I. Ronis. Atklāta vēstule “Vienotībai”

temida_baltaTā ir ārprāta apsūdzība visiem Latvijas valsts un latviešu tautas bendēm.

Šis būs LIECĪBAS raksts, kad šie noziedznieki, kuri šeit pieminēti un arī nepieminētie, tiks tiesāti starptautiskā arēnā.

Atmodas laikā ticējām viņiem un piedevām.

Šoreiz vairs tāda kļūda netiks pieļauta !

Visi tiks aizvilkti uz vietu, kuru sauc- KARĀTAVAS !

Alga visiem tiks izmaksāta pēc nopelniem, proti, līdz radniecības desmitajai pakāpei.

30.05.2016      L. Grantiņš

Zaļš, tautastribunals.euI.Ronis. L.Grantiņš.LRTT. Helsinki- 86. RīgaVēsturnieka un sabiedrības mācības skolotāja Dr. Induļa Roņa atklātā vēstule politiskās partijas “Vienotība” biedriem, vietējām nodaļām un 2016. g. jūnija kongresa delegātiem- par katastrofālo tiesisko un politisko krīzi Latvijā, kā arī par to, kā no tās izkļūt.

2016. gada 30. aprīlī.

Ļoti cienītās dāmas un augsti godātie kungi !

Jūs traucē viens no diviem Jauno Brīvības cīņu laika un pirmo neatkarības gadu vadošajiem Latvijas akadēmiskajiem vēsturniekiem, līdzās neapstrīdamajam Latvijas vēsturnieku saimes galvam profesoram Henrikam Strodam. Profesors H. Srods atjaunoja un vadīja  šodien A. Strangas likvidēto Latvijas Universitātes Latvijas vēstures katedru. Savukārt man kopš 1989. gada februārim nācās vadīt Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtu, kuru pēc manas iniciatīvas reorganizēja par Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūtu. Runa iet par to pašu institūtu, kurā pašlaik purina bēdīgi slavenos čekas maisus.

Mani klupšanas akmeņi bija vairāki, kuru dēļ kopš 1997. gada mani rupji padzina no akadēmiskās pasaules, uzliekot aizmugurisku darba aizliegumu profesijā. Motivācija, kāpēc ar mani izrēķinājās tik staļiniskām metodēm, daļēji ir izklāstīta abos pielikuma dokumentos. Par cik mani padzina no akadēmiskās pasaules pašā radošākajā vēsturnieka vecumā, manu publicēto darbu, vienīgās patiesās vēsturnieka personas apliecības, skaits ir ļoti niecīgs- kādi zinātniski raksti, dažas nodaļas kolektīvos darbos un tikai divas grāmatas: Latviešu buržuāzijas politika 1907.- 1914.(1978) un Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā(1994.).

Taču pēdējā grāmata ir sensacionāla vēl šobrīd, jo satur kārtējo Mihaila Gorbačova dāvanu Latvijai, kuram izdevās noturēties pie varas, kamēr Krievijas tautas izdarīja savu brīvu izvēli, kā pēdējais PSRS prezidents viņš atzina mūsu neatkarību. Proti, K. Ulmaņa grāmatā ir publicēti dokumenti un materiāli no Ļaunuma impērijas elles ķēķa- bijušā PSRS KGB Centrālā arhīva Maskavā ar plašu manu ievada eseju par prezidentu- diktatoru Kārli Ulmani Latvijas likteņstundās.

Grāmatā gan ir ieviesusies rupja drukas kļūda, par otro dokumentu un materiālu sastādītāju norādot Artūru Žvinkli, kuram bija ieplānoti nopietni uzdevumi grāmatas sagatavošanas gaitā, kurus viņš noboikotēja, bet darba steigā aizmirsu izsvītrot viņa vārdu. Diemžēl, institūta datorā palika ierakstīti daudzu simtu citu kserokopiju no minētā elles ķēķa– par citiem mūsu represētajiem valstsvīriem- Vilhelmu Munteru, Jāni Balodi, diplomātiem, virsniekiem, arī par armijas komandieri Krišjāni Berķi.

Laikam šodien šīs 4. maija republikai nepieņemamās apsūdzības no datoriem ir izdzēstas, taču pašas čekas arhīva dokumentu kserokopijas, paldies Dievam, ir dzīvas manā mājas arhīvā.

Taču no visiem pēdējo gadu darbiem varu norādīt vienīgi uz interneta publikācijām: e- grāmatu Baltijas Jaunās Brīvības cīņas Latvijā(www.tautastribunals.eu).

Kā arī savu blogu- http://ronis-againstglobalterrorists.blogspot.de/

Par šodienas politiskās krīzes dažiem aspektiem runāju pievienotajā šā gada 19. aprīļa iesniegumā 12 Saeimas prezīdijam, kurš šo iesniegumu atstāja bez izskatīšanas. Pašreizējo krīzi Latvijā uzskatu par katastrofālu, taču ar lielām pozitīvām potencēm. Proti, atjaunotās neatkarības 25 gadu laikā būtībā Latvijā ir izveidota ideāla valsts iekārta, ir labi bruņotie spēki, labs policijas zemākās un vidējā līmeņa sastāvs, daudz maz pieņemama varbūt būtu drošības policijas specvienību daļa cīņai pret terorismu, pārējā specdienestu daļa ir gan reorganizējama, gan reformējama.

