7 responses to “Lasītājs. Ināra Mūrnieces kundze !”

1. 

   Eduards Lunis

   2015. gada 21. November

   —Nevaru saprast šo Mūrnieci!
   Kad kara muzejā man tika dota iespēja izteikties-iepriekš vairākkārtiģi brīdinot, lai uzdodu Levitam tikai jautājumu un pa to pašu tēmu- kādā piektajā rindā pašā malā redzēju arī šo kundzi. Nepamanīju, vai viņa arī traucēja man runāt… Šī ir jau otrā viņas runa , kura patīkami atšķiras no pārējo varturu nekrietniem meliem.
   .
   .
   .
   Admins
   Mūrnieces intelekts tik zemiskas darbības nepazīst. Tā, kura savus “apaļumus” internetā gozē, tā gan uz to ir spējīga, jo viņa kalpo viņiem… .

2. 

   laikabiedrs

   2015. gada 21. November

   Visu latviešu vēsturi var ietvert un izteikt divos vārdos, kas iekalti Brīvības piemineklī. Tā ir cīņa par TĒVZEMI un BRĪVĪBU. Ja Ināra Mūrniece pieminēja cilvēku, kas salauzis slotaskātu, bet noklusēja Atmodas aizsācēja Linarda Grantiņa spīdzināšanu par to, ka viņš cīnās par patiesu tiesiskumu, tad tā nav ciņa par TĒVZEMI un BRĪVĪBU. Tā ir šaura cīņa par savu partiju, lai tā labāk izskatītos zināmas vēlētāju daļas acīs un it kā iegūtu vairāk balsis nākamās vēlēšanās. Ja Ināra Mūrniece cīnītos pa īstam, tad latviešu tautas ienaidnieki ar viņu izrīkotos tāpat kā ar Linardu Grantiņu. Tā bija Ināras Mūrnieces izvēle, vai nostāties par savtīgām interesēm, izmantojot radušos situāciju valstī un pasaulē, vai arī būt patiesai līdz galam, neklusējot arī par Latvijas dēla Linarda Grantiņa spīdzināšanu 2015.gadā, kad viņa ir Saeimas priekšsēdētāja, praktiski otrais cilvēks valstī. Ja Ināra Mūrniece būtu patiesi tā par ko viņa rada imidžu priekš vēlētājiem, tad 2015.gada jūlijā pie Centrālcietuma būtu piebraucis Saeimas priekšsēdētājs Ināras Mūrnieces kortežs, lai paustu savu sašutumu par mutes taisīšanu ciet patiesai Latvijas sirdsapziņai Linardam Grantiņam.
   .
   .
   .
   Admins
   Es nebūšu pret I. Mūrnieci tik skārbs, bet pret pārējiem gan, bet par to tiks tuvākajā laikā arī darīts zināms mans viedoklis… . Un tas nebūs glaimojošs. Kas attiecas uz mūrnieces runu, tad pirmdien tiks ievietots šajā i- vietnē mans viedoklis.

3. 

   Aivars

   2015. gada 21. November

   L.Grantiņš brauca tikties ar R.Vējoni, bet Drošības policijas amatpersonu brutāli piekauts nonāca cietumā. I.Mūrniece ir otra valsts persona aiz R.Vējoņa un to zināja, bet nebilda ne vārda. Klusēja arī Raivis Dzintars un viņu partijas tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs. Tas arī raksturo, kāda ir Nacionālā apvienība (TB/LNNK un VL) un visa pārējā politiskā vara.

4. 

   !

   2015. gada 21. November

   Vajag papētīt 1941 gada jūlija-decembra notikumus. Nav vēl nevienas nopietnas grāmatas par to periodu, jo tas ir kauna traips (slēpts noziegums) daudzām pie varas esošajām ģimenēm. Tikai uzrakstot patieso vēsturi var cerēt atbrīvoties no mūsu liekēžu bandas, kas ir šo ģimeņu tradīciju mantinieki un turpinātāji. Jāsāk būtu ar visu Padomju laiku žurnālu, tajā skaitā Tieslietu ministrijas un Augstākās tiesas biļetenu, laikrakstu, radio un televīzijas galvenajiem redaktoriem un kuratoriem. Pēc tam soli pa solim var apzināt pārējos. Praktiski viņi visi ir noziegušies pret PSRS okupēto Latvijas valsti un tautu, tagad sagrābuši varu un bagātības.

