Edīte saka:

Ar šo sūtu sveicienus Swedbankai un Nordea bankām, jo 31.jūlijā tiesu izpildītājs arestēs manus kontus.
Par ko?
Abām bankām 2006.gadā rādīju lēmumu, ar kuru man piešķir īpašumu kā mantojumu un paņēmu kredītus. Bloķēs par to, ka es uzdrīkstējos noticēt 2006.gada 27.aprīļa Mazzalves pagasta lēmumam, ar kuru man piešķīra dzimtas īpašumu – mežus un lauksaimiecības zemi.
Es vēl joprojām gaidu uz robežu ierādīšanu un uzmērīšanu saviem mantojamajiem īpašumiem. Ja nav to, tad man ir jābūt līdzvērtīgam īpašumam Mārupē. Kā tas nākas, ka man nav neviena kvadrātmetra mantojamo mežu, man nav neviena kvadrātmetra mantojamās lauksaimniecības zemes, nav arī līdzvērtīgas zemes dzīvesvietā. Man nekad nav bijusi robežu ierādīšana, aktu parakstīšana, iemērīšana. Pagasts man atsūtīja rēķinu par īpašumu, kuru nav piešķīris un lika samaksāta ar “ja nemaksāsi, nedabūsi vispār neko”. Tā kā mierīgi gaidu iemērīšanas rindu, tad saprotu, ka pagasts var piešķirt ar lēmumu neeksistējošu īpašumu,pagasts var man paprasīt NĪN par īāšumu, kuru es nekad neesmu prasījusi un kurš man nekad nav piešķirts. Pagasts varr. Latvija’latvietis var nošauties- tad viņs paliek ievērības cienīgs. Mans paīsais pastāts, kaēs 2 reizes iegāju VZD teplās – pirmajā reizē mani okupantu cienīgā manierē atbrīvoja no 6.8 ha mežiem un 14 ha lauksaimniecības zemes, bet otrajā “pajājiens” biaj zaudēti 2 ha zemes Mārupē. Un nu man bloķēs kontus. Lai bloķē.. Sarp citu, tur ienāks invaliditātes pensija, kuru man maksā no VZD maksātās algas. Cienīgi, vai ne?
2015.gada 25.maijā manus mantojamos Aizkraukles puses īpašumus ieraudzīju piešķirtus citam cilvēkam no Ventspils puses un tikai tad sapratu, ka tiku mērķtiecīgi krāpta. Tad es atteicos maksāt NĪN par īpašumu, kuru nekad neesmu prasījusi, kurš man nekad nav bijis piešķirts – līdz tam man draudēja „ja nemaksāsi ko prasa, nedabūsi neko”. Rādīju savu labticību un gaidīju iemērīšanu. Vēl gaidu.
Tiesai ir savdabīga interpretācija, esmu visas tiesas zaudējusi, turklāt tiesām vispirms kalendārā ir 2008. gads, tad seko 2007.gads, bet 2006.gads viņiem vispār nav. Es varu atspērusies rakstīt 4 paskaidrojumus, bet tiesa paņems pagasta melus un tā ir tā patiesība. Pagasts 2017.gadā raksta, ka Edītes mantojamie īpašumi bija piešķirti citiem, tāpēc Edītei nevarēja piešķirt viņas mantojamo īpašumu. Kā tas nākas, ka lēmumā par to nav bilsts ne vārda, jo tad man būtu līdzvērtīgi īpašumi savā dzīvesvietā? Un tiesai lēmums, ar kuru man piešķir neeksitējoša īpašuma nosaukumu ir tiesisks.
Mani tiesas soda par to, ka manus mantojamos īpašumus pagasts paturēja sev, meži atdoti citiem 2014.gadā un mana vaina ir tāda, ka esmu Latvijā, kur tiesiskā paļāvība un Satversme uz mani neattiecas.
Vēsturiskais fons
1940.gadā okupācijas vara atbrīvoja manus senčus no īpašuma – 6.8 ha meža un 14 ha lauksaimniecības zemes, ūdeņi, ceļi – liela saimniecība, kopā vairāk nekā 25 ha. Senči izbaudīja padomju varas spļāvienu ģīmī – „okupācijas vara” atņēma īpašumu un lika vergot – slaukt kolhoza govis. Vēsture stāsta, ka cilvēki jau neko nedarīja, vainīga ir „vara”, „papīri” vai „tādi likumi”.
