LRTT. Par velna apsēstajiem !

Vai tomēr nav jāmainās vietām, kad ir runa par vēsturiskās Taisnības atjaunošanu, ?

Jārunā par žīdu noziegumiem pret latviešu tautu !

Advokāts Andris Grūtups dokumentāli apstiprināja, ka neviens latvietis nevienu žīdu nav nošāvis, jo tādu patvaļu nacisti nepieļava.

Pirms nāves viņš gribēja kaut ko ļoti svarīgu pasacīt latviešu tautai, bet nepaspēja, jo iznāca izdarīt “pašnāvību” ar diviem šāvieniem krūšu un vēdera apvidū.

Droši vien jau aiz sāpēm gribēja to sasodīto “vēzi” nošaut,tāpēc jau laikam tie divi šāvieni-viens vēzim, bet otrs pašam !

Melns.-Latvijas-republikas-tautas-tribunāls-Aivars-Borovkovs-Ivars-Godmanis-Jānis-Reinisks-Straujuma-Prezidents-Saeima-DP.-ST.-Kopie2 Rinkēvičs, Mežviets,Saeima,LRTT.Ināra Mūrniece, Raimonds Vējonis

FOTO: Vai tu, Ināriņ, apjēdz, ka tie, kuriem tu atdod godu, nav žīdi, bet gan noziedzīgas jūdaiskas sektas bandas locekļi ? Neviens uz foto redzamajiem nav semīts. Ar kādām tiesībām šie trīs LR valdības pārstāvji stāv blakus bandītam, Latvijas valsts izlaupītājam Suharenko ?

Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece piemiņas brīdī Rumbulā: līdz pat šodienai neaptverams ir lielākais genocīda noziegums Latvijā

„Šodien, pieminot Rumbulā noslepkavotos, ir jāuzsver, ka Latvijas Republikas pienākums ir atjaunot vēsturisko taisnīgumu attiecībā pret holokausta upuriem,” sacīja I. Mūrniece.

Interesanti, ka pēc tik perfektās 18. novembra runas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece Rumbulā nāk klajā ar tik idiotisku- nodevīgu un melīgu savārstījumu.

Kādas nodevas tad nu bija jāmaksā un galvenais, kā priekšā ?!

Interesanti zināt, kāds Latvijas Republikai ir pienākums šajā “vēsturiskā taisnīguma” atjaunošanas jautājumā ?

Kas tad vēl nav atjaunots ?

Un, kāds sakars ir noziedzniekam un Latvijas valsts izlaupītājam Suharenko, kuram nav Latvijas pilsonība, ar šo “vēsturisko taisnīgumu” ?

Tā ir tieša vainas atzīšana, kas attiecas uz “Rumbulas problēmu”, līdz ar to arī vispretīgāko krēpu iespļaušana latviešu tautas sejā !

Vai tu, Ināriņ, nevarētu komentēt to žīdu loģiku, kura ir izklāstīta uz foto ?

Un kā, Ināriņ, ir ar tiem “mīļajiem žīdiņiem, kurus Ulmanis(vienīgais Eiropā) aiz žēlastības ielaida Latvijā, un, kuri pēc PSRS okupācijas veidoja kaujas družīnas(kaujas vienības) un piedalījās patvēruma devēju- latviešu slepkavošanā ?

Nebūs nekāds brīnums, ja rīt jau tu kritīsi uz ceļiem godmaņa, kargina, krasovicka un suharenko priekšā un lūgsi piedošanu par “holokaustu”!

Kaut ko tādu var pateikt tikai ienaidnieks, idiots vai tautas nodevējs !

Iegaumē, nožēlojamā Ināriņa: latviešu tautai nav pilnīgi nekāds pienākums “holokausta” upuru priekšā.

Tā bija boļševistiskā PSRS un nacistiskā Vācija, kas veica šo noziegumu un iejaukt Latviju šajā noziegumā, savukārt ir jauns noziegums !

Nezināšana, Ināriņ, tevi neatbrīvo no kriminālatbildības.

Bet varbūt, ka esi viena no viņiem, jo daudzi komentāros izsaka tādu domu !

Visu labi selekcionēto Mūrnieces runu lasīt šeit: http://www.saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/24149-saeimas-priekssedetaja-inara-murniece-pieminas-bridi-rumbula-lidz-pat-sodienai-neaptverams-ir-lielak

“Upuri ir pelnījuši, ka mēs ne tikai aizlūdzam par viņu dvēselēm, bet darām visu, kas ir mūsu spēkos, lai nepieļautu karu un citu noziegumu atkārtošanos. Te, Rumbulā, milzīga nozieguma vietā, to sajūtam īpaši skaudri. Mēs esam vietā, kur uz mūsu zemes nodevīgi tika slepkavots. To uzspieda svešas varas. Mūsu valsts bija iznīcināta. Diemžēl bija nelieši arī mūsu vidū, kas bija ļaunuma pārņemti. Tas ir nožēlojami un nosodāmi,” norādīja Vējonis.

Vējoņa murgu lasiet šeit: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/209738/vejonis-svarigi-ne-tikai-lai-aizludzam-par-dveselem-bet-daram-visu-lai-nepielautu-karu

Un, par šiem vārdiem, nožēlojamais Pleskavas “šņabja degun”, R. Vējon, tu reiz stāsies latviešu autas tiesas priekšā: “Diemžēl bija nelieši arī mūsu vidū, kas bija ļaunuma pārņemti. Tas ir nožēlojami un nosodāmi,” norādīja Vējonis”

Nekur tu, Raimond, neizmuksi no latviešu tautas taisnīgās tiesas.

Un neaizmirsti, ka manis sakropļošanā tu arī esi 100% vainīgs.

Nezinu, Raimond, varbūt Dievs tev piedos, bet es un tauta nekad !

Uz tikšanos tiesas zālē, nožēlojamais padibene Vējon !

Nākošajā rakstā arī par šo holokausta teātra tēmu, bet aiznākošajā par kliķes noziegumiem pret Helsinki- 86 dibinātāju.

Latvija,Dievs, Grantiņš, Liepāja,Rīga,LRTTNoslēgumā izlasiet, ko raksta Armands Puče:

“Jauns skatījums uz Herbertu Cukuru”.

Tad sapratīsiet cionistu noziedzīgo spēli pret latviešu tautu.

Tā ir pateicība par to, ka Kārlis Ulmanis bija vienīgais Eiropā, kurš uzņēma žīdus.

Pateicība žīdu gaumē !

2011-04-27_puceArmands Puče: «Izstrādājot Satversmi, gribēja ierakstīt, ka Latvijas valsts suverēnā vara pieder latviešiem, bet noteiktas etniskās grupas, starp kurām aktīvākie bija ebreji, panāca, ka ieraksta Latvijas tautai, nevis – latviešiem. Un šis bija ļoti apspriests jautājums 20. gados Latvijas sabiedrībā.

Kurš tad izcīnīja šo valsti Brīvības cīņās?

Latvieši redzēja, kā ebreji Liepājā sagaida vācu armiju Pirmā pasaules kara laikā, kā krievi tad, kad vajadzēja sisties, nekaroja, bet brauca atpakaļ uz savām sādžām, jo – viņiem jau nebija par ko karot.

Nebija jau tā, ka Latvijas valsts tapšana tolaik bija visu Latvijas teritorijā dzīvojošu tautību kopīgs projekts, tas galvenokārt bija latviešu projekts. Latvietis ir izcils kompromisu meklētājs, bet, to darot vienmēr, visās situācijās un ar visiem, mēs kļūstam destruktīvi, un režīmi, kas nāk mums pāri, tad vienkārši mūs samaļ.»

05.12.15     L. Grantiņš

You may also like...

16 Responses

  1. Raitis saka:

    Žīdi labi maksā mūrniecei…
    Latviešu tautai vispāŗ NAV jāuzņemas atbildība par vācu fašistu vai krievu komunistu “varoņdarbiem”.
    Latvija, 2.Pasaules kara laikā, bija okupēta valsts un tās tautai nebija iespēja ietekmēt notikumu gaitu šeit Latvijā.
    Drīzāk žīdiem vajadzētu atvainoties par nelikumīgu Herberta Cukura terorizēšanu un pēc tam… noslepkavošanu. Herberts Cukurs, kurš pats ar savu ģimeni bēga uz Brazīliju, lai paglābtu savu ģimeni no komunistu genocīda, pats kļuva par upuri…
    “Mossad” un VDK saistība ir neapšaubāma. Maskava – Telaviva, ļaunuma citadele!

