14 responses to “LRTT. Jūsu Ekselence prezident, mums jātiekas”

1. 

   skorceni

   2015. gada 22. June

   Sveiciens visiem!Ceru,ka viss izdoosies,bet viņi slēpjas aiz nevainibas un tatas labvēļu maskas.Gan nāksies viņiem par visu samaksāt!Turies ,Linard!Tauta ir kopā ar Tevi!

2. 

   zināšanai

   2015. gada 22. June

   Ir pieejams Lato Lapsas raksts “Čekas maisi” un pārējais VDK mantojums. Tas ir nopublicēts Lato Lapsas interpretācijā un lasāms uzmanīgi, taču neapšaubāmi, ka 20.gadsimta deviņdesmito gadu sākumā tā saucamā Latvijas “čekas maisu” komisijā bija vismaz piecas personas, kas bija tā saucamie “stukači”, bet pēc būtības Padomju Savienības viena no visrepresīvākā orgāna darbinieki. Tagad viņiem visu mūžu jābaidās no soda par latviešu tautas nodevību. Tie ir: Ivars Godmanis, kurš uzlika rezolūciju un atļāva Maskavas čekistiem izvest vairākus datorus ar svarīgu informāciju par KGB (Valsts Drošības komiteju) uz Maskavu, Aivars Borovkovs, Tālavs Jundzis, Pēteris Simsons, Linards Muciņš.

   Raksts.

   “Čekas maisi” un pārējais VDK mantojums

   Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka tuvākajos gadu desmitos “čekas maisi” tā arī netiks atvērti, daudzi Pietiek lasītāji ir lūguši publicēt šai tēmai veltīto nodaļu no apgāda Atēna izdotā L. Lapsas., S. Metuzāla un K. Jančevskas trīssējumu darba Mūsu vēsture: 1985 – 2005. Izpildām šo lūgumu.
   Maisu epopeja: pirmā daļa

   „Valsts drošības komiteja Latvijā, domājams, atstāja tikai to, ko tai bija izdevīgi atstāt. [..] Un atstāja to, kas, ja mēs to varbūt neprasmīgi lietosim un izmantosim, var tikai kaitēt,” – šādus vārdus Augstākās Padomes sēdē 1991. gada nogalē teica parlamenta pilnvarotais čekas īpašumu pārņēmējs, vēlākais neveiksmīgais publicists Vilis Seleckis. Turpmāko gadu notikumi pierādīja, ka neko daudz deputāts nebija kļūdījies.

   Dažādas dīvainības ar neatkarīgās Latvijas varas iestāžu pārņemtajiem VDK dokumentiem sākās jau 1991. gada beigās. Pārņemšanā iesaistīto dažādo dienestu un komisiju (no Augstākās Padomes puses ar čekas īpašumu pārņemšanu nodarbojās Pētera Simsona vadītā komisija, kuras kompetencē bija sarunas ar Krieviju, kā arī V. Selecka vadītā komisija, kuras misija bija tieši VDK īpašumu apzināšana, savukārt valdība ar čekas lietām nodarboties pilnvaroja Aivaru Borovkovu) nekoordinētā darbība vēlāk izraisīja neskaitāmas sazvērestības teorijas un apvainojumus teju vai valsts nodevībā.

   Piemēram, jau drīz vien pēc VDK dokumentu pārņemšanas aizdomas par iespējamo nolaidību bija spiests atspēkot toreizējais valdības apsardzes priekšnieks (vēlāk viņš kļuva par pirmo Drošības policijas šefu, bet pēc tam strādāja Satversmes aizsardzības birojā) Raimonds Rožkalns, kura padotie čekas dokumentus bija apsargājuši tikmēr, kamēr tie vēl atradās Stūra mājā. Ilgi gan viņiem to darīt neļāva, jo virkne parlamenta deputātu uzskatīja, ka labāk ar šo darbu galā tiks Augstākās Padomes apsardzes dienests – tas pats, kas vēlāk pārtapa Drošības dienestā. Tādēļ tieši AP apsargiem tika uzticēts čekas arhīvu – aģentūras alfabētisko kartotēku, kas atradās divos ar VDK un AP zīmogiem aizzīmogotos maisos, un statistisko kartotēku divos aizzīmogotos diplomātkoferos – pārvest uz parlamenta ēku.

   „Visinteresantākais, ka tajā laikā, kad notika šī operācija, es atrados AP apsardzes dienesta telpās pie šī dienesta priekšnieka vietnieka un palīga, kuri paši nezināja par notiekošo bijušajā VDK ēkā, nezināja, ka viņu dienests izbraucis uz operāciju un notiek arhīvu izņemšana. Īsti nav skaidrs, kas un no kā baidījās?” – šis R. Rožkalna stāsts ir tikai viena no liecībām par vispārējo aizdomīguma gaisotni, kas valdīja VDK dokumentu pārņemšanas laikā.

   Taču līdz 1991. gada novembrim dokumenti vēl atradās Stūra mājā – telpās nr. 219 un 331, kas tika oficiāli aizzīmogotas un nodotas Iekšlietu ministrijas apsardzei. Tajā pašā ēkā Brīvības un Stabu ielas stūrī, uz kuru vēl vairākus mēnešus pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bariņš VDK virsnieku gāja kā uz darbu, jo tos, kuriem izdienas pensijas vecums bija tepat deguna galā, humānu apsvērumu dēļ uzreiz no darba neatlaida – lai taču cilvēki sagaida pensiju. Idille beidzās brīdī, kad ēku nolēma atdot Iekšlietu ministrijai, bet šis lēmums radīja nākamo – jau pieminēto rīkojumu par čekas dokumentu pārvietošanu uz „drošāku vietu”, par kādu tika uzskatīta Augstākās Padomes ēka.

   Pārvešanas process gan noritēja ne pārāk organizēti: piemēram, aktā par pārvešanu nebija norādīts transportējamo vienību skaits, kas skeptiķiem vēlāk ļāva uzdot jautājumu – vai tiešām pa ceļam nekas „nepazuda”? Aizdomas vēl jo vairāk pastiprināja baumas, ka pārvešanas laikā 27. novembrī daļa papīru izbirusi uz Stūra mājas kāpnēm. Notikumos iesaistītās personas gan pēc tam precizēja, ka izbiruši mazāk svarīgie operatīvās meklēšanas kartotēkas materiāli, kas nezināmu iemeslu dēļ atšķirībā no aģentūras kartītēm neatradās aizzīmogotos maisos un čemodānos, bet gan parastos kartotēkas skapīšos. Viss pēc tam esot rūpīgi savākts un sapakots atpakaļ, taču iemesls aizdomām un vēlāk ilgus gadus pastāvošām sazvērestības teorijām tik un tā bija radīts.

   Piemēram, vēsturniece un vēlākā Saeimas priekšsēdētāja Ilga Grava–Kreituse kādā intervijā presei klāstīja: „Dokumentus pārņēma ļoti specifiskā veidā, bāžot maisos. Maisos bāza gan Latvijas Komunistiskās partijas centrālkomitejas dokumentus, gan VDK arhīvus. Tikai atšķirībā no citām iestādēm VDK dokumentus „nejauši” izbēra uz trepēm un pēc tam atkal saslaucīja kopā. Tā radās teiciens: ja Latvijā zog, tad zog miljonus, ja ņem dokumentus – tad maisiem.” Un kas no tā? Piemēram, I. Kreituses skatījumā rezultātā „šodien maz kas ir palicis pāri no īstajiem čekas maisiem. Tajos palikuši tie, kas traucē šobrīd pie varas esošajiem. Viņi sākuši šo diskusiju, zinot, ka paši ir iztīrījušies ārā”. Un ko, viņasprāt, nozīmē „iztīrījušies”? „Mans kolēģis no Latvijas Universitātes, kurš patiešām strādājis VDK struktūrā (viņš nekad to īpaši arī nav slēpis), lūdza apstiprinājumu no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra. Tur atbildēja, ka viņa vārda šajā kartotēkā nav. Kolēģis bija ļoti pārsteigts un pēc tam teica: tagad man vēl kāds liks, lai es ticu šiem maisiem?”

   Jebkurā gadījumā nav brīnums, ka arī pēdējā čekas vadītāja Edmunda Johansona atmiņās „čekas maisu” pārņemšanas procedūra atainota diezgan nepievilcīgā gaismā. Lūk, aina no E. Johansona aprakstītās sarunas ar parlamenta deleģēto dokumentu pārņēmēju deputātu Linardu Muciņu: „Vaicāju, vai ir sagatavoti kādi akti, lēmumi? Tādu nebija! Pieprasīju sastādīt izņemšanas protokolu un tajā norādīt, ka izņemšana notikusi vardarbīgi. Protokols tika sastādīts un pievienots lielajam protokolam kā pielikums. Šis pielikums gan bija uzrakstīts pavirši, bez kartotēkas saskaitīšanas, bez nosaukumiem. Arī kopējais kartīšu skaits netika uzrādīts. Maisus komitejā pat neaizplombēja. [..] To visu taču vajadzēja darīt vismaz prokuratūras klātbūtnē, jo pret VDK bija ierosināta krimināllieta. Prokuratūras darbinieki varēja atnākt un izņemt kartotēku, noformēt ar protokolu un pārņemt. Tā kā tas nenotika, šodien grūti pateikt, cik daudz kartīšu pazuda. No pieredzes zinu – kādam cilvēkam noteikti ir jābūt kartotēkā, bet izrādās, ka viņu tur nav. Grūti pateikt, kādā veidā, bet man ir pamatotas aizdomas, ka daudzas personas pamanījās no šiem maisiem nozust.”

   Bijušais galvenais čekists arī uzskatot, ka, šādi pārņemot čekas dokumentus, tikusi pārkāpta augustā noslēgtā starpvalstu vienošanās, un tieši šī iemesla dēļ Maskava neesot uzskatījusi par nepieciešamu Latvijai atdot uz Krieviju izvesto VDK arhīvu. Par Krievijas arhīviem gan ir arī kāda cita versija, ko Astras Milles grāmatā Te un citadelē. Jānis Peters. Tumšsarkanā izteicis Latvijas pirmais vēstnieks Krievijā Jānis Peters. Proti, viena lidmašīna ar VDK arhīva dokumentiem no Krievijas Rīgā ieradusies un bijis paredzēts arī nākamais reiss, kas gan tā arī nekad neesot noticis. „Brīnumi beidzās pēc dažiem mēnešiem. Otra lidmašīna neizlidoja, jo Latvijai pēkšņi pietrūka līdzekļu gaisa reisa apmaksai,” atcerējās J. Peters. Vai problēma bija tikai naudā, tagad varam vien minēt.

   Savukārt vēl skarbākiem vārdiem dokumentu pārvešanas procesu daudzus gadus vēlāk Latvijas Avīzē atminējās bijušais iekšlietu operatīvais darbinieks, Rīgas tiesas apgabala prokurors un VDK darbības pārtraukšanas valdības komisijas loceklis Klementijs Rancāns: „Kā Augstākajā Padomē, tā Ministru Padomē čekas lietā bija viens galvenais jautājums – kā tikt klāt pie maisiem, kā noslēpt piecus datorus, kuri bija čekas informācijas centrā un kuros bija pilns aģentu šifrēts saraksts un operatīvā darba uzskaite – unikāls materiāls, uz kuru biju sarunājis arī atšifrēšanas speciālistus.

   VDK darbības pārtraukšanai un mantas un dokumentu pārņemšanai bija izveidota valdības komisija, kuras sastāvā man bija uzdevums pārņemt visu operatīvo informāciju, kartotēkas un slepeno literatūru. Aģentu uzskaites kartotēka, tā sauktie čekas maisi, bija ieslēgta kabinetā, atslēgas atradās Augstākajā Padomē. No komisijas izveidošanas brīža čekas dokumentu pārņemšanā nebija tiesīga iejaukties neviena cita amatpersona, izņemot gadījumus, ja valdība vai parlaments pieņemtu kādu normatīvo aktu rīcības korekcijai. Nekādu aktu nebija.

   Pārņēmu slepeno literatūru, sekretariāta dokumentus un normatīvos aktus un vairākus uzskaites dokumentus un kartotēkas, kā arī 53 aģentu uzskaites žurnālus par laiku no 1945. līdz 1991. gadam [Totalitārisma seku dokumentēšanas centra direktors Indulis Zālīte precizē – par 1953. – 1987.gadu]. Žurnālos bija redzams VDK darbinieka vārds, savervētā aģenta pseidonīms, vervēšanas datums, kad izslēgts no tīkla un vai ir kartīte vai tā iznīcināta. Saglabāta bija apmēram 1/3 kartīšu [I. Zālītes labojums – 1/5 daļa].

