Papildināts !

14 responses to “Kliķes kārtējais noziegums(D. Rūtenbergs)”

1. 

   A.Gedroics

   2015. gada 24. January

   Un kad tev pašam tiesa?
   .
   .
   Admins
   Tu jau mani arī gribēji tiesāt, tāpat kā sarkanā krievžīdu kliķe… .
   Domāju, ka atceries manu solījumu ?!
   Es, kā jau reiz tev sacīju, savus solījumus pildu… .
   ===========
   Kas attiecas uz tavu jautājumu: Es un man līdzīgie būs tie, kuri tiesās.
   Un tas notiks drīz, kad tavs un Gardas idols Putins tiks pakārts pie Kremļa sienas.

2. 

   Miervaldis

   2015. gada 24. January

   Jā, Rūtenbergs patiešām ir ugunskrusta karavīrs, bet viņa apsūdzētāji – gļēvi kremļa reptiļi.

3. 

   F O X

   2015. gada 24. January

   Visi šie tavi raksti ir nulle uz puļķa ja paskatās , kas notiek Ukrainā. Vai tiešām mēs piedzīvosim karu? Tev jau labi! Noslēpies aiz vācu mātes brunčiem. Zini, paliek gaužām neinteresanti, visos rakstos viens un tas pats. Tagad pirmajā plānā izvirzās notikumi Ukrainā, ne tas ko tu te skribelē. Tas vis var palikt gaužām neaktuāli, ja krievs sāks skatīties uz mūsu pusi. Nolaidies Grantiņ uz zames. Situācija šobrīd jau tā ir nokaitēta, lai pievērstos šiem taviem skribelējumiem…
   .
   .
   Admins
   Ja šeit rakstītais ir nulles vērts, tad kāpēc tik uzbāzīgi centies jau kuro reizi dabūt cauri savu komentāru ?
   Interesanti, ka pat elektronika jūt tavu ļaunumu, jo visi bija aizraidīti uz spama vietni, kurā es iegriežos daudz retāk.
   Ja TEV Rūtenberga liktenis ir nulle puļķa galā, tad tas nenozīmē, ka latviešiem tas nav svarīgi.
   Jā kāds slēpjas aiz brunčiem, tad tas esi tu, jo baidies runāt savā- vecāku dotajā vārdā.
   Tā ir nodevēja “pamatvērtība”- visu darīt tumsas un anonimitātes aizsegā.
   Nav jābūt lielam psihologam, lai izlasot tavu “komentāru”, to saprastu.
   Komentārs arī norāda, ka es personīgi tevi esmu reiz pamatīgi apbižojis.
   Bet neuztraucies, mēs katrs saņemsim to, kas mūs sagaida mūsu pašu izvēlētajā dzīves gājuma ceļa galā.
   Kādam šī ceļa galā būs rožu dārzs, bet kādam piķa melna tumsa ar savas Esības zaudējumu.
   Protams, ka arī es varu kļūdīties un arī esmu kļūdījies, bet vienmēr visu esmu darījis atklāti savā vārda un esmu bijis gatavs par visu atbildēt.
   Nekad neesmu centies slēpties aiz citu muguras, bet pie pirmās iespējas aizlikt savējo priekšā vārgākajam.
   Neraksti vairāk savas naida žļurgas šajā vietnē, tās netiks apstiprinātas.
   Ej pie sev līdzīgajiem… .

4. 

   atbilde

   2015. gada 25. January

   Tu grantiņ(ar mazo burtu) ar saviem rakstiem esi nepatiesi apsūdzējis visu manu dzimtu.Par to tev nāksies atbildēt,nešaubies!
   .
   .
   Admins
   Runā vārdā, kādu tev māte ir piešķīrusi(kaunies arī no sava jaunā, ko tikko nomainīji?).
   Ar kādu burtu tu raksti manu uzvārdu ir tava problēma.
   Pastāsti visiem lasītājiem(tādu nav maz) par saviem kreņķiem un nevainīgo dzimtu.
   Es esmu par to, ka nevainīgus nedrīkst apvainot.
   Starp citu: apsūdzēt un notiesāt ir dažadi jēdzieni.
   Tev ir visas tiesības sevi un savu dzimtu attaisnot.
   Ar draudiem pie manis nekas nav panākams.