5. 

   Valdis Freimantāls

   2015. gada 21. November

   Patiešam brīnums, ka Mūrniece savā runā nevienu vārdu neteica par Rīgas Latviešu Biedrību, kas ir Latvijas valstiskuma centrs un sākums.
   Rīgas Latviešu Biedrību nodibināja 1868.gadā.
   50 neatlaidīgi un mērķtiecīgi sabiedriskā darba gadi izveidoja patriotisku domāšanu, radīja visus priekšnoteikumus lai rastos latviešu valsts – Latvija!

   Tā radīja Dziesmu svētku tradīcijas, latviešu teātri, latviešu grāmatniecību utt. Jānis Čakste atbrauca no Krievijas lai vadītu Jelgavas Latviešu Biedrību un tika ievēlēts par pirmo Latvijas prezidentu.

   Atjaunotajā Rīgas Latviešu Biedrībā manā darba kabinetā stāvēja unikāls mākslas darbs uz speciāla postamenta – Jāņa Čakstes krūšutēls metālplastikas tehnikā darināts. Tas ir skulptora šedevrs, kam līdzvērtīga Latvijā un ārzemēs nav, Latvijas valstiskuma un dziļa patriotisma pilns. Tā priekšā vienmēr mēs turējām dzīvus ziedus. Tāda bija Jāņa Čakstes svētās piemiņas memoriāla izveide Māmuļā – Latvijas sirdī. To visu iznīcināja komunisti un čekisti 1993.gada 18.februāra naktī. Raivis Dzintars mani personīgi labi pazīst un lieliski zina Rīgas Latviešu Biedrības brutālās, pretlikumīgās iznīcināšanas traģiskās sekas.
   Pieļauju, ka teikt patiesību politiķiem vēl ir bīstami un nav īstais laiks, jo pretlatviskie spēki Latvijā kontrolē visu un latviskums vēl valstī ir pabērna lomā.

   Par Jāņa Čakstes memoriāla iznīcināšanu Rīgas Latviešu Biedrībā un likumīgo 1938.gada statūtu izsišanu, izšaušanu, aizliegšanu Mūrniecei vajadzēja teikt visai pasaulei no augstās tribīnes. /bet varbūt vēl ir par agru?/

6. 