  2. Eduards Lunis saka:

    —Par Mūrnieci-nebrīnos!
    -Uz 1. Pasaules kara UZVARĒTĀJU SAIETU sanāca valstis, kuras bija cīnījušās pret Vāciju. Pieteicās arī 176, ja nemaldos, bagāti žīdi, kuri varēja pierādīt, ka ir devuši lielas naudas summas šīs uzvaras kaldināšanā.
    Vācieši žīdiem to neaizmirsa pie izdevības atmaksāt…
    Žīdi ir ņēmuši vērā šo mācību un tagad, liekot lietā lielas naudas summas propogandā, kur pasludina sevi par VISLIELAĶAJIEM CIETUŠAJIEM 2. PASAULES KARĀ,IR PANĀKUŠI MILZĪGU SUMMU SAŅEMŠANU PAR CIEŠANĀM UN ZAUDĒJUMIEM 2. PASAULES KARĀ. TIKAI VIŅI-VAIRĀK NEVIENA TAUTA, LAI GAN DAUDZAS TAUTAS IR CIETUŠAS DAUDZ VAIRĀK ! ARĪ LATVIJĀ DZĪVOJOŠIE , BET IT SEVIŠĶI LATVIEŠI !
    —Domāju-nav pareizi un arī gudri,nošķirt latviešus no citām tautām, kuras pierāda, ka ar godīgu darbu, ar mīlestību un cieņu pret mūsu Dzimteni,ir tiesīgi pilnvērtīgi te dzīvot …

  3. Ezis saka:

    —————
    —————
    .
    .
    .
    Admins
    Paldies par sūtījumu, pirmdien to ievietosim !

  4. vēsture saka:

    Var atvērt “Pandoras lādi”. “Pandoras lādei” ir sava īpatnība: ja to atver, aizvērt vairs nevar nekad. Citiem vārdiem, mēdz būt rīcība ar neatgriežamām sekām. Pēc tam tās atcelt nav iespējams…

    Šo vēsturi oficiālas personas ir centušās neaiztikt, jo patiesība par tiem gadiem ir tik baisa, ka visi līdzšinējie PSRS un Krievijas valdītāji ir to labprātāk vai nu noklusējusi, vai pasnieguši dozēti ļoti maigā “mērcē”.

    Sākumā pietiek publicēt pirmās padomju valdības locekļu personīgās lietas (radu rakstus) vai pat vienkārši publicēt Krievijas PFSR pirmo vadītāju sarakstu, 1919.gadā sastādījis avīzes ‘Morning Post’ angļu žurnālists Viktors Marsdens.

    Максимально полный список управленческого состава и руководителей СССР составленный В. Марсденом.

    Из высказывания корреспондента французской “L Illustration” R.Vaucher из книги «L Enfer Bolchevik a Petrograd” 1919.
    «Когда мы жили в тесном контакте с чиновниками большевистского правительства, сразу бросается в глаза факт, что практически все они евреи. Я далёк от антисемитизма, но я должен подтвердить, что везде: в Петрограде, в Москве, в провинции, во всех комиссариатах, в районных учреждениях, в Смольном, в бывших министерствах, в Советах, я встречал евреев и только евреев. Чем больше изучаешь эту революцию, тем больше убеждаешься, что большевизм – это еврейское движение».

    Персонал советской бюрократии:
    ЦК ВКП большевиков (все евреи):

