V. Freimantāls. KGB ir kanibālu kantoris
Tiesībsargs, kurš vada kantori, kur nobēdzina un iznīcina Latvijas pilsoņu oficiālos iesniegumus ir nekas cits kā KGB ielikts kadrs !
Iesniedzu Jansonam motivētu dokumentu ar savu parakstu par Rīgas Latviešu Biedrības bandītisko likvidāciju 1993.gada 18.februāra naktī.
Kāds rezultāts ?
Komunistu un KGBistu modrie šķirotāji manu iesniegumu (Tāpat ka Olafa Brūvera laikos) vienkārši atstājuši bez jelkadas atbildes, jo tikko būtu, vienalga kāda atbilde – visa 4. maija K O R U M P Ē T Ā varas varza nogāztos no savām asiņainajām melu un pretlatvisma stalažām ar starptautisku blīkšķi!
Jāsaka, ka tiesībsarga biroju vada gudrs un apsviedīgs speciālists.
Pretstatā Linardam Grantiņam un Dittai Rietumai, kuri par savu darbu Latvijas labā nekad nav saņēmuši N E K Ā D U naudisku atalgojumu un darbojās savas latviskās pārliecības dēļ, tiesībsargs Jansons saņem 45 reižu lielāku algu par manu pensiju.
Lūk, kāda starpība ir 10 bērnu tēva, anti-komunista un 4. maija valsts tiesībsarga ienākumos!
Visa tiesībsargājošā sistēma 4. maija valstī balstās uz L A B I apmaksātu pretlatvisko juristu pleciem !
Viņu uzdevums – apkarot latviešu ģimenes, izdzīt tās no Latvijas un sagraut nacionālu Latvijas valsti kā tādu !
Tas izdarīts, pārkāpjot SATVERSMES likumu 13 vietās, lai garantētu LPSR nomenklatūras nepārtrauktu Latvijas valsts virsvadību, kopš PSRS sabrukšanas.
Mēs visi zinām, kas ir KGB un kāds ir šīs slepenās, vispasaules mēroga organizētās noziedzības sazarojums !
Visās valstīs darbojās šī kanibāliskā kantora “speciālisti”.
Protams, Latvijā viņu koncentrācija ir visaugstākā, jo nevienā citā vietā uz pasaules nav bijusi kolektīvās analītikas centru patstāvīgā darbība.
Atgādinu, ka latviešu biedrību tīklojums, kuru iznīcināja komunisti 1940. gadā, pārsniedza 3 000 neatkarīgas, brīvas biedrības tiešā tuvumā no pastāvīgajām latviešu biedrību biedru ģimeņu dzīvesvietām!(Tas garantē šo centru darbības operativitāti un efektivitāti).
Lūk no kā KGBistu un komunistu sistēmas naudas rausēji baidās visvairāk!
KGBisti izpilda bezierunu pavēles!
Šajā gadījumā galvenā pavēle bija 1993. gada 18.februāra naktī izsist, izšaut un L I K V I D Ē T likumīgi atjaunoto un perfekti darbojošos Rīgas Latviešu Biedrību ! (Meierovics, Levits, Godmanis).
To izdarīja 30 cilvēku teroristu banda un vismaz 100 dažādu rangu Latvijas pretlatviski orientēto , N E G O D P R Ā T Ī G O juristu grupējums, ar tieslietu ministru Levitu priekšgalā.
Vēsturnieku uzdevums ir dokumentēt un sistematizēt pētījumus par visu L A T V I E Š U biedrību iznīcināšanu 1940. gadā.
Šādi pētījumi vispār nepastāv un ir veicami AUGSTĀKĀS steidzamības kārtībā !
Vienlaicīgi ir jāparedz juristu pretlatviskās darbības atbildība par noziegumiem pret latviešu ģimenēm.
18.09.17
LRTT piebilde:
(Meierovics, Levits, Godmanis) Nav nevienam vairs daudz jāpaskaidro, kādas “tautības”(sektas) pārstāvji ir šeit nosauktie.
Viņiem vārdi: TAUTA, GODS un SIRDSAPZIŅA neko neizsaka, jo neatrodas viņu ģenētiskajā spirālē.
Vai foto skatāmajiem ir Sirdsapziņa ?
Mārtiņš Luters pareizi darīja, ka uzskatīja par pienākumu brīdināt savu tautu, lai uzmanās no viņiem.
M. Lutera citāts:“Varbūt ir mūsu vaina, ka līdz šim neatriebāmies un nenonāvējām viņus par Kristus nevainīgām asinīm, par kristiešu vajāšanu, par bērnu asiņu izliešanu, bet par visām viņu slepkavībām, lādēšanām, zaimiem, meliem un izvarošanām ļaujam viņiem brīvi sēdēt mūsu vidū un turklāt vēl apsargām viņu sinagogas, mājas, dzīvību un mantu, padarām viņus slinkus un drošus un palīdzam izsūkt mūsu naudu un mantu, mūs izzobot un apspļaut, lai galu galā mūs pārvarētu, nonāvētu un aplaupītu. Lūk, ko visu viņi ikdienas lūdz un gaida!”
Bet vairāk lasi šeit: http://tautastribunals.eu/?p=16800
Jautājums, ja bija Latvijas okupācija, tad kāpēc par pretvalstisku darbību okupantu labā nav sodīti un savu darbību nožēlojuši visa komunistiskā nomenklatūra un ar kādām tiesībām viņiem bez soda izciešanas ir ļauts ieņemt jebkādu valsts amatu, nerunājot jau par milzu pensijām, regālijām, kas ir klaja ņirgāšanās un okupācijas režīma slavināšana? Tā komunisti Andris Bērziņš bija par Valsts prezidentu, Andris Guļāns par Augstākās tiesas priekšsēdētāju, bet Aivars Endziņš par Satversmes tiesas priekšsēdētāju.
Ja vitāli svarīgos amatos bija bīdīti tādi kretīni kā Andris Šķēle vai Ivars Godmanis, nav jābrīnās, ka latviešu tauta ir apzagta un iedzīta nabadzībā. Tikai paši Andris Šķēle un Ivars Godmanis grib dzīvot kā rietumos, pašlaik viņi apzagušies dzīvo arī kā rietumos, tikai ne mēs.
Latvijā viens otrs tādu dīvainu demokrātijas un korupcijas (zagšanas) indeksu korelāciju pamanījis: “Vispār korupcija ir viens no demokrātijas elementiem. Jo vairāk demokrātijas, jo vairāk korupcijas.” Aivars Borovkovs intervijā Latvijas Radio 4, 10. janvārī
Ir vajadzīga otra Nirnberga
Līvija Leine
Šodien atkal ir tā diena, kad tie, kuriem svēta savas tautas mocekļu piemiņa un kuros dzīva sirdsapziņa, noliec galvas, pieminot komunistiskā režīma upurus.
Apcietināšanas Latvijā sākās jau 1940.gada 5.augustā. Pirmajā padomju okupācijas gadā tiesāja (ziņas joprojām ir nepilnīgas) 7020 cilvēku, toskait 17 bērnus un 172 pensionārus.
1940. un 1941. gadā no Latvijas ar varu tika izvests 15 081 cilvēks, no tiem 1214 bija bērni līdz septiņu gadu vecumam. Desmitiem bērnu un sirmgalvju (dažu jau pusparalizētu izcēla no slimības gultas un ienesa lopu vagonā) nomira pa ceļam, jo nevarēja izturēt necilvēcīgos apstākļus preču vagonos. No tiem, kurus izsūtīja 1941.gadā, ļoti maz bija to, kuri izturēja badu, smago verga darbu un atgriezās Latvijā. Vjatkas “darba” nometnē vien, piemēram, aizgāja bojā vairāk nekā 2000 Latvijas vīriešu virsnieku, skolotāju, advokātu, lauksaimnieku, mākslinieku utt.
Jā, jā, es jau dzirdu kādu pārmetam: cik reižu var runāt vienu un pašu?
Cik reižu?
Tik reižu un tik ilgi, kungi, līdz netiks sarīkota otra Nirnbergas tiesa. Jo nevar būt tā, ka padomju totalitārā režīma laikā bojā gājuši miljoni, bet neviens nav vainīgs. Kā tika apliecināts konferencē “Par divu diktatūru upuriem”, kas 4. un 5. jūnijā notika Rīgā, Krievijā joprojām tiek iztēlots, ka “vainīgo nav, vainīgi bija tā laika likumi”. Protams, var jau teikt: nošautie ir, bet šāvēju nav. Tāpēc jau nošautajiem un viņu piederīgajiem nav vieglāk, ka lode nāca nevis no fašista, bet no staļinista šautenes vai automāta stobra. Tāpēc Latvijai nav vieglāk, ka pusi Otrā pasaules kara laikā bojā gājušo varam pieskaitīt Vācijas, bet otru pusi PSRS “panākumiem karā”. Bet skumjākais un arī traģiskākais ir tas, ka vēl tagad ne tikai mūsu pašu zemītē mītošo revanšu kārajiem padomju varas aizstāvjiem, bet arī Rietumu sabiedrības padomus dodošajiem komisāriem bieži ir atšķirīga attieksme pret abu totalitāro režimu staļiniskā un fašistiskā briesmu darbiem. Kaut arī būtībā abi šie režīmi it kā sacentās, kurš nobendēs vairāk cilvēku. Tikai metodes dažkārt bija atšķirīgas.
PSRS, kā jau nabadzīgākā valstī, iztika ar “dabiskām metodēm” badu un verga darbu. Taču tas tiek “piemirsts”. Ne tikai pašā Krievijā, bet arī pie mums vēl ir daudz cilvēku, kuri sevi lepni sauc par komunistiem. Tas liecina tikai vienu ne pasaules, ne arī Latvijas sabiedrība vēl nav pietiekami informēta. Ir jārunā atkal un atkal. Jāstāsta ne tikai par tiem Latvijas cilvēkiem, kuri bija ieslodzīti Vācijas koncentrācijas nometnēs, bet arī par tiem, ko nobendēja padomju vara. Lai nebūtu tā, ka tad, kad tiesā kādu fašistiskās Vācijas neģēli, par to zina un runā visa pasaules sabiedrība, bet, kad par tādiem pašiem noziegumiem par mierīgu iedzīvotāju nogalināšanu Otrā pasaules kara laikā grib tiesāt kādu no staļinistiem (piemēram, kā tas bija ar Vasiliju Kononovu), atrodas jo nikni slepkavas aizstāvji gan mūsu zemē, gan aiz tās robežām.