   vēsture

   2015. gada 22. November

   Par Ģedertu Melngaili

   http://amigos.lv/lv/blogs?id=292837

   Intervija ar Ģedertu Melngaili

   – Ko tu tāds priecīgs?
   – Es tikko biju «čekas maisos». Dabūju SAB Totālitārisma dokumentācijas centra izziņu par manu arestu, ieslodzījumu…
   – Par ko tad tev uzmācās padomju varas gados?
   – Es biju Paula Kļaviņa vadītās «Gaismas akcijas» dalībnieks. Piegādāju viņam materiālus, zvanīju pa telefonu uz Zviedriju, sūtīju pa pastu.
   – Uz ko tu cerēji?
   – Uz pasaules sabiedrisko domu! Es cerēju, ka pasaule sapratīs: PSRS pārkāpj cilvēktiesības.
   – Kā tu iekļuvi Austrumu biedrībā? Tu taču dzīvo Latvijā.
   – Četrus gadus es biju ieslodzījumā Krievijā, Blagoveščenskā, Amūras apgabala galvaspilsētā, pie Ķīnas robežas. Mani ieslodzīja VDK pēc LPSR KK 65. panta – pretpadomju propaganda un aģitācija. Bijām apcietināti vesela grupa – Lidija Doroņina, Gunārs Astra,Maigonis Rāviņš, dzejnieks Gunārs Freimanis, Jānis Rožkalns. Sakarā ar to pašu «Gaismas akciju», kuŗu vadīja Pauls Kļaviņš no Bonnas. Tā bija cilvēktiesību aizstāvības organizācija cīņā par brīvu Latviju.
   Vācām faktus par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā un PSRS. Reizi mēnesī par to zvanīju uz Stokholmu Gunāram Rodem.
   Pēc tam klausījos savāktos faktus Rietumu radiostacijās. Tie skanēja «Brīvajā Eiropā», «Amerikas Balsī». Lasīju tos arī latviešu trimdas presē, arī vienā vācu avīzē. Mani publicēja ar citu uzvārdu, it kā no citas organizācijas…
   – Kas bija vislabākie cilvēki toreiz – ieslodzījumā?
   – Tie paši ieslodzītie – labāki nekā personāls.
   – Bija arī kriminālie?
   – Bija arī tie. Lai arī cik dīvaini – recidīvisti ikdienas attiecībās izrādījās tie labākie. Es, protams, nesatiku viņus uz ielas, taču varu iedomāties, ka tur viņi bija pavisam citādi. Ja tiksi ar tādu kopā kamerā – viņš būs vislabākais draugs. Braucot uz ieslodzījuma vietu, kāds «zeks» man uzdāvināja lielu sīpolu un kilogramu sviesta.
   – Ir dzirdēti arī citādi – drūmāki – nostāsti. Kāpēc viņi pret tevi tik labi izturējās?
   – Es nezinu, varbūt Dievs stāvēja klāt. Recidīvisti jau iemācījušies sadzīvot, salīdzinot ar «pirmgadniekiem», kuŗi pat cits citu aptīra.
   – Tagad pietiks par krimināliem jautājumiem. Pastāsti, vai Tev vairs nesagādāja nepatikšanas, kopš izkļuvi brīvībā.
   – Tas notika barikāžu laikā.
   Vakarā, stundu pirms manas dzimšanas dienas. Čekisti bija izsaukuši brigādi no psīchiatriskās slimnīcas. Piebrauca attiecīgā mašīna. Bija 30. decembris. Iespīdināja ugunis logā. Es durvis nevēru. Tad atbrauca ugunsdzēsēji, atlauza durvis. Pirms tam man bija atslēgta elektrība. Kamēr tie lauzās iekšā, apzvanīju vairākus cilvēkus, piezvanīju deputātam Intam Cālītim un Jurim Viņķelim (vēlākais veselības aizsardzības ministrs). Pēdējais atbrauca un mēģināja ar huligāniem runāt. Viņā neviens neklausījās, kaut gan viņš teica, ka ir ārsts.