Šie lielie pozitīvie panākumi kļuva iespējami vienīgi pateicoties vārda, preses un sirdsapziņas brīvībai, kuru gan aizvien jūtamāki cenšas ierobežot.

Smagākās reformas prasa Latvijas tiesiskās sistēmas- nepieciešama dziļa, rūpīgi pārdomāta un izdiskutēta tiesu reforma, jālikvidē pēdējie sovjetiskie atavismi, kā ģenerālprokuratūra. Uz KGB darbinieku bāzes izveidotais KNAB ir reorganizējams, attīrāms no neototalitārajiem elementiem un pievienojams kriminālpolicijai.

Taču šīs lietas normalizētos apstākļos ir viegli sakārtojamas.

Visfundamentālākās reformas prasa Latvijas Ceļa iedibinātais dominējošais privātkapitālistiskais modelis tautsaimniecībā, kura vienīgā un galvenā interese taču ir peļņas gūšana. Tas arī radīja šodienas totālo tautsaimniecības krīzi, kad piespiedu ekonomiskā emigrācijā jau ir devušies vairāk Latvijas cilvēku, nekā 1944- 1945. gadā aizbēga uz Rietumiem. Ja visu turpinās kā līdz šim, tad pēc 10 gadiem Latvijā palikušajiem latviešiem būs jāmācās arābiski, jo privātajam biznesam pašreizējās bēgļu straumes no Vidusjūras Āfrikas krasta ir īstā debess manna- faktiski neizsmeļamas ārkārtīgi lēta darba spēka rezerves.

Taču izeja ir, pie tam ļoti reāla un tūlītēji realizējama. Neviena Eiropas Savienības regula neaizliedz valstij nodarboties ar sociālo biznesu darbu vietu radīšanas interesēs. Taču nav bijusi un nav politiska griba strādāt tautas un valsts labā ! Centrālā Statistikas pārvalde, kura slēpj slēpto bezdarbu, būtu nekavējoties izdzenājama uz visām 4 debess pusēm. Bezdarba dēļ Latviju jau ir pametusi teju trešdaļa darba spējīgo iedzīvotāju. Katru dienu mēs zaudējam savus cilvēkus aizvien vairāk un vairāk.

Latvijā patiesi nav darba !

Daudz maz pieņemamie statistiskie rādītāji vairāk ir statistiķu radošās iztēles auglis.

Žurnālisti, trīcot par savu plāno aldziņu, staigā melnās brillēs un sakās neko nezinot par šizofrēnisko vājprātu varas gaiteņos, kas noveda Latviju pie šodienas krīzes, kura iet dziļumā un platumā katru mīļu baltu dieniņu !

Secinājumu var izdarīt tikai vienu- nomaināms varas gaiteņu personālsastāvs ar kompetentām amatpersonām, kuras nevis lāpīs veco ielāpu deķīti, bet beidzot sāks strādāt atbilstoši Satversmes likumu, normatīvo aktu un veselā saprāta prasībām !

VIENOTĪBA šo attīrīšanās procesu ir uzsākusi, kas pierāda tās darītspēju.

2013. gada 25. martā, sasniedzot 70 gadu vecumu, pārtraucu savu politisko darbību, kuru uzsāku 1966. gadā, iestājoties Latvijas Komunistiskajā partijā, kur pieslējos eirokomunistiskajam spārnam Ivara Ķesbera vadībā. Tieši viņš ar savu domubiedru grupu un ar patiesi dzelžainu tautas atbalstu- ar garaspēku pret karaspēku izmanevrēja Latviju brīvībā.

Tagad mēs esam izslepkavoti, padzīti, izraidīti un aizmirsti.

Pa ķēķa durtiņām varas gaiteņos atgriezās vecie biedri, nu jau viņu bērni un pat mazbērni.

Uzskatu šī brīža starptautisko un iekšpolitisko krīzi par tik sprādzienbīstamu, ka uzskatīju par savu morālo pienākumu atgriezties politiskajā laukā, jo Latvijai trūkst akadēmiska vēsturnieka par mūsu jaunāko laiku vēstures mezgla punktu- Jauno Brīvības cīņu laiku, kurš arī pats būtu bijis aktīvs šo vēsturisko notikumu līdzdalībnieks.

Diemžēl, akadēmiķis Tālavs Jundzis būtiski sagroza šī laika vēsturi, joprojām pildot A. Gorbunova aprindu politisko pasūtījumu.