   Bez manas ziņas vai komisijas vadītāja ziņas un paraksta nedrīkstēja rīkoties arī ar čekas aģentu uzskaites kartītēm, ar informācijas centrā esošiem pieciem datoriem. Un kas notika? Apejot valdības komisiju un Augstākās Padomes komisijas vadītāju Vili Selecki, atsevišķi deputāti vakara stundā vardarbīgi iebruka VDK ēkā un sagrāba kartotēku. Šie deputāti, jādomā, paši bija interešu konfliktā ar maisu saturu. Šādu maisu sagrābšanu varēja kvalificēt kā laupīšanu.

   Nelikumīgi, bez komisijas ziņas tika nozagti arī minētie pieci datori, proti, Maskavas VDK pulkveži man iesniedza pieteikumu atļaut izvest datorus uz Maskavu. Uzrakstīju rezolūciju, ka šādu piekrišanu varētu dot vienīgi tad, ja par to būtu Ministru Padomes lēmums. Iestājās klusums un pēc kāda laika ieraudzīju, ka datoru nav. Nozagti. Kā man paskaidroja VDK darbinieki, zaļo gaismu datoru izvešanai esot devis Ivars Godmanis. Manuprāt, ar to jāsaprot, ka Godmanis arī parūpējās, lai čekas aģentu vārdi un čekas operatīvā darba datorizētā uzskaite nenokļūtu Latvijas rīcībā.

   Rīgā bija kāds VDK ģenerālis (uzvārdu nesaukšu), kurš uz manu pieprasījumu atdot VDK arhīvus atbildēja, ka tādas pilnvaras viņam ir un labprāt parakstītu, bet Ivars Godmanis esot parakstījis vienošanās protokolu ar Maskavu, ka šo jautājumu risinās valdību līmenī un ka esot bijusi saruna aģentu jautājumu iesaldēt uz 75 gadiem, proti, tas nozīmējot atlikt šā jautājuma risināšanu uz nenoteiktu laiku…”

   Piecīši un pārējie

   Kad nu VDK dokumenti kaut kā tomēr nonāca Augstākajā Padomē, sākās epopejas nākamais cēliens, ko nosacīti varētu saukt „Ko darīt?” To, ka kuram katram rakņāties pa aģentūras dokumentāciju ļaut nebūtu prāta darbs, deputāti saprata, tādēļ pirmajos mēnešos pieeja „čekas maisiem” bija ļoti ierobežota – apsargātā seifa atslēgas bija tikai vārdā nesauktiem V. Selecka komisijas deputātiem (bet vārdā tos nesauca tādēļ, lai nevienam neuzmāktos kārdinājums klusā vietā iekraut atslēgu glabātājam pa galvu un pēc tam nolaupīt arhīvu), un nepiederošas personas vismaz teorētiski papīriem klāt tikt nevarēja. Rezultātā kā pagaidu variants 1993. gada maijā tika izvēlēta dokumentu nodošana jaunizveidotā Totalitārisma seku dokumentēšanas centra – par tā pirmo vadītāju kļuva Paulis Kļaviņš – pārziņā.

   Tikmēr par to, ka „čekas maisos” varētu būtu – un gan jau noteikti ir – arī ļoti pazīstamu cilvēku vārdi, runas sākās jau 1991.–1992. gadā. Vienlaikus cirkulēja vesela virkne citu baumu – gan par cilvēkiem, kuru kartiņas no maisiem ir izņemtas, gan par iespējamiem viltojumiem. Spilgtākais stāsts par kartiņu izņemšanu pieder tai pašai I. Kreitusei – par viņas dzīvesbiedru Aivaru Kreitusu: viņam, lūk, kāds Augstākās Padomes deputāts, Tautas frontes un LNNK aktīvists, vēlāk caurkritis uzņēmējs piedāvājis iegādāties vīra „stukača kartīti” par pusotru tūkstoti dolāru, taču A. Kreituss no šāda piedāvājuma esot atteicies.

   Savukārt par iespējamiem viltojumiem P. Kļaviņš vēlāk ironizēja: „Vēl ir iespējama datu viltošanas hipotēze. Principā dokumenti nav neapšaubāmi, bet par konkrētu personu – viltoti! Tādā gadījumā atbildīgs būs Johansons un viņa zeļļi. Būs dienām un naktīm stūra mājā zīlējuši, vai nu ar tasītes griešanu izsaucot mirušo komsorgu garus, vai arī, kārtis liekot, būs centušies sazīmēt, kuri no Latvijas pilsoņiem taps par 5. Saeimas deputātiem, lai tad tiem pamatīgi iezāģētu – re, kas par blēžiem! Ja tādā vai citādā veidā būtu bijuši jāsazīlē arī nākamās pašvaldības deputāti, tad pasākums ir brīnumaini trāpīgs. Kas gan var mēroties ar Latvijas čekistu spējām!” (Starp citu, vēlāk P. Kļaviņš ļoti nopietni tika turēts aizdomās, ka esot nokopējis kartotēku savām vajadzībām, ko pats gan, zvērot pie Dieva, kategoriski noliedza.)

   Tā nu „maisi” bija nonākuši dokumentēšanas centra rīcībā – bet ko tālāk? Bija skaidrs, ka dati nav ne pilnīgi, ne visaptveroši – informācija par 4–4,5 tūkstošiem cilvēku, aģentūras saraksti, bet ne aģentu personīgās un darba lietas. Jā, arī uzskaites žurnāli, bet – tavu sodību – kartītes tikai par aptuveni piekto daļu no žurnālos minētajām personām. „Žurnālā redzam veselu virkni atzīmju – „kartīte iznīcināta”. Mazāk to, kuriem kartīte ir. Bet atsevišķas nodaļas aģenti, robežapsardzības un armijas aģenti, tie, kuri pa tiešo sadarbojās ar Maskavu, ne maisos, ne reģistrācijas grāmatā nav. No aģentu sastāva izslēdza visos gadījumos, kad persona tika izvirzīta un iecelta augstos valsts vai partijas amatos, lai nesakompromitētu viņus tautas un starptautisko institūciju acīs. Izslēdza arī, kad pateica, ka pārtrauc sadarbību, kad notiesāja par kriminālnoziegumu vai pārsūtīja kartīti uz to republiku, kur izbrauca dzīvot. Par izslēgtajiem kartītes vajadzēja iznīcināt, tomēr bieži to nedarīja ar nolūku, ka izslēgtais turpmāk var tikt atjaunots sakaros. Ja kartīte iznīcināta, bet ar laiku ar aģentu jāatjauno sakari, būtu jāprasa atļauja Maskavai izsūtīt kartīti utt., kas radīja lielas nepatikšanas un neērtības. Tādēļ mums ir tāds maisu saturs, nevis tas tāds tika atstāts provokatīvos nolūkos. Varbūt ir arī vēl kādi mērķi, bet par to lai runā VDK bijušie vadītāji,” – tā „maisu” satura īpatnības vēlāk skaidroja K. Rancāns.

   To, ka žurnālos ir krietni vien vairāk vārdu nekā kartīšu, atzina P. Kļaviņš, savukārt presei izdarot secinājumu, ka „tātad viena daļa jau iepriekš bija pazudusi, pirms nonāca TSDC rīcībā. [..] Mēs spriežam par šiem čekas maisiem tā, it kā no smagās mašīnas kravas kastes nejauši būtu nobiruši daži koferīši. Mīļie draugi, tur nekas nav atstāts nejauši! Ja VDK zināja, ko līdzi uz Maskavu paņemt, tikpat labi viņi zināja, kas ir jāatstāj un kam tas noderēs…”

   Nekādu skaidru instrukciju un likumu, kas noteiktu, ko ar visu šo saimniecību darīt, pirmsākumos nebija. 1993. gada 5. jūlijā Totalitārisma seku dokumentēšanas centrs gan paziņoja, ka „čekas maisos” esot piecu jaunās Saeimas deputātu vārdi, taču tas notika, tā sacīt, pilnīgi pašdarbnieciski. „Tobrīd AP vēl nebija izstrādājusi nekādus norādījumus, ko ar šiem dokumentiem darīt. Taču bija likums, ka bijušie aģenti nedrīkst kandidēt 5. Saeimas vēlēšanās. Mēs ar [Totalitāro režīmu noziegumu izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju Daini] Vanagu konstatējām, ka dažu cilvēku vārdi parādās šajā kartotēkā. Uzrakstījām ziņojumu AP. Kam gan citam lai mēs vēl būtu ziņojuši, ja ne parlamenta Mandātu komisijai? Ja nebūtu tā rīkojušies, varētu teikt: viņi slēpj informāciju un droši vien sāks tirgoties,” daudz vēlāk intervijā Neatkarīgajai Rīta Avīzei taisnojās P. Kļaviņš.

   Tā nu tikai 1994. gada pavasarī puslīdz droši tika nosaukti divi no Saeimā ievēlētajiem „čekas piecīšiem” – ārlietu ministrs Georgs Andrejevs un īpašu uzdevumu ministrs Edvīns Inkēns (tieši 1994. gadā arī tika pārtraukts E. Inkēna un viņa kolēģu Jāņa Šipkēviča un Ojāra Rubeņa leģendārais raidījums Labvakar). Sekoja arī pārējo triju nosaukšana – tie izrādījās Andrejs Siliņš, Aivars Kreituss (segvārds – „Anatolijs”) un Roberts Milbergs („Sakoļskis”).

   Ārlietu ministrs faktiski bija „atšifrēts” jau pirms tam – Māris Gailis memuāros vēlāk atminējās: „Atceros, ka reiz kādās pusdienās turpat Brīvības ielā 36 Andrējevs teica, ka par prezidenta amata kandidātu tomēr nevarēšot būt – viņš nejūtoties drošs, ka nesanāk kaut kādas ziepes, jo kā zinātnieks esot rakstījis atskaites par ārzemju komandējumiem. Tātad kaut kādu nedrošību viņš sevī juta visu laiku.” Un G. Andrejevs arī tobrīd izrādījās vienīgais, kas savu vainu (protams, ne tajā, ka būtu „stučījis” par nevainīgiem ļaudīm, bet sadarbībā ar VDK gan) atzina, turklāt publiski – laikraksta Diena speciālizlaidumā ar pamatsaukli – tā, tas nu ir pateikts!

   Savukārt pārējie „piecīšu” dalībnieki ķērās pie tiesu darbiem, lai atspēkotu „čekas maisu” tiešām ne jau nu simtprocentīgi drošās ziņas, – un pēc pailgas tiesāšanās tas viņiem arī izdevās. Kaut gan prokuratūra par visiem četriem bija izdarījusi slēdzienu, ka sadarbība ar VDK bijusi apzināta, E. Inkēnam izdevās no šīs lietas izkļūt ar tikai nedaudz iedragātu reputāciju, – viņš pats vērsās tiesā, lai apliecinātu savu nevainību, un attiecībā uz viņu prokuratūra arī pati atsauca izvirzītās apsūdzības: nekādu vērā ņemamu pierādījumu vienkārši nebija. (Starp citu, P. Kļaviņš vēlāk nedaudz pasmīnēja arī par tiesu kompetenci šajā jautājumā: „Rodas jautājums – vai tiesneši, kad būs aptaustījuši VDK kartotēkas papīrus, varēs pateikt, ka dokumenti nav autentiski? Varbūt pieļaus iespēju, ka ierakstus izdarījuši lidojošo šķīvīšu piloti, kas beidzamajā laikā atkal sākuši klaiņot pa mūsu atmosfēru?”)

   A. Kreitusam tiesāšanās beidzās 1997. gadā, cita starpā paspējot paziņot, ka šī viņa „čekas lieta” esot kartotēkas pārzinātājas – Latvijas Nacionālās neatkarības kustības politiskais pasūtījums. Savukārt R. Milbergam sanāca tiesāties veselus 12 gadus – tikai 2006. gadā stājās spēkā galīgais spriedums, ar kuru tiesa konstatēja, ka kādreizējais deputāts tiešām neesot apzināti slepeni sadarbojies ar VDK. Taču orģijas ap „čekas maisos” it kā atrodamiem ļaudīm nerimās, un priekšvēlēšanu cīņās sadarbība ar VDK tika piedēvēta gan Ivaram Godmanim, gan Andrejam Panteļējevam. Un ne viņiem vien – 1994. gada maijā mazpazīstamajā Krievijas laikrakstā Aļ–Kods publikācijā ar virsrakstu Latvijas prezidents bija VDK maksas ziņotājs bija teikts: „Ir dokumenti par līdzšinējā Latvijas prezidenta G. Ulmaņa sadarbību ar VDK. Dosjē figurē viņa paraksti par naudas izmaksu saņemšanu, ir aģentūras ziņojumi.” (Pats G. Ulmanis paziņoja, ka publikācija esot „provokācija, lai izjauktu stabilitāti, kas izveidojusies pēc Latvijas–Krievijas līgumu noslēgšanas”, un lieta tiešām nomira dabiskā nāvē.)

