11 responses to “Lasītājs. Ieskatīsimies E. Grinovska atmiņu grāmatā”

1. 

   annamarija

   2015. gada 17. October

   Paldies, Linard, ka atgādini par pavisam neseno pagātni, par elles ķēķa šefpavāriem.

2. 

   grāmata

   2015. gada 17. October

   Laimonis Purs. Greizo pamatu meistari
   (Pārpublicējot šo godavīra Laimoņa Pura rakstu, labi apzinos arī to, ka nesadarbība ar noziedzīgu okupācijas režīmu nepavisam nav vienkārši darāma lieta. Pats esmu, muļķīgi smaidīdams, studenta gados ubagojis ieskaiti kompartijas vēsturē, rakstījis “pareizu” ievadu diplomdarbam, pat
   pieļāvis domu (līdz liktenīgajai piekļuvei aizliegtajai literatūrai), ka komunisms kā ideja ir tīri ciešams. Zinu arī, ka norvēģi panikā pēc Otrā Pasaules kara lielā mērā pārspīlēti samīdīja savu ģēniju Knutu Hamsunu. Pats esmu Atmodas laikā kādā avīzītē rakstījis, ka galvenā atbrīvošanās cīņas fronte iet caur mūsu katra galvu, cerībā un nojautā, ka, varbūt, vienīgais mūsu labas nākotnes pamats ir iespēja, ka caurmērā esam tomēr saglabājuši savos prātos goda pārsvaru un iespējas iekšēji attīrīties. Pats kritiskajos gados esmu juties laimīgs par katru 20%, 50% godīgu cilvēku, nerunājot nemaz par čekas atļautajiem un norīkotajiem drosuļiem, kā, piemēram, Inkēnu un Vulfsonu. Vai šī cerība attaisnojas??? Un tas nu ir jautājums, kāpēc līdzīgi raksti ir jāraksta, jālasa un krietni jāpārdomā. Bet jautājuma zīmes tik nāk klāt … I.L.)
   … nākotnes labā ir nepieciešams nokārtot pagātnes lietas.
   No laikraksta Svenska Dagbladet
   Atceroties pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu otro pusi un deviņdesmito gadu sākumu, allaž atskan jūsmas pārpilna atzīšanās: tas bija skaistākais laiks manā dzīvē! Latviešu lielāko daļu vienoja iespēja atbrīvoties no aizvārgušā sarkanā lāča pusgadsimtu ieilgušā apskāviena, kad tukšvārdība, meli, noklusēšana un „stukačošana” piepildīja sadzīviski pelēcīgo ikdienu, bet tautā virmoja atmiņas par pirmskara Latviju, kārdināja Rietumu pasaules tehniskie sasniegumi un tās labklājības līmenis. Pārmaiņu alkām pievienojās pat daļa cittautieši, gan ar iekšēju nemieru, cerībā uz materiāli nodrošinātāku un garīgi brīvāku dzīvi.
   Sadodoties rokām citam ar citu Baltijas ceļā, katrs no mums sevī atvairīja aizdomas, ka kreisās rokas plaukstu varbūt satvēris kāds nobijies „bijušais”, dziļi sirdī padomisko ieslēpušais, bet labo plaukstu tur pašlabuma kalkulators un materiālo labumu kampējs. Ticība cilvēkam un humānismam aizmigloja skatienu. Ideāli un godīgums ciešā vienotībā ar slēptiem mērķiem un viltniecību – lūk, tādi bija neaizmirstamie Atmodas gadi.
   Pārmaiņu laikmeta tumšās aizkulises zināja tie, kas tajās piedalījās, tās nešaubīgi nojauta disidentiskāki nomaļnieki, kam dzīves pieredze, zināšanas un morāle ļāva saskatīt aiz ārējām norisēm iekšējo virzību; fiziski viņi piedalījās demonstrācijās gan Daugavmalā, sporta stadionā, Mežaparkā, vāķēja pie ugunskuriem, cēla barikādes, vienīgi vairījās kāpt runātāju tribīnēs, jo saprata, ka tolaik visniecīgākais konkrētais kāda viltus „lāčplēša” atmaskojums saplīsīs kā ziepju burbulis, apkārtējo acīs kļūsi par „tautas ienaidnieku” vai pat nodevēju.
   Padomju Savienības komunistiskā režīma sagrāvējs Aleksandrs Jakovļevs, ielūkojies aiz septiņiem zīmogiem aizzīmogotā Kremļa arhīvā, savā atmiņu grāmatā Krēsla raksta, ka „radošās inteliģences vidū tika izveidots plašs ziņu pienesēju tīkls, kuri represīvajiem orgāniem vārda tiešā nozīmē ziņoja par katru savu kolēģu soli”, pie kam „dažiem no šiem darboņiem tika pat atļauts izteikt zināmas „drosmīgas” atziņas, lai vieglāk varētu iekļūt citādi domājošo vidū.”
   Latvijas Padomju Rakstnieku Savienība (LPRS) nebija izņēmums, „izošņāšanas” nolūkiem kalpoja Kr. Barona ielas 12 nama pagrabā ierīkotā dzertuvīte, vēlāk „skapis”, arī dzejnieces Vizmas Belševicas dzīvokļa griestos ieliktā noklausīšanās ierīce. Savās atmiņu grāmatās Aizejot atskaties esmu pieminējis, ka bijušais PSRS VDK ILGGADĒJAIS PRIEKŠSĒDĒTĀJS J. ANDROPOVS, IETICIS KREMĻA DIŽKRĒSLĀ KĀ KOMPARTIJAS ĢENERĀLSEKRETĀRS, TŪLĪT BIJA AKTIVIZĒJIS V. ĻEŅINA IETEIKUMU IESPĒJAMI PLAŠĀK TAUTAS MASU APMUĻĶOŠANAI IZMANTOT TĀ SAUKTOS „IETEKMES AĢENTUS”.
   Lietuvā nepaguva iznīcināt čekas īpaši slepeno arhīvu par tiem, kuriem kā sevišķi uzticamiem un attiecīgi sagatavotiem jādarbojas Kremļa interesēs jebkuros apstākļos, šajā „maisā” bijuši 415 kadri. Tas pats notika Latvijā. Kā dokumentāls fakts palicis mūsu LPRS pirmā sekretāra dramaturga Gunāra Priedes izmisums, kad viņu nomainīja dzejnieks Jānis Peters, to Priede iemūžinājis grāmatā Mans 1984. gads. Nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka, izmantojot dzejas popularitāti mūsu republikā un populārākos dzejniekus, bija sākusies tieša un vērienīga gatavošanās x stundai Latvijā. Praktiski pirmā un visreklamētākā izpausme tika sasniegta, izsakoties Jāņa Petera vārdiem, „rakstnieku vēsturiskā plēnuma vasarā”, t. i. 1988, gada jūnijā.
   Par šo čekas organizēto plēnumu vēl pēc 20 gadiem viens otrs maļ un maļ kā par „izcili drosmīgu”, lai gan galvenais sakāmais bija rūpīgi saplānots un saskaņots, arī M. Vulfsona „drosme” no tribīnes skaļi pieminēt Molotova-Rībentropa paktu.
   Ar šo plēnumu aizsākās grandiozais politiskais teātris, vispirms rūpīga aktieru, tiešāk izsakoties, sabiedrisko vadošo darboņu atlase; to apliecina kaut vai fakts, ka piedalīties šajā politiskajā plēnumā neuzaicināja nevēlamos, piemēram, literatūrkritiķi V. Melni un šo rindu autoru ieskaitot.
   1986. gadā Liepājā izveidojās grupa Helsinki-86 Linarda Grantiņa vadībā. Drīz vien tajā iefiltrēja kangariņus, sākās aresti, dažus palaida emigrēt uz Rietumiem. Nelokamā Gunāra Astras dzīvībai punktu pielika Ļeņiņgradā.
   Milzim uz māla kājām – Padomju Savienībai – bija jāsabrūk. Un tas sabruka. Padomju Latvijā pat tāda kuriozitāte: no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kas 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas valstisko neatkarību, vismaz 36 bija VDK slepenie aģenti. Cik vēl bija nezināmo? Un nezināmi vēl šobaltdien! Vienīgi tagad pēc 20 gadiem zinām: neatkarīgā Latvija kā valsts sabruktu, ja mums Rietumi neaizdotu miljardus. Kļuvām parādnieki uz gadu gadiem. „Dabūjām ārkārtīgi smagu šoku, bet necenšamies noskaidrot, kāpēc tā”, – prāto Aivars Lembergs intervijā laikraksta Druva 2010. gada 23. janvāra numurā.
   NECENŠAMIES NOSKAIDROT… Balta patiesība. Diemžēl arī pats Lembergs to nedarīja, pieticis pie naftas vada aizgriežņa, un nedara joprojām.
   Pēterburgā dzīvojošā vēstures zinātņu doktore Natalija Juhņeva, skaidrojot terminus, norāda, ka krievu valodā vārds „nacionālisms” nenozīmē savas tautas mīlestību, bet gan nepatiku pret citām tautām, lai gan šai attieksmei būtu jālieto cits termins – ksenofobija. Krieviski savas nācijas un savas valsts interešu aizstāvi sauc par patriotu, patriotisms.
   Latviešiem termins nacionālisms un nacionāls nav bubulis. „Nacionālisms ir tieksme, kas vērsta uz kādas tautas mūžīgu pastāvēšanu citu tautu vidū”, – publicists Visvaldis Lācis ar šo definīciju sāk grāmatu Nacionālisms un brīvība.
   Pieņemot nacionālismu tikai runu līmenī, bet vairoties un nepieņemot praktiskā rīcībā, – esam tur, kur tagad esam. Šodienīgs piemērs ir Kazahstana, tur nacionālisms un pat nacionālkomunisti, ieskaitot valsts prezidentu Nursultanu Nazarbajevu, pārvērtuši atpalikušo zemi gluži vai neticamā brīnumā, māla kleķa būdiņu vietā lepnojas arhitektoniskas dižceltnes.
   VISI, KAS NOLIEDZ NACIONĀLO, UN KAS CILVĒKTIESĪBAS PACEĻ AUGSTĀK PAR NĀCIJAS TIESĪBĀM, SLAVINA KAUT KĀDU PILSONISKO PATRIOTISMU, TIE VISI BRUĢĒ CEĻU LATVIJAS UN VAKAREIROPAS BOJĀEJAI. Bez nacionālisma Latvija ap 2025. gadu nebūs vairs Latvija, bet gan teritorija un ļaužu raiba kopiena, kuras kultūras līmeni apliecinās vienīgi krāsainie žurnāliņi. Tieši nacionālisma noliegums mums izraka tautsaimniecisko bedri. Kā pierādījumu šim apgalvojumam izmantošu divu nacionāļu – nacionālkomunista Eduarda Berklava un nacionālpatriota Ulda Ģērmaņa – saraksti. Priekšvārdus uzrakstīji rakstnieks un ārsts Jānis Liepiņš, 2007. gadā apgāds „Valters un Rapa” izdevis grāmatā, intervijā Latvijas Avīzei ārsta dēls Didzis. Liepiņš saka:
   „Grāmata ir par mūsu trešās atmodas vēsturi no 1989. līdz 1997. gadam, tajā atrodams ārkārtīgi trāpīgs un ass Latvijas politikas atainojums, kas atspoguļots caur vēstulēm, ko divi tuvi draugi sūtījuši viens otram. (..) Šīs vēstules varētu saukt par tā laika Latvijas politikas hroniku.”
   Grāmata pabieza. Ne katrs izlasīs. Tāpēc koncentrēju galveno – kā sākās un pirmajā gadu desmitā turpinājās valsts gremdēšana. Kas iegrūda šodienas nedienā? Vēsturei jāatsijā vainīgie no nevainīgajiem.
   Norādot tikai datumus un autorus, doti sarakstes atmaskojošie fragmenti, var sacīt, Latvijas tautsaimnieciskās bedres racēju „esence”.
   * * *
   3.6.1989. B. (Berklavs): „Kā redzat – esmu atkal mājās. Un notika kā vecā sakāmā vārdā: „no kuģa tieši ballē”. Steigā nācās ieslēgties Latvijas Nacionālās neatkarības kustības otrā (ārkārtējā) kongresa sagatavošanā. Tagad tas jau noticis un noticis labi. Mūs gribēja slēgt, bet īstenībā tas sagādāja mums labu reklāmu.”
   17.6.1989. Ģ. (Ģērmanis): „Tencinu par 3. jūnija vēstuli un par labiem vārdiem. Tā istaba, kurā Eduards mita, tagad nosaukta viņa vārdā.
   Otro kongresu varēju noklausīties radio raidījumā. Labs, kas labi beidzas.
   28.12.1989. „Izskatīju rūpīgi Mišas Sergejeviča referātu CK februāra plēnumā. Viņš paziņo, ka par spīti agrāko „tētiņu”’ kļūmēm ir radīta „vienota sociālisma valsts”, kurai ir „”vienots ekonomisks organisms”, ko nedrīkst šķelt. Tātad! Kā cara tētiņa laikā – „vienota un nedalāma.” Teiksim, tā ir vēlmju domāšana, kas ir asā pretrunā ar aktuālo realitāti.
   Ceru, ka Dr. Ulafs J. varēs janvāra beigās atgriezties lit-politdarbā, lai varētu ierobežot tautiešu (piemēram, Jāņa Petera, Ulda Klausa u. c.) vientiesīgās izdarības.”
   14.9.1990. B.: „JĀ, VARA VĒL NAV MŪSU ROKĀS. MĒS TIKAI IRDINĀM ŠĪS VARAS PAMATUS, MĒĢINĀM IZDAUZĪT PA BLUĶIM UN CENŠAMIES TAUTĀ UZTURĒT TICĪBU, AKTIVITĀTI. Mēs nemānām tautu – sakām, ka priekšā vēl ilga un grūta cīņa, iespējami arī upuri, bet uzvarai ticam.
   27.10.1990. Pēdējās divas dienas jūtos kā apspļaudīts. Tu droši vien zini, ka „viņa augstība – Mihails” izdevis pavēli ar karaspēka parādēm un darbaļaužu demonstrācijām arī šogad atzīmēt 7. novembri. Mēs Augstākajā Padomē ar speciālu paziņojumu darījām zināmu viņam un visiem, ka pavēli kā beztiesīgu un provocējošu noraidām, jo tā ir pretrunā ar 4. maijā pieņemto neatkarības deklarāciju (..).
   Maskava tomēr nejūtas droša, ka tai izdosies vasaļus saturēt „savienībā”, un tāpēc Rižkovs 19. oktobrī izdevis lēmumu „Par Latvijas PSR (!) teritorijā izvietoto Vissavienības valsts uzņēmumu, apvienību un organizāciju pārveidošanu par akciju sabiedrībām.” Tajā paziņots, ka turpmāk uzņēmumu darba kolektīviem tiek nodots 51 % Vissavienības īpašuma, 49 % paturot Maskavai. Tā ir izlaupīšana un neģēlīgs viltus. Tiek atdots tas, kas devējam nepieder.
   P.S. Tomēr viena patīkama doma radās: man ir pamats būt pārliecinātam, ka nulles varianta nebūs, kaut vairākuma frakcijai draud iziršana, jo „neatkarīgie” komunisti ir sašutuši par LTF jauno programmu. Viņi saka, ka tā esot ne LTF, bet LNNK programma. Ar Romualdu Ražuku var saprasties labāk nekā ar Daini Īvānu.
   22.12.1990. Gandrīz reizē ar Gorbunovu no Maskavas atbrauca arī Mavriks Vulfsons un centās sacelt paniku. Teica: lai glābtos, mums steidzīgi jāpieņem tāds pilsonības likums, kas cittautiešus nomierinātu, un pēc pāris mēnešiem jāpiedalās prezidenta „Mihaila I” izvēlēšanā, jo bez tautas sankcijas viņš tur nejūtas likumīgi.
