8 responses to “Mēs nedrīkstam viņus aizmirst !”

1. 

   raksts

   2015. gada 5. February

   Autors: Saken Baikenov; facebook.com

   (kāds ne kāds tulkojums…krievu valodas nezinātājiem)

   Krievu loģikas pērles:

   – Ja krievs mīl Krieviju – viņš ir patriots.
   – Ja ukrainis Ukrainu – viņš ir banderovietis un fašists.

   – Valērijs nošauj ģimeni Armēnijā – tad tas noteikti būtu jātiesā Krievijā.
   – Savčenko nevienu nav nošāvusi un būdama nolaupīta, viņa tiek apsūdzēta sazin tur kādos noziegumos, un to nevar tiesāt Ukrainā, jo tā tika sagūstīta mītiskajā Novorosijā un tamdēļ tiks tiesāta Krievijā.

   – Tādi paši Valērijveidīgie brauc tankos Donbasā slaktējot ukropus – tā ir norma.
   – Armēņi iziet ielās protestējot pret slepkavībām – tā ir sazvērestība, vainīgi masoni, žīdi, Amerika.

   – Ja Krievijas valdība nepiekrīt Ukrainas valdībai – tā aizstāv savas nacionālās intereses.
   – Ja Ukrainas valdība nepiekrīt Krievijai – ukraiņi esot galīgi bezkaunīgi un vispār noliekušies Amerikas priekšā.

   – Krievijas prezidenta sarunas ar ASV prezidentu – viņš būvē attiecības starp divām valstīm.
   – Ukrainas prezidenta sarunas ar ASV prezidentu – viņi plāno sazvērestību pret krieviem.

   – Ja krievs runā savā dzimtajā krievu valodā – tad viņš ir krievs,
   – Ja ukrainis runā savā dzimtajā ukraiņu valodā – viņš ir banderovietis un fašists.

   – Ja Krievijas prezidents sludina krievu saukļus – tas ir labs prezidents.
   – Ja Ukrainas prezidents sludina ukraiņu saukļus – tas ir amerikānisks un antikrievisks prezidents.

   – Ukrainā nav nekādu Krievijas militāristu, desantnieki nejauši apmaldījušies. Ieroči, kuri ir tikai Krievijas Federācijas bruņojumā, tikuši nopirkti šī reģiona veikalos “viss helikopteru notriekšanai”, kuru skaits ir 10x lielāks nekā visā valstī [Ukrainā] kopumā un šis reģions spēj pretoties visai [ukraiņu] profesionāļu armijai visu šo laiku.

   – Krievija nekaro ar Ukrainu, bet Krievija uzvarēs.

   – Separātisms Ukrainā – labi, tā tiem banderlogiem vajag!
   – Separātisms Krievijā – tās ir šausmas, mūsu valsts ir vienota un nedalāma.
   – Krievija cīnījās pret Čečenijas teroristiem – tā aizstāvēja savas valsts teritoriālo integritāti.
   – Ukraina cīnās ar teroristiem Donbasā – tā soda civiliedzīvotājus ar mierīgajiem krievu tankiem.

   – Virs Donbasas tiek notriekts Ukrainas lidaparāts – nav ko pārkāpt Novorosijas gaisa telpu, kuru kontrolē opolčenci.
   – Virs Donbasas tiek notriekta Malaizijas lidmašīna – Ukraina ir atbildīga par pasažieru lidmašīnas notriekšanu virs savas teritorijas.

   – Amerikas ekonomika drīz sabruks, tai katastrofāli pietrūkst naudas, sabrukums ir neizbēgams, dolārs ir ne ar ko nenodrošināts papīra gabals.
   – Amerika apmaksāja Maidanu un turpina sponsorēt huntu ieguldot miljardiem dolāru mēnesī.

   – Separātisti iznīcina Nacionālās gvardes pozīcijas – varonīgie opolčenci slaktē ukropus.
   – Nacionālā gvarde iznīcina separātistu pozīcijas – huntas soda vienības nogalina civiliedzīvotājus, veic tīrīšanas operācijas.