   Tikmēr presei 1997. gada rudenī nācās konstatēt: tobrīd valstij vēl nebija izdevies pierādīt sadarbības faktu ar VDK nevienā pašā amatpersonas lietā. Arī turpmākajos gados „pierādītu stukaču” – cilvēku, kuru vārdi „no maisiem” tika izcelti tikai tāpēc, ka viņi bija sadomājuši pretendēt uz kādiem valsts amatiem, – izrādījās ārkārtīgi maz. 2001. gadā statistika bija šāda: septiņu gadu laikā ierosināti nepilni divarpus simti pārbaudes lietu, no kurām aptuveni 60 gadījumos tajās minētās personas sadarbības faktu bija atzinušas pašas, savukārt tiesa sadarbības faktu atzinusi vēl būtiski retāk – apmēram piektā daļa. Viena paša 1999. gada statistika bija vēl skumjāka: virsprokurors Edvīns Ziediņš 2000. gadā Saeimu informēja, ka no 144 lietām tikai sešās tiesa konstatējusi sadarbību ar VDK, 26 lietas ir izbeigtas pēc tam, kad persona pati atzinusi savu saistību, bet pārējās „karājoties gaisā”.

   Reižumis politiskās karjeras izjaukšanai gan pietika arī tikai ar ziņām par cilvēka vārda atrašanu „maisos”. Tā, piemēram, „stukača” kartīte ceļu uz Saeimu aizšķērsoja premjera Einara Repšes ārštata padomniekam Armandam Agrumam, kurš 2003. gadā tika virzīts uz amatu Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadībā – pat neraugoties uz tiesas atzinumu, ka nav pietiekamu pierādījumu A. Agruma apzinātai sadarbībai ar VDK, pilnīgi pietika ar divdomīgo prokuratūras atzinumu, ka „pirmstiesas izmeklēšanā nebija iespējams gūt pierādījumus, lai izdarītu kategorisku secinājumu, ka Agrums bijis VDK informators”.

   Taču kopumā, gadiem ejot, jaunas atklāsmes par čekas maisiem un to saturu sabiedrību atstāja aizvien vienaldzīgāku. Tā, piemēram, nekādu īpašo šoku neizraisīja Totalitārisma seku dokumentēšanas centra jaunā vadītāja Induļa Zālītes Saeimai tai pašā 2000. gadā sniegtā informācija, ka kopumā no 134 Augstākās Padomes deputātiem, kas savulaik nobalsoja par Latvijas neatkarību, ar VDK varētu būt sadarbojušies veseli 23 (tostarp divi bijušie VDK virsnieki – Juris Bojārs un Andris Plotnieks). Tātad varot teikt, ka „šīs 23 balsis bija vairāk nekā izšķirošas, lai pieņemtu deklarāciju par Latvijas neatkarību, jo VDK bija arī iespēja ietekmēt šos cilvēkus”.

   Savukārt sabiedrībā plaši pazīstamu „stukaču” izrādījās jau pavisam maz – ilgi tiesājās eksministrs Juris Celmiņš, 2003. gadā par īstu „stukaču” tika atzīts bijušais Rīgas Dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs, sociāldemokrāts Jānis Rupkus, un tai pašā gadā par „stukaču” tika atzīts arī Saeimas Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputāts Arvīds Ulme. Turklāt vienlaikus „nāca modē” arī dažādas bijušo ziņotāju atrunas: piemēram, J. Rupkus paziņoja, ka spriedumu nepārsūdzēšot tāpēc, ka „tāpat neviens neticēs, ka neesmu bijis saistīts ar VDK”.

   Savukārt A. Ulme, kurš saskaņā ar prokuratūras viedokli pats bija atzinis sadarbības faktu, tik ilgi putrojās skaidrojumos un iespaidos par visā vainojamo „naftas mafiju” un piedzīvojumiem prokuratūrā, kur pratinot stingrāk nekā savulaik VDK, kamēr lieta vienkārši noklusa. Puses tā arī palika katra pie sava: prokuratūra – pie pārliecības, ka A. Ulme sadarbību ar VDK atzinis, bet zaļo pārstāvis – ka Reabilitācijas un specdienestu lietu prokuratūru vispār vajadzētu likvidēt, jo tā desmit gadus tikai tērējusi naudu. „Desmit gadi pagājuši, prokuratūra tos maisus ir redzējusi un analizējusi. Taču viņi man šodien saka: mūs neinteresē, vai tu esi ziņojis un ko tu esi ziņojis. Čekā biji – biji. Tātad esi sadarbojies. A tālākais neinteresē. Un tā aiziet pa visu presi, ka Ulme čekists. Ir taču Satversmes aizsardzības birojs, kas varētu pieaicināt bijušos VDK ģenerāļus un secināt, ka tie maisi nav atstāti nejauši,” A. Ulme pagūģojās laikrakstam Rīgas Balss.

   Līdz ar to Latvijā, kā izrādījās, palika tikai divi vispārzināmi VDK štata darbinieki, kam šis fakts aizšķērsoja ceļu uz valsts un vēlētiem amatiem, – Juris Bojārs un bijušais PSRS Robežapsardzes spēku (kuri formāli bija VDK pārziņā) virsnieks Jānis Ādamsons. Savukārt visprominentākais Latvijas „pierādītais stukačs” izrādījās bijušais Privatizācijas aģentūras padomes loceklis, par apvienības Tēvzemei un Brīvībai/LNNK pelēko kardinālu bieži saukātais Normunds Lakučs. Tiesa, arī viņš spurojās, cik spēdams: kad 2001. gadā par viņa iespējamo ziņotāja karjeru sāka informēt prese, N. Lakučs runāja pār vēršanos tiesā par goda un cieņas aizskaršanu; sekoja runas, ka viņš taču patiesībā esot atzīts pat par cietušo, un tiesāšanās dažādās instancēs.

   Beigu beigās tomēr punktu pielika Augstākās tiesas Senāts – N. Lakučs tiešām „bija VDK aģents, apzināti sadarbojās ar VDK, slepeni sniedza informāciju par citām personām”. Tā nu „pierādītajam stukačam” atlika vien nākt klajā ar savu sazvērestības teoriju: „Ja grib cilvēku iebaidīt, ierobežot, ietekmēt, tas ir labākais veids. Man prasīja konkrēti par kuģniecību nelīst tur, kur nevajag. Tiklīdz es sāku iebilst kaut kādiem darījumiem, kuros summas rakstāmas ar sešām, septiņām vai pat astoņām nullēm, tūlīt seko atbildes reakcija. [..] Es pagaidām, paldies Dievam, neesmu apvainots vienīgi pedofilijā un žīdu šaušanā, bet tas viss jau vēl ir priekšā.”

   Piektā kolonna vai uzticami kadri?

   Bet kas pēc VDK likvidēšanas notika ar pašiem čekistiem? Kur viņi pazuda – emigrēja vai atrada jaunu nodarbošanos? Lai arī pa kādam drošībniekam tiešām aizbrauca uz Krieviju, pamatmasa tomēr palika tepat. Daudziem no viņiem pat nenācās pārkvalificēties, jo viņus darbā pieņēma Latvijas Republikas Iekšlietu ministrija.

   Pirms sašust par šādu lēmumu, der atcerēties, ka kadru trūkums policijā tobrīd bija teju vai katastrofāls, tādēļ iekšlietu ministra Ziedoņa Čevera lēmums izmantot kvalificētus darbiniekus (lai arī vēl nesen Latvijai, teiksim tā, ne pārāk lojālus) bija visai loģisks. Tā jaunizveidotajā ministrijas Informācijas departamentā vien darbu atrada 41 bijušais čekists, bet kopējais visā Iekšlietu ministrijas sistēmā darbā pieņemto bijušo čekistu skaits bija vēl lielāks – vairāk nekā pusotrs simts. Piemēram, Iekšlietu ministrijas 6. daļa, kuras uzdevums bija organizētās noziedzības apkarošana, lielā mērā tika veidota uz analoģiskas VDK 6. daļas bāzes, izmantojot vairākus pieredzējušos tās virsniekus. Deviņdesmito gadu vidū gan 6. daļu izformēja, un bijušie VDK virsnieki darbu policijā pameta, uzsākot privātbiznesu.

   Par lēmumu pieņemt darbā čekistus Z. Čeveram drīz vien nācās uzklausīt parlamenta deputātu pārmetumus – sak, kamdēļ gan policijā strādā cilvēki, par kuru lojalitāti nevienam nav nekādas pārliecības? Stingri ņemot, pārmetumiem gan īsti nebija pamata, jo pati Augstākā Padome īpaši nesteidzās pieņemt likumu par valsts drošību, kas reglamentētu, kādas struktūras tad ar kādiem jautājumiem nodarbojas un kas tajās drīkst strādāt. Interesanti arī, ka uzreiz pēc neatkarības atgūšanas neviens vispār nopietni nedomāja par kaut kādiem ierobežojumiem bijušajiem čekistiem.

   Vismaz 1991. gada 29. augusta protokolā par Latvijas Republikas Augstākās Padomes prezidija un PSRS VDK savstarpējām saistībām VDK darbības pārtraukšanai Latvijas teritorijā (no mūsu puses to parakstīja P. Simsons, bet no otras puses – PSRS VDK pārvaldes priekšnieka vietnieks Fjodors Mjasņikovs) melns uz balta bija rakstīts, ka Latvijas puse apņemas garantēt bijušo VDK darbinieku sociālekonomiskās, personiskās un politiskās tiesības. Taču, ņemot vērā, ka PSRS ar visu savu Drošības komiteju drīz vien sabruka un Augstākā Padome par šādu vienošanos nebija balsojusi, tad parlamentam tā diez ko saistoša nelikās, un iesākumam eksčekistiem tika aizliegts iesaistīties politikā, bet vēlāk sekoja arī profesiju ierobežojumi. Liela daļa bijušo VDK darbinieku gan par tiem bija apvainojušies un pamatoti norādīja, ka čekisti šajā gadījumā izvēlēti par peramajiem puikām, bet kompartijas vadošā loma komunistu režīma sliktajos darbos ir nepelnīti aizmirsta. Tā bijušais LPRS VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš kādā intervijā vēlāk šķendējās: „Pierādiet, vai tiešām no manas darbības radās kādas sekas, valsts taču ir atjaunota! Ir cēloņi un ir sekas. Ja nav seku, nav nozieguma. Atvainojiet, tagad tas cilvēks, kas mani 1988.gadā komandēja, sēž Saeimā. Vai man viņam būtu jāatvainojas? Nebija jau tikai VDK, bija kompartijas CK, Ministru padome, Augstākā padome, komjaunatne, pionieri… Tā bija vienota sistēma. Tad vajag sodīt visu sistēmu. Lai es justos vainīgs to skolotāju priekšā, kas mani tādai dzīvei sagatavoja? Bija taču arī eksperti, kuri disidentu tiesu atzinumos rakstīja, ka šī grāmata atbilst tādam un tādam pantam, kas bija pamats spriedumam.”

   Iespējams gan, ka arī vēlāk deputāti čekistu problēmai nebūtu pievērsuši lielu uzmanību, ja vien 1992. gadā trauksmes zvanu nesāktu skandināt Drošības dienesta priekšnieks Juris Vectirāns, kurš paziņoja, ka stāvoklis valstī kļūstot dramatisks, jo notikumu attīstību nosakot izpildvara ar savu represīvo aparātu, kas veidots no bijušajiem čekistiem. Izklausās tiešām draudīgi, taču situāciju viegli pikantu padarīja fakts, ka informācijas vākšanas ziņā J. Vectirāna vadītais Drošības dienests konkurēja ar Informācijas departamentu, bet aktualizētā„čekistu lieta” ļāva vismaz uz laiku pēdējo atbīdīt otrajā plānā.

   Pāris gadus čekistu jautājums tika muļļāts kā karsts kartupelis, līdz 1995. gadā septembrī Nacionālā drošības padome lietai beidzot pielika punktu (tā vismaz tobrīd likās), pavēlot triju mēnešu laikā visus bijušos čekistus un kādreizējos padomju armijas izlūkdienesta GRU virsniekus atlaist no darba Latvijas drošības iestādēs. Tolaik gan daļa bijušo VDK darbinieku paši jau bija pametuši „orgānus”, tādēļ pēc pārbaudes nācās konstatēt, ka drošības iestādēs (par tādām deviņdesmito gadu vidū tika uzskatīts Satversmes aizsardzības birojs, Aizsardzības ministrijas pretizlūkošanas dienests, Drošības policija un Zemessardzes informācijas dienests) strādā vairs tikai apmēram 40 padomju kaluma drošībnieku.

