saka:(kopēts no interneta)

Latviešu nabags, šodien 14,47

“Krievu nacistiski fašistiskie okupanti ir uz vienu roku ar Aivaru Šlomo dēlu Lembergu (Lemberga biogrāfija atklāj, ka viņš ir žīds, par šo atklājumu no čekas maisiem Krievijā un Latvijā bij. VDK pasūtījuma slepkava Lemberga uzdevumā nogalināja A.Grūtupu, “romāns” Bailes) un Saskaņu- Kremļa partiju Latvijā.

Pastāv slepens “Fakts D”, ka, iespējams, čekas maisi ir ar VVF vai Zatlera, Godmaņa, Borovkova starpniecību nogādāti Maskavā esošo Latvijas politiķu vadīšanai Kremlim vajadzīgā virzienā- lai Saskaņa nonāk valdībā un pie valsts noslēpumiem sakarā ar NATO un ASV.

Aivars Šlomo dēls Lembergs uzskata, ka Latviju ir okupēta no NATO un ASV, Kanādas.

LV armijas virspavēlnieks R. Vējonis dzīvo bailēs, ka viņu var nogalināt Krievijas specdienestu slepkavas no PSRS VDK laikiem un izdarīs tā, kā liks kambarkungs Aivars Šlomo dēls Lembergs, kura kurators dzīvo Maskavā, kurš caur Krievijas specdienestu slepkavu pasūtīja, vai veica uzdevumu nogalināt Andri  Grūtupu, tostarp, lai iebaidītu SAB vadītāju, ģen-prokuratūras vadītāju, R. Kozlovski, DP vadītāju. Ministrus un deputātus, kas pretojas. Gods un slava latviešu patriotam A. Grūtupam !”

Mjā …, interesanta informācija šodien uzpeldēja iekš ”Apollo” portāla.
Nezinu gan, par to godu un slavu ….

==============================================================================

LRTT piebilde:

Pareizi !  VVF, Godmanis un Borovkovs ir “jebreji”, bet Zatleram sieva no tās šlakas. Kā nekā,- reiz gribēja pat ar tanku palīdzību būt kopā ar Saskaņu !

Visos svarīgos posteņos sabāzti sātanistu sektas pārstāvji.

To, ka Lembergs ir žīds, šajā i- vietnē jau vairākkārt ir sacīts, jo ārzemju presē viņš tiek uzsvērts kā JEWA(žīds). Latvija mudž no šīs sātaniskās sektas pārstāvjiem. Bet pamazām jau pasaule mostas, tā teikt, gaisma sāks aust un Gaisma sātanistiem nozīmē nāvi. 13 “jewas” Lemberga LIETAS liecinieki ir aizraidīti uz Viņsauli un neviens Latvijas Tiesībsargājošais orgāns pat nav uzdrošinājies iepīkstēties… .

Velna ducis ir pilns, domājams, ka nākošais būs Lembergs pats.

16.09.17        LRTT

==============================================================================

https://tencinusarunas.wordpress.com/2017/09/10/zidi-multikulturalisms-politkorektums-un-kars-ar-runas-brivibu-andrew-joyce-ph-d-20-11-2014/

Tukots no http://www.theoccidentalobserver.net/2014/11/20/jews-multiculturalism-and-the-war-on-free-speech-a-too-case-file/

No kurienes Latvijā tiek ieviests multikulturālisms, politkorektums ?

Rūpīgi izlasiet !

Žīdi, multikulturālisms, politkorektums un karš ar runas brīvību. Andrew Joyce, Ph.D. 20.11.2014 Sep
10
by Ivars Līdaka
(Iesaku šeit autora vārdu ‘baltie’ saprast kā ‘pamatiedzīvotāji’ un ‘krāsainie’ kā ‘imigranti’, gan izņemot ‘baltā Austālija’. Manuprāt, autors to tā arī saprot, jo viss saturs ir par bīstamu imigrantu, tostarp, žīdu procentu un spiedienu uz pamatiedzīvotājiem, īstenībā nemitīgi tiecoties pēc žīdu priekšrocībām. I.L.)

