vēsture saka:

Baltijas valstu vadītāju liktenis pēc PSRS okupācijas 1941. gadā:

https://www.youtube.com/watch?v=O3CPw_Ck4X8&list=PLmIc_l1YW24H9CYmR19HW69fQg8VaW4PG&index=5

Pēdējais teikums krievu valodā skan: viņi sen nav dzīvi, bet viņu krimināllietas vēl atrodas Krievijas Federācijas noslepenotos KGB arhīvos. Lūk, latvieti, kā Krievija un viņu palikušie pakalpiņi Baltijas valstīs slēpj patiesību.

info saka:

Pēterburgas pievārtē tiek beigti darbi pie milzīga kompleksa, kas tomēr nav nedz nano-tehnoloģiju vai starptautisks biznesa centrs. Krievi pārsteidz pasauli ar jaunu cietumu, paplašinot bēdīgi slaveno cietumu Kresti, kura nosaukums vien jau vieš šausmas ikvienam, kurš ir pētījis PSRS vēstures asiņainākās lappuses.

Jaunais cietums Kresti-2 atslogos vecās telpas, kur paliks vien administrācija, muzejs un uzņemšanas laukums (acīmredzot, šausmu un melnā kino industrija ir panākusi kādu vienošanos ar federālo ieslodzījumu vietu pārvaldi).

Jaunais cietums paredzēts (faktiski – izmeklēšanas izolators) paredzēts 4000 arestantiem, kurus varēs uzņemt, sākot ar 2016.gada vidu. Pirmo reizi KF ir izveidojusi ieslodzījumu vietu pēc Eiropas standartiem – 7 kv.metri uz cilvēku, esošo 4 kv.metru vietā. Izolatora ēku kompleksa telpu kopējā platība ir 163 900 kvadrātmetri, ieskaitot pareizticīgo baznīcu, hospitāli, koncertzāli, sporta zāli ar šautuvi un muzeju. Krievijas sociālos tīklos šo ziņu uztvera bez sajūsmas, toties ar sarasmu un ironiju. Vairāki twittera lietotāji vaicā: tiešām, kāpēc gan mums Šeišeļu salas, kūrorti Ēģiptē vai Turcijā, ja ir visērtākais cietums? Mēs, savukārt vēl varbūt spējam saprast, ka izolatorā būs savs muzejs, bet kāpēc tur tiek veidota šautuve?… Zinot šādu “ērto un viesmīlīgo” vietu vēsturi, ideja šķiet visai dīvaina.

Projekta autori uzsver iestādes eiropeiskumu – te pirmo reizi būšot lifti, slīdošie celiņi un iespēja pāriet no korpusa un korpusu, neizejot no ēkas. Neskatoties uz to, ka objektam tika piešķirti 35 hektāri zemes, autori uzsver, ka šobrīd šis būs vienīgā izolatora ēka ar 8 stāviem, kas ļauj ietaupīt zemes teritorijas. Tiek uzsvērts, ka ir vienvietīgas, divvietīgas, trīsvietīgas un četrvietīgas kameras, kurās gultas būšot vienā līmenī, kameras būšot ar radio, TV, ledusskapjiem un citām ērtībām. Zinot Krievijas realitāti, grūti iedomāties, kā tas viss reāli dzīvē izskatīsies. It īpaši – slīdošie celiņi. Pieredze liecina, ka projektu īstenošana ir viena liela problēma.

Kā tas patiesībā izskatīsies būtu pelnījuši izbaudīt tādi elementi no Latvijas kā Ivars Godmanis, Aivars Borovkovs, Andris Šķēle, Andris Bērziņš, Valērijs Kargins, Nils Ušakovs un citi.

A.(tai laikā) saka:

Zemessargi tomēr nāca no tautas, toreiz vairākums ticēja Atmodai un tās vadoņiem. Bet, kad vadoņi redzēja, ka ZS var patraucēt prihvatizācijai un vēl sāk brāļoties ar nac. partizāniem, tad “piežmiedza” un atbruņoja.
Vai J.Millers ir jūsējais? Tad es bēgu projām, jo reiz uzrakstīju kritisku vēstuli par Mini-Miss konkursu, ko viņš vadīja TV.