Man jāatzīmē, ka arī es biju pēcpadomju laikā ievēlēts Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis- akadēmiķis un Latvijas Universitātes profesors. Taču akadēmiķi Mārcis Auziņš,Valdis M. Bērziņš, Andris Caune, Saulvedis Cimermanis, Tālavs Jundzis, Elmārs Grēns, Maija Kūle, Rihards Kondratovičs, Ivars Lācis, Tālis Millers, Jānis Stradiņš, Jānis Vētra, Aivars Tabūns u.c. rupji padzina mani no Latvijas akadēmiskās pasaules, neļaujot man pat nopelnīt maizes gabalu savā profesijā. Tāpēc 2010. gada 18. novembrī publiski atteicos no minētajiem pašiem augstākajiem Latvijas zinātniskajiem nosaukumiem. Vienmēr biju un esmu atvērts diskusijai, taču mani padzina ar aizbāztu muti.

Šī Latvijas akadēmiskās pasaules kauna un negoda stāsta dažas lapaspuses var izlasīt Latvijas cilvēktiesību aizstāvības grupas Helsinki- 86 vietnes dokumentu nodaļā(www.tautastribunals.eu).

Esmu lūdzis grupas Helsinki- 86 vadītāju Linardu Grantiņa kungu nopublicēt arī šo atklāto vēstuli un sūdzību 12. Saeimas Prezidijam ar visiem dokumentu pielikumiem. Par cik pielikumi ir uz 198 lapaspusēm, mana vecuma pensija neļauj tos Jums nosūtīt. Bet Jūsu intereses gadījumā manā vārdā palūdziet savas frakcijas Smiltēna kungu tos nokopēt un Jums pārsūtīt. Saeimas arhīvā glabājas tāpat mani daudzskaitliskie iesniegumi 11. un 12. Saeimai ar visiem dokumentu pielikumiem.

Uzskatu par savu morālo un politisko pienākumu brīdināt Jūs no Jūsu partijas priekšsēdētāja amata kandidāta Andra Piebalga kunga. Lai gan viņam piemīt pat uzticama intelektuālās attīstības pakāpe, taču Latvijas tautām un valstij pārāk bīstama ir viņa Latvijas Ceļa liberalizatoru laika smagā politiskā bagāža. Jau pašā Latvijas Ceļa valdīšanas sākumā visi Pierīgas meži bija pilni no dzīvokļiem svaigi izmestiem, pieklājīgi ģērbtiem pensijas un pirmspensijas vecuma bezpajumtniekiem. Nav par piemiņu palikusi statistika- cik simtus, vai pat tūkstošus rīdziniekus izkāva Latvijas Ceļa liberālais mēris. Laikam jau tā bija V. Birkava, M. Gaiļa, A. Gorbunova, A. Piebalga un V. Virša biedrakungu atriebes akcija latviešu tai par līdzdalību Jaunās Brīvības cīņās.

Taču šo bijušo partijas un komjaunatnes funkcionāru oratoru māksla bija tik izkopta, ka es ilgi tam neticēju un saucu par boļševistisku propagandu. Taču kā jau vēsturnieks aizbraucu paskatīties un dabūju patiesu šoka terapiju. Kājām nogāju milzu gabalu- no Juglas pa Tallinas šoseju līdz krustojumam ar Lubānas šoseju un pa to uz Rīgu. Visur viens un tas pats- lielākas vai mazākas zvilnošu cilvēku grupas. Kaut kas līdzīgs ar fotogrāfijām, kurās bija iemūžināti pirmā pasaules kara bēgļi, vienīgi nebija zirgu un pajūgu. Man palika milzīgs kauns, ka biju bijis Latvijas Ceļa trubadūrs. Kaut ko līdzīgu atkārtoja Andris Šķēle, taču viņu galu galā savaldīja paša partijas biedri.

Tā arī pēc izstāšanās no LKP 1990. gadā nevienā citā partijā neiestājos. Ļoti reālistiski novērtējot iekšpolitisko situāciju- uzskatu VIENOTĪBU par pēdējo Latvijas cerību. Taču ļoti labi redzu, ka ļoti labā profesionālā līmenī pašlaik likvidē VIENOTĪBU, kā Saeimā pārstāvētu politisko spēku. Tāpēc profesionāli prognozēju, ka Piebalga kunga ievēlēšanas adījumā, Jūs būsiet sarūpējuši VIENOTĪBAS un Latvijas kapraci un bēru ceremonijas vadītāju vienā personā.

Ja kādam no Jums šķistu, ka varētu ko labu darīt VIENOTĪBAS rindās, uzskatu par lielu pagodinājumu kļūt par VIENOTĪBAS biedru.

Ar patiesu cieņu, Dr. Indulis Ronis

30.04.2016

You may also like...

9 Responses

  1. Eduards Lunis saka:

    —Vai TO raksta Indulis Ronis!?Kaut kāds ārprātīgs murgs…!

  2. A.Gedroics saka:

    Roni, pastāsti, cik reižu tu durkā esi ārstējies!
    .
    .
    .
    Admins
    Kāpēc es apstiprinu Latgales krievžīda Gedroica komentārus ?
    Lai ik viens zinātu: ar ko kopā iŗ viņš, tie visi ir viltus patrioti.
    Laimonis Purs, Andrejs Kavacis, Indulis Ronis… visi ir “durkā”, kā viņš saka, pabijuši. Ieskaitot, protams, arī mani. Tas ir krievžīdu- cionistu galvenais uzdevums, nomelnot latviešus.