Viens no svarīgākajiem darbiem, ko ‘The Occidental Observer’ (TOO) ir veicis pēdējos gados, ir bijis kataloģizēt žīdu pūliņus veicināt multikulturālismu un ar ārkārtīgi represīviem paņēmieniem apklusināt jebkādu runu, kas kritizē multikulturālismu un žīdu lomu tā nerimstošā uzspiešanā.

Šā gada sākumā ‘Brenton Sanderson‘s sniedza apdullinošu tālākieskatu žīdu karā ar balto Austrāliju, atzīmējot, ka “papildus slūžu atvēršanā masveidīgai ne-balto imigrācijai, šīs žīdu veiktās kampaņas Austrālijas sabiedrības radikālai pārbūvei žīdu interesēs izšķiroša daļa ir bijusi iznīcināt kritiku par šo imigrāciju un multikulturālismu – un žīdu lomu šīs postošās politikas ieblēdīšanā baltās Austrālijas populācijai.”

Sandersons norādīja uz galvenajiem paņēmieniem, ar kādiem organizētā žīdu pasaule izvērsa un darbināja savu ietekmi divās frontēs, piemēram, veidojot “domnīcas” un izplatot “atskaites”, kas tad tiek novadītas valdībā. Nevēlēto žīdu ietekme šajā procesā ir ne tikai satriecoša vēriena ziņā, bet arī uzrāda to blēdīgumu, kādā dzīvojam demokrātiskās sabiedrībās. Piemēram, Sandersons ir atzīmējis, ka

“žīdu aktīvista Valtera Lipmana (Walter Lippman) vadībā (un slepenībā) ietekmīgā Publisko Attiecību Komiteja ir 1975.gadā piegādājusi Austrālijas parlamentam ziņojumu, kas izlicis “multikulturālismu” kā Austrālijas valdības politikas kodolu. Tā ir ieteikusi Austrālijas sociālo politiku formulēt uz četru pamatelementu pamata. Viens no šiem ieteikumiem, kā kopsavilcis žīdu akadēmiķis ‘Andrew Markus’, ir bijis, ka: “likumdevējs ir jāprasa pasludināt ārpus likuma rasu atšķirības, un jāuztur un jāveicina tiesības ar cilvēktiesību komisijas nodibināšanu. Atsaucoties uz šo un citiem šīs Komisijas ieteikumiem, kas īstenībā bija Lipmana ieteikumi, “multikulturālisms” 1970.gadā tika pieņemts par Austrālijas oficiālu politiku un turpināts 1980-ajos gados ‘Fraser’a [1975–1983] un ‘Hawke’ valdībās [1983-1991].Tādējādi, ar nolūku sasniegt multikulturālisma mērķus, žīdu aktīvisti kopš sākuma bija noteikuši aizliegt un sodīt katru runu, kas kritizē ne-balto imigrāciju un multikulturālismu. Jaunais politkorektas runas kods drīz tika pastiprināts ar likuma svaru, ieviešot rases un reliģijas aizskaršanas likumus, kas padarīja citādi domājošo runu par noziegumu.”

Savas eseju sērijas sākumā par žīdu pūliņiem paaugstināt Spinozu rietumu intelekta vēsturē līdz bezmaz kosmiskam svarīgumam, es norādīju uz modeļu, noslieču un kopdarbības, ar kādu žīdi kā grupa attiecas uz savu uzdevumu, atpazīšanas nozīmīgumu. Spinozas gadījumā es saistīju žīdu pūles pārspīlēt viņu devumu ar plašākiem žīdu pūliņiem iemūžināt priekšstatu par ‘žīdu ģenialitāti’. Es ārkārtīgi rūpējos precīzi uzrādīt izmantotos procesus, pakāpes un paņēmienus.

Tāpat, es uzskatu, ka mums kā intelektuāļiem un rakstniekiem, kas strādā balto aizstāvības labā, ir ārkārtīgi svarīgi uzturēt interesi par žīdu aktīvismu vēl aptverošāku, un, īpaši, pamanīt veidu, kādā šie procesi tiek pārkopēti viscauri vēsturiskajam laikam un dažādās ģeogrāfiskās vidēs. Savā personīgajā pieredzē, sarunās ar draugiem, radiem un kolēģiem par rases problēmām un žīdu ietekmi es labāk tieku saprasts, nevis pievēršoties žīdu ietekmes apjoma faktu apgalvojumiem, bet drīzāk procesiem, ar kādiem šī ietekme tiek panākta.