    На первом месте, и это важно, в списке у Виктора Марсдена стоит Троцкий (Бронштейн).
    На втором месте стоит Ленин (Ульянов. Как минимум еврей по матери Бланк).
    На третьем месте стоит Зиновьев (Апфельбаум. Писал за Ленина работы и редактировал их).
    Затем по очереди:
    Лурье (Ларин),
    Крыленко (Кличка – «Абрам», впоследствии нарком юстиции, и первый председатель шахматной федерации СССР),
    Луначарский (Баилих- Мандельштам), Урицкий(Моисей Соломонович),
    Володарский(Моисе́й Ма́ркович Гольдште́йн),
    Каменев (Лев Бори́сович Розенфельд. Он муж сестры Троцкого и тоже редактор и ленинских работ).
    Смидович(Смидович Петр Гермогенович).
    Свердлов(Я́ков Миха́йлович Свердло́в).
    Ю. М. Стекло́в (Овший Моисе́евич Наха́мкис).
    Бюро Первого состава Совета рабочих и солдатских депутатов города Москвы (все евреи):
    Три сопредседателя:
    Председатель первого Московского Совета после революции -Лейба Хинчук.
    Председатель Совета Рабочих и красноармейцев – Смидович(Смидович Петр Гермогенович).
    Председатель Совета рабочих и солдатских депутатов – Модер.
    Члены первого Моссовета:
    Заркх, Кламер, Гронберг, Шейнкман, Ротштейн, Ф. Я. Левензон, Краснопольский, Ю.О. Мартов (Цедербаум), Ривкин, Симсон, Тяпкин, Шик, Фальк, Андерсон (литовский еврей), Вимба (литовский еврей), Соло (литовский еврей), Михельсон, Тер-Мичян (армянский еврей).
    Секретарь Бюро – Клауснер.
    Начальник канцелярии – Роценгольц.
    ВЦИК Четвёртого Всероссийского Съезда Советов рабочих и солдатских депутатов: (По конституции 1918 года, формально, высшего органа власти).
    Из 34 членов ЦИК ни одного нееврея.
    Председатель – Яков Свердлов.
    Члены: Абельман. Вельтман (Павлович), Аксельрод, Ю.О. Мартов (Цедербаум), Красиков, Лундберг, Володарский(Моисе́й Ма́ркович Гольдште́йн), Цедербаум (Левицкий), Ленин, Зиновьев-Апфельбаум, Троцкий (Бронштейн), Сирота, Суханов (Гиммер), Ривкин, Цейбут, Ратнер(Лейба Григорьевич), Блейхман (Солнцев), А. Гольденрудин, Хаскин, Ландер, Аронович, Камков (Борис Давидович Кац), Фишман, Абрамович(Рейн Рафаил Абрамович), Фриче, Ильин (Гольдштейн), Лихач М.А., Лейба Хинчук, Берлинрут, Дистлер, Чернявский, Бен (Вениамин) Смидович.
    ВЦИК Пятого Съезда Советов. Из 62 членов ни одного нееврея:
    Бруно (литовский еврей), Бреслау (литовский еврей), Бабчинский, Бухарин (чистый еврей и друг Троцкого, бывший с ним в Нью-Йорке и имевший американское гражданство, всегда выдававшийся за русского), Вейнберг, Гайлис, Гейнцберг, Данишевский (немецкий еврей), Штарк, Закс, Шейнман(Аро́н Льво́вич), Эрдлинг, Ладауер, Лингер, Литвинов (Меер-Генох Моисеевич Валлах, будущий министр иностранных дел записан чехом, чехословацкий еврей), Семён Диманштейн, Левин, Эрман, Иоффе, Карклин, Книгиссен, Каменев (Лев Бори́сович Розенфельд), Зиновьев-Апфельбаум, Крыленко (Кличка – «Абрам»), Красиков, Капник, Кауль, Ленин , Лацис (Ян Фридрихович Судрабс), Ландер, Луначарский, Петерсон (литовский еврей), Я́ков Христофо́рович Пе́терс, Рудзутак (Ян Эрнестович, литовский еврей), Розин, Смидович, Стучка (латышский еврей), Свердлов (Я́ков Миха́йлович Свердло́в), Смига (латышский еврей), Ю. М. Стекло́в (Овший Моисе́евич Наха́мкис), Сосновицкий, Скрыпник, Троцкий (Бронштейн), Теодорович, Терьян (армянский еврей), Урицкий(Моисей Соломонович), Тегулечкин, Фельдман, Фрумкин, Цурюпа, Чавчавадзе (грузинский еврей), Шейнкман, Розенталь, Ашкенази, Карахан (Лев Михайлович, караимский еврей), Розе (Вольдемар Рудольфович), Радек (Карл Бернга́рдович Собельсон), Шлихтер, Чиколини, Шиянский.
    Совет Народных Комиссаров:
    Председатель – Ульянов-Ленин (полуеврей, у Марсдена он ещё русский, а по еврейским законам чистый еврей, т.к. по матери, Прим.ред.).
    Комиссар иностранных дел: сначала Троцкий (Еврей), потом Чичерин (Полуеврей, у Марсдена русский),
    Комиссар по делам национальностей – Джугашвили (грузин – у Марсдена, на с.д. полуеврей по отцу, или грузинский еврей).
    Председатель совета народного хозяйства – Лурье (Ларин) – еврей.
    Комиссар по восстановлению – Шлихтер (Еврей),
    Комиссар государственных земель – Кауфман (еврей).
    Комиссар государственного контроля – Ландер (еврей).
    Комиссар общественных работ – В. Шмидт (еврей).
    Комиссар по сельскому хозяйству – Прошьян (армянский еврей).
    Комиссар Армии и Флота – Троцкий (еврей).
    Комиссар социальной помощи – Е. Лилина (Книгиссен) – еврейка,
    Комиссар образования -Луначарский (Баилих, у Марсдена он Мандельштам) – еврей,
    Комиссар вероисповеданий -Шпитцберг (еврей),
    Комиссар внутренних дел – Зиновьев (Апфельбаум) – Еврей,
    Комиссар по финансам – Исидор Гуковский (еврей),
    Комиссар по делам выборов – Урицкий(Моисей Соломонович, еврей).
    Комиссар юстиции – И. Штейнберг (еврей).
    Комиссар по делам эвакуации – Фенигштейн (еврей), его заместители – Равич и Заславский – оба евреи.
    Итого из 20 советских комиссаров один Сталин, два пролуеврея и 17 чистых евреев.
    Комиссариат армии (все евреи):
    Комиссар армии и флота – Троцкий.
    Заместители Троцкого – Склянский и Гиршфельд.
    Председатель Военного Совета тот же Троцкий.
    Члены этого Совета – Шородак и Петч (литовский еврей).
    Зам. Военный комитет Москвы – Штейнгардт (литовский еврей) и Думпис (немецкий еврей).
    Командир школы пограничников – Глейзер (литовский еврей).
    Комиссары 5-ой советской дивизии – Дзеннис и Полонский Владимир Иванович (Рувен Гершевич, литовский еврей).
    Комиссар армии на Кавказе – Лехтинер.
    Чрезвычайные комиссары Восточного фронта – Шульман и Бруно.
    Члены военного совета Казани – Розенгольц, Майгар и Назенгольц,
    Комиссар Петроградского военного округа – Гутпис.
    Военный комендант Петрограда – Цейгер.
    Командующий красногвардейцами во время Ярославского мятежа – Геккер.
    Командующий Восточным фронтом против чехословаков – Вацетис (латышский еврей).
    Командующий Московским военным округом – Буткус (литовский еврей).
    Член Военного Совета – П.П. Лацимер.
    Начальник (S.R). Военного командования – Элкан Соломонович Кольман (бывший австрийский офицер).
    Комиссар Московского военного округа – Медкас.
    Начальник обороны Крыма – А. Зак.
    Командующий Курским фонтом – Слузин, его помощник – Зильберман.
    Комиссар румынского фронта – Спиро. Предревштаба штаба армии Северной армии – А. Фишман (еврей).
    Председатель Совета армий Западного фронта – Позерн.
    Военно-судебный комиссар 12 армии – Ромм.
    Комиссар 12 армии – Мейчик.
    Комиссар Витебска – Дайбе.
    Комиссар 4-ой армии – Ливензон.
    Комиссар Московского военного округа – Губельман.
    Комиссар военных реквизиций города Слуцка – Калманович (литовский еврей).
    Комиссар Самарской дивизии – Глузман.
    Политический комиссар для той же Самарской дивизии – Бекман.
    Комиссар по реквизиции в Московском военном округе – Зусманович.
    Представитель на переговорах с немцами – Давидович (доктор).
    Комиссариат внутренних дел: (все евреи):
    Нарком – Зиновьев (Апфельбаум).
    Начальник отдела пропаганды – Гольденрудин.
    Помощник наркома – Урицкий.
    Председатель экономической комиссии Петроградской коммуны – Эндер.
    Зам. председателя по гигиене – Рудник.
    Комиссар по эвакуации беженцев – Фенигштейн, его помощники – Крохмаль (Загорский) и Абрам.
    Комиссар Петроградской печати – Володарский.
    Гражданский начальник Петрограда – Шнейдер.
    Гражданский начальник Москвы – Минор.
    Комиссар печати Москвы – Красиков.
    Комиссар милиции Петрограда – Файерман.
    Начальник бюро печати – Мартинсон.
    Комиссар безопасности Москвы – К. Розенталь.
    Члены Петроградского ВЧК: (все евреи):
    Шейнкман. Гиллер. Козловский. Модель, И. Розмирович. Дисперов (армянский еврей). Иосилевич. Красиков. Бухьян (армянский еврей). Мернис (Литовский еврей). Пайкерс (литовский еврей). Анвельт (немецкий еврей).
    Члены Петроградского совета:
    Зорге (еврей), Радомысльский (литовский еврей).
    Члены Московской ВЧК:
    Председатель – Дзержинский (польский еврей), заместитель – Петерс (латышский еврей).
    Члены коллегии ВЧК (все евреи):
    Шкловский, Кнейфис – (позднее Председатель Киевской ВЧК – свирепость которой описана в книге Мельгунова «Красный террор»). Размирович. Кронберг (позднее председатель ВЧК в Орше и Смоленске). Цейстин. Хайкина (женщина-еврейка). Карлсон (литовский еврей). Шауман (литовский еврей). Леонтович. Ривкин. Антонов. Делафарб. Циткин. Е. Розмирович. Г. Свердлов. Бисенский. Блюмкин (убийца посла Мирбаха). Александрович (сообщник Блюмкина). И. Модель (Председатель совета Трубецкого бастиона Петропавловской крепости). Ройтенберг. Финес. Яков Гольдин. Гальперштейн. Книгиссен. Закс. Лацис (латышский еврей). Дайбол (латышский еврей). Сейзан (армянский еврей). Депкин (литовский еврей). Либерт (начальник Таганской тюрьмы). Фогель (немецкий еврей). Закис (литовский еврей) Шилленкус. Янсон (литовский еврей).
    Комиссариат иностранных дел (все евреи):
    Нарком – Чичерин (еврей).
    Его заместители: Карахан (крымский еврей, Караим) и Фритче.
    Начальник паспортного отдела – Марголин.
    Посол в Германии – Иоффе (лучший друг Троцкого и организатор коммунистического еврейского путча в Германии).
    Военный атташе советского посольства в Германии – Левин, (расстрелян в Германии, связи с тем, что был организатором еврейского коммунистического путча в Баварии и был Комиссаром Советской еврейской республики Баварии).
    Шеф Пресс-бюро и разведывательной службы советского посольства в Германии – Т. Аксельрод.
    Советский представитель в Вене и Лондоне -Каменев (Розенфельд).
    Советский представитель в Лондоне и Париже – Бек.
    Посол в Христиане (Норвегии) – Бойтлер (арестован англичанами).
    Консул в Глазго – Малкин (был осуждён в Англии на 5 лет за большевистскую пропаганду и диверсионную деятельность).
    Делегат на мирных переговорах в Киеве – Христиан (Хаим) Раковский.
    Его помощник – Мануильский.
    Министерский юрист – Астшуб.
    Консул в Киеве – Грюнбаум (Кжевинский).
    Консул в Одессе – А. Бек.
    Посол в США – Людвиг Мартенс (немецкий еврей).
    Комиссариат финансов (Все чистые евреи):
    Первым комиссаром был Мержвинский (польский еврей), (перед этим изгнанный из Юнион Банк в Париже за незаконные операции, где он был брокером).