Artūrs Malta VLT valdes loceklis saka:

Nedaudz precizēšu:
Latvijas Aizsargu Organizāciju (LAO) dibināja, pamatojoties uz K. Ulmaņa valdības rīkojuma pamata 1919.gada 20. martā, katrā pagastā. Pagasta iedzīvotāji – zemnieki, pamatojoties uz Valdības izdotiem Noteikumiem, izvedoja nodaļu un ievēlēja savu priekšnieku. Pagastu nodaļu priekšnieki ievēlēja apriņķa priekšnieku. Nauda no budžeta netika dota. LAO aizliedz A. Kirhenšteina valdība 1940. dga 8. jūlijā.

Zemessargus dibināja A. Kirhenšteina valdība 1940.gada 10. jūlijā, kā strādnieku un zemnieku milicijas palīgspēkus, kurus pēc kara tautā sauca par izstrebokiem. Izsttrebokus dibināja no augšas un tur priekšniekus iecēla, kā arī naudu piešķīra no budžeta.
1958.gadā, kad cīņa ar Mežabrāļiem jau bija gala, tad Padomju vara likvidēja savus palīgu organizāciju, jo tur bija salasījušie dīkdieņi un slaisti, kas ar savām izdarībām jau sāka traucēt partorgiem.

Politbirojs, izstrādājot pārkārtošanās stratēģiju, saprata, ka nedrīkst atjaunot LAO bet jāatjauno Zemessargi. LAO atjaunoja Jānis Rība, kas savāca naudu, kuru cilvēki ziedoja LAO.
Tā boļševiki ieguva divus labumus:
1. Sev paklausīgu organizčiju Zemessargi;
2. Caur fiktīvo LAO ieguva visu naudu, ko ārzemju Latvieši zidoja priekš LAO atjaunošanas.

Attiecībā par komunistiem un čekistiem:
1. Komunisti bija visi, kam bija biedra karte. Bet bija partijas Nomenklatūra, kur savā starpā viņi sevi sauca par boļševikiem . Tāpēc es arī saucu nomenklatūru par boļševikiem, lai atšķirtu no ierindas komunistiem. LPSR komunistu bija ap 185 tūkstoši, bet “boļševiki “tikai 2158. Sarakstu ar boļševikiem bija jābūt slepenai. Tāpēc, ka es informēju dažus aizsargus, man biroju izlaupīja un saraksts pazuda.

Kā tikt vaļā no boļševikiem? Labs piemērs ir Īrija, kas tika vaļā no angļiem.
Tikai tiesā var visu noskaidrot. Nevar paļauties uz boļševiku safabricētiem dokumentiem. Par šiem jautājumiem esmu rakstījis dažādos laikrakstos, visvairāk laikrakstā “Āres”. Bibliotekās var lasīt.

Biedrība “VARU LATVIJAS TAUTAI” ir saņēmusi CVK Lēmumu Nr. 12 no 13. novembra par parakstu vākšanu Saeimas atsaukšanai. Kas to darīs?

Vai esat parakstījie?

to Artūrs Malta saka:

Politbirojs, izstrādājot pārkārtošanās stratēģiju, saprata, ka nedrīkst atjaunot LAO bet jāatjauno Zemessargi. LAO atjaunoja Jānis Rība, kas savāca naudu, kuru cilvēki ziedoja LAO.
Tā boļševiki ieguva divus labumus:
1. Sev paklausīgu organizčiju Zemessargi;
2. Caur fiktīvo LAO ieguva visu naudu, ko ārzemju Latvieši zidoja priekš LAO atjaunošanas.

———————————————-

Artūr Maltas k-gs. Te pievienojam nelielu piemēru, lai Jums atvieglotu atbildēt uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem un izveidot precīzu apsūdzības rakstu priekš tiesas (tribunāla) pret “polibiroja” lēmēja pieņēmējiem, to izpildītājiem un atbalstītājiem.