Ir cilvēki, kuri saka: jā, Nirnbergā bija vieglāk, tiesa sākās tūlīt pēc kara. Bet komunistiskais režīms sabruka it kā pats no sevis, un it kā nav pieturas punkta, no kura šo procesu sākt. Taču tāds punkts ir. Ir jāapzina visi padomju totalitārisma upuri. Ne tikai tie, kam atņemtas dzīvības. Arī tie, kam padomju gados dzīve tika pārvērsta par murgu, kas tika maldināti, pakļauti totalitārās reliģijas hipnozei. Pamošanās no tās daudziem ir ne mazāk sāpīga.
Konferencē vācu profesors Pēters Māzers izteicis interesantu viedokli: nacistiskais un komunistiskais terors nebija tikai divu tautu lieta, jo abas šis diktatūras atradās dziļā internacionālā mijiedarbībā. Vienīgā atšķirība Vācijā par centrālo asi kļuva rasu ideoloģija, Padomju savienībai centralizētās varas ideja. Bet tāpēc jau nav vieglāk tiem cilvēkiem, kas tika nobendēti, tām tautām, kuras šīs diktatūras iznīcināja.
Kurzemes Vārds, 1999.g. jūnijā
Slepenības kults. Un cīņa ar “kaitīgo” literatūru
Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”
Staļiniskās administratīvi birokrātiskās sistēmas funkcionēšanas svarīga metodoloģiska īpatnība bija slepenība. Tā tika kultivēta arī t.s. Hruščova atkušņa, bet jo it īpaši stagnācijas laikā. Daudzi dokumenti ar grifu “Slepeni”, “Pilnīgi slepeni”, “Dienesta lietošanai” apzīmēti, tika noglabāti specfondos, “īpašajās mapēs”, t.i., — vietās, kuras vienkāršam mirstīgajam nebija pieejamas.
Ar komunistu nākšanu pie varas sākās arī bibliotēku tīrīšana no “ideoloģiski kaitīgas un novecojušas ” literatūras. PSR Savienībā tā it īpaši plaši izvērsās trīsdesmitajos gados, kad no bibliotēku fondiem tika izmesti ne tikai pazīstamo revolucionāru, vēlāko “tautas ienaidnieku”, bet arī visā pasaulē pazīstamo zinātnieku, rakstnieku un politiķu darbi.
Ar “kaitīgo literatūru” karoja ne tikai Galvenā literatūras pārvalde, bet arī komunistu partijas organizācijas, dažādi tautas komisariāti (vēlāk — ministrijas) un arodbiedrības, kuru pārziņā atradās ļoti plašs bibliotēku tīkls.
Latvijā cīņa ar “kaitīgo” literatūru plaši izvērsās jau 1940.gadā. Kā liecina Latvijas Valsts arhīva dokumenti, “iztīrītas” gan lielas, gan nelielas grāmatu krātuves. Daļa no izņemtajām grāmatām iznīcinātas, bet citas nosūtītas uz t.s. “specfondiem”.
Latvijas bibliotēku fondu tīrīšana no “kaitīgajām un nevēlamajām” grāmatām turpinājās arī Otrā pasaules kara laikā. Par to interesantas liecības sniedz Latvijas Valsts arhīva publikāciju daļas vadītājas vietnieces Ivetas Šķiņķes publikācija “Izglītības un kultūras ģenerāldirekcijas darbība 1941.–1944. gadā. Ieskats vēstures avotos (“Latvijas Arhīvi.” 1997. g., Nr. 3. , 97.–111. lp.).
Vēlākajos gados it īpaši aktīvi un neatlaidīgi “kaitīgo” literatūru apkaroja Vissavienības arodbiedrību Centrālā padome. Pakļaujoties tās kategoriskajiem norādījumiem un prasībām, arī Latvijas republikāniskā arodbiedrību padome vērīgi raudzījās, lai bibliotēkās nepaliktu neviens pats “nevēlamās ” grāmatas eksemplārs.
It īpaši plaša “kaitīgās” literatūras izņemšanas kampaņa izvērsta 1953.gadā, kad tika arestēts ilggadējais PSRS iekšlietu ministrs L.Berija. Tas pats notika arī pēc J.Staļina personības kulta atmaskošanas, L.Kaganoviča, V.Molotova un citu funkcionāru antipartijiskās grupas sagrāves 1957.gadā, Ņ.Hruščova padzīšanas no PSKP Centrālās komitejas un PSRS Ministru padomes 1964.gadā un arī vēlākajos gados.
Īpaši aktīvs cīnītājs ar “kaitīgo” literatūru bija LKCK galvenais ideologs A.Pelše. Šajā dokumentu kopā publicēti arī dokumenti, kuri parāda viņa iniciatīvu N. Rēriha darbu apkarošanā.
Pāreja no “slepenības kulta” uz informācijas kultūru Padomju Savienībā aizsākās tikai astoņdesmitajos gados. Šajā laikā Latvijas bibliotēkās no t.s. specfondiem nonāca Annas Brigaderes, Jāņa Akurātera, Aleksandra Grīna un Kārļa Skalbes Kopotie raksti, arī visi A.Sprūdža, E.Stērstes, Valda, J.Veseļa, N.Veldres darbi: lasītājiem tika atdoti arī Kārļa Ulmaņa, kā arī citu Latvijas politiķu darbi. Bez ierobežojumiem tika saņemti arī ārzemju izdevumi.
Vairākus gadu desmitus, visdažādākajās dzīves nozarēs, uzturot visstingrāko slepenības kultu, daudzām paaudzēm tika atņemta iespēja iepazīties ne tikai ar pašmāju literatūru, vēsturi un kultūru, bet arī ar pasaules sasniegumiem šajā jomā. Tas ir jāatzīst par milzīgu ļaunumu un zaudējumu.
Izvilkums no LPSR Iekšlietu ministrijas Pašvaldību departamenta direktora A. Lejas rīkojuma “Visiem pilsētu un apriņķu vecākiem”
(1940.gada augusts)
“(..) Tāpat nekavējoties jāpārbauda publisko bibliotēku un lasītavu grāmatas un žurnāli, izņemot no publiskas lietošanas visus vecā režīma izdevumus, kas pauž Padomju Latvijas darba tautai naidīgu ideoloģiju vai ir savā idejiskā saturā bezvērtīgi.”
Pašvaldību departamenta direktors A. Leja
LVA, 1373.f., 1.apr., 4.l., 1.lp. Oriģināls.
Robežsargu brigādes 3. bataljona 4. rotas komandiera kapteiņa I. Poļa un bibliotekāra K. Alvātera ziņojums par Robežsargu Sporta kluba Abrenes nodaļas Kacēnu tautas nama bibliotēkā izņemtajām grāmatām
Kultūras fondam Robežsargu Sporta kluba Abrenes nodaļas
Kacēnu tautas nama bibliotekārs
Kacēnos 1940.g. “…” septembrī
Pamatojoties uz iekšlietu ministra rīkojumu š.g. VV Nr. 194 (“Valdības Vēstnesī” — J.R. ) un Galvenās literatūras pārvaldes paskaidrojumu Augstākās Padomes Prezidija Ziņotāja Nr. 6 no š.g., nosūtu no Robežsargu Sporta kluba Abrenes nodaļas Kacēnu tautas nama bibliotēkas izņemto grāmatu sarakstu.
Grāmatas novietotas pēc Galvenās literatūras pārvaldes paskaidrojuma
Pielikumā: 1 lapa
Bibliotekārs K.Alvāteris
Robežsargu Sporta kluba Abrenes nodaļas Kacēnu tautas nama bibliotekas no apgrozības izņemto grāmatu saraksts:
1. A. Bīlmanis “Agrārjautājums latvju dzīvē. Vēsturisks apskats”
2. E. Blanks “Latvijas valsts pirmie gadi”
3. Bīlmanis “Īsa Polijas vēsture”
4. Bīlmanis “Zviedrijas vēsture”
5. A. Cinovskis “Zem nāves izkapts”
6. J. Dzintarnieks “Suņu dienas”
7. K. Dišlers “Demokrātiskās iekārtas valsts pamati”
8. Grīns “Dvēseļu putenis” 1. un 2. d.
9. Grīns “Tobago”
10. Gulbis “Jaunā valsts”
11. Grīns “Pasaules vēsture”
12. Helmanis “Cīņā pret lieliniekiem”
13. Jēkabsons “Briljantu karaliene”
14. Krasnovs “Nebēdne meitene”
15. Ģen. Kalējs “Mūsu armija tapšanā, valsts izcīnīšanā un tagadējos sasniegumos”
16. Lapiņš “Revolūcijas mutuļos”
17. Lapiņš “Čekas gūstā”
18. Līvu Jurka “Kopotie raksti”, 1. sējums
19. Līvu Jurka “Latvijas atbrīvošanas kara vēsture, 1. un 2. daļa”
20. Liepiņš “Kā nodrošināt mūsu tautas nākotni”
21. Mežsēts “Dvēseļu parāde”
22. Mīlbergs “Sidrabota saule lec”
23. Olavs “Kopoti raksti”, IV sējums
24. Pargess “Sieviešu mīlulis Harijs Lidke”
25. Rutkutēvs “Lauvu dīdītājs”
26. Svarāns “Latgales sasniegumi Latvijas valsts laikā”
27. Svarāns “Kā radās un izzūd plaisa, kas šķir Latgali no pārējās Latvijas”
28. Sarfati “Musolini dzīve un darbi”
29. Skulte “Ievads tautas saimniecībā”
30. Tupiņš “Tīreļa purvos”
31. Virza “Laikmets un līra”
32. Virza “Poēmas”
33. Vičs “Tautas audzināšana ” I, II un III d.
34. Mēnešraksts “Sējējs” 1936. un 1937.g.g.(visi bibliotēkā esošie)
Robežsargu brigādes III bataljona 4. rotas komandieris kapteinis I. Polis
Bibliotekārs K. Alvāteris
LVA, 700.f., 1.apr., 981.l., 16., 17.lp. Oriģināls.
Atzīmes dokumentā: Kultūras fonda nodaļā saņemts 24.09.1940.g.
Rīgas apriņķa Vildogas lauksaimniecības biedrības paziņojums par izņemto grāmatu saņemšanu
Nr.30
Kultūras fondam Vildogas lauksaimniecības biedrība
Rīgas apriņķī 1940. gada 13. septembrī
Paziņojum, ka esam saņēmuši no Nurmižu bibliotēkas biedrības 434 grāmatas, no kurām 29, kā nepiemērotas patreizam laikam (tā tekstā — J.R. ) izslēdzam no lietošanas. Starp tām arī 3 Kultūras fonda dāvātas grāmatas, kuras nosūtām atpakaļ (..)
