O. Ozols, A. Dragūna. G. Dišlers, A. Lapšāns, D. Morica, J. Kaža, E. Veidemane, B. Šāberte, G. Beļskis. V. Birze…

Liecības.LRTT.H-86.LatvijaSaeimaGrantiņšBitenieksBarissUrbanovičsKozlovskis.1Kāpēc es raksta nosaukumā minēju tikai vārdus ?

Lai tie ieietu GOOGLEs ķērājā un vienmēr būtu pieejami lasītājiem. Es esmu ļoti “atcerīgs”, kas attiecas nodevību, bet ļoti “aizmirstīgs”, kas attiecas uz labo darbu veicējiem, jo uzskatu, ka tas ir katra godīga cilvēka pienākums- BŪT GODĪGAM un tāpēc nav pieminēšanas vērts. Bet šos neliešus, kurus variet izlasīt noslēgumā, netaisos žēlot, izņemot divus, kuri ir nosodījuši so “siseņu” baru.

Visām asins izliešanām pamatā ir meli.

Tas, kurš melo, ir slepkava savā dziļākajā būtībā. Ne velti jau Jēzus uz žīdiem sacīja:

Jūs esat no sava tēva- velna, un jums gribas pildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs !

Eva-MartužaTātad mēs saprotam, kas ir “tēvs” visiem šiem komentētājiem… .

Rakstniece Eva Martuža Facebook(feisbukā) bija ievietojusi kādu dokumenta izgriezumu, kas pirms vairākiem gadiem publicēts tautastribunals.eu i- vietnē:

Vai J. Rožkalns bija disidents(lasīt) ?

Dokuments norādīja, ka “mūsu” dižais disidents, kurš visās iespējamās vietās un informācijas līdzekļos apgalvo, ka viņš  ir ticis izraidīts,  īstenībā cīnījās par izbraukšanu no savas dzimtenes.

Lai tas viss būtu saprotamāk, tad pateikšu, kā es tiku “izraidīts”, lai katram rastos kaut mazs priekštats par to.

Pēc Gorbačova sāktās perestroikas mani un Bitenieku 1986.decembrī amnestēja tieši no čekas pagrabiem, kuros atradāmies par H- 86 dibināšanu. 1987.g. 4. martā mums bija jāierodas prokuratūrā Rīgā pie prokurora Bataraga. Mums tika piedāvāta iespēja izceļot no PSRS.

-Mēs atteicāmies to darīt !

1987. g. 15. jūnijā pie manis Liepājas čekas pagrabā, kurā biju iemests par 14. jūnija demonstrācijas organizēšaanu,(šajos pagrabos 1941. g. krievžīdu čekisti nošāva vairākus desmitus Liepājas pilsoņus- Latvijas patriotus) ieradās laikraksta “Padomju Jaunatne” žurnālists Juris Blaumanis.

Viņš bija īsts psihopāts.

Kādu pus stundu izbļaustījās, nosauca mani par buržuāzisko nacionālistu un pieprasīja, lai es vācoties prom no Padomju Latvijas, jo neviens mani necienot. Tas bija garš un ar pamatīgiem vārdiem piesārņots monologs.

-Arī viņam es pateicu, ka netaisos braukt prom no savas dzimtenes.

Juris Blaumanis.L.Grantiņš.E.Martuža.

FOTO: Bet skaties un brīnies, kas par šo čekas draņķi ir rakstīts čekista- latviešu tautas slepkavas A. Borovkova pārvaldītajā NEKROPOLE: https://nekropole.info/lv/Juris-Blaumanis

Tad sekoja safabricēta tiesa un tiku notiesāts par nepakļaušanos karaklausībai. Sekoja 6 mēneši Škirotavas nometnē starp krievu nacistiem. Pēdējos divus mēnešus, pēc 30 ASV senatoru spiediena, tiku ievietots cietuma slimnīcā ar lauztām ribām, lauztu krūškurvja kaulu un pusi no sava normālā svara. Tur tad man arī čekisti paziņoja, ka par manu dzīvību viņi neatbild. Varot lemt- palikt vai piekrist izceļošanai.

-Šoreiz tad arī piekritu.

Dokumentus viņi nokārtoja un ceļa izdevumus atmaksāja.

Jums- visiem tiem, kuri uz mani un E. Martužu lējāt samazgas, dota iespēja salīdzināt mūsu “izraidīšanu”.

Un tagad es gribu pajautāt visiem kvēlajiem “disidenta” Jāņa Rožkalna aizstāvjiem un manis, kā meļa, norējējiem: Parādiet man lūdzu kaut vienu dokumentu, kurā tiek nosodīti komunistu noziegumi pret latviešu tautu un prasīta Latvijas brīvība, zem kura būtu Jāņa Rožkalna paraksts ?

Variet netērēt laiku un necensties tādus atrast, jo tādu nav !

Es viņam piedāvāju, bet viņš kategoriski atsacījās.

Es viņam, mūsu grupas H-86 ļoti kritiskā pastāvēšanas brīdī piedāvāju iestāties tajā, viņš kategoriski atsacījās, piebilstot: “Tas man var traucēt izbraukšanai !”

Tā bija absurda un neloģiska atbilde. Drīzāk jau tas būtu varējis paātrināt izbraukšanu, bet lietas būtība slēpās tajā, ka no čekas tika dots stingrs norādījums: nepopularizēt H- 86 grupu. Tauta jau toreiz nezināja, kam viņš kalpo !?  Viņa iestāšanās grupā būtu tautas apziņu- garu vēl vairāk aktivizējusi.

Tas nedrīkstēja notikt !

Uzrodas jautājums: Vai tāds var skaitīties disidents, kurš nav parakstījis nevienu dokumentu ?

Tādu pašu prettautisku propagandu izvērsa arī Juris Ziemelis un tāpēc es mainīju savu nodomu: nodot viņam(pēc manas izceļošanas) H- 86 grupas vadību.

Kā vēlāk izrādījās, Juris Ziemelis bija VDK dokumentos fiksēts kā viņu darbinieks. Tad arī sākās Rožkalna, Ziemeļa un “Brīvās Eiropas” raidītāja Pāvila Brūvera graujošā darbība pret H- 86 grupu, kas praktiski nozīmēja cīņu pret latviešu tautas brīvību.

Tas bija ārprāta nodevības akts pret mūsu tautu un Atmodu, kas turpinās vēl šodien !

Bet,- NEKAS NEPALIEK APSLĒPTS, KAS NETAPTU ZINĀMS !

Turpinājums sekos.

07.01.17       L. Grantiņš

Noslēgumā variet iepazīties ar komentāriem, kurus es nākošajā rakstā komentēšu:

Eva Martuza Labprāt uzzinātu vairāk, kas notika šajā gadā un kāpēc ir varējusi būt pieļauta un varbūt mazliet vēlāk notikusi šāda vēlme (ne-ebrejiem) doties uz Rietumiem. Kāda bija politiskā motivācija?

Guntis Dišlers Ja nebija, tad ne viņš vienīgais, kas 88-90 “tika izraidīts”.

Juris Kaža Tas t.s. Tautas tribunāls, maigi izsakoties, “nelido ar pilnu apkalpi”. Jānis Rožkalns tiešām oponēja padomju okupācijai un totalitārai sistēmai. Pēdējā laikā viņš aizstāv dažādus sociāli ultrakonservatīvus viedokļus, taču viņam ir tiesības to darīt demokrātiskā Latvijā, kas radās pateicoties, cita starpā, viņa upura (ieslodzījuma) dēļ. Vēl viena dīvainība dokumentā ir, ka 1982.gada janvāri rakstīts papīrs min 82.gada novembrī dzimušu bērnu :)

Agita Draguna pajautā Aivars Lapšāns, ja vēlies ko sīkāk par šo ‘labprātīgo’ izbraukšanu uzzināt – viņš vienreiz man sāka stāstīt, bet nepiemērotos apstākļos cilvēku barā, tā arī viss pārtrūka pusvārdā.. un diez vai L.Grantiņa portāls ir tas uzticamākais informācija..

Agita Draguna tikko sazvanīju Evu, parunājāmies no sirds. gribas visus iesaistītos nomierināt – izrādās, Eva meklējusi kādu sīku spilgtu epizodi (par Pēterbaznīcu) kādam jau gandrīz pabeigtam vēsturiskam romānam (pamatā par 5. un 9.gs. Latvijā), un tā visa sasaistīšanai ar mūsdienām (aizbraukšanas tēma) viņai šķitis intriģējošs šis nejauši uzgoglētais ieraksts. neesot viņai bijusi pat doma vispār rakstīt par šiem konkrētajiem (viņai nepazīstamajiem!) cilvēkiem, kur nu vēl ar viņu īstajiem vārdiem, kur nu vēl kādu apmelojot.. jāsecina, ka Eva pati īsti nefiltrē, kā viņas uzrakstīto var izlasīt pārējie (bet šāda īpašība nu Evai ir piemitusi jau agrāk, viņas rakstītajam nudien vajag redaktoru, kurš viņai pašai paskaidro, kas reāli ticis uzrakstīts, nevis tikai gribēts pateikt). savu spilgto anonīmo ainiņu dabeidzamajam romānam viņa epastā veiksmīgi jau saņēmusi, tiktāl apmierināta, bet ar tām auzām, kurās nu nejauši iebraukusi, pati nezina, ko tagad iesākt :) katrā ziņā sveicieni visiem no Evas, kura šobrīd kā reiz bija ceļā uz laukiem un pāris dienas pie datora netikšot – laimīgu jauno gadu visiem, un prieks, ka līdzsvaram pēc Grantiņa apgalvojumiem izskanējuši arī tik daudz labu un aizstāvošu vārdu, ka te noteikti būtu pietiekams materiāls izcilam romānam. lai pietiek mums visiem prāta, sirdsgudrības un Dieva miera pāri visam, lai pie tā, nezaudējot cilvēcisko cieņu, godam strādātu Jaunajā gadā!

Otto Ozols Eva MartuzaJuris Kaža raksta pareiza, ka “tautastribunals” nelido “ar pilnu apkalpi.” Tas regulāri uzbrūk arī man rakstot burtiski slima suņu murgus. Būtībā, stingri ņemot Jānis Rožkalns bija Latvijas brīvības cīnītājs, kurš reāli tika turēts čekas pagrabos un pēc tam garus gadus nometnē. Par to mana visdziļākā cieņa viņam. Toreiz tam vajadzēja milzīgu drosmi un gara spēku, pati zini. Lai arī mums daudzos jautājumos ir uzskatu atšķirības pasaules redzējumā, tomēr es viņu cienu tūkstoškārt vairāk nekā tos daudzos pie varas esošos kompartijas funkcionārus “pavējammīzējus”.

Andris Upenieks Ar Jāni Rožkalnu ceļš saveda kopā pirms 10gadiem, kad biju vēl skolas diretors un piestrādāju žurnālistikā. Vienoja vērtību izpratne un pilsoniskums. Goda vīrs. Manuprāt, lai izteiktu nopietnas šaubas par cilvēku, ar pārliecību nepietiek, dažkārt arī argumenti nelīdz… Varu teikt tikai to, ko zinu – goda vīrs.

Agita Draguna zini, Eva, ar to Grantiņa ‘dokumentu’ kaut kas toč nav kārtībā – nepietiek ar to, ka tā sastādīšanas datums minēts vēl pirms sarakstā ierakstītu bērnu dzimšanas gadiem (kā jau augstāk komentāros tika pamanīts), bet vispār jau pats tas gads,

.. Ingus Kuplais Eva – tas tiešām ir izpētes vērts darbs? Tā vietā, lai radītu ko jaunu, lai strādātu uz nākotni saviem bērniem, mazbērniem par prieku un dzīvi, turpināsim rakties tais izskalotajos čekas maisos un sauksim aizrīdamies pie kāķa tos, kas sen jau sapuvuši, cerot, ka laimības zeme atdzims tad, kad visi ļaunie tiks atpazīti? Eva, Tev nešķiet, ka šāda attieksme dzen latviešu kultūru postā?

. Ingus Kuplais ES saprotu Vīzentāla centru – viņi no tā naudu iekasē… Bet, ko tas dos, ka latvietis sava kaimiņa vecvectēvu atmaskos?

Ingus Kuplais Bailēm nav acu, bailēm ir plati atvērta mute – jo senāki laioki, jo mazāk liecinieku. Jo mazāk liecinieku, jo vairāk var muldēt dajebko. Kā, piemēram, “pēdējais leģionārs”, kurš itkā bijis izmucis no zviedru lēģera pirms atdošanas krieviem…. Okupācijas Muzejam ilgi dziedāja, kamēr es, tīri domādams, interviju ar viņu uztaisīju. Meli uz meliem :) Mans tēvs ir viens no Lāčplēša ordeņa grāmatas autoriem, līdz ar to arī es neesmu ar zināšanām apdalīts – ne tikai literārā, bet arī pavisam vēsturiskā kontekstā

Ingus Kuplais Ko tas dos, Tev, Evucīti, kad taisnība ārā nāks? Vai ziedēs Tev ābelīte, vai tā rīta miglu skars? Atbildes nav…..

Ingus Kuplais Talants Tev ir nenoliedzams – uzjundīt vecas lietas, ko es cerēju jau aizmirsis – barikādes, Salu tilts, Bastejkalns….

Valdis Semjonovs Ingus Kuplais “Kur tu biji , kad uz Andri Slapiņu šāva”…Savāc savu nelietīgo mēli neģēli ! Vienmēr ejot garām vietai Bastejkalnā kur nošāva Andri un Gvido ,apstājos , atdodu godu. Slava Latviešu tauta varoņiem !!!

Juoņs Strods Pārfrāzējot Orvelu – tomēr “bijušie” nez kāpēc uzskata, ka viņi ar saviem mantiniekiem ir vienlīdzīgāki par pārējiem…Te nav nekādu noslēpumu – daudzi tomēr zina, kas ir kas… Izskatās, ka bez kāda sabiedriskā izlīguma nekas uz priekšu neies, jo ir pietiekoši daudz apbižoto, neapmierināto, sevišķi jaunajā paaudzē, kuri tikai tagad pēc tēvu un vectēvu nostāstiem un citas informācijas sāk saprast, kas patiesībā notika…

Inga Spole Absolūts šoks par autores jautājumu! Esam notrulināta sabiedrība (lasi – arī tauta), bez atmiņas un apziņas. Lienoša, skaitļojoša, neticīga, pieglaimīga. Jānis Rožkalns laikam ir pēdējais latvietis – mohikānis, kurš vēl mierīgi apraksta un paskaidro, neminot ne vārda par ciešanām. Eva Mārtuža, vai nevēlieties kādu gadiņu pabūt ieslodzījumā?

Agita Draguna Eva Martuza , baidos, ka viens šāds Tavs komentārs jau varētu būt pārsvītrojis iespēju uzrakstīt LABU romānu par šo tik sarežģīto vēstures posmu – tā vienkāršā iemesla dēļ, ka tur patiesība var izrādīties ne tikai ar dubultu dibenu, bet varbūt pat pieckāršu vai septiņkāršu. kurš no iesaistītajiem gan spēs vairs Tev atvērties, ja Tu jau pašā sākumā nāc ar šādu gatavu redzējumu?? vai Tu pati spētu uzticēt savas dziļākās izjūtas (un, iespējams, arī ilgi glabātus noslēpumus) kādam, kurš kaut vai pilnīgā pālī kaut vai vienu vienīgu reizi dzīvē būtu par Tevi pašu tamlīdzīgi (turklāt publiski!) izteicies??.. ļoti žēl, ka tā noticis, jo pati iecere par to, ka šādam romānam būtu jātop, taču ir ļoti laba, tikai tur nu gan būtu jāprot dziļi rakt (gan faktos, gan cilvēku dvēselēs, attiecībās, motīvos), jo lai nu kas, bet vēl viena Barikadopēdijas tipa falsifikācija par šo tēmu nu gan nav vajadzīga nevienam. Jāni Rožkalnu personīgi nepazīstu (vienu reizi esam tikušies publiskā pasākumā), nevaru spriest, bet visi cilvēki, kuri viņu gadiem labi pazīst, par viņu vienmēr izteikušies tikai ar visdziļāko cieņu (pat tie, kuri viņa uzskatiem kādā konkrētā jautājumā nepiekrīt). vai nav tā, ka tieši cieņa pret sava romāna varoņiem būtu pats pirmais izejas punkts, lai vispār šo ceļu būtu vērts iet?.. var nosodīt kādu konkrētu izvēli (kādu? to romānā vajadzētu izzīmēt pilnās krāsās un niansēs), bet, neizzīmējot, neatsedzot un necienot iesaistīto cilvēku ciešanas, tas diez vai vispār būs uzskatāms par romānu.

Valdis Semjonovs Eva Martuza Eva – neņem galvā ! Labāk izlasi Vikipēdijā – Kas ir Latviešu tauta un no kā tā radusies.

Roko Vilks Es visiem kritiķiem varu pieminēt vēl vienu līdzīgu stāstu- nelaiķim Ēvaldam Valteram arī patika uzsvērt kāds bijis streļķis varens. 70.tos bija viens saiets cīņu biedru, kur šis pie galda sācis atkal savus kaujas stāstus. Viens vīrs bez redzes klausījies un blakus sēdētājam jautājis, kurš to visu stāsta? Kad pateica Ēvalds viņš pasmaidījis un noteicis, kas tas taču bija mūsu pulka pavārs. Valters uz viņu pie galda sācis bļaut nosaucot par aklo ķēmu u.t.t. Stāsts sens no vīra, kurš arī pie šī galda bija

Baiba Bicēna Atceros vienu Labvakar raidījumu Atmodas gados, kad grupa ciemojās Minsterē un intervēja Jāni Rožkalnu. Tā bija pirmā reize, kad viņu redzēju bildē. Pirms tam jau biju kaut ko lasījusi Atmodā vai Neatkarībā. Mazākais, Vācijā dzimušais bērns, toreiz vēl sēdēja ratiņos. Jānis stāstīja arī par izbraukšanu ar “tā saucamo Izraēlas vīzu”.

Eva Martuza Patiesi nesaprotu, kāpēc FB advokāti izvēlējās vienu uzvārdu un metās to aizstāvēt. Bet pārējie tajā sarakstā? Būtu stāstījuši kaut vai anekdotiskus starpgadījumus ar čeku, es taču skaidri pateicu, ka ne jau dokumentālu izpēti veicu, bet romānam izmantojamas detaļas ši dokumenta sakarā. Tagad man jau paliek interesanti, sajūta, ka esmu pieskārusies svētajai govij vai skudru pūznī nejauši iebraukusi.

Agita Draguna Eva, Tu laikam neredzi sevi spogulī – tieši Tu taču esi nošērojusi/ izplatījusil inku, kurā ļoti smagi apvainojumi izteikti vienam konkrētam (man nepazīstamam) cilvēkam – kā var pēc tam brīnīties, ka daži viņu metas dedzīgi aizstāvēt?

Gunars Reinholds J.Rožkalns krievu laikā bija cīnītājs pret iekārtu .Par viņu dzirdējām ..Amerikas balsī un citās aizliegtās radiostacijās.Un tas ir skaidrs ka krieviem vajadzēja viņus izraidīt.Protams daži pildīja čekas uzdevumus bet vai tas bija J.Rožkalns.Neticu Grantiņam kurš tautas vārdā izveidojis lapu.Tajā laikā ari daudzi latviešii sareğistrējās ar žīdietēm lai varētu tikt uz rietumiem.——– Kāpēc Jūs ķērāties klāt J.Rožkalna ğimenei bet neinteresejāties par HELSINKI 86 cilvēkiem kuri tajā laikā izbrauca un uz kādiem noteikumiem?

Ainārs Radovics Būtu mūsu disidentiem vairāk inteliģences, tādi nesmukumi neuzpeldētu. Nožēlojami. Pat pēc 30 gadiem nav pazudusi vēlme vienam otru nomelnot. Un kāds tak par to smīn vai pat atklāti ņirgājas, kā tas izrādījās ar Ģederta Melngaiļa “nepieskaitāmību”!

Gunars Reinholds Ja Jūs neesat spējīga izprast tos laikus nav ko ralstīt.

Gunta Leona To dienu notikumi, protams, bija saviļņojoši, kaut arī cīnījāmies PRET nevis PAR. No malas vērojot šodienu, rodas pārliecība, kas tas bija čekas plāns, kāpēc šodien nevar atvērtēt čekas maisus, atklātos neidomājamas lietas, visi depi vēl nav nomiruši

Aivars Lapšāns Jāni ! Es šoreiz nopietni ! Ja tiešām tā ir tā pati Mārtuža, tad , zinādams kāds viņai ir naids pret kristiešiem , kā viņa izplata melus un naidu, tad es, Jāni, uzskatu, ka Martužai, tiešām, ja tā ir tā pati, nedot nekādu informāciju. Es arī brīdināšu Cirveli. Esmu šokā par Grantiņa krimināli apmelojošās lapas iekopēšanu.

Aivars Lapšāns Man šķiet, ka ir pienācis laiks pieprasīt Grantiņa lapas slēgšanu.

Jānis Devjatnikovs Pieprasi sava saprāta «slēgšanu» – čēkistu garā»!

Aivars Lapšāns Būtu pareiz, ja Eva šo visu izdzēstu. Man nāk vēmiens, zinādams kā KGB centās sanaidot visus savā starpā … redzu, ka šis KGB uzdevums turpina darboties.

Agita Draguna Grantiņš jau neizdzēsīs.. varbūt tomēr ir labāk, ja te notiek šāda viedokļu apmaiņa (lai gan piekrītu, ka tā vietumis pārkāpusi robežas), nekā, ja tā nenotiktu?..

Aivars Lapšāns Agita Draguna Agita , nedrīkst publiski apmelot cilvēku. Tas ir kriminālnoziegums. Nav šādai diskusijai jānotiek. Par ko tad viņa ir ? Ieliekam apmelojošu rakstu un uz tā pamata te daži uzslavē autoru un pārpublicētāju. Rožkalnam vēl jāaizstāvas. Esmu šokā par vienu citu lietu, ka Eva nezin kas ir Jānis Rožkalns ? Kas ir mūsu nācijas pieturpunkti? Kas ar mums notiek?

Agita Draguna jā, Latvijā joprojām ļoti vajadzētu tādu kārtīgu precedentu reālai krimināllietai par apmelojumiem (kā zināms, es līdzīgā virzienā reiz centos darīt, cik spēju).

Aivars Lapšāns Ja jūs zinātu cik Jānim Rožkalnam ir Latvijas pensija ….. jūs te visi nobālētu.

Peteris Juhnevičs Rakstnieki var būt atklāti, bet šī diskusija apliecināja, ka Helsinki un citi nav gatavi. Mīļie, saņemiet drosmi! http://lr1.lsm.lv/…/latvijas-un-rietumu-trimdas…/

Jānis Rožkalns Eva, mēģināšu Tev palīdzēt tikt skaidrībā. Starp citu, esmu tos notikumus par izbraukšanu, jau vairākkārt skaidrojis intervijās LA, NRA u.c. medijiem.
(Vispirms, patiešām, tam L.Grantiņa portālam nevajadzētu ticēt nevienam teikumam, jo autoram jau sen ir nopietnas psihiskas problēmas. Atceros vēl Minsteres laiku, kad dzīvojām blakus namos, pāris reizes biju pie Linarda ciemos, viņam tad bija mazi bērni, kurus tikko tie sāka nedaudz trokšņot, viņš kliedzot padzina zem viesistabas lielā galda un lika tur klusu sēdēt. Mēs bijām šokēti… Viņa sieva iztrurēja pāris gadus, tad aizbēga kopā ar bērniem.
Lai atceramies, ka nesen pat LR DP netika ar šo cilvēku galā un pēc aresta, drīz bija spiesta viņu atbrīvot…)
—-
Par izbraukšanu.
Vispirms, tā kopija ir datēta ar nepareizu gadu, tas iesniegums tika rakstīts nevis 1982.g, bet 1983. gadā, kas redzams arī dzimšanas gados – mūsu dvīņi bija nedēļu atpakaļ dzimuši (1983.g 13.janvārī), viņiem vēl pat nebija vārdiņi, tādēļ tās vietas ir tukšas (Markus un Rita).
Tas bija ļoti dramatisks laiks: 1983.g 6.janvārī bija notikušas kratīšanas Rīgā u.c. pilsētās, kādos 50 dzīvokļos, arī visai manai ģimenei, G.Astram, Lidijai Lasmanei, Edm.Cirvelim(Guntas tēvs) utt.
Daļa LNK jau bija arestēti, mums pārējiem bija 24h sekošana, pratināšanas.
Maskavā valdīja staļinists, Andropovs…
Mani VDK bija spiesta atstāt brīvībā tikai dēļ tā, ka Gunta ar tikko dzimušajiem dvīņiem bija dzemdību namā – tādos apstākļos, mans arests būtu izsaucis lielus protestus Rietumu pasaulē.

Protams, mēs tajās dienās aktīvi spriedām, ko darīt tālāk? Situācija bija dramatiska. Jebkuru dienu varēja sekot Edm.Cirveļa, G.Astras, mans un citu aresti.
Sapratām arī to, ka LNK konspiratīvo darbu turpināt līdzšinējā veidā vairs nevarēs, jo daļa no mūsu grupas esam atklāti.
Tādēļ kopējais lēmums bija – izmantot iespēju cerībai, ka mums izdotos emigrēt, lai turpinātu cīņu par Latvijas brīvību Rietumos. Mēs labi zinājām, ka Pāvilam un Paulim Kļaviņam, ļoti trūkst darba biedru. Bez tam, mēs būtu tur ieradušies arī ar plašu informāciju par visiem apstākļiem okupētajā Latvijā un pretošanās vajadzībām, kā to labāk atbalstīt.
Tā arī notika, tikai jau citos apstākļos, kad bijām organizējuši 1987.g 14.jūniju un 23.augustu. Tad VDK izmantoja šo iesniegumu, lai no mums un vēl citiem atbrīvotos, atņemot mums LPSR pavalstniecību un ar ēbreju vīzām izsūtot uz Vīni (tad Maskava Reiganam bija apsolījusi izlaist zināmu skaitu ebreju, tādēļ visi, kas tajā laikā izbrauca tika pārkrustīti par “ēbrejiem”).

Guntis Belskis Pēc trīsdesmit gadiem jātaisnojas…Jo Eva Mārtuža grib rakstīt romānu! Vajadzīgs nodevējs, viltvārdis.. (kas ta tas par romānu bez nodevēja..) – ņems ta to Rožkalnu, Būs gana labs un piemērots! Tad nu tie, kas pazīst autori personīgi (cik var noprast), metas delikāti un diplomātiski aizstāvēt Jāni Rožkalnu..Sak, nu, ko tu Eva…tas tak Rožkalns Jānis…tas tak….Jānis arī kautrīgi norāda, ka cīnījies par lietu. Bet Eva netic…Jānis neesot cietis, esot lētas slavas guvējs, tas viss esot nožēlojami. Tātad: Evai vajag nodevēju un Jānis tam ir piemērots!. Punkts. Turklāt: 1. Evai Mārtužai “uz rokas” ir dokumenti – pa tiešo no paša Grantiņa! 2. Jānis Rožkalns tic “nepareizam” Dievam…

Viktors Birze Eva, skumji par Jūsu attieksmi.

Juris Kaža 1) Uz jautājumu par dokumentu ar acīm redzamām dīvainībām (82.gada prasa izbraukšanu vēl nedzimušiem bērniem?? ) ir atbildēts, tāpat par avota ticamību un kvalitāti – loonie tunes, ja prasa man 2) tad pretjautājums – no kurienes šādi secinājumu, balsto

Baiba Šāberte Neesmu ne tiesnese, ne prokurore, ne advokāte. Žurnāliste gan. Līdz ar to, Martužas kundze, pieļauju, ka runa šai gadījumā ir tikai par laidarā sabristām kājām un cilvēku mūžiem. Jums nešķiet, ka, pirms iemest šādu jautājumu (ar vairākām pēcpiebildēm) ģījgrāmatā, Jums, domājot par iecerēto grāmatu, vispirms būtu jāorientējas ne uz Jūsu pirmējo avotu, bet gan uz arhīvu, uz muzeju krājumiem, uz pienākumu runāt ar vēsturniekiem, kuri pārzina tematu, uz iespēju smagi un ilgi lūgt cilvēkus atmiņās atgriezties viņiem sāpīgos laikos? Tiesa – tad rakt nāktos daudz ilgāk un sirsnīgāk. Vieglāk ar vieglu roku nekad neredzētam, neiepazītam cilvēkam a priori publiski iespiest Kaina zīmogu pierē… Lai (ne)veicas!

Elita Veidemane Eva Martuza jūs nepamatoti “uzbraucāt” Jānim Rožkalnam. tā nenotiek jautājumu uzdošana.

Jānis Rožkalns Šis foto veltījums tiem, kas dikti gribēja uzzināt, kur tieši es biju tajos vēsturiskajos, 14.jūnija mirkļos, U.Brieža foto.
Evai Biteniecei tur manas sievas tautas tērps. Saģērbām Evu Valdemāra ielā, Rolanda dzīvoklī. Tad manā Žigulī braucām pa Gorkija ielu (Es, Gunta, Rolands, Eva) uz aplenkto Brīvības pieminekli.
Jau pie Kirova ielas aptur milicija, atveru logu, prasa – kuda poedite?, Saku: uz Brīvības piemnekli. (priekšā sēž Eva, tautas tērpā, ar rožu klēpi rokās, un tas milicīts saprata, ka braucam sveikt tos riteņbraucēju uzvarētājus…
Uz visiem tālākajiem krustojumiem atkārtojas tas pats… Protams, visi no pārdzīvojuma bijām nosvīduši, jo tas bija gājiens pa naža asmeni… taču tajā brīdī, mums vienkārši, cita ceļa nebija…
Bet, galvenais, tā veiksmīgi tikām līdz Bastejkalnam, kur mūs jau gaidīja pārējie cīņu biedri.

Juris Kaža Ši diskusija iebrauca melnā humora balagāna grāvi ar to, ka Eva, sākot izpēti par tā laika brīvības cīnītājiem vispirms devās pie “tautas tribunāla” nevis preses arhīviem un pašiem dalībniekiem. Tas ir tas pats, kā cenšoties izpētīt, teiksim Šveici, vispirms doties uz Cīrihes trako māju :).

Jānis Rožkalns Man te raksta epastā cilvēki, kas neizpratnē par tiem dīvainajiem “Evas Martužas” komentāriem, ka iespējams, vai ” kāds nav viltojis viņas FB kontu”?
Patiešām, šodien mēdz notikt brīnum lietas. Tā kā jāsakaida lielāka skaidrība, kas te vispār notiek?…
(Kam ir Evas tel.nr., varbūt pazvaniet viņai, apjautāties.)

Elita Veidemane jā, Grantiņam uzticēties… nu, nonsenss. un uzbrukt Jānim Rožkalnam? absurds.

Aivars Lapšāns Dace Morica Mēs labi zinām, ka gan Cirveļi un Rožkalni bija un ir kristieši. Zinādams kādu naidu pret kristiešiem izjūt Eva, es saprotu to, ka viņa meklē kompromitējošus materiālus , dažādas vēsturiskas lietas, kas jāpieraksta noziedzīgai baznīcu varai laimmetu griežos, kur bīskapi bija tīri krimināli elementi, kuri vienkārši bija ielīduši baznīcās. Protams, Eva par to nerakstīs. Viņa vispārinās. Un iekost mūsu valsts vienam no labākajiem dēliem tas ir globāls uzdevums. Toreiz to darīja komunisti, tagad dažādi strāvojumi – agresīvie homoseksuālisti, jaunie marksisti, daļa Dievturi utt. Cik saprotu, Eva pārstāv Dievturus.

Aivars Lapšāns Dace Morica Tas, ka Tu pazīsti Evu nenozīmē to, ka Tev, ja viņa ir pievērsusies kristiešu nomelnošanas baram ir jāsaka tā , ka viņa ir ok. Nav viņa ok. Man arī tas ir ļoto skumji. Es to nebiju gaidījis, ka Eva ir aizgājusi uz tādām zemiskām lietām. Ja Tu netici, tad , pavēro FB Evas klejojumus un komentārus. Vecs, zākājošs komunistu stils pret kristiešiem.

You may also like...

9 Responses

  1. informācija saka:

    Vēl viens kadrs
    Pēdējā laikā aktīvs runātājs un taisnības cīnītājs tāds Aivars Borovkovs, kura tekstos man gan daudz kas nepatīk, taču citi te viņu labprāt izplata un slavē. Tad nu ar paziņu parakāmies nesenā vēsturē un lasu šo (izvilkums) –

    “Ar A.Borovkova atļaujām izvesti vai iznīcināti daudzi VDK dokumenti, kā arī tehniskie līdzekļi. Atbildot uz jautājumu par VDK dokumentu atlasi un iznīcināšanu, K.Rancāns komisijai teica, ka tika izpildīti atsevišķi mutiski norādījumi. Nebija nedz oficiālu rakstveida norādījumu nedz oficiālu mutisku norādījumu. Visus norādījumus deva Borovkovs un pulkvedis, kas bija atbraucis no Maskavas. ”

    Re kā..