Taisnīgā Latvija
4.maija Latvijas republika okupācijas seku mazināšanas ietvaros un vēsturiskā taisnīguma nodrošināšanai no īpašumiem atbrīvoto dzimtu mantiniekiem ļāva pa Latvijas neizbraucamajiem ceļiem līst atpakaļ Latvijas lauku nostūros un saņemt atpakaļ okupācijas varas atņemtos īpašumus. Pazemojoši, jo tur jau manu senču likteņi sačakarēti – katrs hektārs nes sāpju, nežēlastības, pazemojuma un bezpalīdzības auru, tur savu varenību rādīja padomju varas varneši. Ja mantojamie īpašumi bija piešķirti citiem, tad pagasts izdeva attiecīga satura lēmumu, mantinieki varēja izvēlēties citu īpašumu pēc savas izvēles citur, piemēram, savā faktiskajā dzīvesvietā. Uz neko citu pretendēt nevarēju, likums man to liedza. Pieteikšanās termiņš bija noteikts likumā “Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos” – 2006.gada 28.aprīlis, lai var pretendēt uz kompensācijas sertifikātiem vai 2006.gada 1.jūnijs, līdz kuram likums noteica, ka jāpieprasa senču īpašums pastāvīgā lietošanā. Pieteicos laikā.
2006.gada 8.maijā saņēmu Mazzalves pagasta lēmumu par savu senču īpašuma mantošanu. Priecīga nebiju, jo ja mani mantojamie īpašumu būtu piešķirti lietošanā citiem, tad es varētu tikt pie līdzvērtīgas zemes Mārupē, kas būtu 18.81 ha. Samierinājos ar „zaudējumu”, bankās rādīju 2006.gada 8.maijā saņemto lēmumu un 1938.gada karti, jo lēmumā grafiskā pielikuma klāt nebija un kadastra numura vietā bija „vectēva „Līgotņi”” un tiesiskās paļāvības vadīta līdz 2007.gada martam paņēmu kredītu mājas celtniecībai, piecciparu skaitli. Tolaik pelnīju pietiekami, turklāt zināju, ka man drīz būs meži un zeme. Priekšnieka punkti sakrājās, no labā darba aizgāju, jo zināju, ka turīgumu iegūšu ar īpašumiem. Ne gluži vēlamajā vietā, bet izmantoju vienīgo Latvijas taisnīguma izpausmi pret okupācijas varas cietušo pēctečiem.
Zināju zemes iegūšanas procesu – lēmums, mērnieks iezīmē robežplānu un ielieku zemesgrāmatā. Neba nu pirmo reizi to darīju. 2006.gada jūlijā SIA Azimuts šefs A.Mituļa kungs apskatīja manu Mazzalves pagasta lēmumu un manu 1938.gada karti un teica, ka es tieku krāpta. Es viņam neticēju – nu kā var apšaubīt Mazzalves pagasta godīgumu? Viņš man ieteica sazināties ar mērnieku, kuram ir „gali VZD”. Sarunājām iemērīšanu veikt nākamā gada rudenī, kad zemes sasals, vienīgi abi mērnieki prasīja kaut kādu ciparu no lēmuma. Nu nebija cipara, tikai „vectēva „Līgotņi”” un grafiskā pielikuma arī nebija – vai nav vienalga- uz A4 lapas vai audekla. Man bija tikai viena karte – 1938.gada karte uz audekla.
Mazzalves pagasts 2006.gada aprīlī lika gaidīt zvanu no VZD un ieteica pagastā man savu kāju vairs nespert. No zvana ne smakas, meklēju zvanītāju pati. Noskaidroju VZD atbildīgo personu, kura bijusi Mazzalves iedzīvotāja. Ne jūnijā, ne jūlijā viņu nevaru sazvanīt- nav uz vietas un neatzvana, es ar saviem zvaniem jau biju saniknojusi VZD darbiniekus. Vai es vainīga, ka VZD darbiniece neatzvana? Ne ja man viņai bija jāzvana. Lai nu būtu.. Laikam nekas svarīgs, jo nezināju, ko viņa man pateiks.
