Tuvojas vēlēšanas un tās var izrādīties pēdējās priekš latviešu tautas. Tāpēc jādara viss, lai izjauktu cionistu- komunistu slepkavnieciskos nodomus. Viņi ar skaistiem solījumiem centīsies ietriekt pēdējo nāves dūrienu mūsu tautas izmocītajā Dvēselē. Paskatīsimies kārtējo reizi fotogrāfijās, tās nemelo. Ja mēs redzam vienā barā šos cilvēkus(Bordānu, Levitu, Jurašu, Strīķi, Ozolu-Barkovski), tad aukstas tirpas pārskrien pār ādu. Viņi visi ir Maskavas(tātad, Izraēlas) koriģēti darbinieki…radīti, lai likvidētu latviešu tautu.

Protams, ka tādi nekad nepieņems L. Grantiņa piedāvājumu- strādāt kopā,

-lai Latviju attīrītu no okupantiem un okupācijas sekām,

-lai atsauktu Latvijā atpakaļ visus komunistu- cionistu izdzītos latviešus.

Lūk, L. Grantiņa (atvērt) DARBA PROGRAMMA.

Žīdiskās izcelsmes Egils Levits ir piedalījies pie visu noziedzīgo LIKUMU(lasīt) izstrādāšanas, kas noveduši Latviju un latviešu tautu līdz šodienas katastrofālajai situācijai. Viņš ir spiedis roku gan Godmanim, gan Borovkovam(abi žīdi), kuri, pēc bijušā VDK ģenerāļa Johansona vārdiem, Maskavā nokārtoja Latvijas drošības dienesta jautājumus– pārceļot visus okupācijas KGBistus  http://tautastribunals.eu/?p=33495 uz LR DP.

Atcerēsimies, ka profesors- vēsturnieks Indulis Ronis Egilu Levitu un Jāni Bordānu atklāti nosauca par noziedzniekiem un par to samaksāja ar savu dzīvību !!!

M. Barkovskis(Otto Ozols), kā jau pieminēju kādā no iepriekšējiem rakstiem, ir pieslējies Bordānam- tātad, ir sācis pildīt šīs partijas ideologa lomu.

Latvijas un latviešu tautas iznīcināšana notiek slēptā- netiešā veidā, proti, ar mūsu vēstures nicināšanu un noliegšanu. Šajā sakarā es arī ieliku Ievas Skangales rakstu, kas ļoti labi atmasko šo Bordāna- Levita cionistu ruporu- Otto Ozolu, īstā vārdā M. Barkovski.

Tātad, Barkovska “pasaules uztvere” ir arī Bordāna un Levita politiskā koncepcija !!!

I. Skangale precīzi apraksta pirmskara situāciju, kuru žīdiskās izcelsmes latviec Barkovskis cenšas “pierādīt kā noziegumu un nodevību” !!!

LRTT darīs visu, lai par šiem, mūsu tautas bendēm, informētu tautu !

LRTT darīs visu, lai reiz viņus aizvilktu uz karātavām !!!

25.05.17    L. Grantiņš

Ieva Skangale: Latvieti, neļauj sevi maldināt !

Zini savu vēsturi !

Būtu ļoti naivi apgalvot, ka Otto Ozols, īstajā vārdā Mārtiņš Barkovskis neko nezina, ka Padomju vara cilvēkiem centās iedvest versiju, ka Ministru prezidents Kārlis Ulmanis kopā ar ģenerāli J. Balodi un aizsargu organizāciju ir veikuši valsts apvērsumu un nodibinājuši “fašistisku” diktatūru laikā, kad proletariāta stāvoklis bijis tik ļauns, ka valstī bijusi nobriedusi sociālistiskā revolūcija. K. Ulmanis esot nežēlīgi izrēķinājies ar strādnieku un nabadzīgo zemnieku vadoņiem, ieslodzījis viņus cietumos un katorgās, padzinis Saeimu un arestējis kreisos deputātus. K. Ulmaņa valdīšanas laikā strādnieku un zemnieku stāvoklis neesot uzlabojies un esot turpinājusies viņu cīņa pagrīdē.

Kad, balstoties uz bāzu līgumu starp Latviju un PSRS, padomju armijas papildus kontingents legāli ienāca Latvijā, tajā sākušies stihiski strādnieku nemieri un demonstrācijas vietējo komunistu vadībā, un padomju armija vienkārši esot sargājusi šīs tautas gribas izpausmes no brutālas izrēķināšanās, kas bija sagaidāma no policijas un aizsargu puses. Tātad Latvijā esot notikusi darbaļaužu revolūcija pret ienīsto “fašistisko” režīmu un tā gāšana. Tauta esot atjaunojusi demokrātiju un demokrātiski sev ievēlējusi Tautas Saeimu ar prof. A. Kirhenšteinu priekšgalā, kas ir nolēmusi lūgt uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Tātad nekādas Latvijas okupācijas neesot bijis.