   10.2.1991. Pašreiz mūsu lielākie draudi un uzdevumi ir trīs:
   1) uzspiestais PSRS referendums, lai atņemtu mums pamatojumu, ka esam okupācijas upuri;
   2 ) novērst Godmaņa ieteikto valsts īpašuma konversiju, ko nevajadzētu saistīt ar pilsonību – tātad visu tautas īpašumu varētu iztirgot pleskaviešiem, rjazaniešiem un maskaviešiem;
   3 ) novērst, noslāpēt uzradušos LIELO VĒLĒŠANOS IET KOMPROMISOS AR VISIEM, NE TIKAI NEIET TĀLĀK PRETĪ REĀLAJAI NEATKARĪBAI, BET PAT KĀPTIES ATPAKAĻ, lai pretiniekiem negribētos mums uzbrukt, uz mums šaut.
   Dīvaini un nožēlojami, ka deputātu vairākums demokrātiskajā frakcijā nobalsoja par Godmaņa ieteikto valsts īpašuma izpārdošanu jebkuram pircējam. Man tomēr izdevās sadabūt 47 deputātu parakstus, kas pieprasa vēlreiz šo jautājumu apspriest frakcijā. Un vakar izdevās panākt, ka arī LTF dome pieņēma lēmumu pieprasīt AP LTF frakcijai vēlreiz izskatīt valsts īpašuma konversijas pamatprincipus. Domāju, ka panāksim Godmaņa projekta pārtaisīšanu.”
   (Berklavs Latvijai tik nozīmīgo tautsaimniecisko kauju pret Godmani zaudēja. Kāpēc? Ieskatīsimies izcilā ekonomista un patriota profesora Ervīna Grinovska atmiņu grāmatā Lai nenosarkst dzimtenes smiltis:
   „Kad LTF organizējās, ne Godmani, ne Kinnu tuvumā neredzēja. Kad briesmas bija garām, kā Venēra no jūras putām pēkšņi iznira gan Godmanis, gan Kinna un tūlīt ieņēma vietas jaunajā nomenklatūrā. Zinu, kā tas viss tapa…”
   Varbūt Grinovska atstātā arhīvā atrodams „kā tas viss tapa”, taču tūlīt var palīdzēt ieviest skaidrību akadēmiķa Jāņa Freimaņa „LTF kareivja-zinātnieka acīm” saredzētais un uzrakstītais viņa atmiņu grāmatā Visu vēju virpuļi (2002. Nacionālais apgāds):
   „Tā 04.10.2000. pirmo reizi publiski tika pateikts, ka LR pirmais premjers Ivars Godmanis (..) esot bijis reģistrēts VDK uzreiz divās – 2. un 3. nodaļā, bijis ar divām kļičkām (konspiratīvām iesaukām)” un „1987., 1988. gadā bijis stažēties Austrijā, ko VDK tāpat vien nepieļāva.”
   Uldis Ģērmanis jau 1994, gada 18. septembrī referātā „Daugavas vanagu” Stokholmas nodaļā brīdināja: „Mēs nepārspīlēsim arī, ja teiksim, ka Godmaņa valdība pārsvarā bija tipiska stukaču valdība. Tikai tā izskaidrojamas šīs valdības izdarības.”
   Godmanis nepazūd. Viņš atkal ir valdības galva un 2009. gadā glābj „PAREX BANKU”, KAD TĀS IEGULDĪTĀJI NEREZIDENTI KĀ PĒC PAVĒLES NO KREMĻA SĀKA IZŅEMT SAVU NOGULDĪJUMU MILJONUS, LAI EKONOMISKO LEJUPSLĪDI PAPILDINĀTU AR VALSTS BUDŽETA SAGRĀVI. UN TOMĒR PĒC VISA TĀ MĒS IEVĒLĒJĀM VIŅU par deputātu Eiroparlamentā, viņš atkal un atkal grozās TV ekrānos, dzirdams radio. Viņš ir nenogremdējams kā korķis pat visvētrainākajā jūrā.)
   31.8.1991. Ģ.: „Nu reiz vajadzētu sadragāt veco pārvaldes aparātu un saraut čekas savērpto biezo zirnekļa tīklu! Žēl, ka šais dienās Latvijā nav uzpeldējis jauns Imants Lešinskis, kas palīdzētu atklāt visu šo nešķīstību.”
   2.10.1991. B.: „ Nevaram Augstākajā Padomē vairs pieņemt nevienu likumu un lēmumu, kas virzīts uz reālu deokupāciju un denacionalizāciju.
   Un tagad laiž izsolēs un pārdod, sākot no sīkām darbnīcām līdz lielām mājām. ĢENERĀĻIEM, PULKVEŽIEM, VIŅU MADAMĀM, RŪPNĪCU DIREKTORIEM UN CITIEM NO AUSTRUMIEM NAUDAS PIETIEK.”
   20.10.1991. Ģ.: „Katrā normālā valstī pēc tādas intervijas ar premjeru (kā lasāms „Latvijas Jaunatnē”) viņš neglābjami būtu kļuvis par politisku nelaiķi. Bet situācija Latvijā jau nav normāla.” (Šajā intervijā I. Godmanis paziņo, ka netic Latvijas neatkarībai.) „MŪS SATRAUC FANTASTISKĀ KORUPCIJA LATVIJĀ, KURĀ PIEDALĀS GAN AP DEPUTĀTI, GAN VALDĪBAS IERĒDŅI. Pienāk nepārtrauktas ziņas, ka nevienu lietu nevar nokārtot bez smērēšanas.”
   13.3.1992. B.: „PRASMĪGI STRĀDĀ PAGRĪDĒ AIZGĀJUŠIE ČEKAS DARBINIEKI UN KOMPARTIJAS AKTĪVS. VIŅI VEIKSMĪGI GRAUJ DEMOKRĀTISKĀS ORGANIZĀCIJAS NO IEKŠIENES, inspirējot slavas un varas kārīgos sīkos vadonīšus Latvijas komitejā, gan arī LNNK.”
   30.3.1992. Ģ.: „Un jācenšas saraut orgānu izveidoto tīklu – kaut vai sākot ar sīkiem pārbēdzējiem, kas spēj atklāt šādus tādus operus un konsultantus.”
   20.4.1992. B.: „Jā, stāvoklis ir draudošs. Ir jau sašķelta „Helsinki 86”, sašķelti „Daugavas vanagi”, LTF, Zemnieku savienība un vēl citas organizācijas. Tagad ienaidnieka nodoms ir sašķelt LNNK, kurai tomēr ir vērā ņemams iespaids kā AP, tā tautā.
   7.10.1992. Šodien AP klausījāmies visu ministru atskaites. Viskarstāk kļuva Jānim Jurkānam un Ziedonim Čeveram. Mēģināsim vēlreiz padzīt Jurkānu.”
   28.10.1992. Ģ.: „Beidzot Godmanis tomēr atlaidis ganībās savu krievmīlīgo ārlietu ministru. Kaut nu būtu jēdzīgs un drosmīgs pēctecis šai amatā!”
   25.11.1992, B.: „Novērst LNNK šķelšanos nevarējām, jo cekas un čekas inspirētie biedri dezorganizēja mūsu konstruktīvo darbu, gribēja, lai mēs gandrīz vienīgi nodarbotos ar piketēšanu un petīciju rakstīšanu. Kad vairākums tam nepiekrita, viņi ķērās pie apmelošanas presē, mūsu pašu avīzi ieskaitot. Sašķeltas ir visas jaunradušās organizācijas.
   Tautu apātijā un neticībā iedzinusi ir mūsu prese, kas visu tikai kritizē, bet nerāda konkrētus ceļus izejai no dūksnāja. Valdība un divas trešdaļas deputātu ir iesaistījušies mafijās, izlaupa un izpārdod valsti neiedomājamos apmēros, un mums neizdodas valdību nomainīt.
   14.1.1993. Pērkam laiku TV, jo tur saimnieko Godmanis un viņa padomnieks Inkēns. Padzīt nespējam, un tagad neviens jēdzīgs cilvēks nepiekritīs Godmaņa vietā nākt, kaut viņš ar savu bandu burtiski izlaupa Latviju.
   25.1.1993. Vakar Latvijas TV programmā Ivars Ķezbers lielījās, ka viņam esot neapstrīdami dokumentāli pierādījumi par kādiem 10-15 vai vēl vairākiem tagad augstos amatos sēdošiem cilvēkiem, ka tie kalpojuši čekai, bet – ka viņš tos turot Maskavā un atklātībā pasniegšot tikai īsi pirms vēlēšanām. Ticu, ka tādu ir daudz vairāk, nekā min Ķezbers, bet šo uzstāšanos var vērtēt tikai kā klaju šantāžu, par ko kriminālkodeksā ir attiecīgs pants.”
   19.2.1993. Ģ.: „Vai nebūtu jāizmeklē Jurkāna fonda līdzekļu avoti? No kurienes tad nāk nauda viņa neatlaidīgajai prettautiskajai darbībai?”
   4.4.93. B.: „Varu teikt droši, ka LNNK būtu varējusi iegūt vismaz kādus 35-40 deputātus, ja nebūtu Meierovica, Kadeģa un citu trimdinieku nodevības.
   9.6.1993. Un tā – „Latvijas ceļam” ir 36 vietas. Mēs tik maz guvām vēl arī citu iemeslu dēļ: gandrīz visos rajons un pilsētās arī tagad pie varas ir bijušie LTF vīri – bijušie komunisti, un viņi cieši sadarbojas ar (Latvijas) ceļu.
   27.10.1993. Ja teiktu dažos vārdos, tad jāsaka – braucam Godmaņa iebraukto ceļu uz purvu. Visur haoss. (..) Nekas nav darīts, lai samazinātu valsts pārvaldes izdevumus, gluži otrādi – ir papildu radītas dažnedažādas pārvaldes un departamenti.
   „Latvijas ceļa” un Zemnieku savienības vadība nav veikusi ne tikai vajadzīgo, bet pat pilnīgi reāli iespējamo, lai paglābtu tautu no nabadzības un no pašreizējā haosa valstī.
   Domāju, ka nav jābaidās, ja, nemaksājot valsts darbiniekiem tik lielas algas, kādas maksā privātajās struktūrās, daudzi un paši labākie aizies. Labākie ir tie, kas ir Latvijas patrioti, tie, kas saprot mūsu pašreizējo situāciju un grib darīt visu iespējamo, lai palīdzētu ieviest kārtību, veicināt dzīves augšupeju visās jomās. VALSTS UN PAŠVALDĪBU APARĀTOS JĀSTRĀDĀ PATRIOTIEM, BET NE VIENALDZĪGIEM KOSMOPOLĪTIEM, KURUS INTERESĒ TIKAI ALGAS.
   Nepiekrītu arī tam, ka likumprojektā ir paredzēta kārtība, ka IEKĻUVUŠOS VALSTS DARBINIEKU RANGĀ GANDRĪZ NEMAZ NAV IESPĒJAMS NOMAINĪT, uz viņiem neattiecina vispārējo darba likumu. Te jau skaidri saskatāma pašreiz pie varas esošo partiju vēlēšanās saglabāt savu varu arī pēc tam, kad Ministru kabinetu sastādītu citas partijas.
   5.12.1993. Piektā Saeima kopumā nav labāka par Augstāko Padomi (..)
   Viens piemērs. Ar grūtībām no valsts radio biju izplēsis desmit minūtes, lai analizētu notiekošo, bet raidījuma vadītājs bija no Inkēna saņēmis norādījumu ar sīkiem jautājumiem traucēt manu runu. (..) Raidījuma vadītājs man skaidri pateica: „Mums ir norādījumi, kā rīkoties – kam ko ļaut, ko neļaut.”
   17.1.1994. Bija ļoti nozīmīgi panākt, lai vietējo pašvaldību vēlēšanās nevarētu balotēties kompartijas un komjaunatnes funkcionāri, CK locekļi, VDK darboņi. Steidzāmies ar priekšlikumu, bet par to balsoja tikai 29 no 88. Nebalsoja LC, Demokrātiskā partija, „Saskaņa”, „Līdztiesība”. No trimdas vīriem nebalsoja abi Pavlovski, Valdis un Olģerts, Egils Levits, Jānis Tupesis. Tā nu pašvaldībās varēs atkal ievēlēt agrākos partiju sekretārus.”
   25.1.1994. Ģ.: „Man šķiet, ka arī tagadējās valdības vīri, tāpat kā Godmaņa komanda, īstenībā netic patiesai Latvijas neatkarībai.
   Kauns ir par trimdas latviešu deputātiem. Esmu jau Tev agrāk teicis, ka TIE POLITISKI VIENTIESĪGĀKIE IR AMERIKAS LATVIEŠI.”
   25.4.94. B.: „Teicām atklāti – ārkārtas sēdi prasījām tāpēc, ka mēs un tauta neticam ne valdībai, ne prezidentam (arī Saeimai ne), mēs gribam nepieļaut darījuma parakstīšanu.
   4.5.1994. Ģ.: „Kā var pieļaut, ka RĪGAS OSTĀ BRĪVI SAIMNIEKO KRIEVU ŽUĻIKI UN IZJAUC visus pasākumus nodibināt kuģu satiksmi ar Skandināvijas ostām. Vai nav kauns, ka latviešiem jābrauc uz Tallinu, lai tad no turienes nokļūtu Stokholmā?”
   19.6. 1994. B.: „Zemniekiem nav samaksāta kompensācija, un viņiem nav naudas, par ko nopirkt zemi. Zemi tad milzīgos apmēros nopirks krievi, viņiem naudu iedos Krievija. Bija kompromisa variants: juridiskām personām atļaut nopirkt zemi tikai ar ikreizēju Saeimas lēmumu. Arī tam nevaru piekrist, zinot, kas sēž pašreizējā Saeimā. Nevaru piekrist arī pārpludināt Latviju ar ārzemju lētiem (un mazvērtīgiem, pat kaitīgiem) pārtikas produktiem. Zināmā mērā pārkāpjot brīvā tirgus principu, mums pašreiz uz laiku ir jārada iespēja zemniekiem kļūt konkurēt spējīgiem un ražot eksportam.
   16.7.1994. Birkavs un „Klubs 21” ir kā buldogi, kas, iekampuši upuri savos žokļos, to ar labu neatdos. Un ne jau Ulmanis ir tas, kas vēlas, lai mēs realizētu savu programmu.
   Bet Tu pavēli man: paliec ierindā! Palikšu, cik spēšu, jo mani neapmierina Baibas Pētersones politiskā stāja (viņa nāktu manā vietā). Viņa nupat izgāza Rīgas Domē lēmumu par vienas krievu skolas reorganizāciju, lai skolas ēku atdotu latviešiem. Tas nav vienīgais gadījums.”
   19.7.1994. Ģ.: „Vai Baibai Pētersonei pašlaik nav amatu par daudz? Vai laikraksta vadību nevar uzņemties, piemēram, Gunārs Birkmanis, kas neapšaubāmi ir patriotisks cilvēks?
   Vēlreiz par Rīgas ostu. Vai tomēr nav iespējams iztīrīt to no cilvēkiem, kas kavē tās attīstību un sakarus ar ārzemēm/ Savā laikā bija tieša satiksme ar Stokholmu (vairākas reizes nedēļā). Kāpēc tas tiek kavēts un kāpēc to pieļauj?
   10.8.1994. B.: „Taču, cik tālāk spriedām un domājām, saskatījām iespējas:
   1) aizšķērsot ceļu tālākām „Latvijas ceļa” nelietībām,
   2) kaut nedaudz uzlabot tautas dzīvi, visnabadzīgākajiem atvieglot izdzīvošanu.
   10.08.1994. Esmu dziļi sašutis par Birkava valdības bezierunu pakļaušanos Krievijai, pretīgo iztapšanu riebīgajam un nekaunīgajam Krievijas sūtnim Latvijā.
   Par PROKURATŪRAS NEVĒLĒŠANOS NODARBOTIES AR LATVIJAS NEATKARĪBU APDRAUDOŠĀM ORGANIZĀCIJĀM es jau rakstu savā apcerējumā, kura kopiju pievienoju. Taisni kauns, ka mēs organizēti nepretojamies.”
   18.8.1994. Ģ.: „Ārējā agresija jau nedraud (esmu centies to visiem skaidrot pēdējos gados), bet DRAUD SUBVERSIJA NO IEKŠIENES, TURKLĀT AR „LATVISKI RUNĀJOŠO” PAKALPIŅU ROKĀM.