    Avots no 5.Saeimas sēdes:

    http://www.saeima.lv/steno/st_94/st0809.html

    Latvijas Republikas 5. Saeimas sēde
    1994. gada 8. septembrī.
    Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs
    Anatolijs Gorbunovs.
    Sēdes vadītājs. Godājamie deputāti, lūdzu, ieņemiet vietas! Godātie deputāti, Saeimas 8. septembra sēdi paziņoju par atklātu.
    Apspriežam Saeimas Prezidija izsludināto darba kārtību. Saeimas deputāts Māris Budovskis Saeimas Prezidijam ir iesniedzis priekšlikumu: “Pamatojoties uz Kārtības ruļļa 135. pantu, ierosinu nobalsot, ka lēmuma projekts par Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas skolu tīkla reorganizāciju pēc būtības nav apspriežams Saeimā.” Vai kāds vēlas debatēt par šo jautājumu? Vai deputāti ir pierakstījušies debatēs? Tas gan ir iesniegts tikai tagad, un tas tā arī var būt, jo mēs apspriežam darba kārtību. Neviens nevēlas runāt. Lūdzu zvanu! Lūdzu – deputāte Larisa Laviņa!
    L.Laviņa (L).
    Labrīt, cienījamie kolēģi! Mēs esam saņēmuši uz 10 deputātu pieprasījumu atbildi pēc būtības jautājumā par 26.vidusskolas reorganizāciju, kaut gan mums ir pamats to uzskatīt par tās faktisku likvidāciju. Un šī situācija ar 26. vidusskolu ir nopietns precedents tam, lai mēs šeit, Saeimā, tomēr šo jautājumu izdebatētu un izrunātu, jo nav normāli tas, ka šodien bērni uz skolu iet policijas apsardzes pavadībā. Tāpēc uzskatu, ka darba kārtībā šis jautājums ir jāatstāj. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Vai kāds no deputātiem vēlas runāt “pret”? Vienu mirklīti, kolēģi! Es atvainojos par savām neprecizitātēm. Tātad deputāts Budovskis ir iesniedzis priekšlikumu un ierosina nobalsot, ka lēmuma projekts “Par Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas skolu tīkla reorganizāciju” pēc būtības nav apspriežams Saeimā. Kārtības ruļļa 135. pantā noteikts, ka tad, ja kāds deputāts iesniedzis priekšlikumu, ka attiecīgā lieta pēc būtības nav apspriežama Saeimā, par šādu priekšlikumu jābalso vispirms, un 54. pantā – ka viens deputāts runā “par” priekšlikumu, viens – “pret”. Tātad pret šo priekšlikumu jau runāja deputāte Laviņa. Kas, lūdzu, runās “par”? Runās deputāts Māris Budovskis. Pēc tam būs balsojums.
    M.Budovskis (LNNK).
    Priekšsēdētāja kungs, cienītie kolēģi! Es iesniedzu priekšlikumu par šā jautājuma izskatīšanas noraidi šādu apstākļu dēļ. Reorganizācija Rīgas pilsētas 26. vidusskolā ir notikusi sakarā ar Rīgas Domes lēmumu. Tas ir Rīgas Domes kompetences jautājums. Ja šāds jautājums kādam izraisa protestu jeb ja kādam ir kādas citas domas, tad tas ir izskatāms pilnīgi citādā ceļā. To nosaka likums par pašvaldību, konkrēti tā 49. pants, kurā ir noteikts, ka, ja Rīgas Dome jeb pašvaldība ir rīkojusies pret likumu, tad pret tās rīcību var protestēt reformu ministrs un viss tālākais tiek izskatīts tiesā. Tātad, es vēlreiz atkārtoju, tā ir pilnīgi citu instanču rīcība, bet nekādā gadījumā Saeimas. Šā jautājuma risinājums vispār nav Saeimas kompetencē. Paldies par uzmanību.
    Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Godātie deputāti, balsosim par deputāta Māra Budovska priekšlikumu par to, ka lēmuma projekts “Par Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas skolu tīkla reorganizāciju” pēc būtības nav apspriežams Saeimā un līdz ar to ir izsvītrojams no darba kārtības! Lūdzu rezultātu! Par – 53, pret – 11, atturas – 7. Lēmums ir pieņemts. No darba kārtības šis jautājums ir izsvītrots.
    Saeimas Prezidijā nekādu citu iesniegumu par sēdes darba kārtību nav, tāpēc sākam izskatīt Saeimas Prezidija izsludināto darba kārtību.
    Mēs pagājušajā sēdē pārtraucām izskatīt likumprojektu “Likums par vietējām nodevām”. Debatēs bija pierakstījies Aivars Endziņš, un mēs viņu laipni lūdzām uzsākt šodien debates ar savu uzrunu Saeimai. Deputāts Aivars Endziņš pagaidām nepiedalās Saeimas sēdē. Vai vēl kāds ir pieteicies? Nav. Līdz ar to debates ir izbeigtas. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Likums par vietējām nodevām” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Balsojam. Lūdzu rezultātu. Par – 66, pret – nav, atturas – 3. Pieņemts. Es lūdzu komisijas vadītāju noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu, kurš jāakceptē Saeimai.
    A.Piebalgs (LC).
    Es lūdzu noteikt, ka tie jāiesniedz divu nedēļu laikā (skaitot no šīs ceturtdienas), tas ir, līdz 22. septembrim.
    Sēdes vadītājs. Vai ir kādas iebildes pret šo termiņu? Citi priekšlikumi? Nav. Lēmums ir pieņemts.
    Nākamais jautājums – Prezidija ziņojumi. Par atvaļinājuma piešķiršanu deputātam Gunāram Meierovicam. Lūdzu – Saeimas sekretāra biedrs deputāts Tomiņš!
    Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).
    Saeimas Prezidijs, izskatījis deputāta Gunāra Meierovica iesniegumu par atvaļinājuma piešķiršanu, nolēma ieteikt piešķirt deputātam Gunāram Meierovicam atvaļinājumu no šā gada 18. septembra līdz 25. septembrim un pagarināt atvaļinājumu no 25. septembra līdz 9. oktobrim.
    Sēdes vadītājs. Vai kāds vēlas runāt? Vai ir iebildes? Vai ir nepieciešams balsojums? Nav. Lēmums ir pieņemts. Gunāram Meierovicam ir piešķirts atvaļinājums no 18. septembra līdz 25. septembrim un pagarināts no 25. septembra līdz 9. oktobrim.
    Tālāk, lūdzu! Par deputāta amata savienošanu ar citu algotu darbu.
    Z.Tomiņš. Saeimas Prezidijs ir saņēmis deputāta Andra Grota iesniegumu ar lūgumu atļaut turpināt pildīt Vecmīlgrāvja Baltās baznīcas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja amatu, vienlaicīgi paturot 5. Saeimas deputāta mandātu. Tātad šis iesniegums iesniegts saskaņā ar Kārtības rulli, kurš stājās spēkā šā gada 1. septembrī, un šai amatu savienošanas atļaujai ir nepieciešams īpašs Saeimas lēmums.
    Sēdes vadītājs. Vai kāds no deputātiem vēlas runāt? Nevēlas. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par to, ka Saeima atļauj deputātam Andrim Grotam pildīt vai turpināt pildīt Vecmīlgrāvja Baltās baznīcas latviešu evaņģēliski luteriskās draudzes mācītāja amatu, vienlaicīgi paturot 5.Saeimas deputāta mandātu. Balsosim! Rezultātu, lūdzu! 67 – par, 4 – pret, 4 – atturas. Pieņemts lēmums. Tālāk, lūdzu!
    Z.Tomiņš. Saeimas Prezidijs tika saņēmis arī deputātes Aidas Prēdeles iesniegumu ar lūgumu atļaut turpināt līgumdarba attiecības ar laikrakstu “Neatkarīgā Cīņa”, kā arī atļaut turpināt kalpošanas darbu Svētā Bērtuļa Rūjienas luterāņu draudzē par draudzes mācītāja aizvietotāju. Tātad arī šajā gadījumā ir nepieciešams īpašs Saeimas lēmums, saskaņā ar kuru var ieņemt algotu amatu vai sniegt profesionālus pakalpojumus, apvienojot tos ar deputāta amatu.
    Sēdes vadītājs. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par to, lai deputāte Aida Prēdele varētu turpināt līgumdarba attiecības ar laikrakstu “Neatkarīgā Cīņa”, tāpat arī varētu turpināt kalpošanas darbu sestdienās un svētdienās Svētā Bērtuļa Rūjienas luterāņu draudzē par draudzes mācītāja aizvietotāju. Balsosim! Rezultātu! Par – 62, pret – 4, atturas – 6. Lēmums pieņemts.
    Par amatpersonu ievēlēšanu un atbrīvošanu no amata. Par Daugavpils pilsētas tiesas tiesneses Zajaces pirmstermiņa atbrīvošanu. Juridiskā komisija. Komisijas vārdā Māris Grīnblats. Lūdzu!
    M.Grīnblats (TB).
    Godātie deputāti! Mēs esam saņēmuši tieslietu ministra Levita kunga iesniegumu, ka Tieslietu ministrijā ar iesniegumu par pirmstermiņa atbrīvošanu no ieņemamā amata ir griezusies Daugavpils pilsētas tiesas tiesnese Rita Zajace. Sakarā ar iepriekšminēto Tieslietu ministrija lūdz atbrīvot viņu no Daugavpils tiesas tiesneses amata pēc pašas iniciatīvas. Saeimas Juridiskā komisija šo jautājumu ir izskatījusi un atbalstījusi, tāpēc lūdz Latvijas Republikas Saeimu nobalsot par lēmuma projektu – atbrīvot pirms termiņa Ritu Zajaci no Daugavpils pilsētas tiesas tiesneses amata pēc pašas vēlēšanās.
    Sēdes vadītājs. Paldies. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par Ritas Zajaces atbrīvošanu no Daugavpils pilsētas tiesas tiesneses amata pēc pašas vēlēšanās. Balsojam. Lūdzu rezultātu! Par – 73, pret – nav, atturas – 2. Lēmums ir pieņemts.
    Nākamais jautājums ir par deputāta Urbanoviča ievēlēšanu Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā (dokuments nr. 833). Lūdzu zvanu! Balsosim par deputāta Jāņa Urbanoviča ievēlēšanu Saeimas Budžeta un finansu (nodokļu) komisijā. Rezultātu! Par – 63, pret – 1, atturas – 8. Lēmums pieņemts.
    Deputātu pieprasījumi. Ministru prezidenta Valda Birkava atbilde uz Saeimas pieprasījumu sakarā ar Latvijas Republikas 5.Saeimas 1993.gada dokumentu nr. 22 “Ziņojums par Ministru kabineta sastādīšanu un deklarācija par Kabineta iecerēto darbību”. Lūdzu! Ministru prezidents Valdis Birkavs.
    V.Birkavs (LC).
    Atbildi uz šo pieprasījumu sniegs zemkopības ministrs Jānis Kinna.
    Sēdes vadītājs. Lūdzu! Zemkopības ministrs Jānis Kinna.
    J.Kinna (zemkopības ministrs).
    Pirmkārt, labrīt, cienījamo priekšsēdētāj, cienījamo Prezidij, cienījamie deputāti! Pēc Ministru prezidenta norādījuma es mēģināšu atbildēt uz šo deputātu Kokina, Kalniņa, Lucāna, Kides, Jurkāna, Folkmanes, Janeka, Staša, Straumes un Seiles pieprasījumu sakarā ar deklarāciju par Kabineta iecerēto darbību. Pieprasījumā ir minēts šāds ieraksts: “Nododot vai pārdodot pārstrādes uzņēmumu lauksaimniecības produkcijas ražotāju kooperācijām, veicama šo uzņēmumu atveseļošana”. Kaut arī jāatbild man, es nedomāju, ka šis jautājums ir saistīts tikai ar vienu Zemkopības ministrijas ietekmes sfēru.
    Pirmkārt, es gribētu teikt, ka mums šobrīd valstī vispār nav metodikas un koncepcijas, kādā veidā varētu notikt privatizētu uzņēmumu atveseļošana, kādā veidā varētu notikt uzņēmuma darbspējas novērtēšana un kādā veidā varētu notikt lēmuma pieņemšana par pasākumiem, lai šie uzņēmumi pēc privatizācijas spētu strādāt. Un tomēr – kāda tad ir reālā situācija? Kā jūs zināt, Latvijā piena pārstrādes uzņēmumu (es saprotu, ka pieprasījums ir vairāk mērķēts taisni uz šo uzņēmumu grupu) privatizācija ir pabeigta, izņēmot vienu rūpnīcu, – Krāslavas sausā vājpiena rūpnīcu, kur privatizācija pirmajā kārtā bija neveiksmīga un jaunie īpašnieki jau pēc šā uzņēmuma pārņemšanas atteicās no tā – nodeva šo rūpnīcu atpakaļ valsts pārvaldījumā, un šobrīd notiek privatizācijas otrais mēģinājums. Pašreiz izskatās, ka Krāslavas jaunās pašvaldības veiksmīgas darbības rezultātā šis mēģinājums varētu būt sekmīgs.
    Privatizējot uzņēmumus, ir pagājis samērā ilgs laiks starp uzņēmumu novērtēšanu un iespēju reāli pārņemt šos uzņēmumus, un tie, kuri bija kaut kādā veidā saistīti ar šo procesu, zina, ka no uzņēmuma novērtēšanas momenta līdz uzņēmuma pārņemšanai bieži vien pagāja gandrīz astoņi vai deviņi mēneši. Un reālā situācija bija tāda, ka, nododot uzņēmumus jaunajām akciju sabiedrībām, četrām akciju sabiedrībām nodeva uzņēmumus ar, kā mēs sakām, negatīvu bilanci. Tātad tas notika periodā pēc nosacītās cenas aprēķināšanas, kad tika aprēķināta uzņēmuma cena līdz uzņēmuma pārņemšanai. Šiem četriem uzņēmumiem. Aizputes sausā vājpiena rūpnīcai, akciju sabiedrībai “Zemgales piens”, kas ir bijušais Jelgavas piena kombināts, akciju sabiedrībai “Daugavpils piens”, kas ir bijušais Daugavpils piena kombināts, un akciju sabiedrībai “Kurzemes piens” nācās pieņemt šos uzņēmumus; Aizputei – ar 90 000 lieliem zaudējumiem, Zemgalei – ar 378 000 lieliem zaudējumiem, “Daugavpils pienam” – ar 107 000 lieliem zaudējumiem un “Kurzemes pienam” – ar 228 000 lieliem zaudējumiem. Kopumā šīs negatīvās bilances bija par 803 tūkstošiem 950 latiem. Reāli palīdzēt šiem uzņēmumiem Zemkopības ministrija faktiski nebija spējīga, kaut gan ļoti nelielos apjomos Zemkopības ministrija pati no naudas, kas bija jāiemaksā budžetā par pārtikas rezerves realizāciju, sniedza šiem uzņēmumiem ļoti nelielus kredītus līdz šā gada beigām, lai palielinātu šo uzņēmumu dzīvotspēju un radītu iespēju norēķināties ar piena piegādātājiem. Un tomēr šī problēma šobrīd kopumā nav atrisināta.
    Es gribētu pateikt, ka atkal ir ļoti pieaudzis nenomaksāto parādu apjoms piena piegādātājiem, un tas ir pieaudzis sakarā ar to, ka Latvijā uzkrājas gatavā produkcija. Šobrīd Latvijā ir mazliet vairāk par 2000 tonnu sviesta, kas nav realizēts, un apmēram 500 tonnu siera. Lai atvieglotu realizāciju, Zemkopības ministrijā sakarā ar Finansu ministrijas šā gada izdalīto subsīdiju 6,6 miljonu robežās tika parakstīta mana pavēle par vienreizēju eksporta subsīdiju piešķiršanu 1000 tonnām sviesta un 400 tonnām siera. Šī pavēle ir ļoti jauna, un šobrīd šā sviesta un siera eksports tiek organizēts. Vairākos gadījumos tas jau ir noticis. Šobrīd subsīdijas vēl izmaksātas nav tā iemesla dēļ, ka nav noticis norēķins par šo sviestu un sieru. Manā pavēlē bija minēts, ka eksporta subsīdijas tiks izmaksātas tikai tad, kad nauda būs saņemta atpakaļ no tās vietas, uz kurieni šis produkts tiek eksportēts. Pretējā gadījumā mums ir ļoti daudz bezcerīgu debitoru parādu, kad ir noticis eksports uz Krieviju, Azerbaidžānu un citām valstīm, kur nauda vēl nav saņemta no 1991. un tālākiem gadiem. Tajā pašā laikā es gribētu atzīmēt, ka viss šis eksports pēc būtības notiek un ka eksports tiek kreditēts uz zemnieka rēķina, jo ilgstoši solītā Eksporta un importa banka, kuras uzdevums būtu kreditēt eksporta operācijas, kas nebūt nav īss process, faktiski nav izveidota, un piena pārstrādes uzņēmumi, kuri veic šo eksportu, to veic faktiski uz sava rēķina vai, pareizāk sakot, uz piena ražotāju rēķina.
    Nobeigumā es gribētu pateikt, ka šo problēmu atrisināt šobrīd ir iespējams divos veidos. Un pirmais no veidiem, kā šo problēmu varētu atrisināt, ir izmantot privatizācijas fonda līdzekļus, kaut gan mēs esam saņēmuši Skultes kunga parakstītu vēstuli, kurā viņš raksta, ka privatizācijas fonda līdzekļus minētajām vajadzībām nav iespējams piešķirt. Un viņš atsaucās uz to, ka piena pārstrādes uzņēmumi nekādā ziņā nevar pretendēt uz to institūciju vietu, kuru kopums veido privātuzņēmēju darbību apkalpojošu infrastruktūru. Es taisni gribētu atzīmēt, ka piena pārstrādes uzņēmumu kopums veido noslēgtu privātuzņēmēju darbību apkalpojošu infrastruktūru. Un visi piena ražotāji, tādi vai citādi, izņemot nelielas valsts selekcijas un izmēģinājumu stacijas, faktiski ir privātstruktūras, un es domāju, ka šāds privatizācijas fonda izlietošanas tiesīguma vai netiesīguma traktējums ir nepareizs. Viens no veidiem, kā varētu atrisināt šo problēmu, būtu tieši Privatizācijas fonda līdzekļu izmantošana. Es ļoti ceru, ka jaunajiem koalīcijas partneriem – Tautsaimnieku politiskajai apvienībai – izdosies panākt labu kontroli pār Valsts privatizācijas fonda līdzekļu izlietošanu, ko šobrīd nekādā ziņā nav izdevies panākt Zemnieku savienības ministriem.
    Otra iespēja, kā atrisināt šo 803,5 tūkstošu latu lielo problēmu, ir samazināt par šo summu Zemkopības ministrijas budžetā paredzētās iemaksas par valsts pārtikas rezerves realizāciju. Mums budžetā ir paredzēts iemaksāt zināmu summu, kas ir ievērojami lielāka, kopumā – 2,3 miljoni. Daļa no šīs summas jau ir iemaksāta, bet, ja šādi budžeta labojumi ieņēmumu daļā tiktu izdarīti, tad Zemkopības ministrijai varētu rasties līdzekļi, lai segtu šos parādus.
    Ja mēs runājam par piena pārstrādes nozares rehabilitāciju kopumā, tad es uzskatu, ka pirmais pasākums, ko reāli var veikt un kas neprasa nevienu santīmu jaunu naudas līdzekļu, ir pieņemt lēmumu par 1992.gada rudenī un 1993.gada agrā pavasarī piešķirto 10 miljonu summu no G-24 kredīta piena un gaļas pārstrādes uzņēmumiem, par to atkārtotu izmantošanu šiem uzņēmumiem. 1994.gada beigās un 1995.gada sākumā beidzas šo kredītu atmaksāšanas grafiks. Šis kredīts bija piešķirts uz diviem gadiem. Kopumā valstij tas ir piešķirts uz septiņiem gadiem un uzskata, ka būtu ļoti lietderīgi šo kredītu, protams, nevis norakstīt, nevis dzēst vai kaut ko citu darīt, bet gan piešķirt atkārtotai izmantošanai apgrozības līdzekļus. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Vai lēmuma projekts sakarā ar šo pieprasījumu ir?
    J.Kinna. Es pieņemu, ka tas nav manas kompetences jautājums.
    Sēdes vadītājs. Paldies. Deputāti Bērziņš, Kokins, Kalniņš, Resnais, Novakšānovs, Grīgs, Rozentāls, Putniņš, Zaščerinskis un Rugāte ir iesnieguši lēmuma projektu – pieprasījumu sakarā ar Latvijas Republikas 5.Saeimas 1993.gada dokumentu nr.22 “Ziņojums par Ministru kabineta sastādīšanu un deklarācija par Kabineta iecerēto darbību”:
    piešķirt no Valsts īpašuma privatizācijas fonda 803 tūkstošus 950 latu piena pārstrādes uzņēmumiem, sanācijas līdzekļus sadalot šādi: akciju sabiedrībai “Aizpute”, SVR (sausā vājpiena rūpnīca) – 90 202 lati, akciju sabiedrībai “Zemgales piens” (Jelgavas piena kombināts) – 378 182 lati, akciju sabiedrībai “Daugavpils piens” – 107 065 lati un akciju sabiedrībai “Kurzemes piens” (Liepājas piena kombināts) – 228 501 lats.
    Kārtības ruļļa 130.pants: “Ne mazāk kā desmit deputāti vai Pieprasījumu komisija var iesniegt lēmuma projektu sakarā ar pieprasījumu, arī par neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam, atsevišķam ministram vai valsts ministram. Šajā gadījumā nav piemērojams 117.panta noteikums par lēmuma projekta apspriešanas atlikšanu uz nākamo sēdi vai nodošanu komisijām.”
    Tātad par neuzticības izteikšanu šeit nav runa. Tātad panta pirmā daļa: “Ne mazāk kā desmit deputāti vai Pieprasījumu komisija var iesniegt lēmuma projektu sakarā ar pieprasījumu…” Tagad lieta ir tikai tāda, ka šajā lēmuma projektā ir skaitļi – un ne mazi skaitļi, tas būtu pavairojams un izsniedzams. Iespējamas arī debates.
    Godātie deputāti! Kā mums rīkoties, lai ievērotu gan Kārtības rulli, gan konstruktīvi izskatītu jautājumu un virzītos uz priekšu? Kā mums labāk darīt? Vai dokumentu tagad pavairot un uzgaidīt šīs piecas minūtes, un tad turpināt apspriešanu, vai tomēr kā citādi rīkoties? Citādi mēs varam rīkoties tikai tādā veidā, ka pasludinām starpbrīdi, jo pāriet pie cita darba kārtības jautājuma izskatīšanas, kamēr nav iepriekšējais izskatīts, mēs nevaram. Es lūdzu Prezidija padomu. Cik ilgā laikā jūs varat pavairot?
    Godātie deputāti! Tomēr sēdes vadītājam jāierosina 15 minūšu pārtraukums, jo ir šis materiāls jāpavairo un jāizsniedz deputātiem, jo 15 minūtes šeit sēdēt un kaut kā citādi man jūs aizkavēt – ar kādiem nostāstiem vai kārtības jautājumiem Saeimā – man nebūtu lietderīgi, tāpēc lūdzu balsot par manu priekšlikumu – 15 minūšu pārtraukumu, lai pavairotu un izsniegtu deputātiem lēmuma projektu sakarā ar pieprasījumu Ministru prezidentam Valdim Birkavam. (Starpsauciens no zāles: “Jâ!”) Balsosim! Lūdzu rezultātu! Par – 58, 1 – pret, 4 – atturas.
    Godātie deputāti! Būs 15 minūšu ilgs pārtraukums, bet mēs zvanīsim savlaicīgi, tāpēc klausieties zvanu. Lūdzu lēmuma projektu pavairot un izsniegt deputātiem!
    ( P ā r t r a u k u m s)
    Sēdes vadītājs. Ieņemiet vietas! Godātie deputāti! Turpinām apspriest lēmumprojektu – pieprasījumu sakarā ar Latvijas Republikas 5.Saeimas 1993.gada dokumentu nr.22 “Ziņojums par Ministru kabineta sastādīšanu un deklarācija par Kabineta iecerēto darbību.
    Budžeta un finansu komisijas priekšsēdētājs Andris Piebalgs – “Latvijas ceļš”. Lūdzu!
    A.Piebalgs (LC).
    Cienījamais priekšsēdētāja kungs! Cienījamie deputāti!
    Sēdes vadītājs. Es ļoti atvainojos, godātie kolēģi, lūdzu uzmanību!
    A.Piebalgs. Šoreiz gribu pievērsties ne tik daudz cienījamā zemkopības ministra ziņojumam, cik tieši iecerētajam lēmumam par šo. Bet lēmuma projekts skan šādi: piešķirt no Valsts īpašuma privatizācijas fonda 803950 latu piena pārstrādes uzņēmumiem, sanācijas līdzekļus sadalot 4 kombinātiem. Savulaik Saeima pieņēma likumu – precīzāk, tas likums ir spēkā no 22. 03.94., kad ir izdarīta pēdējā korekcija. Ir pieņemts likums par valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas fondiem, kura pirmajā pantā ir runa par privatizācijas fondu programmas un pārskata apstiprināšanu. Tur ir teikts: “Ekonomikas ministrijas izstrādāto Valsts īpašuma privatizācijas fonda līdzekļu izlietošanas programmu un pārskatu par šo līdzekļu izlietošanu apstiprina Ministru kabinets un divas reizes gadā par šo līdzekļu izlietošanu informē Saeimu. Tātad šis lēmuma projekts ir klajā pretrunā ar iepriekš pieņemto likumu. Es domāju, ka tas, protams, ir pats par sevi pietiekams arguments, lai noraidītu šo piedāvājumu, bet katrā ziņā pārsteidz šoreiz pati pieeja. Jo, protams, būtu ļoti vienkārši jebkuru jautājumu atrisināt ar pieprasījumu – vai nu par algām, vai par ceļiem, vai par ko citu. Vienkārši, neko nemēģinot iepriekš saskaņot, mainīt tādā veidā budžetu. Jo iznāk, ka mēs apstiprinām budžetu, šajā gadījumā par Privatizācijas fondu ir noteikta mūsu pašu Saeimas cita kārtība. Piepeši parādās. Nekādi aprēķini, nekas. Piepeši Saeimai parādās lēmuma projekts par apmēram 1 miljonu latu, kurā tie uzreiz tiek arī attiecīgi sadalīti. Šo lēmuma projektu, protams, nav redzējusi Budžeta komisija un, kā es sapratu, arī Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisija. Un es aicinu to noraidīt – pirmkārt tāpēc, ka šis lēmums ir nelikumīgs, tas ir pretrunā ar iepriekšpieņemto lēmumu.
    Un otrs. Manā skatījumā, tas nav ceļš, kādā veidā vispār varētu apskatīt kaut kādu naudas līdzekļu izlietojumu. Jo tas, protams, rada precedentu, un tādā gadījumā mums ir jārunā par to, vai vispār budžets Latvijā ir vajadzīgs. Paldies par uzmanību.
    Sēdes vadītājs. Ekonomikas ministrs Ojārs Kehris – “Latvijas ceļš”.
    O.Kehris (LC).
    Godātais priekšsēdētāj, godātie kolēģi deputāti! Budžeta komisijas vadītājs Piebalga kungs, manuprāt, visu galveno jau pateica Es varu informēt jūs par to, ka es personīgi kā ministrs šo dokumentu saņēmu tajā pašā laikā, kad jūs. Es, protams, varu ziņot godātajai Saeimai par savu rīcību tūlīt pēc tam, jo Valsts īpašuma privatizācijas fonds ir valsts privatizācijas ministra kompetencē. Es tūlīt saistījos ar viņu, bet viņš diemžēl no vakarvakara ir slimnīcā uz kādām 4 dienām, tāpēc uz šejieni ir izsauktas divas amatpersonas – Zvejs, kurš atbild par šīm lietām, un Valsts īpašuma privatizācijas fonda vadītājs Karlsberga kungs. Bet, protams, tā nav īstā forma un veids, kā var risināt jautājumus par aptuveni 1 miljonu latu. Jo jau Piebalga kungs informēja, ka atbilstoši likumam “Par finansu un budžeta vadību” Valsts īpašuma privatizācijas fonds virzās uz to, ka ir tā speciālais budžets kā kopējā budžeta sastāvdaļa, un to mēs pamatvilcienos izskatām atbilstoši likumam “Par privatizācijas fondiem”, šā likuma noteiktajā kārtībā. Es tikai pavirši esmu informēts. Es uzsveru – pavirši, jo neesmu tam īpaši gatavojies, ka kombinātiem būtu iespējas saņemt šo naudu. Par to jau iepriekš ir bijušas diskusijas, bet par to, ka tie ir saistīti arī ar līdzekļu ienākšanu šajā fondā, tajā skaitā ar līdzekļu ienākšanu no lauksaimniecības uzņēmumiem, kuri ir iegūti privatizācijas ceļā… Un es pavirši esmu informēts, ka šī nauda neienāk tādā… Tāpēc es pašreizējā brīdī nevaru pat ziņot, ja pat Saeima… manuprāt, tas nav Saeimas darbs, jo to var regulēt atsevišķi likumi, ko Saeima ir pieņēmusi. Pat tad, ja tāds lēmums tiktu pieņemts par Valsts īpašuma privatizācijas fonda stāvokli pašreizējā brīdī, par to, vai tur šāda nauda ir vai nav, es pašlaik ziņot nevaru un arī šādu atbildību uzņemties nevaru, tāpēc es piekrītu, ka šādā formā tas nav risināms. Un, ja tas šādā formā ir iesniegts, tad tas pašlaik būtu noraidāms. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Vēl kāds ir pieteicies debatēs? Gundars Bērziņš – Zemnieku savienība. Lūdzu!
    G.Bērziņš (LZS).
    Par šiem piena kombinātiem. Ja Kehra kungs nezina, tad ir ļoti slikti, jo šīs sarunas ir risinātas no paša sākuma. Šis punkts ir bijis ielikts iepriekšējās valdības deklarācijā kā koalīcijas vienošanās, šī kombinātu atveseļošana. Šī summa visu laiku ir spriesta. Ja šeit nav informācijas, tad tas ir ļoti slikti. Tas nozīmē, ka neesam lietas kursā par to, kas notiek pakļautībā esošajos fondos un struktūrās.
    Kāpēc ir šīs summas? To ir vienkārši izskaidrot. Principā tie mīnusi ir tie, kas radušies, piena ražotājiem pārņemot kombinātus. Šie kombināti – tātad visi pozitīvie uzkrājumi, apgrozāmie līdzekļi – nesedz kreditoru parādus, līdz ar to uzņēmuma cena ir mīnusā. Šie kombināti ir pārņemti, bet tur, protams, ir daudz problēmu, kāpēc tas tā ir radies. Tomēr principā šie kombināti ir paņemti, lai gan pat pamatlīdzekļi un apgrozāmie līdzekļi nesedz kreditoru saistības. Un tāpēc šiem uzņēmumiem šobrīd ir ļoti smags stāvoklis. Lai gan kopumā stāvoklis ar nemaksu par pienu ir uzlabojies, tās ir samazinājušās vairāk nekā trīskārtīgi, tomēr šiem piena kombinātiem ir lielas problēmas, jo principā šīs summas ir jāsedz no realizācijas jauniegūtās peļņas, kura arī sakarā ar importa produkcijas pieplūdumu ir ļoti niecīga. Par šiem jautājumiem sarunas ir bijušas jau kopš iepriekšējās valdības izveidošanas, ir bijušas arī sarunas par to, ka tas būtu sedzams no Valsts privatizācijas fonda, un nekad tas netiek prasīts no citiem līdzekļiem, bet tikai no līdzekļiem, kas iegūti no lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas. Šobrīd tādi ir iemaksāti vismaz 300 000, bet šogad, pēc mūsu aprēķina, kopumā vajadzētu ienākt ap miljonu latu. Un vēl miljonam dolāru no Ķekavas “Balticolor”, kam šobrīd ir te iemaksa privatizācijas fondā, – tātad no lauksaimniecības uzņēmumiem. Taču lauksaimniecības uzņēmumos principā šai sanācijai nav izmantots gandrīz nekas, ja neskaita apmēram 70 000. Tāpēc es uzskatu, ka šī prasība ir pamatota. Pie tam es gribu teikt, ka sanācija (sanācijas definīcija likumā ir precīzi noteikta) nav tikai naudas iedošana un norakstīšana. Sanācijas formas ir dažādas, un šeit var būt arī bezprocenta kredīts uz ilgāku termiņu, lai radītu apgrozāmos līdzekļus un dabūtu šo naudu atpakaļ privatizācijas fondā, var būt arī nodokļu atlaides un tā tālāk. Sanācijas definīciju šim projektam pieņēma manā redakcijā, un es ļoti daudz vārdnīcu un dažādu izziņu materiālu toreiz izskatījos, jo principā iepriekš mums bija ļoti lielas domstarpības ar Valsts īpašuma privatizācijas fondu un Skultes kungu, kurš traktēja sanāciju ievērojami citādāk, – ka tas ir pavisam cits process, taču jaunajos likumu labojumos par privatizācijas fondiem ir ielikts tieši tādā formā, kā es teicu. Tātad šeit nav runas tikai par dāvināšanu, varbūt, sliktākajā gadījumā, varētu būt uz kādiem trim vai četriem gadiem 5-7% kredīts, lai šie uzņēmumi varētu sākt normāli atveseļoties. Un pats būtiskākais, kas šeit izskanēja, ir tas, ka paradoksāli šo jautājumu saistām ar lauksaimniecību. Uzņēmumu privatizācija, sanācija vai rehabilitācija ir viens no izšķirošajiem pasākumiem, kā valsts rada sev dzīvotspējīgu privāto rūpniecību. Šobrīd mums nav skaidra ne sanācijas, ne rehabilitācijas metodika. Principā tas ir Ekonomikas ministrijas lauciņš, kur vajadzētu būt Ekonomikas ministrijas iestrādēm. Un, protams, ja mēs šādā veidā privatizējam, tad pat tie uzņēmumi, kuriem būtu vajadzīgas nelielas injekcijas dažādās sanāciju formās… Kā jau es teicu, šeit formas var būt ļoti dažādas.
    Protams, nav ko brīnīties, ka rūpniecībā paliek drupas, ka lauksaimniecībā pārstrādes uzņēmumus pārvērš par gruvešu kaudzēm. Ir, protams, uzņēmumi, kuru atveseļošana nav iespējama un, iespējams, arī kādreiz nav vajadzīga. Bet ir arī stratēģiskas šīs nozares un kombināti, kuriem tā noteikti ir vajadzīga. Piena kombināti, manuprāt, pieder pie vienas no šīm nozarēm. Arī šeit, protams, ir, kā jau teica, Krāslavas kombināts, kuru pašreiz neizdodas privatizēt, un ir ļoti iespējams, ka kāds no šiem “liekajiem” kombinātiem varbūt nebūs saņēmējs, jo vienkārši nebūs iespējams to izdarīt. Tomēr šiem četriem kombinātiem, kur ir visai daudzi piena ražotāji iesaistīti, šī sanācija ir ļoti nepieciešama. Arī lēmuma projektā nav norādīti ne termiņi, ne kas cits. Tātad principā tas varētu notikt līdzekļu ienākšanas gaitā, un, kā jau es teicu, šeit varētu arī neaiztikt citus līdzekļus, bet tikai tos līdzekļus, kas ienāk no lauksaimniecības uzņēmumu privatizācijas. Un šeit tas ir pat iespējams, tāpēc ir rakstīts “sanācija”, nevis “lîdzekļu dāvināšana”. Es ceru, ka nākamajai valdībai atliks vairāk laika domāt par savas rūpniecības privatizāciju un dzīvotspēju pēc privatizācijas. Tad tiks izstrādāta šī sanācijas, rehabilitācijas shēma, kādā veidā tas tiks darīts un kā tas atsauksies arī uz citiem uzņēmumiem. Šī sanācija, – es vēlreiz uzsvēru – nav domāta tikai naudas dāvināšanai, tad mēs būtu rakstījuši “atdot” un “norakstīt”. Tas ir Ministru kabineta kompetencē, Ekonomikas ministrijas kompetencē, cik tas ir vajadzīgi. Es domāju, ka, protams, šī summa ir diezgan liela.
    Piena nozare ir viena no tām, kas zemniekam dod kārtējos ieņēmumus, lai varētu izdzīvot, tātad piena realizācija rit nepārtraukti. Un no tā, cik regulāri viņš saņem šo naudu, ir atkarīga gan viņa dzīve, gan viņa bērnu iespējas skoloties, gan daudzi citi apstākļi. Un šie kombināti, kuri tika nosaukti, kam ir šis te mīnus… Jūs jau zināt, ka Aizputē bija badastreiks. Jā! Es, protams, neuzskatu, ka streiks ir labākais līdzeklis kaut kādu noteiktu prasību sasniegšanai. Es uzskatu, ka šis jautājums ir risināms citā ceļā. Ir jānāk uz Saeimu un pie valdības, lai viņus uzklausītu un pieņemtu atbilstošus lēmumus. Es ceru, ka Saeima sadzirdēs šo cilvēku balsis un pieņems šo lēmumu, jo šeit nav noteikti ne termiņi, ne kas cits. Un šeit nav noteikts, ka tai naudai jātiek norakstītai. Es lūdzu atbalstīt tos tūkstošus zemnieku, kuriem šobrīd trūkst naudas, lai skolotu bērnus skolās. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Mums pulksten 10.30 būs kārtējais pārtraukums. Es lūdzu Saeimai atļauju šo pārtraukumu paziņot nedaudz ātrāk – desmitos un divdesmit piecās minūtēs, jo Saeimu apmeklē Čīles parlamenta un Latīņamerikas starpparlamenta delegācija, tāpēc man un vēl dažiem deputātiem jādodas uz šo tikšanos. Un tagad es dodu vārdu Voldemāram Novakšānovam – Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu jūs ņemt vērā, ka pārtraukums būs pulksten 10.25.
    V.Novakšānovs (LZS).
    Cienījamais priekšsēdētāj, Prezidij, cienījamie deputāti! Šī problēma nav no vienkāršajām, un to nedrīkst risināt tik ātri, kā mēs gribētu. Šī problēma ir jāizstudē, jāapspriež un jāpieņem optimāls lēmums. Es, vadoties pēc Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa, izteiktu priekšlikumu un lūgtu, lai šā jautājuma apspriešanā kopā ar Tautsaimniecības komisiju piedalītos arī Ekonomikas ministrijas, Finansu ministrijas un Privatizācijas aģentūras, kā arī Zemkopības ministrijas speciālisti. Šī problēma ir ļoti svarīga, jo piena kombināti vairāk nekā pusgadu ir parādā zemniekiem par pienu, un piensaimnieku biedrībām pašreiz jau atkal tiek pieprasīti nodokļi, tādējādi praktiski tas viss labais darbs, kas laukos tika veikts, lai notiktu kooperācija, lai tā iesāktos, pašreiz ar šo nodokļu nastu, maigi sakot, netiek veicināts. Un tāpēc es lūdzu palīgos arī Budžeta un finansu komisiju pie šā jautājuma vēl piestrādāt un atgriezties pie tā pēc paveiktā darba. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Mazs komentārs par deputāta Novakšānova priekšlikumu. Lūdzu jūsu uzmanību, jo tam būs ļoti izšķiroša nozīme šā jautājuma apspriešanas tālākajā gaitā. Esiet tik laipni, paņemiet Kārtības rulli! 130.pants: “Ne mazāk kā desmit deputāti vai Pieprasījumu komisija var iesniegt lēmuma projektu sakarā ar pieprasījumu,” – pieprasījums ir iesniegts. Tālāk: “arī par neuzticības izteikšanu Ministru kabinetam, atsevišķam ministram vai valsts ministram”. Tas šajā gadījumā noticis nav. Bet tālāk teikts: “Ðajā gadījumā” – un tas acīmredzot attiecas uz šo iepriekšējo rindkopu – “nav piemērojams 117.panta noteikums par lēmuma projekta apspriešanas atlikšanu uz nākamo sēdi vai nodošanu komisijām.” Tāpēc es it kā saprotu deputātu Novakšānovu, arī man iekšēji tāda vēlme būtu – aicināt deputātus lūgt valdību sniegt savu atzinumu un savus vērtējumus, priekšlikumus un visas iespējamās komisijas iesaistīties, jo tās ir naudas lietas. Un, no otras puses, mēs dzirdējām Gundara Bērziņa pārliecinošo runu par to, kam tas ir vajadzīgs, šī nauda. Tas viss tā ir, bet mums būs jāizšķiras atbilstoši 130.panta prasībām. Tas nozīmē, ka pēc debašu pabeigšanas mums būs jābalso par šo priekšlikumu – ar tādām summām jeb tādiem skaitļiem, kādi ir. Protams, mēs varam atklāt debates, vai par to pienākas lemt Saeimai vai nepienākas lemt Saeimai, ja ir rakstīts, ka Ministru kabinets izskata tādus jautājumus. Protams, ka par to mēs varam debatēt, bet tad, ziniet, mums debatēs būs atkal tie jautājumi, ka Saeimai nav aizliegts to darīt – un tā tālāk. Bet tas ir debašu saturs.
    Andris Piebalgs – “Latvijas ceļš”. Runās otro reizi – 5 minūtes.
    A.Piebalgs (LC).
    Cienījamais priekšsēdētāj, cienījamie kolēģi! Protams, Bērziņa kunga uzstāšanās par to, ka piena pārstrādes uzņēmumu sanācijai vajadzētu naudu, ir ļoti laba. Bet tikpat labi Vaivada kungs var uzstāties arī par skolotāju algām. Es domāju, tas būtu vēl pārliecinošāk un vēl uzskatāmāk. Šajā gadījumā ir normāla kārtība, kā to varēja skatīt. Varēja skatīt Ministru kabinetā, varēja skatīt Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisijā kopā ar Privatizācijas fondu, un tā jau ir Ekonomikas ministrija. Šo jautājumu varēja risināt šādā veidā. Vai, sliktākā gadījumā, budžeta grozījumos paredzēt, – tad, kad ir likums par budžetu, – ieskaitīt valsts budžetā šādiem mērķiem atbilstošu
    summu. Bet nekādā ziņā to nevar izdarīt šādā veidā, jo tad mums drīzumā vispār nebūs līdzekļu – un nekādiem pasākumiem nebūs, jo tādā gadījumā mēs tikai sacentīsimies; mums ir ļoti vienkārša tehnoloģija – viens uzraksta lēmuma projektu, un uzreiz balsojam. Protams, tas beigsies ar to, ka reāli jau to naudu nedabūs, jo Privatizācijas fondā šobrīd tādas summas nav. Mēs jau varētu mēģināt to kaut kādi sadalīt, bet tādā veidā mēs neko nepanāksim. Es domāju, ka tas ir, protams, politiskais lobisms, un es domāju, ka no tā var pamācīties, bet tā nav mērķtiecīga valsts problēmu risināšana. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Ilga Grava – Demokrātiskās partijas frakcija. Lūdzu!
    I.Grava (DP).
    Pirms notiek balsojums par šo dokumentu un pirms mēs dalām naudas summas, mūsu frakcija lūdz Bērziņa kungu – cik es saprotu, viņš ir galvenais ierosinātājs un autors – informēt Saeimu par to, cik naudas atrodas Valsts īpašuma privatizācijas fondā šobrīd un kāds ir šīs naudas ienākšanas grafiks. Jo iznāks tā, ka Saeima nobalsos par gandrīz miljona latu sadalīšanu, un šī nauda nekad šinī fondā neienāks. Kas tad atbildēs par to, kur šo naudu ņemt? Kamēr nav šādu datu, cik naudas reāli ir fonda rīcībā un no kā un kad šis fonds iegūs šo naudu, mēs uzskatām, ka nav iespējams sadalīt to, kas kādreiz varbūt kādam piederēs. Ja nav šādu dokumentu un nav šādu datu, perspektīvā neesošas naudas dalīšana, mūsu uztverē, nav likumīga.
    Sēdes vadītājs. Vai ir pieteikušies runāt vēl kādi deputāti? Deputāts Kaža.
    Ē. Kaža (SL).
    Cienījamo Prezidij, cienījamie deputāti! Es arī gribu uzstāties par šo lēmuma projektu. Var būt, ka es kaut ko nesaprotu un Zemnieku savienība ļoti labi aizstāv savus zemniekus, bet es nedomāju, ka rūpniekiem ir kaut kas labāks. Un šeit ir vēl viena problēma. Es saprotu, ka šodien mēs ne tik labi skatāmies uz to, kā mums strādā valsts uzņēmumi, bet, kā es saprotu, mēs jau gribam palīdzēt tiem uzņēmumiem, kuri jau ir privatizēti. Un es gribu arī uzzināt, kurš taisīja to privatizāciju, – tas ir viens jautājums. Kuri ir šie īpašnieki, kam mēs gribam šo apgrozījuma naudu iedot? Es saprotu, ka šodien rūpniekiem ir tāda pati problēma. Visiem trūkst apgrozījuma līdzekļu. Daudzi cilvēki nesaņem algu, un viņiem nav ar ko barot savus bērnus. Ne tikai zemniekiem. Un tie ir valsts uzņēmumi. Bet šeit mēs jau runājam par kaut kādiem privātuzņēmumiem, kuriem mēs jau gribam piešķirt kaut kādu naudu. Vienalga, kādā veidā. Es gribu arī zināt, kas ir tie īpašnieki, un nevaru saprast arī to, kāpēc mēs šodien nedevām katram privātuzņēmumam kaut kādu lētu kredītu – vai nu tā būtu sanācija, vai kaut kāda cita… Un, kad šī pati Zemkopības ministrija taisīja to privatizācijas projektu, kā es saprotu, tad viņi arī skatījās to pašu bilanci, šo uzņēmumu bilanci, un tur jau bija šie parādi. Un es vispār nezinu, par kādu summu bija privatizēti šie uzņēmumi. Var būt, ka par tiem vispār nebija nekas samaksāts, ja tur bija parādi. Un tāpat šie cilvēki, kuri ņēma šo uzņēmumu, ļoti labi zināja, ka šie parādi ir. Un es šodien nesaprotu, kāpēc vajag šo naudu paņemt citiem cilvēkiem un atdot viņiem? Šeit kaut kas nav, tā sacīt, pēc taisnības. Un tieši tāpēc es gribu pateikt, ka mums vajag noraidīt šo lēmuma projektu. Pie mums šodien ekonomikā visur ir tāda pati krīzes situācija. Un, ja viņš pats nolēma strādāt kā privātuzņēmējs, tad, atvainojiet – lai viņš ņem tos pašus kredītus tāpat kā visi pārējie! Paldies par uzmanību.
    Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Lūdzu zvanu! Reģistrēsimies. Mēs pāris minūtēs nevaram debates pabeigt, jo, tikko runā viens deputāts, nāk pēc tam otrs, un tādēļ nav iespējams to tagad izdarīt.
    Lūdzu, reģistrēsimies! Pēc pārtraukuma pirmais runās Gundars Bērziņš – bet tikai 5 minūtes, jo otrreiz runās.
    Sekretāra biedru Zigurdu Tomiņu lūdzu nolasīt klāt neesošo deputātu vārdus. (Starpsauciens no zāles: “Lîdzm cikiem būs pārtraukums?”) Pārtraukums būs līdz pulksten 11.00. Vai jūs neiebilstat?
    Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).
    Nav reģistrējušies:
    Vilnis Edvīns Bresis,
    Olafs Brūvers,
    Aivars Endziņš,
    Māris Gailis,
    Juris Janeks,
    Edvīns Kide,
    Aleksandrs Kiršteins,
    Nikolajs Krasohins,
    Ģirts Valdis Kristovskis,
    Aristids Lambergs,
    Egils Levits,
    Jānis Lucāns,
    Ruta Marjaša,
    Andrejs Panteļējevs,
    Valdis Pavlovskis…
    Sēdes vadītājs. Valdis Pavlovskis ir zālē.
    Z.Tomiņš.
    Joahims Zīgerists.
    Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, pārtraukums būs līdz pulksten 11.00.

    Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs
    Anatolijs Gorbunovs.
    Sēdes vadītājs. Godājamie deputāti, turpināsim darbu! Atgādinu, ka mēs debatējam par lēmuma projektu, kurš iesniegts pēc tam, kad noklausījāmies atbildi uz pieprasījumu. Vārds Gundaram Bērziņam – 5 minūtes, jo viņš runā otro reizi. Latvijas Zemnieku savienība.
    G.Bērziņš (LZS).
    Pirmais, ko es gribētu teikt, ir tas, ka šeit no “Latvijas ceļa” uzstājušos deputātu puses ir atkal jūtams šis mēģinājums, kas bija raksturīgs iepriekš, – dzīt ķīli starp zemniekiem un skolotājiem, zemniekiem un pensionāriem. Un es gribētu atgādināt Birkava kungam, ka tad, kad viņš atskaitījās par savām simts dienām, pa telefonu, kas pa radio bija dzirdams pārraidē, viena zemniece skaidri un gaiši uzprasīja: kad jūs, kungi, beigsit dzīt šo ķīli? Es negribētu, ka tas tiktu dzīts kā ķīlis, jo šobrīd atkal izskanēja šis jautājums – šis pretstatījums skolotājiem, šis pretstatījums pensionāriem.
    Par Kažas kungu. Es gribu viņam pilnīgi piekrist, jo šā lēmuma projekta 1. punktā bija uzdots izstrādāt šo sanācijas shēmu, jo tā tiešām ir vajadzīga ne tikai lauksaimniecībai, bet ir vajadzīga arī rūpniecībai. Tur šaubu nekādu nav, un šis ir pirmais solis, un arī šī summa un šī sanācija liks Kabinetam izstrādāt šo mehānismu un to īstenot.
    Otrais. Par šo naudu, par kuru prasīja: cik ir šobrīd? Es noskaidroju, ka šobrīd tātad no lauksaimniecības uzņēmumiem kopā ar “Balticolor” miljons dolāriem šogad privatizācijas fondā ienāks apmēram miljons latu, bet šeit ir cits jautājums. Te Piebalga kungs nolasīja likumu. Likumā ir skaidri un gaiši teikts, ka pārskatus apstiprina Ministru kabinets un atskaitās divreiz gadā Saeimā par privatizācijas fondu. Tātad, manuprāt, šeit ir notikusi klaja šā likuma ignorēšana, jo Ministru kabinetā… Es esmu diezgan regulāri piedalījies, taču līdz šim es neesmu redzējis nevienu reizi, ka tur būtu apspriesta privatizācijas fonda izmantošana un apstiprinātas atskaites. Un arī Saeimā šīs atskaites nav iesniegtas un izskatītas. Tāpēc, manuprāt, šī apspriešana vēlreiz parādīja, ka sevišķi naudas lietās kontroles iespējas no “Latvijas ceļa” puses netiek pieļautas, pat ignorējot likumus.
    Un tāpēc es gribētu vēlreiz lūgt atbalstīt šo lēmuma projektu, jo Saeima ar savu lēmumu var uzdot izmantot šos privatizācijas fonda līdzekļus. Tas būs arī pirmais solis, lai prasītu stingru atskaiti Saeimā, un es ceru, ka arī valdība šo jautājumu pagodinās ar savu izskatīšanu, un tad arī mēs iegūsim lielāku skaidrību, kā tā nauda tiek izmantota.
    Es vēlreiz atkārtoju, ka no lauksaimniecības uzņēmumiem, no tiem, kuri bija Lauksaimniecības ministrijas pārziņā un kuri ir privatizēti, šogad ienāks miljons latu, tas ir vairāk, kā šeit tiek prasīts, un netiek prasīts tātad ieguldīt naudu kaut kur no citiem avotiem. Tāpēc es vēlreiz lūdzu atbalstīt šo lēmuma projektu.
    Sēdes vadītājs. Anna Seile – LNNK. Lūdzu! Pēc tam – Rozentāls.
    A.Seile (LNNK).
    Es nāku šodien tribīnē ar dalītām jūtām. Protams, es ļoti gribētu, lai zemniekiem pirmām kārtām tiktu atdoti visi parādi par nodoto pienu. No otras puses, izlasot šādu lēmuma projektu, man nav nekādas garantijas, vai netiks atkal iegādātas automašīnas un izdoti šie līdzekļi kaut kādām citām vajadzībām, bet zemnieki joprojām paliks bez šo parādu samaksas. Te vajag kaut kādu garantiju, vajag šo pieprasīto līdzekļu atšifrējumu. Starpbrīdī es noskaidroju no privatizācijas fonda darbiniekiem, cik apmēram līdzekļu pašreiz ir privatizācijas fondā. Apmēram 600-700 tūkstoši. Jā, mēs varam domāt, ka, ja vieni paši lauksaimnieki ir ieskaitījuši miljonu, kā šī nauda ir izlietota, bet tādā gadījumā šim lēmuma projektam vajadzēja būt apmēram tādam: lūdzam sniegt atskaiti par privatizācijas fonda izlietotajiem līdzekļiem. Un tad mēs redzētu, kur un kā tie ir izlietoti.
    Un tāpēc es to iesaku šodien, jo man nav tādas garantijas, ka visi pieprasītie 800 tūkstoši (tas ir vairāk, nekā pašreiz privatizācijas fondā ir) nonāks šo zemnieku parādu samaksai. Es aicinu nodot šo jautājumu apspriešanai komisijām, to skaitā, Tautsaimniecības komisijā, kurā arī es strādāju, un izvērtēt šo pieprasījumu. Ja Bērziņa kungs mums būtu pilnīgi precīzi iesniedzis visus aprēķinus, kam tiks izlietoti šie līdzekļi, tad tādā gadījumā arī es varbūt balsotu par šo, bet es vairāk sveros uz to pusi, ka tādā formā šodien to nevajadzētu pieņemt un prasīt, jo Lauksaimniecības ministrijai jau nauda vairākkārt ir ieskaitīta, lai tā uzlabotu savu uzņēmumu darbību, bet kā tā ir izmantota – tas ir cits jautājums. Tāpēc acīmredzot es personīgi varētu tikai atturēties šādā balsojumā, ja tas tiktu likts uz balsošanu. Paldies par uzmanību!
    Sēdes vadītājs. Andris Rozentāls – Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu!
    A.Rozentāls (LZS).
    Cienījamais Prezidij, godājamie kolēģi, klātesošie! Es izmantošu tikai dažas minūtes, jo garas politiskas diskusijas, protams, šinī brīdī nav vietā, lai gan par šo jautājumu būtu jārunā varbūt vesela atsevišķa plenārsēde. Tas ir jautājums par mūsu tautsaimniecības atveseļošanu un vispār par to, kādu tautsaimniecību un kādu politiku Latvijas valsts ir izvēlējusies un izvēlēsies. Pirmā, kas sāka nodarboties ar privatizāciju un bija kā eksperimentālais modelis, ir lauksaimniecība. Pirmie, kas tika privatizēti, ir piena pārstrādes uzņēmumi, un šo uzņēmumu izdzīvošana vai atkal iznīcināšana faktiski ir atkarīga no mūsu šīsdienas lēmuma. Nav būtiski, vai nu mēs nobalsojam uzreiz vai to izskatām komisijās, bet galvenais ir izpratne. Izpratne par to, ka šeit nekas netiek lūgts, cienījamais Kažas kungs! Zemnieki neko nelūdz. Mēs nelūdzam atdot, kaut gan, pēc jūsu uzskata, vajadzēja pieņemt lēmumu, ka piena pārstrādes visu rūpniecību atdod par velti, bet, pēc mūsu uzskata, vajadzētu tikai kompensēt vai atdot atpakaļ šo sagrauto pirmskara piensaimnieku īpašumu. Bet mēs nerunājam arī par to pašlaik. Tie ir valsts uzņēmumu laikā izveidojušies parādi, un, manuprāt, būtu nesaprotami prasīt, lai šobrīd tos maksātu privatizācijas procesā, kas pārņēmuši ēkas un ražošanas jaudas, lai viņi maksātu valsts izveidotos parādus.
    Un šeit arī Bērziņa kungs precīzi teica, ka tā nav gluži vienkārši arī parādu norakstīšana, jo valstij ir arī naudas grūtības, bet valsts politikai, kas ietilpst šinī vārdā “sanācija”, būtu jābūt saprotošai, lai saglabātu šo lauksaimniecības ražošanas nozari, lai uzsāktu un stimulētu ražošanu kā procesu Latvijā vispār. Un tas ir vesels komplekss loks, kas, protams, ļoti sāpīgi skar arī rūpniecību. Mēs nevaram izšķirties, lai pārcirstu šo Gordija mezglu un vienreiz pateiktu, ka rēķināt procentus pie procentiem un vēl virs procentiem soda naudas par gāzi, par kredītiem un par elektrību tiem rūpniecības uzņēmumiem, kam jau šie parādi ir pārsnieguši divas reizes to vērtību… Taču mēs tikai skaitām virsū, rēķinām stabilu latu, priecājamies par visādām bilancēm. Tas ir vienkārši absurds, bet es saku, ka tas ir Ministru kabineta Ekonomikas ministrijas un Saeimas Tautsaimniecības komisijas jautājumu loks, kuru šodien, protams, nav ko apspriest. Tomēr, lai mēs sāktu par to domāt, lai panāktu pašu neatliekamāko pašreiz jau privatizēto un strādātspējīgo piensaimnieku ražotņu saglabāšanu, šis jautājums ir jāatrisina, un tas būtu tikai tāds kā katalizators tālākai domai par tautsaimniecību Latvijā. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Vārds Gunāram Resnajam – Latvijas Zemnieku savienība. Lūdzu!
    G.Resnais (LZS).
    Priekšsēdētāj, kolēģi! Es aicinātu jūs no politiskiem disputiem un no argumentācijas prasmes pāriet pie tāda reāla jautājuma: vai mēs gribam šo jautājumu risināt vai negribam? Ja negribam, tad mēs atradīsim pietiekamus juridiski formulētus teikumus un Kārtības ruļļa punktus, lai to noraidītu. Ja mēs gribam to risināt, tad tas ir grūti un ir jāmeklē optimālākais ceļš.
    Šajā sakarībā man tomēr ir tādas pārdomas saviem kolēģiem. Vai mēs tīri pareizi darām, ka, apspriežot kādu jautājumu, minam uz mūsu dzirdi, uz mūsu psihi ļoti iedarbīgus piemērus un argumentus, bet kuri faktiski ir nesalīdzināmi. Teiksim, skolotāju algas un kombinātu neapmaksātie parādi zemniekiem. Tie ir nesalīdzināmi lielumi, un tā rīkoties nevajadzētu. Tik tiešām te iepriekšējais runātājs pareizi teica. Vēl atcerēsimies pensionārus, un 650 000 cilvēku Latvijā tūlīt būs satracināti. Alga, kaut vai maziņa, bet tā ir. Zemniekam samaksas par pienu nav, un tā nav tikai bērnu izglītošana. Tā ir šī zemniecības attīstība. Tā ir šī kombināta būtība, vai būs darba vietas strādniekiem, kas tajā kombinātā strādā, vai ne. Un šis jautājums ir jārisina. Tālāk vilkt to vairs nevar, ja vien mēs neesam slēpti lobiji ārzemju lielajām lauksaimniecības produkcijas eksportētājām firmām, kuras noteikti garantēs pabarot Latvijas tautu ar sauso pienu vai ko citu. Un mēs esam nonākuši faktiski no vairāk kā 600 000 liellopiem, slaucamām govīm, jau pie 300… vai nedaudz vairāk. Pusi esam izkāvuši. Un ko lai dara zemnieks tālāk ar to pienu, ja viņam nemaksā? Viņam ir vienīgais reālais ceļš, kas nerunā pretī ētikai un dabai, – šo pienu izdzirdīt cūkām. Un tomēr viņš nespēs konkurēt ar pēc Dānijas termiņiem izturētām cūkām, kas šeit nāk iekšā. Tik un tā. Tā ka tā nav izeja. Ir jārisina šis jautājums.
    Rozentāls pieminēja agrākās piensaimnieku sabiedrības, kuru daļa nav saņemta šajā privatizācijā, un pieminēja arī to, ka šie kombināti tika privatizēti ar visiem valsts parādiem. Vai šodien mēs varam iztikt bez tiem kombinātiem? Nē! Mēs to apzināmies, un to apzinās arī valdība. Bet apzinās vēl arī otru – var nerisināt jautājumu vēl trīs vai četrus mēnešus, kaut kā jau pavilks. Skaidrs, ka kaut kā tas zemnieks pavilks. Es nedomāju, ka viņi rīkos masveida pašiznīcināšanos. Taču mūsu pienākums laikam ir to problēmu risināt.
    Tātad, lai varētu šo jautājumu risināt, kas valdībai būtu jādara. Šie privatizētie piena kombināti praktiski ir bankrotējuši, tie nespēj maksāt. Un tad tie ir jānacionalizē no jauna un jāuztur no budžeta, lai darbojas, kamēr mēs izskatām jautājumu par to, vai šodien ir vajadzīgi tik daudzi lieli monstri. Taču, ja mēs sāksim tautsaimniecībā šo jautājumu izstrādāt, mēs noteikti nonāksim vēl pie vienas tēmas – vai nevajag pagastos veidot mazos piena kombinātus, kur transporta izdevumi ir ļoti mazi. Tie nav vairs kombināti, bet tās ir pienotavas, krejotavas. Tātad atstājot tos lielos, lai no šejienes savāktu pārpalikušo vājpienu biezpiena pārstrādei, siera izgatavošanai, vest krējumu un tā tālāk. Kādreiz tas bija. Un pat skatīja jautājumu par to, ja viens pagasts stiepās 15-20 kilometru garumā, tad šī piensaimnieku biedrība uzskatīja par ekonomiski izdevīgu vienā pagastā organizēt divas piena savāktuves ar sākotnējo pārstrādi. Mēs šodien esam pieķērušies šiem lielajiem kombinātiem ar ārkārtīgi lieliem pamatkapitāla ieguldījumiem pamatfondos, bet es domāju, ka tie ir vajadzīgi, jo, agri vai vēlu, vai tad tiešām mēs paši nebarosim sevi un arī savu produkciju necentīsimies pārdot ārzemēs? Tātad tas ir laika jautājums un ir jānodrošina šī samaksa.
    Kā es saprotu, Kārtības rullis šodien aizliedz mums nodot šo jautājumu papildu izskatīšanai – izvērtēšanai gan vienā, gan otrā komisijā. Tā es esmu sapratis šodienas informāciju. Tāpēc es lūdzu atbalstīt šo priekšlikumu tādā veidā, kāds tas ir par šo līdzekļu piešķiršanu, lai varam beidzot sākt strādāt, jo tā nav tikai alga zemniekam, bet tā ir zemniecības attīstība. Vienīgā summa, kas var ienākt katru mēnesi. Pārējo viņš gaida gadu. Un mēs zinām, ka šodienas zemnieks gadu gaidīs, jo šā rudens ražu viņš realizēt nevar. Un viņam ir jādomā, lai peles un žurkas to nenoēstu, un jācer uz nākamo gadu, ka viņš to realizēs. Es lūdzu atbalstīt un pārdomāt šāda formāla jautājuma būtību. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Debates izbeigtas. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par lēmuma projekta pieņemšanu sakarā ar pieprasījumu Ministru prezidentam Valdim Birkavam – piešķirt no Valsts īpašuma privatizācijas fonda 803 950 latus piena pārstrādes uzņēmumu sanācijai, sadalot tos šādi:
    akciju sabiedrībai “Aizputes sausā vājpiena rūpnīca” – 90 202 latus,
    akciju sabiedrībai “Zemgales piens” (Jelgavas piena kombināts) – 378 182 latus,
    akciju sabiedrībai “Daugavpils piens” – 107 065 latus,
    akciju sabiedrībai “Kurzemes piens” (Liepājas piena kombināts) – 228 501 latu.
    Lūdzu, balsosim par šo lēmuma projektu! Balsojam. Vai visi ir nobalsojuši? Lūdzu rezultātu! Par – 34, pret – 16, atturas – 20. Lēmums nav pieņemts.
    Nākamais ir jautājums. Zigurds Tomiņš – sekretāra biedrs. Lūdzu!
    Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).
    Deputātu jautājums izglītības, kultūras un zinātnes ministram Jānim Vaivada kungam: “Latgales deputātu grupa lūdz sniegt atbildi pēc būtības uz jautājumu, kāds būs Latvijas Republikas Nacionālās izglītības programmas pilns saturs un stratēģija visā valsts teritorijā sakarā ar 1995.gada budžeta projekta izstrādi. Deputātu grupa vēlas savlaicīgi izskatīt un izvērtēt ministrijas iestrādes perspektīvajā budžeta plānojumā. Deputātu jautājums jums tika iesniegts 1994.gada 21.jūnijā, kurā lūdzām par to Saeimu informēt 2.septembra plenārsēdē, bet, tā kā sniegtajā atbildē ir tikai informatīvs materiāls un nav atspoguļota atbilde pēc būtības, jūsu atbildi vēlamies uzklausīt šā gada 8.septembra plenārsēdē. Saeimas Prezidijam lūdzam vārdu šā jautājuma pamatojumam. Deputāti Kokins, Folkmane, Novakšānovs, Rugāte, Seiksts.”
    Sēdes vadītājs. Deputāte Anta Rugāte – Kristīgo demokrātu savienība. Lūdzu – jums vārds!
    A.Rugāte (KDS).
    Godātais Prezidij, cienījamie kolēģi! Pamatojums ir pavisam vienkāršs. Šo jautājumu mēs iesniedzām 21.jūnijā un tikai 2.septembra plenārsēdē, piecas minūtes pēc tās sākuma, saņēmām rakstisku jautājuma izklāstu ar faktu materiālu, ar kuru mēs esam iepazinušies. Tas mums šķiet pietiekami interesants, taču pēc būtības tas neatbild uz pašu galveno jautājumu, proti, kāds būs Latvijas Republikas Nacionālās izglītības programmas pilns saturs un stratēģija visā valsts teritorijā sakarā ar 1995.gada budžeta projekta izstrādi. Uz šo jautājumu nav nevienas informatīvas atbildes šajā rakstiskajā materiālā. Tāpēc mēs lūdzam uz šo jautājumu atbildēt. Paskaidrojumam es gribētu pievienot vakardien saņemtu pavisam svaigu informāciju, kuru esmu ieguvusi Izglītības, kultūras un zinātnes ministrijā, jo tur bija kārtējā sēde komisijai, kura nodarbojas ar Latgales līdzekļiem, – ar šo līdzekļu sadali un ar šo līdzekļu pārraudzību, kādā veidā tie tiek saņemti rajonos un vai tā, kā tas ir pieprasīts. Un papildu jautājums ir radies šīs sēdes gaitā. Ar to šobrīd es papildinu jautājumu Vaivada kungam šādā kontekstā: ko tad mēs darīsim, piemēram, Ludzā, kur šobrīd veidojas triju plūsmu skolas drauds 1.vidusskolā tikai tāpēc vien, ka mums nav skolu, kurās mēs varam piedāvāt iet tiem krievu ģimeņu bērniem, kuri vēlas apgūt Latvijā izglītību latviešu valodā. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Jautājumu nododam izglītības, kultūras un zinātnes ministram Vaivadam. Jautājuma iesniedzējiem gribētu atgādināt 123.pantu, ka rakstveida vai mutvārdu atbildi nevar prasīt agrāk par 48 stundām pēc jautājuma saņemšanas. Jautājumu ministram Vaivadam mēs iesniedzām tagad.
    Nākamais jautājums – patstāvīgo priekšlikumu izskatīšana. Te ir iekļauts Saeimas Izmeklēšanas komisijas Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai galaziņojums. Lūdzu! Deputāts Bukovskis – Saeimas Izmeklēšanas komisijas vārdā.
    I.Bukovskis (TSP).
    Cienījamie deputāti! Cienījamais Prezidij! Es domāju, ka pirms ziņojuma sniegšanas mums ir jāatrisina viena maziņa problēma. Ziņojums bija iesniegts Saeimai, kā paredz lēmums par Izmeklēšanas komisiju, jūnijā. Šobrīd ir izmainījies Kārtības rullis, kurš paredz, ka referentam ir dots vārds vienu stundu. Ziņojums bija sastādīts pa blokiem. Katrs bloks izmeklē savu darbību. Mēs visu to apspriedām komisijā, komisija uzrakstīja savu ziņojumu. Līdz ar to, ka tagad Kārtības rullis neparedz runāt vairāk par vienu stundu, bet, pēc provizoriskiem datiem, ziņojums ir divarpus stundas, es saprotu, tas ir ļoti apgrūtinoši, un es gribētu to saīsināt. Šajā sakarībā es konsultējos ar komisijas biedriem, un viņi piekrīt tam, bet es nevaru galvot, ka es iekļaušos tieši vienā stundā. Es negribētu, lai manu runu aprauj kaut kādā brīdī un kaut kādu manu kolēģu veiktā izmeklēšanas darba rezultāti pēkšņi nebūtu zināmi. Tāpēc es lūdzu pieņemt atsevišķu Saeimas lēmumu, ka es drīkstu runāt līdz galam, un pats godprātīgi apsolos saīsināt ziņojumu un mēģināt iekļauties vienā stundā, vismaz pusotrā stundā. Bet es nevaru nolasīt viena kolēģa secināto un nelasīt otra. Es domāju, tā mums ir tāda tehniska problēma. Es lūdzu sēdes vadītāju atrisināt to.
    Sēdes vadītājs. Kārtības ruļļa 64.pants: “Izņēmuma gadījumos Saeima bez debatēm lemj par runas laika pagarināšanu.” Konkrēti kāds ir jūsu priekšlikums?
    I.Bukovskis. Mans priekšlikums – atļaut nolasīt ziņojumu līdz galam, un es pats apsolos to saīsināt , tas ir mūsu komisijas saskaņots lēmums.
    Sēdes vadītājs. Godātais deputāt Bukovski! Runa ir par laiku, nevis par atļauju nolasīt ziņojumu.
    I.Bukovskis. Ja es jūs pareizi sapratu, runa ir par laika pagarināšanu – konkrēti, nevis par pagarināšanu, bet par atļauju pagarināt uzstāšanās laiku.
    Sēdes vadītājs. Uz cik ilgu laiku? Tas taču loģiski izriet, ja runas laiks referentam nedrīkst pārsniegt vienu stundu, un izņēmuma gadījumos Saeima bez debatēm lemj par runas laika pagarināšanu. Tātad cik – 10, 15 minūtes?
    I.Bukovskis. Es lūdzu apmēram pusstundu, bet es domāju, ka es pabeigšu ātrāk.
    Sēdes vadītājs. Stundu un 30 minūtes. Lūdzu, balsosim par to, lai saskaņā ar Kārtības ruļļa 64.pantu runas laiks referentam būtu stunda un 30 minūtes! Balsojam. Lūdzu rezultātu! Vai jūs pats nobalsojāt? Lūdzu rezultātu! Par – 62, pret – 2, atturas -3. Lūdzu – stunda 30 minūtes!
    I.Bukovskis. Paldies. Saeimas Izmeklēšanas komisijas Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai ziņojums. Ar Saeimas 1993.gada 13.jūlija lēmumu izveidotā parlamentārā Izmeklēšanas komisija, izpildot Saeimas uzdevumu – noskaidrot valsts budžeta izlietojumu, ārvalstu kredītu un humānās palīdzības izmantošanu, valsts īpašuma pārvaldīšanu un privatizācijas gaitu, okupācijas armijas, PSKP un VDK īpašumu pārņemšanu, valsts augstāko amatpersonu rīcību 1991.gada janvārī un augustā un viņu ārpolitisko darbību Latvijas valsts vārdā, kā arī citus svarīgus jautājumus, saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 151. – 182.panta nosacījumiem laikā no 1993.gada 13.jūlija līdz šim brīdim veikusi šādu darbu.
    Notikušas 66 komisijas sēdes. Komisijas darbības laikā Latvijas Zemnieku savienības frakcija ir nomainījusi savu pārstāvi, frakcijas “Tçvzemei un brīvībai” pārstāvim Robertam Milbergam ir apturēts mandāts. Pildot Saeimas uzdevumu, komisija dažādām valsts un pašvaldību iestādēm izsūtījusi 1630 pieprasījumus, lai saņemtu darbam nepieciešamo informāciju un dokumentus. Līdz šim saņemtas atbildes uz 1101 pieprasījumu. Es te lūdzu atvainot; tas ir tāpēc, ka ziņojumu es lasu šobrīd, bet tas bija sastādīts uz jūniju. Tagad ir izdarītas dažas korekcijas, un varbūt es pēc tam debatēs atbildēšu, varbūt būs dažas neprecizitātes. Es turpināšu. Tālāk.
    Vēl papildus no iestādēm, organizācijām, amatpersonām un privātpersonām saņemti 509 dokumenti. Komisijas lietvedībā atrodas 1610 dokumentu kopas. Lai noskaidrotu atsevišķus jautājumus, Izmeklēšanas komisijas darbinieki ir izbraukuši uz Kolku, Ventspili, Liepāju, Daugavpili, Punduru staciju, Balviem, Kuprovas pagastu. Komisijai izveidojusies lietišķa sadarbība ar Lietuvas Ekonomisko noziegumu apkarošanas komisiju. Pamatojoties uz izmaiņām Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksā un Latvijas Kriminālkodeksā, Izmeklēšanas komisija savās sēdēs ir noklausījusies 22 bijušās amatpersonas. Izmeklēšanas komisija Latvijas Republikas Prokuratūrai iesniegusi 12 lietas. Tagad stāstīšu pa blokiem, tāpēc, ka ziņojums ir izstrādāts pa blokiem.
    Pirmais bloks. Ārvalstu kredīti.
    Saeimas Izmeklēšanas komisija konstatēja, ka uz 1993.gada 1.jūliju kopējais Latvijas Republikas ārējais parāds pēc Ministru padomes datiem bija 141 miljons 990 tūkstoši. Ārvalstu un starptautisko institūciju piešķirto kredītu piešķiršana un izmantošana notika saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru padomes lēmumiem – 1992.gada 4.augusta lēmumu nr.308 un 1993. gada 12.aprīļa lēmumu nr.197-, kuru prasības kredītu piešķiršanai un kontrolei pār to izmantošanu bija pietiekamas. Saskaņā ar minētajiem lēmumiem tika izveidota valdības komisija, kā arī attiecīgas komisijas nozaru ministrijās. Taču Ministru padomes lēmumi un prasības netika pildītas, jo nebija izveidots sadales un kontroles mehānisms. Tā rezultātā valstij var būt nodarīti ievērojami finansiālie zaudējumi.
    Izdotie likumi un normatīvie akti lielākoties nebija reglamentējuši lietvedības organizāciju. Katra valsts institūcija lietoja un vēl lieto dažādus normatīvo aktu komplektus savā lietvedībā. Spēkā esošie Latvijas PSR Ministru padomes izdotie normatīvie akti, kas nosaka lietvedības organizācijas pamatus, praktiski ministrijās un pašvaldībās netika lietoti. Tā rezultātā kļuva neiespējami pārbaudīt likumu un lēmumu izpildi, jo netika iecelti atbildīgie, netika izdoti dokumenti, vadoties pēc kuriem var veikt izpildes kontroli. Kontroles trūkums savukārt veicināja visatļautību. Pat pie Latvijas Republikas Ministru padomes sēžu protokoliem trūkst vairākiem jautājumiem sagatavoto dokumentu. Minētās neskaidrības dēļ Lauksaimniecības ministrijas uzņēmums ATA “Lata” (šobrīd tā ir SIA “Lata International”), kam tika piešķirti valdības garantētie ārvalstu kredīti (10 miljoni Kanādas dolāru, 50 miljoni Somijas marku, 10 miljoni Amerikas dolāru) un kas šobrīd nevar atmaksāt procentus par saņemtajiem ārvalstu kredītiem, tika pārveidots par SIA ar ārvalstu kapitāla ieguldīšanu; tas rada pamatu šaubām par ārvalstu kredītu piedzīšanas iespēju no šā uzņēmuma. Un to jūs tagad lasāt laikrakstā “Diena”, bet tas jau bija faktiski pirms gada. Piemēram, var minēt arī SIA “Lears”, kura ir saņēmusi valdības garantēto ārvalstu G-24 kredītu trīs miljonu Amerikas dolāru apmērā dīzeļdegvielas iegādei. Pēc Valsts ieņēmumu dienesta veiktās revīzijas datiem, šis uzņēmums nav spējīgs atmaksāt iepriekš minēto ārvalstu kredītu, kā arī līdz šim brīdim nav apmaksājis Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības departamentam jeb ārvalstu humānās palīdzības fondam par humāno palīdzību, kas saņemta no Zviedrijas, – benzīnu. Tomēr Ministru kabinets ir pagarinājis G-24 kredīta apmaksas termiņu, nepārbaudot SIA “Lears” reālo finansiālo stāvokl