  3. Uldis saka:

    Kāda starpība, Piebalgs, Smiltēns vai vēl kāds? Čeka jau tāpēc nemainīs savu adresi vai tikumus un Vienotība atbildīgi turpinās pildīt savus uzdevumus.

  4. Aelita saka:

    A.G., vai jums nešķiet, ka mēs visi jau sen dzīvojam trako namā?

  5. info saka:

    Par preses izdevēja Mediju nams (izdod Neatkarīgo rīta avīzi) vienīgo īpašnieku kļuvis kāds Nauris Kāpostiņš. Tik vien tāds sīkums, ka komunista Aivara Lemberga dēla Anrija sievai Lienei pirmslaulības uzvārds arī bija Kāpostiņa.

  6. nekas nav aizmirsts saka:

    Uzskatu par savu morālo un politisko pienākumu brīdināt Jūs no Jūsu partijas priekšsēdētāja amata kandidāta Andra Piebalga kunga.

    ———————————————

    Bet atgriezīsimies pie Repšes un viņa “bīdītāja”. “Lai cilvēks, kas būtu, viņam vispirms ir jāizveido atpazīstamība par sevi,” sacīja psihologs- Latvijas Zinātniski tehnisko biedrību savienības viceprezidents Laimonis Šmits. Repše atmodas sākumā bija “apaļa nulle”. Kaut kādu atpazīstamību viņam sagādāja Gunārs Astra, bet ar to bija par maz. Repšem, tāpat Piebalgam u.c. kompartijas “atmodistiem”, Laimonis Šmits palīdzēja uzkāpt “politiskajās virsotnēs“. Pēc tam šis psihologs saprata, ka ir palīdzējis neliešiem, un tā arī pateica: “Viņi visi ir draņķi !”

    Pēc tam mēs varējām lasīt: “Naktī no 15. uz 16.martu savā darba kabinetā Rīgā, Kr.Valdemāra ielā 35 nogalināts Latvijas Zinātniski tehnisko biedrību savienības viceprezidents Laimonis Šmits. No neoficiāliem avotiem kļuvis zināms, ka 15.martā vēlu vakarā pie L.Šmita ieradies kāds jaunietis. Pirms tam viņš no dežurantes posteņa bija sazinājies ar L.Šmitu. Pēc kāda laika sardze L.Šmita kabinetā izdzirdējusi troksni un vaidus. Viņa nobijusies, ieslēgusies savā telpā un piezvanījusi policijai. Tā ieradusies un konstatējusi, ka L.Šmits ir nogalināts. Slepkava esot aizbēdzis caur logu.”

    http://tautastribunals.eu/?p=10601

  7. Aelita saka:

    Cik es saprotu, tad labējās partijas, kas ir valdošajā koalīcijā, ir kungu partijas. Tās vairāk rūpēsies par tiem, kam jau ir labi. Vēstuli jau var rakstīt, kas zin, varbūt pat atbildēs…Galvenā noteicēja gan tagad laikam ZZS.

  8. ATCERĒSIMIES! saka:

    ATCERĒSIMIES! Retrospekcija: Virkne nāves gadījumu premjera amata kandidāta Aivara Lemberga tuvākajā lokā. Tas pats ir redzams Andra Šķēles, Ivara Godmaņa, Aivara Borovkova un citu karteļa bandas locekļu lokā.

    http://bnn.lv/virkne-naves-gadijumu-lemberga-tuvakaja-loka-112307

    Zaļo un zemnieku savienība aizvadītajā nedēļa paziņojusi par lēmumu premjera amatam kā kandidātu izvirzīt vairākās tiesvedībās iesaistīto Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu.

    Jāatzīmē, ka Lembergam ne tikai vairākkārt gadījušās problēmas ar likumu, problēmas gadījušās arī citiem cilvēkiem, kas «šķērso» viņa ceļu. Citam šīs problēmas, iespējams, ir mazākas, citam lielākas, bet citam problēmu sekas ir letālas.

    BNN atgādina par rakstu, kas publicēts pērnā gada maijā, apkopojot dažādās, iespējams, jaušas, iespējams, nejaušas nāves mūsu premjera amata kandidāta tuvumā.

    Kad Ventspils iedzīvotājiem vaicā par to, vai pašreizējam pilsētas saimniekam ir kāds nopietns konkurents šī gada pašvaldību vēlēšanās, lielākā daļa no viņiem atbild: «Kādas muļķības tu runā – viņš taču ir mūžīgs.» To gan nevar sacīt par cilvēkiem ap viņu. Viņi ir mirstīgi, un, kā mēdza teikt Volands slavenajā Bulgakova darbā, reizēm pēkšņi mirstīgi.

    Kā liecina aģentūras BNN apkopotā informācija, Aivara Lemberga «valdīšanas» laikā viņam tuvu stāvošu cilvēku lokā bijuši 13 nāves gadījumi. Tie visi bijuši vai nu pēkšņi, vai dīvaini, bet bieži vien gan pēkšņi, gan dīvaini vienlaikus.