Priekšnieks — paraksts nesalasāms
Sekretārs : O. Vērītis
LVA, 700.f., 1.apr., 981.l., 22.lp. Oriģināls.
Atzīmes dokumentā: Kultūras fonda nodaļā saņemts 16.septembrī 1940.g. Nr.10.
PSRS Tautas komisāru Padomes lēmums par ārzemju literatūras kontroli
Pilnīgi slepeni
PSRS Tautas Komisāru Padomes Lēmums Nr. 2421—1076—ps
1940. gada 28. novembrī
Maskava, Kremlis
Par Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR ienākušās ārzemju literatūras kontroles sakārtošanu
PSRS Tautas Komisāru Padome nolemj:
1. Attiecināt uz Lietuvas, Latvijas un Igaunijas savienotajām republikām PSRS pastāvošo ārzemju literatūras kontroli.
2. Uzdot PSRS Sakaru tautas komisariātam visu Lietuvas, Latvijas un Igaunijas savienotajās republikās ienākošo ārzemju literatūru nosūtīti uz Maskavu cenzūras pārbaudei.
3. Uzdot PSRS Tautas Komisāru Padomes kara noslēmumu aizsardzības pilnvarotajam presē B.Sadčikovam nodrošināt visas Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR ienākošās literatūras pārbaudi.
4. Noteikt, ka visas ārzemju literatūras izrakstīšana Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR notiek Vissavienības apvienībā “Starptautiskā grāmata”.
PSRS Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs V. Molotovs
PSRS TKP lietu pārvaldnieks J. Čadajevs
LVA, 270.f, 1.s., apr., 2.l.,54.lp. Tulkojums no krievu valodas.
Specfondos esošās literatūras izmantošanas noteikumi
Slepeni
Apstiprinājusi Latvijas PSR
Tautas Komisāru Padome 1945. g.
Latvijas PSR bibliotēku speciālajos fondos glabātās literatūras izmantošanas noteikumi
1. Literatūras speciālie fondi tiek organizēti, pamatojoties uz Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes lēmumiem un tiek izveidoti ar Latvijas PSR Glavļita pavēlēm.
2. Bibliotēku specfondu darbinieki savā darbā vadās pēc instrukcijām par periodisko un neperiodisko izdevumu sevišķajiem fondiem bibliotēkās, kuras izdod Latvijas PSR Glavļita priekšnieks.
3. Literatūras speciālie fondi pastāv šādās Latvijas PSR bibliotēkās:
1. Latvijas PSR Valsts bibliotēkā;
2. Latvijas PSR Valsts vēstures bibliotēkā;
3. Valsts Misiņa vārdā nosauktajā bibliotēkā;
4. Latvijas PSR Valsts universitātes bibliotēkā.
Pārējās Latvijas PSR bibliotēkās specfondi netiek veidoti.
4. Minēto bibliotēku specfondos glabāto literatūru ir atļauts izmantot tikai zinātniskajam darbam un speciāliem mērķiem.
5. Atļauju izmantot specfondos glabāto literatūru veic specfondu vadītājs pēc to organizāciju vadītāju rakstiskām atļaujām, kuras ir norādītas šo noteikumu 6. punktā.
Katrai atļaujai ir jābūt uzrakstītai skaidri un saprotami. Organizācijas vadītāja uzvārds, kurš ir devis atļauju, ir jāieraksta iekavās. Uz atļaujas ir jābūt ģerboņa zīmogam.
Atļaujā ir jābūt norādītai tēmai, pie kuras strādā minētā persona, un iespēju robežās jāuzskaita šim nolūkam nepieciešamā literatūra.
6. Atļauju specfondu literatūras izmantošanai izsniedz:
1. Latvijas K(b)P CK sekretāri un Latvijas K(b)P Rīgas pilsētas komitejas sekretārs.
2. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētājs un viņa vietnieki.
3. Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs un viņa vietnieki.
4. Latvijas PSR TKP Galvenās literatūras un izdevniecību lietu pārvaldes (Glavļita) priekšnieks.
5. Latvijas PSR prokurors.
6. Baltijas kara apgabala kara cenzors (militārām personām).
Iekšlietu tautas komisariāta un Valsts drošības tautas komisariāta darbinieki literatūru izmanto ar iekšlietu tautas komisāra un valsts drošības tautas komisāra un viņu vietnieku atļaujām.
7. Literatūru drīkst izmantot tikai bibliotēkas specfonda telpās.
8. Literatūru ar grifu “Tikai VK(b)P biedriem” un “Tikai VĻKJS biedriem” izsniedz tikai VK(b)P un VĻKJS biedriem.
Galvenās literatūras un izdevniecību lietu pārvaldes priekšnieks V.Jaunzems
LVA, 270. f., 1. s. apr., 115. l., 79., 80. lp. Tulkojums no krievu valodas.
Vissavienības arodbiedrību Centrālās padomes sekretariāta lēmums par bibliotēku attīrīšanu no kaitīgas literatūras
Slepeni
Vissavienības arodbiedrību Centrālās padomes sekretariāta lēmums “Par arodbiedrību bibliotēku grāmatu fondu attīrīšanu no politiski kaitīgas literatūras”
1949. gada 7. oktobrī
1. Ņemot vērā dažu arodbiedrību bibliotēku grāmatu fondu piesārņotību ar politiski kaitīgu literatūru, uzdot arodbiedrību centrālajām komitejām un arodbiedrību padomēm, VACP Centrālajai kūrortu, sanatoriju un atpūtas namu pārvaldei (b. Žičina) ar cenzūras vietējo orgānu palīdzību organizēt grāmatu fondu pārbaudi un to attīrīšanu no šīs literatūras. Turpmāk šādas grāmatu fondu pārbaudes veikt sistemātiski.
2. Uzdot arodbiedrību centrālajām komitejām un Centrālajai kūrortu, sanatoriju un atpūtas namu pārvaldei (b. Žičina) uzlikt par pienākumu bibliotēku vadītājiem sastādīt atrastās politiski kaitīgās literatūras anotētus sarakstus (tās, kura nav iekļauta Glavļita sarakstos) un nosūtīt tos cenzūras vietējiem sarakstiem, lai iekļautu izņemšanas sarakstos.
Aizliegt bibliotēkām bez cenzūras orgānu iepriekšējas caurskatīšanas izsniegt grāmatas, kuras ir iegādātas ne caur grāmatu tirdzniecības tīklu.
3. Novecojošu izdevumu, kuri paredzēti izņemšanai, sarakstu iegādei no arodbiedrību budžeta piešķirt 10 000 rubļus.
Uzdot VACP kultūrmasu daļai (b. Ržanova), VACP Centrālajai kūrortu, sanatoriju un atpūtas namu pārvaldei (b.Žičina) un arodbiedrību CK nosūtīt šos sarakstus arodbiedrību bibliotēkām.
VACP sekretārs L.Solovjovs
LVA, 425. f., 1.a apr., 1.1., 94. lp. Tulkojums no krievu valodas.
Izvilkums no VACP sekretariāta lēmuma par Krasnovolžskas tekstilkombināta bibliotēkas vadītājas Saveļjevas pieļauto politisko kļūdu
Slepeni
VACP sekretariāta lēmums
“Par Krasnovolžskas tekstilkombināta bibliotēkas vadītājas b. Saveļjevas
pieļauto politisko kļūdu”
1949. gada 23. novembrī
VACP sekretariāts atzīmē, ka Krasnovolžskas tekstilkombināta (Kikešmas pilsēta) bibliotēkas vadītāja b. Saveļjeva pieļāvusi rupju politisku kļūdu, izliekot bibliotēkā izstādē, kura veltīta PSRS arodbiedrību X kongresam, materiālus par Viskrievijas pirmo arodbiedrību kongresu ar tautas ienaidnieku fotogrāfijām. (..)
VACP sekretariāts nolemj:
(..) 5. Uzdot arodbiedrību centrālajām komitejām un padomēm pārbaudīt visu arodbiedrību bibliotēku darbu par VACP 1949. gada 7. oktobra lēmuma “Par arodbiedrību bibliotēku grāmatu fondu attīrīšanu no politiski kaitīgas literatūras” un nodrošināt grāmatu fondu vispārējās pārbaudes pabeigšanu ne vēlāk par 1950. gada 1. aprīli. (..)
VACP priekšsēdētājs V.Kuzņecovs
LVA, 425. f., 1.a apr., 1. l., 95., 96. lp. Tulkojums no krievu valodas.
VACP kultūrmasu nodaļas vadītāja B.Ržanova informācija par kaitīgās literatūras saraksta nosūtīšanu
Slepeni
Latvijas republikāniskās arodbiedrību padomes priekšsēdētājam b. K.Voltmanim 1950. gada 6. martā
VACP kultūrmasu nodaļa nosūta Jums vadībai apvienoto politiski kaitīgās literatūras sarakstu*, kura nav iekļauta neslepenajos novecojušo izdevumu sarakstos.
Arodbiedrību bibliotēkām tie ir jāsaņem vietējos cenzūras orgānos.
Lūdzam uzdot arodbiedrību organizācijām un (..) arodbiedrību bibliotēkām pēc minētā saraksta veikt grāmatu fondu pārbaudi un attīrīšanu.
Tuvākajā laikā Jums tiks nosūtīts novecojušo izdevumu saraksts Nr. 4.
VACP kultūrmasu nodaļas vadītājs B.Ržanovs
LVA, 425. f., 1.a apr., 1. l., 106. lp. Tulkojums no krievu valodas.
* Minētajā “kaitīgās” literatūras sarakstā tika minēti alfabēta kārtībā daudzu desmitu autoru darbi, tajā skaitā G.Zinovjeva, S.Kameņeva, N.Kriļenko, S.Pokrovska, L.Fotijevas, kā arī daudzu citu revolucionāru, vēlāko “tautas ienaidnieku” grāmatas un zinātnieku darbi.
LK(b)P CK sekretāra A.Pelšes ieteikums no grāmatu veikaliem izņemt monogrāfiju par N.Rērihu
Slepeni
Vissavienības komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālajai komitejai Daiļliteratūras un mākslas daļā b. V.Kružkovam 1952. gada 3. janvārī
Saskaņā ar pieprasījumu nosūtām Rēriha monogrāfijas 1. daļu, kuru 1939. gadā krievu un angļu valodā izdevis Rēriha muzejs Rīgā. Tādi muzeji, kā tas redzams no teksta, bija noorganizēti vairākās valstīs un uzturēja sakarus ar Centrālo muzeju Ziemeļamerikas Savienotajās Valstīs.