Padomju Savienības komunistiskās partijas centrālās komitejas politbirojs (PSKP CK politbirojs, krievu: Политбюро ЦК КПСС; no 1952. līdz 1966. bija prezidijs) bija Padomju Savienības komunistiskās partijas centrālais valdošais orgāns. Tā kā Komunistiskajai partijai piederēja varas monopols Padomju Savienībā, politbirojs faktiski bija valsts varas augstākais orgāns.

Pirmo (toreiz Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku (boļševiku) partijas) politbiroju īslaicīgi izveidoja Vladimirs Ļeņins 1917. gada 23. oktobrī lai vadītu Oktobra revolūciju.

1919. gadā 8. partijas kongress uzdeva partijas centrālajai komitejai izveidot politbiroju piecu cilvēku sastāvā svarīgu un ātru lēmumu pieņemšanai. Sākotnējie politbiroja locekļi bija Vladimirs Ļeņins, Ļevs Trockis, Josifs Staļins, Ļevs Kameņevs un Nikolajs Krestinskis. Staļina diktatūras laikā politbiroja funkcijas bija ierobežotas, bet pēc Staļina nāves tas atkal atguva iepriekšējo varu. 1990. gadā 28. partijas kongresā politbirojs piekrita nodot varu PSRS Tautas deputātu kongresam un Augstākajai padomei.

Avots: https://lv.wikipedia.org/wiki/PSKP_CK_politbirojs

Politbirojs tribunāla gaidās

Vitālijs Portņikovs

«Latvijas Jaunatne», 1990. gada 4. jūlijā, Nr. 115
Par PSKP XXVIII kongresa galveno notikumu šajās dienās kļuva augstāko partijas vadītāju pārskati. Manuprāt, pirmo reizi partijas vēsturē Politbiroja locekļi izteica savus priekšstatus par PSKP lomu nākotnē un vietu valsts sabiedriski politiskajā dzīvē. Un, kā jau varēja gaidīt, par spīti sludinātajai Politbiroja uzskatu vienotībai, šie viedokļi dažiem izrādījās diametrāli pretēji. No vienas puses — Aleksandrs Jakovļevs. Viņš ar neparastu iedvesmu runāja, ka būtu laimīgs piedalīties «lielās valsts» atjaunošanā, un centās pārliecināt delegātus, ka pārbūve tik un tā turpināšoties — ar partiju vai bez tās. Tas nozīmē tikai vienu — nevis sabiedrībai vajag pielāgoties partijas aparāta tempiem, bet tieši otrādi — komunistiem jācenšas panākt valsti.

Bet Jegors Ļigačovs palika pie savām domām: viņš naidīgi apsauca te vienu, te otru un ziņoja, ka pārbūve iespējama tikai ar partiju. Tieši tā Ļigačova un Jakovļeva runas atšķīrās arī citos viedokļos. Jakovļevs runāja par līdzcietību un morāli, Ļigačovs — par klasiskajām vērtībām. Jakovļevs attēloja savas izjūtas, skatot staļinisko cietumu arhīvus. Ļigačovs uzstājās pret komunisma ideālu apmelošanu.

Šie abi partijas darbinieki no tribīnes tika pavadīti ar vētrainiem aplausiem, bet viņu starpā ir atšķirīgu viedokļu spektrs.

Ar lielisku runu uzstājās Eduards Ševardnadze, aizstāvot padomju politiku. VDK priekšsēdētājs V. Krjučkovs savā pārskatā bija pietiekami skarbs un teica, ka VDK viena no pirmajām esot atbalstījusi pārbūvi. Nebija daudz tādu, kas klausījās Vitālija Vorotņikova un Ļeva Zaikova sacīto. Viņi, tāpat kā smagi slimais Nikolajs Sļuņkovs, aiziet pensijā. Bet partijas ideologs Vadims Medvedevs pārdzīvoja grūtus mirkļus, kad klausītāju neapmierinātības dēļ ar grūtībām varēja pabeigt savu pārskatu. Par spīti tam, ka viņš apzinās, ka šī runa nav īpaši spoža, Medvedevs teica, viņš tik un tā turpināšot cīņu.