   – Pirms sešiem mēnešiem – Ukrainu baro Donbass.
   – Šodien – Ukraina nebaro savu Donbasu, un arī Krimu.

   – Ukraiņi, kas runā savā valodā, staigā nacionālos ornamentos, dzied savu himnu un paceļ savu karogu – ir nacisti, amerikāņu palaistuves, SSieši, maidauņi, banderlogi.
   – Tie, kas nerunā ukraiņu valodā, dedzina valsts karogus, neieredz ukraiņu kultūru, plivina svešas valsts karogus un kliedz “Ukrainas nav” – ir varoņi un mierīgie iedzīvotāji, kas cieš no huntas un ir nomākti nelaimīgi pilsoņi.

   – Ukrainas armija veic veiksmīgu uzbrukumu – tas viss amerikāņu, eiropiešu, NATO algotņu nopelns.
   – Ukrainas armija zaudē cīņā – stulbie ukraiņi nezina, kā cīnīties un viņiem nav armijas.

   – Mītiņš Krievijas Federācijā par mieru un pret karu – valsts nodevēji un piektās kolonnas pārstāvji.
   – Atbalsta mītiņš Krievijā par karaspēka ievadi Ukrainā – īsti patrioti un krievu pasaules glābēji.

   – Krievu nacionālists Romans Železnovs. kurš devās, lai cīnītos Ukrainas armijas pusē (oficiāli pievienojās Iekšlietu ministrijas bataljonam un ir Ukrainas regulārās armijas seržants) – nodevējs, fašists, rusofobs, SSietis. Krievijā ierosināta krimināllieta saskaņā ar pantu – Algotnis.
   – Krievu nacists, dzīvnieku slepkava un maniaks Aleksejs Meļčakovs, kurš devās, lai cīnītos Novorosijas pusē (nav karaklausības statusa, nav dienesta pakāpes un dokumentu, faktiski – terorists) – Krievijas patriots un krievu pasaules aizstāvis no huntas SSsiešiem? – Ierosināta krim- Makarevičs dzied koncertā Ukrainā – pasludināts par valsts nodevēju, visos MSL notiek tā vajāšana, Krievijā atcelti viņa koncerti, daļa populistu nosūta sūdzības Izmeklēšanas komisijai, brīnums, ka krimināllieta vēl nav ierosināta.
   – Strelkovs izveido bandu, apbruņo to, pāriet valstu robežas, mēnešiem nogalina cilvēkus, tad atgriežas Krievijā, atstājot aiz sevis kara postu, un pēc tam islāmistu teroristu stilā [paslēpdamies] “uzņemas atbildību” par nodarīto – krievi uztver to kopumā ar sapratni un nosauc viņu pat par varoni. Sūdzību Izmeklēšanas komisijai nav, krimināllietas netiek uzsāktas.

   Nobeigumā:

   – Maidanu organizēja ES, lai iegūtu Ukrainu, bet nevienam Eiropā ukraiņi nav vajadzīgi.

   – ASV draud finanšu krīze, bet atvēl miljardiem dolāru, lai finansētu karu Ukrainā.

   – Ukrainas valdībai ir jārespektē vēlme teritorijām atvienoties no Ukrainas, bet Ukrainai nebija tiesības atvienoties no PSRS.

   – Varu Ukrainā ir sagrābuši nacisti, bet Obama ir stulbs mērkaķis.

   – Nedrīkst šaut uz frančiem Allaha un kalifāta vārdā.
   – Drīkst šaut pa ukraiņiem mītiskās krievu pasaules vārdā.

   ……………………………………………………………………………………….
   * banderovietis – ukraiņu nacionālista S.Banderas sekotāji;
   * ukrops – ukraiņu zākājoša palama;
   * banderlogi – zākājoša banderoviešu [visu ukraiņu] palama; arī nesaistīti ar iepriekšējo, dzirdēts kāda krievu rakstnieka darbā [neatceros kas un kur];
   * opolčenci – nemiernieki, sacelšanās dalībnieki, zemessardze;
   * hunta – tā krievi dēvē pie varas nākušos Ukrainā, kaut vārds hunta figurē tikai spāniski runājošās valstīs, valsts apvērsuma gadījumā, kas tiek realizēta ar armijas palīdzību;
   * maidauņi – zākājoša Maidana dalībnieku palama; vārdu Maidans un daunis, salikums.
   ināllieta? Nē, ko jūs!