    Его зам. – Дон Соловей (ранее помощник аптекаря).
    Затем комиссаром стал Исидор Гуковский, ранее работавший у Нобеля в Петербурге. Его замы: И. Аксельрод, С. Закс (Гладнев),
    Начальник отдела займов – Боголепов.
    Хашкан – общий секретарь.
    Берта Хиневич – помощник секретаря.
    Президент финансового Конгресса Советов – М. Лацис (еврей). Его помощник – Вейцман.
    Комиссар по урегулированию русско-германских счетов – Фюрстенберг-Ганецкий.
    Главный чиновник комиссариата – Коган.
    Администрация Народного Банка (Все евреи):
    Михельман. Закс. Абелин. Аксельрод. Садников.
    Финансовые представители: в Берлине – Ландау, в Копенгагене – Воровский, в Стокгольме – Абрам Шенкман.
    Ревизор Народного банка – Кан. Его зам. – Горенштейн.
    Главный комиссар по ликвидации частных банков – Анрик, его помощник – Моисей Ковш.
    Члены Комитета по ликвидации частных банков: Элиашевич. Г. Гифелих, А. Рогов (еврей), Г. Лемерих, А. Плате (литовский еврей).
    Комиссариат Юстиции (все евреи):
    Комиссар – И. Штейнберг.
    Комиссар апелляционного суда в Москве – А. Шрейдер.
    Председатель московского Ревтрибунала – И. Берман.
    Комиссар сената в Петрограде – Бер.
    Председатель Высшей Революционной Комиссии Республики – Лев Троцкий.
    Председатель следственной комиссии ревтрибунала – Глузман.
    Следователи Трибунала: Легендорф и Слуцкий.
    Генеральный прокурор – Фридкин.
    Главный чиновник по Кодификации – Гойнбарк.
    Секретарь Народной комиссии – Ширвин.
    Помощник Народной комиссии – Лутцкий.
    Народные защитники: Г. Антокольский, И. Бейер, В. Аронович, Р. Биск, А. Гундар, Г. Давыдов, Р. Кастарьян (армянский еврей).
    Комиссариат Здравоохранения и Гигиены (все евреи):
    Комиссар – П. И. Дауге (немецкий еврей).
    Начальник фармацевтической службы – Раппопорт. Его зам. – Фукс.
    Председатель комиссии по венерическим болезням – П.С. Вебер.
    Председатель комиссии по заразным болезням – Вольфсон.
    Комиссариат Народного образования (все евреи):
    Нарком – Луначарский (еврей).
    Секретарь Комиссариата – М. Эйхенгольц.
    Комиссар северного округа – З.И. Грунберг.
    Председатель комиссии Образовательного Института – Т. Золотницкий.
    Начальник муниципальной секции – А. Лурье.
    Начальник по Пластическим искусствам – Штернберг.
    Начальник театральной секции – О. Розенфельд (жена Каменева и сестра Троцкого), её помощник – Зац.
    Директор 2-ого департамента – Гроним.
    Члены и академики Социалистической Академии Наук (все евреи): Рейснер, Фриче (литовский еврей), Гойкхборг, М. Покровский (историк), Вельтман, Собельсон (Радек), Крупская (подчёркивается, что еврейка), Нахамкес (Стеклов), П.И. Сутчка, Немировский, И. Раковский, К.П. Левин, М.С. Ольшанский, З.Р. Теленберг, Гурвич, Лудберг, Эрберг, Келтулан (венгерский еврей), Гроссман (Рощин), Крачковский, Урсинен (финский еврей), Тонно Спрола (финский еврей), Розин, Данчевский, Глейзер, Годенрудин, Будин, Ротштейн, Чарльз Раппопорт, Лурье.
    Почётные члены академии: Роза Люксембург (немецкая еврейка), Клара Цеткин (немецкая еврейка). Меринг (немецкий еврей). Гуго Хаазе (немецкий еврей).
    Литературное Бюро Пролетариата (все евреи):
    Эйхенгольц, Полянский (Лебедев), Херсонская, В. Зайцев (подчёркивается, что еврей), Брендер, Ходасевич, Шварц.
    Директор 1-ого департамента Комиссариата Народного просвещения, к которому относилась вся эта Академия Социалистических наук – Познер.
    Начальник Канцелярии комиссариата Народного Просвещения – Альтер.
    Комиссариат Социальной Помощи (все евреи):
    Комиссар – Е. Лилина (Книгиссен).
    Директор – Паулнер.
    Секретарь – Е. Гельфман.
    Помощник секретаря – Роза Гауфман.
    Начальник пенсионного отдела – Левин.
    Начальник Канцелярии – К. Ф. Розенталь.
    Комиссариат Общественных работ (все евреи):
    Комиссар – В. Шмидт (подчёркивается, что еврей).
    Его помощник – Радус (Зенкович).
    Начальник комиссии по общественным постройкам – Гольдбарк.
    Комиссар общественных работ- М. Вельтман.
    Его помощник – Кауфман (немецкий еврей).
    Секретарь комиссариата – Раскин.
    Член комиссариата – Кучнер.
    Начальник отдела взрывных работ – Заркх.
    Комиссия по восстановлению города Ярославля (сильно повреждённого в результате подавления левоэсеровского мятежа, все евреи):
    Председатель – И. Д. Тартаковский.
    Генеральный подрядчик -Исидор Заблудовский.
    Представители Советского государства в международном Красном Кресте (все евреи и личные шпионы Троцкого в других странах):
    В Берлине: Собельсон (Радек. Он же – руководитель коммунистического еврейского путча в Германии в 1918 году, так называемого «Спартаковского движения»).
    В Вене: J. Beerman, арестован в Австрии и выслан из страны за подготовку коммунистического еврейского путча вместе ещё с 13 евреями, членами австрийской компартии. При аресте у Бермана с собой было 2.5 миллиона австрийских крон денег.
    В Варшаве: А. Клоцман, Альтер, Веселовский (Веселовский выслан из Польши вместе с ещё 5 евреями за подготовку коммунистического еврейского мятежа. При нём найдено три миллиона рублей).
    В Бухаресте: Ниссенбаум. Путешествовал по паспорту как бельгийский гражданин «Гильберт».
    В Копенгагене: А. Баум.
    Председатель Центрального комитета Красного Креста в Москве (Международной террористической организации по распространения мировой еврейской революции на Европу): Бенжамин (Вениамин) Моисеевич Свердлов (брат Якова Свердлова).
    Высший Совет Народного Хозяйства (ВСНХ) (Все евреи):
    Председатель – Рыков.
    Зам. Рыкова – Красиков.
    Председатель Петроградского ВСНХ – Эйсмонт.
    Его Зам. – Ландеман.
    Начальник в Петрограде – Крейнис.
    Начальник общей секции в Москве – А. Шотман.
    Его помощник – О. Хайкина.
    Начальник восстановительного отдела – Кичвальтер.
    Ответственный за восстановление – Н. А. Розенберг.
    Его помощник – Зандич.
    Начальник нефтяного Комитета – Таврид.
    Начальник рыбного отдела – Кламмер.
    Начальник угольной секции – Ротенберг.
    Начальник Транспортной секции – Кирсян (армянский еврей).
    Его помощник – Шлемов.
    Начальник металлургической секции – А. Альперович.
    Бюро ВСНХ (все евреи):
    Крейтман. Вайнберг. Красин. Лурье (Ларин). Чубарь (отмечается, что еврей). Гольдблатт. Ломов. Альперович. Рабинович.
    Донецкий комитет ВСНХ (все евреи):
    Коган (Бернштейн), А.И. Очкис, Полонский, Биск (литовский еврей). Классен (литовский еврей). Лившиц. Кирш (немецкий еврей). Крузе (немецкий еврей). Вихтер. Розенталь. Симанович.
    Члены кооперативной секции (все евреи):
    Любомирский. Хинчук. Зедельгейм. Тагер. Хайкин. Кричевский.
    Члены шахтёрской секции (все евреи):
    Косиор. Гольдман. Ленгникс. Гольцман. Шмидт. Смит Фолькнер. Рудзутак. Сортель. Рейнсвит. Блюм. Катцель. Сул. Четков.
    Еврейские руководители на периферии (все евреи):
    Комиссар Сибири – Хайтис.
    Председатель Совета рабочих депутатов Сызрани – Белинский.
    Председатель Совета рабочих депутатов Казани – Шенкман (убит).
    Председатель Совета шахтёров Донецкой области – Ливензон.
    Председатель Совета рабочих депутатов Нарвы – Дауман.
    Председатель совета рабочих Ярославля – Закхейм.
    Председатель совета рабочих депутатов Царицына – Эрман (убит).
    Председатель совета рабочих Оренбурга – Вилинг.
    Председатель Совета рабочих депутатов Пензы – Либерзон.
    Председатель Таврического совета рабочих – А. Слуцкий.
    Комиссар финансов Западных областей – Самовер.
    Председатель Киевского Совета – Дреллинг.
    Его помощник – Гинцбергер.
    Председатель Думы Белой Церкви – Рутгаузен.
    Его помощник – Лемберг.
    Народный комиссар республики Донецка – Райхенштейн (убит офицерами полковника Дроздовского).
    Комиссар республики Донецка – Исаак Лаук. Шмуклер (просто Шмуклер в списке) Центральное Бюро Профсоюзов (позднее ВЦСПС, все евреи):
    Рафес, Давидсон, Гинцберг, Бриллиант, Профессор Смирнов.
    Комитет по расследованию обстоятельств смерти императора Николая Второго (все евреи, кроме, может быть, Максимова и Митрофанова):
    Свердлов, Сосновский, Теодорович, Розин, Владимирский (Гиршфельд), Аванесов, Максимов, Митрофанов.
    Комитет по запросам бывших служащих старого режима:
    Председатель – Муравьёв.
    Члены: Соколов, остальные явные евреи: Идельсон, Грузенберг, Соломон Гуревич, Гольдштейн, Тагер.
    Журналисты официальных коммунистических газет:
    При газетах «Правда», «Известия», Финансы и Народное Хозяйство» (все евреи): Динн, Бергман, Кун, Диамант, А. Брамсон, А. Торберт, И. Б. Голин, Битнер, Е. Альперович, Клойснер, Стеклов (Нахамкес), Ильин (Цигер), Гроссман (Розин), Лурье (Румянцев).
    При газете «Воля Труда» (все евреи): Закс, Полянский, Е. Катц.
    При газете «Знамя Труда» (все евреи кроме редактора Максима Горького): Штейнберг, Ландер, Ярославский, Эфрон, Б. Шумахер, Левине, Биллин, Давидсон.
    При индустриальных и коммерческих газетах (все евреи): Бернштейн, Коган, Гольдберг, В. Розенберг, Рафаилович, Громан, Кулишер, Славенсон, И. Геллер, Гаучман, Шухман, П. Бастель, А. Пресс, А. Мох, Л.С. Элиасон.
    Руководство других партий России:
    ЦК ВКП меньшевиков (все евреи): Мартов (Цедербаум), Диманд, Н. Гиммер, Штраус, Ратнер, Либер, Зонн, Дан, Гоц, Раппопорт, ещё один Цедербаум – брат Мартова.
    ЦК партии Эсеров (правое крыло, все евреи): А. Керенский (Кирбис), Аронович, Гисслер, Давыдович, Гуревич, Абрамович, Гольдштейн, Лихач, Хинчук, Берлинрут, Дистлер, Чернявский, Розенберг, Чайковский, Ратнер.
    ЦК партии эсеров (левое крыло, все евреи): Штернберг, Левин, Фишман, Лендбург, Зитца, Ландер, Каган (Грессер-Камков), Кац (Бернштейн), Фейга Островская, Начман, Карелин, Мария Спиридонова (еврейка, как и еврей Борис Савинков), Ропшин и масса других имён и фамилий.
    Центральное Бюро партии «народников» (все евреи): Раппопорт, Гребнер, Вилькен, Диамант, Кауснер, Шатров (подчёркивается, что еврей).
    ЦК партии польской диаспоры (все евреи): Радек (Собельсон), Зингер, Берсон, Финкес, Гаузнер, Мандельбаум, Панский, Гейдман, Тутельман, Вольф, Крохмаль (Загорский), Шварц (Гольц),
    Комитет партии московских анархистов (все евреи): Яков Гордин, Лейба Чёрный, Блейхман, Ямпольский, Крупенин».