   – Slimnīcā mani ļoti daudzi apciemoja. Pat no ārzemēm brauca ciemos. Nāca deputāts Ints Cālītis, nāca no «Helsinki – 86» grupas Frīdis Gūtmanis.
   – Vai kāds arī atteicās tev palīdzēt?
   – Psīchiatriskās slimnīcas nodaļas vadītājs Gruško atteicās mani atbrīvot. Varu nosaukt arī ārstējošo ārsti Gauhmani.
   – Ārstējošo? Kā tevi ārstēja?
   – Spieda dzert zāles, no kurām palika slikti, trīcēja rokas, zuda ēstgriba, bija grūti koncentrēties.
   Es uzskatu, ka to darīja personas ar negātīvu ievirzi. Tāds ir mans viedoklis.
   – Vai arī tagad uzskati, ka Krievijas latviešu (tagad Austrumu) biedrība ir noderīga – tev, tautai, valstij?
   – Kontakti ar Krievijas latviešiem būtu abpusēji izdevīgi. Viņi varētu palīdzēt noskaņot Krievijas sabiedrisko domu labvēlīgāk mūsu dzimtenei. Viņi varētu konsultēt Latvijas speciālistus, ar ko labāk uzturēt tirdznieciskos sakarus. Varētu organizēt latviešu kultūras centrus, izplatīt (krievu valodā) laikrakstus par Latviju. Varētu sūtīt mācību grāmatas latviešu skolām. Boļševica vienu laiku organizēja latviešu grāmatu vākšanas akciju Krievijas tautiešiem.
   – Plāni lieli, bet laikam neviens vēl nav īstenots.
   – Diemžēl, tā tas ir.
   – Vai jūs tur visi esat sliņķi?
   – Tas nav īstais iemesls. Biedrība ir pārāk nabaga, lai sāktu ko lielu un dārgu.
   – Vai biedrība palīdz latviešiem, kuŗi atgriežas tēvzemē no NVS valstīm?
   – Man nav ziņu par šās palīdzības apjomu. Uzskatu, ka pašreizējos Krievijas ekonomiskajos apstākļos jādibina lielāki kontakti ar latviešiem Krievijā. Jautājums par viņu pārcelšanos jārisina valstiskā mērogā. Tas ir daudz aktuālāks nekā pilsonības piešķiršana nepilsoņiem. Krievijas (un NVS) latvieši varētu strādāt Ārlietu u. c. ministrijās par ekspertiem attiecīgo valstu jautājumos.
   – Vai viņi ir nacionāli noskaņoti?
   – Dažādi, tāpat kā Latvijā. Daži pat neprot latviešu valodu, taču arī dzimtenē viena daļa tautiešu nerunā latviski. No otras puses – ir arī bijušie Krievijas latvieši, kuŗi tēvzemē kļuvuši par ievērojamiem kultūras darbiniekiem.
   Salīdzinot ar Rietumu latviešiem, tautieši Krievijā ir krietni nabadzīgāki. Tas traucē kontaktēties, savstarpēji apciemot citam citu.
   Vēl vairāk – ja runājam par cilvēktiesībām – atbrauca pie manis kāds latvietis uz Rīgu. Krievijā viņš bija lielas elektrostacijas priekšnieks. Viņš teica, ka slēpjot savu tautību. Daudzi Krievijas latvieši baidoties reklamēt savus kontaktus ar Latviju: ja viņi atbrauc uz šejieni, labprāt nesaka vārdu, uzvārdu, adresi, lai Krievijā viņus neuzskatītu par spiegiem.