  2. informācija saka:

    turpinājums

    Šobrīd G-24 kredītu izlietošanas pārbaude turpinās. To jūs varat redzēt avīzēs.
    Humānā palīdzība.
    Pārbaudījusi humānās palīdzības tehniskās palīdzības piešķiršanu un izmantošanu, komisija konstatēja, ka ar Ministru padomes lēmumu nr.197 1993.gada 22.aprīlī tika noteikts, ka Ārlietu ministrijai divu nedēļu laikā jānodod Finansu ministrijai Ārvalstu palīdzības koordinācijas daļas funkcijas, štati un tehniskie līdzekļi. No Ārvalstu humānās un tehniskās palīdzības komisijas vadītāja teiktā par lietu nodošanu Finansu ministrijai: “Mçs lūdzām, lai atsūta kādu darbinieku no Finansu ministrijas, kuru mēs varētu iepazīstināt ar sistēmu, ar dokumentiem, sagatavot šim darbam, bet nevienu mēs tā arī nesagaidījām. Galu galā mēs aizvedām tās kastes ar dokumentiem un nokrāvām. Es saprotu, ka līdz pat šodienai neviens tajās kastēs nav ielīdis…” Var secināt, ka pieņemšana un nodošana nav notikusi; tas pamato to, ka līdz šim brīdim komisija nevar saņemt apkopotus datus par Latvijas Republikas saņemto humāno un tehnisko palīdzību, ko arī apliecina augstākā ranga amatpersonu atbilde komisijai: “Jâ, puisis, kas nodarbojās ar datu bāzi, tika steidzami aizkomandēts uz Briseli. Nebija cilvēku, kas pieņemtu lietas. Daļa dokumentu tiešām tika atvesta un nolikta. Es neesmu pārliecināts par to, ka bija konkrēta uzskaite. Iespējams ka tika sastādīts protokola projekts, – varbūt tas palicis darba variantā.”
    Izlases kārtā tika pārbaudīts privātuzņēmums SIA “Lears” un valsts uzņēmums “Latvijas nafta”. Pēc komisijas pieprasījuma Valsts ieņēmumu dienests pirmajā, es atvainojos, 1994.gada 10.janvārī veica komplekso revīziju SIA “Lears”, kurā Valsts ieņēmumu dienests konstatēja: SIA “Lears” ir parādā Īpašās palīdzības fondam par 1992.gada februārī saņemto autobenzīnu A-76 pāri par 4000 tonnu Zviedrijas valdības piešķirtās humānās palīdzības ietvaros, ko arī apliecināja Finansu ministrijas Ārvalstu palīdzības koordinācijas daļas vadītāja Ludzīša. Viņa paskaidroja, ka par humānās palīdzības neatmaksāšanu atbildīga ir bijusī Rūpniecības un enerģētikas ministrija. Šobrīd, kā jūs zināt, tās vairs nav. Tika izdalīta humānā palīdzība, bet tagad neviens nezina, kam tā ir izdalīta un cik naudas jādod atpakaļ. Tad kam bija šī humānā palīdzība – atsevišķām privātfirmām vai tautai?
    1992.gada aprīlī Ventspils ostā tika saņemts Ķīnas Republikas – Taivanas humānās palīdzības sūtījums – 10 000 autobenzīna (tankkuģis “Þanis Grīva”), kurš tika nodots valsts uzņēmumam “Latvijas nafta” tālākai realizācijai. Saskaņā ar iepriekšminēto ministrijas pavēli valsts uzņēmumiem “Latvijas nafta” un “Ventspils nafta” tika uzlikts ziņot par pavēles izpildi ministrijai ne vēlāk kā līdz 1992.gada 30.aprīlim.
    Latvijas Republikas Ekonomikas ministrijas šā gada 7.aprīļa atbildē redzams: valsts uzņēmums “Latvijas nafta” līdz šim brīdim neko nav samaksājis. Valsts uzņēmuma “Latvijas nafta” ieņēmumi par realizēto benzīnu sastāda pāri par 507 tūkstošiem latu, atskaitot akcīzes nodokli un apgrozības izmaksas.
    Pēc komisijas rīcībā esošajiem datiem orientējošais humānās palīdzības sūtījums lauksaimniecībai 1992.gadā bija pāri par 100 miljoniem ASV dolāru, medicīnai – vairāk nekā 6 miljoni ASV dolāru, energoresursiem – vairāk nekā 20 miljoni ASV dolāru, kā arī nav zināma kopējā summa par Itālijas pārtikas produktiem (192 tūkstoši tonnu) un par ASV sūtītajiem pārtikas produktiem no Persijas līča kara krājumiem.
    Ar savu 9.maija pieprasījumu komisija pieprasīja Valsts kontrolei veikt pārbaudi par ārvalstu humānās palīdzības saņemšanu, sadali un izlietošanu valdības līmenī. Valsts kontrole tikko sākusi darbu šajā virzienā.
    Valsts īpašuma pārvaldīšana un privatizācija.
    Lielā mērā valsts budžetu, valsts uzņēmumu stāvokli un privatizāciju iespaidoja likuma “Par valsts uzņēmumu” pirmā redakcija (1990.gadā) un Ministru padomes lēmums nr.197. Šis likums un Ministru padomes lēmums, darbojoties pretēji Augstākās padomes lēmumiem “Par valsts īpašuma aizsardzību Latvijas Republikā” un “Par valsts īpašuma konversijas pamatprincipiem”, izveidoja dubultstandartu.
    Dubultstandarta būtība bija ietverta divējā vienas darbības (valsts mantas pāriešana privātstruktūru īpašumā) nosaukumā – privatizācija vai valsts uzņēmuma mantas realizācija. Ja tika lietots nosaukums “privatizācija”, tad bija nepieciešams publiskums, privatizācijas komisijas un tā tālāk; ja tika lietots nosaukums “valsts uzņēmuma mantas realizācija”, tad, piemēram, nekustamajai mantai pietika ar Ministru padomes rīkojumu, kas praktiski bija vienpersoniski pieņemts, nevis koleģiāls lēmums.
    Likums “Par valsts uzņēmumu” atļāva brīvi pārplūdināt valsts uzņēmumu līdzekļus privātstruktūrās, kas atstāja diezgan ievērojamu iespaidu uz valsts budžetu un praktiski noplicināja valsts uzņēmumus. Šo faktu min Ministru padomes bijušais priekšsēdētājs Ivars Godmanis savā atskaitē Augstākajā padomē 1992.gada rudenī. Privātstruktūrām tika realizēta arī krietna daļa valsts uzņēmumu mantas, kuru ienākumi, paliekot valsts uzņēmumu rīcībā, atkal varēja tikt aizplūdināti uz privātstruktūrām. Šāds dubultstandarts bija spēkā līdz 1992.gada vidum, kad tika pieņemts likuma “Par valsts uzņēmumu” otrā redakcija.
    Komisija izsūtīja pieprasījumus Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētājam Godmanim, Latvijas Bankas Privatizācijas fonda priekšsēdētājam Krastiņa kungam, Latvijas Republikas Ministru kabineta priekšsēdētājam Valdim Birkavam. Līdz šim nekādas konkrētas atbildes no Godmaņa un no Krastiņa kungiem nav saņemtas.
    1993.gada 19.augustā komisija saņēma Valda Birkava vēstuli, kurā uzlikts par pienākumu atbildēt uz komisijas jautājumiem par privatizāciju finansu ministram Uldim Osim, valsts ministriem Edmundam Krastiņam un Druvim Skultem, valsts reformu ministram Gailim, satiksmes ministram Andrim Gūtmanim un zemkopības ministram Jānim Kinnam; līdz šim brīdim viņi nav snieguši nekādas atbildes.
    Līdz ar to komisijai bija liegta iespēja pārbaudīt valsts īpašuma privatizāciju Latvijas Republikā.
    Izlases kārtā pārbaudot valsts īpašuma privatizāciju, komisija konstatēja: dažādu uzņēmumu parāds… Es atvainojos – nevis privatizāciju, bet pārvaldīšanu! Dažādu uzņēmumu parāds uz 1993.gada 23.septembri valsts uzņēmumam “Ventspils nafta” kopsummā ir vairāk nekā 13 miljoni ASV dolāru, no kuriem uzņēmuma “Ventrans” parāds sastāda vairāk nekā 10 miljonus ASV dolāru. Ar šo nosaukumu pēc vienas un tās pašas adreses Ventspils pilsētā ir reģistrēti divi uzņēmumi. (To es varbūt pateikšu debatēs, tur ir kas vairāk.)
    1992.gada 30.decembrī Ventspils pašvaldība un “Ventspils nafta” noslēdz līgumu par atļauju transportēt caur Ventspils pilsētu naftas produktus. Saskaņā ar to “Ventspils nafta” maksā Ventspils pašvaldībai 15% apmērā no uzņēmuma rīcībā atlikušās tarifa likmes daļas, bet ne vairāk nekā 10 miljonus ASV dolāru gadā. Lai segtu “Ventrans” parādu, “Ventspils nafta” slēdz savstarpēju līgumu ar Ventspils pašvaldību, akciju sabiedrību “Ventrans” un valsts uzņēmumu “Ventspils nafta”, saskaņā ar kuru “Ventspils nafta” nepiedzen un atsakās no akciju sabiedrības “Ventrans” parāda 6 miljoni ASV dolāru apmērā par labu Ventspils pašvaldībai (galīgi nelikumīgs darījums). Šis līgums nav pamatots ar Latvijas Republikas esošo likumdošanu un rada zaudējumus valsts budžetam par labu Ventspils pašvaldības budžetam.
    Veicot ar Valsts ieņēmumu dienesta palīdzību finansiālo revīziju Ventspils pašvaldībā, komisija konstatējusi: Ventspils pašvaldība no 6 miljoniem ASV dolāru ir saņēmusi tikai 2,5 miljonus ASV dolāru un nav pieprasījusi no uzņēmuma “Ventrans” atlikušos 3,5 miljonus ASV dolāru. Tālāk strādājot, es pieprasīju Ventspils pašvaldībai un saņēmu Lemberga parakstītu valdes lēmumu, ka parāda piedziņa tiek atlikta uz trijiem gadiem (es saprastu, ja tā būtu Lemberga personīgā nauda).
    Pēc revīzijas datiem uz 1994.gada 1.janvāri akciju sabiedrība “Ventrans” ir palikusi parādā “Ventspils naftai” vēl vairāk nekā 2 miljonus latu, kas sastāda aptuveni 3,5 miljonus ASV dolāru. Kopējā “Ventspils naftas” parādu summa ir izaugusi līdz 11,5 miljoniem latu, kas sastāda apmēram 20 miljonus ASV dolāru.
    Komisijas rīcībā nav ziņu, ka valsts akciju sabiedrība “Ventspils nafta” būtu spērusi soļus parāda piedzīšanai caur Saimniecisko tiesu. Taču tagad ir Saimnieciskās tiesas lēmums par parāda piedzīšanu un izpildraksts, kurš diemžēl netiek pieprasīts.
    Parādu nepiedzīšana un atteikšanās piedzīt parādus par labu trešajai personai rada ievērojamus zaudējumus valsts budžetam.
    Kā piemēru var minēt likumdošanas dubultstandartu izmantošanu savtīgos nolūkos – valsts uzņēmuma “Kosmoss” pamatlīdzekļu izsaimniekošanu. Rūpniecības ministrijas komisija revīzijas aktā 1991.gada februārī norādījusi, ka valsts uzņēmuma “Kosmoss” pamatlīdzekļu pārdošana kooperatīvam “Stils” ir bijusi nelikumīga, bet bijusī Latvijas Republikas Rūpniecības ministrija nav veikusi pasākumus izdarīto nelikumību novēršanai, un līdz ar to bijušais valsts uzņēmuma īpašums tagad ir firmas “Stils” īpašumā un pārvaldīšanā. Akciju sabiedrība “Stils” no darījuma sākuma, 1990.gada, izmanto rūpnīcu “Ilģuciems” un “Pârdaugava” çkas, kas pieder valsts uzņēmumam “Kosmoss”. Starp valsts uzņēmumu “Kosmoss” un akciju sabiedrību “Stils” nav noslēgts nomas līgums. Akciju sabiedrība “Stils” nemaksā īres maksu, līdz ar to valsts uzņēmumam “Kosmoss” tiek radīti zaudējumi.
    Revīzijas laikā valsts uzņēmuma “Kosmoss” kopējais parāds valsts budžetam sastādīja vairāk nekā 300 tūkstošus latu. Revīzijas gaitā konstatēts, ka valsts uzņēmumam “Kosmoss” vēl ir naudas līdzekļi, kuri nav atspoguļoti uzņēmuma grāmatvedības reģistros un uzņēmuma bilancē. Valsts uzņēmuma “Kosmoss” bilancē neuzrādītie naudas līdzekļi atrodas Vācijas firmas “Thanas Dully Gmbh un Co Kb” rīcībā. Kopējais naudas līdzekļu atlikums, kas glabājas ārzemju kontos, sastāda vairāk nekā 800 tūkstošus DM.
    Valsts uzņēmums “Latvijas kuģniecība”. Saskaņā ar veikto revīziju 1993.gada 28.septembrī “Latvijas kuģniecība” laikperiodā no 1990.gada līdz 1993.gada septembrim ir norakstījusi no savas bilances 14 kuģus, ar ko ir norakstījusi zaudējumus neamortizēto kuģu daļā vairāk nekā 7,5 miljonus latu. Norakstīšanas gaitā tika pieļauti rupji likumdošanas pārkāpumi. No 21 kuģa ekspluatācijas, kuri nodoti ārvalstu kuģošanas kompānijām, revīzijas laikā netika uzrādīta nekāda peļņa. Atļaujās par ārzemju kompānijas veidošanu uz “Latvijas kuģniecības” kuģu bāzes, kuras tika izsniegusi Latvijas Republikas Jūras lietu ministrija, nav minēti nosacījumi par obligāto iepriekšminēto uzņēmumu peļņas pārskaitīšanu “Latvijas kuģniecības” kontos, kā arī atļaujas izprasīšana no Latvijas valsts institūcijām kuģu ieķīlāšanas gadījumos. Es jums varu pateikt, ka tagad, peldot zem Libērijas karogiem, lielākā daļa kuģu ir ieķīlāta. Viss iepriekš minētais liedz iespēju kontrolēt ārzemju uzņēmumu, kuri nodibināti uz Latvijas valsts īpašuma pamata, finansiālo darbību, kā arī rod iespēju Latvijas kuģu neatgriešanai Latvijas Republikā, ja ārzemju kompānijas darbība būs neveiksmīga.
    Latvijas Banka.
    Pārbaudot Latvijas Bankas nodaļu darbību un privatizāciju, komisija konstatēja: laikperiodā no 1990.gada līdz 1993.gada vidum Latvijas Bankas nodaļas ir izsniegušas tā saucamos sliktos kredītus (nu tagad mēs zinām no avīzēm) vairāk nekā 25 miljonus latu, bet neatmaksātā procenta likme kopā ar soda naudu sastāda vairāk nekā 4 miljonus latu. Kopsummā zaudējumi sastāda vairāk nekā 25 miljonus latu. Šie zaudējumi radās lielākoties tādēļ, ka šajā laika posmā Latvijas Bankas vadība nebija izdevusi nevienu instrukciju, kas reglamentētu Latvijas Bankas nodaļu darbību kredītu jomā. Tas deva iespēju negodīgiem uzņēmējiem ņemt arvien lielākus un lielākus kredītus, tos neatdodot un neatmaksājot procentu likmes par kredītu resursiem, kā arī sedzot vienu kredītu ar no jauna paņemto kredītu, dažreiz pat vienā un tajā pašā Latvijas Bankas nodaļā. Šie “sliktie” kredīti šobrīd ir iekļauti jaunizveidotajā Valsts Universālās bankas bilancē. Šobrīd ir izstrādāta valdības programma, kurā paredzēts segt “sliktos” kredītus no valsts budžeta, atbrīvojot no atbildības par “slikto” kredītu izsniegšanu Latvijas Bankas vadību, kaut viņu darbība “slikto” kredītu izveidē bija apzināta. Valsts Bankas prezidents Einars Repše paskaidroja komisijai: “…Repšem, kuram galva pilna ar daudzām svarīgām problēmām, būtu bijis neloģiski sākt mācīt baņķierus uz vietām. Mēs apzināti gājām uz to, ka nodaļu vadītājiem bija pilnīga brīvība lemt un atbildēt.” Tikai līdz šim neviens nav atbildējis par to. Kā izriet no Einara Repšes atbildes komisijai, Latvijas Bankas nodaļu nekontrolētības dēļ Latvijas Bankas vadība ir par iepriekš minētajām problēmām uzzinājusi tikai tad, “kad nodaļas jau bija pārgājušas privatizācijas fondā”, tas ir, trīs gadu laikā neviens neko nezināja. Kā izriet no Einara Repšes atbildes komisijai, visa Latvijas Bankas peļņa 1993.gadā ir 7 miljoni 913 tūkstoši latu. Ja mēs paskaitīsim, cik viņi ir pazaudējuši, tad mēs sapratīsim. Lai nosegtu “slikto” kredītu apjomu, Latvijas Bankai jāstrādā vairāk nekā četrus gadus. Šajā sakarā ļoti dīvaini izklausās Latvijas Bankas prezidenta “slikto” kredītu novērtējums: “Daļēji to var uzskatīt par zināmu skolas naudu.” 1993.gada decembrī komisija pieprasīja Valsts kontrolei veikt tematiski komplekso revīziju Latvijas Bankā, pieaicinot starptautiskas auditfirmas speciālistus. Līdz šim laikam komisija nav saņēmusi nekādu atbildi; tas liedz iespēju kompleksi izvērtēt Latvijas Bankas darbību.
    Tālāk. Krievijas Federācijas bruņoto spēku objektu pārņemšana, Latvijas komunistiskās partijas un LPSR VDK darbības izbeigšana un īpašumu pārņemšana. Tā kā jūs, cienījamie deputāti, bijāt līdz šim klausījušies debatēs Kostandas runu, tad, saskaņojis ar Kostandu, es jums pateikšu tikai secinājumus.
    Pirmais. Krievijas Federācijas bruņoto spēku objektu pārņemšana. Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumi un darbība. Latvijas Republikas Augstākā padome un tās Aizsardzības un iekšlietu komisija jautājumos par Krievijas bruņoto spēku objektu apzināšanu un pārņemšanu laikā no 1990.gada līdz 1993.gadam darbojusies apmierinoši. Īpaši jāatzīmē, ka 1990.gadā un 1991.gadā tieši Augstākās padomes deputāti bija tie, kas organizēja un veica šo darbu, patiesībā tas bija jāveic Ministru padomei un tās institūcijām. Kā neapmierinoša jāvērtē Augstākās padomes nespēja panākt, lai Ministru padome praksē īstenotu likumdevēja pieņemtos lēmumus.
    Latvijas Republikas Ministru padomes darbība. Savukārt Ministru padomes Militāro objektu pārņemšanas komisija savas darbības laikā, līdz 1993.gada jūnijam, strādāja gausi, nespēja operatīvi pieņemt lēmumus, tādējādi kavējot pārējo objektu tālāku izmantošanu – atdošanu likumīgajiem īpašniekiem, privatizāciju un tā tālāk. Līdz ar to šī komisija radīja priekšnoteikumus daudzu objektu izlaupīšanai. Dineviča un viņa vadītās Militāro objektu pārņemšanas komisijas bezatbildībai bijušas postošas sekas valsts saimniecībā.
    1993.gada pavasarī desmitiem neizskatītu priekšlikumu sakrājās un iestrēga Ministru padomes Militāro objektu pārņemšanas komisijā. Kad pēc Augstākās padomes darbības izbeigšanas arī Ministru padomes Militāro objektu pārņemšanas komisija pārtrauca darbību, militāro objektu pārņemšana vēl vairāk sarežģījās, un tikai pēc Saeimas Izmeklēšanas komisijas ziņojuma un pēc jautājuma apspriešanas Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijā jaunais Ministru kabinets organizēja šīs pārtrauktās darbības atjaunošanu. Ministru padomes Krievijas bruņoto spēku izvešanas kontroles biroja darbs attiecībā uz karaspēka daļu uzskaites jautājumiem vērtējams apmierinoši, bet kopumā Ministru padomes darbība Krievijas militāro objektu pārņemšanā vērtējama neapmierinoši.
    Latvijas Republikas pašvaldību darbība. Daudzas pašvaldības – rajonu, pilsētu, pagastu – ir centušās panākt ātrāku Krievijas bruņoto spēku izvešanu no savas teritorijas. Piemēram, Kuldīgas rajona Skrundas pagasta, Rudbāržu pagasta, Raņķu pagasta, Laidu pagasta pašvaldības pieņēmušas noteiktus lēmumus Latvijas Republikas Ministru padomei 1992.gadā. Kuldīgas rajona Tautas deputātu padome 1992.gada rudenī pieņēma lēmumu atvienot uz trijām dienām elektroenerģijas piegādi Skrundas radiolokācijas stacijai, jo tika liegts veikt pārbaudi garnizona teritorijā. Jāmin arī cīņa par Saldus rajona Zvārdes poligona likvidēšanu un Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas vadības enerģiskā rīcība.
    Diemžēl ļoti daudzas pašvaldības nav pildījušas Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu “Par ārvalstu militāro resoru pārziņā esošo objektu uzskaiti un kontroli”, un viņu rīcībā nav pilnīgas informācijas par Krievijas karaspēka objektiem. Šāda attieksme un operatīvas uzskaites un kontroles trūkums ir radījušas šādas tendences: karaspēka daļas atstāj objektus, bet pašvaldība par to nemaz nezina; karaspēka daļu atstātie objekti tika pārņemti, nepieaicinot vietējo pašvaldību pārstāvjus un bez viņu ziņas, piemēram, Ventspils rajonā un Liepājas rajonā tā rīkojās Latvijas Republikas Aizsardzības ministrijas Robežsargu brigāde un Jūras spēki; vēl biežākas ir situācijas, kad militārais objekts ir iedalīts pašvaldībai, bet tā par to neliekas ne zinis. Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmums “Par pagasta pašvaldību un pilsētu pašvaldību” noteica, ka īpašuma pārdošanas vai izmantošanas gadījumos jārīko izsoles un konkursi. Vairumā gadījumu nekādi konkursi vai izsoles nav notikušas. Vēl ļaunāk – pašvaldības nav pieņēmušas nekādu lēmumu par objektu tālāku izmantošanu, kaut vai lēmumu par objekta nojaukšanu. Tā ir noticis ar militārajiem objektiem Liepājas rajona Grobiņā, Pāvilostā, Vaiņodē un citur.
    Latvijas pašvaldību darbs operatīvās informācijas iegūšanā par Krievijas bruņoto spēku objektiem Latvijā vērtējams neapmierinoši; militāro objektu regulārā apsekošana, pārņemto objektu apsardzes un tālākas izmantošanas organizēšana ir – ar dažiem izņēmumiem – vērtējama neapmierinoši. Nav aprēķināti galīgie zaudējumi, kurus laikā no 1990.gada līdz 1994.gadam nodarījušas Latvijā esošās Krievijas karaspēka daļas, – nav galīgā aprēķina par Krievijas armijas patērētajiem resursiem un vides piesārņojumiem.
    Daudzviet, Krievijas karaspēkam atstājot aizņemto objektu, nav sastādīts pieņemšanas un nodošanas akts, nav aktu par ekonomiskajiem zaudējumiem. Vēl dīvaināk, ka apsekošana notikusi formāli un tiek slēpti Latvijai nodarītie zaudējumi. Piemēram, Dineviča 1993.gadā apstiprinātajā, parakstītajā aktā Nr.2 par nerūdas izrakteņu kombinātu Nr. 462, kurš atrodas Aizkraukles rajona Pļaviņās, ir rakstīts, ka pārbaudīts ekoloģiskais stāvoklis un ka objekts nav nodarījis Latvijas valstij ekonomiskos zaudējumus (kaut gan gadu desmitiem ilgi mūsu valsts derīgos izrakteņus militāristi te raka, sasmalcināja un izkaisīja Baltijas kara apgabala militārajos objektos). Krievijas Federācijas bruņoto spēku objektu pārņemšana Latvijā laika posmā no 1990.gada līdz 1993.gadam ir notikusi neapmierinoši, tādēļ radušies ekonomiskie zaudējumi Latvijas Republikai, notikusi valsts īpašuma izlaupīšana.
    Tagad – daži secinājumi par Latvijas kompartijas darbības izbeigšanas gaitu un tās īpašuma pārņemšanu. Nav bijusi Augstākās padomes LKP īpašuma pārņemšanas komisijas atskaite, šī komisija nerakstīja darba sēžu protokolus, nav pieejami tās lēmumi vai citi materiāli. Augstākās padomes LKP īpašuma pārņemšanas komisija nav veikusi savu darbu, tādēļ pazuduši daudzi LKP arhīvu dokumenti, nav skaidrības par LKP naudas līdzekļu likteni – un tā tālāk. Sevišķi ir jāatzīmē komisijas priekšsēdētāja Viļa Selecka bezatbildība un bezdarbība.
    Pie Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas tika izveidots Totalitārisma seku dokumentācijas centrs, sākta represēto kartotēkas, LKP materiālu krātuves un VDK materiālu krātuves veidošana, radīta arī Prokuratūras izmeklēšanas pārvalde. Kaut arī Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisija skaitījās parlamenta pakļautībā, Augstākā padome nav vadījusi un kontrolējusi komisijas darbu. Šī komisija no 1991. līdz 1993.gadam nebija ierosinājusi nevienu krimināllietu, kaut vai atjaunojusi un pabeigusi tādas krimināllietas kā “Litenes notikumi” vai “Materiāli par Alfonu Noviku”.
    Latvijas Republikas Augstākās padomes un tās izveidoto institūciju darbība Latvijas kompartijas darbības izvērtēšanā, pretvalstiskās darbības izbeigšanā, kā arī īpašuma pārņemšanā vērtējama neapmierinoši. Augstākā padome lielākoties aprobežojās ar deklaratīviem paziņojumiem, vilcinājās pieņemt tiešus, pret Latvijas komunistiskās partijas darbību vērstus lēmumus.
    Ministru padomes un Augstākās padomes veidotās komisijas LKP īpašumu pārņemšanai nav izmeklējušas kompartijas naudas līdzekļu likteņus. Turklāt netika ievērots arī Augstākās padomes lēmuma “Par LKP antikonstitucionālo darbību Latvijas Republikā” 3.punkts, kas uzdeva pārtraukt naudas līdzekļu izmaksu no Latvijas kompartijas struktūrvienību norēķinu kontiem, kā arī attiecīgais Ministru padomes rīkojums Nr. 318-r. Konstatēts, ka izmaksas no LKP kontiem notikušas gan 1991.gada beigās, gan 1992.gadā ar Latvijas Bankas toreizējā prezidenta vietnieka Berga-Bergmaņa un citu atbildīgu bankas darbinieku atļauju.
    LKP darbības izbeigšana un tās īpašumu pārņemšana notikusi neapmierinoši. Tā rezultātā Latvijas valstij nodarīti ekonomiskie zaudējumi, notikusi svarīgas dokumentācijas iznīcināšana un valsts īpašuma izlaupīšana.
    LPSR Valsts drošības komitejas īpašuma pārņemšana.
    Latvijas Republikas Augstākās padomes darbība LPSR VDK darbības izbeigšanā.
    Kaut arī 1990.gada sākumā Johansons ar plenārsēdes balsojumu netika apstiprināts vienlaikus ar Ministru padomes sastāvu, faktiski (tāpat kā LPSR laikā) LPSR VDK priekšsēdētājs turpināja skaitīties valdības loceklis, bet tikai kādu laiku parakstījās nevis kā VDK priekšsēdētājs, bet kā VDK priekšsēdētāja vietas izpildītājs.
    1990.gada 16.jūlijā Augstākās padomes lēmumā tika konstatēts, ka PSRS valsts drošības iestāžu darbība Latvijā nav tiesiski pamatota, un uzdots Augstākās Padomes Prezidijam izveidot deputātu komisiju VDK statusa noteikšanai Latvijas Republikā. Šo komisiju vadīja Einars Repše. Tā 1990.gada oktobrī un novembrī savāca ziņas par normatīvajiem aktiem, par I daļām un citām ar slepenības režīma nodrošināšanuu saistītām struktūrvienībām. Komisija sagatavoja arī vairākus lēmuma projektus par VDK statusu, kuros bija paredzēts, ka VDK pārstāj būt Latvijas valsts struktūrvienība un VDK darbiniekiem jāatņem Latvijas valsts pārstāvju statuss. Taču līdz akceptēšanai plenārsēdē šie lēmumu projekti nenonāca – Einara Repšes vadītā komisija pārtrauca darbu. Kāpēc? Par to Einars Repše Saeimas Izmeklēšanas komisijai atbildi nav sniedzis. Bankas prezidents raksta, ka pagājis pārāk ilgs laiks, lai kaut ko varētu atcerēties.
    Pēc 1991.gada “augusta apvērsuma” mēģinājuma 24.augustā Augstākā Padome pieņēma lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”. Tika izveidota deputātu komisija VDK īpašuma pārņemšanai Viļa Selecka vadībā. Tā sapulcējās uz dažām sēdēm, kuras netika pat protokolētas. Nekādi dokumentāri lēmumi netika pieņemti. Netika sniegta atskaite Augstākajai padomei par padarīto darbu. Vilis Seleckis vienpersonīgi izlēma, ka komisija uzdevumu ir “izpildījusi” un tāpēc darbību izbeidz. Faktiski Viļa Selecka rīcības dēļ komisija neizpildīja Augstākās padomes lēmumu par VDK īpašuma pārņemšanu. Komisija nav parakstījusi VDK likvidācijas un pārņemšanas aktu. Vilis Seleckis ignorēja Augstākās padomes 1991.gada 24.augusta lēmuma 12.punktu, kas uzdeva šai komisijai pārņemt VDK operatīvo arhīvu un kartotēkas. Viļa Selecka bezatbildības un komisijas kontroles trūkuma dēļ, ļaujot visu kārtot Ministru padomes pilnvarotajam A.Borovkovam, bija radušies priekšnoteikumi VDK materiālu iznīcināšanai vai izvešanai uz Krieviju. Tikai pateicoties nesankcionētai deputāta Muciņa rīcībai kopīgi ar Augstākās padomes apsardzes darbiniekiem, Latvijas valsts īpašumā tika pārņemta VDK aģentu kartotēka un atvesta “maisos” uz Augstākās padomes ēku 1991.gada 27.novembrī.
    1991.gada 27.augustā Augstākās padomes Prezidijs izveidoja vēl vienu komisiju Simsona vadībā. Tika pieņemts lēmums “Par komisijas izveidošanu sarunām ar PSRS VDK par Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmuma “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā” realizēšanu”.
    1991.gada 29.augustā PSRS VDK panāca protokola “Par savstarpējām saistībām starp Latvijas Republikas Augstākās padomes Prezidiju un PSRS VDK, īstenojot Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”” parakstīšanu. Protokolu no Latvijas puses parakstīja Augstākās padomes Prezidija pilnvarotais Simsons, bet no otras puses – PSRS VDK pilnvarotais F.Mjasņikovs. Protokols noteica, ka LPSR VDK tiek saglabātas atsevišķas tās funkcijas, ka tiek turpināta VDK slepenā lietvedība, ka VDK turpinās apsargāt pašas VDK apsardze kopā ar Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas darbiniekiem.
    Šis Simsona parakstītais protokols bija pretrunā ar Augstākās padomes lēmumu par VDK darbības izbeigšanu un atstāja VDK likvidāciju pašu VDK darbinieku ziņā. Tas vērtējams kā sadarbība ar VDK pretēji Latvijas Republikas valsts interesēm un kvalificējams kā nodevība pret Latvijas valsti.
    Latvijas amatpersonu piekāpību nekavējās izmantot PSRS VDK, 1991. gada 2. septembrī izvirzot savas tiesības uz bijušās LPSR VDK speciālajiem tehnikas līdzekļiem, autotransportu un ieročiem. P.Simsona komisijas locekļi 1991. gada rudenī vairākkārt tikās ar PSRS VDK pārstāvjiem, izskatīja Krievijas sagatavoto dažādo vienošanos protokolus, taču nezin kāpēc netika izstrādāti Latvijas puses priekšlikumi. Neviena savstarpējā tikšanās ar VDK nav protokolēta, nav ticis pieņemts un dokumentēts neviens lēmums. Tā ir rupja nolaidība.
    Vienlaikus Simsons pārkāpa Augstākās padomes Prezidija dotās pilnvaras un ar nepārdomātiem rīkojumiem radīja vēl lielāku sajukumu VDK rajona komiteju īpašuma pārņemšanā. Piemēram, 1991. gada 2.septembrī Simsons visām rajonu pašvaldībām izsūtīja rakstisku rīkojumu, norādot, ka pārņemtie VDK dokumenti un ieroči jānogādā Rīgā. Tas radīja liktenīgus pārpratumus -pašvaldības pārņemtos materiālus atveda un nodeva Rīgas VDK galvenajā ēkā Stabu ielā tieši čekistu rokās.
    Ne 1992. gadā, ne 1993. gadā Simsons un viņa vadītā komisija nav sniegusi nekādas atskaites Augstākajai padomei, nav bijušas sarunas par VDK mantas un dokumentu atgūšanu, šie jautājumi nav ierosināti delegācijai starpvalstu sarunām.
    1990. un 1991. gadā Augstākās padomes rīcība, lai izbeigtu VDK darbību, vērtējama kā neapmierinoša. 1991. gada rudenī izveidoto V. Selecka un Simsona vadīto komisiju darbība VDK likvidācijā vērtējama neapmierinoši.
    Ministru padomes darbība VDK likvidācijā.
    Ministru padomes priekšsēdētājs Godmanis ne reizi neizvirzīja jautājumu par to, lai pārtrauktu LPSR VDK darbību. Latvijas Republikas Ministru padome VDK jautājumā nepieņēma nevienu normatīvo aktu, kur noteiktu norobežošanos no šīs okupācijas režīma represīvās iestādes. Tieši otrādi. LPSR VDK priekšsēdētājs faktiski bija Latvijas Republikas Ministru padomes loceklis. Kad saskaņā ar Ministru padomes 1990. gada 29. maija rīkojumu nr. 7-r Latvijas Republikas valdības dienesta automašīnām tika iedalītas jaunas numura zīmes, to piešķīra arī VDK priekšsēdētāja automašīnai.
    Līdzīgi 1991. gada 26. martā Latvijas Republikas Ministru padome izdeva rīkojumu nr. 112-r, kurš uzdod ne tikai Prokuratūrai un Iekšlietu ministrijai, bet arī Valsts drošības komitejai “pilnībā realizēt savas funkcijas”.
    Ministru padomes priekšsēdētāja palīgs drošības jautājumos A.Bunka pēc 1991. gada asiņainā “janvāra apvērsuma” mēģinājuma notikumiem centās pārliecināt Augstākās padomes deputātus, ka Augstākajai padomei jāpieņem politisks lēmums – pārveidot LPSR VDK par Latvijas Republikas VDK, citādi būšot sagaidāma neaprēķināma rīcība no VDK darbinieku puses.
    Pēc “augusta puča” sekoja jau minētais 1991. gada 24. augusta lēmums “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā”. Ministru padome tikai 1991. gada 4. oktobrī – tātad pēc pusotra mēneša – izdeva rīkojumu nr. 384-r, uzdodot valdības lietu ministra vietniekam V.Zeikatam vadīt visu VDK ēku un transporta pārņemšanu, bet apstiprinātajam Latvijas Republikas Ministru padomes pagaidu pilnvarotajam valsts drošības jautājumos A.Borovkovam vadīt LPSR VDK sakaru sistēmu, bruņojumu, operatīvās tehnikas, operatīvās lietvedības lietu, materiālu, kartotēku un citu operatīvās informācijas datu banku, krimināllietu un visa arhīva materiālu pārņemšanu Latvijas valsts īpašumā. Ar Borovkova atļaujām izvesti vai iznīcināti daudzi VDK dokumenti, kā arī tehniskie līdzekļi. Atbildot uz jautājumu par VDK dokumentu atlasi un iznīcināšanu, K.Rancāns komisijai teica, ka tika izpildīti atsevišķi mutiski norādījumi. Nebija nedz oficiālu rakstveida norādījumu, nedz oficiālu mutisku norādījumu. Visus norādījumus deva Borovkovs un pulkvedis, kas bija atbraucis no Maskavas.
    Nav atrodama informācija par A.Borovkova un viņa pieaicināto speciālistu darba rezultātiem, nav arī valdības pilnvarotā pārstāvja Borovkova parakstīta galvenā akta, ka viņš paveicis valdības uzdoto VDK likvidācijā un īpašuma pārņemšanā. Ministru padomes rīcība, it īpaši tās priekšsēdētāja Godmaņa un valdības pagaidu pilnvarotā valsts drošības jautājumos Borovkova darbība vērtējama neapmierinoši.
    1991. gada 29. augustā P. Simsona un F.Mjasņikova parakstītā protokola 8. punktā noteikts, ka VDK kontos esošie naudas līdzekļi tiek pārskaitīti atpakaļ PSRS budžetā. Kāpēc Latvijas puse tam piekrita, kāpēc Latvijas Bankai nav bijis nekādas informācijas par VDK kontiem – tas vēl ir jānoskaidro.
    Daudzi VDK dokumenti nenonāca Latvijas īpašumā. Joprojām nav izveidots precīzs pārskats par dokumentiem, kuri izvesti uz Krieviju, kuri dokumenti pārņemti Latvijā un kā sadalīti starp Iekšlietu ministriju, VESAD, Prokuratūru, Valsts arhīvu, Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisiju un tā tālāk.
    VDK materiāli Rīgā tika pārņemti tikai daļēji. Piemēram, Latvijas Policijas akadēmija pārņēma VDK bibliotēkas fondus, taču ieguva gandrīz tikai Ļeņina un Marksa kopotos rakstus, akadēmijai netika nodoti specbibliotēkas fondi.
    Ļoti daudzus materiālus VDK darbinieki iznīcināja. 1991. gada oktobrī un novembrī LPSR VDK darbinieki turpināja atlasīt un iznīcināt dokumentus ar Ministru padomes pilnvarotā A.Borovkova atļauju. Latvijas Republikas Prokuratūra nav ierosinājusi nevienu krimināllietu par šādiem faktiem. Praktiski visas bijušās VDK amatpersonas – gan E.Johansons, gan J.Trubiņš, gan M.Saša-Zaša, kā arī VDK īpašuma pārņemšanas komisijas priekšsēdētājs V.Seleckis komisijai apliecināja, ka VDK gribēja nodot Latvijas valdībai dokumentus un īpašumus, bet to nevarēja izdarīt – Augstākās padomes un Ministru padomes pilnvarotās amatpersonas… Tūlīt… Cik vēl laika ir atlicis?
    Sēdes vadītājs. Es ļoti atvainojos, ir atlikušas vēl divas minūtes, jūs mēģiniet tādā veidā, lai jums būtu ērti pēc satura pārtraukt, un pēc tam jūs turpināsit pēc pusdienu pārtraukuma.
    I.Bukovskis. Varbūt tad arī mēs tagad pārtrauksim, jo pēc tam atliks vēl ārlietu darbība un slēdziens.
    Sēdes vadītājs. Paldies. Lūdzu zvanu reģistrācijai! Deputāt Juri Sinka, vai jums ir paziņojums? Es saprotu, ka tas būs organizatoriskas ievirzes. Lūdzu – jums vārds!
    J.Sinka (TB).
    Priekšsēža kungs, dāmas un kungi! To, ko nesenā pagātnē pārcieta Latvija, tagad pārcieš Tibeta, un tajā sakarībā es gribētu nodibināt Tibetas atbalsta deputātu grupu. Ja būtu kādi interesenti, tad lūdzu pienākt pie manis šeit, Prezidija zālē, tūlīt pēc pārtraukuma. Ar tiem, kuri nolēmuši piedalīties, es gribētu aprunāties. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Lūdzu, reģistrēsimies! Sekretāra biedru Zigurdu Tomiņu lūdzu nolasīt klāt neesošos deputātus.
    Z.Tomiņš (Saeimas sekretāra biedrs).
    Nav reģistrējušies:
    Valdis Birkavs,
    Ilmārs Dāliņš,
    Aivars Endziņš,
    Juris Janeks,
    Aleksandrs Kiršteins,
    Nikolajs Krasohins,
    Andrejs Krastiņš,
    Ģirts Valdis Kristovskis,
    Aristids Lambergs,
    Egils Levits,
    Jānis Lucāns,
    Ruta Marjaša,
    Gunārs Meierovics…
    Sēdes vadītājs. Gunārs Meierovics ir zālē.
    Z.Tomiņš.
    Andrejs Panteļējevs,
    Aleksandrs Pētersons…
    Sēdes vadītājs. Ir zālē.
    Z.Tomiņš.
    Velta Puriņa,
    Ivars Silārs,
    Leonards Stašs…
    Sēdes vadītājs. Stašs ir zālē.
    Z.Tomiņš.
    Jānis Urbanovičs…
    Sēdes vadītājs. Arī ir zālē. Lūdzu reģistrēties nākamreiz!
    Z.Tomiņš.
    Joahims Zīgerists.
    Sēdes vadītājs. Pārtraukums līdz pulksten 13.30.
    (P ā r t r a u k u m s )