   R. Darvina kādā rakstā (aprīlī) brīnījās, ka varējusi notikt tāda nodevība no trimdas lielo organizāciju vadītāju puses, kas ielaidās kollaborācijā ar bijušajiem partijniekiem un stukačiem. Viņa domā, ka varbūt nākotnē kāds vēsturnieks atradīs tam atbildi slepenos archīvos.”
   19.9.1994. B.: „Tā nu redzat, ka viss noritēja, kā paredzējām. LC nedaudz atjaunotā sastāvā turpinās izpārdot, kas vēl nav izpārdots, meklēs atkal un atkal jaunus aizņēmumus ārzemēs, kurus izdāļās draugiem un radiem. Pēdējos notikumos mani pārsteidza Jānis Trapāns ar savu pāriešanu Māra Gaiļa komandā.
   23.10.1994. Kā jau bija gaidāms – latviešu tautas nodevēji uzvarēja.
   Secinājums var būt tāds: ŠAJĀ SAEIMĀ NAV IESPĒJAMS PIEŅEMT NEVIENU POLITISKU LIKUMU LATVIEŠU TAUTAS LABĀ; VĒL VESELU GADU TIKS LAUPĪTS UN IZPĀRDOTS VISS, KAS PIEDERĒJA VALSTIJ UN PAŠVALDĪBĀM (..)
   Un ja nu ņemam vērā, ka mūsu pretiniekiem ir visa lieltirāžas prese un TV, un gandrīz neierobežotos daudzumos nauda, bet mums tikai „Nacionālā Neatkarība” ar 3000-4000 tirāžu un tikai daļēji pieejams (pagaidām vēl) radio un nav mums arī tik lielas propagandistu armijas, tad … ir par ko domāt. Bez tam viņi strādā pilnīgā saskaņā ar Maskavu (..)
   Tagad būtu vajadzīga sava liela dienas avīze un savs radio raidītājs, kas būtu mūsu rīcībā, bet tam vajadzīga ļoti liela nauda. Kur lai to dabū?
   Par Odiseju Kostandu. Viņa galvenie dzenuļi ir gods un slava, griba būt pirmajam un – nauda.
   Jā, vēl par „Nacionālās Neatkarības” redaktoru izrīcību ar Taviem rakstiem. Nesolīdi. Baiba Pētersone nezin (zinu gan) kāpēc pie mums frakcijā sen jau nav parādījusies”
   29.10.1994. Ģ.: „Maskava apzinās, ka nevar Baltiju atkaŗot atklātas agresijas ceļā. Tad nu atliek TO PAŠU PANĀKT AR SAVU MANKURTIZĒTO PAKALPIŅU, STUKAČU, AĢENTU UN „KRIEVISKI RUNĀJOŠO” PALĪDZĪBU. Tas īsumā ir viss krievu blēdīgās/viltīgās politikas saturs attieksmē pret Baltijas valstīm.
   Ir vienreiz jāizbeidz ļoti kaitnieciskā E. Inkēna darbība. Viņu saimnieki izvirzīja gan Godmaņa, gan Birkava valdībā. Stokholmā mēs viņu atmaskojām jau 1988. gada novembrī, kad viņš atbrauca iesmērēt mums Mišas viltus „suvereno republiku”, 1989. gada 23. augustā viņš izdarīja rupju čekas provokāciju pret žurnālistu Juri Kažu (ielūdza to helikopterā, lai pēc tam apvainotu izspiedzē), panākot aizliegumu Kažam braukt uz Latviju. Inkēns bija iekļauts arī Mārtiņa Virša komisijā, kas parakstīja nodevīgo līgumu ar Krieviju, kā arī sabotēja pareizas informācijas par Latviju izplatīšanos ārzemēs. Gluži fantastiski, ka viņš vēl staigā uz brīvām kājām.
   15.11.1994. Norēķināšanos ar pagātni jaunie veclaiku varasvīri, protams, negrib pieļaut. Taču tā ir jāprasa atkal un atkal!”
   1994.g.9.dec. B.: „Uldi, Tu savā vēstulē piemini Inkēnu. Viņš tagad ir baltāks par gulbi un pat jau prāvošanās laikā tika iecelts premjerministram par padomnieku un amatu savienošanas kārtībā vēl par Latvijā lielākās ziņu aģentūras ģenerāldirektoru”
   14.12.1994. Ģ.: „JOPROJĀM STINGRI TIEK SARGĀTS ZIĶERDIENESTA NOAUSTAIS TĪKLS, UN ZIĶERZĒNI (ARĪ MEITAS), KĀ SAKA, „STAIGĀ VIENĀ TĪKSMĒ”. Mēs ar Vilni Zaļkalnu plānojam izdot I. Lešinska koprakstus, lai rosinātu sabiedrību norēķināties ar pagātni. Vairāki zviedru publicisti par tās noklusēšanu Baltijas valstīs ir presē izteikuši savu izbrīnu. Zviedriem ir ziņas, ka viesnīca „Rīga” (to pārvaldot rūdīts orgānu cilvēks) esot tāds kā centrs šo „patriotu” rosmēm.”
   5.1.1995. B.: „Nopietni ir tikai tas, ka CK un ČK pagrīdē darbojas, telefona sarunas noklausās, pastu kontrolē. Jautājums par bijušajiem komunistiem un čekistiem ir jau tā apaudzēts ar sūnām un nomuļļāts, ka tauta uz šiem tituliem vairs nereaģē un arī neņem vērā, vērtējot cilvēkus. Par to pārliecinājos trijās tautas sapulcēs pēdējā laikā Rīgā, Gulbenē un pavisam nesen Rēzeknē. Tagad galvenās mērauklas: kas spēs iedot un kurš ņems vai neņems kukuļus. Īsi sakot, VISA POLITIKA IET CAUR VĒDERU. TAUTU GRŪTI PAR TO NOSODĪT.”
   23.1.1995. Ģ.: „Lieta ir tā, ka visas attīstītās industriālās valstis rūpīgi sargā un balsta savu lauksaimniecību, lai grūtā brīdī spētu pašas sevi apgādāt ar nepieciešamo pārtiku. Būtu vislielākais idiotisms, ja latvieši pieļautu savas lauksaimniecības sagrāvi. Šai lietā pat kauns tērēt vārdus.
   Ļoti nejauks politgrupējums izveidojies „Saimniekā”. Tur pieslējies arī mans bijušais kurators Ivars Ķezbers, kas ir nelabojams un politiski mankurtizēts cilvēks. Lai gan visas viņa ārpolitiskās prognozes ir izrādījušās greizas un aplamas, viņš joprojām uzstājas kā ārlietu specs (pret Rietumu ievirzi, pret ārzemju tautiešiem). Līdzīgs specs ir viņa bijušais mentors Koļa Neilands un Mavriks Vulfsons. Sabiedrībai būtu jāparāda viņu līdzšinējie darbi un „nopelni”.
   5.3.1995. Vecos laikos kurzemnieki baznīcā dziedāja:
   „Daudz blēžu tagad pasaulē,
   Labs cilvēks tālu jāmeklē.”
   Šobrīd tur tikai jāizmaina vārds, „labs” vietā liekot „godīgs”.
   Kad mēs 1945. gadā pliki un nabagi nokļuvām Zviedrijā, mēs nedomājām par naudas raušanu, bet par izglītības papildināšanu. To pasaulīgo mantu taču neviens nevar līdzi paņemt, kad jādodas iekš tēva godības. Ir bēdīgi vērot IERAUŠANAS KĀRI, KAS PĀRŅĒMUSI DAUDZUS TAUTAS KALPUS. NEKĀDAS VALSTISKAS DOMĀŠANAS, JO LAIKAM JAU PAŠI ŠAI VALSTIJ NETIC.
   Ķezbers vispār nekad nav spējis izdarīt kādu pareizu ārpolitisku prognozi. Taču nu atkal uzstājas kā profesionāls specs diplomātijas un ārpolitikas lietās. Un avīzes šīs muļķības drukā.
   Ir grūti saprast, kā trimdas pārstāvji Saeimā var atbalstīt pretlatvisku rīcību. Zinu, ka viņi ir politiski diletanti, bet tas, ko viņi tur dara, jau pārsniedz parastu muļķību.
   13,4,1995. Un krievu aģents Jānis Jurkāns darbojas bez bēdām tāpat kā agrāk. Uzrakstīju mazu piebildi Andrieva Ezergaiļa rakstam par Vili Samsonu, kur man bija iespējams aprādīt Ivara Ķezbera nopelnus izspiedzes darbā Zviedrijā Brežņevtēva valdīšanas laikā.
   9.5.1995. Neticami neķītrs un muļķīgs, un melīgs ir Jāņa Petera raksts „Necīņā” (2.5.1995.). Cilvēks nesaprot, ka viņš pats sevi izģērbj un pazemo.
   J. Stradiņa raksts (turpat) ir visumā pieklājīgs, bet nepārliecina, ka viņš bijis tik naivs orgānu lietās. Vai tad mēs, trimdas sovetologi, vienīgie sapratām, kas un kā tiek darīts?
   Viss šis ordeņu dalīšanas skandāls ir sekas līdzšinējai atklātuma blokādei. Tā ir muļķīga, gļēva un varbūt arī nodevīga cenšanās IZBĒGT NO PAGĀTNES. BET TO VĒSTURES GAITĀ NAV SPĒJUSI NEVIENA SABIEDRĪBA. NO PAGĀTNES NEVAR IZBĒGT, TĀ IR JĀIZPĒTA UN JĀNOSKAIDRO.
   Būs jāmēģina visu to jezgu tomēr iztirzāt un vēlreiz aicināt morāliski attīrīties un norēķināties ar pagātni, lai glābtu tos, kas iepiņķēti čekas tīklā, no turpmākas šantāžas un atņemtu Maskavai iespēju šos ļaudis turpmāk izmantot. Un jākomentē Petera plānprātīgie uzbrukumi Tev ( viņš savā naidā un dumjībā aiziet tiktāl, ka piedēvē Tev padomju režīma nodibināšanu Latvijā). Bet ir jau tā – ko Dievs grib pazudināt, tam Viņš atņem prātu.
   Redzēs, kā man veiksies. Centīšos rakstīt savaldīgi un korekti, lai nenolaistos līdz dzejnieka/vēstnieka līmenim.”
   13.5.1995.B.: „Šodien izlasīju garu vēstuli no Jēkabpils. Tajā ir izteikts pilnīgi Tavs, mans un vēl citu viedoklis par Godmaņa un Petera apbalvošanu ar Triju Zvaigžņu ordeni. Tas, ka par manu pozīciju pret šiem vīriem uzbrūk, mani neaizskar. Esmu jau norūdījies un rēķinos ar visneķītrāko ķengāšanos.”
   29.5.1995.Ģ.: „ LaRa – Latviešu rakstnieku apvienība (centrs ASV). No tā 1994. gada beigās aizgāju, jo tā ir bijušo kultūrsakarnieku un vientiešu rokās.”
   6.6.1995. B.: „Atteicies saņemt ordeni esmu tikai svinīgos apstākļos, lai nebūtu kopā ar noziedzniekiem.
   Krāpnieki uzņēmumos un bankās sadarbībā ar valdības vīriem un Latvijas bankas atbildīgām personām izkrāpj desmitiem sīko noguldītāju naudiņu, kas bija domāta visgrūtākajām dienām un bērēm. Tagad šie uzņēmumi un bankas tiek paziņotas par maksātnespējīgām, un vainīgie uz tiesu aicināti netiek.”
   9.6.1995. Ģ.: „J. Peters, protams, neatbild par savām muļķībām, ko aprādīju 18. maija rakstā. Taču savā blēdīgajā polemikā ar Juri Vidiņu („Neatkarīgā Cīņa”, 2. jūn.) pagodinājis mani ar „šaurā latviešu lokā plaši pazīstamā jokdara” goda nosaukumu. Viņš jau zina, ka mēs labi pazīstam viņa – Kultkoma aktīvista un ziņu pienesēja – nedarbus ārzemēs. Peters šo savu necilo darbošanos tagad cenšas nodot aizmirstībai, cildina savus „dižos nopelnus” un pūlas sariebt citiem, Bet no savas pagātnes viņš tik un tā nevar nekur aizbēgt.”
   7.8.1995. B.: „NESKAIDRĪBĀ PAR SAVU NĀKOTNI „LATVIJAS CEĻŠ” VISIEM SPĒKIEM VĒL CENŠAS SAEIMĀ DABŪT CAURI LIKUMUS UN LĒMUMUS, KAS VARĒTU VIŅIEM NODROŠINĀT ZINĀMU VARU, PAT NEESOT VALDĪBĀ.”
   27.8.1995. Ģ.: „Rakstnieku savienības „nopelniem bagātie” līdz šim nav izrādījuši nekādu interesi biedroties ar mani.
   Nepatīkami aktīvs politdarbā kļuvis Ivars Ķezbers. Viņš iztēlo sevi par „tīru diplomātu” un no visām rebēm tīru cilvēku. Viņš noklusē, ka Stokholmā (1973-1978) ir nodarbojies ar etnisku izspiedzi un spekulācijām, ka 1978./1979. gadā bija čekistiskā Kultkoma prezidents, ka 1993. gada pavasarī kopā ar Ēriku Feldbergu Argentīnā un Urugvajā centās izandelēt Latvijas zvejas kuģus utt..”
   18.9.1995. B.: „Šādā situācijā LC un tā vadība pašreiz drudžaini strādā trijos virzienos:
   1) lai, iefiltrējot visās ministrijās atbildīgos amatos savus cilvēkus, tas saglabātu savu iespaidu;
   2) nevērojot tukšo valsts kasi, ignorējot valsts budžetu, rada vēl jaunas struktūras (Cilvēktiesību biroju);
   3) mēģināja un vēl mēģinās no valsts Aizsardzības ministrijas izņemt robežsargus un tos atdot Iekšlietu ministrijai – Ādamsonam, cerot, ka tas noturēsies ministra amatā arī jaunajā valdībā.
   Čevera un Ādamsona rokās ir slepeno čekas nodaļu darbinieki, un tāpēc viņiem ir visi trumpji.”
   25.9.1995. Ģ.: „Brīnos par Ilgas Gores-Kreituses nešķīsto censību Tevi gānīt. Kas to tanti dīda? Izskatās, ka viņa veic pasūtījuma darbu, jo Tu esi dadzis acī visiem vecā režīma kādreizējiem kalpotājiem. Šausmīgi nešķīsta un zemiska tante tā Gore!
   Orgānu kalps Inkēns pūloties no radio izsviest visus patriotiski noskaņotos žurnālistus. Vai tiešām šo nodevīgo rīcību nevar apturēt?”
   1995. gada septembris. B.: „Izejai ir jābūt, un tāda ir, ja tauta nezaudē cerību! Saprotams, ka tikai bezatbildīgs avantūrists var teikt: „Laidiet pie varas mani, un es trijos gados Latviju pārvērtīšu par ziedošu dārzu, kurā visi dzīvos pārpilnībā!” APLAMA IR DOMA, KA AR LAIKU VISS NOKĀRTOSIES PATS NO SEVIS.
   IZEJA IR MEKLĒJAMA MŪSOS PAŠOS, IKKATRĀ NO MUMS. IZEJA IR MŪSU TAUTAS GARĪGĀ UN MORĀLĀ ATJAUNOTNĒ, MŪSU AKTIVITĀTĒ, MŪSU NACIONĀLĀ PAŠAPZIŅĀ, PAŠLEPNUMĀ.
   8.12.1995. Manuprāt, no Saeimā esošajiem deputātiem godīgu un nacionāli patriotiski valdību sastādīt nav iespējams. Varētu to paveikt, ja sameklētu piemērotus cilvēkus ārpus Saeimas, bet tāda nesaņems Saeimas uzticību. Ja vien neatlaidīs 6. Saeimu un neizsludinās jaunas vēlēšanas, tad gan būs izveidojusies situācija, ka Krievijai ar tankiem uz Latviju braukt nevajadzēs – nākamā valdība pati satuvināsies soli pa solītim ar lielo brāli.
   11.12.1995. …pēc plašām konsultācijām septiņi frakciju vadītāji par piemērotāko jauno premjeru ir izraudzījusies Andri Škēli.
   10.1.1996. Vistuvākajā laikā tiks ar likumu atļauta neierobežota zemes pārdošana nepilsoņiem kā Latvijā, tā Krievijā – visiem un visā pasaulē, tā palīdzot Krievijai pārņemt Latvijas ekonomiku. Tādējādi valdošā koalīcija cer sadabūt naudu, lai noturētos pie varas un turpinātu vairot savu personīgo bagātību.