Skaidrs fakts ir, ka daudzi labas gribas baltie cilvēki ir tikuši ar kroplas izglītības un plašsaziņas vides uzturēšanu ietrenēti uzskatīt par ‘sazvērestības teoriju’ katru apgalvojumu, kas neceļ žīdu pasaules statusu un labklājību. No manas pieredzes ‘sazvērestības teorijas’ birku var pārvarēt tikai ar žīdu lietoto sarežģīto, bet īstenībā ļoti ‘parasto’ žīdu interešu neatlaidīgas panākšanas un izmantošanas paņēmienu skaidrošanu, kas dažkārt ir spēkus atņemoša.

Parādīšana, ka šie paņēmieni tiek lietoti atkārtoti, vienveidīgi un dažādās vidēs, pastiprina būtību, ka lai gan te noteikti ir ārkārtīgs sazvērestības apjoms, tomēr ir ļoti maza vajadzība pēc ‘teorijas’ no mūsu puses. Jo fakti runā paši par sevi, un nav vajadzības aizbāzt spraugas ar neīstiem minējumiem jeb, kā parasti domā, ‘grēkāžiem’. Ar rūpīgiem laiku prasošiem pētījumiem un izķemmējot dažādās šķipsnas, kas sastāda žīdu aktīvismu, mēs varam nonākt pie vēsts, kas spēj satriekt pat visaklākos no liberālajiem baltajiem.

Šādā ievirzē un ar šādu nolūku es šajā esejā vēlos, balstoties uz ‘Brenton Sanderson’a Austrālijā un ‘Kevin MacDonald’a darbu par vispārējo metodi pievērst uzmanību Britānijas iztirzājumam. Es rādīšu, ka tur žīdu aktīvisma procesi un iezīmes kopš 1950-ajiem gadiem multikulturālisma un runas brīvības apcirpšanas labā ir precīzi atkārtoti tieši tajā pašā veidā, ko pieredzēja Austrālija. Redzēsim to pašu uzvilktu un nevēlētu žīdu akadēmiķu un juristu ietekmes līmeni. Redzēsim to pašu musinošo žīdu “domnīcu” veidošanu. Redzēsim to pašu “pārskatu” ražošanu, kas pēc tam tiek kā spridzeklis iedabūts valdības kodolā, kur ‘uzsprāgst’ ar postošām sekām baltajiem. Dzirdēsim tos pašus izteikumus, atpazīsim tās pašas dogmas un pieredzēsim tās pašas nodevības. Aizmugurē redzēsim to pašu roku.

Pretēji vispārpieņemtajam, Britānijā nav skaidri definētu ‘naida runas’ likumu. Tas daļēji ir mantojums no fakta, ka vairums britu likumu attiecībā uz rasi un runas brīvības ierobežojumiem ir ieviests un uztiepts ar musinošiem un neapšaubāmi nedemokrātiskiem līdzekļiem. Nav balsojumu un nav amatpersonu, kurus varētu identificēt kā vainīgus vēlētāju priekšā. Kā ir noticis viscaur Rietumos, tā ir bijusi revolūcija no augšas.

Mēs dzīvojam laikmetā, kurā būtiski likumi tiek darināti ēnās un ieslidināti kodekos zem jebkādas maskas, izņemot patiesību. Galvenais līdzeklis, kas ierobežo runas brīvību Britānijā, ir nekaitīgi nosauktais Likums par publisko kārtību (Public Order Act; 1986), daļa no kura liedz

“rasu naidu pret cilvēkiem vai grupām, tostarp, krāsu, rasi, etnisko izcelsmi un nacionalitāti. Tas var ietvert draudīgu izturēšanos un rakstītu materiālu, kas paredzēts nemiera un spriedzes izraisīšanai”.

Kā tieši valdība var aizliegt kaut ko tik netveramu kā ‘naids’, ir atstāts nepateikts, tomēr nācijas apmaksā karus pret ‘teroru’. 2006.gadā Likums par sabiedrisko kārtību ir papildināts, iekļaujot reliģisko naidu. Šķietami šī izmaiņa izdarīta sakarā ar ‘islamofobijas’ rēgu, bet, kā tūlīt rādīšu, tas ir dēļ žīdu gadu desmitu pūliņiem aizstāvēt abas žīdu identitātes ‘puses’.