Situāciju kongresā novērtēt pagaidām vēl nav iespējams. Simpātijas gan Ļigačovam, gan Jakovļevam ir juku, nevis delegātu vairākuma stabilas nostājas pazīme.

VITĀLIJS PORTŅIKOVS,

«LJ» speciālkorespondents PSKP XXVIII kongresā (pa tālruni)

Avots: Latvijas Jaunatne
Nr.: 115
Datums: 04.07.1990
Tirāža: 233342
Lappuse: 1
Virsraksts: Politbirojs tribunāla gaidās
Rubrika:
Tēmas: PSKP XXVIII kongress
Pārbūve, perestroika, atklātums, glasnostj
Represijas, represētie
Staļins, staļinisms
VDK, čeka, NKVD

Nozares: Politika

Organizācijas: PSKP Centrālā Komiteja
PSRS Valsts Drošības komiteja (VDK)
Padomju Savienības Komunistiskā partija (PSKP)

Mediji:
Cilvēki: Aleksandrs Jakovļevs, V. Krjučkovs, Jegors Ļigačovs, Vadims Medvedevs, Nikolajs Sļuņkovs, Eduards Ševardnadze, Vitālijs Vorotņikovs, Ļevs Zaikovs
Vietas: Maskava
Notikums: E1990070201

Gads: 1990

Par Latvijas politiskā teātra lomām, kuras sadalīja Kremlis
Dr.habil. hist. Heinrihs Strods
Mūsdienās lielākajai Latvijas un demokrātisko ārzemju sabiedrības daļai ir skaidrs, ka sarkanarmija jau 1939.gada okupēto Latviju galīgi ieņēma 1940.gadā un ka šeit Maskavas izveidotā marionešu valdība pēc okupētājvalsts rīkojumiem sāka pārveidot valsti pēc totalitāras valsts parauga. Taču, kā un kādās iestādēs Maskavā “sociālistiskā revolūcija” Latvijā tika organizēta, nedaudz skaidrāk kļūst, iepazīstoties ar PSRS galvenā valdnieka – Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas Politbiroja – lēmumiem 1939. un 1940.gadā.

Kaut arī šo lēmumu sagatavotājdokumenti mums nav pieejami, kļūst pilnīgi skaidrs, ka Politbirojs pieņēma lēmumus un uzdeva tos izpildīt Latvijas marionetēm. Šeit minēsim dažus Latvijas PSR Tautas saeimas 2.sesijas, kas sanāca 1940.gada 24.augustā Rīgā, lēmumus. “Nākamās dienas rītā,” rakstīts oficiālajā Latvijas PSR akadēmiskajā vēsturē vēl 1986.gadā, “noklausījās konstitūcijas komisijas ziņojumu par LPSR Konstitūcijas projekta izstrādāšanu un pieņēma Latvijas PSR Konstitūciju.”1

Taču patiesībā 1940.gada 25.augustā Latvijas PSR Tautas saeima vienbalsīgi pieņēma jau 1940.gada 13.augustā VK(b)P CK Politbirojā pirms divām nedēļām apstiprināto Latvijas PSR Konstitūciju. To nebija iesniegusi Latvijas PSR, bet gan A.Ždanovs, A.Višinskis un V.Dekanozovs – paša Politbiroja ieceltie Maskavas vietvalži katrā Baltijas republikā (sk. pielikumu). Konstitūcija bija 1936.gada Staļina konstitūcijas saīsināts noraksts.

“1940.gada 26.augustā,” teikts minētajā “akadēmiskajā kursā”, “Latvijas PSR Tautas saeimas 2.sesija apstiprināja jauno republikas valdību – Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomi, par kuras priekšsēdētāju iecēla V.Lāci.”2 To pašu raksta arī 2000.gadā izdotā “Latvijas tiesību vēsture”.3 Taču arī Latvijas PSR valdības sastāvu VK(b)P CK Politbirojs bija noteicis jau 1940.gada 13.augustā savā lēmumā “Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Savienoto PSR jautājumi” (sk. pielikumu).