Šī versija, protams, neatbilst patiesībai.

1934. gadā stāvoklis Latvijā patiešām bija sarežģīts. Arī Latvijā bija jūtamas pasaules ekonomiskās krīzes sekas, ko izraisīja lielā depresija ASV, kas bija radusies banku noziedzīgu mahināciju dēļ.

Vācijā nostiprinājās nacionālsociālistu vara Ādolfa Hitlera vadībā, un visā pasaulē radās viņu atbalstošas nacionālsociālistiskas partijas, arī ASV un Anglijā, kas nemitīgi palielināja savu ietekmi.

Latvijā tāda partija bija Pērkonkrusts, kurā bija vairāki desmiti tūkstoši biedru, ieskaitot arī daļu no armijas virsniekiem, kas izveidoja Pērkonkrusta militāro spārnu ar apmēram 10 000 kaujinieku un Dievturu (latviskās reliģijas atjaunotāju) organizāciju, kura ietilpa Pērkonkrusta ēideoloģiskajā blokā. Pērkonkrustam bija atbalstītāji valsts pārvaldes un valsts drošības struktūrās. Pērkonkrusta organizācija plānoja tikt pie varas apvērsuma ceļā, un pat bija noteikusi apvērsuma datumu 1934. gada jūnijā.
Otri, kas plānoja izdarīt valsts apvērsumu Latvijā, bija LSDSP. Tai bija liela ietekme Saeimā, tāpat bija jau izveidotas savas pusmilitāras vienības zem jaunatnes sporta organizāciju jumta. Šai partijai bija sakari ar Maskavu un, kā liekas, slepena vienošanās, kas paredzēja padomju armijas ienākšanu Latvijā, lai atbalstītu savu “šķiras brāļu” cīņu par varu, gāžot buržuāzijas varu.

Latvijas ekonomiskais stāvoklis šajā laikā patiešām nebija īpaši spožs, importa apjoms pārsniedza eksportu, bija diezgan ievērojams valsts ārējais parāds. Sabiedrība bija ļoti neapmierināta ar Saeimā notiekošo, kurā bija vērojama plaša korupcija, burtiski tirgošanās ar deputātu balsīm, to “melnais tirgus”, lai panāktu kādai “sponsoru” grupai labvēlīgu balsojumu. Patrioti, kas bija izcīnījuši Latvijas neatkarību, bija nostumti malā un ar lielu sarūgtinājumu vēroja notiekošo.

K. Ulmaņa – toreizējā Ministru prezidenta – pienākumos ietilpa rūpes par valsts drošību un attīstību. Viņš nolēma, ka ir pienācis laiks rīkoties un noteikt valstī ārkārtas stāvokli (tas nebija valsts apvērsums), ko īstenoja aizsargu vienības un vadīja pats K. Ulmanis un aizsardzības ministrs, ģenerālis Jānis Balodis.

Tātad nebija apvērsums, bet likumīgi ieceltā valdība izsludināja ĀRKĀRTAS (izņēmuma) stāvokli – komunistu un sociāldemokrātu apvērsuma draudu priekšā. Tās bija valdības un Kārlis Ulmanis tiesības, ko paredzēja likums un Satversmes 62. pants. Tika APTURĒTA Saeimas darbība. To visu atbalstīja Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis.

Arī dažas padomju militārpersonas savās atmiņās ir atzīmējušas, ka K. Ulmanis ar savu apņēmīgo rīcību bija izjaucis PSRS plānus jau 1934. gadā pievienot Latviju PSRS. To pašu varētu teikt par Pērkonkrusta plānu sagraušanu pārveidot Latviju par nacionālsociālistisku valsti, kas droši vien tad kļūtu par nacistiskās Vācijas sabiedroto.

Ulmaņlaikā Latvija noraidīja arī Anglijas piedāvātās drošības garantijas, turpinot konsekventu neitralitātes politiku, kas galu galā izrādījās kļūdaina, jo Latvijai tā arī neizdevās palikt malā sekojošajā pasaules konfliktā. Turpinājās antivāciska ideoloģiska nostāja, kāda tā bija jau no valsts sākumiem, kurai droši vien bija kāda loma Vācijas attieksmē pret Latviju.

Ulmaņlaikus sauc par autoritāras diktatūras laiku. Par “nacistisku” vai “fašistisku” to tomēr tā īsti nosaukt nevar. Kaut vai tādēļ, ka tā nepieļāva kādu diskriminējošu attieksmi pret citu tautību grupām vai kopienām, kas dzīvoja latviešu valstī. Tomēr K. Ulmanis ņēma vērā arī prasības, kādas bija izvirzījuši gan perkonkrustieši, gan sociāldemokrāti. Lielu uzmanību pievērsa strādnieku dzīves uzlabošanai, pietiekami lielu algu garantijām, uzņēmējus uzlūkoja kā visas tautas īpašuma daļas pārvaldniekus, kuriem ir jāņem vērā arī valsts un tautas kopējās intereses. Pēc Itālijas parauga izveidoja kameru sistēmu, kas piespieda kooperēties noteiktu nozaru darbiniekus. Lielu uzmanību pievērsa nacionālās kultūras un izglītības sistēmas attīstībai, uzbūvēja daudzas jaunas skolas. Ekonomikā bija vērojama liela atjaunotne un uzplaukums: eksports ievērojami pārsniedza importu, valsts atbrīvojās no parādiem, valstī uzkrājās zelta un ārzemju valūtas rezerves, latus varēja brīvi apmainīt pret zeltu.