   Taču arī ar to patriekšanu neko gludi negāja, jo noteikto triju mēnešu laikā par bezdarbniekiem kļuva vien mazliet vairāk nekā desmit „iztīrāmo”. Kur palika pārējie? Atrada jaunas vietas esošo struktūru ietvaros. Piemēram, Drošības policijas darbinieki ar VDK pagātni tika pārcelti uz parasto policiju (objektivitātes labad jāpiezīmē, ka viņu vidū bija arī tiešām unikāli speciālisti), bet Militārās pretizlūkošanas dienesta šefs Auseklis Pļaviņš (bijušais GRU virsnieks) kļuva par Nacionālo bruņoto spēku izlūkošanas pārvaldes priekšnieku, jo viņa līdzšinējais dienests gluži vienkārši tika likvidēts. Pavisam un galīgi drošības struktūras no bijušo čekistu ietekmes atbrīvojās vien deviņdesmito gadu otrajā pusē, kad uz NATO uzņemtais kurss neatstāja nekādas manevra iespējas, jo amerikāņi un pārējie rietumnieki savu nostāju pauda gana skaidri – ja gribat NATO, tad par padomju modeļa drošībniekiem aizmirstiet!

   Čekisti un bizness

   Nebūt ne visi vakarējie čekisti arī savu tālāko dzīvi pēc VDK sabrukuma vēlējās saistīt ar valstiskajiem drošības dienestiem. Ne viens vien eksčekists deviņdesmito gadu pirmajā pusē sāka darbu arī neskaitāmajās tā laika komercbankās. Piemēram, pats E. Johansons sāka strādāt Sakaru bankā, savukārt Bankas Baltija drošības dienests vispār mudžēja no nesenajiem VDK vīriem – vadīja to kādreizējais VDK 6. daļas (cīņa pret organizēto noziedzību) vadītājs Jurijs Anaņjevs, kurš savā paspārnē paņēma vairākus bijušos kolēģus. Bankas Baltija kadru daļas kodolu veidoja trīs bijušie čekisti ar neseno VDK priekšsēdētāja vietnieku kadru jautājumos Andri Vanagu priekšgalā. Savukārt Unibankas drošības dienestā kādu laiku strādāja kādreizējais VDK pretizlūkošanas daļas virsnieks Andris Trautmanis (padomju laikos viņa pienākumos ietilpa ārzemju tautiešu pieskatīšana, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas eksčekists kādu brīdi paspēja pastrādāt arī Drošības policijā).

   Savukārt vēl citi bijušie neredzamās frontes cīnītāji nolēma mesties lielajā biznesā, un jaunajā gadu tūkstotī Latvijas miljonāru sarakstā varēja atrast prāvu pulku kādreizējo VDK darbinieku. Te bija gan „skontieši” Guntis Indriksons un Normunds Jirgensons, gan gāzes kompānijas Itera Latvija, autobusu uzņēmuma Nordeka, medikamentu ražotnes Olainfarm un VEF bankas līdzīpašnieks Juris Savickis, gan tranzītbiznesā nodarbinātie, taču vienlaikus arī laikraksta Telegraf līdzīpašnieki Juris Šabašovs un Vladimirs Komogorcevs, gan nekustamo īpašumu biznesmenis Aldis Plaudis.

   Viņu padomjlaiku nodarbes? Saskaņā ar 90. gadu sākuma LPSR VDK oficiālo štatu sarakstu J. Savickis nodarbojies ar izlūkošanu, V. Komogorcevs – ar pretizlūkošanu, G. Indriksona ampluā ir bijusi padomju valsts konstitucionālās iekārtas aizsardzība, bet par pārējo minēto ļaužu nodarbēm drošu ziņu nav. Daži no viņiem savu toreizējo darbību cenšas pārklāt ar noslēpuma plīvuru – gan J. Savickis, garāmejot ieminoties par savu tehniskās informācijas vācēja darbu, gan A. Plaudis, kurš vispār cenšas iespēju robežās izvairīties no savas čekas pagātnes pieminēšanas, aprobežojoties ar skaidrojumu: „Es nemīlu publicitāti un nekad neesmu līdis rampas gaismā, izņemot tos tālos gadus, kad dejoju Dancī – tad dejoju arī uz Nacionālās operas skatuves.”

   Savukārt G. Indriksons, kurš savu desmit gadus ilgo darbu Valsts drošības komitejā arī neatkarīgās Latvijas laikos publiski pieminēja itin bieži, vairāk akcentēja savu neatkarīgo raksturu un sava veida disidentismu – piemēram, šādos vārdos: „Čekā man bija liela tieksme pēc neatkarības. Bija lietas, ko es uzskatīju, ka man jāizdara, un bija lietas, no kurām veiksmīgi izvairījos. Nekad neesmu cietis komjauniešu sapulces, kaut kā mācēju no tām izgrozīties tāpat kā no dežūrām kapsētās, parādēs.”

   Nevēlēšanās runāt par konkrētām tālaika nodarbēm ir viegli izskaidrojama – tā, piemēram, izskatās tā paša G. Indriksona pārstāvētās VDK 5. daļas funkciju pilns izklāsts: „Daļa cīņai ar ideoloģisko diversiju. 1989. gadā, kad PSRS VDK pasludināja par ideoloģiskās izspiegošanas izslēgšanu no sava darba tematikas, šī daļa tika pārdēvēta par konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļu. Šīs daļas intereses aptvēra ideoloģisko uzraudzību un ietekmēšanu faktiski visās Latvijas iedzīvotāju grupās. 1. nodaļa – latviešu emigrācija, aktīvie pasākumi, izstrāžu plānošana; 2. nodaļa – radošā inteliģence; 3. nodaļa – bijušo politieslodzīto uzraudzība, „nacionālradikāļi”; 4. nodaļa – reliģija un padomju vācieši; 5. nodaļa – anonīmo autoru meklēšana un identificēšana; 6. nodaļa – ebreji; 7. nodaļa – akadēmiskā inteliģence un studējošā jaunatne (izšķīlās no 2. nodaļas, saglabājot ar to kopīgas intereses).”

   Protams, būtu interesanti noskaidrot precīzi, kurā tieši no šīm nodaļām darbojies G. Indriksons, taču nozīmīgākas no biznesa vēstures viedokļa ir nevis cilvēku konkrētas nodarbes noteiktā laika posmā, bet gan – kā tās bijušajiem čekistiem palīdzējušas (vai nav palīdzējušas) uzņēmējdarbības attīstīšanā. „Indriksons nav Latvijas bizness. Tā nav viņa nauda,” – tā žurnālā Kapitāls paziņoja skandalozais advokāts Ainārs Platacis, un tāpat visos laikos sabiedrībā ir cirkulējušas runas par „VDK miljoniem” un „partijas naudu”, kas pēc padomju valsts sabrukuma nonākušas konkrētu personu rokās, lai to izmantotu privātbiznesā ar tālejošiem un, protams, neatkarīgajai Latvijai naidīgiem mērķiem.

   Paši kādreizējie čekisti versiju par „čekas naudu” kategoriski noraida, piesaucot diezgan loģiskus argumentus. Pirmais no tiem – Latvijas PSR VDK rīcībā nebija neierobežotu līdzekļu, kurus tā vienkārši varētu ņemt un ieguldīt biznesā, jo komitejas darbības mērogi ne tuvu nebija tādi kā „lielajai VDK” Maskavā, kas tiešām tērēja milzu summas izlūkošanas operācijām ārvalstīs. Un arī tā nauda, kas republikas komitejai bijusi, ļoti rūpīgi kontrolēta, lai neviens operatīvais darbinieks nevarētu to nelietderīgi izšķērdēt. Reāli kaut kādi līdzekļi iegūti, tikai pašķīstot VDK īpašumiem: šķiet, zināmākais „čekas līdzekļu” izmantošanas gadījums ir izlūkošanas nozares pārstāvja, vēlākā gāzes biznesmeņa Jura Savicka stāsts, kā viņš kopā ar kolēģiem par trim tūkstošiem rubļu iegādājies lērumu veco VDK seifu, bet pēc atjaunošanas tos pārdevis par tādu pašu summu – bet jau gabalā.

   Otrais arguments – ja arī pagrīdes līdzekļi būtu bijuši, tad pagalam neloģiska liekas to sadale, piešķirot naudu nebūt ne uzticamākajiem un nopelniem bagātākajiem VDK virsniekiem. Jo kā gan tas nākas, ka pie naudas ticis, piemēram, pretizlūkošanas nodaļas virsnieks Guntis Indriksons, bet bešā palicis pats komitejas priekšsēdētājs Edmunds Johansons? Kādēļ par miljonāru kļuva tās pašas pretizlūkošanas daļas priekšnieka vietnieks Vladimirs Komogorcevs, bet VDK priekšsēdētāja vietnieks Jānis Trubiņš palika bešā? Jāņem arī vērā, ka deviņdesmito gadu sākumā, kad potenciālie neatkarības apdraudētāji rēgojās uz katra stūra, eksčekistu biznesu diezgan rūpīgi pētīja un uzraudzīja jaunie Latvijas drošības dienesti, taču neko kriminālu, ieskaitot čekas naudas pēdas, tā arī neatrada.

   Tiesa, savi argumenti ir arī cilvēkiem, kas versiju par „čekas naudu” uzskata par visnotaļ nopietnu. Piemēram, kāds bijušais VDK aģents, kurš gan par labāku uzskatīja saglabāt anonimitāti, vienam no šīs grāmatas autoriem savulaik pauda šādu viedokli – astoņdesmito gadu beigās VDK ticis izstrādāts slepens plāns brūkošās PSRS reanimēšanai, kas paredzēja komitejas darbinieku iefiltrēšanu ekonomiskajā vidē un vajadzības brīdī – ekonomikas kontroles pārņemšanu savās rokās. Taču, tā kā PSRS sabruka, arī projekts pajuka, bet tajā iesaistītajiem čekistiem neatlika nekas cits kā vien turpināt uzsākto darbošanos biznesā, tikai nu jau pašiem uz savu roku.

   Pierādījumu šai versijai nav, un paši kādreizējie VDK virsnieki korī apgalvo, ka biznesā visu sasnieguši paši un bez kaut kādas bijušo darba devēju palīdzības. „Ja kāds uzskata, ka es aizbraucu uz Maskavu un atvedu čemodānu… Čeka nekādu naudu nedeva un līdz šai dienai neviens neko netaisās dot,” vēlākajos gados presei paziņoja, piemēram, G. Indriksons. Kāda tad ir viņa versija par sava biznesa sākumiem? „Gudrais cilvēks Pēteris Lauva [vēlāk slavens kā viens no netiešajiem Ādolfa Hitlera Mein Kampf izdevējiem latviski], bijušais universitātes prorektors, Skonto līdzdibinātājs un tā idejiskais tēvs, teica: „Gunti, varbūt pietiek tev ar to komiteju?…” Es kā reiz Maskavā pabeidzu izlūku skolu, atgriezos un teicu, ka gribētu darīt tā, kā mani mācīja Maskavā, vai arī nedarīšu neko. Dažiem vadītājiem tas bija nepieņemami. Un es aizgāju privātbiznesā.” No kurienes nauda? „Manuprāt, no Rīga–bankas – 500 tūkstošus rubļu „pa blatu” sagādāja mans kolēģis Agris Latišs.” Un tālāk? „Pēteris iedeva man vienu zviedru kontaktu – kurš pirks krāsmetālus, un es sāku vest tos no Krievijas. Latvijā mēs nevienu tonnu nezagām un neuzpirkām. Pēc tam Armands Stendzenieks man palīdzēja to Vācijā pārdot vēl labāk. Tā ka pirmo kapitālu mēs nopelnījām ar krāsaino metālu. Droši vien daudzi tā sāka…”

   Arī bijušais VDK pretizlūkošanas nodaļas vadītāja vietnieks V. Komogorcevs, jaunajā Latvijā kļuvis par naftas kompānijas Lat–West–East vadītāju, vēlāk atzina, ka daudzo neseno čekistu biznesa panākumi ir likumsakarīgi: „Tie, kuri toreiz saspringti strādāja un bija kārtīgi, godīgi cilvēki, spējuši ieņemt arī pienācīgu vietu jaunajā sabiedrībā. Piemēram, Guntis Indriksons arī toreiz labi strādāja, bija komunikabls, uzticams, godīgs puisis un arī šajā dzīvē ir kļuvis nobriedis, gudrs biznesmenis.” Starp citu, līdzīgus vārdus Skonto holdinga radītājam G. Indriksonam savulaik veltīja arī E. Johansons: „Viņš bija ļoti aktīvs un iniciatīvas bagāts. Drošības komiteja pat bremzēja viņa izaugsmi. Viņš jau pēc dabas bija saimniecisks, ar visām biznesmenim nepieciešamajām īpašībām.”