    «VDK roka»

    Pirmais 1996.gadā no sirds nepietiekamības mira Andrejs Zalāns, kurš 90.-to gadu sākumā ieņēma Ventspils domes priekšsēdētāja pirmā vietnieka amatu. Viņam bija tikai 38 gadi.

    Pilsētā pie Ventas Zalāns ieradies astoņdesmito gadu vidū, lai vadītu Valsts drošības komitejas (VDK) jaunās ēkas celtniecību. Kā zināms, tolaik šādos darbos nejauši izvēlētus cilvēkus neņēma. Proti, var secināt, ka Zalānam iepriekš bijusi saistība ar VDK un tas, iespējams, izskaidro, kāpēc viņš kļuvis par Aivara Lemberga galveno vietnieku. Tas savukārt iezīmē arī Lemberga iespējamo «draudzību» ar VDK.

    Tieši Zalāna idejas iedvesmoja uzņēmuma Venceb dibināšanu. Minētais uzņēmums nodarbojās ar projektēšanas un celtniecības darbiem un savulaik uzvarēja vairākos miljonus vērtos iepirkumu konkursos Ventspils brīvostā un pašvaldībā.

    Jāatzīmē, ka pēc Andreja Zalāna nāves Lembergam nav pazudusi saikne ar Zalānu ģimeni. Viņa dēls – jurists Mārtiņš Zalāns kļuva par valdes locekli šobrīd nu jau maksātnespējīgajā Latvijas Krājbankā, kurā, kā zināms, Aivaram Lembergam bijusi liela ietekme. Savukārt Zalāna sieva ir ieņēmusi dažādus amatus ar Ventspils mēru saistītos uzņēmumos.

    Dāsnais kursabiedrs

    Gadu vēlāk 46 gadu vecumā no sirds nepietiekamības mirst Vitāls Lejiņš, kurš mantojumā Lembergam atstājis savus divus – trīs miljonus latu. Šāda neredzēta dāsnuma iemesli skaidroti Lato Lapsas un Kristīnes Jančevskas grāmatā Kas ir Lembergs? Ventspils mēra ceļš uz naudu un varu. Saskaņā ar grāmatas autoru izpētīto informāciju, Lejiņš un Lembergs bijuši kursa biedri.

    Jāatzīmē, ka tieši Lejiņa atstātais noslēpumainais mantojums uzskatāms par būtisku punktu Lemberga dzīvē, jo tas Lembergam ļāva kļūt par legālu miljonāru. Daudzi cilvēki, kas pazinuši Lejiņu, ieskaitot viņa pēdējo draudzeni, par nelaiķi runājuši pavisam negribīgi. Tomēr autoriem izdevies apkopot pietiekami daudz netiešu pierādījumu: liecības par Lejiņa personību un dzīvesveidu, ziņas par necilajiem ienākumiem firmā Inter -Rīga un Latvijas Universitātē.

    Viena no galvenajām versijām par to, kāpēc Lejiņš nospēlēja tik lielu lomu Lemberga dzīvē varētu būt sekojoša: kad Lejiņam radusies ideja par kompānijas Inter–Rīga dibināšanu, viņš lūdzis Lembergam aizdot viņam naudu. Lembergs iedevis Lejiņam starta kapitālu apmaiņā pret visai interesantu pakalpojumu. Proti, Lejiņa uzdevums bijis akumulēt Lemberga līdzekļus un novēlēt tos viņam savā testamentā. Lejiņš piekritis, bet, kad biznesā viņam sācis veikties aizvien labāk, viņš piedāvājis atdot parādu un anulēt iepriekšējās vienošanās. Ventspils mēram tas nav bijis izdevīgi, jo lielākā daļa viņa naudas līdzekļu bija uzkrāti ārzonas uzņēmumu kontos, taču viņam vajadzēja ātru piekļuvi naudai Latvijā. Var pieņemt, ka Lejiņa nāve bija Lembergam izdevīga, jo ļāva ne tikai pārvērst skaidrā naudā, bet arī legalizēt uzkrātos līdzekļus un papildus iegūt arī veiksmīgi strādājošu kompāniju Inter-Rīga.

    Pašnāvība kā risinājums

    1998.gadā dzīvi pašnāvībā beidza advokāts Andis Bumbieris, toreizējā ekonomikas ministra, Lemberga cilvēka – Laimoņa Strujēviča padomnieks juridiskajos jautājumos. Dažas dienas pirms nāves Bumbieris devās uz Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas biroju, kur pavadīja četras stundas. Par ko tieši bija saruna, detaļās nav zināms, bet, cita starpā, viņš sacījis, ka ir ļoti satraucies par situāciju darbā, jo viņam liek sagatavot dokumentus, kas ir pretrunā ar likumu.