Žīdi tādu likumu iedabūšanā Britānijā ir bijuši aktīvi vismaz kopš 1940-ajiem gadiem. Pēc II Pasaules kara Britānija tomēr bija noderīga vairākām grupām, kas simpatizēja fašismam un rasiskam nacionālismam. Šīs grupas kopā ar augošo daiļrunīgo politikāņu, kā ‘Enoch Powell’s, izvirzīšanos, satrauca žīdu populāciju.

Protams, tā bija tā pati žīdu populācija, kas bija par britu palīdzību kara laikā atdarījusi, atbalstot jebkādā iespējamā veidā Irgun (paramilitāra cionistu organizācija) teroristisko kampaņu pret britiem Palestīnā. Kāds žīdu vēsturnieks ir atzīmējis, ka žīdi Britānijā ir devīgi sponsorējuši “ieroču iegādi žīdu pagrīdes karaspēkam, kas karoja pret britu karaspēku” [1].

Žīdu terorisms pret Britāniju kulminēja 1947.gadā ar divu britu armijas Izlūkošanas korpusa apakšvirsnieku (NCOs), seržanta ‘Clifford Martin‘a un seržanta ‘Mervyn Paice‘ nolaupīšanu. ‘Martin‘u un ‘Paice‘ viņu žīdu sagūstītāji bija situši un mocījuši līdz asinīm, līdz pakāruši eikaliptu birzī pie ‘Netanya‘s. Pie viņu līķiem bija pielikts mīnu slazds, kas tos sarautu gabalos, mēģinot tos atgūt. Šī brutālā un sadistiskā slepkavība ‘sežantu lietā’ bija pēc Jeruzalemes Ķēniņa Dāvida viesnīcas (britu štāba Palestīnā) bombardēšanas pirms gada. Jaunais briesmu darbs iededza pretīguma vilni visā Britānijā. Precīzāk, šīs darbības lika britu tautai pārdomāt par žīdu uzticamību. Pēc Martina un Peisa pakāršanas visā Britānijā izlauzās pretžīdu dumpju sērijas, vēl vairāk satraucot žīdus, kuri joprojām turējās pie tukšiem britiska patriotisma solījumiem. Visā valstī tika grauti vai apzīmēti ar saukļiem “Hitleram bija taisnība” žīdu veikali.

Tad žīdi veica pirmos darbus runas brīvības aizliegšanai Britānijā. Leiboristu partija, pārpludināta ar žīdu komunistiem, 1940-ajos un 1950-o gadu sākumā nodrošināja šiem pūliņiem galveno izpausmes līdzekli. Pēc Ķēniņa Dāvida viesnīcas bombardēšanas 1946.gadā žīdu delegāti ikgada leiboristu konferencē mēģināja izdabūt cauri “antisemītisma pasludināšanas ārpus likuma” rezolūciju [2]. Tomēr šī bombardēšana cionistiem tūlīt maksāja daudzus pretžīdu biedrus leiboristu kustībā, un priekšlikums tika uzsvērti iznīcināts. Tomēr pēc seržantu lietas britu Apakšnamā tika ieviests cits skaidrs priekšlikums antisemītisma padarīšanai ārpus likuma, bet arī to noraidīja pirmajā lasījumā 1948.gadā [3]. Šādi tieši un skaidri pūliņi turpināja ciest neveiksmi. Darbā ‘Race Politics in Britain and France: Ideas and Policy Making Since the 1960s‘, ‘Erik Bleich‘s atzīmē, ka “1950-o gadu beigās un 1960-o gadu sākumā žīdu grupas prasīja likumus pret antisemītisku publisku runu šajā laikā, bet nav mazāko liecību, ka šis spiediens panācis būtiskus rezultātus” [4].