Uz gadumiju saprotu, ka tā Mazzalves-VZD darbiniece man netaisās nemaz zvanīt, sāku viņu dzenāt pa visu Latviju. Atradu – 2007.gada janvārī sēž portālā Draugiem.lv un man raksta, ka viņa visu iedevusi pagastam, lai viņu netraucēju un zvanu uz pagastu. Pagasts mani dzen atpakaļ uz VZD. Pēc gadiem saprotu, ka amatpersonas bija vienojušās paspēlēt ar mani futbolu. Turklāt Mazzalves sekretāre gadiem spēja atkārtot tikai vienu frāzi „iemēri, pārdod, aizmirsti”. Laikam par tādiem raksta, ka māti pārdos (teikuma forma piemekllēta, klai p[ar godu un cieņu nesadoma’tu tiesāties, tur no goda un cieņas viss ir patālu).
2007.gada augustā telefona zvans, Mazzalves izcelsmes VZD darbiniece man zvana. Jauki! Pusotru gadu pēc Mazzalves pagasta lēmuma saņemšanas mani gaida Valsts Zemes dienesta Aizkraukles nodaļā. Mājiniekiem paudu izbrīnu – laikam Valsts zemes dienestā strādā godavīri – bez aicināšanas uz robežu apsekošanu, bez jebkādiem aktiem un parakstiem man būs robežplāns, būs vien jāliek zemesgrāmatā. Sajūsmā neesmu, jo vēljoprojām ceru uz kādu hektāru savā dzīvesvietā Mārupē. Polšs un konfekšu kaste, bagāžniekā zābaki, lai varam mantojamos mežus brist.
2007.gada 22.augustā pēc Mazzalves pagasta lēmuma pieņemšanas bija pagājis viens gads un četri mēneši, atrados Valsts zemes dienesta Aizkraukles birojā. Uzaicina ciemos un pati nav, kā akā iekritusi.
Mani sūtīja pie Valsts zemes dienesta Aizkraukles biroja kartogrāfa E.Blūma (vārdu neatceros, jāiztiek ar papīrā ierakstīto) – viņš man parādīja datorā kaut kādu zemes gabalu, kas man esot piešķirts. Teicu, ka tie nav „Līgotņi”, attēlā bija iezīmētas blakus esošās slīkšņas. Puisis mani informēja, ka visu esmu nokavējusi, ka viss Mazzalvē jau sen ir izķerts, jo tā ir ļoti pieprasīta vieta, šie ir pēdējie Mazzalvē palikušie brīvie kvadrātmetri – vai nu lai ņemu to, ko VZD dod vai vispār nedabūšu neko, esmu pati vainīga, ka tik vēlu pieteicos (pirms pusotra gada), viss atdots citiem, termiņus nokavēji (es?), Mazzalve ir zelta vērtē, Tev tikuši pēdējie vērtīgie kvadrātmetri un vēl epiteti, kurus precīzi necitēšu, bet pietiekami pazemojoši. E.Blūms papīru parakstīja, uzspieda zīmogu ar datumu (22.08.2007.) un man lika doties prom, papildus informēja, ka man ar šo lapu ar kontūru jāskrien uz Centrālo zemes komisiju (ko tur?). Prom negāju. Robežplāna, ziedu un orķestra vietā „VZD objektīvā realitāte”. Pamīņājos, centos aptvert, kas notiek, prasīju, kur var satikt Mazzalves- VZD darbinieci. Man atbildēja, ka viss jau ir izdarīts, man viņa man vairs nav vajadzīga, lai tik eju prom, tas neko vairs nemainīs. Prasīju, kam iedoti mani īpašumi – neteica. Ar acīm meklēju mistisko Mazzalves-VZD darbinieci – biju pārliecināta, ka viņa aiz stūra vēro un ņirdz. Gāju ārā, nācu atpakaļ, nesapratu, ko darīt, kā rīkoties.
Kolēģi – liecinieki pēc mūsu nemaigās sarunas ar E.Blūmu ātri izklīda. Klientu čakarēšanas metode „ņem ko dodam” iebremzēja, es negāju prom. Teicu, ka prom neiešu, bet E.Blūms kā jau vīriešcilvēks bija konkrēts un mana prom neiešana un vienu un to pašu tekstu skaidrošana viņu „uzbudināja” līdz vari kaut mēnesi stāvēt, neko vairāk nedabūsi. Pastāvēju, drīz jau puika neizturēja – „tinies vai izsaukšu policiju, lai tevi izmet”. Policijas piesaukšana bija efektīva, momentā biju 3 vietās vienlaicīgi – šokā, ārprātā un uz ielas! Ar vienu lapiņu rokās.