Tālāk minētajā grāmatā rakstīts: “Pēc tam Tautas saeima sevi pasludināja par Latvijas PSR pagaidu Augstāko Padomi.” Arī šajā jautājumā 1940.gada 13.augustā jau VK(b)P CK Politbirojs sagatavoja lēmuma rakstu, par ko Rīgā bija tikai jānobalso (sk.pielikumu).

1941.gada 12.janvārī Latvijā, tāpat kā visā Padomju Savienībā, bija paredzētas PSRS Augstākās Padomes vēlēšanas. Taču jau 1940.gada 13.decembrī VK(b)P CK Politbirojs pieņēma lēmumu “Par Latvijas PSR deputātu kandidātiem PSRS Augstākajā Padomē”.4 Deputātu kandidātus jau 1940.gada 3.decembrī bija apspriedis un pieņēmis VK(b)P CK Orgbirojs.5 Politbiroja lēmumā bija noteikts, ka PSRS Augstākās Padomes Savienības padomē jāievēlē 7 deputāti un PSRS Augstākās Padomes Tautību padomē – 25 deputāti. Lēmumā nosaukti visi deputātu uzvārdi un iniciāļi, kā arī noteikts, kādā vēlēšanu iecirknī šie deputāti jāievēlē. Tā biedru J.Kalnbērziņu bija noteikts ievēlēt Rīgas pilsētas 638.vēlēšanu iecirknī, biedru V.Derevjanski – Valmieras 640.vēlēšanu apgabalā, biedru Vili Lāci – Tukuma 668.vēlēšanu apgabalā, biedru A.Kirhenšteinu – Kārsavas 687.vēlēšanu apgabalā. Uz trim VK(b)P CK Politbiroja lēmuma lappusēm uzskaitīti visi 32 deputāti, kuri jāievēlē. Latvijas marionetēm atlika tikai izdot vēlēšanu plakātus, slavēt šos kandidātus presē, rīkot vēlēšanu sapulces, bet tiem, kas nevēlējās, pārcelties uz Sibīriju vai cietumu – deputātus ievēlēt.

Visu noteica okupētājvalsts galvenais štābs – Politbirojs, pat maizes, miltu un sāls cenas.6 Latvijas pakalpiņiem atļāva organizēt mītiņus, uzstāties ar runām, “spēlēt valdību” vai Augstākās Padomes “deputātus”, būt par novadu un pilsētu it kā pārvaldniekiem, ja viņus apstiprināja čeka un “vadošais un virzošais spēks”, atļāva uz Maskavu nosūtīt tās jau agrāk uzdotos priekšlikumus un parādīt “iniciatīvu” tādu papīru sastādīšanā, ja to bija ieteikuši no Maskavas atsūtītie “padomnieki”. Lielākajiem pakalpiņiem atļāva izlasīt un parakstīt Maskavas uz dažām dienām atsūtītos specrīkojumus, lai tos izpildītu. Grupiņai Maskavas noteikto deputātu atļāva aizbraukt uz Maskavu un 1940.gada 5.augustā pēc iepriekš Maskavā sastādītā teksta pabļaustīties PSRS Augstākās Padomes sēdē. Taču arī šo sīkumu Kremlis pat bija aizmirsis ieplānot PSRS Augstākās Padomes VII sesijas darba kārtībā. Tāpēc Politbirojs 1940.gada 13.augustā pieņēma “VK(b)P CK un PSRS TKP lēmumu”: “Papildināt iepriekš apstiprināto sesijas jautājumu kārtību [..] ievest darba kārtībā Igaunijas Valsts domes, Latvijas un Lietuvas Seima ziņojumus un PSR Savienības Augstākās Padomes lēmumus par Igaunijas, Lietuvas un Latvijas savienoto padomju sociālistisko republiku uzņemšanu PSRS.”7

Minētie Kremļa lēmumi jādomā, katram nešaubīgi pierāda, ka Latvija pēc okupācijas 1939.–1940.gadā bija kļuvusi par Kremļa koloniju, ka izslavētā padomju vara būtībā kopš 1923.gada nemaz nepastāvēja, bet tā bija tikai VK (b)P ēna.