2. 

   Eduards Lunis

   2015. gada 5. February

   —Tā nedrīkst palikt-un TĀ NEPALIKS
   Ja ir tūkstots bagāto,bet TAUTA PLIKA!
   Tā nedrīkst palikt un TĀ NEPALIKS,
   Ja ir tūkstots bagāto, bet TAUTA VERDZĪBĀ TIEK DZĪTA!

   UN TĀ NAV VALSTS,KUR NOTIEK TĀ,
   JO VALSTS BALSTS IR -TAUTA!

3. 

   annamarija

   2015. gada 5. February

   Mani vienmēr sajūsmina LRTT bildes, kas precīzi atklāj personas iekšējo izkurtējušo būtību. Tik ieskatieties “veročkas” vieplī – kāda “apgarotība” kā raganai, kas nav paguvusi uzvilkt smaidīgu masku…

4. 

   Kalniņš

   2015. gada 5. February

   Krievijas uzvara šajā karā ir nenovēršama. Tikpat nenovēršama kā saullēkts pēc nakts.

   Lai opolčenciem izdodas viss iecerētais un izdodas gāzt Kijevas huntu.
   .
   .
   Admins
   Kalniņ, anekdotes ir laba lieta, tās uzlabo garastāvokli… .
   Varbūt tu uzskati, ka šī ir krievija:
   https://www.youtube.com/watch?v=nx8yq-xFgpc

5. 

   Vysvaldis

   2015. gada 5. February

   Cik var maluot par itū vysu Ukrainas,ES i Latvejas miedeji, kauns man par taidim miedjim… :(

   Rekur byus patīsais ito kara suokšonos īmasls…
   https://www.youtube.com/watch?v=bPt_eok3-yQ

6. 

   Raitis

   2015. gada 6. February

   Cerams, ka Krievija kā valsts aizies pa dirsu, tikai žēl pašu parasto krievu iedzīvotāju (protams to, kas neķērc par banderām un ukraiņiem nāvi). Bet pēc tam sāksies apgaismības laikmets. No Krievijas tiks padzīti visi žīdi, to sazagtās mantas konfiscētas. Tie žīdi, kas nepaspēs aizmukt uz Izraēlu, tiem būs giljotīns. Apgaismības vilnis pārņems visu Eiropu un žīdiem vajadzēs visu sazagto atdot doties prom uz Izraēlu vai ASV. Izraēla un ASV būs vienīgās žīdu citadeles, kuras lēnām bruks, bluķis pa bluķiem.

7. 

   vēsture

   2015. gada 8. February

   Lennarts Meri

   Kas rūgst Krievijas plašumos*

   1994. gada 25. februāris, Hamburga

   Ekselences, dāmas un kungi!

   Redzot Hamburgas baznīcu slaidos torņus, varu nodomāt, ka atrodos mājās, vecajā Hanzas pilsētā Tallinā Somu līča krastā. Taču esmu šeit un pildu pagodinošu uzdevumu, ko šodien uzskatu par īpaši svarīgu: esmu ieradies, lai nestu jums vēsti no Igaunijas, zemes, kas patiesībā neatrodas tālu no Hamburgas.

   Hanzas gars, ar kuru saistās Tallina un vairākas citas Igaunijas pilsētas, vienmēr bijis atvērts pasaulei. Tas bijis uzņēmīgs, bet arī lepns gars, jo uz svaru kausa bija brīvība vai cīņa par brīvību.

   Uz Tallinas rātsnama sienas līdz mūsdienām saglabājies uzraksts, kas simbolizē Hanzas garu: „Bīsties no Dieva, runā patiesību, rīkojies taisnīgi un nebaidies ne no viena.” Ņemšu vērā šo gadsimtiem veco padomu un šodien runāšu ar jums par manai tautai un man šobrīd nozīmīgām patiesībām.