Tālāki pūliņi panākt tādu likumdošanu tika mēģināti zagšus, vairāk vispārinot uz rasi, nevis skaidri uz žīdiem. Šie pasākumi tika veikti, lai gan nesekmīgi, ar tam gatavu balto parlamenta locekļu (M.P.) palīdzību, kuriem spēcīgi palīdzēja žīdi. ‘Bleich‘s atzīmē, ka “neliels skaits individuālu leiboristu partijas biedru parlamentā piedāvāja antidiskriminācijas likumus. 1950.gadu sākumā ‘Reginald Sorensen‘s un ‘Fenner Brockway‘s katrs iesniedza ‘krāsas barjeras likumprojektus’, kas paredzēti novērst diskrimināciju pret melnajiem britu zemē.” [5]. ‘Brockway‘s ne mazāk kā deviņas reizes deviņos gados mēģināja panākt likumus pret “diskrimināciju” un runas brīvību. Lai gan nav zināms pilns šo politikāņu sadarbības ar žīdiem apjoms, parlamentāro debašu protokols rāda, ka ‘Sorensen‘s palīdzībā žīdiem ir bijis iesaistīts vismaz 1930-ajos gados, pat piedaloties 1945 gada simpozijā “Žīdu nākotne”, kur galvenokārt savai žīdu auditorijai sniedzis priekšlasījumu par “Mūsu Kopējā Cilvēce”. Ir liecības, ka ap to pašu laiku ‘Brockway‘s ir pārkāpis likumu, palīdzot žīdiem ar viltotām pasēm un dokumentiem, kas ļauj tiem nokļūt Palestīnā [6]. Gan ‘Sorensen‘s, gan ‘Brockway‘s ir bijuši galēji liberāli evaņģeliskie kristieši, kas uzrādījuši etnomazohisma pazīmes, kādas skaidrotas pagājušajā gadā īpašā TOO izdevumā par balto patoloģiskumu.

Kopš 1945.gada Britānijas žīdu Deputātu Padome (the Board of Deputies of British Jews) ir strādājusi arī pie “grupu neslavas likuma” projekta, ko galu galā cerējuši dabūt cauri parlamentā [7]. Tālāki mēģinājumi sašaurināt nosodīšanas likumus tika veikti 1952.gadā, kad žīdu parlamentārietis ‘Harold Lever’s iesniedza Privāto Locekļu Likumprojektu (Private Members’ Bill) mainot Britānijas neslavas likumus pirmo reizi piecdesmit gados. Tomēr Levera pūles vēlāk izspieda niknais parlaments tādā mērā, ka uz brīdi, kad viņa likumprojekts kļuva par parlamenta lēmumu, viņa klauzula netika paplašināta, jo viņš un viņa tautasbrāļi bija cerējuši piesegt grupas [8].

Britānijas pirmo likumu, kas satur tādu klauzulu kā ‘grupas neslavas’ aizliegumu, parlamentā iesniedza ‘Frank Soskice’, ‘David Soskice’, krievu-žīdu revolucionāra trimdinieka dēls [9]. Zinātnieki ‘Mark Donnelly’ un ‘Ray Honeyford’s apgalvo, ka ‘Soskice’ ir “sagatavojis likumu” un parlamentā 1965.gadā “virzījis pirmo rasu attiecību likumu” [10]. Šā likuma “mērķis bija pasludināt ārpus likuma rasu diskrimināciju publiskās vietās”, taču žīdu aprindās drīz ir jutuši, ka nav iets pietiekami tālu. Izšķirošs bija 1965.gada likums, kas izveidoja ‘Rasu attiecību padomi’ un apgādāja to ar tiesībām sponsorēt pētījumus rasu attiecību monitoringam un ja nepieciešams paplašināt likumdošanu uz tādu “atklājumu” pamata.

Tā bija veikla taktika. Šī padome drīz sāka sponsorēt pētījumus no “neatkarīgām” grupām, kas sastāvēja un parasti bija arī neapšaubāmi žīdu radītas [11]. Viens no šādu grupu labākajiem piemēriem un noteikti visietekmīgākā bija ‘Politiskā un ekonomiskā plānošana’ (Political and Economic Planning; PEP), it kā “neatkarīga pētniecības organizācija, kuras filosofija un metodoloģija pamatojas socioloģijas principos un vērtībās” [12]. ‘Ray Honeyford’s apgalvo, ka lai gan PEP plunčājās arī citās jomās, “tās ietekmīgākais darbs ir bijis rasu jomā. Nav pārspīlējums teikt, ka tās darbs šajā jomā ir lielākais informācijas, ideju un viedokļu avots par rasu attiecību stāvokli Britānijā un etnisko minoritāšu diskriminācijas pieredzi” [13]. Viena no tās 1977.gada publikācijām ir saukta par “rasu attiecību lobija bībeli Britānijā” [14].