Tāpat kā nacistu, arī komunistu okupācija nebija vienkārša melošana, bet gan valsts izplānota dezinformācijas programma, kurā vietējās marionetes un viņu lomas apstiprināja Kremlis.

1 Latvijas PSR vēsture. 2.sējums. – Rīgā, 1986.–160.lpp.
2 Turpat, 160.lpp.
3 Latvijas tiesību vēsture (1914–2000). – Rīgā, 2000.–304.lpp.
4 О кандидатах в депутаты Верховного Совета СССР от Латвийской ССР. – Протокол Ном.23 решения Политбюро ЦК ВКП(б) за 22 ноября – 13 декабря 1940 г – Krievijas Valsts sociālpolitiskās vēstures arhīvs, 17.fonds, 3.apr., 1030.lieta, 119. paragr.
5 Protokols Nr.63, 70.paragr.
6 “Nācija gūstā”, Latvijas okupācijas muzeja gadagrāmata. R., 2002.g. 139.lpp.
7 Протокол Ном.19 решения Политбюро ЦК ВК(б)П за 22 июля – 24 августа 1940 года. – KVSPVA, 17.fonds, 3.apr., 1026.lieta, 322.paragr., 93.lapa

Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas 1940.gada 13.augusta lēmums par Latvijas Saeimas pasludināšanu par Latvijas Padomju Savienotās Sociālistiskās Republikas pagaidu Augstāko Padomi un Latvijas PSR konstitūcijas apstiprināšanu*

322.§ Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Savienoto Sociālistisko Republiku jautājumi. (VK(b)P CK un PSRS TKP lēmums)

1

Papildus agrāk apstiprinātajiem jautājumiem Lietuvas un Latvijas Seimu un Igaunijas Valsts domes sesijās iekļaut Igaunijas Valsts domes, Latvijas un Lietuvas Seimu dienas kārtībā pilnvaroto komisiju ziņojumus par PSR Savienības Augstākās Padomes VII sesijas lēmumiem par Igaunijas, Lietuvas un Latvijas Savienoto Padomju Sociālistisko Republiku pieņemšanu PSRS sastāvā.

2

“Par Latvijas un Lietuvas Seimu un Igaunijas Valsts domes pasludināšanu par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Padomju Savienoto Sociālistisko Republiku Pagaidu Augstākajām Padomēm”.

Pieņemt par pamatu Latvijas un Lietuvas Seimu un Igaunijas Valsts domi par Seimu un Valsts domes pasludināšanu par Latvijas, Lietuvas un Igaunijas Padomju Savienoto Sociālistisko Republiku Pagaidu Augstākajām Padomēm šādu projektu: “Sakarā ar Lietuvas Tautas Seima pieņemto jauno Lietuvas Savienotās Padomju Sociālistiskās Republikas konstitūciju un izejot no tā, ka Tautas Seims, kas š.g. 14.–15.jūnijā ievēlēts uz vispārējo, vienlīdzīgo, tiešo vēlēšanu tiesībām, slēgti balsojot, ir visas lietuviešu tautas pilnvarotais pārstāvis un patiesais tautas gribas izpaudējs, Tautas Seims nolemj: pasludināt Lietuvas Savienotās Padomju Sociālistiskās Republikas Tautas Seimu par Lietuvas PSR pagaidu Augstāko Padomi līdz Lietuvas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām, balstoties uz tikko apstiprinātās Konstitūcijas un jaunā vēlēšanu likuma pamata, uzdot Lietuvas Savienotās Padomju Sociālistiskās Republikas pagaidu Augstākās Padomes Prezidijam noteikt Lietuvas Savienotās PSR Augstākās Padomes vēlēšanas, balstoties uz Lietuvas Savienotās Padomju Sociālistiskās Republikas Konstitūciju. Uzdot biedram Derevjanskim,1 Bočkarevam 2 un Pozdņakovam3 uz šī apstiprinātā augstāk minētā lēmuma teksta sastādīt Latvijas un Lietuvas Seimu un Igaunijas Valsts domes lēmumu projektus.”