    Tie ir viņi, žīdu boļševiki, kas sastādīja 1917.gada revolūcijas vadītāju vairākumu un tad izdomāja sadalīt sabiedrību “sarkanajos” un “baltajos”, lietojot seno žīdu paņēmienu ”skaldi – valdi”.

    Gan skaldīja, gan valdīja, un iznākums bija nežīdu HOLOKAUSTS, kurā gāja bojā vairāk kā 6 miljoni krievu!!!

    Ne jau žīdiem būtu jāprasa kompensācijas par viņu pašu spaidiem!

    Par žīdu boļševiku vadošo lomu Krievijas vēsturē vienmēr ir runājuši arī nacistiskās Vācijas līderi.
    Piemēram, Jozefa Gēbelsa runas fragments nacionālsociālistiskās partijas kongresā. Šis kongress notika Vācijā 1935.gadā.
    “… Boļševisms, kas īstenībā bija uzbrukums personības pasaulei, izliekas par saprāta gaismas nesēju. Tur, kur to prasa apstākļi, tas rādās kā vilks aitas kažokā. Bet zem melīgās maskas, kādu tas te šur te tur uzvelk, vienmēr slēpjas velnišķīgi pasaules iznīcināšanas spēki. Tur kur tam ir bijusi iespēja savas teorijas lietot praksē, tas ir izveidojis tā saukto “strādnieku-zemnieku paradīzi” gigantiska nabadzīgu un izbadējušos cilvēku tuksneša veidā. Ja aplūkosim boļševisma doktrīnas, ieraudzīsim brēcošu pretrunu starp tā teoriju un tā praksi. Teorijā tas ir kaislīgs un grandiozs, bet aiz tā pievilcīgās ārienes slēpjas inde. Īstenībā tas ir baiss un šausmīgs. Tas redzams upuru miljonos, kas nesti uz tā altāra – ar zobenu, cirvi, badu, bendes virvi. Tā mācība sola mūžīgu “strādnieku un zemnieku varu”, bezšķiru sabiedrisko iekārtu, ko no ekspluatācijas sargā valsts; tas sludina tādu ekonomisko pamatlikumu, pēc kura “viss pieder visiem”, un ka tāpēc visā pasaulē beidzot iestāšoties miers.
    Miljoniem strādnieku ar ubagu algu, kādu Rietumeiropā vienkārši nevar pat iedomāties; sēru un ciešanu pilnu zemnieku miljoni, kuriem atņemta zeme, kas tiek noplicināta un izputināta neprātīgā paralizējoša kolektīvisma eksperimentā; bads, kurā ik gadus iet bojā miljoniem cilvēku (un tas notiek tik gigantisku plašumu valstī, ka tā varētu būt visas Eiropas maizes klēts!); tādas armijas izveidošana un apgādāšana, kas kā sludina visi galvenie boļševiki, tiks izmantota pasaules revolūcijas īstenošanai; šī uz bezdibeni vedošā valsts un partijas aparāta rupja un nežēlīga vadība, ko veic teroristu saujiņa, kas lielākoties sastāv no žīdiem, – tas viss runā pavisam citu valodu, un pasaule nevar to klausīties bezgalīgi, jo tas ir stāsts par neaprakstāmām ciešanām un neiedomājamiem zaudējumiem, kādus cieš tauta simt sešdesmit miljoniem cilvēku apjomā…” (J.Gēbelss. ‘Boļševisms bez maskas’. Avots: http://hedrook.vho.org/goebbels/).

    Protams, dezinformācijas meistars Jozefs Gēbelss patiesību vāciešiem stāstīja ne jau no mīlestības uz krieviem. Viņa uzdevums bija iespaidot, apdullināt vācu tautu līdz tādai pakāpei, ka tie bija gatavi 1941.gadā doties karagājienā uz Austrumiem (“Drang nach Osten”), lai iznīcinātu PSRS, kurā “boļševiku” vairs gandrīz nebija. Uz to laiku Staļins viņu skaitu bija samazinājis uz pusi, atlikumu piebeidzot 1937-1938.gados.
    Viktors Marsdens tajā traģiskajā laikā Krievijā ir bijis ne reizi vien. Viņa iegūtā patiesība reiz uz automobiļu konveijerražošanas tēvu Henriju Fordu atstāja tādu iespaidu, ka viņš nolīga žurnālistus, juristus un citus speciālistus, kas sāka viņam piegādāt ziņas, kas pierādīja žīdu liktenīgo dalību Krievijas impērijas iznīcināšanā. Šo pētījumu iznākumā parādījās grāmata “Starptautiskā Žīdu Kopiena”, kuru Henrijs Fords izdeva 1920—1922.gados. Grāmatai “Starptautiskā Žīdu Kopiena” bija neredzēti panākumi, ASV tā tika izdota pusmiljona tirāžā, pēc tam to pārtulkoja 16 valodās, krievu ieskaitot (русский). Secinājumi, kādus toreiz izdarīja Fords, ir satriecoši pat mūsdienu cilvēkam: “Ja tie žīdi, kas valda pār pasauli, būtu vēlējušies atbrīvot krievu tautu un nodzēst iznīcinošo lieliniecisma (boļševisma) liesmu, izbeidzot žīdu dalību visās revolucionārajās kustībās, to viņi būtu varējuši izdarīt nedēļas laikā. Tas, kas notiek pašlaik, tiek darīts ar pasaules žīdu spēku ziņu un piekrišanu. Acīmredzami, viņiem nav vēlmes izraisīt pretēju virzību. Šāds viedoklis ir lielā mērā laidis saknes Amerikas žīdu kopienā un savā programmā ietver plānu “pierādīt mūsu varenību vienā no pastāvošām valstīm”. Pēc šīs programmas žīdi vadās bez novirzēm. Bet nevajag aizmirst, ka šai programmai ir arī otra puse: tiesa, tā pierāda varenību, tomēr vienlaikus noraksturo tautu, kas to lieto. Un varbūt galu galā pienāks laiks, kad šī tauta rūgti nožēlos to, ka tā ir tiekusies pēc šīs varenības un to izmantojusi…”

    Un ko šie žīdu boļševiki izdarīja ar Ukrainu? Tās ir šausmas, kādas vēsture droši vien vēl nepazina!
    Lai gūtu priekšstatu par ukraiņu tautas genocīda apmēriem, pietiek izlasīt vien rakstu “Israēla – Ukrainas bende” (http://blagin-anton.livejournal.com/172815.html).

  5. danko saka:

    Viens no boļševiku pirmajiem dekrētiem bija dekrēts par antisemītismu. Pēc 1917.gada apvērsuma. Vienkāršo žīdu masas no nomaļiem miestiņiem masveidīgi pārcēlās uz visām galvenajām pilsētām. Tur viņi ar lielu enerģiju stājās jaunās varas soda, politiskajos un ekonomiskajos orgānos. Lūk jums arī pozitīvie aspekti.

  6. Martins saka:

    Atjaunot vesturisko patiesibu, butu pasas Israelas intereses, jo tad Latvijas latviesu tauta piedotu zidu tautai par zidu tautibas individu ka Simeons Sustovs, Mozus Citrons, Alfons Noviks, Ivars Godmanis un daudzu citu zidu tautibas agresivo slepkavu, kuri ir nogalinajusi simtiem tukstosus latviesu tautas cilveku, bernus, sievietes grutnieces un sirmgalvjus ieskaitot. Berni mazi un vel autinos tiko dzimusi, kurus jus Cionas deli un meitas nogalinajat seitpat cietumos Latvijas un Krievijas naves koncentracijas nometnes, ko berni jums Israelas cionistiem bija sliktu nodarijusi? Israelu ka Valsti radija PSRS un Israelai ka zidu tiesibu mantiniecei juridiskai, un pec fakta ari, ir jauznemas sis zidu tautas izdarits kriminali sodams noziegums, Genocida noziegums. Jaatvainojas latviesu tautai, ar Israelas vestniecibu iesakuma. Preteja gadijuma mes latviesi ar bailem skatamies uz zidu tautu, jo ja nav nozelas par jau notikuso zidu genocidu pret latviesu tautu, tad sobrid mes latviesi kaut kadu ipasumu atdosanu redzam ka kartejo zidu tautas agresiju pret mums latviesu tautu. Tada nu ir ta vesturiska un sodienas laika patiesiba.