Valsts prezidents A. Kviesis pāris gadus vēl turpināja savu darbu, bet tad viņa funkcijas pārņēma K. Ulmanis.

Tomēr ir jāsaprot, ka Ulmaņlaiki ir uzlūkojami kā laikā izstiepts ārkārtas stāvoklis, nevis kā jaunas sistēmas vai režīma izveidošana. Laikā izstiepts tādēļ, ka starptautiskais stāvoklis pasaulē bija bīstams un draudošs, brieda pasaules karš, kas burtiski prasīja stingru, centralizētu pārvaldi. Tādas izveidojās visās valstīs, arī tādās kā ASV un Anglija.

Ja nebūtu šīs bīstamās situācijas, tad K. Ulmaņa valdība droši vien ieviestu jauno Satversmes projektu un atgrieztos pie demokrātiskas pārvaldes formas. Diktatūra bija, tā sakot, piespiedu kārtā, tā nebija organiska ne latviešu tautai, ne K. Ulmanim pašam (kaut arī, kā liekas, viņš tīri labi iejutās diktatora lomā). Šī iemesla dēļ nobrieda konflikts starp K. Ulmani un ģenerāli J. Balodi, kas domāja, ka tomēr ir jāievieš jaunā Satversme un ārkārtas stāvoklis jāizbeidz. K. Ulmanis pareizi uzskatīja, ka sprādzienbīstami un starptautiskais stāvoklis to neļauj darīt, ka ir jānogaida.

Tauta savā vairākumā noteikti atbalstīja K. Ulmaņa ārkārtas stāvokli, Saeimas diktatūras beigas un veiktos pārkārtojumus. Valsts acīmredzami uzplauka, cilvēku dzīves līmenis paaugstinājās, un valstī nebija nekādu vērā ņemamu pazīmju, kas liecinātu par tautas neapmierinātību vai revolūcijas draudiem. Komunistiskā partija pagrīdē tā arī neizauga lielāka par pāris simtiem biedru. Toties Latvijā darbojās liela PSRS aģentūra, ap 10 000 aģentu, kuras rezidents bija tautā populārais un valdības atbalstītais rakstnieks Vilis Lācis. Laikam K. Ulmanis par viņa slepeno darbību neko nezināja.

Tālāko mēs zinām. PSRS ar okupācijas draudiem piespieda Latviju noslēgt sadarbības līgumu, kas PSRS ļāva izveidot savas armijas bāzes Latvijas teritorijā. PSRS ar hitlerisko Vāciju, kas toreiz bija kļuvusi par PSRS draugu, noslēdza slepenu vienošanos par Eiropas sadalīšanu ietekmes zonās, un Latvija bija ietilpināta PSRS ietekmes zonā. Latvijas valdība par šo līgumu uzzināja pāris stundas pēc tā noslēgšanas – tik labs toreiz bija Latvijas izlūkdienesta darbs. Latvijas militārpersonas izanalizēja iespējas pretoties iespējamai PSRS agresijai un konstatēja, ka sekmīga pretošanās nav reāla, tādēļ galvenā vērība tika pievērsta valsts atjaunošanas iespēju sagatavošanai, kad stāvoklis pasaulē to atkal pieļautu. Tas arī tika izdarīts.

Kad 1940 gada jūnijā PSRS izteica ultimātu Latvijai ar prasību ielaist Latvijā PSRS armijas papildus kontingentu vai rēķinās ar okupāciju, Latvija izlikās par nezinīti un deva savu piekrišanu, iepriekš nodrošinoties ar padomju valdības solījumu, ka šis kontingents nebūs par iemeslu valsts iekārtas maiņai un vienkārši izvietosies savās bāzēs. Tomēr šis solījums netika pildīts un Latvija tika okupēta. Ar draudiem cilvēkiem lika demonstrēt par sociālistisku iekārtu, ar draudiem piespieda piedalīties viltus demokrātiskās Tautas Saeimas vēlēšanās, kuras rezultātus tāpat viltoja, represijas pret Latvijā ietekmīgām personām sākās jau tūlīt pēc okupācijas sākuma.

Tālāk sekoja Baigais gads ar visām tā šausmām un genocīda sākumu pret latviešu tautu, un tādēļ vācu armiju, tai uzsākot karu ar PSRS un iebrūkot Latvijā, uzņēma kā atbrīvotājus no padomju asiņainā jūga.