Pēc tam, kad ar Rēriha biedrības biedriem Latvijas PSR sāka nodarboties izmeklēšanas orgāni, Latvijas PSR Galvenajā literatūras un izdevniecību lietu pārvaldē (Glavļits — priekšnieks b. Jaunzems) rūpīgi izlasīja bukinistu veikalos palikušās Rēriha monogrāfijas un secināja, ka tās ir jāizņem. Latvijas K(b)P CK piekrita šim slēdzienam.
Zinot, ka zināms šo monogrāfiju skaits tika nodots arī Maskavas bukinistu veikaliem, lūdzam ieinteresēties par šo jautājumu, kā arī par Rēriha mantojumu, kurš atrodas PSRS muzejos.
Latvijas K(b)P CK sekretārs A.Pelše
VK(b)P CK daiļliteratūras un mākslas daļas vadītāja V.Kružkova ziņojums VK(b)P CK sekretāram M.Suslovam ar ieteikumu izņemt monogrāfiju “Rērihs” no bibliotēkām un grāmatu tirdzniecības tīkla
1952.g. 27.martā
VK(b)P CK sekretāram biedram M.Suslovam Biedrs Pelše, Latvijas K(b)P CK sekretārs, ziņo, ka monogrāfiju “Rērihs” 1939.gadā krievu un angļu valodā izdeva Rēriha muzejs Rīgā. Pēc saskaņošanas ar Latvijas K(b)P CK Latvijas PSR Ministru padomes Galvenā literatūras un izdevniecību pārvalde monogrāfiju no republikas bukinistu veikaliem izņēma. Sakarā ar to, ka zināms monogrāfijas “Rērihs” eksemplāru skaits tika nodots Maskavas bukinistu veikaliem, biedrs Pelše lūdz ieinteresēties par šo jautājumu.
Monogrāfija “Rērihs”, kura izdota buržuāziskajā Latvijā un veltīta uz Ameriku emigrējušā mākslinieka Rēriha mākslai, sludina mistiku, kosmopolitismu un intuīciju mākslā. Grāmata apmelo krievu tautu, noliedz tās mākslinieciskās kultūras patstāvību un nemitīgi reklamē imperiālistisko Ameriku, izvirzot to par pasaules mākslinieciskās kultūras jauno pasaules centru. Grāmatā propagandē “Rēriha muzeju” Ņujorkā un tā saukto Rēriha biedrību darbību, kuras izveidotas vairākās pasaules valstīs un ir reakcionārās buržuāziskās mākslas un Amerikas agresīvās politikas sludinātājas kultūras jomā.
Būtu lietderīgi ieteikt PSRS Glavļitam (b.Omeļčenko) izņemt monogrāfiju “Rērihs” no vispārējas lietošanas bibliotēkām un grāmatu tirdzniecības tīkla.
Lūdzu Jūsu norādījumus.
V.Kružkovs
Atzīmes dokumentā: Uz dokumenta ir šāda rezolūcija: “Par. M.Suslovs.28.III” “Atbilde paziņota b.Omeļčenko. 29.III 52.g.”
VACP sekretāres Ņ.Popovas norādījums izņemt no diafilmām L.Berijas attēlus
Slepeni
Nr.2491–s
Latvijas republikāniskās arodbiedrību padomes Vissavienības arodbiedrību priekšsēdētājam biedram K.Voltmanim Centrālā padomes prezidijs
1953.g.26.augustā
VACP nosūta Jums diafilmu sarakstu, kuras satur Berijas attēlus un materiālus par viņu, kuri ir aizliegti demostrēšanai.
Sarakstā uzskaitītās diafilmas var tikt atļautas demonstrēšanai tikai tajā gadījumā, ja no tām tiks izņemti kadri ar Berijas attēlu un teksts ar viņa pieminēšanu.
Iesakām Jums dot šajā jautājumā norādījumu arodbiedrību organizācijām un kultūras iestādēm.
Pielikumā: diafilmu saraksts uz 3 lapām.
VACP sekretāre Ņ.Popova*
LVA, 425.f., 1a.apr., 1.l., 251.lp. Tulkojums no krievu valodas.
* Ilggadējais PSRS iekšlietu tautas komisārs (vēlāk — ministrs L.Berija 1953.gada jūnijā tika apcietināts un 1953.gada rudenī nošauts.
VACP sekretāres Ņ.Popovas rīkojums turpināt bibliotēku grāmatu fondu attīrīšanu no kaitīgas literatūras
Slepeni
Nr.2499–s
Latvijas republikāniskās arodbiedrību padomes Prezidijs
priekšsēdētājam biedram K.Voltmanim 1953.gada 27.augustā
Pēc VACP esošām ziņām vairāku arodbiedrību bibliotēku grāmatu fondi vēl arvien ir piesārņoti ar politiski kaitīgu literatūru.
Neraugoties uz vairākkārtējiem norādījumiem un VACP sekretariāta speciāliem lēmumiem par arodbiedrību bibliotēku grāmatu fondu attīrīšanu, vairākas arodbiedrību organizācijas šo darbu veic neapmierinoši, kā rezultātā izņemšanai paredzētā literatūra turpina palikt bibliotēkās.
VACP uzdod Jums līdz 1953.gada 15.oktobrim veikt visu arodbiedrību bibliotēku grāmatu fondu pārbaudi un to attīrīšanu no kaitīgas literatūras un turpmāk noteikt stingru kontroli par grāmatu fondu stāvokli arodbiedrību bibliotēkās.
Par šās vēstules izpildi atskaiti atsūtiet līdz 1953.gada 1.novembrim.
VACP sekretāre Ņ.Popova
LVA, 425.f., 1a.apr., 1.l., 255.lp. Tulkojums no krievu valodas.
VACP sekretāres Ņ.Popovas rīkojums izņemt no bibliotēkām L.Berijas darbus un portretus
Slepeni
Latvijas republikāniskās arodbiedrību padomes priekšsēdētājam biedram K.Voltmanim 1953.gada 21.jūlijā
Sakarā ar to, ka cenzūras orgānu veiktajā pārbaudē ir konstatēts, ka dažās bibliotēkās vēl joprojām nav izņemti L.Berijas darbi un portreti, VACP iesaka Jums veikt pārbaudi arodbiedrību bibliotēkās, klubos, mājās, kultūras pilīs, sarkanajos stūrīšos, parkos un dārzos, arodbiedrību komitejās, veikt pasākumus, lai no arodbiedrību iestāžu un organizāciju kultūras iestādēm, bibliotēkām un citiem grāmatu fondiem izņemtu visus L.Berijas darbus un portretus.
Par pieņemtajiem mēriem paziņojiet VACP.
VACP sekretāre Ņ.Popova
LVA, 425.f., 1a.apr., 1.l., 250.lp. Tulkojums no krievu valodas.
Latvijas republikāniskās arodbiedrību padomes ziņojums par kaitīgās literatūras izņemšanu
Slepeni
b.Ņ.Popovai
Maskava, VACP 1953.gada 4.novembrī
Latvijas republikāniskā arodbiedrību padome paziņo, ka augustā, septembrī un oktobrī, pamatojoties uz Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas norādījumu un Jūsu vēstuli, ir veikta republikānisko, rūpnīcu un vietējo komiteju bibliotēku pārbaude.
Pārbaudes laikā tika izņemta un iznīcināta visa politiski kaitīgā literatūra, par ko sastādīti akti.
Patlaban par bibliotēku grāmatu fondu stāvokli ir noteikta stingra kontrole.
Latvijas republikāniskās arobiedrību padomes
priekšsēdētāja vietnieks V.Bastakovs
LVA, 425.f., 1a.apr., 1.l., 235.lp. Tulkojums no krievu valodas.
LPSR Kultūras ministrijas pavēle par novecojušās literatūras izņemšanu
Latvijas PSR Kultūras ministrijas Pavēle Nr.620
1957.gada 17.jūlijā
Par novecojušās literatūras izslēgšanu no bibliotēkām un gāmattirdzniecības tīkla
Sakarā ar Latvijas PSR Glavļita priekšnieka š.g. 25.jūnija pavēli Nr.35 pavēlu visiem rajonu (pilsētu) kultūras nodaļu vadītājiem izņemt no apgrozības un grāmatu tirdzniecības tīkla:
Austriņš A. — Neievērotie. Stāsti.
R.J.Rozes apgādībā, 1931. 176 lpp.
Latvijas PSR kultūras ministrs J.Oģfrovs
LVA, 678.f., 1.apr., 82.l., 186.lp. Oriģināls.
Latvijas PSR Ministru padomes valsts noslēpumu aizsardzības presē Galvenās pārvaldes priekšnieka V.Agafonova ziņojums par antikvariātu pārbaudes rezultātiem
Nr.14
Latvijas PSR Ministru padomes Preses lietu komitejas Dienesta izmantošanai priekšsēdētājam biedram I.Veselovam 1968.gada 22.novembrī
Rīgas pilsētas centrālajā antikvāra veikalā veiktā kontroles pārbaude noskaidoja, ka tā darbībā tiek pieļauti rupji noteiktās kārtības pārkāpumi par bukinistisko grāmatu un periodisko izdevumu iepirkšanu un pārdošanu, kuru reglamentē attiecīgas instrukcijas.
Pārbaudot Centālā antikvariāta un tā 1.un 2.filiāles daiļliteratūras nodaļas, tika atrasti buržuāziskās Latvijas izdevumi, kuri saturēja reklāmu sludinājumus un anotācijas, kuri popularizēja politiski kaitīgus izdevumus. Tā, piemēram, uz A.Moruā grāmatas “Bairons”, kuru bija izdevusi izdevniecība “Grāmatu draugs”, vāka bija propagandēta reakcionārās baltemigrantu rakstnieces Zentas Mauriņas grāmata “Dostojevskis”, kura saskaņā ar Galvenās pārvaldes dokumentiem, ir izņemta no vispārējās apgrozības.
Izziņu krājumā “Daiļā sēta”, kurš izdots 1937.gadā, tika propagandēti 30.gados Rīgā izdotie pretpadomju izdevumi, kā, piemēram, A.Rahmanovas “Studenti, čeka un nāve”, J.Spriņģa “Veļu dumpis Tīreļpurvā”. Jānorāda, ka arī pats izziņu krājums “Daiļā sēta” pēc satura daudzviet ir novecojis izdevums un tam nav praktiskas vērtības.
Līdzīgi blakus teksti, kuriem ir nevēlams politisks raksturs, bija arī antikvāra veikala iepirktajos izdevumos: Blauss “Izziņu krājums par šaušanu no bises”, Rīga, 1935.g., A.Novikovs–Pribojs “Cusima”, III daļa un citas.