   Par sava biznesa pirmsākumiem intervijā Rīgas Laikam bijušais VDK apakšpulkvedis V. Komogorcevs stāstīja tā: „Mēs sākām ar trikotāžas tirdzniecību, televizoru un mašīnu tirdzniecību, tapetēm, mēs pārdevām visu, ko varēja pirkt un pārdot. Vēlāk, kad sapratām, ka mums ir iespējams ieņemt savu nišu, mēs sākām kā komisionāri kompānijai Kuibiševņefteorgsintez un saņēmām nelielu komisijas naudu, un organizējām tranzīta sistēmu caur Ventspili un Rīgu. Palēnām, vispirms ar šo komisijas naudu, pēc tam paši sākām pirkt un pārdot, pirkt naftas bāzes, autouzpildes stacijas.”

   Turklāt bijušo čekistu biznesa ceļš nebija viscaurēm rozēm klāts: piemēram, A. Plaudim zaudējumi izpaudās kā Getliņos izgāztas safrāna tonnas, G. Indriksonam un N. Jirgensonam – kā bankrotējušas kompānijas, V. Komogorcevam un J. Šabašovam – banku krīzē zaudēti miljoni un ietekme naftas tranzītā, kas pačibēja konkurencē ar Ventspils uzņēmējiem. Turklāt, ja V. Komogorcevam un citiem pieminētajiem kungiem liktenis bija labvēlīgs, tad šī biznesmeņa kādreizējam dienesta biedram un biznesa partnerim Sergejam Generalovam gan ne – pēdējo nezināmi nelabvēļi deviņdesmito gadu vidū uzspēra gaisā kopā ar lifta kabīni.

   Aptuveni tajā pat laikā bēdīgs liktenis piemeklēja vēl vienu bijušo VDK darbinieku, kurš pēc komitejas likvidēšanas pārgāja darbā uz neatkarīgās Latvijas drošības struktūrām, – Drošības policijas analītiķi Uldi Roni. Viņu atrada mirušu uz kāda nama kāpnēm Krišjāņa Valdemāra ielā, pāris stāvus zem Ziedoņa Čevera vadītā fonda Drošība mītnes. Sākotnēji tika pieļauts, ka notikusi slepkavība, taču izmeklēšanas gaitā atklājās, ka nelaiķis bijis krietnā reibumā un tādēļ ticamāka ir versija par nelaimes gadījumu. Taču kopumā lielākā daļa bijušo čekistu gluži labi spēja iekārtoties arī jaunajā sabiedriski ekonomiskajā formācijā, pret kuru viņi gadiem ilgi bija principiāli cīnījušies.

   Tiesa, ja noraugāmies uz kopējo LPSR VDK štatu sarakstu, ir skaidri redzams, ka pie miljoniem tikuši labi ja pāris procenti bijušo čekistu. Pat apkopojot visiem VDK štatu sarakstā esošajiem cilvēkiem Uzņēmumu reģistra datu bāzē reģistrētās kapitāldaļas rezultāti ir diezgan pieticīgi: kopējais „čekistisko” kompāniju skaits 2005. gadā nepārsniedza sešus simtus, kuru vidū tikai diviem desmitiem gada apgrozījums pārsniedz pusmiljonu latu. Ja neskaita uz pirkstiem skaitāmo eksčekistu – miljonāru uzņēmumu, pārējā VDK bijušo darbinieku masa acīmredzami nebija spējusi izmantot savus kontaktus, izglītību un pieredzi tirgus ekonomikas apstākļos, samierinoties ar algota darbaspēka vai mazu kompānijiņu līdzīpašnieku lomu. „Bijušo VDK darbinieku skaits un ietekme acīmredzami nav tāda mēroga fakts, lai ietekmētu tautsaimniecību kopumā. Daži valsts redzami būvniecības pārstāvji, kas ir agrāk strādājuši VDK, nav faktors, kas raksturo tautsaimniecību kopumā. Piederība VDK 2004. gadā nav faktors, kas dod jebkādas priekšrocības biznesā,” atzina Satversmes aizsardzības biroja direktora vietnieks Uldis Dzenītis.

   „Publicēt nedrīkst noslēpt”

   Tiesa, padsmit gadus pēc VDK likvidēšanas bijušo čekistu ekonomiskā „jauda” precīzi nav noskaidrojama, jo Satversmes aizsardzības birojs un Drošības policija atklātībai ir gatavi pateikt tikai to, ka kopš VDK likvidācijas acīmredzami esot pagājis „pietiekami ilgs laika posms, lai bijušie VDK štata darbinieki būtu atraduši savu vietu darba tirgū vai arī aizgājuši pensijā”. Bijušo čekistu reālo lomu traucē noskaidrot Latvijas likumdošana, kurā ir iestrādāta virkne normu, kas aizstāv ne tikai bijušos VDK ziņotājus un aģentus, bet arī „dziļās urbšanas komitejas” štata darbiniekus, – viņi visi no likuma viedokļa ir vienādā statusā.

   „VDK darbinieki šā likuma izpratnē ir visi bijušie VDK štata, kā arī ārštata darbinieki – personas, kuras devušas piekrišanu slepenai sadarbībai ar VDK un kuras par atlīdzību vai bez atlīdzības sniegušas VDK savus ziņojumus vai izpildījušas citus VDK dotos uzdevumus,” – to noteic likums Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu. Saskaņā ar šo pašu likumu bez ierobežojumiem ir izmantojami tikai tie VDK dokumenti, „kuros nav informācijas par konkrētām fiziskajām personām”.

   Savukārt attiecībā uz visiem pārējiem dokumentiem grožus uzliek valdības noteikumi, kas paredz, ka visi VDK dokumenti, „kuros ir informācija par Valsts drošības komitejas štata un ārštata darbiniekiem vai informatoriem, kuru darbību Valsts drošības komitejā tiesa nav atzinusi par noziedzīgu”, zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem var tikt izsniegti tikai „20 gadus pēc dokumenta oriģināla uzrakstīšanas vai piecus gadus pēc tās personas nāves, par kuru ir attiecīgā informācija”.

   Šīs sausās likumu un noteikumu normas gan galīgi neatspoguļo tās kaislības, kas ap čekas maisu un pārējās VDK dokumentācijas saturu sāka mutuļot jau uzreiz pēc VDK oficiālās likvidācijas. Jau 1991. gada rudenī pavīdēja, piemēram, priekšlikumi, ka varbūt vajadzētu visas šīs kartotēkas publicēt bez jebkādas atlases. Pilnīgi pretējs bija ierosinājums visu kartotēku vienkārši iznīcināt, lai neizraisītu vispārējas raganu medības, vēl cits priekšlikums paredzēja VDK aģentūras sarakstus iesaldēt uz 30 vai 40 gadiem. „Tikai pēc tam būtu jāiepazīstas ar šiem dokumentiem, kuri acīmredzot ir kaut kas līdzīgs Latvijas netīrībai, pūžņiem vai kā tamlīdzīgi tos varētu nosaukt, šobrīd tos vispār neaiztiekot,” šo ierosinājumu komentēja V. Seleckis.

   Konkrētu lēmumu par dokumentu izmantošanu Augstākā Padome tā arī nepieņēma, bet dokumenti beigu beigās 1993. gada maijā nonāca Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rokās. Taču ar glabātāju izvēli nekas nebija atrisināts – nākamajā desmitgadē grūti atrast gadu, kad politiskajās aprindās nebūtu apspriests jautājums, ko ar čekas kartotēku īsti iesākt. Piemēram, 1996. gada sākumā Demokrātiskās partijas Saimnieks Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Ivars Ķezbers paziņoja, ka frakcija atbalstot visu čekas maisu publicēšanu. 1996. gada februārī to oficiāli ierosināja Joahima Zīgerista frakcija Latvijai, taču ierosinājums tika noraidīts; jau pirms tam bija noraidīts LNNK un Zaļās partijas līdzīgs – tikai ar dažiem ierobežojumiem – priekšlikums.

   Sazvērestības teoriju cienītāji šajā saistībā jau sāka saskatīt jaunas likumsakarības – piemēram, jau pieminētā I. Kreituse presē nāca klajā ar atklāsmi, ka „vienmēr, kad dienas gaismā izvelk čekas maisus, drīz krīt valdība”. Tomēr beigu beigās 2004. gadā pienāca brīdis, kad Saeima mistiskā kārtā spēja vienoties un izlēma čekas maisus „atvērt”, t.i. pilnībā publiskot to saturu – nelīdzēja pat savu sadarbību labprātīgi atzinušā G. Andrejeva paziņojums, ka faktiski tā esot „letiņu rīdīšana citam pret citu”. Taču vairākkārt stingri iejaucās Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga, kuras argumenti bija – maisu saturu publiskot nedrīkst, jo Latvijā esošie dokumenti ir nepietiekami, no Krievijas atgūt VDK arhīvus kaut cik nopietnu cerību nav, turklāt maisos ir arī to cilvēku vārdi, kas ar VDK sadarbojušies organizētās noziedzības, korupcijas un citu smagu noziegumu apkarošanā.

   Tiesa, jau pieminētais K. Rancāns gan norādīja – „nav taisnība tiem, kuri saka, ka varētu noteikt aģenta darbības būtību tad, ja mūsu rīcībā būtu aģenta personīgā lieta un darba lieta – ziņojumu kopums. Mēs uzzinātu daudz vairāk, bet tomēr pārāk maz, lai pateiktu, ka aģents bija „sliktais” vai „labais”. Nav iespējams noteikt, kad aģents sniedza patiesu informāciju, kad dezinformāciju, kad iestājas par sava darbabiedra, paziņas noniecināšanu, iznīcināšanu, nomelnošanu, jo ne vienmēr varēja vai vajadzēja informāciju pārbaudīt”. Viņaprāt, „sadarbības fakts juridiski ir apstiprināms jau ar to, ka ir kartīte un ieraksts uzskaites žurnālā. Bija labais vai sliktais, tas lai paliek uz katra sirdsapziņas”. Taču politisko lēmumu pieņemšanā šādi argumenti netika ņemti vērā – un skaidrs punkts čekas maisu lietā tā arī netika pielikts.

   Pielikums:

   Latvijas PSR VDK struktūra 80. gadu beigās

   Totalitārisma seku dokumentēšanas centra vadītāja Induļa Zālītes izklāsts:

   „Ārējā izlūkošana (1. daļa). Darbojās tiešā Maskavas uzraudzībā un realizēja Maskavas uzdevumus. [..] Galvenie ārējās izlūkošanas darba virzieni bija: nelegālā izlūkošana (1. nodaļa); ārējā pretizlūkošana (2. nodaļa); zinātniski tehniskā izlūkošana (3. nodaļa); politiskā izlūkošana (4. nodaļa).

   Pretizlūkošana (2., 3., 4., 5. un 6. daļa). 2. daļa – pretizlūkošana. Laika gaitā tās uzdevumu loks stipri mainījies. 60. gadu beigās no tās izdalījās politiskā pretizlūkošana; 80. gadu sākumā – iekšlietu pretizlūkošanas nodrošinājuma daļa, transporta daļa, ekonomikas daļa. 1989. gadā tika izveidota daļa cīņai ar organizēto noziedzību. 2. daļas pamatuzdevums – atklāt ārzemju izlūkdienestu darbību LPSR teritorijā, kā arī atklāt valsts noziegumus, kuru izmeklēšana atradās VDK kompetencē (valūtas mahinācijas, dārgmetālu kontrabanda utml.).

   3. daļa. Iekšlietu struktūras pretizlūkošanas nodrošinājums; da¬a pamatā nodarbojās ar šīs sistēmas korupcijas jautājumiem.

   4. daļa. Transporta pretizlūkošanas nodrošinājums uz zemes, ūdeņiem un gaisa telpā. Darba uzdevumos ietilpa iespējamu ļaunprātību, transporta izmantošanas kontrabandas pārvietošanai savlaicīga atklāšana, transporta tehniskās drošības uzraudzība, meklēšanā pasludināto noziedznieku identificēšana starp pasažieriem utml.

   5. daļa. Daļa cīņai ar ideoloģisko diversiju. 1989. gadā, kad PSRS VDK pasludināja par ideoloģiskās izspiegošanas izslēgšanu no sava darba tematikas, šī daļa tika pārdēvēta par konstitucionālās iekārtas aizsardzības daļu. Šīs daļas intereses aptvēra ideoloģisko uzraudzību un ietekmēšanu faktiski visās Latvijas iedzīvotāju grupās. 1. nodaļa – latviešu emigrācija, aktīvie pasākumi, izstrāžu plānošana; 2. nodaļa – radošā inteliģence; 3. nodaļa – bijušo politieslodzīto uzraudzība, „nacionālradikāļi”; 4. nodaļa – reliģija un padomju vācieši; 5. nodaļa – „meklētāji” (anonīmo autoru meklēšana un identificēšana utml.); 6. nodaļa – ebreji; 7. nodaļa – akadēmiskā inteliģence un studējošā jaunatne (izšķēlās no 2. nodaļas, saglabājot ar to kopīgas intereses).