   Katras atsevišķas personas brīvība, ekonomikas un tirdzniecības brīvība, arī gara, kultūras un zinātnes brīvība ir savstarpēji nešķiramas. Tās ir dzīvotspējīgas demokrātijas pamats.

   Totalitārā jūga gadu desmitos igauņi ne mirkli nezaudēja ticību šai brīvībai. Brīvības ideja, kas saistīja mūs ar pārējo Eiropu un ko stiprināja mūsu gadsimtiem ilgās kopīgās saiknes, saglabājās mūsu dvēselēs un turpina attīstīties. Bez liekas kautrības saku: diezin vai Centrālās Eiropas ziemeļaustrumu daļā var atrast citu ciešāk ar Eiropu saistītu tautu. To apliecina katra igauņa dzīves stils un paradumi.

   Diemžēl Igaunija atrodas ģeostratēģiski bīstamā vietā, tāpēc mums, salīdzinot ar pārējām Eiropas tautām, stiprāk saasinājusies oža, kas brīdina no draudiem, problēmām un briesmām, ko perina kaimiņos. Šī briesmu uztvere modernajā pasaulē sāk izzust. Tēlaini sakot: baciļi atpazīst cilvēku, bet cilvēks tos nepazīst. Taču cilvēks prot no tiem baidīties.

   Mazās, pārējās pasaules aizmirstās Baltijas valstis, sašūpoja un apgāza lielo un vareno Padomju Reihu – un darīja to miermīlīgi, bez šaudīšanās, neizlejot ne piles asiņu. Mēs rīkojāmies atbilstoši skaidrajam saprātam un nereti pretēji jūsu padomiem, kuri slēpa savtību vai konformismu.

   Tallinas rātsnama sienā iegravētā prasīgā citāta garā atklāti saku – igauņu tautai un man ir iemesls būt bažīgiem. Rietumi neprot novērtēt to, kas pašlaik rūgst Krievijas plašumos.

   Subjektīvi ir saprotams, ka pēc Padomju Savienības sabrukuma Rietumus pārņēma uzvaras reibums. Subjektīvi saprotams, ka Rietumi dāvāja simpātijas un lika cerības uz Krievijas īstajiem vai viņiem iegalvotajiem reformu spēkiem. Tāpēc Rietumeiropai draud briesmas pieņemt vēlamo par patiesību.

   It visi, arī igauņu tauta un citas tautas Centrālajā un Austrumeiropā, tāpat kā Rietumeiropa vēlas sveikt ekonomiski un sociāli stabilu Krieviju. Taču pārlūkojot pēdējo gadu un mēnešu notikumus, būtu jāmostas nelāgām aizdomām, vai Krievijā mērķis tuvojas vai, gluži otrādi, attālinās no mums.

   Kas igauņus un ne tikai igauņus dara nemierīgus, vērojot mūsdienu Eiropas attīstību? Izbrīna, ka Rietumi aizveda uz Sarajevu krievu karavīrus un tankus. Rietumu miera politikas pamats no Bismarka un Berlīnes kongresa laika ir krievu turēšana iespējami tālāk no Balkāniem. Pēc Otrā pasaules kara ASV un Rietumi investēja vairāk nekā astoņdesmit miljardus dolāru, lai uzturētu Tito garu un nepielaistu krievus pie Adrijas jūras.

   Uzdosim sev jautājumu: vai valsti, kas savā teritorijā cīnās ar vissmagākajām etniskajām un ētiskajām problēmām, var laist citu valstu teritorijā tiesātāja vai miera eņģeļa lomā? Neomulība pieaug vēl vairāk, izlasot Krievijas Ārlietu ministrijas neseno paziņojumu, kurā apgalvots, ka Krievija nedrīkst krievu nacionālo grupu jautājumus kaimiņvalstīs risināt tikai ar diplomātiskiem līdzekļiem. Es runāju par tām nacionālām grupām, kas savās pašreizējajās dzīvesvietās ieradās galvenokārt okupācijas armijas sastāvdaļā vai arī bija saistītas ar tām un iekārtojās Igaunijā, bet vietējos pastāvīgos iedzīvotājus masveidā izsūtīja uz Sibīriju.