Tika arī noskaidrots, ka veikala vadība, iepērkot kapitālistisko valstu periodiskos izdevumus, izrāda politisku neskaidrību.
Veikals lielā daudzumā iepērk Vācijas Federatīvajā Republikā izdotos žurnālus, kuros nereti tiek propagandēta reakcionārā buržuāziskā ideoloģija, slavināta buržuāziski–mietpilsoniskā sadzīve.
Tā, piemēram, izvēles pārbaudē tika noskaidrots, ka iedzīvotājiem pārdošanai iepirktie VFR žurnāli “Petra”, 1968.g. Nr.1, “Fotoveikals”, 1961.g.Nr.12, “Der Filmkreis”, 1960.g. Nr.4 satur politiski kaitīgus materiālus, kuri slavina reakcionāro Kristīgi–demokrātisko partiju, Bundestāga deputātes Helgas Veksas darbību, kura nepareizi attēlo Staļingradas kauju utt.
Kontroles pārbaudē nopietni trūkumi tika atklāti arī Liepājas pilsētas antikvāra veikalā šā gada aprīlī. Veikalā tika pārdots Lielās padomju enciklopēdijas IV sējums, kurā starp 576. un 577.lappusi nebija izņemts ieliktnis, kur 1941.gada 3.jūlija Baltkrievijas komunistiskās partijas CK sēdes fotouzņēmumā bija attēlots tautas ienaidnieks Berija.
Šis pats veikals dažkārt iepirka no iedzīvotājiem pārdošanai VFR izdoto žurnālu “Burda”, kaut arī pēc pastāvošiem noteikumiem tam nav tiesību iepirkt kapitālistisko valstu izdevumus.
Uzskatām, ka augstāk minētie fakti liecina par nopietniem trūkumiem republikāniskās Grāmatu tirdzniecības pārvaldes darbā un lūdzam veikt pasākumus, lai turpmāk nepieļautu noteiktās kārtības pārkāpumus, iepērkot un pārdodot bukinistiskās un antikvārās grāmatas un citus preses izdevumus.
Latvijas PSR Ministru padomes valsts noslēpumu aizsardzības presē
Galvenās pārvaldes priekšnieks V.Agafonovs
LVA, 917.f., 2.apr., 26.l. 1., 2.lp. Tulkojums no krievu valodas.
Saprotams, ka “pasākumi” tika veikti un vēl turpat 20 gadus pat “Burda” un tai līdzīgi izdevumi tika uzskatīti par “ideoloģiski kaitīgu” literatūru.
© Latvijas Vēstnesis, 27.10.2000 Nr. 380/383 (2291/2294)
atpakaļ
uz Noziegumi pret cilvēci
http://lpra.vip.lv/slep_kults.htm
Izrādās ka Latvijā pie varas ir juristi – apsveicu juristus par juristokrātiskas valsts radīšanu!
Par juristiem – kas ir jurists, vai tikai cilvēks kurš, pildot sava amata pienākumus, drīkst bezatbildīgi un nesodīti kļūdīties vai tomēr amatpersona, kura savā rīcībā un lēmumu pieņemšanā vispirmkārt ir pakļauta Likumiem? Es neprotu atrast, vai arī Latvijas Likumos nav definēts, kas ir „amatpersona”. Toties es varu atrast tādas muļķības, ka juristi ir īpaša un pārāka sabiedrības daļa, kura: „Latvijas valsti dibināja juristi, to zaudēja juristi, to atjaunoja juristi, tās šodienas dienas kārtību arī nosaka juristi, kuri izvēlas, kuram būt par plecu kādā situācijā. Totalitārā padomju okupācijas varas tiesu sistēma darbojās pēc diametrāli pretējiem principiem nekā demokrātiskās Latvijas brīvvalsts tiesību sistēma.” © lvportals.lv/visi/viedokli/289773-latvijas-valsti-dibinaja-zaudeja-un-atjaunoja-juristi-tas-sodienas-dienas-kartibu-nosaka-juristi
Kārtējā „juriste”, kura nezin neatkarīgas suverēnas Valsts definīciju un neizprot kādēļ Latviju pašreiz nemaz nevar saukt par Valsti, kārtējā pļāpātāja kurai nav izpratnes par demokrātiju. Viņai, tāpat kā demokrātijas mērītājam tiesībsargam Jansonam (gorod.lv/novosti/285574-v-latviu-pribyli-revizory-soveta-evropy-budut-otsenivat-mestnuu-demokratiu ), šķiet ka Latvijā ir demokrātiska valsts iekārta. Vai tiešām demokrātiskāka ir tā valsts, kurā ir lielāka pilsoņu skaita attiecība pret kopējo valstī likumīgi dzīvojošo personu skaitu? Vai demokrātiju vispār var izmērīt : washingtonpost.com/news/monkey-cage/wp/2015/06/23/how-do-you-measure-democracy
Vai tiešām juristi nesaprot, vai arī nemaz negrib saprast, ar ko atšķiras demokrātija no ohlokrātijas un ka tie nav sinonīmi jēdzieni pēc būtības. Ohlokrātija arī ir tirānijas paveids, apgalvo Hasanović Jasmin un raksta: „Relying on demagogs and dictators, ochlocracy contains democratic illusion, where the ochlos (scum) is trying to show up like demos (political people). The demagogs producing ochlocracy knows that the power of masses is destructive and inconstant. ”©.
Totalitārā padomju valsts iekārta principā neatšķiras no pašreizējās „brīvvalsts” valsts iekārtas pēc šādām pazīmēm:
1) pilsonība tiek piešķirta bez vairāku cenzu sistēmas, kaut gan vēl 20.gadsimta sākumā praktiski visās demokrātijās eksistēja cenzu sistēma ar četriem vērtējumiem – vecuma cenzs, izglītības cenzs, īpašuma cenzs un pastāvīgās dzīvesvietas cenzs (dzīvot kādā vietā ap 15-20 gadu).
2) pilntiesīgu pilsoņu skaits procentuāli ir nesamērīgi augsts ja to salīdzina ar antīkajām demokrātijām, kurās pilntiesīgo pilsoņu skaits bija no 10% līdz 50%, un ne velti politikas gudrību mīlētāji (politikas filozofi) raksta, ka ja pilntiesīgo pilsoņu skaits kādā valstī ir 90% un pat 100%, tad jālūko vai valstī, kura sevi dēvē par demokrātisku, patiesībā nav ohlokrātija, bet ja ohlokrātija pastāv ilgāku laiku, tad droši var apgalvot, ka valsts iekārta ir oligarhija.
Totalitārā Padomija no tāda (2)) skatu punkta bija oligarhija un tieši tā to arī sauc akadēmiķis Andrejs Fursovs ( власть в СССР в 1960-1970-е годы – это олигархия ©), bet demokrātiskā „brīvvalsts”, ja pieņem ka Latvija ir neatkarīga Valsts, arī ir vai nu tikai oligarhija vai tās zemiskākā forma – policejisks režīms.
Demagogi vienmēr muld ka valsts ir demokrātiska – to dara arī Putins un Lukašenko.
Esmu bieži domājis vai Latvijai vispār ir vajadzīgi juristi, kuri, redzot un zinot ka rupji tiek pārkāpti arī starptautiskie likumi, piemēram, Ženēvas konvencija un Vasenāras vienošanās, mierīgi turpina parazitēt un iekasēt tikai 50 euro par padomu kristamilberga.com/e-padomskonsultacija .
Ko gan man iesākt ar to maksas padomu, ja pat prokurors (vai tad tas arī nav jurists?) man 2007.g. „zem četrām” pateica, t.i., deva man bezmaksas padomu, ka „tev būtu labāk ja tu no Latvijas aizbrauktu”?
“..abi šie režīmi (staļiniskais un fašistiskais) sacentās, kurš nogalinās vairāk cilvēku. Tikai metodes dažkārt bija atšķirīgas.“
Un abi šie režīmi vēl negantākām un slīpētākām metodēm turpina nogalināt… Un neviens to neapstādina.
ASV prezidents Donalds Tramps, pirmo reizi uzstājoties ar runu ANO Ģenerālajā Asamblejā, Ziemeļkorejas līderi Kimu Čenunu nosaucis par “raķešu vīru,” kā arī brīdinājis, ka “pilnībā iznīcinās” viņa vadīto valsti, otrdien ziņo CNN.
Tramps savā runā brīdināja, ka ASV var nākties pilnībā iznīcināt Ziemeļkoreju, ja Ziemeļkorejas līdera režīms radīs kodoldraudus saviem kaimiņiem.
“ASV ir liels spēks un pacietība, taču, ja tās būs spiestas aizstāvēt sevi vai savus sabiedrotos, mums nebūs citas izvēles kā pilnībā iznīcināt Ziemeļkoreju,” sacīja Tramps.
Runājot par kodolieročiem, ASV līderis norādīja, ka Ziemeļkorejas nācija un tās režīms ir samaitāts, kā arī tā ir “noziedznieku banda”.
Tāda pati “noziedznieku banda” valda arī Latvijā.
Patiesība vienmēr nāk gaismā. Vienmēr
Lato Lapsa
19.09.2017.
Savulaik es uzrakstīju grāmatu par Andri Šķēli un nosaucu to „Kampējs”. Apzīmējums iegājās uz daudziem gadiem, bet tagad, pēc šīrīta „Dienas” publikācijas par Vairas Vīķes-Freibergas „pulksteņa lietu” man šķiet, ka ir cilvēks, kam šis apzīmējums piestāv daudz labāk.
Jā, „pulksteņa lietā”, šķiet, nekādu kriminālprocesu nebūs, jā, laikam ir iestājies noilgums, jā, Korupcijas novēršanas birojs kārtējo reizi ir izrādījies esam Korupcijas novērošanas birojs.
Taču tie ir maznozīmīgi sīkumi. Savukārt būtība ir tāda, ka „pulksteņa lieta” ir atrisinājusies. Pagāja gandrīz desmit gadi, bet patiesība, lai kā arī būtu pūlējusies Vīķe-Freiberga un viņas „lietu kārtotāji”, ir izrādījusies nenoslēpjama. Kā tam arī jābūt.
Un šī patiesība ir vienkārša un skaidra – pirms desmit gadiem toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, alkatības vai nezin kā apmāta, sū… sešsimt latu vērta štrunta dēļ izrādījās gatava apkrāpt un apzagt savu valsti. Tik gatava, ka ar prieku sveica sulaiņu izdomātu noziedzīgu shēmu, kā šo zādzību nokārtot.