   Intervēja
   Arvīds Plaudis

   Informācija par Ģedertu Melngaili no LPSR VDK informācijas analizes daļas materiāliem

   Psīchiski slims.
   11.08.83. par izdarītajiem noziegumiem LPSR Augstākās tiesas krimināllietu kollēģija pieņēma lēmumu nosūtīt Ģ. Melngaili uz piespiedu ārstēšanu speciālajā psīchiatriskajā slimnīcā Chabarovskā.
   (aģenta ziņojums)
   «Gaismas akcijas» dalībniece pensionāre L. A. Doroņina saņēma no šīs akcijas emisāra fotofilmu ar «Gaismas akcijas» aicinājumu latviešu tautai un citus pretpadomju materiālus. 15.07.82. viņa fotofilmu nodeva attīstīšanai naidīgā darbībā iesaistītam A. Levaldam un 18.07.82. saņēma no viņa atpakaļ negātīvus un izmēģinājuma fotografijas. Attīstot filmiņas, A. Levalds ar to saturu iepazinās pats un parādīja tos arī savai sievai. Viņa sieva ar šiem materiāliem iepazīstināja aģentus «Rumbu» un «Eglāju», kā arī interesējās, vai ir iespējams tos pavairot. Iedeva iepazīties ar šiem materiāliem arī Ģ. Melngailim un lūdza tos pavairot. Ģ. Melngailis augusta beigās lūdza Ēriku Kārkliņu pavairot 200 eksemplāru, bet septembra beigās ar šo pašu lūgumu griezās pie aģenta Ostrij (Asais).
   (aģenta ziņojums)
   Tūristu grupas sastāvā Latvijā kopā ar baptistu grupu no Zviedrijas ieradās D. Liepiņa. 11.07.82. baptistu baznīcā 16.50 viņa tikās ar L. Doroņinu, bet 19.17 iznāca no baznīcas un iesēdās tuvumā esošā ārzemju markas automašīnā ar valsts numuru 96–54. Mašīnai pie stūres bija baptistu aktīvists M. Ludviks. 19.38 viņa atgriezās baznīcā. Kamēr viņa bija izbraukusi, no baznīcas bija iznācis apskatīt apkārtni Ģ. Melngailis. 20.00 D. Liepiņa kopā ar tūristiem Karlsonu, Bekmani, Ēriksonu apciemoja M. Ludvigu viņa mājās (Bērzlapu ielā 41), kur satikās ar dažiem cilvēkiem un atradās tur līdz 23.15.
   (aģenta ziņojums)
   Ieradusies ar tūristu grupu no Zviedrijas biblotēkāre D. Liepiņa 12.07.82. 8.56 uz 3–4 minūtēm iepriekš norunātā vietā Komūnāru parkā satikās ar pretpadomju nacionālistu Ģ. Melngaili.
   (noklausīta saruna)
   Par pretpadomju aģitāciju 1983. gadā tiesātais Ģ. Melngailis sarunā pa telefonu ar pretpadomju grupas «Helsinki – 86» aktīvisti Lilitu Ecētāju pastāstīja, ka Atim Silarozem ir materiāli, kuŗus nepieciešams nodot radio «Brīvā Eiropa». Vēl viņš teica, ka pie viņa pašlaik atrodas ciemiņi (varēja saprast, ka tie ir ārzemnieki), un piedāvāja izmantot viņus, lai nodotu materiālus (uz ārzemēm?). Uz ko Lilija Ecētāja atbildēja, ka Uldis Briedis «velk gumiju» un vēl nav attīstījis filmiņas, un nav izgatavojis fotografijas.
   (ziņojums no pasta)
   Par pretpadomju aģitāciju tiesātais Rīgas iedzīvotājs Ģ. Melngailis aktīvi sarakstās ar objektu DON Nr. 1575 «Tichaja» (Klusā) Adeli Naidenoviču, kas 1961. gadā tiesāta pēc Krievijas Kriminālkodeksa 70. panta. 1985. gadā VDK organi ar viņu veica profilaktiskas darbības. Savās vēstulēs Ģ. Melngailis naidīgi novērtē Latvijas PSR dzīvojošos krievus un sauc viņus par okupantiem. Pats sevi viņš dēvē par pretpadomju aktīvistu un nacionālistu. Vēstulēs viņš stāsta par saviem kontaktiem ar ārzemniekiem un lūdz Naidenoviču atsūtīt viņam tendenciozu informāciju, kuŗu viņš pēc tam nosūtīs pāri robežai.
   (ziņojums no pasta)