    Sēdi vada Latvijas Republikas 5.Saeimas priekšsēdētājs
    Anatolijs Gorbunovs.
    Sēdes vadītājs. Lūdzu, ieņemiet vietas! Cerams, ka mūsu ir vismaz puse, bet šaubas ir, un, lai apliecinātu cieņu jums, tiem, kuri ir zālē, reģistrēsimies. Reģistrēsimies! Rezultātu! Reģistrējušies ir 55 deputāti. Turpinām izskatīt jautājumu “Saeimas Izmeklēšanas komisijas Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai galaziņojums”. Igor Bukovski, komisijas vārdā, lūdzu, turpiniet savu ziņojumu!
    I.Bukovskis (TSP).
    Cik laika man vēl ir atlicis?
    Sēdes vadītājs. Diemžēl kāds ir izslēdzis laika rādītāju, bet, manuprāt, bija atlikusi pusstunda. (Starpsauciens no zāles: “Katrai pacietībai ir robeža!”)
    I.Bukovskis. Man pietiks, paldies. Es gribu pabeigt to tematu, ko es īsti nepabeidzu iepriekšējā runā. Praktiski visas bijušās VDK amatpersonas – gan Johansons, gan Trubiņš, gan Saša-Zaša – un arī VDK īpašumu pārņemšanas komisijas priekšsēdētājs Seleckis komisijai apliecināja, ka VDK gribēja nodot Latvijas valdībai dokumentus un īpašumu, bet to nevarēja izdarīt, jo Augstākās padomes un Ministru padomes pilnvarotās personas Borovkovs, Simsons un citi vilcināja īpašuma pārņemšanu, nebija tam gatavi, tādēļ nav pamata runāt par kaut kādu Latvijas puses vadītu un organizētu VDK likvidāciju un pārņemšanu.
    Nākamais bloks. Augstāko amatpersonu rīcība 1991.gada janvāra un augusta notikumos. Augstāko amatpersonu apspriedes, kurās izšķīrās Latvijas liktenis, bieži vien notika neformāli un netika dokumentētas. Ar Augstākās padomes 1991.gada 18.janvāra lēmumu tika izveidota Vienotā valsts pašaizsardzības komisija šādā sastāvā: Anatolijs Gorbunovs, Ivars Godmanis, Jānis Dinevičs, Romualds Ražuks, Andrejs Inkulis; ar Augstākās padomes 1991.gada 21.augusta lēmumu tajā tika iekļauts Dainis Īvāns un Andris Teikmanis, izslēdzot Andreju Inkuli. Šīs komisijas sēdes notika neregulāri, tās netika protokolētas vai kā citādi dokumentētas. Augstākās padomes uzdevums – ik dienas sagatavot un izplatīt oficiālu informāciju par stāvokli valstī – netika pildīts. Dinevičs šādu situāciju komisijai komentēja tā: “[darba materiālu] gandrīz nebija, tiesa, bija daži lēmumi, attiecībā uz OMON”.
    Augstāko amatpersonu janvāra un augusta rīcības izmeklēšanu papildus apgrūtina tas, ka Latvijas Republikas Ministru padomei ir bijusi slepenā lietvedība un sevišķa lietvedība. Valsts kancelejas direktors Zeikats paskaidro, ka 1991.gada 26.augustā saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru padomes 1991.gada 24.augusta lēmumu “Par PSRS valsts drošības iestāžu darbības izbeigšanu Latvijas Republikā” valdības administrācijas slepenais lietvedības sektors tika likvidēts. Daļai šajā sektorā esošo dokumentu tika atcelta slepenība, un tie tika iznīcināti, daļa tika nodota arhīvā. Šīs darbības ir pretrunā ar 1991.gada 26.marta “Likuma par arhīviem” 12.un 16.panta nosacījumiem, kas nepieļauj dokumentu iznīcināšanu bez Valsts arhīva atļaujas.
    Situācija Latvijā gan janvārī, gan augustā (kad bija iespēja mācīties no janvāra kļūdām!) tika kontrolēta daļēji. Nebija saskaņotas darbības starp Augstāko padomi, Ministru padomi un Latvijas Tautas fronti. Procesi attīstījās vairāk stihiski nekā vadīti, bija vērojama atbildīgo amatpersonu bezatbildība. To var secināt no visai pretrunīgiem amatpersonu paskaidrojumiem komisijai, piemēram, no bijušā aizsardzības ministra Tālava Jundža 1993.gada 30.jūlija paskaidrojuma: “…Vazni – [iekšlietu ministru] šajās [augusta] dienās nebija iespējams atrast un nācās uzklausīt mīklainus paskaidrojumus par viņa prombūtni. Arī Aizsardzības padome [Vienotā valsts pašaizsardzības komisija] nedarbojās…”
    1991.gada 22.augustā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma lēmumu, kurā teikts: “Sakarā ar frakcijas “Lîdztiesība” deputātu iespējamo līdzdalību valsts apvērsuma mēģinājumā Latvijas Republikā neiekļaut minētās frakcijas deputātus jaunizveidojamo Augstākās padomes komisiju sastāvā līdz parlamentārās komisijas izmeklēšanas rezultātu izskatīšanai Augstākajā padomē.”
    1992.gada 7.jūnijā Augstākās padomes Parlamentārās izmeklēšanas komisija šo savu darbu beidza un sniedza ziņojumu Augstākajai padomei. Augstākā padome par piedalīšanos 1991.gada augusta valsts apvērsuma mēģinājuma organizēšanā anulēja mandātus 15 Augstākās padomes deputātiem. Parlamentārās izmeklēšanas komisijas veikto darbu var vērtēt pozitīvi, bet bija iespējams iepazīties tikai ar komisijas ziņojumu, jo komisijas sēdes netika protokolētas.
    Par Latvijas Republikas ārpolitiku Augstākās padomes un Ministru padomes laikā. Analizējot Augstākās padomes un Ministru padomes ārpolitiku, Izmeklēšanas komisija nonāca pie secinājuma, ka lielākais tās panākums bija Latvijas valsts neatkarības atgūšana un nostiprināšana, kā arī kontaktu nodibināšana ar vairākām valstīm un starptautiskām organizācijām, kas atzina Latviju kā neatkarīgu valsti tūlīt pēc 1991.gada 21.augusta. Pēc neatkarības pasludināšanas Latvijas Republiku bija atzinušas vairāk nekā 100 valstis. Diplomātiskās attiecības tika nodibinātas ar 53 valstīm. Latvija kļuva par lielāko starptautisko organizāciju dalībvalsti uz vienlīdzīgu attiecību pamata vai ar speciālu dalībvalstu statusu. Tika atvērtas Latvijas vēstniecības, konsulāti un pārstāvniecības 22 valstīs. Latvijas ārpolitiskās darbības būtiskākais sasniegums ir EDSA 1992.gada 10.jūlijā pieņemtā deklarācija par ātru un pilnīgu Krievijas karaspēka izvešanu no Baltijas valstīm un līdzīga dokumenta apstiprināšana ANO Ģenerālās Asamblejas 47.sesijā 1992.gada 25.novembrī.
    Latvijas Republikas divpusējie starptautiskie līgumi. Laika posmā no 1990.gada 4.maija līdz 1992.gada maija beigām Latvija parakstja 60 līgumus, to skaitā ir 10 līgumi, kas ir parakstīti, bet nav ratificēti; 53 divpusējie līgumi, kas tika parakstīti laikā no 1920.gada līdz 1940.gadam, formāli juridiskā spēkā ir arī pašlaik. Noslēgto līgumu skaits liecina par Latvijas centieniem kļūt par aktīvu starptautiskās politikas dalībnieci. Tomēr parakstīto un ratificēto dokumentu kvantitāte vienlaicīgi negarantē kvalitāti. 1990.gadā parakstīti tikai 6 līgumi: līgums ar Lietuvu un Igauniju par Iekšlietu ministriju sadarbību; līgums ar Moldovu par sadarbību ekonomikas un kultūras jomā; līdzīgs līgums ar Kirgīziju; līgums par Baltijas valstu sadarbību izglītības un kultūras jomā; līgums par Latvijas un Krievijas Federācijas sadarbību izglītības jomā. Ņemot vērā to, ka pēc 1990.gada 4.maija Latvijai bija jāsāk veidot starptautiskās attiecības no pašiem pamatiem, sarežģītā starptautiskā situācijā, kad tās atzīšana kavējās, saprotams, ka Latvijas ārpolitiskās aktivitātes tika kavētas, tomēr grūti attaisnot vājo Baltijas valstu sadarbību. Jo aktīvāka būtu bijusi politiķu darbība ekonomisko attiecību partneru meklējumos, jo vieglāk būtu pārvaramas tās ekonomiskās grūtības, ar kurām nācās saskarties drīz pēc tam. Pēc Latvijas starptautiskās atzīšanas sākās straujāka divpusējo līgumu slēgšana. 1991.gadā kopumā parakstīti un ratificēti 33 līgumi. Lielākā daļa ir dokumenti, kuri fiksē Latvijas Republikas un NVS sadarbību dažādās jomās: sadarbību ar Armēniju, Baltkrieviju, Gruziju, Moldovu, Tadžikiju, Turkmēniju, Uzbekiju. Minētie līgumi bija nozīmīgs solis attiecību sakārtošanā ar jaunizveidotajām valstīm.
    Novērtējot dokumentus, kuri 1991.gadā tika parakstīti starp Baltijas valstīm, jāsecina, ka Latvijas ārpolitika bijusi nepamatoti pasīva Baltijas sadarbības veidošanā un veicināšanā. Par to liecina parakstītie līgumi ar Igauniju un Lietuvu par ekonomisko sadarbību zivsaimniecības jomā, līgumi starp celtniecības ministrijām un līgumi par kopīgiem pasākumiem pasaules okeāna un Baltijas jūras zivju resursu izpētē, aizsardzībā un racionālā izmantošanā. Vai tie bija visnepieciešamākie? Rietumu virzienā 1991.gadā ir parakstīti līgumi ar ASV, Dāniju, Islandi, Poliju, Zviedriju, Čehoslovakiju un deklarācija ar EFTA valstīm.
    Līdz 1992.gada vasarai ir parakstīti 14 līgumi, starp tiem 8 – ar Baltijas valstīm. Lai arī skaita ziņā ir vērojama rosība, tomēr līgumu saturs neliecina par ievērojamām izmaiņām Baltijas sadarbībā. Politiski nozīmīgi ir tikai divi: Protokols par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas valdību vadītāju tikšanos un Komunikē par tirdzniecības un ekonomiskiem sakariem ar NVS valstīm. Parakstītie dokumenti norāda, ka Latvijas ārpolitiskās koncepcijas trūkums veicinājis haotismu un prioritāšu trūkumu ārpolitiskajā darbībā.
    Latvijas Republikas ārpolitiskā darbība nebija brīva no trūkumiem, un der iezīmēt visnozīmīgākos.
    Latvijas ārpolitiskās koncepcijas trūkums. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Nolikums regulēja ministrijas darbību un noteica, ka ministrijas galvenais uzdevums ir nodrošināt Latvijas Republikas ārpolitiskās koncepcijas realizāciju, kā arī tās izstrādi. Ārpolitiskā koncepcija bija nepieciešama, lai noteiktu Latvijas vietu starptautiskajā sistēmā, apzinoties tās stiprās un vājās puses. To varētu nosaukt par valsts ārpolitiskās pašidentifikācijas procesu. Šāds pašidentifikācijas trūkums noveda pie tā, ka neatkarības pirmsākumos Latvijas ārpolitika bija haotiska, sākot ar Baltijas sadarbības trūkumu un beidzot ar attiecībām ar Taivanu un Ķīnu.
    Ārpolitiskā koncepcija bija nepieciešama nacionālo interešu noformulēšanai un izteikšanai oficiālā līmenī. Stājoties starptautiskajās attiecībās, valstis ir ieinteresētas savstarpējo spēles noteikumu izstrādāšanā un pieņemšanā. Caur nacionālajām interesēm kļūst skaidrs, kādi ir valsts ārpolitiskie mērķi, kādi ir tās centieni attiecībā uz citām valstīm, bet bez oficiālas nacionālo interešu noformulēšanas var rasties šaubas par politikas noturīgumu vai īslaicīgumu.
    Ārpolitiskā koncepcija nosaka valsts darbības prioritātes un galvenos darbības virzienus. Šaubas rada situācijas objektīvs novērtējums. 1992. gada ārpolitiskajos pamatvirzienos prioritāte tiek dota EK, bet Baltijas valstu sadarbība parādās tikai starp citu.
    Ārpolitiskās koncepcijas trūkums dažkārt noveda Ārlietu ministriju, Augstāko padomi un atsevišķu ministru darbību pie nesaskaņotības. Latvijas Republikas Ārlietu ministrija vairākkārt mēģināja izstrādāt ārpolitisko koncepciju, sākot ar 1991. gada maiju, un to bieži apsprieda Augstākās padomes Ārlietu komisijā. 1992. gada aprīlī vēl mēģināja šo darbu koordinēt, bet Ārlietu ministrijas departamentus pieslēdza procesam pie beigu varianta tikai pēc tam. 1992. gada jūnijā bija paredzēts apspriest un likt uz balsošanu Latvijas Republikas Augstākajā padomē, bet tā aizrāvās ar ministra Jurkāna politiskajiem uzskatiem un noraidīja konceptuālo pusi.
    Bieži vien Latvijas ārpolitika nodarbojās ar taisnošanās politiku, reaģējot uz Krievijas, kā arī uz citu valstu apmelojumiem. Var konstatēt, ka ārlietām nebija pietiekami daudz līdzekļu, profesionālu, pieredzējušu kadru, trūka arī tehniskā nodrošinājuma, lai laikus apkarotu visus pārmetumus, kā arī lai piedalītos visos nepieciešamajos starptautiskajos forumos un varētu uzreiz reaģēt. Latvijas starptautiskajam prestižam kaitēja arī amatpersonu izteikumi, kas ne vienmēr sakrita ar valsts viedokli. Pārāk maz sabiedrības domu izklāsta par ārpolitiskajiem lēmumiem un procesiem.
    Lēmumu pieņemšanas procesa trūkums. Ārlietu ministrijas reglamentējošo dokumentu klāstā nebija neviena, kas regulētu lēmumu izstrādāšanas un īstenošanas gaitu. Tas liek secināt, ka lēmumi tika pieņemti no gadījuma uz gadījumu, noņemot atbildību no konkrētiem cilvēkiem, jo bieži vien lēmumi tika pieņemti koleģiāli.
    Reģionālo attiecību trūkums. Kamēr ļoti aktīvi veidojās attiecības ar Eiropas rietumiem un Ziemeļvalstīm, tika novilcināta un palaista garām iespēja tuvāk sadarboties ar Austrumeiropas valstīm, NVS (piemēram, Ukrainu) un jau pieminētajām Baltijas valstīm. Baltijas valstu sadarbības trūkums bremzēja atgriešanos Eiropas struktūrās.
    Vāji attīstījās politiskās un ekonomiskās attiecības ar Krieviju, Baltkrieviju, Ukrainu. Attīstījās kontakti tikai ar Maskavu, ignorējot citus nozīmīgus Krievijas reģionus (izņemot Tjumeņas apgabalu un Sahas Republiku). Bieži vien attiecības veidojās tikai sakarā ar Krievijas armijas izvešanu, tādējādi aizkavējot Latvijai nozīmīgus ekonomiskos un sociālos jautājumus.
    Krievijas un Latvijas sarunas. Es domāju, ka Augstākā padome izveidoja delegāciju sarunām ar Krieviju par vienu jautājumu – par Krievijas karaspēka izvešanu līdz 1993. gada 31. decembrim. Noklausoties Latvijas delegācijas vadītāja Dineviča atbildes uz komisijas jautājumiem un pētot sarunu protokolus, var secināt, ka šis jautājums atspoguļots ļoti ierobežotos materiālos, kuri neļauj izdarīt kvalificētus secinājumus. Var tikai konstatēt, ka bija stingri reglamentēts armijas izvešanas beigu termiņš. Sarunas notika tikai krieviski (neievērojot starptautiskās normas, ka oficiālās sarunas valsts līmenī notiek oficiālajās valstu valodās ar tulku palīdzību vai kādā neitrālā valodā), iekšējās sarunas, kā arī ekspertu diskusijas un sēdes netika protokolētas.
    Abrene. Iepazīstoties ar dokumentiem par Punduru dzelzceļa staciju, ir konstatēts, ka valsts uzņēmums “Latvijas dzelzceļš”, pamatojoties uz telegrammu no Maskavas, nesaskaņojot ar Latvijas Republikas Satiksmes ministriju un Ārlietu ministriju, nodeva Punduru staciju Krievijas”Oktobra dzelzceļam”. Punduru stacija atrodas okupētajā Abrenes teritorijā, un šo jautājumu vajadzēja risināt starpvalstu sarunās ar Krieviju kopā ar jautājumu par okupētās Abrenes teritorijas atgūšanu.
    Latvijas un Japānas attiecību veidošana ir pretrunīga Latvijas ārpolitikas daļa. 1991. gada septembrī Latviju un pārējās Baltijas valstis apmeklēja Japānas premjerministrs Kaifo un speciālais vēstnieks Akai. Lietuvā un Igaunijā viņš tika uzņemts valsts vadītāju līmenī, bet Latvijā – tikai otro personu līmenī. Tā rezultātā, dodot novērtējumu šai vizītei, Japānas prese rezumē, ka Latvija nav gatava sadarbībai ar Japānu, kas ir viena no pasaules ekonomiskā toņa noteicējām. Dokumentā, kas nosūtīts Latvijas pārstāvniecībai Maskavā, ir rakstīts, ka Japāna ir gatava piedot šo soli tikai gadījumā, ja Latvijas valdības pārstāvji tiešām nekad nav dzirdējuši, ka Japāna ir vadošā valsts pasaules ekonomikā. Šīs kļūdas rezultātā Japānas finansiālā palīdzība nonāk tikai Lietuvā un Igaunijā.
    Latvijas un Taivanas attiecības. Latvijas iepriekšminētās ārpolitiskās nepilnības atspoguļojās arī Latvijas un Taivanas attiecībās. Sekojot šo attiecību veidošanas gaitai, rodas virkne jautājumu, kuriem grūti rast racionālu izskaidrojumu. Valsts, izstrādājot galvenos ārpolitiskos virzienus, balstās uz noteiktiem objektīviem un subjektīviem priekšnosacījumiem. Var saprast, ka Latvija, meklējot savu vietu starpvalstu sistēmā, meklē sev, pirmkārt, draudzīgas un, otrkārt, tās ekonomiskajos un politiskajos procesos ieinteresētas valstis. Taivana, kura ar zināmu interesi novēroja politiskos procesus Latvijā 1990. gadā, tomēr nebija to valstu skaitā, kuras steigtos veidot diplomātiskās attiecības. Tikai pēc 1991. gada 21. augusta, kad Latviju sāka atzīt masveidīgi, gan Ķīnas Tautas Republika, gan Taivana sāka izrādīt zināmu interesi
    1991. gada 12. septembrī, parakstot “Kopīgo paziņojumu par diplomātisko atttiecību nodibināšanu starp Latvijas Republiku un Ķīnas Tautas Republiku”, Latvija apliecināja, ka līdzīgi citām pasaules valstīm tā ir izšķīrusies par Ķīnas Tautas Republiku un apņemas neuzturēt oficiālus kontaktus ar Taivanu. Kā šī dokumenta rezultāts sekoja Ķīnas sūtniecības izveidošana, ekonomisko un kultūras sakaru dibināšana.
    1992. gada 29. janvārī, parakstot dokumentu, kas apliecināja Latvijas un Taivanas attiecību nodibināšanu oficiālā līmenī, Latvija sevi nodemonstrēja kā valsti, kura dažu mēnešu laikā ir spējīga pārkāpt iepriekšējos parakstītos līgumus un nepildīt saistības. Tas ļoti negatīvi ietekmēja Latvijas valsts prestižu pasaulē.
    Vienlaicīgi ar attiecību veidošanos ar Ķīnas Tautas Republiku Latvijas politiķi turpināja sarunas ar Taivanas vadošajām aprindām. Laikposmā no 1991. gada septembra līdz 1991. gada decembrim notika vairākkārtējas Latvijas delegāciju viesošanās Taivanā. Latvijas valdības vizīte 15.-19. decembrī lika pamatus ciešākai abu valstu sadarbībai, un ieskanējās doma par oficiālu attiecību izveidošanu. Var saprast pašmāju politiķu sajūsmu par šīs zemes “ekonomisko brīnumu”, tomēr grūti rast attaisnojumu lielajai cerībai kaut ko līdzīgu izveidot Latvijā, jo maksa būtu atteikšanās no diplomātiskajām attiecībām ar vienu no lielākajām pasaules valstīm.
    Arī šī ārpolitiskā kļūda apliecināja neizstrādāto Latvijas ārpolitisko lēmumu pieņemšanas mehānismu. Pirmkārt, Latvijas, Ķīnas Tautas Republikas un Taivanas attiecību veidošana notika diezgan lielā slepenībā, kura pastāvēja ne jau tāpēc, ka būtu ko slēpt, bet tāpēc, ka Ārlietu ministrija kultivēja sabiedriskās domas ignorēšanas politiku. Ja šā jautājuma risināšanā tiktu iesaistīti speciālisti, žurnālisti un ieinteresētās personas, būtu iespējams izvairīties no kļūdām.
    Otrkārt, netika ņemtas vērā rekomendācijas no dažādām ar Latvijas ārpolitiku saistītām struktūrām. Politiskā departamenta referents, kura pārziņā bija Āzijas valstis, brīdināja, ka lielākajai daļai valstu ar Taivanu ir neoficiālas, nevalstiskas attiecības, un 1992. gada 9. janvārī ieteica Latvijai dibināt līdzīgas attiecības, lai izvairītos no Ķīnas Tautas Republikas diplomātiskā spiediena. Konsultācijas notika arī ar Augstākās padomes Ārlietu komisijas priekšsēdētāju I.Bērziņu, kurš uzskatīja, ka Latvijas un Taivanas attiecības ir svarīgas, bet lēmumam ir jābūt ļoti pārdomātam un ka to nedrīkst pieņemt pēkšņi.
    Treškārt, 1992. gada 28.-29. janvārī Latvijā ieradās Taivanas delegācija un vizītes laikā uz sarunu galda nolika līgumu, kurā iekļauts teksts par Ķīnas Republikas ģenerālkonsulāta atvēršanu Rīgā un 20 miljonu dolāru aizdevumu ar izdevīgiem atmaksāšanas noteikumiem. Ārlietu ministrs Jurkāns bilst, ka līguma teksts būtu apspriežams Augstākajā padomē, Taivanas pārstāvji savukārt prasa, ko teikšot savai tautai, atgriežoties mājās ar neparakstītu līgumu. Jurkāna kungs paraksta līgumu 29. janvārī. Dokumenta parakstīšanas gaita liecina par neizstrādāto starptautisko dokumentu parakstīšanas procedūru.
    Ceturtkārt. Latvijas un Taivanas līguma parakstīšana un no tā izrietošās sekas (Ķīnas Tautas Republika vairākas protesta notas, Latvijas un Ķīnas tirdzniecības līguma neparakstīšana, Ķīnas Tautas Republikas vēstniecība Baltijas valstīs tiek pārcelta no Rīgas uz Viļņu) pierādīja Latvijas ārpolitikā iesaistīto politiķu neprofesionalitāti.
    Vēstniecību darbība. Viens no jebkuras ārpolitikas efektivitātes rādītājiem ir attiecīgās valsts vēstniecību darbība un to mijiedarbība ar Ārlietu ministriju.
    Pēc neatkarības atjaunošanas sākās aktīvs darbs pie informācijas biroju, konsulātu un vēstniecību atvēršanas. Pirmie tika atvērti Latvijas informācijas biroji Stokholmā, Kopenhāgenā un Briselē. Divu gadu laikā izveidotas Latvijas vēstniecības lielākajās un Latvijai nozīmīgākajās valstīs – ASV, Krievijā, Vācijā, Igaunijā, Lietuvā, Zviedrijā, Dānijā un citās. Sāka darboties Latvijas pārstāvniecības ietekmīgākajās starptautiskajās organizācijās – ANO un EDSA. Tomēr vēstniecību darbība nebija vienmērīga un līdzvērtīga, un Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas loma – pietiekami nozīmīga. Pamatojoties uz dokumentiem, kuri reglamentē Ārlietu ministrijas darbību, nav norādīts vēstniecību un ministriju savstarpējo pienākumu sadalījums. Norādīts, ka vēstniecībām jāsniedz informācija par mītnes zemēs notiekošajiem ekonomiskajiem un politiskajiem procesiem, bet nav skaidrs, ar kādiem mehānismiem tiek īstenota atgriezeniskā saikne. Minētās nekonkrētības rezultātā bija izveidojusies šāda situācija: vēstniecības vairāk vai mazāk regulāri sūtīja Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai ziņojumus, kuru saturs bija ļoti nevienmērīgs. Piemēram, no Informācijas biroja Briselē tiek sūtīti avīžu rakstu izgriezumi un tulkojumi, no Stokholmas – Zviedrijas ekonomiskās un politiskās situācijas raksturojums, bet no Maskavas ienāk apjomīgi (gan kvantitātes, gan kvalitātes ziņā) analītiski materiāli par stāvokli Krievijā ar pamatīgām rekomendācijām, kā uzlabot Latvijas un Krievijas attiecības, kā panākt labākus rezultātus Latvijas un Krievijas sarunās par Krievijas armijas izvešanu, kā pilnveidot Latvijas masu mediju darbu Krievijas virzienā, lai pārtrauktu informācijas vakuumu par notikumiem Baltijas valstīs.
    Šie dokumenti radīja vairākus jautājumus. Kas notika ar šiem materiāliem? Kā tie tika izmantoti? Un vai tie iespaidoja ārpolitikas veidošanu?
    No Latvijas vēstniecībām regulāri nāca lūgumi sūtīt aktuālo informāciju par notikumiem Latvijā. Šādi lūgumi parādās gandrīz visos faksos, vēstulēs un plašākos ziņojumos. Attaisnojama būtu situācija 1990.-1991. gadā un arī tad, ja runa būtu par ASV vai kādu citu tālāku valsti, bet tas, ka diplomātiskais korpuss Krievijā netika nodrošināts ar informāciju, novērtējams negatīvi.
    1992.gada aprīlī vēstnieks Zviedrijā raksta, ka no Latvijas nepienāk informācija, 7.oktobrī atkārto to pašu. 7.jūnijā Latvijas vēstniecība Francijā ziņo, ka vēstniecība nevar strādāt informācijas trūkuma apstākļos. Ziņas iegūst no privātiem kanāliem, pat Ārlietu ministrijas informatīvo biļetenu sagādā ar paziņu palīdzību.
    Vēstnieks Krievijā raksta, ka par notikumiem Latvijā uzzina no Krievijas masu informācijas līdzekļiem.
    No Dānijas pienāk lūgums nosūtīt plānotāju un departamentu vadītāju analītiskos materiālus, valsts vadītāju runas un paziņojumus. Pārstāvji Dānijā, Francijā un Beļģijā lūdz izsmeļošu informāciju par saimniecisko uzņēmumu attīstību Latvijā, jo Rietumi ir ļoti ieinteresēti sadarboties ar Latviju. Šāda veida ziņu trūkums nesekmēja Latvijas ekonomisko augšupeju.
    Kā Ārlietu ministrijas neizdarība jāmin nekonsultēšanās ar vēstniecību darbiniekiem par likumdošanas jautājumiem. Pieņemtie likumi nonāk līdz vēstniecībām lielāko tiesu latviešu valodā. Tas traucē diskusijās ar Rietumu diplomātiem lietot objektīvu un izsmeļošu argumentāciju. Tas, ka Beļģijā…
    Sēdes vadītājs. Es atvainojos, Saeimai jālemj par jūsu uzstāšanās laika pagarināšanu.
    I.Bukovskis. Es tūlīt pateikšu, cik laika vēl vajag. Es domāju, ka ne vairāk par 10 minūtēm. (Starpsauciens no zāles: “Mçs vairs neticam!”)
    Sēdes vadītājs. Cik jums ir lapaspušu?
    I.Bukovskis. Divarpusi. Divas.
    Sēdes vadītājs. Tas ir, pilnas lapas? Jā, tās ir lapas. No abām pusēm apdrukātas. Divas ar pusi lapas. Un atlikušas 10 minūtes. Vai ir iebildes?
    No zāles. Nav.
    Sēdes vadītājs. Nav. Turpiniet!
    I.Bukovskis. Paldies. Tas, ka Beļģija bija viena no pirmajām valstīm, kurās atvēra Latvijas informācijas birojus, nenoliedzami ir Latvijas ārpolitikas sasniegums, tomēr tālākā notikumu attīstības gaita nav apmierinoša. Augstākās padomes laikā vēstniecība Beļģijā netika atvērta. Tā bija nepiedodama kavēšanās, ņemot vērā to, ka Briselē ir EK/ES, NATO NACC centrs. Tieši šajā pilsētā tiek pieņemti visai Eiropai (un arī Latvijai) nozīmīgi lēmumi. Šajā pašā laika posmā vēstniecības netika atvērtas arī Ukrainā un Izraēlā. Tikai 1992.gada maijā apstiprināja vēstnieku Vācijā, bet oktobrī – Dānijā. Der pieminēt Krievijas vēstniecības kavēšanos atvērt vēstniecību Latvijā un abu valstu strīdu par vēstniecību īpašumiem.
    Pozitīvi ir jānovērtē Latvijas valsts īpašumu atgūšanas process ārzemēs. Tomēr sakarā ar vēstniecību iekārtošanu kavējas starpvalstu sadarbība. Piemēram, nenokārtotie jautājumi sakarā ar Latvijas Republikas vēstniecības ēku Lietuvā, kaut gan bija priekšlikumi. Pozitīvi vērtējama arī Latvijas zelta atgūšana no Lielbritānijas.
    Lietvedība.
    Iepazīstoties ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas un Latvijas Republikas Augstākās padomes Ārlietu komisijas dokumentiem, jākonstatē, ka Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas informācijas daļas, vēstniecības, sūtniecības un preses dienests sniedz izsmeļošu informāciju par to, kas notiek aiz Latvijas robežām, un to darbība kopumā jāvērtē apmierinoši, ņemot vērā to, ka šī ministrija tika veidota no jauna. Diemžēl ir jākonstatē, ka ir vairāki dokumenti bez datuma, nosūtīšanas vietas, informācijas autora vai viņa paraksta. Protokoli ir ar roku rakstīti, nepilnīgi un neparakstīti. Trūkst atskaišu par komandējumiem, saņemtajiem līdzekļiem un to izmantošanu.
    1992. gada otrajā pusē vērojama uzlabošanās. 1992.gada septembrī paraksta jaunu Ārlietu ministrijas nolikumu.
    Ņemot vērā cilvēku reālo pieredzi, kadru profesionalitātes trūkumu, ļoti ierobežoto līdzekļu daudzumu ārpolitikas veidošanai, var tomēr secināt, ka nekādas traģiskas vai būtiski neatgriezeniskas un nelabojamas kļūdas netika pieļautas.
    Latvijas Prokuratūra.
    Latvijas Republikas Augstākās padomes Parlamentārā Izmeklēšanas komisija savas darbības laikā iegūtos materiālus nodeva Latvijas Republikas Prokuratūrai. Nav saņemta nekāda informācija par Prokuratūras padarīto, lai izmeklētu 1991.gada janvāra un augusta notikumu organizētāju rīcību. Izmeklēšanas komisija iesniegusi Latvijas Republikas Prokuratūrā vairākas lietas par dokumentu iznīcināšanu. Piemēram, 1993.gada 10. novembrī un atkārtoti 1994.gada 31.janvārī Prokuratūrā tika iesniegti materiāli par VDK dokumentu iznīcināšanu. Izmeklēšanas komisija joprojām gaida Prokuratūras atbildi.
    Ir skaidrs, ka darbs ar Latvijas komunistiskās partijas un LPSR VDK likvidāciju un ar to īpašumu pārņemšanu saistītajām problēmām jāturpina citai komisijai, kurai jāturpina Izmeklēšanas komisijas Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai sāktais darbs.
    Veicot Saeimas uzdevumu – noskaidrot valsts budžeta izlietojumu, ārvalstu kredītu un humānās palīdzības izmantošanu, valsts īpašumu pārvaldīšanu un privatizācijas gaitu – darba gaitā komisija sastapās ar valsts ekonomisko interešu masveidīgu pārkāpšanu un valsts augstāko amatpersonu nolaidīgu dienesta pienākumu pildīšanu; tā rezultātā valstij ir nodarīti ievērojami materiālie zaudējumi.
    Izsauc izbrīnu Prokuratūras bezspēcība valsts ekonomisko interešu aizstāvēšanā. Komisijas darba gaitā Prokuratūrai tika nosūtīti 8 materiāli valsts interešu aizstāvēšanai saskaņā ar likumu “Par Prokuratūru”. Ne par vienu no šiem materiāliem Prokuratūra neveica savlaicīgu un kvalitatīvu pārbaudi, netika iesniegts neviens prasības pieteikums tiesā valsts ekonomisko interešu aizstāvēšanai, nerunājot nemaz par to, ka Latvijas Republikas Prokuratūra nepildīja savas funkcijas kopējā uzraudzībā.
    Pārbaudot iemeslus tādai Latvijas Republikas Prokuratūras rīcībai, komisija neatrada attaisnojošus iemeslus no Latvijas Republikas Prokuratūras puses. Darba gaitā komisija ir sastapusies ar Latvijas Republikas Prokuratūras darbinieku nekompetenci un nevēlēšanos strādāt valsts interešu aizstāvēšanas jomā. Sakarā ar iepriekš minēto komisija konstatēja, ka Latvijas Republikas Prokuratūra ģenerālprokurora Skrastiņa vadībā nav spējīga pildīt likuma “Par Prokuratūru” prasības, aizstāvot valsts intereses.
    Paldies par uzmanību. Te ir priekšlikums, ko komisija piedāvā saskaņā ar šo ziņojumu.
    Saeimas Izmeklēšanas komisija Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai ierosina šādu lēmumu:
    …”Noklausījusies parlamentārās Izmeklēšanas komisijas Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai galaziņojumu, Saeima nolemj:
    izveidot komisiju organizētās noziedzības, ekonomisko noziegumu un korupcijas izmeklēšanai. Komisija izveidojama pēc frakciju pārstāvniecības principa – pa vienam deputātam no katras frakcijas.” Paldies par uzmanību.
    Sēdes vadītājs. Uzsākam debates. Vārds Jurim Sinkam – “Tçvzemei un brīvībai”. Pēc tam uzstāsies Pēteris Tabūns.
    J.Sinka (TB).
    Priekšsēža kungs! Dāmas un kungi! Vispirms jāizsaka zināmā mērā gandarījums – lai gan man nav viegli to izteikt -, ka šo ziņojumu nenolasīja mans bijušais vai tagadējais, vai suspendētais kolēga (skaists vārds!) Roberts Milbergs, bet ka to nolasīja Bukovska kungs, kurš pieder partijai, kas ir tagad “Latvijas ceļa”jaunā sabiedrotā. Tur ir tāds sāļs gandarījums. Lai tūlīt nemestu acīs, ka tā jau ir “Tçvzemei un brīvībai”, kas tādus apvainojumus met vienā zināmā virzienā. Rezumē: bezatbildība, nespējība, darbība pret valsts interesēm, ar gariem taustekļiem, kas ir iesniegušies tagadējā val