   No Maskavas nākusī ziņa spiež secināt: vajadzības gadījumā Maskava patiesi var pielietot arī citus līdzekļus. Kādus? Visrūgtākos, tos jauno laiku vēsturē igauņi un citas mazās tautas jau ir izjutušas uz savas ādas.

   Mūs satrauc iracionalitāte, kas pēdējā laikā pārņem Krievijas ārpolitisko un Krievijas politisko domu. Savulaik Solžeņicins aicināja krievus atkāpties no impērijas un koncentrēties pašiem uz savām problēmām. Viņš lietoja jēdzienu „pašierobežošanās” un ieteica krieviem pašiem savās mājās risināt ne tikai Krievijas ekonomiskās un sociālās, bet arī garīgās problēmas. Ignorējot sava lielā tautieša postulātu, Krievijas vadošie politiķi pēkšņi atkal runā par Krievijas īpašo lomu un miera garanta pienākumiem bijušās Padomju Savienības teritorijā. Viens no prezidenta Jeļcina tuvākajiem padomniekiem Dr. Karaganovs nesen šķietami atturīgā formā, taču nepārprotami piešķīra Krievijai bijušās Padomju impērijas robežās pirmo lomu starp līdzīgiem – primus inter pares. Tas atgādina Džordža Orvela padomju komunisma ideologiem veltītu teicienu: „Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, taču daži ir vienlīdzīgāki par citiem!”

   Kāpēc jaunā, postkomunistiskā Krievija, kas apgalvo, ka ir noslēgusi rēķinus ar PSRS briesmīgajām tradīcijām, stūrgalvīgi atsakās atzīt, ka pret Latvijas, Lietuvas un Igaunijas gribu un pašnoteikšanās tiesībām 1940. gadā un no jauna 1944. gadā iekaroja un anektēja igauņus, latviešus un lietuviešus? Ka piecus gadu desmitus tā nežēlīgi pārkrievoja un sovjetizēja mazos kaimiņus, novedot nācijas gandrīz līdz nāves robežai? Šodien Krievijas ārlietu ministra vietnieks Krilovs atbildot uz Baltijas valstu pieprasījumu, oficiāli paziņoja, ka Igaunija, Latvija un Lietuva 1940. gadā esot brīvprātīgi iestājušās Padomju Savienībā. Vēl tikai pietrūkst, lai desmitiem tūkstošu igauņu – to skaitā mani vecāki un es pats – būtu lūguši brīvprātīgi izsūtīt sevi uz Sibīriju!?

   Dāmas un kungi, kā lai to saprot mans prāts un gars? Šis paziņojums lielākā vai mazākā mērā izstrāvo iracionālismu, kas nožēlojamā kārtā padara Krievijas politiku neprognozējamu. Diemžēl demokrātiskajos Rietumos pastāv vēl nožēlojamāka tendence – ērtības labad demokrātiskajos Rietumos Krievijas paziņojumu dēvē par reālpolitisku. Šo pozīciju apzīmē ar vārdu appeasement. Šī pozīcija jeb nostāja, pretēji jūsu labajai gribai, atbalsta imperiālistiskos spēkus Krievijā. Imperiālistiskie spēki tic, ka viņi savas valsts un tautas smagās problēmas var atrisināt ar ekspansiju un draudēšanu saviem kaimiņiem. Tiem, kuri vēlas Krievijas valstij un krievu tautai no sirds palīdzēt, ir konsekventi jāpārliecina Krievijas vadība, ka imperiālistisko ekspansiju laiks ir pagājis. Kas nevēlas to saprast, tas atbalsta demokrātijas pretiniekus Krievijā un citās postkomunisma valstīs.