   6. daļa. Ekonomikas pretizlūkošanas nodrošinājums. Darba pamatvirzieni bija valsts noslēpumu saglabāšana rūpniecības un zinātnes objektu drošības jautājumi (režīms objektos). 1989. gadā objektu režīma nodrošināšana tika nodota 2. daļas kompetencē; valsts noslēpumu tematika tika apvienota ar trešās daļas tematiku un uz šīs bāzes izveidoja daļu cīņai ar organizēto noziedzību.

   Bez šīm struktūrvienībām VDK bija arī apakšvienības, kurām nebija savu operatīvo uzdevumu, bet kuru uzdevumos ietilpa operatīvā darba nodrošināšana vai citas funkcijas. Pie tādām minamas

   ārējās novērošanas daļa (7. daļa);

   OTO – operatīvi tehniskā daļa (noklausīšanās, tehnisko līdzekļu izmantošana, korespondences perlustrācija utml.);

   šifrēšanas dienests (8. daļa);

   R dienests (radio pretizlūkošana);

   arhīvs un operatīvo uzskaišu daļa (10. daļa);

   izmeklēšanas daļa;

   izmeklēšanas izolators (SIZO);

   mobilizācijas daļa.

   Nevar neminēt arī

   speciālo inspekciju (sociālistiskās likumības uzraudzība orgānu darbā);

   kadru daļu;

   finansu daļu (FINO);

   saimniecības daļu (HOZO).”

   LPSR VDK svarīgāko nodaļu svarīgākie ļaudis 80. gadu beigās

   1. – izlūkošana: Juris Savickis, Roberts Anspaks, Jurijs Tarasjuks, Jevgēņijs Kaupužs, Aleksandrs Stepanovs, Gunārs Pudels.

   2. – pretizlūkošana: Vladimirs Komogorcevs, Jurijs Anaņjevs, Valērijs Morozs (pirms tam – Eduards Ragels), Ēriks Sakss, Ceronis Gudakovskis, Boriss Cibuļskis, Vladimirs Dubrovins, Viktors Rukins, Aleksandrs Serguņins, Vladimirs Visockis.

   5. – ideoloģiskā („konstitucionālās iekārtas aizsardzība”): Krišjānis Eihmanis (pirms tam – Jānis Trubiņš), Jurijs Šalajevs, Ivans Loginovs, Māris Dreijers, Juris Ābeltiņš, Arnis Jumītis, Aleksandrs Kukainis, Guntis Indriksons, Viktors Krivcuns, Eduards Sparinskis, Akots Ziemelis, Jurijs Jurkovs, Aivars Dombrovskis.

   6. – organizētā noziedzība: Leonīds Kovaļenko, Ivans Luščiks, Jurijs Krasjuks, Aleksandrs Zaicevs, Vasīlijs Ziņičs, Vladimirs Siļutins, Jevgēņijs Kuļčihins.

   7. – ārējā novērošana: Anatolijs Jakovļevs, Iļja Sušickis, Dmitrijs Uļjanovs.

   OTO – noklausīšanās: Vladimirs Vižlovs, Sergejs Ameļkovičs, Vasilijs Maslobojevs, Valērijs Šarenkins, Valērijs Makarovs, Jānis Ritenieks, Pāvels Bitenieks, Leons Kalinka, Leons Soms, Leonīds Zujevs, Jevgēņijs Grigorjevs, Marija Sidorova.

   R – radio pretizlūkošana: Vladimirs Jasjukevičs, Igors Ļepjoškins, Genādijs Ščadins, Vladimirs Ševcovs.

   Informatīvi analītiskā daļa: Roberts Kukurītis, Sergejs Ameļkovičs, Oļegs Patrejevs.

   Latvijas PSR VDK centrālais aparāts

   Juris Ābeltiņš

   Boriss Afanasjevs

   Irina Aksjonova

   Aleksandrs Aleksejevs

   Vasilijs Aleksejevs

   Jurijs Aleksejevs

   Jeļena Aleksejeva

   Sergejs Ameļkovičs

   Jurijs Anaņjevs

   Anatolijs Andrusovs

   Roberts Anspaks

   Aleksandrs Antonovs

   Nikolajs Antonovs

   Aleksandrs Artjomovs

   Viktors Artemjevs

   Rita Babikova

   Vladimirs Babkins

   Vladimirs Bakalo

   Aleksejs Bakanovs

   Valentīns Bakanovs

   Nikolajs Baranovs

   Ivans Bartušs

   Gaļina Baskova

   Antons Batigins

   Gunārs Baubels

   Juris Bebrišs

   Ilmārs Bērziņš

   Elmārs Bērziņš

   Steponas Bernotas

   Nikolajs Beršadskis

   Pāvels Bitenieks

   Gaļina Bļinova

   Armands Bobrovskis

   Broņislavs Bočerenoks

   Mihails Bogdanovs

   Vladimirs Bokmanis

   Vladimirs Bondarenko

   Jevgēņijs Bortņikovs

   Staņislavs Bravackis

   Pjotrs Bubenčikovs

   Anatolijs Bubņevičs

   Tatjana Buļa

   Gaļina Burakoveca

   Jurijs Burihins

   Raisa Burihina

   Boriss Cibuļskis

   Pēteris Cīrulis (Pjotrs Ciruļs)

   Sergejs Čerkasovs

   Jurijs Červinskis

   Alla Čistova

   Jurijs Deičmans

   Voldemārs Dembovskis

   Anatolijs Demidovs

   Valentīns Demidovs

   Georgijs Dmitrijevs

   Nikolajs Dmitrijevs

   Aleksandra Dmitrijeva

   Ņina Dmitrijeva

   Gaļina Dobreņkova

   Staņislavs Dolžņikovs

   Aivars Dombrovskis

   Vladimirs Doroškevičs

   Imants Dravenieks

   Jānis Drazdovskis

   Māris Dreijers

   Vladimirs Dubrovins

   Andris Dudelis

   Vladislavs Esalnieks

   Klavdija Farhetdinova

   Andrejs Fatejevs

   Jurijs Fedins

   Lilija Fiļipova

   Anatolijs Fjodorovs

   Roberts Francis

   Leonīds Franko

   Vjačeslavs Fridrihsons

   Marija Gabrisjuka

   Andrejs Gailis

   Jurijs Gavriļenko

   Tamāra Gainutdinova

   Sergejs Generalovs

   Jurijs Gimburževskis

   Vladimirs Gladkovs

   Ivans Golubcovs

   Valentīna Golubkova

   Valērijs Gorohovs

   Jūlijs Gorškovs

   Viktors Goševs

   Jurijs Grabovojs

   Anna Grāmatiņa

   Vladimirs Grančenko

   Arnis Graudiņš

   Vanda Griba

   Valērijs Gribkovs

   Boriss Gributs

   Aleksejs Grigorjevs

   Anatolijs Grigorjevs

   Jevgēņijs Grigorjevs

   Jānis Grīnbergs

   Nadežda Griņova

   Valērijs Griščenko

   Gaļina Grjaņņika

   Valērijs Grona

   Jāzeps Guds

   Ceronis Gudakovskis

   Edgars Gumskis

   Jurijs Guščins

   Aleksandrs Hamzovs

   Vladimirs Hamzovs

   Tamāra Harlamova

   Igors Haustovs

   Zigurds Hāzenfūss

   Guntis Indriksons

   Larisa Isajenko

   Anna Istrapilova

   Aleksandrs Iščenko

   Boriss Ivanovs

   Jurijs Ivanovs

   Vasīlijs Ivanovs

   Jekaterina Ivčenko

   Anatolijs Jakovļevs

   Jevgēņijs Jakovļevs

   Marija Jaņina

   Nikolajs Jarohs

   Vladimirs Jasjukevičs

   Modris Jaunzems

   Tatjana Jefremova

   Vladimirs Jegorovs

   Arnolds Jemašovs

   Vjačeslavs Jerjomenko

   Jurijs Jeršovs

   Edmunds Johansons

   Arnis Jumītis

   Jurijs Jurkovs Vasīlija d.

   Jurijs Jurkovs Roberta d.

   Aleksandrs Kabaškins

   Valērijs Kabašnijs

   Mihails Kačalovs

   Jurijs Kačnovs

   Leons Kalinka

   Normunds Kalniņš

   Juris Kalniņš

   Vasīlijs Kaļistratovs

   Vilnis Kārkliņš

   Zigmunds Kārkliņš

   Kārlis Kārkliņš

   Boriss Karpičkovs

   Igors Kasimovs

   Jevgēņijs Kaupužs

   Uģis Kaucis

   Aleksandrs Kazačkovs

   Jurijs Kirillovs

   Ivans Kliguļs

   Aleksandrs Kļimovs

   Viesturs Kociņš

   Jevgēņijs Kočergins

   Jurijs Kočkins

   Vladimirs Komogorcevs

   Pāvels Kondratjevs

   Pāvels Korņevs

   Aleksandrs Korobenko

   Aleksandrs Koroļenko

   Dmitrijs Kosse

   Genādijs Kostins

   Marina Kostjučenko

   Sergejs Kostjuks

   Nikolajs Kovaļovs

   Leonīds Kovaļenko

   Jurijs Kovtuns

   Vera Kozlova

   Jurijs Krasjuks

   Viktors Kravcuns

   Valērijs Kravčenko

   Jānis Kukainis

   Roberts Kukurītis

   Aleksandrs Kuļikovs

   Viktors Kuļikovs

   Mihails Kuļiņičs

   Jevgēņijs Kuļčihins

   Vladimirs Kuļukins

   Valērijs Kudrjašovs

   Viktors Kuzjaks

   Aleksandrs Kuzņecovs

   Jevgēņijs Kuzņecovs

   Viktors Lahins

   Vladimirs Landišs

   Jānis Lapiņš

   Jānis (Jans) Larionovs

   Ļudmila Latiševa

   Vasīlijs Lauta

   Jurijs Lavrentjevs

   Vilnis Leinarts

   Valdis Leismanis

   Ivans Loginovs

   Ņina Lomako

   Viktors Lopajevs

   Nikolajs Lucevičs

   Rūdolfs Lukins

   Jurijs Lukins

   Vasīlijs Lušakovs

   Ivans Luščiks

   Anatolijs Ļebedevs

   Igors Ļebedevs

   Vladimirs Ļeonovs

   Igors Ļepjoškins

   Jevgēņijs Ļevskojs

   Anna Ļiņučeva

   Valērijs Makarovs

   Larisa Makarova

   Ivars Mālnieks

   Dmitrijs Malihs

   Anatolijs Maļins

   Zinaīda Maļinovska

   Vladimirs Mamkins

   Vladimirs Maruščaks

   Rita Mariševa

   Vasilijs Maslobojevs

   Sergejs Mašonkins

   Oļegs Matajevs

   Arvils Mazais

   Sergejs Medko

   Genādijs Melnis

   Voldemārs Meļņikovs

   Aleksandrs Merkulovs

   Leonīds Mihejevs

   Vladislavs Mihļukovs

   Jeļena Millere

   Juris Miļevskis

   Viktors Minajevs

   Valērijs Mironovs

   Valērijs Morozs

   Sergejs Muhins

   Andris Nadziņš

   Imants Naļivaiko

   Vladimirs Nasačs

   Aleksejs Nazarovs

   Mārtiņš Neilands

   Juris Novožilovs

   Tagirs Nurlatovs

   Anatolijs Ņevara

   Nikolajs Ņevickis

   Alberts Ņikiforovičs

   Iļja Ņikuļins

   Laimonis Oliņš

   Jānis Onckulis

   Nikolajs Oņiščenko

   Olga Orlova

   Olga Osnovska

   Jevgēņijs Ostapenko

   Genovefa Ozola

   Ojārs Ozols

   Viktors Paršins

   Emīlija Pastore

   Oļegs Patrejevs

   Sergejs Pavļenko

   Aleksandrs Pečonkins

   Lilija Pečonkina

   Anatolijs Peličs

   Valērijs Perevozenko

   Jurijs Perfilovs

   Jurijs Peršakovs

   Olga Petrova

   Tatjana Petrova

   Jurijs Petruševs

   Viktors Petuško

   Aldis Plaudis

   Aivars Pļaviņš

   Jurijs Podļesnijs

   Igors Pokrovskis

   Igors Poļianovičs

   Igors Popadins

   Aleksejs Potapovs

   Daniels Potašs

   Igors Prazdnovs

   Jurijs Provorovs

   Vladimirs Protasenko

   Gunārs Pudels

   Vadims Pugo

   Ligita Puķīte

   Arvils Pūris

   Ivans Putjmakovs

   Jurijs Radionovs

   Eduards Ragels

   Valentīna Rahmaņina

   Marina Raspopina

   Tatjana Razguļajeva

   Maksims Redjkins

   Arnolds Revalds

   Jānis Ritenieks

   Jevgēņijs Roldugins

   Raisa Roldugina

   Raisa Romanova

   Valērijs Romanovs

   Aleksandrs Rossado

   Tatjana Rudāne

   Valērijs Rudāns

   Edmunds Rudzis

   Gunārs Rudzītis

   Viktors Rukins

   Vladimirs Rundāns

   Alla Rupiševa

   Ēriks Sakss

   Pjotrs Salmanovs

   Mihails Sarana

   Veniamins Sarofanovs

   Miervaldis Saša–Zaša

   Arnolds Saukums

   Anatolijs Saveļjevs

   Anatolijs Savenkovs

   Larisa Savicka

   Juris Savickis

   Valērijs Sediševs

   Aleksandrs Seļivanovs

   Vladimirs Seļivanovs

   Svetlana Seļikova

   Vladislavs Seļickis

   Poļina Seļavina

   Vladislavs Senkāns

   Jurijs Sergejevs Mihaila d.