Bet “neatkarīga”PEP nav bijusi nekad. Kopš tās sākuma tā ir bijusi cieši saistīta ar “Britu Nāciju sadraudzības imigrantu nacionālo komiteju (NCCI), grupu, kas strādāja melno un Dienvidāzijas iedzīvotāju ieceļošanas (un demogrāfijas) veicināšanai, bet ko darbināja neapšaubāmi aprobežoti juristi, ja nerunā par Britānijā dzimušiem ebreju juristiem. Vienā no šiem mazajiem neatbildības piemēriem mūsu modernajā “demokrātijā” – NCCI 1965.gadā ir neizskaidrojami iecelta par “britu valdības padomdevēju lietās, kas attiecas uz Nāciju sadraudzības imigrantu integrāciju” [15]. Kopš darbības sākuma NCCI, kas 1968.gadā kļuvusi par ‘Sabiedrības attiecību komisiju’ (Community Relations Commission) ir apgādāta ar žīdu juristu, piemēram, ‘Anthony Lester’s (1936–), personālu.

Lai gan nekad nevēlēts kādā publiskā dienestā, kā teikts viņa Wikipedijas pieteikumā, Lesters ir bijis “tieši iesaistīts rasu attiecību likumdošanā Britānijā”. 1968.gadā Lesters nodibināja ‘Runnymede Trust‘, kas tā vietnē aprakstīts kā “Apvienotās Karalistes vadoša neatkarīga rasu vienlīdzības domnīca”. Indikatīvs šā Tresta etniskā salikuma un tā dziļākas izcelsmes un mērķu rādītājs ir tas, ka Lesters šo organizāciju nodibināja kopā ar savu biedru žīdu ‘Jim Rose‘. ‘Palgrave Dictionary of Anglo-Jewish History‘ šo ‘Rose‘ apraksta kā “Britānijas Rasu attiecības pārskata direktoru … Rasu attiecību likums lielā mērā ir tapis pateicoties viņam.” [16]. Tā ka, ja redzat “domnīcu”, kas aprakstīta kā “neatkarīga”, varat būt droši, ka tās padome lasāma līdzīgi kā ‘Bar Mitzvah‘ (burt., baušļu dēls, žīdu reliģiska ceremonija sasniedzot 13 gadus jeb pilngadību) ielūgumu saraksts.

Viens no galvenajiem veidiem kā Lesters ir izvērsis un uztiepis savu ietekmi uz rasu likumdošanas projektu, ir viņa kā ‘Roy Jenkins’a, žīda ‘Frank Soskice’ galēji kreisā pēcteča Iekšlietu ministrijā, “īpašā padomnieka” iespējas. Ar Lesteru aiz Dženkinsa Britānija ir būtībā nonākusi no žīdu Iekšlietu ministra pie žīdu ietekmētas lelles tajā pašā ministrijā.

Darbā ‘Race Relations in Britain: A Developing Agenda (1998)‘, Lesters pats raksta par savu iesaisti (kaut gan patiesības ziņā viņš ir ‘taupīgs’) Britānijas rasu likumdošanas projektēšanā un ieviešanā. Protams, Lesters, rakstot, ka

“liberālā un apķērīgā ministra Roja Dženkinsa ierašanās Iekšlietu ministrijā 1965.gada decembrī bija izšķiroši svarīga Rasu attiecību likuma radīšanā. … Kad liberāļi 1974.gadā nāca pie varas, es atstāju savu advokāta praksi, lai palīdzētu Rojam Dženkinsam nodrošināt efektīvu likumdošanu, kas bloķē rasu un seksa diskrimināciju.” [17],

savu un ‘Soskice’ lomu mazina. Tālāk viņš raksta, ka “katrai demokrātiskai sabiedrībai ir jārūpējas sekmēt to, ko Rojs Dženkinss neaizmirstami pirms trīsdesmit gadiem definēja kā nacionālo mērķi: vienādas iespējas, ko pavada kultūru daudzveidība savstarpējas iecietības atmosfērā.” [18]