  3. informācija saka:

    turpinājums iepriekšējam

    J.Sinka (TB).
    Priekšsēža kungs! Dāmas un kungi! Vispirms jāizsaka zināmā mērā gandarījums – lai gan man nav viegli to izteikt -, ka šo ziņojumu nenolasīja mans bijušais vai tagadējais, vai suspendētais kolēga (skaists vārds!) Roberts Milbergs, bet ka to nolasīja Bukovska kungs, kurš pieder partijai, kas ir tagad “Latvijas ceļa”jaunā sabiedrotā. Tur ir tāds sāļs gandarījums. Lai tūlīt nemestu acīs, ka tā jau ir “Tçvzemei un brīvībai”, kas tādus apvainojumus met vienā zināmā virzienā. Rezumē: bezatbildība, nespējība, darbība pret valsts interesēm, ar gariem taustekļiem, kas ir iesniegušies tagadējā valdībā. Diemžēl arī tagadējā parlamentā.
    Sāksim ar Prokuratūru. Tā sakot – no otra gala. Nekompetence. Te nu ir – nekompetence. Šis aspekts vien būtu mūsu valdības vēl pirms stundas gandrīz pilnīgi tukšo sēdekļu uzmanības vērts. Starp citu, valdības partijas sēdekļi nebija vienīgie, kas izcēlās ar savu tukšumu. Es atceros, ka pirms gada vai vēl mazliet agrāk, šis Augstais nams tīri labprātīgi, no visiem aspektiem, piekrita šīs Izmeklēšanas komisijas veidošanai. Tajā laikā, cik es atceros, tas bija tīri pilns, visi sēdekļi bija pilni un tas bija labi. Tas apmierināja daža laba sirdsapziņu, ka tādu nu izveido un ka tagad nu būs izmeklēšana, kas pabrauks pa virsu un izdarīs savu darbu, pieliks punktu un mēs visi būsim ļoti apmierināti. Diemžēl jau kaut kas pusceļā, tam pašam Robertam Milbergam nācās dzirdēt visādus pārmetumus, arī mūsu Ārlietu komisijas viens loceklis – nē, divi aprunājās, ka nu tagad Roberts Milbergs uzaicinot ļaudis “stučīt”. Tie bija mūsu agrākais ārlietu ministrs un šīs mūsu vadošās partijas ļoti prominents loceklis – Bērziņa kungs. Tā bija mūsu pašu Saeimas komisija, kurai bija ļoti, ļoti smags uzdevums – izsmiešana.
    Cik man vēl laiks ir? Es jau aizmirsu.
    Sēdes vadītājs. Lūdzu, tur ir tablo – 10 minūtes un 49 sekundes.
    J.Sinka. Paldies. Jo tas iepīkstējās. Piedošanu, jā, es redzu. Paldies.
    Tagad – ārlietas. Šis pats mūsu prominentais agrākais ārlietu ministrs tajā pašā mūsu Saeimas Ārlietu komisijā vairākkārt ar svētu (es uzsveru – svētu, jo tā tas tiešām izklausījās) sašutumu pārmeta mūsu komisijai un arī Ārlietu ministrijai ārlietu politikas koncepcijas totālu trūkumu. Un es tagad Bukovska kunga ziņojumā dzirdēju atkārtoti pārmetumus Jurkāna kungam un tā laika Ārlietu ministrijai – sākot ar 1991.gadu un tā tālāk – par absolūtu ārlietu politikas koncepcijas trūkumu. Šis svētais sašutums, manuprāt, izklausās ļoti, ļoti neīsts. Man ir žēl, ka Jurkāna kunga šeit nav klāt, – bet nu ko var darīt? Šis jau nav pietiekami svarīgs temats, vai ne? Šīs laikam ir raganu medības vai kaut kas tamlīdzīgs. Bet tomēr es atgādinu, ka tas bija šis Augstais nams, kas sastādīja šo komisiju no visām partijām, no visām frakcijām un tai deva šo uzdevumu. Un tagad, kad nu ir tas galaziņojums, mūsu kolēgas vai nu nav nemaz šeit klāt, vai sarunājas savā starpā, ko nu katrs grib un kas nu katram ir sakāms citiem kolēgām. Es pat pie labākās gribas nevaru pieņemt, ka tā ir uzmanīga klausīšanās, jo domā – šis jau laikam nav būtisks jautājums. Bet tas ir ļoti būtisks. Un šajā pašā ārlietu politikas sfērā. Labi, es personīgi nedalos tieši Bukovska kunga izvērtējumā attiecībā uz mūsu politiku pret Ķīnu, bet tas, kas notika Taivanas gadījumā, varētu tiešām teikt, no otra gala ņemot, ir zem katras kritikas. Par to es jau šeit esmu izteicies. Par to gandrīz nemorālo steigu, ar kuru tie paši divi cilvēki – Jurkāna kungs un Gaiļa kungs – aizdrāzās uz Pekinu, tie paši kungi, kas 1992.gadā ar tādu nemorālu steigu parakstīja līgumu ar Taivanu valdības līmenī, un tagad šim, man jāsaka, nabagam ģenerālkonsulam šeit uzliek pienākumu spēlēt valdību, bet visu, ko viņš grib, lai tajā pašā valdības līmenī atkal grozītu tos nolīgumus, kas bija tik svēti parakstīti un ar tādu pateicību pieņemta dāvana – un lielāka dāvana no Taivanas puses. Man liekas, nevajadzētu dziļi iedziļināties un tik ilgi domāt un gudrot, lai aptvertu, ka šeit ir bijusi viena ļoti nepatīkama spēle ar ļoti nemorālu pamatu. Un viens no tiem cilvēkiem tagad pūlas sastādīt nākamo valdību. Es nesaku to speciāli tādēļ, ka tai iepriekšējai valdībai neizdevās iekļūt amatā. Bet, protams, tas būtu cilvēcīgi, ja es tādēļ to tā tagad teiktu. Bet pašlaik mani tomēr vairāk interesē visas šīs lietas morāle un tas, kā tā politika tiek veidota. Cik tā ir pretrunīga! Tai jau nu jābūt pašai par sevi kaut kādai, es ceru, mācībai nākotnē. Tad – Japāna. Mēs esam dzirdējuši visas tās analīzes, cik tas ir bezgalīgi svarīgi – uzturēt sakarus ar lielo Ķīnu, un es principā pret to neiebilstu, nepārprotiet mani, – bet tajā pašā laikā cik mazs uzsvars ir likts uz Japānu! Tiktāl, ka mēs pat lielo Japānu esam apvainojuši. Savādi, bet Japāna nav sarkana! Es domāju, ka tam ir kaut kāds sakars ar to. Ej nu sazini! Bet Japāna nav sarkana. Kurpretim lielā Ķīna tāda ir -un pagaidām vēl ļoti. Mēs ceram, ka tā kļūs arvien bālāka, ka kādu dienu tas tā būs. Bet vai tādēļ mums ir sevi jāprostituē? Mēs esam suverēna valsts. Vai tādēļ mums – mazliet novirzos, bet tas ir ļoti lielā mērā tajā pašā kontekstā – vai tādēļ mums ir jādod pavēle, instrukcijas mūsu vēstniecībai Maskavā, lai tā neizdod vīzas tibetiešiem, lai tie iebrauktu šeit, Latvijā, kā privātpersonas? Es domāju, tik tālu mums nevajag liekties. Vai mēs nevarētu mazliet stiprināt mūsu mugurkaulu? Var būt, ka ir zāles ar kaļķi, ko varētu ieņemt.
    Atlikušas četras minūtes. Atgriežos atpakaļ pie pirmā punkta. Kas tad nu te ir? Es palasīšu. Pirmais punkts, ziņojuma sākums. Lieli finansiāli zaudējumi. Nav skaidrības – simtiem miljonu dolāru kaut kur pazuduši. G-24 aizdevumi kaut kur paklīduši. Dažādas firmas. Valdības iesaiste. Un atkal un atkal ir teikts – bezatbildība. Un palaikam tiek minēti cilvēki, kuri ir vēl joprojām prominences mūsu tagadējā valdībā, kas tagad pūlas sastādīt jaunu. Padomājiet, kaut kur kaut kas vēl nav kārtībā! Tie taustekļi nav pārcirsti, tie pavedieni vēl te ir.
    Šogad esot ļoti labs sēņu gads – un tieši tādēļ, ka bijis ļoti karsts, mums neparasts klimats. Micēlijs apmēram 10 metru dziļumā esot tik labi attīstījies, ka tagad tie sporangiņi parādās un mums te ir baraviku “eksplozija”. Ziniet, tāds micēlijs, tas ir, tā sēne, tā var izplatīties, ka mēs par to nezinām, neredzam to. Un man liekas, ka tas micēlijs ir iegājis iekšā te – mūsu sabiedrībā un pašreizējā valdībā. Es tomēr vēl joprojām domāju, ka kaut kur kaut kāda atklāšana, kaut kāda tīrīšana ir nepieciešama.
    2.punkts – par VDK. Vai 3. punkts. Nav jau svarīgi. Viena minūte un 30 sekundes. Atkal galīga bezatbildība. Arhīvu sadedzināšana, iznīcināšana. Mēs nekā nezinām. Nu tad jāsaka – ir ļoti jauki, ka tie četri “maisi” saglabājušies. Bet, ak Dievs, kur ir tie citi? Sadedzināti pretēji visiem arhīva likumiem. Tā arī ir vēl nesenā valdības pagātne. Es domāju, ka šis ziņojums ir liela, liela apsūdzība, kuru mēs nevaram tik vienkārši nolikt pie malas, sēžot tikai garā šajos sēdekļos. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Pēteris Tabūns – LNNK. Lūdzu! Pēc tam – Jānis Kokins.
    P.Tabūns (LNNK).
    Cienījamie kolēģi! Man patiešām bija skumji un bēdīgi, klausoties šo ziņojumu un skatoties uz mums – deputātiem, uz šo noskaņojumu, uz šo intereses trūkumu. Bet es nepārmetu jums, ka jums nebija šīs intereses, no viena viedokļa. Un jums nebija intereses tāpēc, ka mums ir zudusi ticība, ka kādam ir jāatbild par nedarbiem. Šī ticība ir zaudēta. Un tāpēc es nepārmetu jums pat šo vienaldzīgo noklausīšanos, ja kāds vispār patiešām klausījās. Sinkas kungs atgādināja ar kādām cerībām un ticību, ka mēs sauksim tos, kuri darījuši sliktus darbus Latvijai, pie atbildēšanas un pie soda. Cerējām uz to. Diemžēl nesagaidījām. Un čākstēdama izčākstēja šīs komisijas darbība un interese par šo komisiju. Jau daudzas reizes mēs esam klausījušies un tā arī atmetuši ar roku, ka tur nekā prātīga nebūs. Taču mani visvairāk uztrauc tas, ka mēs esam, lūk, samierinājušies ar to, ka vainīgie tā arī paliks nesodīti, nesaukti pie atbildības un pat neatbildējuši. Viens otrs, pat vairāki nav ieradušies pēc šīs komisijas aicinājumiem un nav arī atvesti ar varu, bet laikam vajadzēja tā darīt un noskaidrot, ko viņi visādos veidos ir darījuši. Vai patiešām mēs, es gribu jautāt, tā miegodamies noklausījušies šo ziņojumu, kurā tādā vai citādā formā, bet ir bezgala daudz pateikts… Varbūt tur trūkst konkrētības, varbūt trūkst materiālu. Astoņu materiālu vietā prokuratūrā vajadzēja būt 20 vai 30, un vajadzētu pasekot un paprasīt – un Saeimai ir tiesības paprasīt arī prokuratūrai – lai šiem materiāliem būtu tālāka virzība. Tas mums bija jādara. Tas ir mūsu pienākums. Bet diemžēl tas nav bijis. Tāpēc ir bezgala skumji turpināt šo bezcerību ar nolaistām rokām, ka tie, kuri lielā bezkaunībā, lielā visatļautībā piedalījušies valsts mantas, mūsu mantas, izsaimniekošanā, izzagšanā un izlaupīšanā, tā arī paliks nesodīti. Bet tā nedrīkst, tā nedrīkst palikt nekādā gadījumā! Ne velti mēs esam šodien pie sasistas siles, un nevaram iedot nepilnu miljonu šiem piena pārstrādes uzņēmumiem, jo kur citur ir laupīts desmit, divdesmit, trīsdesmit, simtiem miljonu, kā mēs šodien dzirdējām. Laupīts un laupīts, un, starp citu, šī laupīšana turpinās. Agrāk, kad valdībai teica, ka valdība ir korumpēta, tad Godmanis un citi sūdzēja tiesā. Mēs atceramies Krisberga lietu, kura ātri vien izbeidzās, protams, nenonākusi necik tālu, un tā tālāk. Man arī nācās tiesāties šajā sakarībā, un Godmaņa kungs pēdējās dienās paspēja nodot četrus armijas objektus oficiāli “Software House”, par ko es dabūju maksāt pēc tam šai nabaga firmai “Software House”, un arī Latvijas radio, kas iztiek no budžeta, samaksāju 80 tūkstošus rubļu. Mēs visu to aizmirstam, bet mēs nedrīkstam aizmirst, tas ir pārāk nopietni, jo šīs nelaimes, kā Sinkas kungs uzsvēra, turpinās. Un šodien, ja par valdību avīzēs raksta, ka tā ir korumpēta… Es nezinu, vai tā ir korumpēta vai nav korumpēta, bet to vajadzētu noskaidrot. Taču valdība vairs neuztraucas nemaz. Agrāk sūdzēja tiesā, sauca pie atbildības vai vismaz kaunināja tos, kuri tā nosauca, bet šodien vairs nemaz neiebilst. Nu kā tad ir?
    Lūk, šodien mums tomēr ir jāpieņem nopietns lēmums, ir jāizveido speciāla parlamentārā komisija. Protams, nevis tāda, kāda tā bija šobrīd, un ne jau ar tik neaptveramu diapazonu, jo tad jau vajadzēja šim nolūkam radīt gandrīz vai speciālu prokuratūru vai kaut kādu milzīgu dienestu, kas varētu izmeklēt visu to, kas šai komisijai bija uzkrauts. Protams, tā nespēja to visu izdarīt dažu cilvēku sastāvā un finansu trūkuma dēļ un tā tālāk un tā joprojām. Es domāju, ka šos materiālus vēl vajadzētu iesniegt Prokuratūrā un parlamentam pasekot, lai tie gūtu attiecīgu risinājumu, ziņojumu pilnībā publicēt un izsniegt arī mums, deputātiem, un ne tikai to, ko šodien Bukovska kungs mums nolasīja. Tur nav viss, tikai tas, kas jūnijā teikts.
    Un patiešām komisiju šodien ir nepieciešams izveidot, lai sekotu tam, kas notiek valstī. Kas notiek? Jo patiešām šī visatļautība turpinās arī šodien, to jūs ļoti labi zināt, un te varētu stundām ilgi stāstīt, minot faktus un skaitļus, bet, cienījamie deputāti, mums vispirms ir jābūt gribēšanai to darīt, taču šodien es to diemžēl nejutu, bet mums tas ir jādara. Tas ir mans galvenais aicinājums, kāpēc es kāpu tribīnē, lai runātu par to. Paldies jums!
    Sēdes vadītājs. Jānis Kokins – Latvijas Zemnieku savienība. Pēc tam – Indulis Bērziņš.
    J.Kokins (LZS).
    Augsti godātais Prezidij! Augsti godātie kolēģi! Izmeklēšanas komisija it kā ir beigusi savu darbu, gaužām acīm redzami neko nepanākusi, un diez vai tā arī kaut ko panāks, jo pārāk daudzi ir ieinteresēti, lai tā nepanāktu neko. Uztrauc galu galā ne jau tas, ka mēs esam bezspēcīgi privatizācijas, blēdīšanās, korupcijas priekšā, bet gan galvenais ir tas, ka notikusi apzināta cilvēku aplaupīšana un mānīšana. Par to mums ir jāatbild vismaz morāli tautas priekšā. Nerunāšu par to, ko kurš tieši ir pievācis vai kurš kuru ir apkrāpis. Beigu beigās tur, kur ir muļķis, tur ir blēdis, un otrādi, jo viens bez otra nepastāv. Šajā pašā reizē gribētos vērst augsti godājamās Saeimas uzmanību uz tām nelaimēm, kuras joprojām ir palikušas un gaužām plaukst. Pirmkārt, tā ir izpildvaras bezdarbība un nespēja kontrolēt situāciju bieži vien uz vietām vai tas, ka šī bezkontrole pāriet apzinātā nolaidībā. Otrkārt, tā ir mūsu nespēja likumu pielietošanā un ievērošanā. Treškārt, privatizācija kopā ar visām izdarībām – ar pajām laukos, ar agroservisa sagraušana, ar kopsaimniecību mantas izvazāšanu, arī par apsmieklu pārvērstās mantiskās pajas – ir bīstams brīdinājums sagaidāmajai masveida privatizācijai par sertifikātiem. Tas bija masveida eksperiments ar pajām, kas gaužām acīm redzami varbūt tiks atkārtots ar sertifikātiem. Ņemsim to vērā, godājamie kolēģi!
    Joprojām nav skaidrs, kas ar tām daudzajām atklātajām lietām nodarbosies. Prokuratūra ar šīm lietām nodarbojas kājminamā tempā pēc principa – laiks to rādīs, un Dievs gan jau reizi vainīgos sodīs. Valsts kontrole ir norobežota no šīm lietām, un, liekas, viņu tas vairs nemaz neinteresē. Godājamie kolēģi, vai tiešām mēs atstāsim bez sekām šīs lietas? Vai ļausim arī turpmāk – sertifikātu ērā – šim taifūnam vēlreiz pārstaigāt mūsu valsti – Latviju. Un nobeigumā es atbalstu Izmeklēšanas komisijas priekšlikumu – izveidot komisiju (varbūt korupcijas izmeklēšanas komisiju?). Ir vienalga, kā tā sauksies, bet tomēr kas nodarbotos ne tikai ar pagātnes pētniecību, bet vismaz ar apzinātu vienu vai otru šodienas “sasniegumu”. Paldies par uzmanību būsim godīgi tautas priekšā!
    Sēdes vadītājs. Indulis Bērziņš – “Latvijas ceļš”. Pēc tam – Antons Seiksts.
    I.Bērziņš (LC).
    Cienījamais sēdes vadītāj, cienījamie kolēģi! Man tiešām patika Kokina kunga kritiskā nostāja pret to, ko mēs esam kopīgi ar Zemnieku savienību darījuši valdībā. Pirmkārt, viņš vērsās pret vietējām pašvaldībām. Taču, ņemot vērā vēlēšanu rezultātus, es domāju, ka arī uz laukiem ir ievēlēti Zemnieku savienības cilvēki, arī viņi droši vien klausās šīsdienas pārraidi, ņems to vērā un visu sakārtos. Vismaz līdz nākamajām vēlēšanām ir gandrīz gads. Es domāju, ka šeit rezultātus mēs neapšaubāmi redzēsim.
    Es gribētu runāt par divām lietām. Pirmā lieta ir par šo te tā saucamo komisiju lietu. Tad, kad izveidoja iepriekšējo komisiju, man bija pilnīgi skaidrs, ka tas beigsies apmēram tā, kā tas beidzās, jo ir pilnīgi naivi… Man tiešām arī gribētos… man kādreiz gribas būt mazam bērnam, un gribētos, lai ir tā, ka ar savu vēlēšanos vai ar vienu rokas mājienu, vai vienas komisijas izveidi mums izdotos visu sakārtot vai nokārtot, ka mēs varētu izveidot komisiju un ka tad viss nonāktu beidzot līdz pilnīgam rezultātam. Ja tik vien būtu vajadzīgs darīt, tad mēs droši vien izveidotu desmit, simts komisiju un atrisinātu visus jautājumus. Par nožēlu jautājums ir kompleksāks, un, lai cīnītos pret iespējamo, es pasvītroju – iespējamo! – korupciju Latvijas valstī, mums ir vajadzīgs, lai visi tiesību aizsardzības orgāni strādātu normāli, to skaitā arī parlaments, kuram ir jādara savs, parlamenta, darbs. Un tieši ar parlamentāru darbu parlamentārieši var ļoti daudz darīt, cīnoties pret korupciju. Un šajā gadījumā arī Lagzdiņa kungs ir pirmais parakstījis. Viņš arī ir sagatavojis šo dokumentu, te ir viņa priekšlikumi, kur tiek konkretizētas šīs nākamās komisijas darbības formas un uzdevumi, jo citādi tas atkal būs tā, ka tiek uzdots viss un attiecīgi netiek padarīts nekas. Lagzdiņa kunga priekšlikumā ir skaidra prasība, un tātad skaidri arī varēs paprasīt ne tikai no iespējamajiem vainīgajiem, bet arī no komisijas, ko tad šī komisija ir izdarījusi.
    Visvairāk mani pārsteidza tas, ka daži cilvēki nāk priekšā un saka: vai, redzat, cik ir slikti – mēs neesam atklājuši nevienu blēdi! Īstenībā mani tas ļoti priecē, iepriecina, jo es būtu laimīgs, ja tiešām komisijas izdarītu savu darbu un izrādītos, ka mūsu valstī ir tikai godīgi cilvēki. Taču apriori pieņemt, ja vēl nav atklāts, ka ir zaglis, es domāju, neviens nedrīkst, jo tikai tiesa vai attiecīgā komisija, iesniedzot materiālus tiesā, var pierādīt, vai cilvēki ir vainīgi vai nav vainīgi. Un šajā gadījumā es piekrītu Tabūna kunga aicinājumam – sūdzēt tiesā visus tos, kuri apmelo, (Starpsauciens no zāles: “Pareizi!”) un droši vien rezultāts būtu tāds, kā Tabūna kunga gadījumā, jo atkal šiem cilvēkiem būtu jāmaksā par meliem, bet tā nu par nožēlu ir iznācis, ka pēdējā laikā ir tik daudz dažādu melu no visām pusēm politikā, ka bieži vien cilvēki vienkārši nereaģē, jo ir jau notrulinājušies. Cienījamie kolēģi, tas novedīs pie tā, ka nākamajās vēlēšanās cilvēki vienkārši neies balsot. Ne vairs par “Latvijas ceļu”, ne Zemnieku savienību, ne LNNK. Visi jūs tur vienādi gāžat dubļus viens uz otru un pie tam neko nepierādāt. Jā, tas tur vainīgs, ķeriet zagli! Pēc tam paiet mēnesis – ķeriet zagli! – un tāpat nekas netiek pierādīts. Gadu runā par atsevišķiem cilvēkiem valdībā, bet nekādu materiālu joprojām nav. Tad kurš te īsti ir melis?
    Un pēdējais. Es daudz kur varētu piekrist Sinkas kungam, kad viņš runāja par konkrētām izdarībām vai neizdarībām ārlietu resora darbā, arī pēdējā laikposmā. Un tomēr kā cilvēks, kas visu laiku ir bijis saistīts ar ārlietām (es biju Ārlietu komisijā un no 1992.gada sākuma zināmu laiku arī vadīju Augstākās padomes Ārlietu komisiju), es gribētu pateikt, ka no šīsdienas viedokļa arī es varētu ļoti daudz par ko kritiski izteikties. Un tomēr tajā pašā laikā es gribu atzīmēt, ka tad, kad es šeit pavadīju praktiski visas naktis tajā laikā Augstākajā padomē, šīs janvāra dienas, man daudzas lietas izskatījās citādāk. Jā, šobrīd, izrādās, man Elferta kungs pārmeta, ka Ārlietu komisijai, kad es vēl viņu nevadīju, bet vienalga, nav bijuši daži protokoli par atsevišķām sēdēm. Šādas sēdes notika, notika Budovska kunga kabinetā, bet ļoti daudzas bija šeit pat lejā, jo vienkārši negribējās iet pāri ielai uz otru māju. Tepat mēs, Ārlietu komisija, sanācām un lēmām. Jā, ne vienmēr bija šie dokumenti, kad Vulfsona kungs vadīja šo komisiju.
    Bet, cienījamie kolēģi, tagad, kad prasāt visus tiesāt un visus likt cietumā, es gribētu atgādināt tikai vienu tādu mazu lietu. Jā, bija šī te pašlaik tik ļoti lamātā Augstākā padome, par kuru jūs te sastādāt ziņojumu, un iznāk gandrīz vai tā, ka viss tur ir bijis slikts. Tomēr neaizmirsīsim tikai vienu, kādu mazu sīkumiņu, kas bieži vien mums, cienījamie kolēģi, ir aizmirsies savstarpējos dubļu plūdos, – tā ir neatkarīgā Latvija. Jā, varbūt nav īstie cilvēki, varbūt ne ar īstajām metodēm, bet, parlamentāri normāli darbojoties parlamentā, mēs panācām to kopā ar visu Latvijas tautu, kas šeit aizstāvēja Augstāko padomi uz barikādēm, kas nāca šeit mītiņos pēc tam, kad tika paaugstinātas cenas trīs reizes… Atcerieties to visu! Tā panāca to, ka Latvija šobrīd ir neatkarīga valsts. Jā, daudz lamātā komisija un delegācija sarunās ar Maskavu panāca to, ka krievu kareivji aizgāja no Latvijas – tāds ir rezultāts!
    Jā, varbūt kādam gribētos pašam to izdarīt. Es gribu pateikt, ka es esmu lepns un priecīgs, ka es biju tajā laikā tur, kur es biju,- Ārlietu komisijā – un ka es varēju darīt to, ko es darīju. Varbūt man šur tur nepietika prasmes, varbūt man šur tur nebija pieredzes, jo es nekad iepriekš to nebiju darījis, bet es darīju tā, kā es tolaik domāju vislabāk izdarīt. Ja man ļautu dzīvi dzīvot otrreiz, varbūt es to varētu darīt citādāk, – varbūt gudrāk, varbūt profesionālāk. Varbūt es labāk būtu iemācījies dažu labu svešvalodu jau uz to laiku, bet, reāli runājot, ja man būtu tas jādara otrreiz, es tomēr darītu un droši vien tāpat kā pirmo reizi, jo tad tiešām šīs pieredzes nebija.
    Es piekrītu daudz kam kritiskajam, kas tur ir teikts, bet tikai izteikšu vienu piebildi no mūsdienu skatījuma. Un tieši tāpat kā, teiksim, šā gadsimta beigās moderno automobiļu īpašnieki var kritizēt pirmos iekšdedzes dzinējus, kas gadsimta sākumā vilka uz priekšu jocīgus spararatus, tieši tāpat mēs, jau daudz gudrāki un profesionāli būdami, varam kritizēt, piemēram, tā laika Ārlietu komisijas un Ārlietu ministrijas darbu, kur tiešām viss nebija kārtībā. Bet vienkārši, cienījamās dāmas un kungi, atcerēsimies, kad tas bija un kādi mēs tad bijām, un arī to, kur kurš no mums tad bija. Paldies!
    Sēdes vadītājs. Antons Seiksts – “Latvijas ceļš”. Lūdzu!
    A.Seiksts (LC).
    Godātie kolēģi! Tā kā es biju Augstākajā padomē, tad psiholoģiski jūtos it kā līdzdalīgs par to, par ko te runā. Godātie kolēģi, es teikšu paldies komisijas locekļiem, ieskaitot klātneesošo Milberga kungu, par milzīgo paveikto tehniskā darba apjomu. Un par to tiešām var teikt paldies cilvēkiem, kuri strādāja, un ir liels darbs izdarīts. Man ir zināms pamats runāt, jo ar iepriekšējo valdību – Ivara Godmaņa valdību – arī man ir bijušas zināmas saskares dažos jautājumos, un es joprojām palieku pie savām domām tā saucamajā vagona lietā, lai gan šodien par to es neesmu kompetents runāt un arī negribu šeit attīstīt šo lietu. Cits jautājums ir par to, ka mums analizējot, kā Bērziņa kungs nupat teica, skaidri un gaiši vajadzētu nodalīt hronoloģiski šīs lietas, kad mēs runājam, jo citādi es klausos par G-24, bet zemtekstā visu laiku “aiz matiem” tiek pievilkta it kā tagadējā valdība. Taču neviens nav skaidri nosaucis, cik šo “slikto” kredītu ir. Cik to bija Birkava laikā un cik – Godmaņa laikā. Var izrādīties un – kā es domāju, arī izrādīsies, ka tie visi ir bijuši Godmaņa laikā. Nu tad par to arī runāsim. Un es lūdzu presi skaidri to nodalīt, ja ir šīs lietas, un tās ir daudzas. Un es piekrītu daudz kam tam, ko kolēģis nupat lasīja, kas tur ir iekšā. Bet tad ir skaidri jānodala, kurš ir vainīgs. Pretējā gadījumā mēs spēlējam ārkārtīgi bīstamu spēli – devalvējam jebkuras valsts varas autoritāti kā tādu. Speciāli devalvējam jebkuras varas autoritāti. Tā jau arī nav. No otras puses, mēs kritizējam Ārlietu ministriju. Jurkāna kungs man precīzi pateiks, ka tā bija, – viņš šeit stāvēja vienā no sēdēm, bet es tur stāvēju un prasīju: “Kâpēc mūsu politika netiek propagandēta ar kritiku? un tā tālāk, bet mēs vēl neesam pateikuši arī Jurkāna kungam paldies, jo šī ministrija sāka no nulles. Nu tad analizēsim pilnīgi. Citās ministrijās bija vismaz kaut ko paņemt kaut kādā veidā, un tās bija ekonomiskā bloka ministrijas, turpretī šī ministrija sāka darboties absolūti no nulles. Eižena Poča laikā vai vēl tur pirms tam kāds bija Ārlietu ministrijā… jūs paši saprotat, kas tā bija par ministriju. Tad par to arī vajag pateikt paldies. Mēs ļoti protam mest āķus, akmeņus utt., bet neprotam pateikt paldies. Ir jau par ko arī Godmanim pateikt paldies. Kaut vai par to, ka janvārī un augustā tik maz – piedodiet par šo ārkārtīgi sāpīgo jautājumu – bija tik maz, paldies Dievam, asiņu.
    Pats pēdējais. Es aicinu atbalstīt Lagzdiņa kunga (tā viņš tur pirmais stāv tajā sarakstā) ieteikto projektu. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Jānis Jurkāns – Tautas saskaņas partija. Lūdzu!
    J.Jurkāns (TSP).
    Godātais priekšsēdētāj, godātie deputāti! Arī man droši vien mans bijušais amats liek runāt šeit par ārpolitiku, jo šīs debates, kas te šodien izskanēja, un tā kritika, kas izskanēja šodien parlamentā… Es negribu būt pārāk emocionāls, bet tā padara mani vairāk nekā skumju, jo būtībā par šīm lietām runā cilvēki, kas tanī laikā vispār bija visai tālu no Latvijas un tālu no ārpolitikas. Es brīnos, ka šie cilvēki var nākt un sākt runāt par ļoti svarīgām lietām, absolūti nezinot lietas būtību. Nevaram, Sinkas kungs, par ārpolitiku runāt, lasot laikrakstos virsrakstus. Ārpolitiku neveido laikrakstos un laikrakstu slejās. Es domāju, ka jums kā cilvēkam, kurš ir ieguvis izglītību Rietumos, vajadzētu vismaz to zināt, ka katrā valstī ir zināmi valsts noslēpumi, ir lietas, kuras tiek kārtotas pavisam citādi, nevis skaļi – no tribīnes.
    Jūs runājāt par Taivanu, bet jūs taču tur nebijāt klāt. Jūs runājāt par šās problēmas morālo pusi. Būtībā, ja mēs uzliktu uz svariem šo morālo kritēriju no mūsu puses un no Taivanas puses, tad vēl, kā saka, nav zvanīts, kuru labā šie morāles svari nosliektos.
    Tāpat par visu mūsu ārpolitiku. Šeit ir daudzi cilvēki zālē, kas ir liecinieki tam, ka šajā Augstajā namā vēl līdz šim nevienu reizi neviens nav konceptuāli runājis par mūsu valsts ārpolitiku. Šis Augstais nams – nedz šī Saeima, nedz iepriekšējā Augstākā padome – nekad nevienu reizi nav runājis par Latvijas valsts, es uzsveru – valsts! – ārpolitikas koncepciju. Tomēr šodien ir daudzi cilvēki, kuri gan šeit, gan presē runā par to, ka mums nav politikas, ka mūsu ārpolitika ir bezzobaina, ka tā ir saraustīta, ka tā fragmentāra. Par visu, ko šie cilvēki saka, un pārsvarā tie ir cilvēki, kas ir tik tālu no šīm lietām, būtībā man gribas teikt, ka tas ir amorāli, – kāpt tribīnē, vismaz šinī tribīnē, un runāt par lietām, kuras cilvēki nezina.
    Par Ārlietu ministriju. Vai Sinkas kungs maz zina, cik reižu 1991.gadā Ārlietu ministrija tika evakuēta? Kā tika nīcināti dokumenti? Kādos apstākļos mēs strādājām? Te jau cilvēks teica, kādā mēs ienācām Ārlietu ministrijā un kāda tā izskatījās. Kas bija tie cilvēki, kuri iesāka šo grūto, smago un atbildīgo darbu? Jūs domājat, ka kāds šinī valstī bija trenēts šīm lietām? Cilvēki vienkārši nāca ar atbildības sajūtu. Cilvēki, kuri gribēja un domāja, ka viņi kaut ko zina, un viņi darīja. Un Bērziņa kungs pareizi teica. Arī es esmu lepns par to, ka Latvija ir izcīnījusi neatkarību un ka arī es esmu pielicis tur savu roku. Un šodien nākt šeit un runāt par to, ka tas nu bijis izdarīts greizi, nepareizi vai kā citādi, ir vairāk nekā amorāli. Es domāju, ka tiešām ir pienācis pēdējais laiks sākt reizi šinī Augstajā namā runāt nevis par kādas atsevišķas frakcijas vai par kādas partijas, bet par Latvijas valsts ārpolitiku. Un mums vajadzētu izrunāt, kādu mēs galu galā gribam to redzēt. Jo būtībā, ja mēs par šo konceptu šeit nevienojamies, tad mums nekad nebūs ārpolitikas. Es pieņemu, ka šeit zālē sēž tomēr cilvēki, kuri par pamatlietām var vienoties, un viņiem ir jāvienojas. Jo pretējā gadījumā es nedomāju, ka mēs varētu runāt par Latvijas neatkarību vai par Latvijas stabilu vietu starptautiskajā laukā. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Pēteris Elferts – “Latvijas ceļš”. Lūdzu! Pēc tam – Mārtiņš Virsis.
    P.Elferts (LC).
    Godājamais Prezidij, cienījamie deputāti! Strādājot Izmeklēšanas komisijā, mums bija uzdots veikt milzīgu darbu. Sākumā tā bija liela ņirgāšanās par uzdevumu, kā arī par komisiju. Atcerieties, ka mums bija uzdots veikt izmeklēšanu 30 dienu laikā. Faktiski, lai veiktu šo pašu darbu, manuprāt, to nevarētu veikt pat 30 gados. Taču komisija ir sagatavojusi lēmuma projektu un faktiski uz tās bāzes, kas bija, un kā tika veidota pirmā komisija. Faktiski tas bija pretrunā ar Kārtības rulli, jo pēc iepriekšējā Ruļļa veidoja izmeklēšanas komisijas, lai izmeklētu konkrētas lietas. Tā ir ierakstīts arī jaunajā Kārtības rullī. Un pēc komisijas lēmuma, kas ir iesniegts Saeimā, ir tā, ka, lai izveidotu komisiju organizētās noziedzības, ekonomisko noziegumu un korupcijas izmeklēšanai. Tas pats par sevi būtu apsveicams, taču Saeima taču neveic izpildfunkcijas, bet veic likumdošanas funkcijas.
    Ir otrs priekšlikums – izveidot speciālu komisiju, kas izstrādās likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veiks parlamentāro uzraudzību pār to izpildi. Mēs esam sagatavojuši alternatīvu priekšlikumu, lai faktiski Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija uzņemtos izstrādāt likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un lai tā veiktu parlamentāro uzraudzību pār to izpildi. Es domāju, ka tas būtu vislabākais risinājums šajā gadījumā arī Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai, kur proporcionāli ir pārstāvētas Saeimas frakcijas. Paldies.
    Sēdes vadītājs. Līdz pārtraukumam ir 5 minūtes. Mārtiņš Virsis – vai jūs runāsit 5 minūtes? (No zāles deputāts M.Virsis: “Es runāšu 5 minūtes!”) Lūdzu – Mārtiņš Virsis, “Latvijas ceļš”!
    M.Virsis (LC).
    Godātais Prezidij, godātie klātesošie! Es pilnībā piekrītu tiem runātājiem, kuri sacīja, ka Izmeklēšanas komisijai uzdevums bija ārkārtīgi grūts un sarežģīts, jo faktiski tas aptver visas Latvijas dzīves sfēras no 1990.gada maija līdz noteiktajam konkrētajam brīdim. Uz to attiecās Izmeklēšanas komisijas darbs. Un, manuprāt, tajā reizē, kad mēs to visu darījām, tomēr pareizāk būtu bijis, ja visu šo lietu pētītu prokurors (kas attiecas uz noziegumiem) un vēsturnieks (kas attiecas uz politisko procesu), kā tas viss norisinājās, un tad mums nebūtu šo daudzo īpatnējo pārpratumu un aizdomīgo norādījumu uz to vai citu momentu. Jo faktiski neapšaubāmi attiecībā uz šo ekonomisko un varbūt arī neekonomisko aspektu, ja tiešām ir kaut kas tāds, par ko var ievadīt šo izmeklēšanu, tad tā būtu Prokuratūras funkcija.
    Turpretī attiecībā uz visu šo politisko procesu jāteic, ka tā ir politologu, vēsturnieku lieta. Taču Izmeklēšanas komisijai var pateikties tieši par to, ka tā ir savākusi lielu materiālu klāstu par attiecīgo laikposmu. Tomēr ir jāatceras, ka ir arī citi avotu masīvi, kā teiktu vēsturnieki, un tad nākotnē vēsturnieki, es ceru, tik tiešām izpētīs visu šo procesu, kāds tas bija, un izpētīs arī to, ko tad īstenībā gribēja šī Izmeklēšanas komisija vai ko mēs gribējām, kad izveidojām šo Izmeklēšanas komisiju. Paldies par uzmanību!
    Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, pārtraukums līdz pulksten 15.30. Pēc tam, lūdzu, būs balsojums. Tāpēc esiet tik laipni un ieskatieties vairāk un biežāk pulkstenī pārtraukuma laikā.
    (P ā r t r a u k u m s)