  7. arhīvs saka:

    Okupētās Latvijas “tīrīšana” 1940 – 1941

    1475 no represējamo sarakstos iekļautajiem tomēr no izsūtīšanas izdevās izvairīties.

    1940. gada 15. jūnijā, dienā, kad Staļins pieņēma lēmumu par Baltijas valstu okupāciju, PSRS iekšlietu tautas komisārs Lavrentijs Berija, atgriezies no Kremļa, dienasgrāmatā ierakstīja: “Koba (Staļins) pieņēma galīgo lēmumu par Lietuvu un par Baltiju. Teica, gribi vai negribi, bet vajag sovjetizēt. Man atkal daudz darba. Īpaši Latvijā un Igaunijā ir apmetušies daudzi baltgvardi un arī vietējo neliešu pietiek. Atstāt nevar. Arī nāksies pārvietot. Taču to vajag izdarīt akurāti, ne uzreiz. (..) Tā ka vispirms izpētīsim, pēc tam izlemsim.” Savukārt 1940. gada 30. augustā Berija piezīmēja: “Jaunās teritorijas, tas ir labi. Taču tās vajag stipri tīrīt. (..) Tur mums pieredze ir, bet arī klapatu ir daudz. Labi ir tas, ka Baltija ar aģentūru ir neslikti izstrādāta.”

    Kopš 1917. gada oktobra apvērsuma valsts “attīrīšana” no tās atklātiem ienaidniekiem, kā arī dažādiem “kaitīgajiem elementiem” kļuva par vienu no vissvarīgākajiem boļševiku uzdevumiem. 1936. – 1938. gada terora laikā tika represēti vairāk nekā 1,4 miljoni cilvēku.

    Politiskās represijas rīkoja un īstenoja pēc boļševiku partijas (VK(b)P) Centrālas komitejas, tās Politbiroja un personīgi Staļina norādījumiem. Pēc Kominternes (Komunistiskās internacionāles) ģenerālsekretāra Georgija Dimitrova atmiņām, Staļins 1937. gada 7. novembrī pusdienās par godu Oktobra apvērsuma 20. gadadienai pēkšņi sācis slavināt krievu carus par to, ka viņi “izdarījuši vienu labu darbu – izveidojuši milzīgu valsti – līdz Kamčatkai”. Netikšot žēlots neviens, kas mēģinās šo valsti sagraut: “Mēs iznīcināsim katru tādu ienaidnieku, kaut viņš būtu arī vecais boļševiks, mēs iznīcināsim visu viņa dzimtu, visu viņa ģimeni. Katru, kurš ar savu darbību vai domām (jā, arī domām) apdraudēs vienīgo sociālistisko valsti, mēs iznīcināsim bez žēlastības.” Tie nebija tukši draudi.

    Represijas 
atriebības dēļ


    Latvijas “tīrīšana” pēc okupēšanas 1940. gada 17. jūnijā aizsākās ar līdzšinējo valsts darbinieku – tagad “reakcionāro elementu” un “tautas ienaidnieku” – padzīšanu no darba, nomainot viņus ar “uzticamajiem kadriem”. “Tautas valdības” iekšlietu ministrs Vilis Lācis 1940. gada 23. jūnija radiorunā paziņoja: “Svarīgākais uzdevums, kāds jāveic Iekšlietu ministrijai, ir pilnīgi un noteikti iztīrīt valsts aparātu no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem. Latvijas un latvju tautas ienaidnieki izplata visādas provokatoriskas baumas, cenšoties satricināt uzticību savstarpējās palīdzības līgumam, sēt tautā neuzticību pret jauno valdību un pret mūsu lielo draugu – Padomju Savienību.” Liels atbalsts Lāča vadītajai ministrijai “reakcionāro elementu” meklēšanā un vajāšanā bija Latvijas kompartijas centrālkomitejas kadru daļa, kā arī tautas komisariātu, uzņēmumu un iestāžu kadru daļas, boļševiku partijas komitejas un vietējās organizācijas. Plaši tika izmantotas arī “apzinīgo pilsoņu” denunciācijas.

    Notikumu aculiecinieks Alfreds Ceihners 1944. gadā izdotajā grāmatā “Latvijas boļševizācija. 1940 – 1941″ raksta: “Jau pašās pirmajās lielinieku valdīšanas dienās Latvijā sāka pazust cilvēki – tos apcietināja lielinieku politiskā policija. Daži augsti latviešu armijas virsnieki tūliņ pēc 1940. gada 17. jūnija izdarīja pašnāvību; tie paredzēja drīzos bēdīgos notikumus. Bet presē par to nebija ne vārda. Apcietināja valsts un policijas darbiniekus, kareivjus, politiķus, bijušos ministrus, sūtņus, rūpniekus, tiesnešus, zemniekus, strādniekus, cilvēkus, kas agrāk bija ieņēmuši augstus amatus, kas pirms ilgiem gadiem bija cīnījušies pret lieliniekiem, vai arī tādus, kurus viņu ienaidnieki bija lielinieku iestādēm denuncējuši vai apmelojuši. Apcietināja arī daudzus cilvēkus, kas pat no lielinieku viedokļa bija gluži nekaitīgi. Tiem nelaimējās – gadījuma dēļ vai kādas apmelošanas dēļ tie krita čekas nagos.”

    Pēc nepilnīgām ziņām, 1940. gada jūnijā apcietināja 20 personas, jūlijā – 141, bet augustā – 300 personu. Vēl plašākus arestus veica pēc LPSR Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) izveidošanas 1940. gada septembrī un LPSR Valsts drošības tautas komisariāta (VDTK) izveidošanas 1941. gada februārī. Cilvēkus represēja ne jau par kādu “pretpadomju darbību” pēc Latvijas okupācijas, bet par piedalīšanos Krievijas Pilsoņu karā “nepareizajā” pusē vai godīgu kalpošanu savai valstij tās neatkarības laikā.

    Nesaudzīgas represijas vērsās pret Latvijas armijas militārpersonām un aizsargu vadību. Jau 1940. gada 17. augustā PSRS aizsardzības tautas komisārs maršals Timošenko pavēlēja: “Kopīgi ar Savienoto Padomju Republiku valdībām pārbaudīt Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armijas kadrus un attīrīt tos no neuzticamiem elementiem – Igaunijas, Latvijas un Lietuvas armiju komandējošā sastāva – gan armijā atstājamo, gan neuzticamo, kuri no armijas atvaļināmi, – personas lietas nosūtīt sarkanās armijas kadru pārvaldei.” Reizē ar “kadru pārbaudi” aizsākās plaši aresti. Kā vienu no pirmajiem 1940. gada vasarā apcietināja pulkvežleitnantu K. Vidiņu. Drīz pēc tam apcietināja Armijas štāba priekšnieku ģenerāli H. Rozen­šteinu, atvaļināto ģenerāli M. Goperu, bijušo Armijas štāba priekšnieku ģenerāli M. Hartmani, bijušo Zemgales divīzijas komandieri ģenerāli Ž. Bahu, kā arī daudzus citus. 1941. gada maijā par “pretpadomju sa­zvērestības organizēšanu, kuras mērķis bija padomju varas gāšana Latvijā un buržuāziskās iekārtas atjaunošana valstī” PSRS Aizsardzības tautas komisariāta 3. pārvaldes darbinieki arestēja bijušos Latvijas armijas ģenerāļus V. Spandegu, R. Klinsonu, bijušo Latvijas armijas pulkvedi R. Ceplīti, apakšpulkvedi A. Kristovski, kapteini N. Ošiņu, kā arī 24. teritoriālā strēlnieku korpusa komandieri R. Kļaviņu un 183. divīzijas štāba priekšnieku pulkvedi Kārli Lejiņu. 1941. gada 29. jūlijā PSRS Augstākās tiesas Kara kolēģija visiem viņiem piesprieda nāves sodu. Pavisam pirmajā okupācijas gadā, līdz 1941. gada 14. jūnijam, apcietināja apmēram 300 latviešu virsnieku un 280 instruktoru un kareivju.

    Ceihners raksta: “Lielinieku čekas un visādu tribunālu slepkavu darbi nebija vis atmaksa par kaut kādiem “kontrrevolūcijas” mēģinājumiem (ko vēl varētu daudzmaz saprast), bet gan vienīgi neģēlīga atriebība par pagātni, kad lielinieki Latvijā bija jutušies apspiesti un kad pie varas bija viņu tagadējie upuri. Briesmu darbu iemesls bija ārkārtīga neuzticība un bailes, ko lielinieki izjuta Latvijā.”