    Rūpējoties par viņa drošību, dzīvokli uzraudzīja tiesībsargājošo iestāžu amatpersonas, bet nekas aizdomīgs netika manīts. Dažas dienas vēlāk Andris Bumbieris mira. Krimināllieta, kas tika ierosināta par viņa nāves faktu, ātri tika izbeigta. Izmeklētāji secināja, ka pašnāvība notikusi «bez ārēja spēka iedarbības». Tomēr vairākus gadus vēlāk presē parādījās informācija, ka todien viņa dzīvoklī dienā bijuši arī kādi svešinieki, taču Bumbiera atraitne baidoties runāt par šo jautājumu.

    Ja tiek runāts par tā laika strīdīgajiem lēmumiem, Ekonomikas ministrijā bija radusies ideja mainīt maksāšanas līdzekļus privatizācijā, ļaujot iegādāties valsts uzņēmumus, lielāko daļu to vērtības apmaksājot ar sertifikātiem nevis naudu. Tādējādi uzņēmuma vērtspapīrus jaunie īpašnieki varētu iegūt «par sviestmaizi». Bumbieris esot iestājies pret šo Strujeviča ideju.

    Atrasts nogalināts

    Gadu vēlāk tika noslepkavots uzņēmējs Josifs Bermans. Viņš 90.-to gadu sākumā piedalījies vairākos tiesas procesos, lai atgūtu viņam piederošos īpašumus Ventspilī. Viņš apgalvoja, ka Aivars Lembergs un Ventspils dome rada visāda veida šķēršļus, lai neļautu īpašumiem nonākt mantinieku rokās. Ventspils mērs apsūdzēja viņu godu un cieņu aizskarošas informācijas izplatīšanā, tika ierosināta krimināllieta.

    Nav nekādu liecību , kas saistītu Lembergu ar Bermana nāvi, taču Lembergam Bermana pazušana bija ļoti izdevīga: pirmkārt, Lembergs atbrīvojās no «uzmācīgas mušas» un, otrkārt, viņu interesējušie īpašumi Ventspilī palika viņa pārvaldībā.

    Kāds komentārs par šo slepkavību vēsta: «Sākotnēji gan viņš tikai skaitījās pazudis un Aivars Lembergs viņa pazušanu nosauca par nedaudz aizdomīgu. Bet vēlāk kad uzņēmējs tomēr izrādījās miris, Ventspils mērs, ja ticam ziņu aģentūru arhīviem, Ventspils naftas valdes loceklim un LatRosTrans valdes priekšsēdētājam Valentīnam Kokalim vaicājis, vai viņš grib kļūt tikpat populārs kā uzņēmējs Josifs Bermans, kurš ir noslepkavots. »

    Bandinieks lielajā spēlē

    2001.gadā nomira Natālija Strīga, kas pārstāvēja valsts intereses AS Kālija Parks. Šis uzņēmums tika dibināts 1993.gadā pēc tālaika Latvijas Jūras lietu ministra Andreja Dandzberga lēmuma. Par kompānijas dibinātājiem kļuva Ventspils tirdzniecības osta, Multinord AG, Ventkālijs un Ventspils Tautas deputātu padomes valde. Valsts piekrita piedalīties uzņēmumā, ar nosacījumu, ka saņems 1 ASV dolāru par katru uzņēmumā pārkrauto kālija sāls tonnu.

    Tomēr jau 1994.gadā Kālija Parks akcionāri atcēla šo līguma punktu, norādot, ka apmaksas jautājumu noteiks statūtu jaunajā redakcijā. Klajā nāca dokumenta pārstrādātā versija, bet minētā punkta tajā nebija. Tādējādi valsts nesaņēma dibināšanas līgumā paredzēto pienākošos samaksu. Privatizācijas nosacījumu maiņas rezultātā valsts tai pienākošos 30 miljonu dolāru vietā saņēma 2,2 miljonus latu. No valsts puses šo lēmumu parakstīja valsts pilnvarniece Natālija Strīga.

    1999.gadā toreizējais ministru prezidents Andris Šķēle paziņoja, ka viņa, parakstot minēto dokumentu, radījusi valstij zaudējumus 30 miljonu latu apmērā. 2001.gadā Finanšu ministrija iesūdzēja AS Kālija Parks akcionārus, prasot izmaksāt 17,5 miljonus latu. Gadu vēlāk prasība tika atsaukta un lēmumu par to pieņēma ministrs Gundars Bērziņš.

    Kā viens no iespējamiem atsaukuma iemesliem tiek minēta Lemberga un Šķēles vienošanās par ietekmes sfēru sadalīšanu. Vienlaikus bija miris lielās spēles bandinieks – Natālija Strīga –, kurai teorētiski varēja uzvelt vainu par valsts interešu neievērošanu.

    Sirds neizturēja

    2003.gadā arī nezināma iemesla dēļ nomira Ritvars Šams, toreizējais AS Venceb valdes priekšsēdētājs. Viņš mira pēkšņi uz prāmja ceļā uz pasaules čempionātu hokejā Somijā. Versija par to, ka viņš bijis stiprā alkohola reibumā un pārkritis pār bortu, nav oficiāli apstiprināta.