   Jurijs Sergejevs Fjodora d.

   Lidija Sergejeva

   Aleksandrs Serguņins

   Marija Sidorova

   Leona Siliņa

   Arvīds Silovs

   Vladislavs Silovs

   Vladimirs Siļutins

   Valērijs Simonovs

   Aleksandrs Siņiļņikovs

   Ivans Sipļivijs

   Genādijs Sitiks

   Viktors Skrebels

   Harijs Skujiņš

   Voldemārs Smirnovs

   Jānis Smirnovs

   Svetlana Smoļakova

   Ija Soboļeva

   Pjotrs Soboļevs

   Sergejs Soboļevs

   Georgijs Sofijčuks

   Aleksandrs Sokolovs

   Jurijs Sokolovs

   Valērijs Solovjovs

   Žanna Solovjova

   Leons Soms

   Alla Sorokina

   Vladimirs Sorokovojs

   Eduards Sparinskis

   Jurijs Sproģis

   Pēteris Stabulnieks

   Aleksandrs Stepanovs Stepana d.

   Aleksandrs Stepanovs Pāvela d.

   Jānis Stikāns

   Andris Strautiņš

   Andris Strautmanis

   Ilmārs Strazds

   Valdis Stupāns

   Andrejs Sundukovs

   Iļja Sušickis

   Jurijs Svetozarskis

   Vjačeslavs Šabanovs

   Jurijs (Juris) Šabašovs

   Genādijs Šafrans

   Jurijs Šalajevs

   Viktors Šarapovs

   Valērijs Šarenkins

   Genādijs Ščadins

   Aleksandrs Ščeguļnijs

   Aleksandrs Ščelkunovs

   Vladimirs Ševcovs

   Ivans Ševčenko

   Boriss Šeludjakovs

   Valentīna Šeršņeva

   Jevgēņijs Ševirevs

   Sergejs Šibkihs

   Jurijs Šilkovs

   Valērijs Šilovskis

   Jurijs Šinkarovs

   Staņislavs Škapars

   Ivars Šneiders

   Mihails Šumilovs

   Jurijs Tarasjuks

   Igors Tarvids

   Jurijs Testovs

   Ādolfs Timčenko

   Vladimirs Tjagunovs

   Jevgēņijs Tkačovs

   Janīna Tomašūna

   Voldemārs Trofimovs

   Jānis Trubiņš

   Nataļja Trumma

   Valdis Tučs

   Lidija Tufjakova

   Irina Tumanova

   Viktors Tumarevs

   Genādijs Turks

   Andris Ulmanis

   Dmitrijs Uļjanovs

   Alberts Upenieks

   Lidija Usenko

   Vsevolods Ustinovičs

   Zoja Uščenko

   Vladimirs Utkins

   Roza Vakuļenko

   Aleksandrs Valijevs

   Andris Vanags

   Oļegs Vasiļevskis

   Ineta Vasiļjeva

   Valentīns Vasjukovs

   Zinaīda Večerska

   Aivars Veļičevskis

   Ļubova Viļuma

   Vladimirs Vinogradovs

   Vladimirs Visockis

   Vladimirs Vižlovs

   Irina Volkova

   Aleksandrs Vorobjovs

   Jurijs Zabolotskis

   Andris Zagurila

   Aleksandrs Zaicevs

   Andris Zaļais

   Pēteris Zandersons

   Jurijs Zankovičs

   Voldemārs Zariņš

   Ilgonis Zars

   Valērijs Z

3. 

   skats

   2015. gada 22. June

   2013.gads

   Melnie ikri un tosti par Krievzemi vēstnieka rezidencē Lielupē

   Kopumā pieņemšanā piedalījās vairāk nekā 400 viešu. Pieņemšanā viesus sagaidīja Pleskavas apgabalu filharmonijas „Pleskava” krievu mūzikas ansambļa koncerts. Pleskaviešu sniegumu noklausījās Latvijas politiskais, biznesa un inteliģences zieds. Viņu vidū bija eksprezidenti Guntis Ulmanis un Valdis Zatlers, Rīgas mērs Nils Ušakovs, kā arī viņa Liepājas un Daugavpils kolēģi – Žanna Kulakova un Uldis Sesks, Latvijas Bankas vadītājs Ilmārs Rimšēvičs. Varēja sastapt arī oligarhu trijotni – Aivaru Lembergu, Aināru Šleseru un Andri Šķēli. Bija ar virkne inteliģences pārstāvju, kā, piemēram, Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, dziedātāja Olga Rajecka un citi. Visi, protams, ar savām otrajām pusēm.

   ————–
   Savukārt ieradušies bija daudzu valstu vēstnieki , divi Latvijas eksprezidenti – Guntis Ulmanis un Valdis Zatlers, Rīgas mērs Nils Ušakovs, Liepājas mērs Uldis Sesks, Daugavpils mērs Žanna Kulakova, kultūras ministre Žanete Jaunzeme-Grende, Latvijas bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, Centrālās vēlēšanu komisijas vadītājs Arnis Cimdars, bijusī valsts kontroliere Ingūna Sudraba.

   Plaši pārstāvēta bija biznesa elite; vispirms jau ar trim galvenajiem Latvijas “oligarhiem” – ieradies bija gan Ventspils mērs Aivars Lembergs, gan viņa “cīņubiedri” Andris Šķēle un Ainārs Šlesers. Bija arī citi miljonāri: Valērijs Belokoņs, Iļja Gerčikovs, Arkādijs Suharenko, Vasilijs Meļņiks, Igors Buimisters, Virālijs Gavrilovs, Kirovs Lipmans, Valērijs Maligins, Juris Savickis, Ivars Strautiņš. Bija pat hokeja treneris Oļegs Znaroks!

   2014.gads

   Video materiālā redzams, kā personīgi sveikt Vešņakovu ieradušies simtiem viesu – politiķi, sportisti, uzņēmēji un radošo aprindu pārstāvji. Krievu valodā sveicienus un vērtējumu par abu valstu attiecībām, sportiskajiem sasniegumiem olimpiskajās noskaņās sniedz vairāki sabiedrībā zināmi cilvēki – dziedātāja Laima Vaikule, maestro Raimonds Pauls, Ventspils mērs Aivars Lembergs (Latvijai un Ventspilij), Jelgavas mērs Andris Rāviņš (Zaļo un zemnieku savienība), Krievijas hokeja izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks u.c.

   http://www.diena.lv/diena-tv/politika/video-krievijas-dienas-ikri-jurmala-pulce-prominences-14060297

   Uz ballīti par godu Krievu dienai sabiedrībā zināmi ļaudis ieradās laikus, bet tāpat pie apsveicināšanās ar Krievijas Federācijas vēstnieku Latvijā Aleksandru Vešņakovu pulcējās pietiekami gara rinda. Daļa viesu ieradās ar puķēm vēstnieka kundzei, daži pat tā bija pūlējušies, ka piemeklēja ziedus Krievijas karoga krāsās.
   Uz pasākumu ieradās gan kultūras darbinieki, piemēram, Raimonds Pauls un Laima Vaikule, gan politiķi – Ventspils mērs Aivars Lembergs, Rīgas vicemērs Andris Ameriks -, gan uzņēmēji – Andris Šķēle, Vasīlijs Meļņiks, Iļja Gerčikovs un citi ļaudis.
   Krievijas vēstnieks pasākuma sākumā palaidis gaisā miera balodi, viesiem cienāties ļāva ar delikatesēm – bija kā pankūkas ar ikriem, tā store un citas delikateses. Pasākumā par lielākajām jautrībām rūpējās vienmēr humorpilnais Raimonds Pauls ar Vaikuli, kā arī Krievijas hokeja izlases galvenais treneris Oļegs Znaroks, kurš ballītes laikā paspēja izrunāties teju ar visiem viesiem.

   2015

   Vešņakovs: Krievu pasaulei nav robežu. Mēs jūs gaidām, ja paši tā izlemsiet

   http://www.diena.lv/dienas-zurnali/sestdiena/vesnakovs-krievu-pasaulei-nav-robezu-mes-jus-gaidam-ja-pasi-ta-izlemsiet-14086533

   Virkne Latvijas politiķu un uzņēmēju pulcējas Krievijas dienas svinībās

   Pasākumu apmeklēja Saeimas deputāti Ingūna Sudraba (NSL), Sergejs Dolgopolovs (S), Raimonds Rubiks (S), Jānis Ādamsons (S), šobrīd politiskus amatus neieņemošie Alfrēds Rubiks (LSP), Jakovs Pliners (LKS), Ainārs Šlesers (VL) un Jānis Jurkāns (VL), ekspremjers Andris Šķēle u.c.

   Viesu vidū bija arī uzņēmēji Vitālijs Gavrilovs, Kirovs Lipmans, Valērijs Kargins, Sergejs Zaharjins, Iļja Gerčikovs, Ivars Strautiņš, Valērijs Malgins u.c.

   Pieņemšanu apmeklēja komponists Raimonds Pauls, Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis, Latvijas Krievu kopienas prezident Valērijs Kravcovs, Rīgas Brīvostas pārvaldnieks Leonīds Loginovs u.c.

   Kā raksta «kasjauns.lv», pirmo reizi pasākumu apmeklēja Dailes teātra aktrise Elīna Dzelme, kura pavadīja savu draugu, uzņēmēju Malginu.

   —————-

   Vislielākā daļa no nosauktajiem bez izņēmuma, tāpat kā Staļina laikos Augusts Kirhenšteins un Vilis Lācis,ir latviešu tautas nodevēji, un būtu gatavi bez sāls apēst Linardu Grantiņu.

4. 

   A.Gedroics

   2015. gada 22. June

   Kad tevi, Linard, atvedīs uz Tvaiku ielu ārstēties, Vējonis tevi tur noteikti apciemos!:)

5. 

   Eduards Lunis

   2015. gada 22. June

   —Grantiņa kungs! Ar ko Jūs te mēģinat iepazīstināt Vējoni!?
   Jau kādus gadus atpakaļ, cīnoties ar nejēdzībān tiesās, pretim Saeima ēkai, nejauši iznāca tikties ar saeimas deputātu S. Šķesteri. Uzdevu viņam tiešu jautājumu-VAI JUMS NAV KAUNS PAR TO, KO JŪS TUR SAEIMĀ DARĀT!? VIŅŠ SARĀVĀS, KĀ PĀTAGAS CIRTIENU DABUJIS, CIEŠI IESKATĪJĀS MAN ACĪS UN TEICA-JĀ, LAIKS JAU BŪTU KAUNĒTIES…
   –Un tā viņi tur sēž un ,,nokaunāS”‘!
   vISS VIŅIEM IET PĒC PRINCIPA-KLAUSIETIES MŪS , CIK LABI MUMS IET UN NESKATATIES ,CIK SLIKTI MUNS TE IET!
   -uN VISĀM ŠĪM MOZIEDZĪBĀM PAMATĀ IR -SAEIMAS NEATBILSTĪBA LATVIJAS SATVERSMEI!

6. 

   Ernests

   2015. gada 22. June

   Atkal tiek glorificēts Rūtenbergs. Šoreiz pat reizē, ar kuru viņam nav nekāda sakara.

   Sižetā tiek rādīts kāds viņš nelokāms un varens un pats galvenais – “vienkāršs”.

   Manipulācijai ar tautu bieži izmanto “vienkāršos cilvēkus”, jo tauta tos labāk uzklausa, nekā tos, kas ar n-tām izglītībām, dārgiem auto un šikiem uzvalkiem. Tā tas ir bijis laiku laikos. To metodi sapratuši arī čekisti, kuri līdzīgi kā Krievijā, izmanto vienkāršos ļaudis propogandas mašīnai.