   Tu domā, ka nu gan pārsālu. Nemaz. 6. Saeimā labi ja ir 25 cilvēki, kuriem interesē tautas liktenis, bet Ministru kabinetā – tāda nav neviena.
   Godmanis, kļuvis par Valsts krājbankas prezidentu (āzis par dārznieku), stūrē uz grunti. Atkal tiks aplaupīti noguldītāji.
   28.1.96. Ko mums dod valdība, kuras noteicējs ir Ķezbers un kuras vairākumu (ar Šķēli priekšgalā) sastāda valsts naudas izšķērdētāji un pučisti? (..) …PILNĪGI ATTEIKTIES NO VALSTS REGULĒJOŠĀS LOMAS EKONOMIKĀ, NEKĀ NEDARĪT VIETĒJO RAŽOTĀJU ATBALSTĪŠANĀ, TURPINĀT IZPĀRDOT VISU, KAS VĒL PIEDER VALSTIJ UN PAŠVALDĪBĀM (arī ar peļņu strādājošus uzņēmumus – „Laimu”, „Rīgas balzamu”, plaša patēriņa preču ražošanas uzņēmumu Liepājā „Laumu” u. c.), un visiem, kas tikai vēlas, drīkst pārdot īpašumā zemi. Viņi ir gatavi iet kopā kaut ar pēdējiem zagļiem un krievu pakalpiņiem.
   31.3.96. Jā, ari pie mums teica runu Ulmanis, paslavēja LNNK par agrāko darbu un ievērojamu politisko nozīmi, uzsvēra, ka tagad LNNK nozīme kļuvusi mazāka, aicināja turpināt atbalstīt Šķēles daudzsološo valdību un vai veselu stundu mums lasīja lekciju par partiju lomu demokrātiskā valstī, (..) Šķēle atnāca ar nokavēšanos, pūta un elsa, kaut ko uz vietas uzskribelēja un runāja tikai tik, cik vajag, lai aicinātu viņa valdību atbalstīt. Viss būšot kārtībā. Viņš bija aizņemts ar domām, kā saglabāt valdošo koalīciju, jo nonācis nesaskaņā ar „Saimnieku”, kas negrib parakstīt garantijas Eiropas rekonstrukciju bankai par piedāvātajiem 76 miljoniem dolāru „Latvenergo”, kuru tūlīt Šķēle pārdos (privatizēs).”
   18.4.1996. Ģ.: „Jau agrāk esmu Tev rakstījis par citu pūzni – Rīgas ostu.. Pēc manām domām, tur valda krievu žuļiki un orgānu darboņi. Nupat bija sadomājuši sūtīt ostas pārvaldes delegāciju uz Stokholmu sarunām ar kuģu sabiedrību Viking Line. Delegācijā par zviedru lietu specu bija iekļauts Zviedrijā ar lielu skandālu savā laikā kā VDK aģents atmaskotais Koļa Neilands. Bet zviedri šai delegācijai nedeva vīzu.”
   1996. gada 15.-21. jūlijs. B.: „Kā lai vienojamies ar tādiem latviešiem kā Ziedonis Čevers, Ivars Ķezbers, Aivars Kreituss, Alberts Kauls, Modris Lujāns, kas izveidojuši savas politiskas partijas, kuras cīnās, lai visi krievu kolonisti saņemtu LR pilsonību un uz mūžīgiem laikiem paliktu Latvijā un šeit krievu valoda būtu valsts valoda?”
   18.9.1996. Ģ.: „Ulmaņtēva krievmīlīgā un pabailīgā izrunāšanās (sakarā ar deklarāciju par okupāciju) sagrauj viņa reputāciju trimdā. Vai tās muļķības viņš pats izdomāja vai viņam ir kādi mankurtiski padomdevēji?
   6.11.1996. Ārzemju latviešus nupat satrauca prezidenta padomnieka Raimonda Paula neticami ļurbīgās izdarības ASV un Kanādā. (..) Krieviski šajos koncertos dziedāja arī bērnu ansamblis „Dzeguzīte”. Tā ir gluži fantastiska bezkaunība, ko var izdarīt tikai īsta mankurta un verga dvēsele.
   Arī agrāk R. Pauls ir allaž paklausīgi izpildījis okupantu pavēles. 1973. gadā viņš kuplināja pāķu (miera cīnītāju), kas Stokholmā propagandēja Maskavas blēdīgos pasākumus. 1989. gada janvārī R. Pauls un J. Peters kuplināja Neilanda un Ķezbera pasākumu Kopenhāgenā, kurā viņi mēģināja dāņiem iesmērēt viltīgo projektu par „suverenu” LPSR (dāņi uz šā āķa neuzķērās). Pauls arī centies saķēzīt Līgosvētkus, rīkodams tai laikā „ziņģu festivālus”. Domāju, ka ar krieviskajiem koncertiem (izmantojot pat mazus latviešu bērnus) viņa vadzim vajadzētu būt pilnam. Kas par riebīgu tipu!”
   26.10.1996. „Laiks”. Un te nu mēs nonākam pie jūkļa jautājuma zīmju: kāpēc Raimonds Pauls, visu latviešu tik ļoti iemīļotais un vēl arvien, šķiet, cienītais mūziķis un komponists, nu jau paša Latvijas Valsts prezidenta Gunša Ulmaņa padomnieks kultūras jautājumos, izvēlējās iet šādu sevis popularizēšanas ceļu?
   13.2.1997. Un vai tiešām Rīgā atjaunos krievu imperiālisma pieminekļus (Ojāra Spārīša „nopelns”). Pirmās republikas laikā nevienam kaut kas tāds nevarēja ienākt prātā.
   26.3.1997. Visi bijušie orgānu darbinieki salikti stratēģiskos posteņos un steidz pildīt savu īsto saimnieku rīkojumus un vēlmes.
   15.4.1997. Stokholmā nupat beidzās Šķēles vizīte. Viņš pārsteidza zviedrus, pozitīvi novērtēdams Baltkrievijas ūniju ar vecāko brāli.
   30.5.1997. Saņēmu Tavu momenta raksturojumu (24. maija vēstuli). Paskats visai drūms. Neizdevās panākt norēķināšanos ar pagātni, un tāpēc tagad visādi okupantu iztapoņas, čekisti un stukači sēž atbildīgos amatos. Un plašās aprindās („tautā”) nejūt pret viņiem nekādu īstu īgnumu vai dusmas.
   22.7.1997. Jā, OKUPĀCIJAS SEKAS MŪSU ĻAUŽU DOMĀŠANĀ UN DARĪŠANĀ IR SMAGĀKAS, NEKĀ VARĒJA IEDOMĀTIES. Arī tēvzemiešos ir iefiltrēti krievu specdienestu cilvēki (piemēram, Aigars Jirgens). Bet kur gan viņu nav!”
   (Kādā vēstulē U. Ģērmanis piemin mirušos čekas kuratorus, kuri darbojušies ap viņu – Jānis Brolišs, Alberts Liepa, Žanis Zakenfelds un Ivars Ķezbers, un konstatē, ka „čekistu rindās ir liela mirstība.” Tomēr joprojām ir pietiekami daudz dzīvo, kas rosās tikt atkal 10. Saeimā deputātos. VAI VĒLĒTĀJI VIŅUS ATPAZĪS?)
   * * *
   Divu latviešu – viens dzimtenē, otrs svešumā – personiskā sarakste bijusi nekļūdīga diagnoze laikmetam, tā raksturo gan tautas brīvības alkas, gan uzrāda, nosaucot vārdā un uzvārdā, bedres racējus Latvijai. Sarkanais lācis bija spiests aiziet no Baltijas, tomēr tas Latvijā atstāja pārliek daudz savus nopēdojumus. Palika lāčotāji, lielā kaimiņa cienītāji un pakalpiņi, un viņi pielāčoja visu, ko vien tik varēja pielāčot. Arī tautas dvēseli, spēju atšķirt labo no ļaunā.
   Un turpina to darīt šobaltdien.
   Slepena un reizēm gluži kaila nodevība savijas vienkopus ar naivumu un kampēju alkām pēc varas un naudas. Komunistiskās ideoloģijas apdullināti, apsaukāja prasmīgus lauksaimniekus par „sarkaniem baroniem” , tulpju padomju biznesa pārstāvji ielipa Rietumu brīvā tirgus dižmanībā, nonicināja un iznīcināja vidējo un sīkzemniecību, piespieda latviešus pamest mums tik raksturīgo latvisko viensētu, tātad atrāva mūs no zemes barotājas. Rezultātā pieredzējām to, kas pat murgainos sapņos nerādījās – miera laikā sabiedriskie zupas katli un putraimu paciņas badacietējiem. Bads Latvijā 21. gadsimtā! Apjomīgāks un graujošāks nekā abos pasaules karos, dzimtsbūšanas laikos!
   Latvija izveidojās un dzīvoja, kamēr šo zemi uzara zemnieka arkls. To salauza godmanīši un šķēlītes. Sakoptā, apsaimniekotā viensēta latviešus vienmēr glābusi, arī pirmās globālās krīzes gados. Vienīgi – bija jāstrādā! Darba tikums pabaroja, ne ubagotāja pastiepta roka. Diedelēt pieprata VDK slepenie aģenti. Piemērs: pāris reizes gadā apciemoju Berklavu, apmainījāmies domām, nelokāmais patriots allaž sūrojās, ka neizdodas atrast finansiālu atbalstītāju nopietna nacionāla laikraksta izdošanai, Latviešu valodas informācijas telpa tika prasmīgi pieduļķota, kaut vai ar Edvīna Inkēna raidījumu TV „Labvakar”, jo tajā rādīja un runāja, par ko līdz tam padomju tukšvārdībā nedrīkstēja. Radās aizdomas par cekas un čekas atļautu „tvaika nolaišanu”. Pārbaudot patieso dabu, aizsūtīju materiālus, ka fašisma pirmie aizmetņi rodami Harbinā, pilsētā, ko 19.-20. gadsimta mijā sāka veidot krievu tautības ieceļotāji, un ka tieši krievu tautības grupa, paužot savu nacionālo apvienības ideju, ārēji to apliecināja ar melniem krekliem un sveicienam augšup paceltu izstieptu roku. Iesūtītais vēsturiskais materiāls „Labvakar” neparādījās, no laikraksta Padomju Jaunatne nākušais raidījuma vadītājs „drosminieks” Inkēns drīkstēja daudz ko, tikai ne atklāt fašisma pirmdzimtās tiesības krievu fašismam. 2010. gada martā iznākušajā Viļa Vītola grāmatā Savējiem atklājas Inkēna diedelnieka „veikums”. Vītola grāmatu caurauž patriotiskas pārdomas, dzīves pieredze, atziņas, viena no tām: „Dievs soda muļķību bargāk nekā ļaunumu”, tomēr pat šis godavīrs ticis apkrāpts, un neslēpj, ka „pēc Edvīna Inkēna aicinājuma neatkarības sākumā ziedoju 100 tūkstošus dolāru” un „Māris Gailis man par to personīgi pateicās”…
   Lūk, kur izkusa naudiņa, kas Berklavam būtu devusi iespēju izdot nacionālu avīzi, vispirms viltniekus atmaskojošu.
   Lāčotāji pieprata lāčot, arī ap godīgiem un patriotiskiem latviešiem.
   * * *
   Mūsu liktenis pēc neatkarības atjaunošanas varēja būt gaišāks, Latvija spēja atdzimt košāka, pārticīgāka. Eduards Berklavs un Uldis Ģērmanis savā sarakstē nosauc daudzus vainīgos vārdā un uzvārdā. Atskatoties bijušajā, pamazām tiek nosaukti un uzrādīti vēl citi lāčotāji. Patiesības meklējumi jāturpina. Katram jāsaņem tas, ko viņš pelnījis. Lai nelepojas joprojām ar pāva spalvām, ja nav cienīgs pat paplukušas vistas veidolu. Atmiņu atspulgās par noslēpto un viltniecisko Aizejot atskaties 2. grāmatas nobeiguma rakstu: „Jānis Peters bija uzkāpis goda un slavas smailē. Mans deguns sajuta Latvijas kā neatkarīgas valsts smaržu, bet sajuta arī viltniecisko smaku, Tāpēc devos pie RS valdes priekšsēdētāja, kam pirms vairāk nekā 20 gadiem teicu: „Jāni, paliec manā vietā žurnāla Zvaigzne redakcijā” (..) Mans nodoms – būt gataviem valsts iekārtas maiņai, aicināt nebēgt no pagātnes.”
   Mūsu sarunu pārtrauca ārzemju korespondentes ierašanās. Vairs nepiezvanīja man, Sapratu – Jānis Peters izlēmis palikt lāčotājos. Vairījās no latviešu nacionāļiem. Lai tie netraucētu viņa dižo politisko teātri, nekavētu galvenajai lomai par valdības vadītāju izvirzīt tumšos padomju izspiedzes tīklos iepīto Ivaru Godmani, cilvēku ar kāpinātu spēju darboties, tikai ne Latvijas labā. Un nepielaistu tuvumā laikmeta pārbaudītu patriotu. No padomju lāča baidījās pat visvarenā ASV, nebaidījās Eduards Berklavs. Latvijas liktenis bija viņa dzīves mēraukla. VDK un arī Jānis Peters labi zināja, kurus virzīt amatos un kurus atstumt.
   Valsts prezidents arī varēja būt cits, ne Rīgas rajona rūpniecības kombināta direktors komunists Guntis Ulmanis, Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls, padomju laikā aizslēpies aiz uzvārda Rumpītis. Vai citi kandidāti šim augstajam amatam nebija? Bija! Kauču izcilais terapeits, medicīnas zinātņu doktors Ilmārs Lazovskis, pie kam viņš savos publicistiskajos rakstos iespējamības robežās jau padomju laikā bija apliecinājis latvisko nostāju.
   Diemžēl valsts pārvalde tika izveidota no centīgiem lāčotājiem. Arī Saeimas deputātu sastāvu pielūžņoja. Nākamā Valsts prezidenta izvēlē Saeima mīņājās pie vairākiem kandidātiem, pēkšņi nobalsojot par aizokeāna viešņu Vairu Vīķi-Freibergu, aizrobežu gaitās spožu, bet iekšpolitikā viņa pabojāja valsts valodas likumu, viņas paraksta sekas – 2010. gadā daudzos Latvijas pagastos tikpat kā visi meži un zeme pieder ārzemniekiem, Dānijas cūkkopji naski izvēršas ar dižkūtīm piesmirdināt Latvijas āres, esam vienīgie Austrumeiropā, kam nav joprojām atvērti „čekas maisi”, lai mazliet patīrītu piemēsloto pagātni.
   Jā, par Valsts prezidentu varēja būt citzemju latvietis. Izvēle bija. Piemēram, no Venecuēlas mājup pārbraukušais uzņēmējs patriots Vilis Vītols.
   Laiks visu ātrāk vai vēlāk noliek savā vietā. Rakstnieks un mācītājs Andrievs Niedra piekrita būt vācu marionetes valdībā ministru prezidents un – neatkarīgās Latvijas tiesa par nodarīto ļaunumu izraidīja viņu trimdā. Šodienas demokrātija reizēm ir kā ūdens peļķe, kurā katrs var brīvi bradāt. Dzejniekam un sabiedriskajam darbonim Jānim Peteram pašam būtu demokrātiski jāaizbrauc trimdā, jo tieši viņš bija Latvijas valsts atjaunotās neatkarības greizo pamatu izbūves lielmeistars.
   * * *
   MAZU VALSTI ROBEŽSARGI NEVAR NOSARGĀT, TO SARGĀ – PATRIOTISMS. Pagaidām nav atsaucība ierosinājumam nosaukt Rīgā divas jaunas krusteniskas ielas Eduarda Berklava un Ulda Ģērmaņa vārdā. Viņi to godam pelnījuši.