   VFR tūristei I. Luvenei (spriežot pēc viņas 1986. gadā uzsāktās sarakstes), atrodoties republikā, bija kontakts ar Rīgas Porcelāna rūpnīcas mākslinieci M. Cālīti. Savās vēstulēs viņa sūta sveicienus par pretpadomju aģitāciju sodītajam I. Cālītim. Mēģināja apciemot arī sodītā Ģ. Melngaiļa māti, kuŗas nebija mājās. Tikās arī ar negātīvi noskaņoto reliģiozo aktīvistu M. Ludviku, nodeva sveicienu un sūtījumu aģentam «Ket» no «Gaismas akcijas» aktīvistes A. Kļaviņas. Un informēja, ka Kļaviņa atbrauks. Nosūtīja vēstuli ar morālu atbalstu par pretpadomju aģitāciju sodītā J. Barkāna mātei.
   (aģenta ziņojums)
   Sakarā ar to, ka radušās nesaskaņas starp grupas «Helsinki – 86» dalībniekiem, emigrantu organizācijas ir iesaldējušas materiālo palīdzību konfliktējošiem grupējumiem. Lai noskaidrotu konfliktu iemeslus, uz republiku vēlas atbraukt PBLA priekšsēdētājs L. Luks, bet viņam divas reizes atteikta iebraukšana. Daļu savu funkciju viņš uzticēja LSDSP ārzemju komitejas emisāram A. Lejiņam, kuŗš atradās republikā no 10.08. līdz 17.08.88. Grupas «Helsinki – 86» Rīgas filiāle rakstiski iesniedza A. Lejiņam savus noteikumus: pārvēlēt grupas vadītāju un koordinācijas centru, pārstrādāt statūtus, par apvainojumiem un nepamatotu izslēgšanu publiski atvainoties Ziemelim, Zariņam un Pupuram. Oficiāli paziņot par Ziemeļa apmelošanu apvainojumiem. Atzīt viņa izslēgšanu par nelikumīgu, izveidot komisiju triju cilvēku sastāvā, lai kontrolētu materiālos līdzekļus. A. Lejiņš Rīgā tikās ar I. Titavu, J. Vidiņu un Ģ. Melngaili.
   (aģenta ziņojums)
   Latviešu emigrantu organizāciju emisāre M. Strautmane kopā ar diviem ārzemniekiem Rīgā iedeva Ģ. Melngailim 550 ASV dolāru no «Starptautiskās amnestijas». Zviedru psīchiatri atzina Ģ. Melngaili par psīchiski veselu cilvēku, kuŗam nav nepieciešama nekāda ārstēšana.
   (aģenta ziņojums)
   Tūrists Veidis no Minsteres Latviešu ģimnazijas sarunā ar aģentu uzdāvināja tam uzšuvi ar emblēmu, kuŗā attēlots 1983. gadā par pretpadomju aģitācju notiesātais padomju pilsonis Ģ. Melngailis. Emblēmā bija angliski izteikts protests pret Ģ. Melngaiļa arestu, kuŗš it kā ir ieslodzīts par pārliecību. Vēl viņš teica, ka tie, kas mācās Minsteres ģimnazijā, protestēdami pret Ģ. Melngaiļa apcietināšanu, nēsājot šīs emblēmas.
   (aģenta ziņojums)
   Minsteres Latviešu ģimnazijas pasniedzēja B. Caunīte no 1988. gada 27. decembŗa līdz 1989. gada 1. janvārim bija iebraukusi Rīgā kā individuālā tūriste. Satikās ar O. Vītiņu, interesējās par notikumiem 1987. gada 14. jūnijā, 23. augustā un 18. novembrī. Sīki iztaujāja O. Vītiņu par viņa biografiju. Izrādīja interesi par brāļiem J. un A. Paulīšiem. Nosauca ap 15 uzvārdu, no kuŗiem O. Vītiņš pazina tikai J. Vēveri. Jautāja, vai padomju pilsonis nevēlas ko nogādāt uz ārzemēm. Teica, ka viņai ir nepieciešams satikt L. Doroņinu un Ģ. Melngaili, kuŗš ārstējās psīchoneiroloģiskā dispanserā. Brīdināja, ka aprīlī Lieldienās pie O. Vītiņa atkal atbrauks ciemiņi no V. Labinska un līdz viņu atbraukšanai viņam jāsatiekas ar L. Doroņinu, kuŗu var atrast ar baptistu baznīcas palīdzību.
   (aģenta ziņojums)
   Minsteres Latviešu ģimnazijas pasniedzēja B. Caunīte, kas ieradās Rīgā, 1988. gada 27. decembrī piezvanīja O. Vītiņam un teica, ka ir neapmierināta ar vizīti pie Ģ. Melngaiļa, jo viņai neļāva fotografēt.