    2006.gadā 42 gadu vecumā no sirds nepietiekamības miris Zigurds Vaivods, kas 2002.gadā kļuva par AS Latvijas kuģniecība padomes priekšsēdētāju. Ventspils mēram minētajā uzņēmumā bija stipras pozīcijas un lielas ambīcijas. Vaivods nodarbojās arī ar AS Latvijas kuģniecība sagatavošanu privatizācijai.

    2009.gadā arī no sirds nepietiekamības mira Krists Skuja, kuru uzskata par vienu no Lemberga «melnās» finanšu plūsmas koordinatoriem un cilvēku, kas nodrošināja Ventspils mēra saikni ar politiķiem.

    Tajā pašā gadā un tāda paša iemesla dēļ mira Laimonis Junkers – Lemberga un Ventspils grupējuma «kasieris». Saskaņā ar viņa līdzdalībniekus atzīšanos, viņš bija atbildīgs par tā sauktā 5% fonda ieņēmumiem un izdevumiem, kā arī nodarbojās ar politiķu uzpirkšanu. 2007.gadā viņam tika piemērots aizdomās turētā statuss Ventspils amatpersonu lietā, tomēr viņš drīz vien pazuda no Latvijas. Viņu izsludināja starptautiskajā meklēšanā. 2009.gadā kļuva zināms, ka viņš Paragvajā miris. Junkeru apglabāja Ventspilī, uz atvadu ceremoniju bija ieradies arī pilsētas mērs.

    Ļoti interesanta ir informācija, kas parādījās presē pēc Wikileaks publiskotajiem ziņojumiem par tā laika Ģenerālprokurora Jāņa Maizīša sarunām ASV vēstniecībā. Maizītis atklāti paudis bažas, ka trīs Latvijas oligarhi Lembergs, Šķēle un Šlesers apdraud Latvijas demokrātiju. Vienā no tikšanām ar ASV vēstnieci 2009.gada oktobrī, drīz pēc Saeimas lēmuma neapstiprināt amatā tiesnesi Vīgantu, kas aizsūtīja uz cietumu aizturēto Aivaru Lembergu, ģenerālprokurors secinājis, ka visi trīs oligarhi apvienojuši spēkus, lai iepriekš minētā iemesla pēc izgāztu Vīgantu un, viņaprāt, tas ir kārtējais mēģinājums graut prokuratūras cīņas sparu.

    Maizītis arī sacījis, ka pēc Lemberga aresta daudzi potenciālie liecinieki ir aizbēguši no Latvijas. Viens no tiem – Lemberga «kasieris», kas nodrošinājis politiķu uzpirkšanu ir prokuratūrai piedāvājis sniegt liecības pret Lembergu, ja Maizītis panāk, ka apsūdzības netiek izvirzītas pret viņu. Maizītis tam piekritis. Taču «kasieris» (vārds ziņojumā nav minēts, taču tiek pieļauts, ka ar to domāts Laimonis Junkers) nav paguvis sniegt liecības, jo pēkšņi miris, turklāt šis ir bijis jau trešais mīklainais potenciālā liecinieka nāves gadījums Lemberga lietā.

    Dzīvoja otrajā, nokrita no piektā

    2010.gadā dzīvi pašnāvībā izbeidza Vents Kodols AS Latvijas kuģniecība īpaši pilnvarotais pārstāvis. Viņa galvenais uzdevums bija pārstāvēt uzņēmuma intereses kriminālprocesā par vairāku desmitu miljonu dolāru izkrāpšanu no uzņēmuma laika posmā no 2003. līdz 2005.gadam. Lietu uzsāka jaunā Lembergam lojālā uzņēmuma vadība pret iepriekšējo, kuras priekšgalā bija Ventspils mēra oponents Oļegs Stepanovs.

    Kodola nāvē ir daudz neskaidrību. Viņš dzīvoja otrajā stāvā, bet nokrita no piektā. Saskaņā ar vienu no versijām, viņš pats atvēra durvis ļaundariem un, lai cīņa nenotiktu viņa pusotru gadu vecā bērna acu priekšā, meties augšup pa kāpnēm, un, neskatoties uz to, ka bijis spēcīgs un trenēts vīrietis, cīņu viņš zaudējis.

    Par Kodola bojāeju tika ierosināta krimināllieta, taču tā ātri tika izbeigta.

    Liecinieki nav vajadzīgi nevienam

    2012.gadā no akūtas sirds mazspējas mira Jurijs Bespalovs, uzņēmējs un futbola kluba Ventspils prezidents. Viņš bija arī viens no lieciniekiem Lemberga krimināllietā. Tiek pieņemts, ka viņš, izmantojot ārzonas kompāniju Regina, pārstāvēja Ventspils mēra intereses Latvijas kuģniecība privatizācijā. Kā liecina krimināllietas materiāli, uz dokumentiem, kas saistīti ar kuģniecības uzņēmuma privatizāciju, bija tieši Bespalova paraksts. Turklāt ir pamats uzskatīt, ka viņš devis ievērojamus kukuļus partijām Latvijas ceļš, Tautas partija, apvienībai Tēvzemei un Brīvībai. Jurijs Bespalovs nomira pēkšņi 4.aprīlī, bet 5.aprīlī viņam bija jāsniedz liecība Rīgas apgabaltiesā Lemberga lietā.