2007.gada 28.decembrī bija prekluzīvais termiņš, to zināja gan VZD, gan Mazzalves pagasta padomes priekšsēdētāja. Varēja man piezvanīt 2008.gada sākumā un novēlēt veiksmīgu jauno gadu! Protams, ka es tādu „prekluzīvo termiņu” nezināju, pat dzirdējusi nebiju.
Apsveicu Valsts zemes dienestu – ja klients neiet prom, iemāciet saviem padotajiem piesaukt policiju, ātri aizvāksies ar jebkuru īpašumu, kuru viņam atmetat. Otrajā reizē nevajadzēs piesaukt pat policiju, pats izmetīsies ārā. Pēc piedzīvotā ārprāta nākamajos gados atteicos pat šos burtus izrunāt. Iestājos rindā uz „mantiniekiem”, pēc tam jāskrien uz rindu uz iemērīšanu par valsts budžeta līdzekļiem. Latvijiešiem tādas klapatas nebija, tikai izkauto latviešu pēctečiem. Kā tagad saprotu, ka „tinies vai izdzīsim ar policiju ir mana piekrišana VZD patvaļīgi iezīmētajām robežām” un tiesas to pieņem par manu piekrišanu. Civillikuma 1. un 1415.panti ir smukumam. Neretas pagasta padome ir vēl atjautīgāka, tiesai raksta, ka esmu parakstījusi aktus, piekritusi „atjaunotajām” robežām (kādas atjaunotās- vai nu mantojums vai zeme Mārupē). Latviski.
Reiderisms turpinās
Lai kāds neiedomātos, ka iepriekš rakstītais ir vienreizēja rīcība un nejaušība, tad identisku situāciju piedzīvoju 5 gadus vēlāk. 2012. gadā pēc Mazzalves pagasta sekretāres vienīgās iespējamās atbildes „iemēri, pārdod, aizmirsti” sapratu, ka nekas arī turpmāk nemainīsies, solītā 2-4 gades iemērīšanas rinda nekust no vietas (2008.gadā biju 37.vietā, 2015.gadā biju 22.vietā!), pēc Aizkraukles 2007.gada apciemojuma uz VZD pusi pat neuzdrošinājos skatīties, kur nu vēl kāju spert – lūdzu palīdzību Centrālajai zemes komisijai. Situāciju pareizi juridiski nemācēju noformulēt, lūdzos kā „pati muļķe”. CZK teica, ka „pret pagastu mēs neiesim” paldies par atklātību! Tur man ieteica mazināt VZD 2007.gadā nodarīto skādi, ieteica lūgt VZD izziņu un tad iztrūkstošos hektārus varēšu iegūt tur, kur pati vēlos.
VZD sekretāre teica, ka Baklāne sniedz informāciju tikai par īpašnieka īpašumiem, tātad es varu iegūt informāciju tikai par to, ko Valsts zemes dienests patvaļīgi man iezīmē. Laikā no 2006.gada 27.aprīļa līdz 2007.gada 22.augusta rītam es biju īpašniece „Līgotņiem”, bet šo informāciju man nesniegs, VZD tā var rīkoties, neviens likums to neliedz. 2012.gada 3.novembra iesniegumu pārrakstīju.
2012.gada 3.decembrī telefoniski tiku uzaicināta uz VZD, pēc stundas biju klāt – es skrēju (jā), skrējiena cena – 2 ha zemes Mārupē! Ne jau katru dienu var tikt pie pāris hektāriem Mārupē. Agnese manu piekrišanu par vēl pāris hektāriem slīkšņas ieguva ar opciju „Baklāne tev dod šo gabalu, varu izvēlēties – horizontāli vai vertikāli, tā ir Baklānes pēdējā un vienīgā izvēle, neko vairāk nedabūsi”. Atteicos, teicu, ka man to sūdu nevajag, es bērnībā tajos krūmiņos pat čurāt negāju, tie nebija manējie! Nekādas izziņas VZD nedod. Centrālajā zemes komisijā vēl joprojām gaida šo izziņu.