Savukārt gadu vēlāk šī pati kundze, noziegumam draudot nākt gaismā, izrādījās tikpat gatava gan melot KNAB izmeklētājam un sabiedrībai, gan akceptēt jaunu savu bijušo sulaiņu noziedzīgo shēmu, kā zādzību piesegt un izsprukt sveikā. Un tak gandrīz arī izspruka, ja ne bijušā šīs kundzes kancelejas vadītāja vietnieka atzīšanās KNAB…
Protams, reakcija uz šo patiesību būs tieši tāda, kāda tā var būt mūsu valstī. Pati atmaskotā alkatīgā veča kārtējo reizi stāstīs par ļaunajiem nomelnotājiem un par to, kā viņa visas pasaules labumus ir gatava iemainīt pret kārtējo vizbulīšu pļavu.
Vēl viena ļaužu suga tradicionāli runās par to, ka 1) liela muiža – pulkstenis, 2) tas bija sen un vispār “veca zupa”, 3) mūsu Vaira ir pelnījusi, 4) labāk būtu interesējušies par kaut ko citu, 5) tas noteikti ir saistīts ar viņas nostāju nepilsoņu vai vēl nezin kādā jautājumā.
Varbūt tikai sagadīšanās, ka lielākoties tieši šī suga ir tā, kas ar putām uz lūpām bļauj par to, cik nozīmīgas latvju valstij ir apmēram tikpat senā pagātnē notikušas sarunas kādā centra viesnīcā…
Bet, lai vai kāda būtu reakcija uz šo patiesību, skaidrs ir tas, ka nekādu kriminālprocesu nebūs, – un varbūt tā arī labāk. Vismaz man nemaz arī negribētos, ka viena mantkārīga, alkatīga, melīga veča uz savu astoņdesmitgadi ņem un iesēžas par valsts apkrāpšanu un apzagšanu.
Lai tak dadzīvo savu mūžu starp savām no nodokļu maksātāju naudas izspiestajām riekstkoka mēbelēm savā no nodokļu maksātāju naudas izspiestajā dzīvoklī ar skatu uz bijušā ļeņinekļa vietu.
Lai vēl izvizinās savā no nodokļu maksātāju naudas izspiestajā jaunajā limuzīnā un beigu beigās tiek apglabāta savā izspiestajā un izblēdītajā sešvietīgajā luksus kapā blakus Čakstem.
Lai – man nav žēl. Lai rij un kampj, cik vēl spēj un cik vēl atlicis. Visi šie atlikušās reflektorās rīšanas un kampšanas gadi paies nepatīkamās patiesības gaismā, – te ir cilvēks, kurš, slēpjoties aiz patētiskām runām par tautu un valsti, ir ne tikai bijis gatavs šo tautu un valsti apzagt, bet to arī patiešām izdarījis.
Šo patiesību, par kuru varam pateikties pie sienas piespiestā Vīķes-Freibergas „lietu kārtotāja” atzīšanās skaidrojumiem KNAB, vairs nevarēs izdeldēt ne ar kādiem uzsaukumiem, vaimanām par nomelnošanas kampaņām un liekulīgām iežēlināšanām ar mirušu bērnu un atdusēšanos vizbulīšu pļavā.
Desmit gadus pēc nozieguma zagle ir atmaskota – un tā tas arī paliks. Un katru reizi, kad zagle vērs muti, lai atkal mēģinātu moralizēt, visus mācīt dzīvot un norādīt, kur un kā vajadzētu virzīties valstij un tautai, viņa apzināsies, ka visi to zina – zagle māca citus dzīvot godīgi.
Ir tikai viena tāda tīri personiska lieta, ko es pats pie visas šī te stāsta vēlētos piebilst. Tā saistīta ar to stundu, ko es aizvadītajā nedēļā pavadīju KNAB telpās, iepazīstoties ar „lietu kārtotāja” atzīšanās rakstu.
Nebija viegli pie tā piekļūt – nācās rakstīt iesniegumus, tad pieprasījumus, tad atkal jaunus iesniegumus. Bet piekļuvu un – pavisam godīgi – tik šokēts un satriekts ar visu savu dzīves un žurnālistikas pieredzi es nebiju juties kopš tā sensenā laika, kad manā priekšā tika nolikti sējumi ar, no sirds ceru, īpaši karstā elles stūrī pašlaik ievietotā Andra Grūtupa sarunām ar viņa „tiesu ķēķa” dalībniekiem.
Jā, protams, man arī pirms tam nebija ne mazāko šaubu, ka pulkstenis ir ticis nozagts un pēc tam, iestājoties ziepju priekšvakaram, kaut kā samainīts pret citu. Taču – pilnīgi godīgi – man ne prātā nenāca, ka LATVIJAS VALSTS PREZIDENTE pati personiski varētu būt bijusi iesaistīta šādā sīkā zādzībā.
Mana versija līdz šim bija – nu, visādi pildegoviči (starp citu, šis acīmredzamais nozieguma līdzdalībnieks pašlaik ir augstākais ierēdnis Ārlietu ministrijā) un citi sulaiņi gribēja savai „saulei” viņas vēlmes nolasīt no acīm, nu, pamanīja, ka viņai tas sū… „Rado” ir īpaši mīļš, nu, nolēma noorganizēt viņai kādu jauku velti – un arī noorganizēja, pašai vecišķajai kundzei pat nenojaušot, kā šī velte tapusi.
Bet nē – izrādījās, ka esmu bijis mazs, glupjš un naivs. Ka blēdība un zādzība notikusi pēc kundzes vēlmes skaidras un tiešas izteikšanas. Ka Latvijas Valsts prezidente ir rīkojusies kā divkosīga, blēdīga, alkatības vai nezin kā apmāta veča.
Nezinu, kā jūtaties jūs. Mani tas uz brīdi vienkārši satrieca. Patiesībā satriec vēl pašlaik.
Un līdz ar to ir jautājums, kas man nedod mieru. Kas tas, lūdzu, tāds ir? Kas ir tas, kas it kā godājamiem cilvēkiem liek aizmirst elementāru godīgumu, kārtīgumu, galu galā – pašcieņu – tajā mirklī, kad rodas iespēja kaut ko pakampt?
Dzīvokli, zemi Jūrmalā, mašīnu, vēl vienu mašīnu! Pat luksus kapavietu! Pat sū… rokaspulksteni! Gribu tuvāk Čakstem! Gribu, gribu, gribu! Man pienākas! Un visu par velti, visu uz citu rēķina, visu ar svētu pārliecību – man pienākas, ļaujiet man pagrābties!
Kā var mācīt, mācīt, mācīt citus dzīvot, runāt par godīgumu, varenumu un diženumu un tajā pašā laikā mēģināt kampt visu, ko vien var pakampt? Un vēl – kā šī pakampšanas gribēšana spēj nākt komplektā ar pilnīgu un absolūtu neizpratni par tiem lumpeņiem, kas iedomājas kaut ko šai sakarā prasīt vai pat iebilst?
Varbūt kādreiz es to sapratīšu. Pagaidām ne. Pagaidām man atliek priecāties par to, ka kārtējo reizi ir izrādījies – agri vai vēlu, bet patiesība vienmēr nāk gaismā. Vienmēr.
Iznīcinošas liecības par Vairu Vīķi-Freibergu: atklājas eksprezidentes loma valstij nozagtā pulksteņa lietā
Lato Lapsa
19.09.2017.
Vairas Vīķes-Freibergas vēlmes dēļ viņas padotie bijuši spiesti vispirms izgudrot noziedzīgu shēmu, lai izkrāptu no valsts viņai dāvinātu rokaspulksteni, bet pēc tam vēl arī izdomāt, kā apmānīt šīs lietas izmeklētāju, un visas šīs darbības notikušas ar eksprezidentes ziņu. Šāda satura oficiālus paskaidrojumus Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) šā gada aprīļa beigās sniedzis bijušais V. Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāja vietnieks Juris Ruško.
Deviņus gadus senā „pulksteņa lieta”
2008. gada jūnija beigās mediji ziņoja – atvadoties no Valsts prezidentes posteņa, V. Vīķe-Freiberga, iespējams, nepamatoti un nelikumīgi tikusi pie gandrīz tūkstoš latu vērtas „dāvanas” uz valsts rēķina. Runa bija par viņai savulaik uzdāvinātu ekskluzīvu Rado markas rokaspulksteni.
Kaut gan oficiāli pulkstenis jau 2007. gada jūlijā, beidzoties prezidentes pilnvarām, kā oficiāli par sabojātu un nederīgu atzīts bija norakstīts un iznīcināts, tas – vai tam ārkārtīgi līdzīgs laikrādis – uz V. Vīķes-Freibergas rokas svinīgos pasākumos bija redzams arī gadu vēlāk, turklāt nešķita ne sabojāts, ne defektīvs, ne galēji nolietots.
Pēc pirmajām publikācijām KNAB bez īpaša entuziasma, tomēr sāka formālu pārbaudi, kas aprobežojās ar iesaistīto personu paskaidrojumu uzklausīšanu. Turklāt īpašiem cilvēkiem tika piemērota īpaša attieksme: V. Vīķe-Freiberga uz KNAB vispār netika izsaukta, tā vietā biroja izmeklētājs Kaspars Dreimanis pieteicās vizītē pie viņas mājās.
Šī apmeklējuma laikā 2008. gada 25. augustā izmeklētājs fiksēja šādu eksprezidentes skaidrojumu par šo un vēl vienu prezidentūras laikā saņemtu laikrādi: „Pulksteņi, par kuriem man tiek uzdoti jautājumi, manā rīcībā nav bijuši un nav. Es atpirku dažādas mantas no valsts par aptuveni 10 000 latu, bet šie divi pulksteņi, par kuriem man tiek jautāts, nekādā veidā nenonāca manā rīcībā.”
K. Dreimanis gan bija sagatavojis mazu viltību, – viņš palūdza V. Vīķei-Freibergai uzrādīt rokaspulksteni, kas bija fiksēts mediju pamanītajās fotogrāfijās. Taču – izrādījās, ka eksprezidente pulksteni jau ir sagatavojusi uzrādīšanai un ka tam ir pilnīgi cits reģistrācijas numurs nekā viņai savulaik dāvinātajam.
V. Vīķes-Freibergas paskaidrojumi pilnībā sakrita ar viņas bijušā kancelejas vadītāja vietnieka J. Ruško KNAB vienpadsmit dienas iepriekš sniegtajiem paskaidrojumiem – pulkstenis kā nederīgs un defektīvs ir norakstīts un iznīcināts.