5. 

   i>>>atbilde

   2015. gada 25. January

   Vai jūsu dzimtā visi ir ebreji,vai katrs otrais…….

6. 

   raksts

   2015. gada 25. January

   http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/50032/ulmanis-un-berzins-kopigi-ardija-sadzives-pakalpojumu-sistemu

   Ulmanis un Bērziņš kopīgi ārdīja sadzīves pakalpojumu sistēmu

   Eksprezidenta Gunta Ulmaņa un jaunievēlētā prezidenta Andra Bērziņa dzīves un darba gaitas ir cieši savijušās jau kopš padomju laikiem, strādājot LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā.
   Eksprezidents Guntis Ulmanis un jaunievēlētais prezidents Andris Bērziņš kādreiz bija padomju funkcionāri LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā, kuri roku rokā šo ministriju likvidēja, lai tās pārraudzībā esošos uzņēmumus varētu nodot „saimnieciskajam aprēķinam”.
   Ulmanis un Bērziņš – vienā laivā
   Iespējams, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem – pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās – viņiem abiem bija blakus kabineti Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Sadzīves pakalpojumu ministrijā. Strādājot par ministrijas funkcionāriem, Ulmanis ar Bērziņu mainījās vietām – tad Ulmanis bija Bērziņa priekšnieks, tad atkal Bērziņš vadīja Ulmaņa darbību. Tā vismaz var spriest pēc publiski pieejamām abu kungu biogrāfijām, dokumentiem un atmiņu stāstījumiem, kuri gan par šo laiku ir diezgan skopi.

   Ņemot vērā šos faktus visnotaļ dīvains šķiet fakts, kāpēc Ulmanis nule kā notikušajās Valsts prezidenta vēlēšanās tik kaismīgi aizstāvēja Zatleru, nevis savu kādreizējo gan padoto, gan priekšnieku – Bērziņu. Varbūt viņi savulaik kaut ko nav sadalījuši? Bet, iespējams, Ulmanim kremta tas, ka Bērziņš vienā mirklī pārvērtās no padotā par priekšnieku. Taču tās ir tikai versijas…

   Padomju funkcionāru karjera beidzas ar „saimniecisko aprēķinu”
   Zīmīgi, ka abi kungi karjeru Sadzīves pakalpojumu ministrijā noslēdza ar šīs ministrijas likvidēšanu. 1989. gadā ministriju likvidēja, domājams, tāpēc, ka padomju funkcionāri apjēdza, ka toreiz valdošā centralizētā padomju ekonomiskā sistēma iet uz grunti un bija nepieciešamas saimnieciskas reformas. Tomēr viņi no savām rokām negribēja izlaist sociālistisko īpašumu un nolēma likvidēt to sistēmu, kuru varēja „prihvatizēt”.

   Tieši sadzīves pakalpojumu uzņēmumi bija vispateicīgākā augsne „prihvatizācijas shēmām”. 1988. gada 27. decembrī LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu „Par Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmas uzņēmumu (apvienību) un organizāciju pāreju uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos”, kas faktiski nozīmēja ministrijas likvidēšanu, jo tai jau vairs nebija ko vadīt.

   Sadzīves pakalpojumu kombinātu shēma
   Tolaik dibinājās pirmie „perestroikas” kooperatīvi. Pārsvarā tos veidoja uz sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un sadzīves pakalpojumu bāzes.

   Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā zem sadzīves pakalpojumu „jumta” – Sadzīves pakalpojumu ministrijas un tā dēvētajiem sadzīves pakalpojumu kombinātiem – „pabāza” tos uzņēmumus, kurus tā īsti neizdevās nacionalizēt, bet atstāt privātīpašumā nedrīkstēja. – kurpnieku un šuvēju darbnīcas, pirtis, veļas mazgātavas, galdniecības, sadzīves tehnikas remontdarbnīcas un tamlīdzīgi.

   Savukārt visvieglāk ir denacionalizēt to, ko totalitārajai sistēmai vairāku gadu desmitus nav izdevies „veiksmīgi” nacionalizēt. Tā nu padomju funkcionāri ķērās pie sadzīves pakalpojumu uzņēmumu daļējas privatizācijas, to atļaujot tikai šauram personu lokam – to priekšniekiem vai darbiniekiem. Vai no šī „prihvatizācijas pīrāga” kaut kas tika arī Ulmanim un Bērziņam, nav zināms, bet viņi katrā ziņā bija atbildīgi par nozari, uz kuras vēlāk radās simtiem padomjlaika kooperatīvu, bet pēc tam – atjaunotās Latvijas – laikā jau privātuzņēmumu.