Bet Lesters nekur nav sniedzis kaut cik precīzu paša interešu un nemitīgās aktivitātes rasu un multikulturālisma laukā atainojumu. Sākumam, mēs zinām, ka tas ir bijis Lesters, kurš rakstījis iespaidīgo runu, ko viņš tagad piedēvē tikai Dženkinsam [19]. Turklāt, zinātnieks ‘Peter Dorey’ atzīmē, ka Lesters bijis “vadošais rasu attiecību cīņas veterāns” Leiboristu partijas juristu biedrībā (Society of Labour Party Lawyers), un ka Lesters ir bijis Sabiedrību rasu attiecību komitejas (Society’s Race Relations Committee) priekšgalā, kad tā 1966.gadā izdarīja spiedienu uz valdību skarbākas likumdošanas labā [20]. Atainojot Lestera un Dženkinsa savstarpējo attiecību patieso dabu, ‘Dorey’ citē saraksti starp abiem, kurā Lesters nosoda 1965.gada likumu kā “mazvērtīgu drēbi”, un kurā Lesters piedāvā Dženkinsam

“neapmierinātību iepirkumu sarakstu: valdībai ir jāuzņemas izvērst rasu attiecību likumdošanu, pārklājot visas publiskās jomas, kā nodarbinātību, dzīvokļus, kredītus un apdrošināšanas pakalpojumus, un tai ir jāstiprina Rasu attiecību padome” [22].

Patiesībā Lesters bija viens no galvenajiem modernās multikulturālās Britānijas un to pavadošās represīvās birokrātijas arhitektiem. Tas bija Lesters, kurš uz savu roku 1975.gadā piedāvāja “saskaņotus jaunas likumdošanas principus Rasu diskriminācijas vadlīnijās (White Paper)” [23]. Šie principi bija:

“ka krāsaino iedzīvotāju lielum lielais vairākums ir šeit lai paliktu, ka būtiska un augoša šo iedzīvotāju daļa pieder šai valstij, un ka ir pienācis laiks valdības, rūpniecības un savienību, un parasto vīriešu un sieviešu apņēmīgai piepūlei nodrošināt skaidru un vienādu izturēšanos pret visiem mūsu (!) cilvēkiem, neatkarīgi no rases, krāsas vai nacionālās izcelsmes [24].”

Lesteru, Rozi, NCCI, PEP, ‘Runnymede Trust’ un citus žīdu ietekmes rīkus turpināja izmantoti attiecībā uz nākošajām valdībām, ieviešot nemanāmas bet uzkrājošās izmaiņas britu rasu likumos, izvēršot multikulturālo statusu un pamazām savelkot cilpu ap runas brīvības kaklu.

1985.gadā iesaistījās vēl kāds žīds, lai kriminalizētu balto rasu solidaritātes izpausmes – kad parlamenta loceklis (M.P.) ‘Harry Cohen’ iesniedza parlamentā ”Rasu mekārtību likumprojektu (Racial Harassment Bill). Zinātnieks ‘Rob Witte’ ziņo, ka ‘Cohen’a mēģinājums izgāzās, “pietrūkstot parlamenta laikam” [25]. Nākošā gadā Kohens veica otru neveiksmīgo mēģinājumu, kas izgāzās [26].

(Izdevās) tikai, žīdiem atgriežoties pie zaglīgākiem paņēmieniem, rasu elementus iekļaujot daudz plašākā Publiskās kārtības likumā, (1986). Publiskās kārtības likumu parlamentā iesniedza ‘Leon Brittanisky’ (tagad Leon Brittan), un to atbalstīja galvenokārt ‘Malcolm Rifkind’s, Lietuvas žīdu pēctecis. Tas bija vēl viens veikls gājiens. ‘Brittan’a komandai tika uzdots projektēt Publiskās kārtības vadlīnijas, lai tiktu galā ar kalnraču streiku un demonstrāciju sērijām. Lai gan rasu problēmas ne tuvu nebija saistītas ar notikumiem, kas provocēja šīs vadlīnijas, ‘Brittan’s teica, ka valdība nepacietīgi gaida likumus, kas ierobežotu kalnračus iespējami drīz un, jūtot, ka plašu jomu aptverošs likumprojekts saņems mazāku pretestību, viņš nodrošināja, ka tika iekļauti papildus elementi, tādi kā “rasu naida kurināšanas” kriminalizācija [27]. Tas ir Brittan’a veiklais papildinājums, kas turpina izraisīt problēmas runīgiem rasu nacionālistiem Britānijā šodien.