   Dāmas un kungi, es jau apgalvoju, ka Igaunija atrodas ļoti tuvu Vācijai un Hamburgai. Rietumu un pirmkārt Vācijas politika stāv liktenīgās krustcelēs: vai samierināsies ar Austrumos spēkus uzkrājošo lielvalsts imperiālismu, vai to finansēs, un pat kādu laiku gūs no tā labumu? Tā, cienījamie klausītāji, būtu politika, kas nesniedzas tālāk par personīgā zupas šķīvja malu. Vai arī mums pietiks gribas atbalstīt demokrātijas, brīvības, atbildības un miera vērtības no Baltijas jūras līdz Klusajam okeānam izstieptajā neizmērojamajā platībā? Ja mēs vēlamies pēdējo, tad demokrātiskajiem Rietumiem būtu jāsāk nodrošināt no Vācijas robežas uz austrumiem esošo vidējo un mazāko valstu stabilitāti. Es domāju Centrālo Eiropu, kas sākas no Baltijas jūras krastā esošās Igaunijas robežpilsētas Narvas un sniedzas līdz Adrijas un Melnajai jūrai, ietverot Ukrainu.

   Ja mums izdosies šīs valstis sajost ar demokrātisko pasauli, tad tās veidos ietekmīgu pretspēku Krievijai. Mēs varētu būt, mums jābūt cieši integrētiem Rietumos. Attieksmei jābūt nepārprotamai, mēs nedrīkstam palikt neitrālā josla, mēs varētu būt tilts starp Rietumiem un Austrumiem un palīdzēt demokrātiskajiem spēkiem Krievijā. Mēs varam būt starpnieki starp Rietumiem un Austrumiem demokrātijas, tirgus ekonomikas, īpašumtiesību pieredzes un, nebūt ne pēdējā vietā, tiesiskas valsts jautājumos.

   Taču, ja Centrālās Eiropas valstu josla, tostarp arī Igaunija, tiks pamesta likteņa varā un neaizsargāta pret Maskavas patvaļu un iespējamo imperiālistisko noskaņojumu, cena par šādu politisko izvēli pieaugs tik mežonīgi, ka Eiropa vairs nebūs spējīga to samaksāt.

   Dāmas un kungi, es jums stāstīju par mūsu vissmagākajām rūpēm. Baltija patiesi ir Eiropas politikas pārbaudes akmens. Taču, ja jums pietiks gribas novērst mūsu rūpju iemeslus, tad pretī spoguļosies daudzsološa un mierīga nākotnes ainava. Par labu tai minēšu dažus pārliecinošus argumentus. Acīmredzamas ir Igaunijas, Ziemeļrietumu Krievijas un vesela Baltijas jūras un Ziemeļjūras reģiona kopējās intereses. Pirmais ir dabas gāzes vads, kas nogādātu Norvēģijas enerģiju cauri brīvajām Baltijas valstīm tieši uz šejieni Eiropas sirdi, uz Hamburgu. Otrā ir – Via Baltica – moderna maģistrāle, kas stiepjas no Pēterburgas caur Igauniju, Latviju un Lietuvu uz Berlīni un vēl tālāk. Trešie ir brīvās tirdzniecības rajoni un jaunas darbības jomas, jaunas iniciatīvas. Tāpat kā senos laikos Tallina kļūtu par draudzīgu starpnieci starp Hamburgu un Hanzas pilsētām no vienas puses un Novgorodu un Krievijas teritorijām, no otras puses. Šāda Hanzas stila sadarbība ir mūsu dzimtās Baltijas jūras un tās kaimiņienes Ziemeļjūras valstu dabīga attīstības perspektīva.

   Dāmas un kungi, Igaunijas Republika pieder šī reģiona visstabilākajām valstīm gan ar savu iekšpolitiku un ekonomisko politiku, gan arī sociāli. Igaunijas Republika apliecina jums solidaritāti un draudzību un gatavību sadarboties.

   Mēs cenšamies saprast jūsu situāciju. Ceru, ka arī jūs mēģināsiet saprast mūsu situāciju. Igaunija ir un paliks sev uzticīga, Igaunija ir un paliks demokrātiska un neatkarīga valsts, un tas atbilst Eiropas interesēm, tātad arī Vācijas interesēm, tātad arī Hanzas pilsētas Hamburgas interesēm.