   Vispirms Ulmanis priekšnieks Bērziņam, pēc tam – otrādi
   Gan Ulmanis, gan Bērziņš savu karjeru sadzīves pakalpojumu sistēmā uzsāka praktiski vienlaicīgi. Ulmanis 1971. gadā sāka strādāt Rīgas rajonā, kļūdams par Rīgas rajona Sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru, bet vēlāk pārejot strādāt uz Sadzīves pakalpojumu ministriju.

   Bērziņš savu karjeru sāka kā televizoru remontmeistara ražošanas apvienībā „Elektrons”, vēlāk kļūdams par „Elektrona” priekšnieku. 1988. gadā viņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku.

   No sākuma viņu ceļi nekrustojās, bet pagājušā gada astoņdesmito gadu vidū viņi strādāja amatos, kuri bija savstarpēji saistīti.

   Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Pēteris Lauva atceras, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Ulmanis ministrijā vadīja pārvaldi, kas koordinēja vairāk nekā divpadsmit tautsaimniecības nozares (frizētavas, sadzīves elektronikas iekārtu darbnīcas, fotodarbnīcas, austuves, dzijas vērptuves, mēbeļu darbnīcas, veļas mazgātavas, ķīmiskās tīrītavas, komunālās pirtis, zāģētavas, lauksaimnieciska rakstura pakalpojumus privāto dārziņu īpašniekiem, remonta un celtniecības darbu brigādes utt.).”

   Viņš atceras, ka tolaik ar Ulmani „sadarbojās tehnologi, atsevišķu ražotņu vadītāji.” Šāds atsevišķas ražotnes vadītājs bija arī Bērziņš, kurš vadīja sadzīves tehnikas remonta uzņēmumu „Elektrons”.

   Taču 1988. gadā Bērziņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku un līdz ar to par pakāpi augstākā amatā nekā Ulmanis. Katrā ziņā ministra nodaļas vadītāja postenis ir zemāks nekā ministra vietnieka amats.

   Tomēr abi kūrēja procesu, kura mērķis bija sekmīga Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidēšanas un tās pārraudzībā esošo uzņēmumu nodošana „saimnieciskajām aprēķinam” un tai sekojošajai privatizācijai.

   Vēl daudzi padomjlaiku piedzīvojošie atceras laiku, kad televizoru remontētāju, frizieru, pirtnieku un kurpnieku priekšnieki bija vieni no cienījamākajiem cilvēkiem, pie kuriem vajadzēja „piesmērēties”, ja gribēja kaut cik ciešami dzīvot.

   Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidācijas sekas
   kādreizējais Latvijas Valsts Universitātes prorektors un vēlāk Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Pēteris Lauva par ministrijas likvidāciju raksta:

   „Republikas valdība bez jebkādas politiskas un tautsaimnieciskas vajadzības 1989. gadā noārdīja Sadzīves pakalpojumu ministriju un visu tās sistēmu. Pamatlīdzekļi kopā ar apgrozāmajiem līdzekļiem un cilvēkiem otro reizi pusgadsimta ietvaros atkal tika nacionalizēti un nodoti valdījumā rajonu un pilsētu pašpārvaldēm, lai tos pa trešam lāgam denacionalizētu un privatizētu.

   Zaudētāji šajā bezjēdzīgajā spēlē bija tie paši tūkstoši Latvijas skroderu, galdnieku, kurpnieku, frizieru, elektriskās aparatūras un sadzīves tehnikas remontētāju, montieru, vilnas kārsēju, adītāju, veļas mazgātāju, pirts pirtnieku, šoferu, traktoristu, malkas zāģētāju un skaldītāju, ķīmisko tīrītavu operatoru, audēju, ar kuru darba rezultātiem un viņiem pašiem vardarbīgi izrīkojās jaunā un ne sevišķi tālredzīgā Latvijas Republikas valdība, piesedzoties ar Latvijas Republikas atjaunošanas procesu, tāpat kā pirms piecdesmit gadiem ar šo cilvēku tēviem un mātēm izrīkojās padomju lielinieku melīgā un noziedzīgā okupācijas vara, kas gan uzradās Latvijas Republikas okupācijas rezultātā.”