3. 

   cinītis

   2015. gada 17. October

   D.Ī. – „ilgstoši gavilētu par savu brīvo valsti” – hmmm… Nez kāpēc neizdodas gavilēšanu saklausīt. Viens no potenciālajiem „gavilētājiem” gavilē, ja nemaldos, par zvērudārza pūkainīšiem.
   Rukšāns (tāpat kā visa LTF) – „Tautas frontes pamatmērķi jau izvirzīja „BRĪVU LATVIJU sociālistiskā sadraudzībā”.” – Jā, LTF, atšķirībā no LNNK, gāja soli pa solītim: viedokļu, noskaņojumu daudzveidība, konkrēta tālākceļa atbūtne. Viss loģiski. Lūzums – 2. kongresā.
   D.Ī. – „LTF dibināšanas galvenie mērķi tik un tā formāli ir sasniegti”. – Formāli – ar būtiskām iebildēm. Reāli – nē.
   D.Ī. – „LTF nolūku vienkāršā, gandrīz naivā skaidrība, ar to saistīto cilvēku nesavtīgums (pārsvarā) un organizācijas darbības pilnīgs atklātums.” – Varbūt „naiva skaidrība” D.Ī. rosināja iestāties par pilsonības nulles variantu vai valsts pirmo krēslu atdot A. Gorbunovam (utt.)?
   D.Ī. – „ziedojumi bez noteikumiem”. –Lūk, šo ziedojumu, kas tik tiešām bija bez noteikumiem, liktenis ir gauži vērta, kaut arī skumja, izpētes sfēra.
   D.Ī. – „Nekad Latvijā tautas veidota vara nav bijusi tik cieši saistīta ar savu tautu kā Tautas frontes laikā gan pirms, gan pēc Augstākās padomes ievēlēšanas.” – Atļaujos iebilst, ka pēc AP ievēlēšanas situācija radikāli mainījās. Taču, AP sēžot, tas acīmredzot deputātiem nelikās uzmanības cienīgs faktors. Un neliekas joprojām.
   D.Ī. – „bez tautas barikādēm 1991.gada janvāra puča laikā nespētu noturēties arī Latvijas Republikas Augstākā padome”. – Bet varbūt bij. AP deputāts būs tik laipns un atcerēsies janvāra situāciju pašā Bruņniecības namā? :-)
   D.Ī. – „Tautas frontē nevaldīja tas, ko var dēvēt par partijas disciplīnu.” – Interesanti, kā var dēvēt „šaurā loka” apspriedes, kura lēmumi zemākajiem tika atdoti izpildīšanai?
   D.Ī. – „Īsti vietā bija kongresa rezolūcijas par Latvijas destaļinizāciju”. – 1. kongresa nakts diskusija. Jautājums diviem prominentiem vēsturniekiem (viens no tiem joprojām LU, otrs – diplomātiskajā dienestā): vai LTF nevajadzētu Molotova-Ribentropa paktu atzīt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža. Atbilde – „kā ir bijis, tā ir paliks, krā!” (Rainis, „Zelta zirgs”.)
   D.Ī. – „ja nav piepildījušās „lielo sapņotāju” cerības par Latvijas rūpniecības un elektronikas eksportu, varam lepoties, ka tad jau ticējām mūsu mākslinieku panākumiem ārzemēs.” – Diez vai tās ir uzskatāmas par divām alternatīvām – vai nu, vai: daudzi no LTF spices naski piedalījās prihvatizācijas procesā.
   D.Ī. – „Tā nav Tautas frontes vaina, ka tēvzemi pielāčo valsts nozadzēji, kopējā dalītāji, augstprātīgi birokrāti, šur tur plaukst sociāla netaisnība, šur tur atbalsojas staļinisms.” – Ir, Īvāna kungs, ir arī mūsu, bijušo tautfrontiešu vaina: mēs vairumā bijām pārlieku labticīgi, uzskatīdami, ka, ja mums ir skaidri mērķi, tad arī visiem pārējiem ir tāpat. Taču „valsts nozadzēji, kopējā dalītāji, augstprātīgi birokrāti” sociālas netaisnības karognesēji nepiezemējās Latvijā no Mazā Gulbja zvaigznāja – starp viņiem ne mazums bijušo LTF biedru.

   Un tomēr Atmoda bija, ir un paliks Latvijas 20 g.s. skaistākais laiks.