Tāpat kā Aizkrauklē bija plate „Tev Baklāne dod šo un punkts, tas ir Baklānes gala lēmums un vairāk neko viņa tev nedos. Piekrīti un ej prom”. Sāku lūgties par mežu „Pie Līgotņiem”, rādīju, ka tie ir manu senču meži. Nē – tie man neesot pieejami, tie ir piešķirti citiem. 2006.gadā man pagasts tos piešķīra, biju tiem īpašniece līdz 2007.gada 22.augusta rītam, kad spēru kāju VZD Aizkraukles nodaļā. Tagad piederot citiem, zemesgrāmatā varot redzēt. Zemesgrāmatā tie meži parādījās 2014.gadā…
Es pat aizgāju uz VZD strādāt, uzzināju, ka viss ir kārtībā, esmu 25 ha lauksaimniecībā neizmantojamas un nepiešķirtas slīkšņas īpašniece, jo man ir piešķirti meži un zeme. Tā esot godīgi. VZD procesu bīdītāja J.Mierkalne manas prāta spējas 2013.gadā novērtēja, ka „tu neproti zemesgrāmatā apskatīties” – viss ir taisnīgi. 2014.gadā manus mantojamos mežus ar CZK lēmumu atdeva kādai sievietei no Ventspils puses! Man tie bija jāierauga zemesgrāmatā jau 2012.gadā, jo Agnese teica, ka mani man 2006.gadā piešķirtie meži ir citiem..
Agnese teica, ka neko vairāk nedabūšu, varu netērēt laiku, kā Baklāne lems, tā būs. Negaidīju, kad piedāvās izsaukt policiju, atcerējos Aizkraukli, pateicu horizontāli un vilkos prom ar pakāstiem pāris hektāriem Mārupē. Elementāri.
Otrreiz dzīvē biju VZD, otrreiz varēju sajūsmā betonēt – otrajā reizē VZD apmeklējuma rezultātā mans „pajājiens” bija zaudēti 2 ha zemes Mārupē! Bravo, „ņem ko dodam, tas ir Baklānes gala lēmums” – tā VZD iegūst jauno īpašnieku „piekrišanu”. VZD nedod izziņas, viņi pasauc telefoniski un pasaka „ņem ko dodam” un izdzen ārā. Pati Baklāne vienpersoniski nosaka, kam ko dot un pati NĪVKIS piezīmēja tai sūda slīkšņai vēl pāris hektārus klāt. Tā kā likums nosaka, ka NĪVKIS datus var labot pēc īpašnieka pieprasījuma, tad iznāk, ka „Līgotņu māju” īpašniece ir E.Baklāne, jo tikai īpašnieks var pieprasīt labot sava īpašuma datus NĪVKIS . Tiesiski un loģiski. Mazzalves lēmumā man ir piešķirti „Līgotņi”.
Tiesu izpratnē es neesmu normāla, jo man bija jāapzinās, ka VZD strādā nepieskaitāmi cilvēki un viņu teiktais „ņem ko dodam” man jālūdz rakstiski VZD ģenerāldirektorei. Ja atbilde nepatīk, tad jāiet uz tiesu. Es nezināju, ka man atbildes sniedza tiesu izpratnē neadekvāti cilvēki.
Izglītības ministr Šadurski – skolu sistēma slikti strādā, jo es nezināju, ka Latvijā viss ir jāprasa divreiz vai trīsreiz un atbildes mainās no jautāšanas skaita. Esmu slikti apguvusi skolas pamatus.. Man pielec ar pirmo reizi, tāpēc vēlreiz to pašu rakstveidā vai caur tiesu prasīt nav ienācis prātā. Esmu Jūsu studente, divreiz nekad neprasīju, jo nezināju, ka atbilde mainās no jautāšanas reižu skaita. Parasti pareizi atbildēju pirmajā reizē.
Mantojuma man nav, nav arī nekā pārdodama, turklāt Juridiskās palīdzība administrācijas advokāta atteikums man pavēstīja, ka man ir bagātība – kredīta nasta vairāk nekā pustūkstoša apmērā ik mēnesi, kas ir maksa par uzdrošināšanos palikt Latvijā.
Aizbraucēji man teic, ka Latvijā viņus atpakaļ var negaidīt, te viņi nebija par pussprāguša lopa vērtē. Latvijai augstā vērtē ir līķi, jo kamēr dzīvs, pats vainīgs, ka dzīvs. Kad beigts- ziņās ir ko parādīt.