   Elmārs Barkāns/ Foto: Evija Trifanova, Edijs Pālens/ LETA

7. 

   Давайте соберем 200 000 подписей

   2015. gada 26. January

   https://secure.avaaz.org/ru/petition/Generalnaya_Assambleya_OON_Trebuem_vyvoda_Rossii_iz_Soveta_Bezopasnosti_OON/?ssCWhhb

   Генеральная Ассамблея ООН: Требуем вывода России из Совета Безопасности ООН.

   Почему это важно
   Мы, цивилизованные люди мира, ТРЕБУЕМ:
   -Вывода России из Совета Безопасности ООН
   -Лишения России права “вето”
   -Признания России государством спонсирующим международный терроризм

   Необходимо прекратить агрессивную политику России к её соседям, которая дестабилизирует мир во всём мире!

8. 

   teicējs

   2015. gada 26. January

   Šobrīd ārpus Latvijas dzīvo aptuveni 350 tūkstoši Latvijas valstspiederīgo, turklāt 200 tūkstoši cilvēku aizbraukuši pēdējo desmit gadu laikā. Vairāki pētnieki veikuši unikālu aptauju par latviešu dzīvi ārzemēs, kas liecina, ka ekonomisku apsvērumu dēļ valsti pamet divas trešdaļas emigrējušo. Pētniekus pārsteidzis tas, cik ļoti apmierināti emigranti ir ar savu dzīvi ārzemēs. Vislielākā daļa aptaujā atzinās, ka nevar salīdzināt attieksmi pret cilvēkiem ārzemēs un Latvijā. Latvijā pie varas esošie latviešu tautas apzadzēji (viņu bildes ir redzamas augstāk) kaunina latviešus, ka latviešiem nav darba tikums pa utīm mazgāt podus pēc “jaunkungiem un viņu bērniņiem”. Savukārt ārvalstīs darba devēji slavina latviešus par darba tikumu, čaklumu, godīgumu un kārtīgumu. Tātad normālā valstī bez šiem komunistiskajiem garīgiem kropļiem godmaņiem, borovkoviem, bērziņiem, kalnmeieriem, maizīšiem, mežvietiem, kozlovskiem un bičkočiem latvieši normāli var strādāt, atpūsties un attīstīties.

9. 

   runāsim!

   2015. gada 26. January

   Gadu mijā klusi nomainīts Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas šefs Rihards Bunka (arī Latvijas Juristu biedrības biedrs, Latvijas Juristu apvienības valdes priekšsēdētājs, Ivara Godmaņa cilvēka Andra Bunkas dēls).

   http://pietiek.com/raksti/gadu_mija_klusi_nomainits_rigas_centralcietuma_drosibas_dalas_sefs

   Par vairāku cilvēku mistiskām “pašnāvībām” un citām dīvainībām Riharda Bunkas laikā ir klusums.

   http://www.pietiek.com/raksti/atkal_satraucosas_zinas_par_notiekoso_rigas_centralcietuma

   Varbūt tagad nebūs klusums par to, kas darījās vēl Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas šefa Riharda Bunkas laikā?

   http://www.tvnet.lv/zinas/kriminalzinas/545001-slepeni_cietuma_dokumenti_nonak_pie_ieslodzitajiem_sakta_izmeklesana

   Slepeni cietuma dokumenti nonāk pie ieslodzītajiem. Sākta izmeklēšana

   Pagājušā gada vasarā Centrālcietuma ieslodzīto rokās nonākusi ierobežotas pieejamības informācija par citiem ieslodzītajiem. Šie dokumenti satur informāciju par notiesāto, piemēram, pēc kādiem pantiem viņš ir tiesāts, kādas viņam ir sodāmības. Tas nozīmē, ka ieslodzīto vidē ir pieejama informācija, vai kāda no personām, kuru dati nokļuvuši ieslodzīto rokās, nav ziņojusi par citiem noziedzīgiem nodarījumiem, svētdien ziņoja TV3 raidījums «Nekā personīga».
   Dokumentos nosaukti notiesātā tuvinieki, viņu dzīvesvietu adreses un psihologu sagatavoti notiesāto raksturojumi. Tas ir ļoti rupjš personas datu aizsardzības noteikumu pārkāpums. Šādu ziņu nonākšana atklātībā ieslodzītajiem dzīvi cietumā var padarīt neciešamu.