    15 424 aizvestie


    Berija 1941. gada 15. maijā dienasgrāmatā ierakstīja: “Šodien norunājām pie Kobas, ka vajag steidzami veikt Baltijas un vispār robežas tīrīšanu.” 1941. gada 16. maijā PSRS valsts drošības tautas komisārs V. Merkulovs iesniedza VK(b)P CK drošības komisariāta sagatavoto ziņojumu, kuram ar viņa paša un Berijas parakstu bija pievienots VK(b)P CK un PSRS Tautas komisāru padomes lēmuma projekts “Par pasākumiem, lai attīrītu Lietuvas PSR no pretpadomju, krimināliem un sociāli bīstamiem elementiem”. Pierakstot ar roku, to attiecināja arī uz Latviju un Igauniju. Kā oficiālu PSRS valdības lēmumu to nenoformēja.

    Tieši šajā laikā arī Latvijā, izmantojot represīvo iestāžu uzkrātās ziņas un jau sastādītos “neuzticamo personu” sarakstus, sagatavoja arestam un izsūtīšanai pakļauto personu sarakstus, sagatavoja viņu uzskaites lietas, veica ar gaidāmo deportāciju saistītos pasākumus. Deportācijas sagatavošanā galvenā loma bija uzticēta apriņķu “trijniekiem”, kurus veidoja VDTK un IeTK apriņķu daļu priekšnieki un republiku VDTK centrālā aparāta pārstāvji. Tieši apriņķa “trijnieks” apriņķim sagatavoja sīku deportācijas plānu, veidoja un instruēja operatīvās izsūtīšanas grupas, aprēķināja nepieciešamo transporta daudzumu un veidus. Deportācijas operāciju vadīja republiku “operatīvie štābi”. Par galveno organizatoru faktiski kļuva PSRS valsts drošības tautas komisāra vietnieks I. Serovs. Tieši viņš sagatavoja “Instrukciju par operācijas veikšanas kārtību, lai no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas izsūtītu pretpadomju elementus”. Bet 1941. gada 10. jūnijā viņš un Abakumovs nosūtīja Berijam un PSRS valsts drošības tautas komisāra vietniekam B. Kobulovam plašu ziņojumu par deportācijas sagatavošanas gaitu Baltijas republikās. Tajā, starp citu, bija teikts: “Visi operācijas pasākumi tiek veikti pēc saskaņošanas ar Latvijas, Lietuvas un Igaunijas K(b)P CK. Pēc mūsu priekšlikuma pieņemti CK lēmumi par operatīvo štābu apstiprināšanu, par sagatavošanos pasākumu veikšanu un sadarbības sniegšanu apriņķu trijniekiem no partijas sekretāru un apriņķu komiteju puses.” Valdošajam režīmam nevēlami un kaitīgi cilvēki bija atrasti visās nodarbošanās jomās un visās sociālajās un vecuma grupās.

    Cilvēku noskaņojumu pirms lielās “tīrīšanas” labi raksturo kādas L. Kļaviņas 1941. gada 19. jūnija iesniegums LPSR galvenajam valsts sanitārajam inspektoram K. Kalnbērzam. Tajā teikts: “Balodis Veselības aizsardzības tautas komisariātā stāstīja, ka bijis izbraucis svētdienas atpūtā uz Cēsīm. Tur ļaudis bijuši pilnīgā panikā: lopus izsūtījuši kaimiņiem, mazgadīgos bērnus arī, bet paši aizgājuši mežā. Šādu gadījumu esot diezgan daudz. Kāds cits paņēmis savu vienīgo ieroci – bārdas nazi – un solījies dzīvs rokās nedoties. Uzkāpis turpat mājas tuvumā esošā kokā un vērojis apkārtni, vai nebrauc pakaļ. Daudzi palaiduši baumas, ka, lūk, to un to apcietināšot, kamdēļ sajukums ir ļoti liels”. 1475 no Latvijā represējamo sarak­stos iekļautajiem cilvēkiem no izsūtīšanas izdevās izvairīties – 349 slimības dēļ; 412 izsūtīšanas brīdī nebija uz vietas; 115 paslēpās; 6 aizbēga izsūtīšanas laikā; 593 cita iemesla dēļ.

    Pēc Latvijas Valsts arhīva precizētajiem datiem, 1941. gada 14. jūnija akcijā no Latvijas aizveda 15 424 cilvēkus. 5263 no tiem arestēja. No 1941. līdz 1944. g. ar nāvessodu sodīja vairāk nekā 650 Latvijas pilsoņu, kas tika arestēti 1941. gada jūnijā. No bada, slimībām un cita iemesla dēļ nomira vairāk nekā 3400, bet izsūtījumā nomira vairāk nekā 1400 cilvēku.

    Latvijas Valsts arhīva darbinieku sagatavotajā grāmatā “Aizvestie. 1941. gada 14. jūnijs” publicēti visu aizvesto saraksti, kā arī ar deportāciju saistītie dokumenti un pētījumi. Tomēr par šo noziedzīgo “tīrīšanu” vēl arvien sastopami visklajākie meli. Tā kāds V. Stepakovs Krievijā iznākušajā grāmatā “SMERŠa tautas komisārs”, veltītai sarkanās armijas pretizlūkošanas pārvaldes “SMERŠ” priekšniekam Abakumovam, raksta: “Krievijas Federācijas valsts arhīvā glabājas simtiem vēstuļu, kuras uz Staļina vārda ir rak­stījuši tie, kurus 1941. gada maijā (tā tekstā. – J. R.) deportēja no Lietuvas, Latvijas un Igaunijas kā “pretpadomju, kriminālos un sociāli bīstamos elementus”. Savās vēstulēs no nometnēm un nometinājuma vietām bijušais elements kvēli pateicās padomju tautas vadonim par doto iespēju pārskatīt savu iepriekšējo dzīvi un kļūt par padomju valsts cienīgu pilsoni…”

    http://m.la.lv/okupetas-latvijas-tirisana-1940-1941/

  8. .. saka:

    Rakstnieks un advokāts Andris Grūtups ar laikmeta dokumentāciju grāmatā.. Beilisāde.. deva iespēju lasītājiem ieskatīties cariskās Krievijas un ebreju attiecībās, grāmatā.. Ešafots.. guvām dokumentālu ieskatu, kā slepkavas (staļinieši) pakar slepkavas (hitleriešus).. 2009.. gadā autors publicēja dokumentālu stāstījumu.. Observators.. , tas ataino laikmetu, kuru Latvijai un mums, vairākām paaudzēm, bija jāpārdzīvo, kad – atkārtoju Grūtupa izvēlēto citātu no Bībeles:.. „Daudzi tad grēkos un viens otru nodos un nīdīs.. ” (Matveja evaņģēlijs, 24.. Zem svešinieku jūga gadsimtiem ilgi izdzīvojot, latviešiem nodevība ir īpaša tēma.. Iekarotājiem mainoties, allaž labumu varēja rast uz otra rēķina.. Jau sākot ar lībiešu virsaiti Kaupo; vieni viņu uzskata par savas tautas nodevēju, otri attaisno kā kristietības nostiprinātāju Daugavas un Gaujas krastos.. Lai cik tas dīvaini un neticami, nodevībai nav tikai tumšā puse.. Konkrēts piemērs no dzīves:.. Kārļa Ulmaņa 1934.. gada 15.. maija valsts apvērsums.. Padzina Saeimu, visvairāk apcietināja sociāldemokrātus.. Lai pieklusinātu vienpusējos Ulmaņlaika slavinājumus, iesaku izlasīt godavīra Klāva Lorenca atmiņas.. Kāda cilvēka dzīve.. (apgāds „Zelta grauds”, 2005.. ) un Ilmāra Bastjāņa-Krasta.. Pašvēsture.. (apgāds „Likteņstāsti”,1998.. ) Savās atmiņās par noklusēto un viltniecisko.. Aizejot atskaties.. (apgāds „Signe”, 2006.. ) pirmajā grāmatā pastāstu par tēvoci, manas mātes jaunāko brāli Albertu Miezi – kāpēc kļuva par sociāldemokrātu un kāds liktenis viņu piemeklēja.. 1935.. gadā viņš sāka dzīvot Rīgā kopā ar mums, savu māsu un mani.. Iztiku pelnīja ar privātstundām, vasarās strādāja bērnu atpūtas nometnēs.. Par viņa darbību nelegālā sociāldemokrātiskā kustībā mēs ar māti neko tuvāk nezinājām, kaut ko nojautām gan, jo Alberts pabrīdināja, lai ar svešiem par politiku nerunājam.. Trīsdesmito gadu beigās pie mums uz dzīvokli reizumis atnāca neliela auguma simpātisks tēvoča paziņa.. Ja tēvocis nebija mājās, labprāt centās parunāties ar mani.. Tā iepazinu – tas atklājās vēlāk – ar Latvijas politiskās policijas priekšnieka Jāņa Fridrihsona-Skraujas visslepenāko un visveiksmīgāko aģentu Eduardu Kļaviņu-Kurli.. Iefiltrējies Latvijas nelegālās komunistiskās partijas vadībā, viņš kā sevišķi uzticams bija nosūtīts uz Maskavu, 1936.. gadā iekļauts pat Kominternes Izpildkomitejas sekretariātā, pēc atgriešanās Latvijā pārņēma Latvijas Darba Jaunatnes Savienības vadību.. Šīs organizācijas izveidē kā sociāldemokrātiskā spārna pārstāvis bija piedalījies arī Alberts Miezis.. 1940.. jūnijā Latvijā varu pārņēma Maskava.. E.. Kļaviņu-Kurli ievēlēja nelikumīgi organizētās Saeimas deputātos.. Apcietinātais Politiskās pārvaldes priekšnieks J.. Fridrihsons- Skrauja, cerībā sevi paglābt, izdeva čekai arī savu visslepenāko aģentu Kurli.. Tā, tikko sasniedzis 19 gadu vecumu, vaigu vaigā biju sastapies ar nodevību.. No vienas puses nodevību pret manu tēvoci (1940.. gada aprīlī arī viņu policija apcietināja), no otras – Kurlis taču darbojās Latvijas valsts drošības interesēs! Melns un balts! Saprast sapratu: ja iesaisties nelegālā politiskā kustībā, tad jārēķinās ar pretdarbību.. Politika un nodevība iet roku rokā..