    Sēdi vada Latvijas Republikas 5. Saeimas priekšsēdētājs
    Anatolijs Gorbunovs.
    Sēdes vadītājs. Turpināsim apspriest Saeimas Izmeklēšanas komisijas Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai galaziņojumu. Vārds Mārtiņam Ādamam Kalniņam – Latvijas Zemnieku savienība, pēc tam – Jānis Lagzdiņš.
    M.Ā.Kalniņš (LZS).
    Godātais Prezidij, cienījamie deputāti! Tā kā manis personīgi nebija šeit klāt tanī laikā, kad risinājās tie notikumi, par kuriem runā šis izsmeļošais ziņojums, es necentīšos to papildināt ar pārgudru kritiku no tālienes.
    Mazliet varētu komentēt par ārpolitiku. Raugoties no Rietumu perspektīvas, mums vairākiem bija tāds viedoklis, ka toreizējā ārlietu ministra Jurkāna kunga lielākais un manāmākais trūkums, kā mēs to saskatījām, varbūt bija vājā Latvijas aizstāvēšana starptautiskajās sarunās pret nepamatotu kritiku no Padomju Savienības un vēlāk no Krievijas puses, bet attiecībā uz to pārējo, uz šo darbību, ja tur bija kāds pieredzes trūkums vai kāda kļūda, vai kāds apsvērums, kas varbūt, tagad raugoties, būtu bijis jārisina citādāk, tur tiešām maz varētu ko pielikt vai atņemt. Visumā ir jāsaka, ka darbība bijusi vērtīga un sekmīga, un nez vai kāda cita persona to būtu varējusi daudz labāk izdarīt. Tāpēc varu pievienoties mūsu vēsturnieka deputāta Virša kunga teiktajam, ka laba daļa no šā ziņojuma īstenībā ir vēsturisks materiāls, nevis kaut kas tāds, kas varētu noderēt prokuratūrai. Taču, pieskaroties šim punktam, jāsaka, ka tomēr šinī ziņojumā daudz kas tiešām ir pārdomu vērts. Ja mēs nesāksim enerģiski apkarot korupciju un virzīt uz prokuratūru nodarījumus, attiecībā uz kuriem nav šaubu, ka lietas ir darītas tādā veidā, ka vajadzētu piemērot kriminālatbildību, ja mēs neķersimies tagad klāt pie tā, ko esam konstatējuši par pagātni, tad tas pats notiks arī nākamreiz – šī nelegālā darbība un varbūt krimināldarbība, kura varbūt notiek šīs Saeimas laikā. Un tā tas notiks tālāk un tālāk nākotnē, un mēs nekad no šā zaņķa netiksim ārā.
    Tamdēļ es gribētu aicināt spert drosmīgus soļus, lai virzītu normālā virzienā lietas, kur, liekas, vainīgie ir jāsauc pie kriminālatbildības. Paldies par uzmanību!
    Sēdes vadītājs. Jānis Lagzdiņš – “Latvijas ceļš”, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētājs. Lūdzu!
    J.Lagzdiņš (LC).
    Priekšsēdētāja kungs, kolēģi deputāti! Neapšaubāmi komisija, par kuras darbu ziņoja kolēģis Bukovskis, ir paveikusi ļoti lielu darbu. Un par to tai varētu pateikt paldies, jo sabiedrībā ir pievērsta uzmanība tām problēmām, par kurām runāja Bukovska kungs. Sabiedrība, manuprāt, ir nobriedusi, ka valdība un Saeima rīkosies radikāli, un katrā ziņā situācija prasa, lai mēs, Saeimas deputāti, aktīvi darbotos.
    Manuprāt, tas darbs, ko ir sākusi Bukovska vadītā komisija, ir jāievirza konstruktīvā gultnē atbilstoši likumos noteiktajai Saeimas kompetencei un galu galā parlamenta līmenī, jo man kā juristam šķiet, ka nebūtu lietderīgi, ja Saeimas deputāti, kuri ir tautas vēlēti priekšstāvji, nodarbotos ar tādām lietām, ar kurām būtu jānodarbojas Prokuratūrai, Valsts kontrolei, speciālajām izmeklēšanas institūcijām. Tāpēc, godātie kolēģi, es gribētu ierosināt, lai Saeima, nobeidzot šo darba cēlienu, pieņem tādu lēmumu, kas uzdotu kādai Saeimas komisijai izstrādāt likumprojektus, izveidot sistēmu mūsu valstī un, pats galvenais, piespiestu tās institūcijas, kas mūsu valstī darbojas, ievērot likumus, kā arī veiktu parlamentāro uzraudzību pār to, kā Prokuratūra, Valsts kontrole, Civildienesta pārvalde un pašvaldības pilda antikorupcijas normas. Faktiski šo darbu līdz šim vairāk vai mazāk ir veikusi Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, bet tomēr mūsu spēki bija par mazu. Es te domāju tieši tehniskā ziņā. Kas attiecas uz tiem deputātiem, kuri strādāja manis vadītajā komisijā, tad jāteic, ka viņi līdz šim ir ļoti aktīvi darbojušies šajā jomā, un es ierosinātu Saeimai varbūt pieņemt šādu lēmumu, ka Saeima uzdod Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai izstrādāt likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veikt parlamentāro uzraudzību pār to izpildi. No savas puses, godātie kolēģi, es apsolītu, ka gadījumā, ja šāds lēmums tiktu pieņemts, komisija periodiski ziņotu par paveikto darbu, un galu galā arī iesniegtie likumprojekti vairāk vai mazāk liecinātu par darba rezultātiem. Es aicinātu balsot par šādu grozījumu Bukovska vadītās komisijas iesniegtajā lēmuma projektā. Vienlaicīgi es atsaucu savu parakstu no iepriekšiesniegtā dokumenta nr. 866. Paldies par uzmanību!
    Sēdes vadītājs. Vairāk deputātu debatēs nav pieteikušies runāt. Galavārds. Lūdzu – Igors Bukovskis.
    I.Bukovskis (TSP).
    Cienījamie kolēģi! Te varbūt rodas tāds priekšstats, ka notiek kaut kāda cīņa starp vienu lēmumu un otru. Zināt, nekā tamlīdzīga nav. Abi ir vajadzīgi, un abi ir pareizi.
    Un tagad es gribētu varbūt paskaidrot cienījamajiem klātesošajiem, kādus uzdevumus sev izvirzīju un kā savu darbu saprata Izmeklēšanas komisija. Tā nav rakņāšanās pagātnē pagātnes dēļ, tāpēc ka tur, redziet, kāds kaut kur ir kļūdījies. Liels paldies tiem cilvēkiem, kuri veicināja Latvijas neatkarību, un tikai tāpēc mēs šodien te esam un tikai tāpēc mēs varam te vispār kaut ko runāt, kaut ko vērtēt un izstrādāt. Tomēr es gribētu, lai jūs saprastu tā, ka tas lielais darbs ir izdarīts pavisam priekš kaut kā cita. Tas darbs ir izdarīts priekš tā, lai mēs tālāk neietu kļūdu ceļu tur, kur mēs kļūdījāmies. Lai mēs to neatkārtotu. Es domāju, ka komisijas galaziņojumam jābūt par rokasgrāmatu jaunajai valdībai. Kāpēc? Tāpēc, ka komisija izvirzīja sev uzdevumu parādīt sistēmu, kāda tā ir šobrīd… Es nezinu, vai tā ir apzināti vai neapzināti izveidojusies sistēma, teiksim tā, ekonomiskajos un citos jautājumos, kura dod iespēju negodīgiem cilvēkiem iedzīvoties no valsts līdzekļiem, iedzīvoties no budžeta, tas nozīmē – uz mūsu bērnu, māšu un vecomāšu rēķina.
    Vēl vairāk. Es šausmīgi negribu, lai es rīt nevarētu skatīties saviem bērniem acīs tad, kad mums būs jāatdod tie kredīti. Un par to, kas jau notiek. Es gribu, lai šai sistēmai būtu nolikts šķērslis un lai to izdarītu. Vienīgā, kas to ir spējīga izdarīt, ir pati valdība, un neviens cits to nevar izdarīt. Bet, izvērtējot visu šito darbu, mēs konstatējām, kā tad strādā mūsu valsts institūcijas. Kā tad strādā mūsu valsts tiesībsargājošās institūcijas? Un te nu izrādās, ka tās nav spējīgas to darīt. Un tieši tāpēc ir ierosināta parlamenta Izmeklēšanas komisija, lai tā varētu kontrolēt, kas pēc būtības notiek. Ir godīgi cilvēki Iekšlietu ministrijā, Prokuratūrā, un viņi mēģina darīt kaut ko, un viņi mēģina cīnīties, bet augstākās amatpersonas ir atkarīgas no politikas, tās var iecelt un tās var nomest. Un viņi pilnīgi normāli var paņemt no viena izmeklētāja lietu, kurš ir spējīgs, un atdot to nespējīgam izmeklētājam, un tā tas notika no reizes uz reizi. Un tas cilvēks, kas mēģina pret kaut ko cīnīties, kad viņš redz, ka tas nevienam nav vajadzīgs, ka ne parlaments, ne kāds cits viņu neatbalsta, ka viņš nejūt sev aiz muguras… Zināt, vienreiz viņš nospļaujas un aiziet strādāt no turienes prom. Pie tam tur nekādus zelta kalnus jau nemaksā. Un tāpēc mums tagad ir tāda Prokuratūra un tāpēc mums ir tāda Iekšlietu ministrija. Tāpēc, ka cilvēki, kuri gribēja cīnīties, kuri bija spiesti cīnīties, tie lielākoties ir aizgājuši prom, tāpēc ka viņiem vismaz ir jājūt kaut kāds atbalsts, ka vismaz kāds valstī grib to darīt. Tur es redzu to parlamentārās Izmeklēšanas komisijas nostāju.
    Ir konstatēta sistēma, kura dod iespēju valstī iedzīvoties, un tā sistēma ir jāmaina. Tieši sistēma ir jāmaina. Būtu šausmīgi naivi cerēt, ka ir kaut kāds viens cilvēks nelietis… Jā, mēs viņu noņemsim, bet, zināt, atnāks otrs, un sistēma viņu piespiedīs zagt un darīt tieši to pašu. Tāpēc ir jāmaina sistēma, un pilnīgi pareizi Lagzdiņa kungs izteica priekšlikumu, ka vajag tādu komisiju, kas izstrādās šo sistēmu un noliks šķēršļus. Un pilnīgi pareizi ir arī tas, ka vajag kādu, kurš tai lietai sekotu.
    Ja mēs runājam par likumiem. Jūs zināt, Kriminālkodeksā ir tāds pants – ja prokuroram ir pietiekami dati, lai ierosinātu krimināllietu, un viņš to neierosina, tad pret viņu ierosinās krimināllietu. Bet pasakiet, kur tad ir mehānisms, kurš noteiks, ka viņš to nav izdarījis? Likums ir, bet tas ir jārealizē. Bet kādā veidā mēs to varam realizēt? Baumu līmenī? Kaut kāds deputāts atnāks un pateiks – ziniet, man liekas, ka prokurors ne to ir izdarījis. Nē, visa tā lieta ir jāpārbauda. Profesionāli un būtiski. Un tikai pēc tam var nonākt pie secinājuma. Nevar taču baumu līmenī! Tas pats – ka parlamentam ir pakļauts, bet valdībai nav pakļauts. Nu, tā pati Latvijas Banka. Tā pati Valsts kontrole. Bet, ja mēs pieļaujam, pat ne pieļaujam, bet ja komisija vienbalsīgi izlēma, ka viņi nedarbojas, kas tad viņus piespiedīs darboties? Un kas no sākuma uzzinās, ka viņi nedarbojas? Tas būs atkal baumu līmenī. Tā ka šiem procesiem pastāvīgi jāseko līdzi. Un, ja mēs nesekosim, mēs saņemsim to, kas mums šodien ir. Un mēs pazaudēsim visus pēdējos kadrus, mēs nedabūsim jaunus kadrus, un mēs pārvērtīsimies par vienu bandītu un korupcijas valsti. Es domāju, ka neviens šajā zālē sēdošais to negrib. Tā ir mana daļējā argumentācija, kāpēc tiešām nepieciešama tieši šī Izmeklēšanas komisija, plus vēl noteikti vajadzīga varbūt speciālā komisija, kas izstrādās to likumdošanu, varbūt valsts un pašvaldības komisija, kas to izdarīs. Bet, ja mēs palaidīsim vaļā to kontroli, kura līdz šim nebija eksistējusi, bet nepiespiedīsim valsts tiesībaizsardzības orgānus strādāt – un pie tam rūpīgāk, konkrētāk katrā lietā, – tad nekas nenotiks. Paņemsim varbūt ļoti maziņus, šausmīgi maziņus piemērus, kas parādīs šodienas nespēju – gan Prokuratūras, gan Valsts kontroles, gan Ministru kabineta – darboties šajā nozarē. Tātad ir ļoti daudzi visādi raksti par “Ventspils naftu”, un saka: ziniet, Bukovskim nav nekādu pierādījumu un viņš tikai apvaino, apgalvo un tā tālāk. Vispirms es gribu uzprasīt klātesošajiem – kā vārdā tas tiek darīts, kādēļ? Varbūt to nedara, lai valstij naudu atdotu, varbūt to dara kaut kādās citās, savtīgās interesēs. Un paskatīsimies – kurš tas ir? Kurš šādā veidā neatdod valstij naudu – 13 miljonus, pēc tam saņem atlaides, pēc tam veido jaunas firmas, jaunas un jaunas? Ziniet, izrādās, ka tie ir vieni un tie paši cilvēki. Bet tādēļ vajadzēja ielīst Reģistra datos no sākuma. Pats interesantākais – neviens neuzskatīja par nepieciešamu izdarīt to, aiziet un konkrēti paskatīties, kāpēc tas notiek. Visi tikai pa augšu skatās, bet neredz būtību. Būtība ir ļoti prasta. Divām firmām ir atlaides, un kas tad ir īpašnieks tajās firmās? Kurš piešķir atlaides un kurš visu to dara? Minēsim galveno “Ventspils naftas” amatpersonu – Jāni Blažēviču. Uzņēmums “Puses” pārkrāvis 6,5 miljonus tonnu, dabūjis atlaides attiecībā uz 6,5 miljoniem dolāru, un viens no tā īpašniekiem ir Ernests Blažēvičs – Jāņa Blažēviča dēls. Paskatīsimies tālāk! Ir uzņēmums, kurš izmanto nelikumīgu atlaidi, un tas ir “Ventrans-Rīga”, kuram tā atlaide nav piešķirta. Un ir “Ventspils naftas” jurists V.Kokalis, kurš, juridiski būdams arī “Ventspils naftas” valdē un būdams “Ventspils naftas” uzņēmumu jurists, apstiprina, ka darījums ir pareizs. Un ko tad mēs redzam? Mēs redzam, ka tieši tas pats Blažēvičs ir viens no tā paša “Ventrans-Rīga” îpašniekiem. Un te mēs dabūjam izskaidrojumu, kāpēc tas viss var notikt vispār. Kā tas var būt. Paņemsim atkal to uzņēmumu “Puses” un padomāsim, kas tad tur notiek. Atkal tā paša jurista Kokaļa sieva tur ir īpašniece. Varbūt viņa ir kaut kāda šausmīgi liela naftas speciāliste? Varbūt viņa kaut ko sevišķu ir izdarījusi? Nē, bet mums taču ir “Ventspils naftas” valde, ir taču Ekonomikas ministrija, ir taču amatpersonas. Es taču saprotu – vienu varbūt nezina, otru nezina, bet viņas neuzskata par nepieciešamu vispār kaut ko zināt. Tur jau tas trakums. Kad es runāju ar amatpersonām, viņi saka: ziniet, man ir jāpilda, tā teikt, no šejienes līdz šejienei, bet, kas tālāk, mani neinteresē. Tā, kā Raikins teica, – viens šuj pogas, otrs piešuj rokas, bet par uzvalku neviens neatbild. Un tāda sistēma tagad ir izveidota Latvijā. Tieši tāda ir izveidota. Un es neredzu, ka kaut kas te būtu mainījies. Es galīgi to nevaru ieraudzīt.
    Ļoti žēl, ka tieši tā notiek. Redziet, vajag taču mazdrusciņ pasēdēt un papētīt, kas tā tāda ir – “Lattransnafta”, kas tie ir, kas nemaksā, un tā tālāk. Nu, paņemsim kaut vienu cilvēku: tas pats Vladimirs Krastiņš, kurš ir tas, kas naudu neatdod un kas nelikumīgi izmanto to atlaidi. Viņš ir SIA “Ventrans-Rīga” dibinātājs, akciju sabiedrības “Ventrans” prezidents, “Ventrans” terminālu īpašnieks, “Naftas parks-100” arī 30 procenti. Un pēdējais – SIA “Lattransnafta”. Tai “Software House Zürich” uzdāvina 426 daļas. Jūs saprotiet – te jauni uzvārdi un jaunas firmas neparādās. Tie ir vieni un tie paši cilvēki un vienas un tās pašas firmas, kuri nav atdevuši valstij parādus – 13 miljonus, kuri ir nelikumīgi saņēmuši atlaides, kuri ir izmantojuši visi to un to. Varētu abstrakti runāt. Varbūt viens domā tā, otrs domā tā. Bet tur ir šausmīgi konkrēta substance – tā ir nauda. Tā nekur nav pazudusi. Tā fiziski nevar pazust, tā nav sadedzināta. Tā “sçž” kādam kabatā. Un pats interesantākais ir tas, ka tieši šis fakts nosaka arī tālāk visu politiku un darbību. Un mēs domājam, ka Saeimai, tieši otrādi, jānosaka tai sistēmai kaut kāda barjera, lai vairs nebūtu tā. Tāpēc, jūs saprotiet, biznesā notiek tā: ja tu man nesamaksā parādus un vienu reizi mani apmāni, tad es otro reizi ar tevi nestrādāju. Kāpēc valsts atļauj sevi šmaukt – vienu reizi, otro reizi, trešo reizi un ceturto reizi? Kāpēc tā notiek? Kur ir palikuši visi tie mūsu tiesībsargājošie orgāni? Varbūt viņi kaut ko nezināja, varbūt viņiem nav aizsūtīti dokumenti? Nē, viss ir aizsūtīts. Un es negribu teikt, ka viens ir nelietis vai zaglis vai ka otrs ir nelietis vai zaglis. Man ir viens vienīgs jautājums – kur ir nauda? Nauda ir jāatnes un jānoliek. Tā ir paņemta no mūsu bērniem, no mūsu mātēm, no mūsu vecāmmātēm. Tas ir ļoti konkrēti. Tā nav nekur pazudusi. Tā ir te. Un vienīgais, ko es biju prasījis Prokuratūrai, – lai tā atdod valstij valstij pienākošos naudu. Un tieši to tā nav izdarījusi. Tās ir viņu – tiesībsargājošo orgānu – tiesības pēc tam domāt, kurš ir vainīgs un kurš ir nevainīgs. Nemaz netaisījos iejaukties tieslietās, Prokuratūras darbā un tā tālāk. Izmeklēšanas komisija nekad to nav darījusi. Izmeklēšanas komisija vienmēr ir vērsusi Prokuratūras, Valsts kontroles vai kāda cita orgāna uzmanību uz to, ka tiešām ir jādara kaut kas.
    Sēdes vadītājs. Deputāt Bukovski, ir laiks beigt!
    I.Bukovskis. Es atvainojos! Spriežot pēc Kārtības ruļļa, referents var runāt stundu.
    Sēdes vadītājs. Jūs aizmirsāt, ka referātu jūs jau esat teicis.
    I.Bukovskis. Labi, paldies.
    Sēdes vadītājs. Lūdzu!
    Godātie deputāti! Es paziņoju, ka debates ir izbeigtas. Par dokumentiem, kuri ir iesniegti. Dokuments nr.727, dokuments nr.876, dokuments nr. 882. Lūdzu, paņemiet šos trīs dokumentus! Jānis Lagzdiņš atsauca savu parakstu dokumentam nr. 876 un aicināja balsot par dokumentu nr. 882. Patstāvīgā priekšlikuma iesniedzēji var to ņemt atpakaļ, tomēr katram deputātam ir tiesības šo priekšlikumu uzturēt spēkā, ja to atbalsta vismaz 10 deputāti. Atbalsts priekšlikumam izsakāms balsojot. Tā kā citi deputāti nav atsaukuši savus parakstus, atbalstu šim priekšlikumam, dokumentam nr. 876, mēs izsacīsim balsojot. Tātad pietiek, ja kāds no šiem 10 deputātiem ir “par”, lai šis dokuments atkal būtu spēkā, es tā saprotu Kārtības rulli.
    Godātie kolēģi, ar šiem dokumentiem ir saistītas nedaudzas problēmas, un es gribētu, lai mums visiem būtu skaidrība balsojot un izvērtējot. Es domāju, ka, savu attieksmi izvērtējot un balsojot, par to ir jābūt skaidrībā. Es nosaukšu jums dažus Kārtības ruļļa pantus. Paņemiet grāmatiņu! Paskatieties, lūdzu, 150. pantu, kurš atrodas aiz virsraksta “Saeimas komisijas”. Pants skan šādi: “Atsevišķu likumdošanas uzdevumu veikšanai Saeima var izveidot speciālas komisijas. Saeimai jāieceļ noteiktiem gadījumiem parlamentārās izmeklēšanas komisijas, ja to pieprasa ne mazāk kā viena trešdaļa deputātu. Priekšlikumi par šādas komisijas izveidošanu izskatāmi tuvākajā Saeimas kārtējā sēdē.” Savu atzinumu par Saeimas Izmeklēšanas komisijas galaziņojumu pati Saeimas Izmeklēšanas komisija, manuprāt, tiešām varētu iesniegt projekta veidā, to komisija arī ir izdarījusi, bet, lai saskaņā ar nupat nolasīto Kārtības ruļļa nolasīto pantu tā tiešām būtu Izmeklēšanas komisija, kā šeit ierosina Saeimas bijusī Izmeklēšanas komisija, ir jābūt vienas trešdaļas deputātu pieprasījumam. Ar balsošanu to izlemt nevar. Tie gadījumi, kad var izlemt ar balsošanu, ir paredzēti Kārtības rullī.
    Nākamais. Gan pirmais, gan otrais Deputāta Lagzdiņa priekšlikums attiecas uz komisijas iesniegtā projekta lemjošo daļu kā papildinājums vai grozījums, faktiski gan viens, gan otrs: papildinājums-grozījums. Tātad varētu domāt, ja Saeima pieņem ar tādu… Es tagad jums izsaku savu viedokli, es neaicinu ne uz kādu balsošanu. Ja Saeima pieņem vienu vai otru papildinājumu-grozījumu, kuru ir izteicis deputāts Lagzdiņš un kuru pārējie deputāti ir parakstījuši, tad šī pretruna ar 150.pantu zūd, kā jūs saprotat. Jo atsevišķu likumdošanas uzdevumu veikšanai var izveidot speciālas komisijas; šeit gan ir teikts, ka vajag izveidot speciālu Saeimas komisiju, kas gan izstrādās likumdošanas aktus, gan arī veiks parlamentāru uzraudzību pār to izpildi. Tātad tā pretruna ar 150.pantu zūd. Tāda nu ir tā situācija. Tāpēc vispirms vajadzētu balsot par to, vai deputāti uztur spēkā deputāta Lagzdiņa priekšlikumu – dokumentu nr.876, proti, lemjošo daļu izteikt šādā redakcijā: “Izveidot speciālu Saeimas komisiju, kas izstrādās likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veiks parlamentāro uzraudzību pār to izpildi. Komisija izveidojama, iespēju robežās ievērojot frakciju proporcionālās pārstāvības principu.” Ja šis iesniegums tagad saņems no Saeimas 10 balsis, tad tas saskaņā ar Kārtības ruļļa 118.pantu… Izlasiet 118.pantu! Ja viens deputāts ir priekšlikumu atsaucis, bet pārējie nav atsaukuši, tad Saeima balso. Un, ja ir 10 balsis, tas paliek. Tātad es vienkārši jums pasaku, kāda ir situācija. Vispirms balsosim par dokumentu nr. 876, vai tas paliek spēkā kā iesniegums, kā priekšlikums. Ja tas paliks, sēdes vadītājam būs tiesības likt par to balsot kā par papildinājumu, lemjošās daļas grozījumu, priekšlikumu – izteikt lemjošo šādā redakcijā.
    Tas dos tiesības balsot par šo priekšlikumu, un atkarībā no balsojuma tad ir jābalso arī par nākamo – deputāta Ābiķa un pārējo deputātu iesniegto: uzdot Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai izstrādāt likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veikt parlamentāro uzraudzību pār to (kā Lagzdiņa kungs teica). Arī šis ierosinājums par papildinājumiem un grozījumiem attiecas uz lemjošo daļu. Vai es daudzmaz par procedūru nevaru runāt, deputāt Bukovski? Neparedz Kārtības rullis. Var runāt tikai par procedūras pārkāpumiem, ja sēdes vadītājs ir pārkāpis procedūru. Deputāt Bukovski, ja jums ir ļoti konkrēts priekšlikums, kā lieta tālāk virzāma, lūdzu, runājiet! Bet, ja jūs runāsiet par kaut ko citu, man būs jāpārtrauc jūs. Lūdzu! Igors Bukovskis – “Saskaņa Latvijai”.
    I.Bukovskis (SL).
    Es piedāvāju balsot par dokumentu nr.876, nav problēmas. Neizslēdzot komisijas priekšlikumu, un tas tā pagaidām sakrīt? Jā? Un bez tam es piedāvāju nobalsot par šito kā papildinājumu komisijas priekšlikumam, kā tādu, kas neizslēdz komisijas priekšlikumu, un abus divus priekšlikumus nobalsot kopā, un tas būs viens lēmums.
    Sēdes vadītājs. Godātie kolēģi, man ir ļoti grūti komentēt, kad izskan tikai priekšlikums – “ðito”, taču es apmēram sapratu lietas būtību. Bet diemžēl tā nedrīkst, jo katrs iesniegums ir iesniegts rakstveidā un to attiecīgi pārveidot un kaut ko citādu ierosināt es nevaru, tāpēc man diemžēl jānoraida jūsu priekšlikums. Kaut gan arī es līdz galam to nesapratu, bet tā ir varbūt tiešām mana lieta. Lūdzu zvanu! Pēc šiem emocionālajiem mūsu komentāriem vēlreiz ļoti īsi pateikšu secību. Vispirms būs balsojums par dokumentu nr. 876, lai noskaidrotu, vai 10 deputāti to atbalsta. Lūdzu, balsosim par priekšlikumu atbalstīt dokumentu nr.870, iesniegumu nr.876, kurā deputāti ierosina izveidot speciālu Saeimas komisiju, kas izstrādās likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veiks parlamentāro uzraudzību pār to izpildi; komisija izveidojama, iespēju robežās ievērojot frakciju proporcionālās pārstāvības principu. Balsosim par atbalstu šim iesniegumam! Balsojam. Lūdzu rezultātu! Par – 18, pret – 26, atturas – 28. Līdz ar to dokuments atgūst savu iesnieguma spēku, jo saskaņā ar 118.pantu tiešām… Jūs smaidāt. Es vienkārši nolasīšu, lai nebūtu pārpratumu: “Patstāvīgā priekšlikuma iesniedzēji var ņemt to atpakaļ,” – tātad Lagzdiņa kungs to ņēma atpakaļ, – tomēr katram deputātam ir tiesības šo priekšlikumu uzturēt,” – pārējie deputāti to neatsauca, – “ja to atbalsta vismaz 10 deputāti.” Atbalsts priekšlikumam izsakāms balsojot. Tas ir pabeigts etaps. (No zāles deputāts I.Bukovskis: “Pirmā iesniedza komisija!”)
    Nākamais ir balsojums par šo – tagad jau pilntiesīgu – iesniegumu, jo tagad ir jābalso iesniegšanas kārtībā. Deputāt Bukovski, es centos izskaidrot, tas ir papildinājums un grozījums, tas ir akadēmisks variants, kā no Saeimas precedentu vēstures (atcerieties, ka “Tçvzemei un brīvībai” lēmuma projektu papildināja ar vienu punktu, un šis viens papildinājuma punkts apturēja piecu deputātu mandātu darbību). Vienkārši, lai jums būtu skaidrība: šis iesniegums, protams, ja to akceptēs, izmainīs jūsu iesniegto priekšlikumu, bet šī izmaiņa notiek divos balsojumos: ja šis iesniegums gūst atbalstu un ja pēc tam kopumā lēmuma projekts (nu, tad jau tas ir lēmums) tiek nobalsots un arī gūst atbalstu. Tātad vispirms tiks balsots par dokumentu nr.876, es to jums nolasīju. Pēc tam tiks balsots par dokumentu, kurš arī ir papildinājums un grozījums. Kā teica deputāts Lagzdiņš: uzdot Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai izstrādāt likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veikt parlamentāro uzraudzību pār to izpildi. Lūdzu zvanu! Pirms katra balsojuma es jums nolasīšu tekstu. Tagad būs balsojums par dokumentu nr.876 – lemjošo daļu izteikt šādā redakcijā: “Izveidot speciālu Saeimas komisiju, kas izstrādās likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veiks parlamentāro uzraudzību pār to izpildi. Komisija izveidojama, iespēju robežās ievērojot frakciju proporcionālās pārstāvības principu.” Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu! Par – 22, pret – 30, atturas – 29. Nav pieņemts.
    Nākamais balsojums arī būs par lemjošo daļu – izteikt to šādā redakcijā: “Uzdot Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai izstrādāt likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veikt parlamentāro uzraudzību pār to izpildi.” Lūdzu, balsosim! Lūdzu rezultātu! Par – 60, pret – 7, atturas – 12. Šis papildinājums un grozījums ir pieņemts. Un tagad, lūdzu, balsosim par lēmumu kopumā! Es jums to nolasīšu: “Noklausījusies parlamentārās Izmeklēšanas komisijas Latvijas Republikas Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izvērtēšanai galaziņojumu, Saeima nolemj: uzdot Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai izstrādāt likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veikt parlamentāro uzraudzību pār to izpildi.” Lūdzu, balsosim! Balsojam. Lūdzu rezultātu! Par – 57, pret – 9, atturas – 8. Lēmums ir pieņemts.
    Izskatām nākamo likumprojektu – “Grozījumi likumā “Par ugunsdrošību””. Atbildīgā ir Aizsardzības un iekšlietu komisija. Runās Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Ivars Silārs – “Latvijas ceļš”.
    Godātie deputāti! Visi – gan amatos esošie, gan citi mūsu viesi, valdība! Esiet tik laipni – vai nu pārrunas turpiniet blakus telpā, vai ieņemiet savas vietas un veltiet visu uzmanību ziņojumam!
    I.Silārs (LC).
    Cienījamais priekšsēdētāj, godājamie kolēģi! Lūdzu jūs paņemt dokumentu nr.626 un arī dokumentu nr.706. Kā redzat, Prezidijs, šo likumprojektu novirzot izskatīšanai komisijai, kā atbildīgo bija nozīmējis Tautsaimniecības, agrārās un reģionālās politikas komisiju, taču, tā kā Ugunsdzēsības departaments vēl pagaidām atrodas Iekšlietu ministrijas sastāvā, tad mēs, abas komisijas, vienojāmies, ka galu galā šis jautājums būtu jāskata un jāreferē par to Aizsardzības un iekšlietu komisijai. Tātad tiek piedāvāts izdarīt likumā “Par ugunsdrošību” grozījumu – aizstāt 18.panta pirmajā daļā vārdus “pastāvīgos iedzīvotājus” ar vārdu “pilsoņus”. Mūsu komisija atbalsta šo normu, tātad tā nosaka to, ka turpmāk Ugunsdzēsības departamentā darbā varēs pieņemt tikai pilsoņus. Kā redzat, šis noteikums, līdzīgi kā likumā par policiju, neattiecas uz tiem, kuri jau pilda darbu līdz šim, bet tikai uz tiem, ko pieņems no jauna. No jauna var pieņemt tikai pilsoņus. Mēs šo priekšlikumu atbalstām un aicinām arī jūs atbalstīt to pirmajā lasījumā.
    Sēdes vadītājs. Vai debatēs ir pieteikušies? Nav. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par ugunsdrošību”” (par kuru tikko mums ziņoja Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Ivars Silārs) pieņemšanu pirmajā lasījumā! Balsojam. Lūdzu rezultātu! Par – 52, pret – 3, atturas – 1. Pieņemts pirmajā lasījumā. Nosakiet, lūdzu, priekšlikumu iesniegšanas termiņu!
    I.Silārs. Paldies. Ja jums būtu kādi citi priekšlikumi, lūdzu tos nedēļas laikā iesniegt komisijai.
    Sēdes vadītājs. Līdz 15.septembrim. Vai ir citi priekšlikumi? Nav. Tātad nebalsojam. Saeima pieņem lēmumu iesniegt priekšlikumus par šo likumprojektu līdz 15.septembrim. Lūdzu, tālāk!
    Likumprojekts “Grozījumi likumā “Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu””.
    I.Silārs. Cienījamie kolēģi, šeit ir priekšlikums, kuru ir izstrādājusi Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija, saskaņojot esošās normas ar pieņemto likumu par pašvaldībām. Aizsardzības un iekšlietu komisijai nekādu iebildumu nav, tā atbalsta to un aicina arī jūs atbalstīt šo likumprojektu pirmajā lasījumā.
    Sēdes vadītājs. deputāti nav pieteikušies runāt. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par Latvijas Republikas obligāto valsts dienestu”” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Balsojam. Rezultātu! Par – 50, pret – nav, atturas – 2. Pieņemts. Lūdzu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu.
    I.Silārs. Ja ir kādi priekšlikumi, lūdzu iesniegt tos līdz 14.septembrim.
    Sēdes vadītājs. Vai pret 14.septembri ir kādas iebildes, citi priekšlikumi? Nav. Saeima pieņem lēmumu noteikt priekšlikumu iesniegšanas termiņu – 14.septembri.
    Nākamais – likumprojekts “Grozījumi likumā “Par Latvijas Republikas civilo aizsardzību””.
    I.Silārs. Šeit līdzīgā kārtā Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija ir iesniegusi priekšlikumus, balstoties uz pieņemto likumu par pašvaldībām. Arī pret šiem priekšlikumiem komisijai nekādu iebildumu nav. Mēs esam saņēmuši priekšlikumu arī no Civilās aizsardzības centra, bet to mēs iestrādāsim, gatavojot otro lasījumu. Tādēļ, ja kādam no kolēģiem būtu savi priekšlikumi, lūdzu iesniegt tos līdz 14.septembrim, bet pašreiz aicinu vispirms nobalsot – atbalstīt likumprojektu pirmajā lasījumā.
    Sēdes vadītājs. Lūdzu uzmanību! Vai debatēs runāt ir pieteicies kāds deputāts? Nav. Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Grozījumi likumā “Par Latvijas Republikas civilo aizsardzību”” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Balsojam. Lūdzu rezultātu. Par – 51, pret – nav, 2 – atturas. Pieņemts.
    I.Silārs. Es atkārtoju savu lūgumu. Tātad: ja būtu kādi labojumi, lūdzu iesniegt tos līdz 14.septembrim.
    Sēdes vadītājs. Vai pret priekšlikumu iesniegšanas termiņu – 14.septembri – ir iebildes? Nav. Saeima akceptē šo termiņu.
    I.Silārs. Tagad, cienījamais priekšsēdētāj, man ir lūgums – saskaņojuši šo jautājumu kopā ar Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas priekšsēdētāju Lagzdiņa kungu, mēs gribētu, lai tiktu izskatīti pašreiz visi Aizsardzības komisijai nodotie likumprojekti, kuri tālāk seko vienā blokā sarakstam pa vidu. Lagzdiņa kungam nebija iebildumu, ka mēs vispirms izskatām visus Aizsardzības komisijā iesniegtos likumprojektus.
    Sēdes vadītājs. Godātie deputāti, mums ir jākceptē šis priekšlikums, kuru jūs tikko dzirdējāt. Vai kāds vēlas runāt? Nevēlas. Lūdzu, balsosim par izmaiņām mūsu darba kārtībā – izmainīt jautājumu secību, lai izskatītu vispirms…
    I.Silārs. Tādā gadījumā es lūdzu samainīt tos vietām, konkrēti, punktu 13. ar 17 un tagad skatīt 17. Un tad skatīsim darba kārtības 13. punktu – likumprojektu “Par valsts apdrošināšanas uzraudzību”.
    Sēdes vadītājs. Jā. Priekšlikums – tagad izskatīt likumprojektu “Par valsts aizsardzību”. Un, kad kārta pienāks likumprojektam “Par valsts apdrošināšanas uzraudzību”, izskatīt to kā darba kārtības 17. punktu. Es atvainojos, ka es tā sarežģīju jums šo kārtību. Balsosim par šo priekšlikumu! Lūdzu rezultātu! Ir 45. Ir, jā. Lēmums ir pieņemts.
    I.Silārs. Paldies. Cienījamie kolēģi, es aicinu jūs būt ļoti uzmanīgiem, jo es jums ziņošu par mūsu valstij ārkārtīgi svarīgu un nepieciešamu likumu – likumu “Par valsts aizsardzību”. Atklāti sakot, mani izbrīna tas, ka šis likumprojekts ir iekļauts darba kārtībā, bet nav klāt Valsts prezidenta, kurš ir Nacionālās drošības padomes priekšsēdētājs (Starpsauciens no zāles: “Vajadzēja uzaicināt!”) un kurš atbilstoši Satversmei ir Valsts bruņoto spēku augstākais vadonis. Tiem, kam ir uzlikta politiskā atbildība, ir jābūt pietiekami informētiem par to, par ko šo atbildību viņi ir uzņēmušies. Mums, parlamenta deputātiem, ir politiskā atbildība arī par valsts aizsardzību. Diemžēl deputātiem ļoti bieži nav pietiekami daudz laika, lai pārzinātu valsts aizsardzības problēmas. Tādēļ arī tiek izveidotas parlamentos aizsardzības komisijas. Un arī mūsu komisija, apspriežot šo likumprojektu, ko iesniedzis Saeimai Ministru kabinets, vispirms izveidoja lietpratēju grupu, kurā bija pārstāvji no Aizsardzības ministrijas, Aizsardzības spēkiem, Zemessardzes, Drošības dienesta, un viņi strādāja pie Ministru kabineta iesniegtā likumprojekta. Kā redzat no pievienotā dokumenta, nr.777, tad, lai vienkāršāk būtu jums visiem orientēties šajā mūsu valstij svarīgajā likumprojektā, mūsu komisija uzskatīja par nepieciešamu jau pirms šā pirmā lasījuma sagatavot savu variantu otrajam lasījumam, kurš nebūtu alternatīvs variants, bet kurš atbilstoši visu Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienību uzskatiem sakārtotu šo likumprojektu tā, lai tas būtu pieņemams visiem. Es gribu vērst jūsu uzmanību uz atsevišķiem, mūsuprāt, ļoti svarīgiem mezgla punktiem, ar kuriem jūs varēsit iepazīties līdz otrajam lasījumam. Taču mēs uzskatījām par nepieciešamu jums norādīt uz tiem. Kā redzat, šeit ir pats likumprojekts savādāk sakārtots pa nodaļām. Bet pats būtiskākais ir tas, ka šeit ir precizēta valsts varas un pārvaldes institūciju kompetence valsts aizsardzības vadīšanā. Es gribu jums paskaidrot, kur ir tās pamatatšķirības. Tādēļ lūdzu atšķirt 4.lapaspusi, kur ir 11.pants, kurā ir runa par Saeimas kompetenci valsts aizsardzības vadīšanā. Jūs varat salīdzināt ar Ministru kabineta piedāvāto, kas ir redzams 8.lapaspusē

  4. Русский мир saka:

    Генерал ФСБ Угрюмов весной 2000 после выборов Путина сказал: “Нам пришлось взорвать дома, чтобы посадить его в Кремль, сколько же придется пролить крови, чтобы его оттуда убрать?”.
    После этой сентенции Угрюмов не прожил и пару месяцев.
    Факты:
    Генерал Лебедь, кандидат в Президенты – авиакатастрофа.
    Генерал Трошев, командующий на Кавказе – авиакатастрофа.
    Генерал Баранов тяжело ранен.
    Генерал Романов – тяжело ранен в покушении при подготовке договора о мире.
    Генерал Рохлин – убит, за убийство была осуждена жена.
    Генерал Шаманов – ранен в автокатастрофе.
    Генерал Дубров – погиб под электричкой на перроне.
    Генерал Дебашвили – тело найдено на улице Москвы.
    Генерал Гусев – погиб в автокатастрофе.
    Генерал Баранников – скоропостижно умер, получив пакет.
    Генерал-майор Виктор Чевризов, бывший начальник разведуправления главкомата внутренних войск МВД – убит в Москве. По официальной версии, он якобы сам пустил себе пулю в голову из наградного пистолета в подъезде собственного дома……

    ———————-

    Kurš gan spēs saskaitīt, cik Latvijā cilvēki nogalināti?