   Avots: http://home.parks.lv/leonards/latvietis/02_decembris/lapa5.htm

   Delfi 2015.11.22.

   Pēc 29 gadiem padomju disidentam Melngailim atceļ ‘čekas’ noteikto ‘diagnozi’

   Padomju disidentam Ģedertam Melngailim tikai šomēnes tiesa atjaunojusi rīcībspēju, atceļot politisku iemeslu dēļ noteikto diagnozi, kuras dēļ viņš tika ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā, vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”.

   Latvijā vēl ir ap 50 cilvēkiem, kam politisku iemeslu dēļ padomju laikos noteikta garīga rakstura diagnoze. Atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kas politiski uzliktās diagnozes saviem bijušajiem disidentiem noņēma jau pirmajos neatkarības atjaunošanas gados, Latvija par saviem disidentiem bija piemirsusi, skaidro raidījums.

   Ģedertam Melngailim rīcībspēju atņēma aizmuguriski pirms 29 gadiem, kad viņš rietumus informēja par zvērībām, ko pastrādājis komunististikais režīms. Valsts drošības komiteja (VDK) toreiz netika galā ar spītīgo un nepakļāvīgo disidentu un nosūtīja viņu piespiedu ārstēšanai uz psihiatrisko slimnīcu Krievijā.
   “Nekā personīga” stāsta, ka Melngaili čekisti saņēma ciet 1983. gada janvārī, kad viņš piecos no rīta gāja uz darbu Pārdaugavā Robežu ielā. Uz ielas strauji piebrauca automašīna un civilās drēbēs ģērbušies VDK vīri ierāva viņu transportlīdzeklī un aizveda uz “Stūra māju”. Melngaiļa sakari ar trimdas latviešiem un īpaši viņa piedalīšanās “Gaismas akcijā” čekistiem deva pamatu viņu apsūdzēt par pretpadomju aģitāciju un propagandu. Tomēr teju pusgadu ilgā Melngaiļa turēšanas čekas pagrabos jauno vīrieti nevis salauza, bet gluži otrādi – padarīja vēl spēcīgāku.

   “VDK, izmeklējot Ģederta Melngaiļa lietu, sastapās ar kārtīgu oponentu. Melngailis noliedza, ka ir Padomju savienības pilsonis, pamatoja to ļoti argumentēti un izrādīja garīgu pretestību. Un acīmredzot tika secināts, ka tiesāt Melngaili būs grūti, jo tā rezonanse nonāks arī ārpus tiesas zāles,” komentē Saeimas deputāts vēsturnieks Ritvars Jansons (NA).

   Melngailis pratināšanās turpināja kritizēt komunistisko partiju un čeku, kas pilnībā kontrolējot cilvēku dzīves. Viņš atklāti runāja, ka Latviju rusificē un šeit apspiež pamatbrīvības. VDK izlēma Melngaili atzīt par psihiski slimu un nosūtīt piespiedu ārstēšanai. Disidentam ārsti uzstādīja diagnozi, kāda nemaz neeksistēja – gausi jeb lēni noritošā šizofrēnija.

   “To, ka bija viegli ievietot cilvēku psihiatriskajā slimnīcā padomju gados, to mēs tā kā zinājām. Bet tie argumenti, kas tika piesaukti, tās diagnozes – tas zināmā mērā bija šokējoši! Melngaiļa kungam tika pārmests, ka viņš ir valkājis kurpes nepareizā krāsā un viņam uz žaketes, ja nemaldos, ir uzšūts kvadrāts. Tādas, lūk, lietas pamatoja, ka cilvēkam ir garīga rakstura traucējumi,” raidījumam saka resursu centra “Zelda” juriste Annija Mazapša.

   Melngaili nosūtīja uz Blagoveščenskas sevišķā tipa psihiatrisko slimnīcu Krievijā.

   Viņš “Nekā personīga” atminas notikušo: “Būtu ticis pirmajā dienā mājās, viņš teica. Bet tad būtu jāatzīst sevi par vainīgu un būtu jāparakstās, ka es sadarbošos ar čeku. Tā kā es atteicos, tad piepildījās čekista vārdi, ka es aizbraukšot tur, kur agrāk neesmu bijis. Un es arī aizbraucu tur, kur es agrāk nebiju bijis.”

   Sevišķa režīma psihiatriskā ārstniecības iestāde Krievijā pie Ķīnas robežas pēc būtības bija ieslodzījuma vieta, skaidro raidījums. Sanitāri bija ieslodzītie no blakus esošā cietuma. Blagoveščenskas slimnīcā Melngaili zāļoja piecus garus gadus. Šajā laikā viņu neviens neapraudzīja.

   Kamēr Melngailis atradās piespiedu ārstēšanā Tālajos Austrumos, Rīgā Ļeņina rajona Tautas tiesā viņam 1986. gadā atņēma rīcībspēju. Pēc tam spriedums mīklainā kārtā pazudis. Atjaunotā Latvija viņu reabilitēja, taču represijas turpinājās, jo viņam saglabājās garīgi slima cilvēka diagnoze, kas līdz šim liedzis, piemēram, saņemt autovadītāja apliecību.