4. 

   indrāns

   2015. gada 17. October

   Traģikomiski lasīt anti-komunista Ulda Ģērmaņa saraksti ar bezbailīgo Eduardu Berklavu u.c. cīnītāju atmiņas par laiku, kad LTF tika pie varas kloķiem – un sāka īstenot savus solījumus:

   ‘(..)Varbūt Grinovska atstātā arhīvā atrodams „kā tas viss tapa”, taču tūlīt var palīdzēt ieviest skaidrību akadēmiķa Jāņa Freimaņa „LTF kareivja-zinātnieka acīm” saredzētais un uzrakstītais viņa atmiņu grāmatā Visu vēju virpuļi (2002. Nacionālais apgāds):
   „Tā 04.10.2000. pirmo reizi publiski tika pateikts, ka LR pirmais premjers Ivars Godmanis (..) esot bijis reģistrēts VDK uzreiz divās – 2. un 3. nodaļā, bijis ar divām kļičkām (konspiratīvām iesaukām)” un „1987., 1988. gadā bijis stažēties Austrijā, ko VDK tāpat vien nepieļāva.”

   Uldis Ģērmanis jau 1994, gada 18. septembrī referātā „Daugavas vanagu” Stokholmas nodaļā brīdināja: „Mēs nepārspīlēsim arī, ja teiksim, ka Godmaņa valdība pārsvarā bija tipiska stukaču valdība. Tikai tā izskaidrojamas šīs valdības izdarības.” (..) 14.1.1993. Pērkam laiku TV, jo tur saimnieko Godmanis un viņa padomnieks Inkēns. Padzīt nespējam, un tagad neviens jēdzīgs cilvēks nepiekritīs Godmaņa vietā nākt, kaut viņš ar savu bandu burtiski izlaupa Latviju.(..) 27.10.1993. Ja teiktu dažos vārdos, tad jāsaka – braucam Godmaņa iebraukto ceļu uz purvu. Visur haoss. (..) Nekas nav darīts, lai samazinātu valsts pārvaldes izdevumus, gluži otrādi – ir papildu radītas dažnedažādas pārvaldes un departamenti.’

   L.Purs ‘Aizejot atskaties-4’ (Greizo pamatu meistari)

5. 

   vēsture

   2015. gada 17. October

   Komunisti un čeka lika daudziem represijās cietušajiem latviešiem aizgūt devīzi – NEKAS NAV AIZMIRSTS, NEVIENS NAV AIZMIRSTS.

   Komunisti un čekisti pacentās pārņemt atmodu, privatizāciju, sertifikāciju, visu, kas saistīts ar tautas apmuļķošanu, apzagšanu, VARU.

   Atskatīsimies, ko rakstīja Jānis Peters, kad dibinājās Helsinki 86 un Helsinki 86 viens no dibinātājiem Linards Grantiņš tika ar Aivara Borovkova un viņa ” represīvo orgānu kolēģu” asinīs mērcētām rokām ārkārtīgi smagos apstākļos spīdzināts cietumā.

   10. jūlijs, 1986
   Nodibināta Latvijas cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa „Helsinki-86”.

   14. jūnijs, 1987
   „Helsinki-86” akcija pie Brīvības pieminekļa. Lai to izjauktu, pie pieminekļa notiek riteņbraucēju sacensības

   14. jūnijs, 1987
   ASV vietējās latviešu apvienības 24 latviešu centros vienlaikus rīko demonstrācijas

   20. augusts, 1987
   Berlīnē aptuveni 350 latvieši no 4 kontinentiem piedalās demonstrācijā pret PSRS okupāciju. Demonstrāciju pārraida vācu televīzija

   23.augusts, 1987
   Rībentropa-Molotova pakta noslēgšanas gadadienai veltīts mītiņš pie Brīvības pieminekļa. Milicija piekauj un aiztur sapulcējušos.

   Tajā pašā laikā Jānis Peters laikrakstā “Padomju Jaunatne”, 1987. gada 18. septembrī, Nr. 180 publicēja rakstu “Par nacionālu atdzimšanu internacionālismā”.
   Atgriešanās pie ļeņiniskajām demokrātiskajām tradīcijām visās dzīves jomās, centieni salauzt birokrātisma barjeras, iznīdēt no sabiedriskās apziņas tālās un nesenās pagātnes negācijas — tas viss kalpo vienam mērķim — ievirzīt sociālisma attīstību principiāli jaunā kvalitātē. To apliecina visa partijas un tautas daudzšķautņainā dzīve pēc PSKP XXVII kongresa, CK 1987. gada janvāra un jūnija Plēnumiem.

   Humanitārajā jomā šajā jaunas domāšanas laikā interesantas pārdomas, pat polemiska rakstura dialogus un meditācijas guvuši jautājumi, kas saistīti ar mūsu valsts internacionālo attīstību. Šodien katram ir skaidrs, ka bez praksē taisnīgi realizētas nacionāla un internacionālā vienības nav iedomājams nevienas Padomju Savienības tautas uzplaukums. Katru reizi, kad ikdiena virspusē izlaužas nacionālisms vai šovinisms, tas duļķo mūsu valsts pamatprincipus, jo mēs taču esam 15 brīvprātīgi apvienojušos valstu – sociālistisko republiku — savienība. Federācija, ko sauc par PSRS.

   Pēc manām domām — mūsu sabiedrisko zinātņu pārstāvji, ideologi, kā arī politiskie publicisti par maz spodrina mūsu pilsoņu apziņā domu, ka katra savienotā republika ir suverēna valsts ar savu konstitūciju, parlamentu un valdību. Ar himnu, karogu un ģerboni. Šodien savienoto republiku tiesības aug visās dzīves sfērās — līdz pat patstāvīgiem ekonomiskiem un kultūras sakariem ar ārvalstīm. Visas PSRS vārdā savienotās republikas arvien biežāk rīko kultūras dienas visu kontinentu zemes. Divas no PSRS republikām — Ukrainas PSR un Baltkrievijas PSR — ir ANO locekles, un, praktiski atzīdamas Padomju Savienības valstiskumu, gandrīz visas pasaules valstu vadības atzīst arī jebkuras savienotās republikas valstiskumu, Latviju ieskaitot.

   Citu mērķi, protams, sprauž mūsu politiskie oponenti no dažām Rietumu raidstacijām, kuru programmas speciāli preparētas padomju klausītājiem. Viens no galvenajiem šo raidstaciju paņēmieniem ir censties pazemot PSRS pilsoņu nacionālās jūtas, nepārtraukti proponējot domu, ka, lūk, atrasties Padomju Savienībā nozīmējot būt «pievienotam» vai «iekļautam», citiem vārdiem, «inkorporētam». Viena no mūsu ideoloģisko pretinieku versijām ir tāda, ka republikas esot iekļautas Krievijā. Psiholoģiskais mērķis ir viens — nomākt mazākumtautību iedzīvotāju garastāvokli. Iedzīt viņos pakļautības un otrās šķiras pilsoņu kompleksus, kropļot nacionālo pašapziņu un kompromitēt internacionālismu, tulkojot to kā jēdzienu, kas liek atteikties no savas tautības un valodas. Šajos raidījumos izskan divkārša liekulība — krievu valodā skanošajos tiek atbalstīts lielkrievisks šovinisms, bet mazākumtautību valodās — tiek mēģināts pieglaimoties klausītāju nacionālajām jūtām, nosodot visu slāvisko un uzrīdot krieviem. Tā, protams, ir negodīga spēle, bet godīgu gaidīt būtu naivi. Galēji labējām aprindām šodien nav vajadzīgs jaunas kvalitātes sociālisms, kurā būtu radoša brīvība un garantētas cilvēktiesības. Gadiem viņi ir darījuši visu, lai ne tikai «ķertu uz muļķi» ierindas klausītāju, bet arī lai atbalstītu tos spēkus, kas padomju sabiedrībā veicinājuši stagnāciju, sociālu netaisnību, cilvēku cieņas pazemošanu, ka arī visu to, kas mūsu ekonomiku noveda «pirmskrīzes situācijā». Vājš, sakompromitēts sociālisms ir mūsu pretinieku galvenais mērķis. Par to šodien nešaubās neviens normāls Rietumos dzīvojošs cilvēks. Par to esmu pārliecinājies, sarunājoties ar cilvēkiem i Eiropā, i Āzijā, i ASV un Kanādā.

   Šobrīd, atgriezdamies pie Ļeņina un cenzdamies ļeņiniski revolucionāro tradīciju radoši savienot ar aktuālo pārkārtošanās momentu, mums ar jaunu domāšanas attieksmi jāakcentē mūsu valsts humanitārie pamati — republiku savienība. Republiku — tātad valstu — kopēja piedalīšanās vienotā politiskā un ekonomiskā apvienība katrai ar savas valodas, tradīciju un kultūras bagātību. Katrai ar savu īpatnību un kopējām patriotisma jūtām pret pasaulē pirmo sociālistisko valsti, kas ir mūsu visu Dzimtene. Tieši ar šādām jūtām latviešu rakstnieku grupa nesen atgriezās no Kalnu Altaja nacionālā apgabala, kur noritēja latviešu literatūras dienas par godu Lielās Oktobra revolūcijas 70. gadadienai. Tikai 60 tūkstošus lielā altajiešu tauta mums, latviešiem, deva daudz jaunu kultūras impulsu, un tur, Kalnu Altajā, mēs vēlreiz spilgti izjutām Vladimira Iļjiča Ļeņina taisnīgās tēzes dzīvīgumu: vienīgi ar autonomijas palīdzību liela un nacionālā sastāva ziņā raibā valsti iespējams īstenot patiesi demokrātisku centrālismu. Apliecinot šo atziņu, altajieši šodien ir ne vien saglabājuši savas tautas tradīcijas un folkloru, bet arī radījuši literatūru. Izpildīdami savu internacionālo pienākumu, divi latviešu dzejnieki — Uldis Bērziņš un Pēters Brūveris jau ir apguvuši altajiešu valodas pamatus un ir apņēmības pilni altajiešu folkloras un literatūras tulkošanā latviski. Savukārt Latvijas PSR Rakstnieku savienība kopā ar Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti organizē 30 dažādu republiku studentu latviešu valodas studijas pie mums, Rīgā.

   Mūsu tautu ekonomiskie un kultūras sakari, kā arī ikdienas dzīve nav iedomājama bez starpnacionālās saskarsmes valodas. Mūsu valsti tā ir krievu valoda, un par to vispār nebūtu daudz jāspriedelē. Ja vien neatrastos cilvēki, kuri tīši nevilktu ārā no carisma arsenāla bēdīgi slaveno jēdzienu «rusifikācija» un nemēģinātu to ievazāt sociālismā. Un, protams, ik reizi, kad apjukusi ierēdniecība vai savu nacionālo identitāti pazaudējis pilsonis aizmirst ļeņinisko domu par autonomiju un valodas līdztiesīgumu, tiek liets ūdens uz mūsu nelūgto soģu dzirnavām. Izmantojot katru zemas starpnacionālo attiecību kultūras gadījumu, mūsu ideoloģiskie oponenti Rietumos to pārsver, lai pazemotu latviešu tautības iedzīvotājus, sakot — jūs, lūk, esat zaudējuši savu nacionālo identitāti un valstiskumu.

   Īstenībā viņi, tāpat kā visa pasaule, zina, ka Latvijas valstiskums formulā Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika ir drošs un perspektīvs, bet tieši tāpēc viņi meklē mūsu kļūmes un paviršības, lai gūtu panākumus. Mēs nevienu brīdi šodien nedrīkstam aizmirst, ka mūsu sūtība ir piedalīties jaunas kvalitātes sabiedrības veidošanā. Un tanī nedrīkst būt vietas nedz šovinisma, nedz nacionālisma recidīviem. Bet tādas parādības diemžēl šodien vēl ir sastopamas.

   Mūsdienu sociālistiskā Latvija, latvieši un visi mūsu republikas iedzīvotāji ir saņēmuši mantojumā savu revolucionāro strēlnieku internacionālistisko pozīciju un tieši tādēļ — veselīgu nacionālo pašcieņu. 1987. gada februārī, atrazdamies komandējuma Rīgā, PSKP Centrālās Komitejas ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs tikās ar latviešu sarkanajiem strēlniekiem un Strēlnieku muzeja Goda viesu grāmata augstu novērtēja revolūcijas bruņinieku varoņdarbu.

   Jā, latviešu strēlnieki tiešām ir paraugs mums visiem — viņi vīrišķīgi cīnījās par nākamo padomju tautu valstiskumu pilsoņu kara frontēs, un viņi cīnījās par Latvijas valstiskumu, par savas tautas sociālistisko nākotni, ko viņiem garantēja Ļeņins, cilvēks, kura personīgajiem sargiem bija lemts būt tieši viņiem — latviešu strēlniekiem. Viņi, latviešu strēlnieki, lepni un garīgi nesalauzti izgāja cauri personības kulta patvaļai.

   Šodien latviešu strēlnieki mums ir atstājuši mantojumā šo zemi — Padomju Latviju. Nu mums tā ir jāveido visu citu padomju republiku kopībā un nevis «iekļautībā» vai «inkorporācijā», kā, pazemojot latviešus, mēģina iestāstīt kādas valsts administrācija savās diplomātiska rakstura rotaļās.