Tiesa, zināma pretruna bija saskatāma. Kaut gan J. Ruško par pulksteni apgalvoja, ka „prezidentei tas ļoti patika, un tāpēc viņa to ļoti bieži lietoja visu septiņu gadu laikā”, viņa tomēr it kā bija ļāvusi to iznīcināt: „Es pats personīgi šos pulksteņus ievietoju maisā, kas tika nodots utilizācijai, līdz ar to ir pilnīgi izslēgta iespēja, ka tie varēja nonākt V. Vīķes-Freibergas rīcībā.”
Taču KNAB izmeklētājam nebija vēlmes iedziļināties šādās pretrunās, tāpēc jau septembrī tika pieņemts lēmums atteikties sākt kriminālprocesu. Tiesa, tika atzīts, ka pulksteņa norakstīšanā bijuši pārkāpumi, „nepilnīgi un kļūdaini dokumentējot darbības ar pamatlīdzekļiem”, taču vienalga – „pārbaudes laikā iegūtā informācija nedod pamatu apšaubīt, ka minētie pulksteņi netika iznīcināti”, bija minēts K. Dreimaņa ziņojumā.
Jauni fakti liek atzīties
„Jā, vainīgs, ka samelojos,” – tā tagad, gandrīz deviņus gadus pēc KNAB pārbaudes, atzīst tas pats J. Ruško.
Šī viņa atzīšanās par to, kas patiesībā 2007. un 2008. gadā notika saistībā ar eksprezidentes iemīļoto rokaspulksteni, gan nekādā veidā nav saistīta ar ierunājušos sirdsapziņas balsi. Šā gada 27.aprīlī bijušajam V. Vīķes-Freibergas „lietu kārtotājam” paskaidrojumi KNAB izmeklētājam Kasparam Abramčikam bija jāsniedz saistībā ar jauniem faktiem tajā pašā „pulksteņa lietā”.
Būtiskākie no šiem jaunajiem faktiem ir šā gada pavasarī KNAB saņemtie Vācijas internetveikala http://www.luxus-uhrenhandel.de pasūtījuma dokumenti, kuri rāda – 2008. gada 22. jūlijā, dažas dienas pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka publikācijām par V. Vīķes-Freibergas pulksteni patiešām sekos KNAB izmeklēšana, šajā veikalā pirkumu veicis kāds Latvijas iedzīvotājs.
Šis cilvēks bijis Rīgā, Kapseļu ielā dzīvojošais Andris Ruško, kurš par 989 eiro nopircis precīzi tādu pašu Rado Cerix Mini rokaspulksteni, kāds gadu iepriekš Valsts prezidenta kancelejā it kā bija norakstīts un iznīcināts. Turklāt pircējs vēl bija iztērējis 55 eiro, lai ar UPS kurjerpastu pie rokaspulksteņa tiktu iespējami ātri.
Tā nav uzvārdu sakritība, – rokaspulksteņa pircējs bija J. Ruško dēls. Tieši par viņu J. Ruško šopavasar KNAB izmeklētājam tad arī skaidroja, ka „mans dēls Andris Ruško ne pie kā nav vainīgs, viņš nopirka tikai Rado pulksteni, jo es palūdzu”.
Tieši šī iemesla dēļ J. Ruško tad ir bijis spiests beidzot atklāt patiesību par deviņus un desmit gadus senajiem notikumiem.
Prezidente teica, ka nemaksās un neatdos…
„Dāvātais pulkstenis tā nēsāšanas laikā sabojājās, tam sabojājās stikls un bija bojāta aizdares sprādze, man pat nebija vēlmes to izpirkt,” – arī šādu skaidrojumu V. Vīķe-Freiberga 2008. gada augustā bija sniegusi KNAB izmeklētājam.
Kā nu rāda viņas tālaika kancelejas vadītāja vietnieka paskaidrojumi KNAB, vismaz daļa no šī paskaidrojuma tiešām bija patiesa: Valsts prezidentei, tuvojoties pilnvaru beigām, tiešām nav bijis vēlmes šo pulksteni izpirkt. Vēlme ir bijusi cita – to paturēt tāpat.
„Es gatavoju dokumentāciju attiecībā par visām dāvanām, kas bija uzskaitē Valsts prezidenta kancelejā, kuras V. Vīķe-Freiberga gribēja atpirkt. Atceros, ka dāvinātais Rado pulkstenis tika novērtēts uz 600 Ls. Es sagatavoju aktus un gāju pie V. Vīķes-Freibergas. Atnākot ar aktiem, V. Vīķe-Freiberga man pateica, ka nemaksās 600 Ls par Rado keramikas pulksteni,” – tā notikumus 2007. gada jūnijā tagad oficiālos paskaidrojumos KNAB aprakstījis J. Ruško.
Viņš prezidentei, kura vadīja savu pilnvaru pēdējās dienas, lūdzis dārgo rokaspulksteni atdot, „bet V. Vīķe-Freiberga teica, ka nemaksās un neatdos atpakaļ pulksteni un viss. Tad es teicu, ka ņemšu ārā no izpērkamo saraksta un viss, bet V. Vīķe-Freiberga teica, ka neatdos un viss. Tā mana saruna ar V. Vīķi-Freibergu beidzās”.
Atlicis viens – prezidentes iekāroto pulksteni norakstīt, tātad faktiski – izkrāpt no valsts, lai prezidentei par to nevajadzētu samaksāt: „Tad es sagatavoju aktu par Rado pulksteņa norakstīšanu, norādot, ka pulkstenis nav lietojams un saskrāpēts, bet tā nebija taisnība, jo Rado pulkstenis bija no keramikas un saskrāpēt to ir ļoti grūti. Pulkstenis nebija saskrāpēts, jo tas bija no keramikas, kas praktiski ir mūžīgs, bet mēs rakstījām, ka ir sabojāts un nelietojams. (..) Grāmatvede pulksteni norakstīja.”
Par savu padoto atrasto noziedzīgo risinājumu V. Vīķe-Freiberga bijusi labi informēta, turklāt saņēmusi arī instrukcijas par turpmāko rīcību. „Es V. Vīķei-Freibergai pateicu, ka pulkstenis ir norakstīts, un teicu, lai nekādā gadījumā Latvijā pulksteni nevelk uz rokas, piekodināju, ka ārzemēs pulksteni varot vilkt,” KNAB apliecinājis viņas lietu kārtotājs.
Tiesa, padoma saņēmēja par to tikai, kā J. Ruško skaidrojis KNAB, tikai „skaļi smējās”, – bet pienāca brīdis, kad smiekli vairs nenāca.
Operācija „Tīrais pulkstenis”
„Pēc neilga laika V. Vīķe-Freiberga tika nofotografēta ar norakstīto Rado pulksteni, un fotogrāfija tika nopublicēta. Tad mēs visi sanāca pie manis mājās un visi spriedām, ko darīt,” KNAB stāstījis J. Ruško. No paskaidrojumiem var saprast, ka iesaistīti bijuši arī vairāki citi prezidentes kancelejas darbinieki: „Visi kopā nosecinājām, ka vienīgais variants ir nopirkt V. Vīķei-Freibergai tādu pašu „Rado” pulksteni, kāds bija norakstīts.”
Tas tad arī ticis īstenots – J. Ruško kā bijušais Ekonomikas policijas darbinieks pārzinājis izmeklēšanas procedūras un zinājis, ka ir nedēļa laika. Tā kā eksprezidente naudu viņam nav iedevusi, „man nekas cits neatlika, ka pulksteni pirkt no savas naudas, tad es aizbraucu pie sava dēla Andra Ruško un iedevu naudu tūkstoti eiro, un mans dēls Andris Ruško pasūtīja tieši tādu pašu „Rado” pulksteni interneta veikalā http://www.luxus-uhrenhandel.de, izmantojot ātro piegādi. Dēlam es lūdzu nopirkt pulksteni, jo pats nevarēju pirkt, jo strādāju Valsts prezidenta kancelejā”.
Pulkstenis pēc dažām dienām ticis piegādāts un nodots V. Vīķei-Freibergai, savukārt it kā norakstītais un iznīcinātais pulkstenis J. Ruško atdots bez liecinieku klātbūtnes. „Norakstīto Rado pulksteni, ko V. Vīķe-Freiberga man atdeva atpakaļ, es Daugavā pie Kristapa iemetu ūdenī, cik straume ir aiznesusi tagad, to es nezinu. Līdz ar ko V. Vīķe-Freiberga, atstājot prezidentes amatu, bija piesavinājusies dāvināto Rado pulksteni par 600 latiem,” KNAB apliecinājis J. Ruško.
Cita starpā J. Ruško paskaidrojumos pieminējis arī to, cik sekmīgi beigusies operācija „Tīrais pulkstenis”: „KNAB izmeklētājs Dreimanis atnāca pie V. Vīķes-Freibergas uz mājām paskaidrojuma pieņemšanai, kurš bija pārsteigts, ka V. Vīķe-Freiberga uzrādīja tādu pašu Rado pulksteni, kāds bija norakstīts, bet ar citu numuru. Jā, vainīgs, ka samelojos, bet nu…”
Eksprezidente klusē,
Pati V. Vīķe-Freiberga par „pulksteņa lietu” nekad nav vēlējusies izteikties, aprobežojoties ar paziņojumu, ka „lai tiesībsargājošās iestādes tad arī izskata šo lietu” un ka „nomelnošanas akcijas ir pietiekami indīgas un ļaunas, tās pārsniedz jebkādu robežu”.
Arī tagad uz Dienas aicinājumu sniegt komentārus saistībā ar J. Ruško iznīcinošajiem paskaidrojumiem, kas faktiski atklāj viņas lomu valsts apzagšanā un noziedzīgā krāpšanas shēmā, V. Vīķe-Freiberga nereaģēja.
Savukārt no KNAB šā gada pavasarī un vasarā veiktās pārbaudes materiāliem izriet, ka J. Ruško sniegto paskaidrojumu saturs nav uztverts kā kaut kas birojam jauns un nezināms. Taču kriminālprocesa sākšana jebkurā gadījumā vairs nav bijusi iespējama noilguma dēļ.
Raksts pirmoreiz publicēts laikrakstā Diena.
Sākums
Kas mēs esam
Kontakti
Jūsu ieteikumi un jautājumi
Ja vēlaties mūs atbalstīt
Reklāma
Mobilā
Reģistrēties
Ienākt
Foto
Bijušā Vairas Vīķes-Freibergas kancelejas vadītāja vietnieka Jura Ruško paskaidrojumi KNAB izmeklētājam Kasparam Abramčikam
PIETIEK
19.09.2017.