  9. .. saka:

    Triju Baltijas valstu sasaistē visvājākais posms – Latvija.. Vispirms jau tāpēc, ka pie mums dzīvo ietekmīgs daudzums krievu valodā runājošie, izveidojusies divkopienu sabiedrība, skan divvalodība, vispirms Baltijas lielākajā pilsētā Rīgā.. Apņēmības pilni gājām uz neatkarības apjaunošanu, mūs spārnoja dziesmotā revolūcija, mēs sadevāmies Baltijas vienotības ceļā roku rokā ar lietuviešiem un igauņiem.. Tauta ticēja gaišai rītdienai.. Latvija iekrita dziļākā ekonomiskā bedrē nekā kaimiņi.. Naskākie racēji bija pēc padomijas skumstošie, tālaika nomenklatūras krēslos sēdošie, PSRS drošības un slepenos dienestos algotie, aktīvākie sadarbnieki, diemžēl arī kultūras jomā izvirzītie.. Tiem kažoka pārmešana uz otru pusi bija tikai ārēja, vārdos ietērpta.. Internacionālismu sāka saukt par globalizāciju, kosmopolītismu par multikulturālismu.. Būtība abiem jēdzieniem viena – noliegt nacionālo, cilvēktiesības pacelt pāri nācijas tiesībām saglabāties.. Tautsaimniecība ir pamats, uz kura stāv tauta.. To savās rokās kā vadošam iedeva Ivaram Godmanim un viņš pārņēma.. Neuzskaitīšu daudzos aizdomas raisošos faktus un faktiņus, par kuriem var izlasīt ne vienā vien grāmatā, par premjera rīcību, pieminēšu tikai kuriozo metāla eksportu, pat kapsētu čuguna krustus ieskaitot, un vēl prātā palikusī Latvijas KP CK izbijušā finansu instruktora Valērija Kargina ierašanās pie valdības galvas Ivara Godmaņa, saskaņojot brīvu valūtas maiņu, tātad bankas tapšanu.. Abi vienojās.. Abi vienojās arī tagad, 2008.. Un Latvija iekrita tik dziļā finansiālā un ekonomiskā bedrē, ka no tās būs jārāpjas ārā mūsu bērnubērnu … veids, lai mūs grūstu aizvainotā lāča sirsnīgajos apkampienos.. Neko nedzirdam vairs par mūsu pirmskara uzkrātā zelta simtiem kilogramu Anglijas bankās.. Ko visus šos gadus ir darījis Satversmes aizsardzības birojs un visi citi speciālie un analītiskie dienesti?.. Pasaule, tajā skaitā valstis, nepastāv tikai uz likumiem un regulām, tā vispirms balstās uz veselā saprāta, sirdsapziņas un patriotisma.. Tieši tas.. vairāk vai mazāk ir pietrūcis mūsu valsts 3 prezidentiem, valdībām un Saeimas 100 galvām.. Valsts vadošajās institūcijās pārāk biezs uzblīda pašlabuma alcēju, par zudušo padomju laiku skumstošo un sadarbnieku ar bijušajiem slepenajiem dienestiem slānis.. Tas nesaplok, vectēvus un tēvus nomaina viņu dēli un mazdēli.. Tie darbojas pat atklāti un nekaunīgi, spļaujot demokrātiski tautas sejā.. Bet mēs tikai noslaukāmies.. Kāds ir Ivara Godmaņa kā valdības galvas pamatveikums? Pirmajā reizē naski izsaimniekoja vairāku paaudžu tautsaimniecībā uzkrāto, notika tā sauktā valsts nozagšana.. Otrreiz ieķīlāja, tiešāk izsakoties, pārdeva Latviju ar tās iedzīvotājiem un viņu bērnubērniem parādu jūgā.. gada decembris.. 11:43.. Viens Komentārs.. Atvars Rozens.. 19.. 2010 at 12:01.. Rīgas Balss, Piektdiena 1987.. gada 12.. sept.. , Kārlis Johansons.. Pilnīgi piekrītu Elitas Veidemanes un Edvīna Inkena vērtējumam, ka Ivars Godmanis ir visizcilākais Latvijas politiķis.. Viņu droši var salīdzināt ar nesen miruso Zairas prezidentu Mobutu, tas arī bija izcils politiķis, kura darbības sekas vēl ilgi bus jūtamas.. Arī Godmani ilgi pieminēs ne tikai Latvijas zemnieki vien..

  10. A. saka:

    Es jau sen neticu partejiski orientētiem vēsturniekiem, drīzāk jau aculiecinieku stāstiem.
    Tomēr neatbalstu mantkārīgus suņcilvēkus (dogmen), lai kādas tautības viņi arī nebūtu.

  11. A. saka:

    Viņi domā, ja viņiem ir nauda, tad var taisīt visādus psiho teātrus un ņirgāties par cilvēkiem. Neieredzu vairs teātri un neticu nevienam.

  12. hm saka:

    2015. gada 7. decembris. Laimdota Straujuma demisionē: kā savu pēcteci redz Rihardu Kozlovski

    06. Janvāris 2014 Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis ticis pie miljona uz lētticīga pensionāra rēķina?

    “Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis 2005. un 2006.gadā, strādājot kā jurists, izmantojot klienta uzticēšanos un juridiskas viltības, iespējams, pārdodot pensionāra invalīda Ojāra Siliņa īpašumu par 2,2 miljoniem eiro, sievai un partnerim izkārtojis tikšanu pie 1,4 miljoniem, klientam atstājot vien 800 tūkstošus, liecina FOCUS.LV rīcībā esošu dokumentu kopijas.”

  13. Paldies par apzīmējumu dogmen – interesants, bet Latvijas politiķi pieder pie sarkano trako suņu sķiras!

    Rīgas Latviešu Biedrības izšaušana un izsišana 1993.gada 18.februāra naktī tikai trakiem komunistu un čekistu bandītiem bija vajadzīga, lai noturētu varu savās rokās.

    Viltotā biedrība ir Latvijas kauns.

  14. A. saka:

    Šķiet, Bulgakovam bija stāsts “Suņa sirds”. Viņš “Meista rā un Margaritā”
    arī rakstīja, ka cilvēki sāka pazust…Toties Dostojevskis (arī Rainis) liecināja, ka cara laik
    s nebija labāks.
    Vai LB pēc tam nevadīja Pētersons, kura meita tagad Saeimā…?

  15. A. saka:

    Kad es pirms 5 gadiem sāku iet internetā unizteikt savas domas, man sāka uzbraukt no visām pusēm. P/k iemeta presi ar karikatūrām (Ir mani zīmēja kā alu sievu ar datoru, Neatk-ā nra kā k
    rozā kundzi, bija arī domes izdevums). Arī no radio un TV izsmiekls, gan vārdā mani nenosaucot.
    Laikam nepatika, ka teicu, 90.gados gāja grūti.
    Kur es gāju, teātris…Viss tik traki, kagribēju uzkāpt 9.stàvā un nolēkt…
    Veidemane nav labāka par Āboltiņu, tāpat patīk apsmiet cilvēkus.
    .
    .
    .
    Admins
    Veidemane ir algota KGB štata darbiniece, slepkava un mauka vienā iesaiņojumā !

  16. A. saka:

    Vai nu gluži slepkava…Viņa ar māsu aktrisi tusē Millera klubā, šovakar arī māsu pa TV rādīja.
    Labi, tam M. es kādreiz nodarīju pāri, bet viņai gan nē…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.