325.§ Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR konstitūciju projekti

“Pieņemt ar labojumu 4. paragrāfā biedru Ždanova,4 Višinska5 un Dekanozova6 iesniegtos Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR konstitūcijas projektus.”

* VK(b)P CK Politbiroja 1940.g. 13.augusta lēmuma 321., 322. un 325.§ vienbalsīgi pieņemti Latvijas PSR Tautas Saeimas 2.sesijā Rīgā, 1940.g. 24.–26.augustā (Latvijas PSR vēsture. 2.sējums. Rīgā, 1986.g. 160.–162.lpp.)

1 Vladimirs Derevjanskis (1894-1980) PSRS pilnvarotais pārstāvis Latvijā (1940.g. aprīlis-augusts) VK(b) PCK un PSRS TKP pilnvarotais Latvijā (1940.g. jūlijs – 1941.g. jūnijs)

2 Vladimirs Bočkarevs (1909-1941) PSRS pilnvarotais pārstāvis Igaunijā (1940.g.) un VK(b)P CK un PSRS TKP pilnvarotais Igaunijā (1940./1941.)

3 Nikolajs Pozdņakovs (1900-1948) PSRS pilnvarotais pārstāvis Lietuvā (1939., 1940.g. augusts) un VK(b)P CK un TKP pilnvarotais pārstāvis Lietuvā (1940.g. augusts-1941.g. jūnijs)

4 Andrejs Ždanovs (1896-1948) VK(b)P CK Politbiroja loceklis (1939-1948), VK(b)P CK Orgbiroja loceklis un VK(b)P CK sekretārs (1934-1948), VK(b)P CK Ļeņingradas pilsētas un apgabala komitejas sekretārs (1934-1944), PSRS pilnvarotais Igaunijas okupācijā 1940.g.

5 Andrejs Višinskis (1883-1954) 1939.-1944. PSRS Tautas komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, no 1940. gada PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieks, PSRS pilnvarotais Latvijas okupācijā 1940.g.

6 Vladimirs Dekanozovs (1898-1953) PSRS NKVD tautas komisāra vietnieks, 3. ranga valsts drošības komisārs (1938). 1940. gadā PSRS ārlietu tautas komisāra vietnieks, PSRS pilnvarotais Lietuvas okupācijā 1940. gadā. Nošauts 1953. gadā kopā ar L.Beriju

Avots: Valsts Sociālpolitiskās vēstures arhīvs (bijušais PSKP Centrālais arhīvs). 17.f., 3.apr., 1026. 1.б Протокол Тк.19 рещения Политбюро ЦК ВКП(б) за 20 июля – 24 августа 1940. г.
93–94.lpp.

Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālkomitejas Politbiroja 1940. gada 13. augusta lēmums par Augusta Kirhenšteina Latvijas PSR valdības apstiprināšanu

321.§ Lietuvas, Latvijas un Igaunijas Savienoto PSR jautājumi

“II. Latvijas Savienotajā PSR:

Pieņemt Latvijas K(b)P CK priekšlikumu par apstiprināšanu: b. Kirhenšteins Augusts – Latvijas Savienotās PSR Augstākās Padomes priekšsēdētājs, b. Lācis Vilis – Latvijas Savienotās PSR TKP priekšsēdētājs, b. Deglavs Fricis – Latvijas Savienotās PSR TKP priekšsēdētāja pirmais vietnieks; par Latvijas Savienotās PSR tautas komisāriem b.b. : Karlsons Kārlis – vietējās rūpniecības, Šics Kārlis – vieglās rūpniecības, Gustsons Jānis – meža rūpniecības, Tabaks Arnolds – finansu, Vanags Jānis – zemkopības, Pupurs Jānis – tirdzniecības, Jablonskis Andrejs – tieslietu, Lācis Jūlijs – izglītības, Jagars Jānis – komunālās saimniecības, Nurža Kārlis – sociālās nodrošināšanas, Kažemaks Ludvigs – darba, Trubiņš Broņislavs – valsts kontroles.”