   * Runa vēsturiskajās (kopš 1356. gada) Matthiae-Mahl vakariņās Hamburgā, Vācijā (1994.25.II), publicēta grāmatā Lenarts Meri: Politiskais testaments (Rīgā: Lauku Avīze, 2009, redaktore Ēva Mārtuža), kur ievietotas valstsvīra Meri (Lennart Meri), rakstnieka un humānista intervijas un runas, dēla Marta Meri sakārtotas.

   Otto Ozols

   BALTIEŠIEM BIJA SAVS ČĒRČILA MĒROGA VALSTSVĪRS

   Nesen pārlasīju izcilā Igaunijas prezidenta Lennarta Meri grāmatu latviešu valodā Lenarts Meri. Politiskais testaments. Viena runa, teikta 1994. gadā, aizķēra skatienu īpaši − redaktors pirms tās iekavās bija atzīmējis, ka šīs runas laikā no zāles demonstratīvi izgāja jaunais ierēdnis Vladimirs Putins. Kas tas bija, kas Igaunijas prezidenta runā tik ļoti nepatika tolaik vēl nevienam nepazīstamajam Putinam? Lasot runu top skaidrs − Igaunijai, patiesībā visiem baltiešiem toreiz bija patiešām izcils valstsvīrs, kurš nemaldīgi paredzēja nākotnes iespējas un draudus. Meri šai runā pasaka tieši to, ko mēs tik skaudri piedzīvojam šodien. Katrs vārds atbilst precīzi 2015. gada situācijai.

   Politiķi dalās divās daļās – ir tādi, kuri skrien pakaļ vēsturei un osta „pareizo” vēja virzienu un ir arī tādi kā Lennarts Meri, kuri paši nosaka vēja virzienu un veido vēsturi. Ļoti lielā mērā tieši viņa drosmei, izlēmībai un asajam prātam varam pateikties, ka Baltijas valstīm izdevās veiksmīgi izsprukt no brūkošās PSRS drupām. 1991. gada janvārī, kad latvieši un lietuvieši stāvējā barikādēs, Lennarts Meri Tallinā slepus tikās ar toreizējo Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu. Abi vienojās − ja PSRS brūk, tad Igaunija atzīst neatkarīgo Krieviju, bet Krievija − Igauniju. Pāris mēnešus vēlāk, 1991. gada augusta puča brīdī, tieši tā arī notika − Igaunija bija pirmā valsts pasaulē, kas atzina neatkarīgo Krieviju, bet Krievija ar Jeļcinu priekšgalā bija pirmā valsts, kas atzina Igaunijas un pārējo Baltijas valstu atjaunoto neatkarību. Bet Meri, protams, saprata, ka ar to nepietiks, viņš paņēma aiz rokas Latvijas un Lietuvas ārlietu ministrus un pa galvu, pa kaklu aiznesās uz mazo Islandi, kur Meri personīgais draugs, islandiešu ārlietu ministrs Hanibalsons jau bija gatavs parakstīt Baltijas valstu oficiālo neatkarības atzīšanu. Lielā mērā pateicoties šai drosmīgai un tālredzīgai rīcībai, starptautiskā diplomātija bija nolikta notikuša fakta priekšā − Baltijas valstis bija atguvušas neatkarību.

   Meri saprata, ka nākotne blakus Krievijai nekad nebūs droša, tādēļ visus deviņdesmitos gadus nelaida garām nevienu iespēju uzsvērt, ka Baltijas valstis ir jāuzņem Eiropas Savienībā un NATO. Neskaitāmās, ļoti iespaidīgās, spoža rakstnieka talanta caurstrāvotās runās šī tēma bija galvenais motīvs. Šodien mēs varam būt pateicīgi, ka, lielā mērā tieši Meri neatlaidīgo pūliņu rezultātā, pār mums ir NATO vairogs, kas neļauj Putina „zaļajiem vīriņiem” atkal saplosīt mūsu brīvību kā tas notiek Ukrainā.

8. 

   Miervaldis

   2015. gada 13. February

   No visiem trim augšā pieminētajiem, tieši Pabriks ir pelnijis lodi pierē.