Šī ir bijušā Vairas Vīķes-Freibergas “lietu kārtotāja” Jura Ruško KNAB izmeklētājam Kasparam Abramčikam 2017. gada 27. aprīlī sniegto paskaidrojumu anonimizētā versija, ko KNAB pašlaik ir gatavs nodot atklātībai. Paskaidrojumi ir būtiski apjomīgāki nekā pašlaik publicētā daļa, jo J. Ruško tos ir sniedzis arī par citu skandalozu lietu, kurā tāpat iesaistīta V. Vīķe-Freiberga. Par šo citu lietu KNAB pārbaude vēl turpinās, un šo daļu pagaidām nepublicējam.
„Es, Juris Ruško, pašlaik esmu bezdarbnieks, esmu darba meklējumos. 2007. gadā strādāju Valsts prezidenta kancelejas vadītāja vietnieka amatā, laikā, kad ___________________ bija Valsts prezidente.
Attiecībā par kā lai saka negadījumu ar __________________ dāvināto pulksteni „Rado” varu pateikt tā, ka pēdējā gadā, kad strādājām Valsts prezidenta kancelejā, gāja tik grūti kā nekad. Principā visa komanda, beidzoties __________________ prezidentūrai, atstāja darbu Valsts prezidenta kancelejā, tai skaitā arī es.
Es gatavoju dokumentāciju attiecībā par visām dāvanām, kas bija uzskaitē Valsts prezidenta kancelejā, kuras _________________ gribēja atpirkt. Atceros, ka dāvinātais „Rado” pulkstenis tika novērtēts uz 600 Ls (seši simti latu). Es sagatavoju aktus un gāju pie __________________. Atnākot ar aktiem, __________________ man pateica, ka nemaksās 600 Ls par „Rado” keramikas pulksteni. Es lūdzu pulksteni atdot, bet _______________ teica, ka nemaksās un neatdos atpakaļ pulksteni un viss. Tad es teicu, ka ņemšu ārā no izpērkamo saraksta un viss, bet __________________ teica, ka neatdos un viss. Tā mana saruna ar ___________________ beidzās.
Atceros, ka ar ________________ runāja arī ______________, bet pēc sarunas ar _____________ arī man teica, ka __________________ „Rado” pulksteni neatdos. _____________ man jautāja, kādi ir varianti, es atbildēju, ka vienīgais variants ir, ka pulkstenis ir jānoraksta.
Savukārt bija arī vēl otrs pulkstenis, kurš pazuda Valsts prezidentes Jūrmalas rezidencē, turklāt apsargātā telpā, un tad vēl it kā pazuda arī briljanta gredzens. Cik atceros, bija iesaistīta policija, bet policija kaut ko darīja, bet tā arī neko neatrada. Bija vēl arī glezniņa, par kuru ________________ negribēja maksāt, arī bija ziepes, ka saraksts bija publicēts presē, ka ______________ esot jau samaksājusi par gleznu, un tos rakstus pēc tam ņēmām ārā.
Atceros, ka _____________ novērtēšanas aktu neparakstīja, jo juta, ka būs problēmas, jo viņa gribēja turpināt strādāt Valsts prezidenta kancelejā. Tad es sagatavoju aktu par „Rado” pulksteņa norakstīšanu, norādot, ka pulkstenis nav lietojams un saskrāpēts, bet tā nebija taisnība, jo „Rado” pulkstenis bija no keramikas un saskrāpēt to ir ļoti grūti. Pulkstenis nebija saskrāpēts, jo tas bija no keramikas, kas praktiski ir mūžīgs, bet mēs rakstījām, ka ir sabojāts un nelietojams. Pēc kā ____________ parakstīja aktus un atdeva tos grāmatvedībā, un grāmatvede pulksteni norakstīja.
Es ____________ pateicu, ka pulkstenis ir norakstīts, un teicu, lai nekādā gadījumā Latvijā pulksteni nevelk uz rokas, piekodināju, ka ārzemēs pulksteni varot vilkt. Atceros, ka ___________________ par to skaļi smējās. Tā kā mēs gājām visi prom, man nekas cits neatlika.
Pēc neilga laika ______________ tika nofotografēta ar norakstīto „Rado” pulksteni un fotogrāfija tika nopublicēta. Tad mēs visi sanāca pie manis mājās un visi spriedām, ko darīt, tur bijām – _______________ (jau mirusi), ________________ (Valsts [prezidenta] kancelejas preses sekretāre) un _______________. Visi kopā nosecinājām, ka vienīgais variants ir nopirkt ___________ tādu pašu „Rado” pulksteni, kāds bija norakstīts.
Tā kā zinājām jau no preses, ka KNAB ir uzsākta pārbaude un es zināju izmeklēšanas procedūru, zināju, ka ir laiks viena nedēļa. Līdz ____________________ būs jāiet uz KNAB.
Ar __________ nolēmu nopirkt pulksteni, bet _________________ naudu nedeva, man nekas cits neatlika, ka pulksteni pirkt no savas naudas, tad es aizbraucu pie sava dēla ______________ un iedevu naudu tūkstoti eiro, un mans dēls _______________ pasūtīja tieši tādu pašu „Rado” pulksteni interneta veikalā http://www.luxus-uhrenhandel.de, izmantojot ātro piegādi. Dēlam es lūdzu nopirkt pulksteni, jo pats nevarēju pirkt, jo strādāju Valsts prezidenta kancelejā.
Pulkstenis tika piegādāts pēc dažām dienām. Tad pie _______________ atkal visa komanda bijām klāt, kas bija iepriekš pie manis mājās, es parādīju, ka pulkstenis ir tīrs, ka nav ienācis uz mana vārda un pulksteni iedevu _____________________. Un palūdzu, lai atdod man veco pulksteni, pateicu, lai pieregulē jaunam pulkstenim siksnu.
________________ piekrita, visu klātbūtnē _________ teica, ka lai _________________ pulksteni atdod man gaitenī, lai to neviens neredz. Visi klātesošie piekrita. Vienojāmies, tad izgājām gaitenī un _______________ man atdeva norakstīto un iznīcināto „Rado” pulksteni bez liecinieku klātbūtnes.
Man bija nojauta, ka, iespējams, mani lejā jau kāds gaida un, nevienam nezinot, pulksteni ieliku ____________ somiņā, viņa arī to nezināja. Kad izgājām ārā, braucām mašīnā, es _____ teicu, lai atdod man pulksteni, viņa bija izbrīnīta un teica, ka viņai neesot nekāds pulkstenis, un kad atverot somiņu to ieraudzīja, bija ļoti dusmīga uz mani un pulksteni man atdeva.
Norakstīto „Rado” pulksteni, ko ________________ man atdeva atpakaļ, es Daugavā pie Kristapa iemetu ūdenī, cik straume ir aiznesusi tagad, to es nezinu. Līdz ar ko __________________, atstājot prezidentes amatu, bija piesavinājusies dāvināto „Rado” pulksteni par 600 latiem un gleznu.
Atceros, ka es lūdzu _______________, lai netaisa šmuci, jo nākamais prezidents to redzēs, bet mani neviens neklausījās.
Tajā laikā Valsts prezidenta kancelejā revīziju veica arī Valsts kontrole.
Tad KNAB izmeklētājs Dreimanis atnāca pie _______________ uz mājām paskaidrojuma pieņemšanai, kurš bija pārsteigts, ka ________________ uzrādīja tādu pašu „Rado” pulksteni, kāds bija norakstīts, bet ar citu numuru. Jā, vainīgs, ka samelojos, bet nu. Mans dēls ___________ ne pie kā nav vainīgs, viņš nopirka tikai „Rado” pulksteni, jo es palūdzu.”
—————————————————–
Andrejs Kavacis
Prezidentu priekšzīme kā etalons
Bērnu priekšzīme, uzvedības un darbības etalons ir viņu vecāki. Valstu vadītāji kļūst par visas valsts un tautas reprezentantiem un spēkā uzturēto morālo vērtību etalonu. Ja pieminam Latvijas Valsts un Ministru prezidentu Kārli Ulmani, atmiņās aust viņa vienkāršība, pieticība, darba griba, uzticība un godprātība. Nav neviena no tagadējās valsts varas elites, kas īsā laikā valsts un tautas labā būtu paveicis tik daudz, kas ar tīru sirdsapziņu būtu uzturējis tik labu kontaktu ar tautu. Ja viņam pārmet politisku tuvredzību, tad to var darīt vien tādēļ, ka Kārlis Ulmanis kā godprātības vadīts cilvēks, nevarēja pieņemt domu, ka ir arī tādi staļini, molotovi, ribentropi un hitleri, kuri, jau līgumus slēdzot, domā kā tos pārkāps- cilvēki bez goda un bez sirdsapziņas. Tā Kārlis Ulmanis bija un paliek Latvijas valstsvīru godprātības etalons.
Ambiciozā Vaira Vīķe- Freiberga ne reizi vien piesauca „Ulmaņa autoritāro režīmu”, tā iesaistīdamās patiesi neatkarīgas Latvijas noķengātāju korī un cerēdama kļūt par „spīdekli”, kas apēnos Ulmaņa slavu. Ko viņa ir atstājusi aiz sevis? Tikai nožēlojamus egoisma uzplaiksnījumus. Atzinusies, ka ir bijusi kontaktos ar triju valstu specdienestiem un cerēdama uz augstāko ANO amatu, viņa bez kaunēšanās pazemoja savu valsti un tautu. Ne reizi neapmeklēja Lestenes brāļu kapus, pat formāli nepasakot paldies latviešu leģionāriem, kuri nosargāja arī viņas iespēju emigrēt. Nkad neatdodama godu nacionālajiem partizāniem, viņa „barojās” ar padomju diversanta Samsona padomiem. „Skriedama” uz slepenu tikšanos ar čekistu Putinu Austrijā, „izlēkdama” pret Baltijas valstu vienoto nostāju, braukdama uz Maskavu svinēt boļševiku uzvaras svētkus, viņa ir radījusi gandrīz nepieskaitāmās iespaidu pati par sevi. Kur tad vēl čekista Drozdova vizīte Rīgā un Krievijas patriarha svētība „latvijiešu” tautai! Tas viss tika darīts ar cerību uz ANO ģenerālsekretāres amatu. Eiropas karaļnamu vizītes nobāl uz šo vērienīgo pasākumu fona. Praktiskā labuma no tā ļoti maz, bet Latvija arī te „labi maksāja” par prezidentes ambīcijām uz augstāko amatu ANO. Tā nu V. V. Freiberga Latvijas vēsturē sevi ir iezīmējusi kā neierobežota egoisma etalonu. Viņa ir kalpojusi pirmkārt sev, nevis Latvijai vai latviešu tautai.
Prāv. emeritus
Andrejs Kavacis
Tālr. 3761256
Kas tur ar to dārgo limuzīnu Vīķei? Galīgi malā nomests.