   Melngailim aizskarošākais likās fakts, ka viņš pats nav tiesīgs saņemt savu pensiju. To viņa vietā saņēma aizgādņi – pirmajos gados Konstantīns Aispurs, no 2003.gada Ilmārs Ančāns, bet vēl līdz šim gadam Arvīds Ulme, kurš, kā atgādina “Nekā personīga”, ir viens nedaudzajiem prokuratūras pierādītajiem čekas aģentiem.

   Šonedēļ, 16. novembrī Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesa pieņēma vēsturisku spriedumu. Tā atjaunoja pirms 29 gadiem Ģedertam Melngailim atņemto rīcībspēju.

   Melngailim rīcībspēju atjaunoja, pateicoties resursu centra “Zelda” panāktajām likuma izmaiņām.

   “Šeit ir svarīga VDK izpētes komisija, kas šobrīd veic zinātnisko izpēti. Tā ir apņēmusies izskatīt 60.-80.gadu krimināllietas. Jo to nav tik daudz, cik Staļina laika lietu, kuru ir tūkstošiem. Iespējams, ka mēs uzzināsim jaunus vārdus, kuri bija ieslodzīti psihiatriskajās slimnīcās politisku motīvu dēļ. Patlaban mēs zinām tikai tos pazīstamākos, bet, zinot šo padomju sistēmu, iespējams, mēs atradīsim vēl jaunus vārdus,” prognozē Jansons.

7. 

   Valdis Freimantāls

   2015. gada 23. November

   Ar Ģedertu Melngaili likumīgi atjaunotajā Rīgas Latviešu Biedrībā strādājam visu to laimīgo pus gadu, ko Dievs bija devis! Satikāmies katru dienu un Māmuļā notika fenomenāla latviešu sabiedriskā dzīve.
   Katra diena bija laimes pilna, ka patrioti savā biedrības namā varēja tikties, apspriesties un plānot!

   Tad, nobijušies no pieaugošās Māmuļas popularitātes tautā, komunisti un čekisti pašaizsardzības nolūkos 1993.gada 18.februāra naktī iebruka, izlaupīja absolūti visus biedrības dokumentus un slēdza biedrības namu sabiedriskai darbībai /Teikmaņa rīkojums/.

   Vairs nevarējam ne tikties Māmuļā, ne turpināt iesākto likumības atjaunošanas darbu Latvijā. Visi cilvēki tika iebiedēti. Pat ierunāties par Rīgas Latviešu Biedrības iznīcināšanu baidījās!
   Tika brutālā veidā pārtraukta DEMOKRĀTIJAS ATTĪSTĪBA Latvijā.
   Komunisti tikai tā saglabāja savas grīļojošās pozīcijas valsts pārvaldē.

   Domāju, ka svarīgi būtu apmaksāt Ģedertam Melngalvim braucienu uz Minsteri, lai viņš drošībā varētu Linardam Grantiņam personīgi izstāstīt videokameras priekšā Tautas Tribunāla vajadzībām visu patiesību par Rīgas Latviešu Biedrības traģisko, prettiesisko, varmācīgo likvidēšanu 1993.gada 18.februāra naktī.

   Viņa liecība Linarda Grantiņa videokameras priekšā būtu S V A R Ī G S pierādījums un dokuments, lai TAUTAS TRIBUNĀLS varētu pierādīt visas pasaules sabiedrībai 4. maija komunistu un čekistu valsts noziegumus pret savu tautu.

   Ierosinu latviešus visā pasaulē atbalstīt šo manu iniciatīvu un pārskaitīt līdzekļus Linarda Grantiņa fondā Ģederta Melngaiļa pieredzes un apsūdzības dokumentēšanai. Melngailis ir Latvijas patriots, nesalaužams un neuzpērkams!

   Pēc Ģederta Melngaiļa vizītes Tautas Tribunāla apsūdzību DOKUMENTĀCIJU CENTRĀ MINSTERĒ, visas apsūdzības par komunistu un čekistu NOZIEGUMIEM Latvijā iegūs citu juridisko spēku – iegūs starptautisku rezonansi.

   Katra jauna liecinieka ierašanās Vācijā vairos iespējas nevainojami dokumentēt likumības atjaunošanas procesus Latvijā.

   Latvieši – esat vienota vairoga sastāvdaļas!