    Šajā pašā gadā no leikēmijas pēkšņi mira Tālivaldis Macpans – ilggadīgs Aivara Lemberga personīgais šoferis un miesassargs, cilvēks, kurš ikdienā daudz laika ir pavadījis ar viņu kopā, zinājis ar ko Lembergs tiekas, kā arī izpildījis daudz Lemberga privātus uzdevumus. Jāatzīmē, ka saslimt ar leikēmiju var dažādi. Viens no faktoriem ir augsta radiācija, dažādi x-stari, benzols, plutonijs. Līdzīgi miruši vairāk krievu uzņēmēji.

    Pēdējais nāves gadījums garajā virknē bijis šogad: no insulta vai infarkta miris Gunārs Zellītis. 90.-tajos gados viņš bijis Ventspils domes deputāts, vadījis privatizācijas komisiju, kas pieņēma lēmumus nodot privātās rokās Ventspils lielos tranzīta uzņēmumus. 2012.gadā beigās viņš tika izsaukts uz nopratināšanu ģenerālprokuratūrā. Nākamā nopratināšana bija paredzēta 2013.gada janvārī, taču ierasties uz to viņš vairs nevarēja.

  9. pārdomām saka:

    Vācijā pēdējā laikā ievērojami pieaudzis no Krievijas ieradušos patvēruma meklētāju skaits, ziņo laikraksts Die Welt, to skaidrojot ar Kremļa sazvērestību.

    Pirmdien publicētajā rakstā Die Welt pauž viedokli, ka aiz patvēruma meklētāju pieplūduma no Krievijas, sevišķi no Čečenijas, stāv Kremlis, kas šādi vēlas izraisīt nestabilitāti Vācijā.

    Laikraksts norāda, ka starp iebraucējiem no Kaukāza republikas ir daudz salafistu, un, citējot anonīmus vācu drošības jomas ekspertus, vēsta, ka Maskava cieši seko līdzi tam, kā imigrantu krīze vairo nedrošību Vācijas sabiedrībā.

    Vācijas valdības preses pārstāvis Die Welt rakstu nodēvēja par “žurnālistu spekulāciju”, kurā valdība nepiedalās.

    Tomēr Iekšlietu ministrijas preses pārstāvis apstiprināja laikrakstā minētos skaitļus, proti, ka no janvāra līdz maijam Vācijā ieradušos Krievijas pilsoņu lielais vairums – vairāk nekā 80% – ir čečeni.

    Piektā lielākā patvēruma meklētāju grupa Vācijā pašreiz ir iebraucēji no Krievijas, proti, aptuveni 2770 cilvēki, apliecināja ministrijas pārstāvis.

    Pārējos Die Welt minētos datus apstiprina Vācijas Federālā migrācijas un bēgļu biroja (BAMF) mājaslapa. Saskaņā ar tajā publiskoto informāciju aprīlī Vācijā no Krievijas ieradās tikai 850 cilvēki.

    Tomēr parasti tikai nelielai daļai čečenu tiek piešķirts patvērums.

    No šī reģiona tikai aptuveni 6% patvēruma meklētāju pieprasījumi tiek apstiprināti.

    Saskaņā ar Eiropas Savienības (ES) noteikumiem patvēruma meklētājiem jāiesniedz pietiekumi pēc patvēruma pirmajā valstī, kuru viņi ES sasniedz, un daudziem iebraucējiem no Čečenijas tā ir Polija.

    Skatoties pēc statistikas datiem, no Krievijas uz Vāciju imigranti viļņveidīgi ieradušies arī agrāk. Taisnība arī, ka daudzi ierodas no Kaukāza ziemeļu reģiona, tostarp arī Dagestānas.

    Bieži vien šie iebraucēji ir slimi, cieš no AIDS, hepatīta vai vēža.

    Čečenijas prokremliskais līderis Ramzans Kadirovs vada savu teritoriju ar dzelzs dūri. Ekonomiskā situācija Čečenijā ir smaga un disidenti tiek apspiesti.

    “Režīms kļūst bargāks ar katru mēnesi. Pagājušajā gadā situācija pasliktinājās ievērojami,” Die Welt norādīja kāda nevalstiskās organizācijas aktīviste.

    Nereti vainojami arī cilvēku kontrabandisti, kas ar baumām pamudina izceļot no Čečenijas. Piemēram, pirms diviem gadiem emigrācijas vilni izraisīja baumas, ka Vācija tiem iebraucējiem, kuru lūgumi pēc patvēruma tiks apstiprināti, piešķirs arī mājokli un nelielu zemes gabalu.

    Dagestānā situācija ir vēl smagāka, tādēļ Maskavai patiesībā nemaz nav nepieciešama īpaša kampaņa, lai veicinātu emigrāciju no šiem reģioniem.

    ——————–

    Helsinki 86 dibinātājs Linards Grantiņs jau brīdināja Vācijas valdību par briesmām, kas nāk no austrumiem? Tagad par to trauksmi ceļ arī Vācijas prese.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.