Man bija jātiesājās „speciālajā kārtībā”, bet no likumiem neko nesaprotu un kā mācēju, tā tiesājos administratīvā procesa kārtībā. Pati. Neretas izpilddirektors nedaudz apjuka pie fakta, ka man esot vairāki konti un nenoticēja, ka nezinu likumus. Plebejiem kontus nevajag vispār. Un likumus arī nevajag. Vai man savu dzīvi vai viņu formatēt, ja netic? Es par Administratīvā procesa likumu uzzināju 2015.gada 6.jūnija vakarā, kad 2 nedēļas nebiju ne ēdusi, ne dzērusi, ne gulējusi – izbaudīju „VZD diētu” – kontatēju, ak mani īpašumi ir atdoti citiem. Tie paši, par kuriem VZD Agnese 2012.gadā man teica, ka sen jau atdoti īpašumā citiem un 2013.gadā Mierkalne teica, ka tie meži ir jau sen zemesgrāmatā un man tos nedabūt. Tikai man galva nestrādā, ja es nejēdzot ieraudzīt. Nu ja, 2014.gads bija pirms 2012.gada VZD ieskatā. Tāpat kā tiesai 2008.ir pirms 2007.
VZD drīkst prettiesiski rīkoties un tiesa viņus attaisnos, jo cietušais – pamuļķis, mēneša laikā neuzrakstīja pieteikumu tiesai, kaut gulēja reanimācijā, VZD klientus drīkst jāt uz nebēdu, jātnieki atraduši, sportistes.
Tā bija mērķtiecīga krāpšana, jo tiesiska un izpildāma administratīvā akta gadījumā man Centrālajā zemes komisijā bija jāstāv jau 2006.gada maijā un 2006.gada septembrī jau jāstāv rindā uz budžeta iemērīšanu. Kā tas nākas, ka es tur biju pāris gadus vēlāk? REIDERISMS!
Mazzalves sekretāre kādā no manām zvanīšanas reizēm man teica, ka es nekad no tā sūda netikšu vaļā un visu mūžu maksāšu nodokļus un sodus. Malači, Mazzalves darbinieki! Zinājāt gan to, ka man mantojumā esošie kalni un meži pārtaps par slīkšņu, gan to, ka netikšu vaļā un maksāšu, gaišredzība piemīt gan Mazzalves pagasta vadītājai, gan sekretārei.
VZD mani patvaļīgi atbrīvoja no „Līgotņiem” 2007.gada 22.augustā, pati VZD ģenerāldirektore mani atbrīvoja no pāris hektāriem zemes Mārupē 2012.gada 3.decembrī. Tautai jāzina savi varoņi! Tā tiek pausta „mana griba” tiesnešu interpretācijā! Ko es jums esmu izdarījusi! Ko jūs lietojat!! VZD centrālajā ēkā pat padomju armijas dienu svin, kādi latviešu mantojumi.
Ar VZD gādību un Mazzalve arī nav bez vainas šobrīd esmu 21 ha slīkšņas īpašniece un lauksaimniecībā izmantojami ir 3.82 ha zemes. Ar VZD „tiesiskajām aktivitātēm” es varu tupēt sūda vairāk nekā 10 000 eiro kadastrāli novērtētajā slīkšņā, kuru nekad neesmu lūgusi piešķirt un kura man nekad nav piešķirta, maksāt par to NĪN, jo pagasts man atsūtīja rēķinu – apmaksāt NĪN par īpašumu, kuru nekad neesmu prasījusi, kurš man nekad nav piešķirts, ierādīts vai iemērīts.
Kādas tiesas – priekš tam ir mutautiņš un asaru var atlaist spilvenā. Kaut kādi zemes īpašumi Mārupē? Edītei takš biļeti vienā virzienā, lai nemaisa te gaisu. Latvijas tiesām ir pateicīga auditorija- var čakarēt uz nebēdu. 5 minūtēs tiku vaļā no 2 ha zemes Mārupē un 10 minūtēs VZD mani atbrīvoja no Stradiņu dzimts īpašuma „Līgotņi”. Tiesiski un taisnīgi. Visa Latvija šobrīd sajūsmā pieceļas un gavilē! Es necelšos, man kājiņas neklausa, nevaru paiet, invliditāte. Varu paraudāt spilvenā!
.
.
.
Admins
Pacenšaties pierakstīt visu neliešu vārdus.
Pienāks diena, kad visi sarkanie izdzimumi tiks sodīti tur, kur satikti.
Komunistu un čekistu zagļu bandai pienākas tikai viens- ASM.
Šodien vēl ir viņu laiks…, bet drīz notiks viss kā rakstīts… .