Avots: Valsts Sociālpolitiskās vēstures arhīvs (bijušais PSKP CK Centrālais arhīvs) 17.f., (VK(b)P CK Politbiroja arhīvs) 3. apr., 1026. д.б Протокол Тк.19 решения Политбюро ЦК ВКП(б) за 20 июля – 24 августа 1940 года

© Latvijas Vēstnesis, 26.04.2002 Nr. 64 (2639)

Avots: http://lpra.vip.lv/pol_teatr.htm

A. saka:

Nezināju par tiem Kirhenšteina zemessargiem. Par “izstrebiķeļiem” gan māte stāstīja.
Saukt kādus vārdus? Baidos liet ūdeni ne uz tām dzirnavām…

Ja atkārtotu K.Ulmaņa (apvērsumu?), to atkal varētu gāzt kā nedemokrātisku kāds kaimiņš.
Un vēl – neuzticos vairs ne aktieriem, ne dziedātājiem. Viņi dziedās vienalga ,pie kādas iekārtas, kas maksā, tas pasūta mūziku.

Eduards Lunis saka:

—Vai nepietiks runāt par pagātni!?
Vai neredzat GRANTIŅA nopelnus Latvijas noziedznieku atmaskošanā!?Vai kāds var nosaukt kādu nepelnīti apsūdzētu!?
Vai kāds vēl ir , līdzīgi Grantiņam, aktuālu, atbilstošu sniedzis informāciju par Latvijā notiekošo!?
Man ir tikai viens, bet būtisks , iebildums Grantiņa darbībā… ,no Maltas un viņa muldēšanas turaies tālāk!
.
.
.
Admins
Eduard, Malta mūs nelamā un jēlības neraksta, tad kāpēc lai viņu neapstiprinātu. Tev ir visas iespējas viņu “apgāzt”. Raksti visu ko zini par viņu. Ja man kas nepatīk, tad es viņu komentēju kā Admins. Mums, Eduard, ir jāzina ko citi dara. Mums vajag orientierus, savādāk mēs nomaldīsimies trijās priedēs.

Eduards Lunis saka:

—Linard! Orientieris ir tikai viens un nemainīgs-TIESISKUMS, TIESISKUMS UN VĒL REIZ TIESISKUMS!
-TIKAI BEZTIESISKUMA APSTĀKĻOS IR TE NOZIEGUMU BRĪVĪBA,IR PIE VARAS NELIKUMĪGI , VAI PAREIZĀK ,IR PALIKUŠI TIE PAŠI-KOMUNISTI-ČEKISTI,KURI IR IZDARĪJUŠI VISU,LAI MUMS BŪTU VISS TAS DRAUSMĪGAIS
, KAS ARĪ IR..!UN VIŅIEM NAV CITA CEĻA-VAI NU MŪS IZNĪCINĀT, VAI PAŠIEM ATBILDĒT PAR DRAUSMIĢAJIEM NOZIEGUMIEM PRET LATVIJU UN TAUTU!
.
.
Admins
Viņi arī atbildēs un atbildēs jau nu ne vairs tiesiskā ceļā, bet gan tautas atriebības “formā” !
Tiesiskuma ceļu viņi paši savām rokām ir iznīcinājuši !
Pie mazākām “jukām”, viņi tikls atšauti kā zvēri…. .
To, ko viņi ar mani šovasar izdarīja, prasa seviķu tiesiskumu. Un arī par maniem lauztajiem kauliem un eksikūcijām 1987.g. šķirotavas nometnē !
Nekas, Eduard, nav aizmirsts, tikai visam savs laiks.
Sātans tiks no zemes virsas noslaucīts ! Komunisti un cionisti ir sātana kalpi… , tātad viņu gals ir zināms.