   Rūtenbergs ir ielikts kā šī brīža disidents. Citos mītiņos pirms tam nebija redzēts, toties tie, kas citas reizes aizturēti vai darījuši līdzīgi, vispār nav intervēti un palikuši bez uzmanības. Uzmanību pievērš tikai visādiem savervētajiem Oroliem, Šiškiniem un Rūtenbergiem.

   http://ltv.lsm.lv/lv/raksts/20.06.2015-karoga-kata-lauzejs–izsutita-aizsarga-mazdels.id51652/?utm_source=twitter&utm_campaign=news&utm_medium=like_buttonhttp://ltv.lsm.lv/lv/raksts/20.06.2015-karoga-kata-lauzejs–izsutita-aizsarga-mazdels.id51652/?utm_source=twitter&utm_campaign=news&utm_medium=like_button
   .
   .
   Admins
   Tieši tā, tiek radīti mākslīgie disidenti, kuru uzdevums ir “neitralīzēt” tos, kuri patiešām ko dara.

7. 

   Valdis Freimantāls

   2015. gada 23. June

   Sveiciens priekšjāņos.
   Izcli diplomātisks raksts.

   H-86 pievelk srūvspīles.

8. 

   annamarija

   2015. gada 23. June

   Izrādās, es pazinu no saraksta Ilgoni Zaru. Pēc VDK “izformēšanas” bija iekārtots Ārstu biedrības mājā. Naktīs kopā ar vilku sugas suni “sargāja”. Bija labi iekārtojies: ik 4. nakti pārgulēja Ārstu biedrības mājā Skolas ielā. Un saņēma algu.
   Viņi visi tika pie ērtām vietiņām.

9. 

   latviešu tautas balss

   2015. gada 23. June

   Latviešu tauta novēl piedzīvot tiesas dienu Ivaram Godmanim, Aivaram Borovkovam, Tālavam Jundzim, Pēterim Simsonam, Linardam Muciņam un citiem komunistiskajiem izdzimteņiem.
   .
   .
   Admins
   Čečeni malači.
   Visus krievu zvērus reiz likvidēs.
   Ukraiņi arī ir paziņojuši, ka viņi no vistumšākā stūra izvilks tos, kuri Ukrainā veikuši asinsdarbus.
   To pašu ir pateikuši arī palestīnieši, kas attiecās uz žīdu zvērībām.
   LRTT jau sen ir paziņojis, ka mēs visus komunistiskos mēslus, čekistus un zagļus izvilksim kā žurkas no vistumšākās pagrīdes.
   Nekur tādi godmaņi,borovkovi,indriksoni,kargini,bērziņi,šleseri,šķēles,krasovicki,krištopāni,ulmaņi,āboltiņi,brigmaņi,…. no mums nepamuks.
   Ar visiem ģimenes locekļiem, kuri rijuši mūsu tautai nozagto, sņems karātavas.
   Zeme degs zem šo komunistisko izdzimteņu kājām !!!
   Komunistam komunista tiesu- lodi pierē !!! Šie nav tukši vārdi….tā tas notiks !
   ======================================

   http://zgexpress.blogspot.ru/2015/06/blog-post_21.html

   По всей России открылась охота на российских военных, которые уничтожали чеченцев

   Иногда очень странно наблюдать за людьми, которые будучи взрослыми, опытными, а иногда и умудренными военным опытом, заламывают себе руки с криками: «За что?» или «Почему это происходит именно со мной?», хотя очень часто, ответы лежат на поверхности.

   Прямо сегодня сеть облетела реплика военнослужащего ВС РФ Романа Шадрина, по поводу его мнения о Чечне: «Вот оставим чеченцев тысяч 100-120 и можем спать спокойно лет 30.

   Пока они не размножатся».

   Это говорит взрослый и вменяемый (военный же) человек.

   Как это все уживается, в путинской России — не понятно, с одной стороны, кадыровцы наводят на русских такой ужас, что те делают в штаны прямо на ходу, а с другой — вот такие перлы выдают.

   Как-то в одном объеме уживаются «Герои России», получившие свои награды за то, что стирали с лица земли целые чеченские селения и такие же «Герои России», которые «убили своего первого русского в 16 лет».

   С другой стороны, в государстве полного и всеобъемлющего абсурда иначе и быть не может. Однако в последнее время, наружу выплеснулись события, которые хоть и абсурдны, в своей основе, но сами разрывают шаблон российского абсурда.

   На прошлой неделе, на улице был расстрелян бывший боец спецназа, который отличился особым рвением в Чечне.

   Под особым рвением, подразумеваются пытки и внесудебные казни местного населения.

   Чья-то неведомая рука дотянулась до него спустя 15 или даже 20 лет после его «геройства».

   Здесь уместно вспомнить полковника Буданова (см. фото), насильника и убийцу, которого не смог осудить суд, но расплата пришла к нему в виде пули.

   Как выясняется, очень многие вчерашние «уничтожители чичей» стали узнавать от знакомых, соседей и бывших сослуживцев о том, что ими кто-то серьезно интересуется, и их упорно ищут.

   Будучи людьми решительными, бывшие спецы очень быстро выясняют, что их душами интересуется не братва или отдельные чеченцы, а следственный комитет Чеченской республики!

   Такой оборот событий, вывел ситуацию на новый уровень! Стал понятен и объем этого мероприятия — запросы Чеченской прокуратуры направлены в отношении сотен бывших русских вояк.

   Вот тут пошли душераздирающие интервью бывших палачей, которые роняя слезы прямо через балаклвау (лицо и сейчас не показывают), выдают примерно такое: «За что? Мы просто исполняли приказы!».

   (Не виноватая я! Он сам пришел) Даже понимать не хочет, что собственная пытошная самодеятельность, не может прикрываться никаким приказом!

   И теперь они требуют защиты.

   Теперь они не будут бравыми спецназероми, уничтожавшими Самашки или предлагавшими оставить всего 100 тыс. чеченцев! Теперь они — жертвы! Вот так!

   Это неприятное открытие всколыхнуло весь милитаристский гадюшник РФ.
   Шутка ли, запросы направлены по всей форме и с полным соблюдением норм УПК РФ и не куда-нибудь, а в центральный архив ВС.

   Причем, запрашивались данные из личных дел военнослужащих. Обычно эти данные закрыты грифом, но следственные органы имеют право получать эту информацию.

   Далее произошло событие, которое должно стать уроком для всех русских военных.

   В связи с тем, что данные о военнослужащих требовались вполне определенные (где находился в конкретное время конкретного дня), то речь шла о тех делах, которые вроде бы давно и успешно похоронены.

   Как говорят, было организовано совещание, на котором присутствовали представители МО РФ, Генпрокуратуры, руководства архива и представители следственных органов Чечни.

   Так вот, армейцы попытались перейти в атаку и заставить чеченцев прекратить безобразие, на что те ответили, что у них масса не закрытых дел, по поводу пыток и убийств «мирняка», совершенных российскими военнослужащими.

   На вялые попытки военных рассказать, что дело давнее и никому ненужное, чеченцы возразили, что у них имеются заявления родственников, трупы и прочие вещдоки, а военные преступления не имеют срока давности!

   На этой оптимистичной ноте, совещание закрыли.

   Ничего конкретного не решили. Архивисты признали, что формально, запросы направлены с соблюдением всех норм действующего законодательства, и они не могут не дать эту информацию. Министерство обороны же, дало прямую команду — не выдавать этих данных.
   Понятно, что в государстве, где закон находится на уровне гораздо ниже плинтусного, такие коллизии может разрешить лишь глава государства.

   На том и порешили. Архив временно приостановил выдачу архивных данных, сославшись на указание вышестоящей организации, и обе стороны обратились к самому великому и неповторимому национальному лидеру за разъяснением ситуации. Как известно, национальный лидер никак не ответил на этот вопрос.

   С одной стороны, законы РФ на территории Чечни почти не работают, но если продемонстрировать, что они полностью не работают и на остальной территории РФ, то никакая прокуратура, ФСБ или СК уже вообще не смогут работать на территории анклава.

   Это же означает фактическую утерю контроля над субъектом федерации, в который вливались гигантские средства лишь для того, чтобы сохранить видимость лояльности к центру.

   Отказ же удовлетворить законные требования чеченцев, рушит эту лояльность полностью.

   С другой стороны, разрешив чеченцам получать данные о тех, кто пытал и убивал десятки тысяч их родственников, значит — сдать армейцев.

   Чеченцы уже показали, что они будут использовать эти данные для внесудебных казней виновников. По большому счету, у Кадырова нет выбора.

   Путем репрессий он заставил заткнуться своих недоброжелателей, но неотмщенные невинные жертвы взывают все громче.

   Пока шел поток бюджетных денег и шло восстановление Грозного, ему было чем крыть. Однако перспективы сохранения такого положения, все призрачнее.

   Теперь пришло время отвечать на вопрос о том, почему не наказаны убийцы.

   Причем, родственникам жертв, зачастую, достаточно знать, кто именно совершил беззаконие и где его можно найти. Суд и наказание они берут в свои руки.

   Процесс уже пошел! Из этого следует, что Путину важны его собственные интересы и небольшой круг его подельников.

   То пушечное мясо, которое он бросил в Чечню для поднятия собственного рейтинга, ему не интересно в принципе. Расходный материал. Теперь их начали отстреливать как бешеных собак, у подъездов собственных же домов!

   Спустя долгие годы, возмездие свершается. И что главное, у них теперь нет за спиной ни танков, ни Градов, а в небе — нет штурмовиков и вертолетов. Теперь они никому не нужны и будут уничтожаться поодиночке!

   Что характерно, чеченцы взялись наказывать не всех подряд, а тех, кто конкретно совершил преступление в отношении конкретных людей.

   Это говорит о том, что не против всей армии направлены эти действия, а против отдельных лиц, которые преступили рамки правил ведения войны, то есть — военных преступников.

   Сейчас, на земле Украины новые русские военные творят все те же старые преступления: убийства, пытки, насилие и грабеж. Наверное, они думают, что на войне все спишется и все им сойдет с рук.

   Ничего подобного! Военные преступники будут наказываться в судебном порядке, а те, кто избежит законного наказания, найдут страшную, и лютую смерть!

   Сейчас их действия документируются не только собственным командованием, но и нашими военными и гражданскими энтузиастами! Списки уже сейчас формируются.

   Причем списки, с описанием «подвигов», фотографиями, адресами и всем необходимым.

   Потребности в архивных запросах не будет, а людей они уже очень сильно мотивировали на «сказать спасибо».

   Кроме того, если таким нашим людям нужна будет поддержка, то они только кинут клич и будут собраны такие средства, что их вполне хватит на то, чтобы каждая тварь, которая зверствует на нашей земле, была уничтожена прямо в его собственном логове! Кто еще не обагрил свои руки кровью невинных жертв — думайте!

   Путин и военное руководство уже отдало на заклание своих опричников, замаравшихся в Чечне, так же сдадут и нынешних, ибо такова суть путинской власти! И да, Бог не фраер — правду видит!

10. 

    A.Gedroics

    2015. gada 23. June

    Interesanti, cik Krievijas karogu varonis Ernests ir salauzis?
    .
    .
    Admins
    Es arī tam izkārījumam, ko sauc par Krievijas karogu, pat ar kāju nepaspertu, jo uzskatītu, ka tā vairs nav nomazgājama līdz mūža beigām.
    Rūtenbergs ir viltus patriots, tāds pats kā Orols, šiškins, Garda, Kāļķis, Brante un pārējie gedroīči Inkina fasējumā.

11. 

    Miervaldis

    2015. gada 24. June

    Tad Grantiņa kungs uzrakstiet, kuri tad ir tie īstie patrioti, tikai nerakstiet ka jūs vienīgais.
    Ar krievu nevajag runāt maigi,krievs pazīst tikai fizisku spēku.

12. 

    A.Gedroics

    2015. gada 24. June

    Grantiņ, tiesas spriedums jau stājās spēkā? Tu brauc uz Tvaika ielu pašlaik? :)

13. 

    no alas

    2015. gada 25. June

    JAUKI JAU BŪTU ,KA TAS NOTIKTU . BET VAI KAUT 1%CERĪBA? LAI TIKTOS AR PUSKRIEVU , KURŠ NEGRIB LATVIEŠU VALODU SKOLĀS UN TV RIES URLISKI.
    TAS ARI PEĻU SLAZDS AR NEPAREDZAMAM BEIGAM , REŽĪMĀ NOTIEK POLITISKAS PRĀVAS PRET LATVIEŠIEM TRAKĀK KA OKUPĀCIJĀ
    RAUSTAMO LELLI IECĒLA AR RUDĀS KUCES , SC UN JEKABPILS PUSŽĪDA LEMBJA BALSIM.

14. 

    Raimonds Šteinerts

    2016. gada 14. September

    …nevaram runāt par deokupāciju, ja tiesas sistēmā uz doto brīdi ir 10 gadu noilgums.

    Esmu izstrādājis vēlēšanu sistēmu, kad pilsonis vēlē par likumu, nevis par cilvēku grupējumu, kuri interpretē solījumus kā vēlās.