   Padomju patriotisms šodien nozīmē lepnumu par valodu līdztiesību mūsu valsti, par nacionālo kultūru sadarbību un mijiedarbi, par to, ka mums nav nedz «galvenās» republikas, nedz «galvenās» tautas. Un lai neviens nemēģina mani šodien provocēt vai demagoģiski iztulkot to, ko es jau te šajās pārdomās teicu par krievu valodu. Man gribas vēlreiz uzsvērt, ka mūsu valsts apstākļos runāt perfektā krievu valodā nenozīmē atteikties no savas dzimtās latviešu, ukraiņu, baltkrievu, uzbeku, armēņu, gruzīnu, altajiešu, čuvašu valodas. Un. kad mēs Latvijā aicinām citu tautību republikas iedzīvotājus brīvprātīgi apgūt latviešu valodu, tad mēs nevienu brīdi nevēršam šo Latvijas pamatnācijas valodu pret kādu citu valodu. Ar mīlestību un cienu sirdī, ar īsti ļeņinisku attieksmi pret katru tautu mums šodien savā daudznacionālajā krievu vai latviešu, kazahu vai kirgīzu valoda.

   Tanī pašā laikā šinī pārkārtošanās periodā mēs nedrīkstam uz šiem jautājumiem skatīties iluzori. Blakus literatūras dienām, kultūras dekādēm un citiem notikumiem pastāv arī ikdiena. Tā ikdiena, kurā ir veikals, autobuss, ēdnīca, poliklīnika un kurā mēs, daudzu tautību iedzīvotāji, sevišķi republikās, ne vienmēr spējam turēties augstā starpnacionālo attiecību līmeni Kāpēc?

   Piemēram, kaut vai tāpēc, ka Latvijā latviešu valodas ikdienas praksei zināmus gadus netika veltīta nepieciešamā uzmanība. Tāpēc, ka joprojām republikā trūkst krievu-latviešu un latviešu-krievu sarunvārdnīcas, kaut arī pieprasī jums ir liels (No latviešu literatūras dienām Kalnu Alta-jā atvedām skumju faktu, ka altajiešu-krievu vārdnīca nav izdota kopš… 1947. gada ). Tāpēc, ka joprojām nav izpildīts lēmums par visu to lielo auditoriju radioficēšanu, kurās notiek pasākumi divās valodās — radiofikācija ļautu cilvēkiem klausīties uzstāšanos sinhronā tulkojumā. Neaizmirsīsim, ka tieši Latvijā atrodas VEF — ražošanas apvienība, kas spētu ražot šādas sinhrono tulkojumu ierīces ne mūsu republikas vajadzībām vien. Ar nožēlu jākonstatē, ka skolās ar krievu mācību valodu trūkst kvalificētu latviešu valodas un literatūras skolotāju — dažkārt šos priekšmetus pasniedz … fizkultūras vai zīmēšanas skolotājs.

   Lai celtu valodu prestižu un līdz ar to starpnacionālo attiecību kultūru mūsu daudznacionālajā republikā, Latvijas PSR Rakstnieku savienība kopā ar republikas Izglītības ministriju sarīkoja pirmos Valodas svētkus visā Padomju Savienībā. Sājos svētkos skanēja i mūsu zemes starpnacionālās saskarsmes — krievu — valoda, i latviešu valoda, i tās, ko māca republikas skolās — angļu, vācu, franču. Ik pēc divi gadiem šos svētkus rīkosim no jauna, un 1989. gadā esam iecerējuši Valodas svētkus izrīkot plaši — ar masu piedalīšanos, ar viesu ielūgšanu no Maskavas. Ļeņingradas, brālīgajām republikām un ārzemēm Latvijas KP CK nacionālo un internacionālo attiecību jautājumu komisijā, kuras loceklis es esmu. Ierosinājām dibināt pastāvīgi darbojošos valodas kursus Rīgā, kur varētu apgūt i latviešu, i krievu, i svešvalodas katrs republikas pilsonis, kas to vēlas. Te varētu saņemt arī operatīvas lingvistiskas konsultācijas, rokasgrāmatas par republiku, sarunvalodas vārdnīcas. Šīs komisijas pirmajā sēdē tika pieņemta rekomendācija sākt krievu bērniem mācīt latviešu valodu un latviešu bērniem krievu valodu jau no plecu gadu vecuma pirmsskolas bērnu iestādēs. Ierosinām sarīkot Latvijas televīzijā pastāvīgu latviešu valodas apmācības kursu, bet skolās skaitliski lielās klases sadalīt 15 līdz 20 skolēnu grupās latviešu valodas apgūšanai. Pēc komisijas iniciatīvas daudz tiks darīts, lai paaugstinātu valodas kultūru, uzlabotu valodu skolotāju sagatavošanu, centīsimies palielināt skolēnu interesi par Latvijas, visas valsts vēsturi.

   Tautu tuvināšanos neveicina līdzšinējā «izvairīgā», «aptuvenā» Latvijas PSR vēstures mācīšana, izmantojot nekvalitatīvas mācību grāmatas. «Balto plankumu» Latvijas un visas Baltijas vēsturē bijis pārāk daudz, un latviešu bērns maz ko varēja pastāstīt savam krievu vienaudzim kāpēc, piemēram, Rīgas Brāļu kapos vainagus Uzvaras dienā noliekam tikai pie Mūžīgās uguns, bet Mātes Latvijas tēlam netuvojamies. Un vajadzēja pienākt 1987. gada 30. maijam — latvju strēlnieku revolucionārās atdzimšanas 70. gadadienai, lai šajā jaunas domāšanas un sirdsapziņas atveseļošanas laikā mēs kopā ar strēlniekiem pateiktu skaļi sev un saviem bērniem — Māte Dzimtene ir tikai viena. Viņa nespēj būt «buržuāziska» — vienalga, vai tā ir Krievija, Armēnija, Ukraina vai Latvija. Par «buržuāzisku» mēs visus šos gadus it kā uzskatījām arī Rīgas centrā stāvošo, 1935. gadā par darbaļaužu līdzekļiem uzcelto Brīvības pieminekli, kaut arī 1944. gada 15. oktobrī, kad Rīga bija atbrīvota no hitleriskiem iebrucējiem, latviešu padomju divīzijas karavīri nolika ziedus pie pieminekļa, kurā iecirsti vārdi «Tēvzemei un Brīvībai». Paradoksāli, bet ilgus gadus stāstījām gan sev, gan arī citām padomju tautām, ka šis piemineklis mums nav pieņemams, aizmirsdami i to, ka tā autors ir tēlnieks Kārlis Zāle — viens no Ļeņina monumentālās propagandas plāna līdzdalībniekiem. Nemaz nevajag īpašas redzes, lai skaidri saredzētu šī monumenta progresīvo, sociālistisko ievirzi — Kārļa Zāles talants nemaz nespēja veidot kaut ko par godu tā laika Latvijas patvaldniekam Kārlim Ulmanim, kurš 1934. gada 15. maijā padzina buržuāziskās republikas parlamentu, arestēja komunistus un sociāldemokrātus. Brīvības piemineklis kā izaicinājums pacēlās Rīgas centrā pret autoritāro režīmu.

   Es ticu, ka pie šī pieminekļa, tāpat kā pie Mātes Latvijas Brāļu kapos, pie Sarkano strēlnieku un Rīgas atbrīvotāju monumenta ziedi nenovītīs nekad — šīs svētvietas atgādina i latviešu revolucionārās tautas piedalīšanos citu tautu atbrīvošanā no sociālā un nacionālā jūga, i arī to, ka cīņā par Latvijas atbrīvošanu no hitlerisma Latvijas teritorijā krita tūkstošiem dažādu tautību padomju karavīru. Noliekt galvas šo monumentu priekšā, pieminot upurus un mocekļus mūsu vēsturē, aicināts katrs Latvijas un mūsu lielās zemes — PSRS — patriots.

   Tikai vēsture bez «baltiem plankumiem» tuvinās tautas. Atklājot pagātnes kļūdas, raugoties tieši acis savai vēsturei, mēs šodien paglābsim ne vienu vien nepatstāvīgāka rakstura jaunieti no otrās šķiras pilsoņa kompleksa, ko veicina Rietumu radiobalsis, kas kurina nacionālo naidu. Un atrodas neliels skaits cilvēku, kas tā vietā, lai cīnītos par sociālisma ideālu piepildījumu, par ļeņiniskās tradīcijas radošu savienošanu ar mūsdienu ekonomiskās un tikumiskās atveseļošanās procesu, nokļūst šo «labvēļu» ietekmē. Bet «labvēļiem» tikai tas vien rūp, kā sāpīgāk iedzelt sociālismam. Viņiem, protams, uzspļaut jebkura mūsu valsts pilsoņa nacionālajai piederībai, mūsu cerībām un vēlmēm. Ļoti viņi cenšas. Jo cilvēks, kas zaudējis nacionālo piederību, neko nespēj dot tautu draudzībai. Viņam gluži vienkārši nav ar ko draudzēties. Viņš kļūst par kosmopolītu, pragmatisku patērētāju. Tas atkal nāk prātā, pārdomājot to, kas notika 23. augustā Rīgā pie Brīvības pieminekļa, kad tā pakājē līdzās ziediem, ko nolika dvēseliski tīra, naiva skolniece, nogūla arī politisku spekulantu atnestie ziedi.

   Šo pārdomu noslēgumā man gribas atgādināt kādu svētku dienu mūsu vēsturē un kalendārā, un proti, — 30. decembri. Tā ir PSRS izveidošanas diena. Pēc manām personiskajām domām mēs to nesvinam ar pietiekamu pacēlumu. Tieši Jaunā gada priekšvakarā, kad cilvēku dvēseles ir atvērtas visa jaunā gaidām, šie svētki būtu ar lielu svinīgumu, prieku un daudznacionāla kolorīta krāšņumu vēršami par padomju patriotisma un katras PSRS tautas tradīciju un kultūras manifestācijas svētkiem. Prese, radio un it īpaši televīzija, kurā tieši Jaunā gada programmas cieš no, maigi izsakoties, pelēcības, varētu priecēt visus mūsu zemes cilvēkus ar to bagātību, kas ir katras mūsu tautas un tautības etnogrāfijā, folklorā, senajās tradīcijās, kā arī klasiskajā un mūsdienu literatūrā, mūzikā, tēlotājā mākslā, teātri.

   Konkrēts ierosinājums — izsludināt 30. decembri par PSRS Tautu draudzības dienu, padarot to par valsts svētkiem.

   Jānis Peters,

   Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs

   (No laikraksta «Pravda»)

6. 

   vēsture

   2015. gada 17. October

   Avots: Padomju Jaunatne
   Nr.: 243
   Datums: 20.12.1989
   Tirāža: 226142
   Lappuse: 1
   Virsraksts: Latvija un VDK. Turpmākais iespēju ceļš

   Arnis Šablovskis

   «Padomju Jaunatne», 1989. gada 20. decembrī, Nr. 243

   Dodam jums, cienījamie lasītāji, iespēju iepazīties ar šīm republikas VDK priekšsēdētāja S. Zukuļa sagatavotajām atbildēm uz jautājumiem. Jāatzīst gan, ka vietām manis iesniegto jautājumu forma ir nedaudz «rediģēta».
   Jautājums: Pēdējie notikumi un tendences sakarā ar Zitas Ersas lietu? Vai šī lieta ir raksturīga vai tas ir liels izņēmums republikas praksē?

   Atbilde: Šajā sakarībā ir ierosināta krimināllieta, kurā izmeklēšanu veic Rīgas garnizona kara prokuratūra, bet galīgu slēdzienu lietā dos tiesa. Tas tiešām ir ārkārtējs, bezprecedenta notikums VDK. Pēc mūsu ziņām Dreijers ir ievietots Baltijas kara apgabala hospitāli un pēc izmeklētāja lēmuma notiek viņa medicīniskā pārbaude Viņš atrodas izolācijā. Tādēļ runas par to. ka vīnam ir atsevišķa palāta ar telefonu, kā bija paziņots televīzijas pārraidē «Labvakar!», ir nepamatotas.

   Jautājums: Republikas VDK atkarība no Maskavas. Vai tiek domāts par iespējamās patstāvības paplašināšanu?

   Atbilde: Pēc sava statusa Latvijas PSR Valsts drošības komiteja ir Savienības republikāniskais resors, kas pakļauts republikas Ministru Padomei, Augstākajai Padomei un kā centralizēts orgāns — PSRS VDK.

   Pašlaik sagatavošanas stadijā atrodas likumprojekts par valsts drošību un nolikums par VDK. Visas pārmaiņas republikas VDK statusā ir atkarīgas no tā, kā tas būs formulēts likumā.

   Jautājums: Kādi pārbūves procesi VDK ir notikuši vai ir ieplānoti nākotnē?

   Atbilde: Pārbūves procesi noris arī VDK. Vispirms jāteic, ka VDK ir jauna pieeja visā valsti un republikā notiekošajiem masu politizācijas procesiem, attīstoties demokrātijai un atklātumam. Aktīvi veicinām atklātumu mūsu darba jautājumos un to atspoguļojumu presē, radio, televīzijā. Šai nolūkā komitejā ir izveidota speciāla grupa sadarbībai ar masu informācijas līdzekļiem. Viens no pārkārtošanās virzieniem komitejā ir pārmaiņas kadru politikā. Mūsu operatīvajiem darbiniekiem ir augstākā, daudziem arī augstākā profesionāla izglītība. Ir mainīta mūsu kadru sagatavošanas un kvalifikācijas celšanas sistēma. Prasības pret kadriem tiek paaugstinātas. Cenšamies panākt, lai darbinieki atteiktos no stereotipiem domāšanā, iemācītos strādāt jaunajos apstākļos. Jaunajā politiskajā un tikumiskajā gaisotnē, kas veidojas sabiedrībā. VDK sastāvā ir likvidēta apakšvienība cīņai ar ideoloģisko diversiju un izveidota jauna — padomju konstitucionālās iekārtas aizsardzības apakšvienība. Šis process atspoguļo tās principiāla rakstura pārmaiņas, kas izdarītas PSRS likumdošanā. Kā zināms, ir atcelts kriminālkodeksa 65. pants, kas paredzēja kriminālatbildību par pretpadomju aģitāciju un propagandu. PSRS Tautas deputātu I kongress apstiprināja grozījumus likumdošanā par kriminālatbildību par valsts noziegumiem, kur 7. pantā paredzēta atbildība par aicinājumiem vardarbīgi gāzt vai mainīt padomju valsts un sabiedrisko iekārtu. Tas nozīmē, ka pie kriminālatbildības var saukt tikai tās personas, kuras atklāti aicina vardarbīgi gāzt vai mainīt pastāvošo iekārtu. Līdz šim laikam republikas presē šis svarīgais likumdošanas akts nav publicēts un nav akceptēts Latvijas PSR Augstākajā Padomē.