Pārlūkojot visus šos pūliņus, redzam vienus un tos pašus modeļus. Izmaiņu nedemokrātiskais raksturs, ko mūsu valstīs iestrādā žīdi, gan vēlēti, gan nevēlēti, ir kaili acīmredzams. Te nav sazvērestības teorija. Katrs uzvārds, fakts, organizācija, likums, ko esmu citējis, ir pārbaudāms, un es īstenībā mudinu lasītājus tīklu, uz kuru es šeit esmu norādījis, pētīt arvien dziļāk. Fakti runās paši par sevi.

Pabeidzot, es vēlētos uzsvērt, ka Lesters turpina uztiept multikulturālismu Britānijai. Viņa naids pret visu, kas mums dārgs, ir taustāms. Viņš raksta, ka

“Publiskas norādes uz ‘nāciju’, ‘britu mantojumu’ un ‘tradīciju’ bieži izskatās vairāk kā ksenofobijas ābece. … Izaicinājums nākošajam gadsimtam būs pārskatīt ‘britiskuma’ jēdzienu’, lai atrastu vērtības, kurām var pievienoties katra no šīm kopienām, nezaudējot to kulturālo, reliģisko un etnisko daudzveidību. Mūsu privilēģija un mūsu pienākums ir dubultot tagad mūsu pūliņus, gatavojoties nākošajam gadsimtam [28]. [autora uzsvērums]”.

Reaģējot uz Lestera pūliņiem un viņa līdzjutības centieniem citās balto nācijās es vēlos pārfrāzēt dzejnieku ‘Dylan Thomas‘, sakot, ka mēs nebūsim maigi, saņemot “arlabunakti”, kas tiek mums gatavota, bet būsim nikni un nikni pret gaismas nonāvēšanu.

————

[1] G. Alderman, The Jewish Community in British Politics, (125).

[2] P. Medding, Studies in Contemporary Jewry: XI: Values, Interests and Identity, (108).

[3] Ibid.

[4] E. Bleich, Race Politics in Britain and France: Ideas and Policy Making Since the 1960s, (42).

[5] Ibid, (41).

[6] C. Knowles, Race, Discourse and Labourism, (172).

[7] D.S. Wyman, The World Reacts to the Holocaust, (617).

[8] C. Adler (ed), The American Jewish Year Book, 1953, (234).

[9] M. Donnelly, Sixties Britain: Culture, Society and Politics (115), & R. Honeyford, The Commission for Racial Equality: British Bureaucracy Confronts the Multicultural Society (95).

[10] Ibid.

[11] Donnelly, (115).

[12] Honeyford, (93).

[13] Ibid.

[14] Ibid, (94).

[15] I. Solanke, Making Anti-Racial Discrimination Law: A Comparative History of Social Action and Anti-Racial Discrimination Law, (85).

[16] W. Rubinstein (ed), The Palgrave Dictionary of Anglo-Jewish History (566, 810).

[17] T. Blackstone (ed), Race Relations in Britain: A Developing Agenda (24).

[18] Ibid, (22).

[19] C Williams (ed), Race and Ethnicity in a Welfare Society (38).

[20] P. Dorey, The Labour Governments 1964-1970 (322).

[21] Ibid, (323).

[22] Ibid.

[23] T. Blackstone (ed), Race Relations in Britain: A Developing Agenda (22).

[24] Ibid, (22).

[25] R. Witte, Racist Violence and the State: A Comparative Analysis of Britain, France, and the Netherlands, (71).

[26] Ibid.

[27] T. Brain, A History of Policing in England and Wales Since 1974 (104).

[28] T. Blackstone (ed), Race Relations in Britain – A Developing Agenda (23,31).

http://www.theoccidentalobserver.net/2014/11/20/jews-multiculturalism-and-the-war-on-free-speech-a-too-case-file/