  5. informācija saka:

    turpinājums iepriekšējam (nobeigums)

    I.Silārs. Paldies. Cienījamie kolēģi, es aicinu jūs būt ļoti uzmanīgiem, jo es jums ziņošu par mūsu valstij ārkārtīgi svarīgu un nepieciešamu likumu – likumu “Par valsts aizsardzību”. Atklāti sakot, mani izbrīna tas, ka šis likumprojekts ir iekļauts darba kārtībā, bet nav klāt Valsts prezidenta, kurš ir Nacionālās drošības padomes priekšsēdētājs (Starpsauciens no zāles: “Vajadzēja uzaicināt!”) un kurš atbilstoši Satversmei ir Valsts bruņoto spēku augstākais vadonis. Tiem, kam ir uzlikta politiskā atbildība, ir jābūt pietiekami informētiem par to, par ko šo atbildību viņi ir uzņēmušies. Mums, parlamenta deputātiem, ir politiskā atbildība arī par valsts aizsardzību. Diemžēl deputātiem ļoti bieži nav pietiekami daudz laika, lai pārzinātu valsts aizsardzības problēmas. Tādēļ arī tiek izveidotas parlamentos aizsardzības komisijas. Un arī mūsu komisija, apspriežot šo likumprojektu, ko iesniedzis Saeimai Ministru kabinets, vispirms izveidoja lietpratēju grupu, kurā bija pārstāvji no Aizsardzības ministrijas, Aizsardzības spēkiem, Zemessardzes, Drošības dienesta, un viņi strādāja pie Ministru kabineta iesniegtā likumprojekta. Kā redzat no pievienotā dokumenta, nr.777, tad, lai vienkāršāk būtu jums visiem orientēties šajā mūsu valstij svarīgajā likumprojektā, mūsu komisija uzskatīja par nepieciešamu jau pirms šā pirmā lasījuma sagatavot savu variantu otrajam lasījumam, kurš nebūtu alternatīvs variants, bet kurš atbilstoši visu Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienību uzskatiem sakārtotu šo likumprojektu tā, lai tas būtu pieņemams visiem. Es gribu vērst jūsu uzmanību uz atsevišķiem, mūsuprāt, ļoti svarīgiem mezgla punktiem, ar kuriem jūs varēsit iepazīties līdz otrajam lasījumam. Taču mēs uzskatījām par nepieciešamu jums norādīt uz tiem. Kā redzat, šeit ir pats likumprojekts savādāk sakārtots pa nodaļām. Bet pats būtiskākais ir tas, ka šeit ir precizēta valsts varas un pārvaldes institūciju kompetence valsts aizsardzības vadīšanā. Es gribu jums paskaidrot, kur ir tās pamatatšķirības. Tādēļ lūdzu atšķirt 4.lapaspusi, kur ir 11.pants, kurā ir runa par Saeimas kompetenci valsts aizsardzības vadīšanā. Jūs varat salīdzināt ar Ministru kabineta piedāvāto, kas ir redzams 8.lapaspusē. Šeit mēs esam paredzējuši, ka Saeima pieņem valsts aizsardzībai nepieciešamos likumdošanas aktus (nevis tā, kā Ministru kabinets piedāvāja, – ka izveido valsts aizsardzībai nepieciešamo likumdošanas aktu sistēmu).

    Tāpat mēs esam ierakstījuši to, kas nebija līdz šim, – ka pēc Valsts prezidenta priekšlikuma “ieceļ amatā uz 4 gadiem vai atbrīvo no ieņemamā amata Nacionālo bruņoto spēku komandieri”.

    Un kas, mūsuprāt, ir ārkārtīgi svarīgi, bet ko bija ignorējis Ministru kabinets, tas ir, ka Saeimai, kā redzat 11.panta 9.punktā, ir jālemj par Nacionālo bruņoto spēku vienību izmantošanu ārpus valsts teritorijas. Jo, ja mēs veidojam Baltijas bataljonu – un mēs to veidojam, un tam būs jābūt gatavam veikt noteiktus pienākumus Apvienoto Nāciju Organizācijas uzdevumā ārpus valsts teritorijas -, tad, protams, par katru atsevišķu gadījumu lēmums būs jāpieņem šeit, Saeimā. Un tādēļ, mūsuprāt, bija ārkārtīgi nepieciešams to ierakstīt šajā likumprojektā.

    Nākamais – 5.lapaspusē 12.pants, kurā ir runa par Valsts prezidentu. (Ministru kabineta priekšlikumā tas ir 18.pants.)

    10.lapaspuse. Šeit nepamatoti bija izlaists tas, kas ir ierakstīts Satversmē, -ka Valsts prezidents izsludina kara stāvokli Satversmē noteiktajā kārtībā. Un svītrojam to normu, ka var izveidot Nacionālo bruņoto spēku komiteju. Tāda nav paredzēta, nekas tāds netika atšifrēts arī Ministru kabineta iesniegtajā likumprojektā, un tādu arī mēs neparedzam savā projektā.

    Tālāk ir runa par Ministru kabinetu. Tas ir 13.pants Aizsardzības un iekšlietu komisijas iesniegtajā variantā un 19. pants – Ministru kabineta priekšlikumā. Šeit mēs izdarījām korekcijas, precizējām, jo Ministru kabinets savā variantā bija piedāvājis, ka Ministru kabinets tikai apstiprina valsts aizsardzības plānu. Mūsuprāt, Ministru kabinetam ir jāapstiprina valsts aizsardzības koncepcija, ir jāizstrādā un jārealizē valsts aizsardzības plāns, nevis tas tikai jāapstiprina.

    Un, mūsuprāt, Ministru kabinetam ir arī pēc aizsardzības ministra priekšlikuma jāieceļ amatā un jāatbrīvo no tā Aizsardzības spēku komandieris un štāba priekšnieks.

    Tālāk. Mums ir priekšlikums 14. pantā rakstīt par ministrijām, atšķirībā no tā, ka Ministru kabinets piedāvā tās funkcijas veikt ministriem. Ministrs bez ministrijas neko nav spējīgs izdarīt, tādēļ pamatā pienākumi un uzdevumi valsts aizsardzībā ir ministrijām. Runa ir atsevišķi, protams, par aizsardzības ministru. Un šeit nu es gribu pievērst īpašu uzmanību. Tātad mūsu komisijas redakcijā tas ir 15. pants un Ministru kabineta redakcijā – 21. pants. Es lūdzu katrā ziņā rūpīgi ar šo pantu iepazīties visiem aizsardzības ministra krēsla tīkotājiem vai aizsardzības ministra kandidātiem, rūpīgi iepazīties ar to, kādus pienākumus likums “Par valsts aizsardzību” paredz aizsardzības ministram.

    Kā redzat, atšķirībā no Ministru kabineta piedāvātā varianta, kurā ir tikai 9 apakšpunkti, mūsu iesniegtajā tādu ir 12, un līdz ar to mēs savā projektā esam paredzējuši Ministru kabinetam plašāku pienākumu izpildi.

    Gribu arī vērst jūsu uzmanību uz, mūsuprāt, ļoti nepieņemamu, pilnīgi nepieņemamu normu, kādu Ministru kabinets bija paredzējis sava projekta 27. pantā. Lūdzu atšķirt 13. lappusi, tur jūs redzat Ministru kabineta piedāvātās redakcijas 27. pantu, kurā teikts, ka kara laikā Valsts prezidents un viņam pakļautais virspavēlnieks pārņem valsts varas, pārvaldes un pašvaldību institūciju vadību. Tas nozīmē, ka kara gadījumā Valsts prezidents atlaiž parlamentu, atlaiž valdību un atlaiž pašvaldības, tas ir pilnīgi nepieļaujami. Respektīvi, pie varas nāk militāra hunta, ko ieceļ Valsts prezidents. Tā ir pilnīgi nepieņemama norma, un to mēs no sava projekta svītrojam.

    Kas attiecas uz Nacionālās drošības padomi, mūsu iesniegtajā variantā tas ir 16. pants 8. lappusē, Ministru kabineta iesniegtajā tas ir 17. pants nākamajā lappusē. Kā redzat, mēs Nacionālās drošības padomes funkcijas esam ievērojami sašaurinājuši, jo Nacionālās drošības padome nav ne valsts pārvaldes, ne izpildvaras institūcija. Tā, atbilstoši likumam tajā ietilpst abi Latvijas prezidenti – Valsts prezidents un Ministru prezidents, trīs ministri – ārlietu, aizsardzības un iekšlietu, kā arī divu komisiju priekšsēdētāji – Aizsardzības un iekšlietu komisijas un Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs. Līdz ar to viņi nekādi nevar pildīt to, kas ir paredzēts Ministru kabineta priekšlikumā, viņi nevar vadīt valsts aizsardzības sistēmu. Viņi nevar prognozēt un atklāt iekšējos un ārējos draudus valsts drošībai un iedzīvotāju aizsardzībai, to var izdarīt tikai Satversmes aizsardzības birojs. To nevar nekādā veidā izdarīt Nacionālās drošības padome. Es lūdzu atvainot, es nepieminēju, ka Nacionālās drošības padomes sastāvā ir arī Saeimas priekšsēdētājs.

    Tātad šie manis nosauktie cilvēki nevar prognozēt un atklāt iekšējos un ārējos draudus valsts drošībai. Nacionālās drošības padome nevar arī sagatavot priekšlikumus Saeimai kara stāvokļa vai cita izņēmuma stāvokļa gadījumā. Mūsuprāt, Nacionālās drošības padome var izvērtēt valsts un iedzīvotāju aizsardzības stāvokli, iekšējo un ārējo apdraudējumu, nosacīt iespējamos šā apdraudējuma novēršanas un neitralizēšanas līdzekļus un metodes. Tā tas ir ierakstīts mūsu iesniegtajā variantā.

    Un otrais – veikt Valsts drošības iestāžu likuma 8. pantā noteiktās funkcijas, proti, ieteikt Saeimai apstiprināšanai Satversmes aizsardzības biroja direktoru.

    Situācija ar Nacionālās drošības padomi ir ārkārtīgi sarežģīta, un tā atklājas tikai pašreiz, parādās tās nepilnības, jo mēs šeit esam pieņēmuši likumu par valsts drošības iestādēm, esam pieņēmuši likumu par Satversmes aizsardzības biroju, bet mums nav šā biroja. Kāpēc? Tādēļ, ka tikai viens cilvēks var sasaukt Nacionālās drošības padomi, un tā netiek sasaukta, tā nesanāk un neizskata un neapspriež kandidatūras, un līdz ar to viss šis darbs, šis likumdošanas darbs, ir veltīgs, jo jau otro mēnesi Nacionālās drošības padomes sēdes netiek sasauktas.

    Ar to es šajā reizē varu pielikt punktu, aicinot jūs atbalstīt Ministru kabineta iesniegto likumprojektu pirmajā lasījumā, bet nopietni iepazīties ar abiem priekšlikumiem, kā ar Ministru kabineta, tā arī ar mūsu komisijas sagatavotajām normām, kas ir atšķirīgas no Ministru kabineta izstrādātajām, kuras mēs esam jau sagatavojuši otrajam lasījumam. Bet pagaidām aicinu atbalstīt likumprojektu otrajā lasījumā.

    Sēdes vadītājs. Paldies. Vai deputāti ir pieteikušies debatēs? Nav. Es ceru, ka āmura sitiens nav vajadzīgs, jo deputāti nav pieteikušies debatēs. Jo nevar izbeigt to, kas nav sācies.

    Lūdzu zvanu! Lūdzu, balsosim par likumprojekta “Par valsts aizsardzību” pieņemšanu pirmajā lasījumā! Balsojam. Lūdzu rezultātu! Par – 58, pret – nav, atturas – 4. Pieņemts pirmajā lasījumā. Lūdzu!

    I.Silārs. Paldies, kolēģi! Priekšlikumus otrajam lasījumam lūdzu iesniegt līdz 21. septembrim .

    Sēdes vadītājs. Vai ir citi priekšlikumi? Nav. Līdz ar to Saeima ar savu lēmumu akceptē šo datumu.

    Mums nekādu citu priekšlikumu nav, tāpēc strādājam līdz pulksten 17. Es tikai lūgšu – pat tad, ja būs jau pulksten 17 – nolasīt vienu jautājumu, lai Prezidijam jautājumi nepaliek, bet tiek iesniegti tam, kam tie ir adresēti.

    Tagad – likumprojekts “Par Latvijas Republikas valsts robežu”.

    I.Silārs. Paldies. Aicinu jūs paņemt divus dokumentus – ziemas sesijas dokumentu nr. 82, kas ir Ministru kabineta noteikumi nr. 29, kurus mēs pieņēmām pirmajā lasījumā, un dokumentu nr. 776, kur ir apkopoti labojumi otrajam lasījumam, un pēc tā arī vadīsimies.

    Laikā starp pirmo un otro lasījumu…

    Sēdes vadītājs. Es atvainojos, vienu sekundīti… Vai visi deputāti ir dokumentus paņēmuši? Jā, ir. Lūdzu!

    I.Silārs. Paldies. Tātad dokumentā nr. 776 ir apkopoti visi starplaikā starp pirmo un otro lasījumu saņemtie priekšlikumi, un tur ir arī redzams, kuri ir pieņemti un kuri noraidīti.

    Pirmais tātad ir Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšlikums – izdarīt grozījumus 5. panta 2. punktā, kura teksts bija: “Irbes jūras šaurums un Rīgas jūras līcis ir kopīgi Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas iekšējie ūdeņi”. Tie, protams, nevar būt reizē kopīgi gan Igaunijai, gan Latvijai, tātad tiek svītrots vārds “kopīgi” un paliek, ka “Irbes jūras šaurums un Rīgas jūras līcis ir Latvijas Republikas un Igaunijas Republikas iekšējie ūdeņi”.

    Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir kādas iebildes? Vai ir nepieciešams balsot? Nav. Akceptēts.

    I.Silārs. Tālāk. Mūsu komisijas priekšlikums ir izdarīt grozījumus 10. panta 1. daļā, proti, piedāvātajā tekstā bija teikts, ka ir jāievēro “nepārtrauktas miermīlīgas caurbraukšanas princips”. Nu, miermīlīgs princips vai nu ir, vai nav. Tas nevar būt pārtraukts vai nepārtraukts. Tātad šeit ir svītrots vārds “nepārtrauktas”. Tātad – ievērot “miermīlīgas caurbraukšanas principu”.

    Sēdes vadītājs. Vai deputātiem ir iebildes? Citi priekšlikumi? Nav. Akceptēts.

    I.Silārs. Kas attiecas uz 11. panta 3. daļu, bija LNNK deputātu grupas priekšlikums, kuru mēs bijām spiesti noraidīt tādēļ, ka tas neatbilst robežu kontroles koncepcijai un robežapsardzības koncepcijai. Proti, bija piedāvāta redakcija, ka robežkontroles punktos kontroli veic robežsargi, muitnieki un Pilsonības un imigrācijas departamenta darbinieki. Nu, ja mēs neuzticamies robežsargiem, mums viņi ir jāatlaiž un jāaizvieto ar Pilsonības un imigrācijas departamenta pārstāvjiem, bet nevajadzētu arī dublēt, ka vilcienos ies robežsargs un ies Pilsonības un imigrācijas departamenta pārstāvis un vienlaicīgi pārbaudīs un nodos pases no vienām rokām otrās, un katrs ieliks savu zīmogu. Mūsuprāt, tas nebūtu gluži… tā būtu sarežģīta birokrātija, kura neatvieglotu mūsu valsts robežu kontroli. Tādēļ komisija to noraidīja.

    Sēdes vadītājs. Vārds Viesturam Paulam Karnupam – LNNK! Par 11. panta 3. daļu.

    V.P.Karnups (LNNK).

    Cienījamie kolēģi! LNNK frakcija iesniedza šo labojumu, jo LNNK uzskata, ka vajag iesākt procesu – demilitarizēt mūsu robežpārejas punktus. Varbūt atmodas sākumā un varbūt mūsu valsts neatkarības atjaunošanas sākuma gados bija iemesls, kāpēc mums uz robežas stāv bruņotie vīri ar patšautenēm padusē un kontrolē personas, kas iebrauc un izbrauc no Latvijas. Bet šis laiks ir pagājis. Mums vajadzētu tiešām mēģināt demilitarizēt mūsu valsts robežu, lai robežsargi pilda robežapsardzības principu un “nečupojas” tur pārejas punktos, Ainažos un… varbūt simt metru pa labi vai pa kreisi, kur izbrauc visa kontrabanda un visi nelegālie cilvēki. To neredz, jo viņi visi sēž un kontrolē pases. Nevienā normālā civilizētā valstī bruņotais robežsargs nekontrolē cilvēku iebraukšanu un izbraukšanu no valsts. Un es domāju, ka tāda koncepcija, kas paredz, ka robežsargi ir tie, kas noteiks, vai tā ir derīga vīza, vai tā ir derīga pase, vai tas cilvēks ir saistīts ar migrācijas noteikumiem, ir mazliet absurda un ka vajadzētu dot šādu funkciju tieši tam departamentam jeb tām valsts iestādēm, kuras mēs paši esam radījuši, lai kontrolētu imigrāciju mūsu valstī. Un tā vieta, kur sāk to kontroli, ir nevis Raiņa bulvārī 5, bet Ainažos. Tieši uz robežas. Lai nebūtu atkal tā problēma, ko darīt ar visiem nelegāli iebraukušajiem un kā viņus varētu aizvest atpakaļ uz robežu, no kurienes viņi nāca. Šeit ir acīmredzot tā koncepcija, ka mēs tomēr esam militarizēta valsts, ka ir svarīgs cilvēks ar šauteni un nav svarīgs cilvēks ar prātu un normālām civildienesta iemaņām. Ja mēs skatāmies uz Ziemeļiem un skatāmies, kādā veidā igauņi savu robežpunktu ir sakārtojuši, redzam, ka tur ir tā kārtība, ko es savā laikā, kad man bija tiešās darīšanas šajā jomā, mēģināju iepriekšējā, nē, Godmaņa valdībā ieviest. Un viņiem šī kārtība ir darbojusies vismaz 18 mēnešus, ja ne divus gadus. Tas ir ļoti vienkārši. Ir īsas pierobežas joslas jeb robežas zonas, kur šķērso Latvijas robežu, ir viens robežsargs, kas kontrolē satiksmi, kas var ieiet robežas zonā, un tas ir viss, ko viņš dara. Cilvēks iebrauc robežas zonā, nokārto savus dokumentus pie Imigrācijas pārvaldes, kas ir kompetenta un profesionāla šinī lietā, tad nokārto savus muitas dokumentus, saņem mazo talonu, ka visi dokumenti ir kārtībā, un iedod otrā pusē zonā vienam robežsargam, un tas ir viss. Mums ir vesels bataljons tur, tajā robežu šķērsošanas punktā, bet igauņiem nav. Viņiem ir viens vads, un pārējais bataljons apsargā viņu robežu tur, kur nav robežas šķērsošanas punktu, lai nebūtu kontrabandas, lai nebrauktu iekšā nelegāli imigranti, un dara savu darbu tā, kā tas pienākas robežapsardzei. Robežapsardze apsargā robežu, nevis sēž kontrolpunktā un kontrolē dokumentus. Un es aicinu Saeimu balsot par šo izmaiņu, un cerams, ka mēs tiešām iesim uz normālām valstu attiecībām un ka ārzemnieks, kas brauks uz Latviju, satiks ierēdni, nevis bruņotu zaldātu ar automātu. Paldies par uzmanību.

    Sēdes vadītājs. Deputāts Līgotnis – “Latvijas ceļš”. Lūdzu!

    A.Līgotnis (LC).

    Godātie kolēģi! Tas, par ko nupat runāja Karnupa kungs, ir svarīgs jautājums. Tas ir jautājums par to, kāda valsts institūcija realizē robežu kontroli. Tad, kad šī valdība – Birkava kunga sastādītā valdība – nāca pie varas, tika skatīts šis jautājums tālākā perspektīvā, tieši attiecībā uz šo momentu. Un jau toreiz starp Aizsardzības ministriju un Iekšlietu ministriju radās diskusija, kurai ministrijai vajadzētu realizēt šo svarīgo funkciju. Jau tobrīd mēs panācām savstarpējo vienošanos par to, ka tālākā nākotnē, perspektīvā civilizējot šīs funkcijas veikšanu, ar to būtu jānodarbojas Iekšlietu ministrijas attiecīgajiem dienestiem, izveidojot šīs ministrijas paspārnē robežpoliciju. Taču patlaban Iekšlietu ministrijā pašā notiek daudzas un dažādas sarežģītas reformas, un šī ministrija uz šādu soli pašreiz nav spējīga. Arī Aizsardzības ministrijā rit pārmaiņas – tiek reorganizēts robežapsardzības dienests, pašreiz notiek pāreja no šā dienesta bāzēšanas uz obligātā dienesta karavīriem, šis dienests tiek profesionalizēts. Šīs reformas beigu posms varētu būt 1995.gada beigas un 1996.gada sākums. Šim Aizsardzības ministrijai pakļautajam robežapsardzības karaspēkam ar šo likumu tiek uzdots veikt izziņas funkciju. Tātad šis kļūst pavisam cits, sarežģīts, ļoti profesionāls dienests, un ar Iekšlietu ministriju mums ir panākta vienošanās, ka šī pāreja no Aizsardzības ministrijas uz Iekšlietu ministrijas paspārni varētu teorētiski un praktiski tikt realizēta tad, kad šī reforma pašreizējās Aizsardzības ministrijas paspārnē būtu izdarīta un paveikta pilnībā. Tad, kad šis dienests būs kļuvis profesionāls, tāds, kādu mēs to patlaban veidojam. Protams, šodien ar vienu balsojumu var nobalsot par daudz ko, taču es jūs lūdzu nesagraut to, ko mēs patlaban veidojam, jo Iekšlietu ministrija – iekšlietu ministrs, ja būs nepieciešams, var to apstiprināt – patlaban nav gatava pārņemt šo dienestu savā pārziņā. Tāpēc es lūdzu jūs šo priekšlikumu noraidīt – tā, kā to ir vienbalsīgi noraidījusi Aizsardzības un iekšlietu komisija. Bet es gribu papildus informēt jūs, ka pašreizējā šā likuma panta redakcija pieļauj ne tikai Imigrācijas dienesta veiktu robežkontroli, bet arī dažādu citādu kontroli, kāda atkarībā no nepieciešamības var rasties. Jo šis teksts, kas patlaban ir šinī pantā, ir šāds: “Robežapsardzības punktos nepieciešamības gadījumos tiek veikta arī cita veida kontrole.” Es lūdzu ņemt vērā, ko teica Silāra kungs, un šo priekšlikumu noraidīt.

    Sēdes vadītājs. Godātie deputāti! Frakciju pārstāvji un vadītāji, viņu vietnieki vai pārstāvji tagad dodas uz preses konferenci. Vai jūs pieļaujat tādu iespēju, ka mēs pabeidzam izskatīt 11.panta trešo daļu un nobalsojam, un pēc tam pārtraucam savu darbu? Daži deputāti māj ar galvu, ka nepiekrīt. Līdz ar to deputātam Žīguram būs pirmajam vārds debatēs 15.septembrī. Lūdzu – Ivars Silārs.

    I.Silārs (LC).

    Man ir lūgums, cienījamie kolēģi! Pēc šā priekšlikuma pieliksim punktu, izrunāsim visu par šo priekšlikumu un nobalsojam, un tad darbu pārtrauksim, lai nebūtu tā, ka mēs pametam pusratā vienu priekšlikumu! Es neaicinu jūs pabeigt izskatīt visu likumprojektu, bet tikai šo vienu labojumu, ko mēs iesākām izskatīt.

    Sēdes vadītājs. Ļaujiet to izšķirt ar balsojumu! Priekšlikums ir šāds – pabeigt 11.panta trešās daļas apspriešanu un pieņemt lēmumu. Vēl ir viens runātājs – deputāts Žīgurs. Lūdzu, balsosim par šo priekšlikumu! Balsojam. Rezultātu! Par – 31, pret – 13, atturas – 18. Neizšķirts. Vēlreiz balsosim! Godātais Silāra kungs, jums arī jābalso! Lūdzu rezultātu! Par – 19, pret – 18, atturas – 29. Lēmums nav pieņemts. Līdz ar to šā jautājuma izskatīšanu pārtraucam, jo mums ir jābeidz šīsdienas plenārsēde.

    Lūdzu zvanu reģistrācijai! Pirms tam – vārds Zigurdam Tomiņam. Lūdzu, dodieties uz preses konferenci! Vārds Zigurdam Tomiņam jautājuma nolasīšanai!

    Z.Tomiņš (LZS).

    Deputātu jautājums Ministru prezidentam Valdim Birkavam: “Lûdzu sniegt paskaidrojumus par ziņu, ka Latvijas Republikas vēstniecība Maskavā esot atteikusies piešķirt vīzas tibetiešiem, kuri vēlējās iebraukt Latvijā kā privātas personas uz ielūguma pamata. Vai valdībai jeb Ārlietu ministrijai ir kāds sevišķs iemesls tādā veidā ierobežot ārzemju viesu iebraukšanu? Deputāti Sinka, Dāliņš, Pētersons, Straume, Grīnblats, Prēdele, Rugāte, Lakševics, Kalniņš, Kokins.”

    Sēdes vadītājs. Jautājumu nododam Ministru prezidentam Valdim Birkavam. Reģistrēsimies! Reģistrācija. Lūdzu Saeimas sekretāra biedru Zigurdu Tomiņu nolasīt klāt neesošo deputātu vārdus.

    Z.Tomiņš. Lūgums, lai frakcijas darītu zināmu, kuri no nereģistrējušamies deputātiem atrodas preses konferencē.

    Tātad nav reģistrējušies:

    Aivars Berķis…

    Sēdes vadītājs. Preses konferencē!

    Z.Tomiņš. Olafs Brūvers…

    Sēdes vadītājs. Zālē.

    Z.Tomiņš. Aivars Endziņš,

    Ilga Grava…

    Sēdes vadītājs. Preses konferencē.

    Z.Tomiņš. Māris Grīnblats…

    Sēdes vadītājs. Preses konferencē? Ko saka frakcija? Preses konferencē.

    Z.Tomiņš. Andris Grots,

    Juris Janeks,

    Edvīns Kide…

    Sēdes vadītājs. Preses konferencē, Bresis apgalvo.

    Z.Tomiņš. Aleksandrs Kiršteins,

    Nikolajs Krasohins,

    Aristids Lambergs,

    Larisa Laviņa…

    Sēdes vadītājs. Preses konferencē.

    Z.Tomiņš. Egils Levits,

    Jānis Lucāns,

    Ruta Marjaša,

    Gunārs Meierovics…

    Sēdes vadītājs. Zālē.

    Z.Tomiņš. Andrejs Panteļējevs,

    Andris Rozentāls…

    Sēdes vadītājs. Preses konferencē.

    Z.Tomiņš. Anta Rugāte…

    Sēdes vadītājs. Preses konferencē.

    Z.Tomiņš. Mārtiņš Virsis, Joahims Zīgerists. Paldies par uzmanību.

    Sēdes vadītājs. 8.septembra sēdi paziņoju par slēgtu. Nākamā sēde būs 15.septembrī pulksten 9.00.

    Redaktores: J.Kravale, L.Bumbura

    Mašīnrakstītājas-operatores: S.Bērziņa, B.Strazdiņa, M.Ceļmalniece, I.Kuzņecova

    Korektores: D.Kraule, J.Kurzemniece, S.Stikute

  6. zināšanai saka:

    Aija Barča ir bijusī latviešu valodas skolotāja, kas politiskai karjerai pievērsusies jau 1993.gadā. Tātad politikā jau ir 23 gadus, kas varētu liecināt, ka ir kaut ko vērtīgu paveikusi valsts labā. Pirmo reizi Saeimā tika 1997.gadā no LSDSP saraksta, pēc tam 8.Seimas vēlēšanas netika ievēlēta un bija jānīkst bada maizē, Liepājas sociālajā dienestā un administrācijā gadā nopelnot aptuveni 20 000 LVL (~ 28 500 EUR jeb 2 375 mēnesī). Bet tad 2006.gadā politikas fortūna pavērsās par labu Barčas kundzei, un no Tautas partijas viņa atkal iekļuva Jēkaba ielas kabinetos. Kopš tā laika viņa šo namu nav pametusi, jo vēlētāji viņu dāsni ir atstājuši pūlēties savā vārdā. Tagad viņa pārstāv ZZS.
    Pēc publiski pieejamās informācijas deputāte Barča 13 gados, ko ir pavadījusi Saeimas kabinetos un zālēs, ir nopelnījusi algā 326 160 EUR. Savukārt par sirdsdēstiem, ko viņa ir izcietusi, pametot dzimto Liepāju, kompensācijā par dzīvokļa nomu ir saņēmusi 72 500 EUR. Par šo summu viņa visus gadus, kopš ar liegiem solīšiem ir berzējusi Jēkaba ielas telpu grīdas, ir nomājusi dzīvokli no Teiksmas Kļementjevas, kas, starp citu, ir “Saskaņas” deputāta Andreja Kļementjeva māte. Mēs taču visi zinām, cik maksā dzīvoklis Rīgā. Un kādu tieši dzīvokli ir iespējams iegādāties par 72 500 EUR?
    Un tas nebūt nav viss. Tā kā Barčas kundze vairs nav nekāda jaunā lēdija un viņa ir dikti pūlējusies valsts labā. viņai jau pienākas arī pensija. Un tā arī nav nekāda pieticīgā. Kopš 2006.gada. kad nopelniem bagātajai deputātei tika piešķirts pensionāres statuss, viņai no VSAA budžeta izmaksāti nieka 54 109 EUR. Interesanti, ka desmit gados, kopš Barčas kundze saņem pensiju, viņas pensijas apjoms gadā ir pieaudzis par aptuveni 70%. Vai zināt, kādu pensionāru, kuram tik raženi ir kāpusi pensija?
    Kas no šī visa ir secināms? Tātad, kopš ir pieejamas amatpersonas deklarācijas (tas ir 2000.gads), par darbu Saeimā Barčas kundze no valsts ir saņēmusi gandrīz 400 000 EUR. Šis skaitlis liek uzdot tādu vienkāršu jautājumu: Barčas kundze, ko Jūs esat labu paveikusi Latvijas labā par 400 000 EUR. ja neskaita uzņēmēju kaunināšanu šajā nedēļā?
    Un, lai tā bilde paliktu pavisam šķība un nepatīkama, paņemsim vidējo statistisko algu. kas pēc CSP datiem Latvijā ir 818 EUR (bruto), kas nozīmē, ka par šo algu valsts budžetā mēnesī būtu jānonāk 430,36 EUR. Attiecīgi sanāk, ka, lai viens cilvēks varētu nomaksāt Barčas kundzes politisko darbošanos, viņam būtu jāstrādā 929 mēneši jeb 77 gadi. Bet, ja saņemat noteikto minimālo algu 370 EUR, tad būtu jāstrādā 2162 mēneši jeb 180 gadu.
    Un tagad es teikšu tā – ziniet, Barčas kundze, par saviem darbiniekiem es mēģināšu visu nomaksāt, bet Jūsu izklaides Saeimā es gan nevaru atļauties, tādēļ esiet tik laipna un nolieciet mandātu. Es nevēlos Jūs vairs redzēt!
    Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Augusts Brigmanis pērn nopelnījis aptuveni 130 tūkstošus eiro, kā arī saņēmis vairāk nekā 8000 eiro lielu pensiju, liecina Valsts ieņēmumu dienesta publiskotā amatpersonas deklarācija.

    Politiķis 75 tūkstošus eiro saņēmis kā maksājumu no sev piederošās “Brigmaņa zemnieku saimniecība “PRIEDULE””. Brigmanis arī 43 733 eiro nopelnījis kā atalgojumu par darbu Saeimā un 11 250 eiro par īpašuma izīrēšanu Lielbritānijā. Salīdzinājumam – 2014.gadā Brigmanis no savas zemnieku saimniecības saņēma 95 tūkstošus eiro.

    Tāpat politiķis pērn ir saņēmis 8253 eiro lielu pensiju (688 eiro mēnesī).

    Politiķim ir aptuveni 265 tūkstošu eiro lieli uzkrājumi deviņos dažādos banku kontos, kā arī desmit dažādi zemes īpašumi Jelgavā un Pūrē. Tāpat ZZS līderim pieder zeme un māja Pūres pagastā, kā arī zeme un māja Lielbritānijā, Derbijā. Politiķim lietošanā ir 2007.gada izlaiduma “Nissan X Trail”.

  7. Valdis Freimantāls saka:

    Paldies informācijai!

    Sapratīsim, ka KGB galvenais uzdevums ir sašķelt latviešus!

  8. Aelita saka:

    Es zinu to sajūtu…ja kāds svešinieks pret tevi naidīgs, tas nav tik traki, kā, ja tevi nodod kāds, kas tevi labi pazīst. Es vienkārši no tādiem cilvēkiem novēršos. Varbūt ar tiem ir ticis manipulēts, ko es varu zināt, lai Dievs soda vainīgos. Un pāris reizes redzēju, ka atmaksa nāk.

  9. ugunskrustietis saka:

    Viktors Birze ir klasisks baznīcas rasists, kurus DP fīrē nacionālo spēku vadoņos.Proti;lai tie nacionālie spēki nebūtu bīstami varai
    .
    .
    .
    Admins
    Viktors Birze tieši tāds arī ir- DP iefiltrēts provokators.
    Tēvs krievalodīgais(krievžīds) ! Uzvārds skolas laikā tika nomainīts uz mātes uzvārdu.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.