   Jautājums: Kāda ir patiesība par republikas VDK darbības piecdesmito, sešdesmito, septiņdesmito un astoņdesmito gadu sākuma dokumentāciju (respektīvi, arhīviem)?

   Atbilde: VDK izpildīja savas likumdošanā noteiktās funkcijas, tas ir, novērst to noziegumu izdarīšanu, kuru izmeklēšana noteikta VDK kompetencei.

   Runājot par cilvēkiem, kas norādītajā laikā tika tiesāti, varu paskaidrot, ka viņus tiesāja sakarā ar konkrētiem faktiem viņu darbībā, konkrētiem tai laikā esošās likumdošanas pārkāpumiem. Katras personas vainas pakāpi un soda mēru noteica tiesa. Tie pilsoņi, kuriem ir pretenzijas pret attiecīgiem tiesu lēmumiem, var griezties likumā noteiktā kārtībā prokuratūrā, lai tur tiktu izskatīts jautājums par viņu lietu pārskatīšanu.

   Jautājums: Vai paredzat kādas totālas pārmaiņas savas organizācijas darbībā?

   Atbilde: Kā jau teicu, pārmaiņas VDK darbībā notiek un turpmāk tiks izdarītas atbilstoši jaunajam likumam par valsts drošību un VDK tad, kad to pieņems PSRS Augstākā Padome vai Tautas deputātu kongress. Kā sabiedrībai jau zināms, tiek izstrādāta jauna krimināllikumdošana, kas precizēs arī VDK funkcijas.

   Jautājums: Ko darīja un ko pašreiz dara VDK augstskolu kuratori (man pašam studiju gados bija ar tiem darīšana)?

   Atbilde: Pēc esošā nolikuma par VDK komitejas aparātā tādu amatu kā jūsu nosauktie «kuratori» nebija un nav. Šis nosaukums acīmredzot ir radies sadzīvē. Augstskolas un citas mācību iestādes nav VDK speciālu interešu objekti.

   Jautājums: Jūsu galvenās darba problēmas pašlaik, par ko galvenokārt uztraucaties, domājot par Latviju?

   Atbilde: VDK kompetencē ietilpst cīņa pret 18 kriminālkodeksa pantos noteiktiem noziegumu veidiem. Bez tam kopīgi ar Iekšlietu ministriju un prokuratūru mēs piedalāmies vēl 15 noziegumu sastāvu apkarošanā. Pamatā šeit ir runa, kā tas noteikts likumdošanā, par sevišķi bīstamiem un citiem valsts noziegumiem. Pašreiz sakarā ar valsti notiekošo pārbūves procesu mums ir izvirzīts jauns uzdevums: šā procesa aizstāvēšana. VDK sastāvā izveidotajai padomju konstitucionālās iekārtas aizsardzības apakšvienībai ir šādi uzdevumi: atklāt un nepieļaut ārzemju speciālajiem dienestiem radīt un izmantot organizētus pretvalstiskus grupējumus; brīdināt un novērst atsevišķu personu naidīgu darbību, kura vērsta uz padomju valsts un sabiedriskās iekārtas graušanu vai grozījumiem vardarbīgā ceļā; atklāt un nepieļaut teroristiskas akcijas, piedalīties ar saviem specifiskajiem spēkiem un iespējām masu nekārtību novēršanā; vērsties pret jebkuriem pretlikumīgiem ekstrēmistiskiem izlēcieniem, ja tas skar valsts konstitucionālo iekārtu; cīnīties pret organizēto noziedzību.

   Sevišķa uzmanība tiek pievērsta cīņai pret mēģinājumiem izprovocēt akcijas ar šaujamieroču un sprāgstvielu lietošanu. Sakarā ar mūsu sniegto informāciju par šaujamieročiem, patronām, sprāgstvielām, kas tika atrastas milicijas veiktās kratīšanas laikā pie pilsoņa Leo Hiršsona, varu paskaidrot, ka pašreiz izmeklēšanu krimināllietā Hiršsona apsūdzībā izdara Latvijas PSR Prokuratūra, kuras uzdevumā VDK izmeklētāji veic atsevišķas izmeklēšanas darbības. Attiecībā uz izteiktajiem apvainojumiem, ka VDK cenšas diskreditēt LSDSP sakarā ar tās darbības atjaunošanu republikā, varu pateikt, ka VDK nekādi nedarbojas pret jebkurām sabiedriskajām organizācijām, kuras nevēršas pret valstī notiekošo pārbūves procesu. Mēs darām un darīsim arī turpmāk visu, lai nerastos situācijas, kas novestu pie vardarbības un asinsizliešanas. Šīs domas ir pirmajā vietā, kad ir runa par Latviju. Domājot par mūsu republikas attīstību, uzskatu, ka ir nepieciešami tālāki grozījumi PSRS Konstitūcijā, lai nodrošinātu Latvijas suverenitāti. Savienībai jābūt suverēnu sociālistisku republiku brīvprātīgai federācijai uz savienības līguma pamata.

   Jautājums: 1987. gadā izsūtītie latvieši, kuri pašreiz ir VFR, ASV, Kanādā, — jūsu viedoklis par viņu atgriešanos?

   Atbilde: Jūsu minētie cilvēki 1987. gadā izbrauca uz ārzemēm dažādu apsvērumu dēļ pēc pašu vēlēšanās. Attiecībā uz atgriešanos — tas atkarīgs no viņu gribas un likumā noteiktas kārtības.

   ***

   «Cienījamie lasītāji, man personiski nav pieņemams vismaz divu faktu interpretējums šais atbildēs. Vispirms jautājums par VDK kuratoriem augstskolā. 1987. gada sakarā ar savu darbību reliģijas jomā es tieši no LVU Filoloģijas fakultātes tiku ar attiecīgu melno volgu (protams, tādējādi man tika parādīts liels gods!) divu vīru pavadībā aizvizināts līdz Rīgas VDK mītnei — «stūra» mājai un trīsarpus stundas tur tiku pratināts par to, ko un kāpēc esmu darījis. Cilvēks, kas to darīja, bija tieši atbildīgs par procesiem P. Stučkas LVU. Protams, šo cilvēku varētu arī nosaukt ar kādu citu vārdu, tomēr fakts par viņa kādreizējo esību (bet varbūt tomēr arī par tagadējo?!) nav noraidāms. Domāju, ka to Latvija varētu apstiprināt daudzi jo daudzi ar līdzīgu «pieredzi».

   Otrkārt, būdams šogad Minsterē un izrunājies tur ar Rožkalnu un Ginteru ģimenēm (tās tur ieradās tieši 1987. gadā), kā arī uzzinājis informāciju par Cirveļu ģimeni (tai bija līdzīgs liktenis) — varu apgalvot, ka šo ģimeņu aizbraukšanu attiecīgajā gada no Latvijas nu nekādi nevarētu nosaukt par brīvprātīgu. Jā, arī šeit tomēr vēl ir pietiekami daudz faktu un liecinieku.

   Sarunā, kura risinājās brīdī, kad man tika iesniegts šis teksts, S. Zukulis arī kategoriski noliedza, ka sešdesmitajos, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Latvijā ir bijušas jelkādas cilvēku vajāšanas reliģisku motīvu dēļ no VDK puses. Un ka VDK darbinieki visus šos gadus gluži vienkārši ir ievērojuši esošo likumdošanu. Ja arī kādas kļūdas ir bijušas, tad tikai tādēļ, ka nepareizi bijuši šie likumi…

   Lūdzam jūs rakstīt, ja jums ir kādi precizējumi, papildinājumi pie S. Zukuļa teiktā intervija vai arī jums ir fakti, kas pierāda, ka viņam nav bijusi taisnība, vai arī gluži otrādi — parāda, ka viņam tāda ir bijusi…

   Šķiet, ka tieši pašreiz ir tas brīdis, kad Latvija par šiem jautājumiem beidzot tomēr būtu jāsāk runāt.

   Uz jūsu faktoloģisko informāciju ļoti cerot –

   ARNIS ŠABLOVSKIS

   M. BĒRSONA foto (LATINFORM)

   * S. Zukulis 1987. gada 23. augustā. Šodien tajā laikā notikušo republikas VDK priekšsēdētājs komentē šādi: «Jā, nu tā laika notikumi, tik plašas un masveida demonstrācijas; tas viss mums patiešām bija ļoti negaidīti.»

7. 

   mežavilks

   2015. gada 17. October

   Lehs Valensa un Vāclavs Hāvels spēja izskaidrot tautai, kas ir komunisms un komunisti. Ne Polijā, ne Čehoslovākija viņus nelaida pie varas kloķiem. Kamēr Latvijā ar Daiņa Ivana akceptu un atkāpšnos pie varas tika LKP CK sekretāri un viņu īpašais “poļitruks” ar KGB virsnieka pakāpi. Visi mūsu prezsidenti – komunisti. Arī VVF “apkampa” pazīstamais komunistu roklaiža Juris Bojārs. Vai Vācijā varētu iedomāties NSDAP biedru kādā amatā?

8. 

   atriebība

   2015. gada 17. October

   Labi rok tas,kas rok dziļi.Ja uzticība nav pilnīga,tā nav nenieka vērta.Atriebības maltīte visgardākā ir tad,kad tā atdzisusi.Vajag ļaut šiem ļautiņiem,lai tie ar muti izrok sev kapu.
   Cinisms esot sasirdzis humors.

9. 

   Antikliķe

   2015. gada 17. October

   Ļoti interesants raksts! Paldies Grantiņa kungs, ka ielikāt. Tagad mans redzesloks attiecībā uz Atmodas laiku un 90to gadu Latvijas vēsturi man ir ievērojami paplašinājies. Jo man skolā (mācījos tagad 4.maija republikas laikā) neko par Atmodas laiku vēsturi nemācīja un materiāli par padziļinātu šīs vēstures perioda izpēti ir ierobežoti vai nu vispār nav. Žēl, ka tikai retais Latvijas jaunietis zinās šo patiesību. Tas ir tikai tāpēc, ka jauniešiem pat nav intereses par to, kas patiesībā notika tad. Saprotiet, tagad visiem zombē smadzenes ar multikulturālismu, tolerantismu, iecietību, liberālismu… Tā pati marksistiskā propogandas mašīna, tikai daaudz rafinētāka – neomarksistiskā, liberālā…

10. 

    raksts

    2015. gada 19. October

    Izvilkums no raksta.

    Noziedzība zem segvārda ‘valsts’

    Atšķirībā no Padomju Savienības mūsdienu Krievija nav ideoloģisks spēks, kas tiecas pēc globālas varenības ar militāras ekspansijas palīdzību. Krievija būtībā ir noziedzīgs sindikāts, kas maskējas kā valsts, raksta medijs. Putins un viņa cilvēki izmanto korupciju kā valsts pārvaldes veidu, lai paildzinātu savu valdīšanu, sagrābtu vairāk varas un kļūtu bagātāki.

    Džeimss Grīns 2012. gadā ziņojumā “Chatham House” norādīja, kā Putins izmantojis “transnacionālas shēmas, kas no Krievijas nemanāmi ieplūdušas citās agrākās Padomju Savienības valstīs un pat vēl tālāk”, lai paplašinātu savu “ēnaino ietekmi tālāk par Krievijas robežu un izveidotu dabisku, “sagūstītu” vēlētāju pulku”.

    Maskava ir izmantojusi visu, sākot ar aizdomīgiem enerģētikas darījumiem, fiktīvu uzņēmumu tīkliem, spekulatīvas naudas plūsmām uz Londonu un beidzot ar Eiropas ekstrēmistu politisko partiju finansēšanu.

    Un panākumi šajās jomās ir cēluši konflikta izmaksas, mazinājuši iespējas pretoties Maskavai un snieguši Krievijai jau gatavu lobiju Rietumu galvaspilsētās, norāda “Radio Brīvā Eiropa”, norādot, ka dzelzs priekškara vietā tagad galvenā konflikta robeža ir starp pārredzamu Rietumu teritoriju un Maskavas pārvaldītu korupcijas zonu.

    http://www.delfi.lv/news/world/other/sakusies-jauna-veida-dzelzs-priekskara-buvnieciba-vesta-radio-briva-eiropa.d?id=46605351

    ————————-

    Līdzīgi procesi kā Krievijā notikuši arī Latvijā. Zem demokrātijas maskas Latvijā noziedzības sindikāts sastāv no Ivara Godmaņa, Andra Šķēles, Aivara Lemberga, Aivara Borovkova, Andra Bērziņa un vēl dažiem tūkstošiem Latvijas valsts nozadzējiem. Par laimi daži tūkstoši ir tikai niecīgs procents no tautas, kas nozaguši varu un valsti. Latvijai, esot Eiropas Savienībā, rietumu sabiedrībai rodas maldīgs priekštats, ka Latvija ir tiesiska valsts tāpat kā rietumpasaulē. Reālā dzīvē Latvijā zem maskas “demokrātiska Latvija” pie varas ir noziedzīgs sindikāts, kuram, ja latvieši grib attīstīties kopā ar rietumvalstīm, tāpat kā bandītiskajai Krievijas kliķei piemērojams ASM.

11. 

    Deniss

    2015. gada 21. October

    Kāda cilvēka atmiņas:
    http://vesti.lv/news/latyshskii-istorik-neprav-v-salaspilse-massovo-ubivali-lyudei#.Viae4KWps8w.facebook