   Rīgas Centrālcietumā pagājušā gada vasarā ieslodzīto rokās nonāca slepeni cietuma dokumenti. Tie ļauj uzzināt, kurš no biedriem ir sadarbojies ar policiju, bet kurš tiesāts par dzimumnoziegumiem. Šādai informācijai žoga otrā pusē ir milzīga vērtība.

   Saini ar 59 personu sodu izpildes un resocializācijas plāniem savā mantu skapītī atrada par smagiem noziegumiem notiesātais Valters Raumanis. Dokumenti satur cietuma ierēdņu apkopotās ziņas par notiesātajiem. Uzskaitītas sodāmības, aprakstīta ģimene, raksturojumi, izklāstīts, kādi audzināšanas pasākumi piemēroti. No citiem ieslodzītajiem Raumanis savu atradumu paturēja noslēpumā. Uzrakstīja iesniegumu prokuratūrai, bet pašus materiālus pēc trīs nedēļām nodeva izmeklētājiem.

   VALTERS RAUMANIS.

   Kā, tavuprāt, šie materiāli nonāca tavās mantās?

   Esmu paskaidrojis jau izmeklētājiem, es nezinu, kas vai kurš šos materiālus ievietoja manās personīgajās mantās. Līdz ar to es varu tikai spekulēt, kurš un kādu motīvu vadīts to varēja izdarīt.

   Tā viņi arī stāvēja manējā skapī, es viņus tur praktiski arī neaiztiku. Telpa ir ļoti ierobežota, ļoti daudz ieslodzīto, un es nevēlējos, lai visi sāk skatīties tos dokumentus. Tur ir sensitīva informācija iekšā par notiesātajiem. Negribēju izraisīt kaut kādas nesaskaņas, konfliktus notiesāto vidū.

   Kas notiktu, ja tie materiāli būtu nonākuši pie citiem ieslodzītajiem?

   Nu, teiksim, varētu gadīties, ka kādam ir piemērots 60. pants, kurš ir ziņojis par tādu pašu vai smagāku noziedzīgu nodarījumu, ko viņš ir izdarījis. Protams, ja kāds notiesātais ir sniedzis informāciju par citiem, viņš, protams, nevēlas, lai šī informācija tiktu afišēta, arī tiesas sēdes šādos gadījumos ir bijušas slēgtas, savukārt kartiņās tas ir norādīts, šie panti. Būtu, maigi izsakoties, nepatikšanas attiecīgajiem notiesātajiem. Kā arī tur bija notiesātie, kas bija tiesāti par pedofiliju.

   Vienu no mapītēm Raumanis tomēr nodevis personai, par kuru tā sagatavota. Arī šis ieslodzītais izmeklētājiem lūdzis izvērtēt, vai nav pamats sākt kriminālprocesu pret cietuma amatpersonām, un par pārkāpumu informējis Tiesībsargu. Īsi pēc tam viņš no īpašās Centrālcietuma nodaļas, kur sodu izcieš bijušās amatpersonas vai amatpersonu radinieki, pārcelts uz Jēkabpils cietumu. Formālais iemesls pārcelšanai bijis kāds piecus mēnešus vecs notikums.

   MĀRTIŅŠ.

   Mani izvēlējās pārsūtīt uz citu ieslodzījuma vietu. Iespējams, viņi vēlējās panākt to, ka sākšu viņiem rakstīt, lūgt pārsūtīt kaut kur citur. Pretī protams, man vajadzētu atteikties no savām sūdzībām, pieteikumiem, jebkādām pretenzijām.

10. 

    Māris M.

    2015. gada 26. January

    “Dainis nelūdz piedošanu, tāpēc vēlos lai atbild pēc pilnas programmas!” tā “cietušais” saka par #Rūtenbergs tiesas procesā

    https://www.draugiem.lv/ibrante/

11. 

    2015

    2015. gada 27. January

    „Republikas valdība bez jebkādas politiskas un tautsaimnieciskas vajadzības 1989. gadā noārdīja Sadzīves pakalpojumu ministriju un visu tās sistēmu. Pamatlīdzekļi kopā ar apgrozāmajiem līdzekļiem un cilvēkiem otro reizi pusgadsimta ietvaros atkal tika nacionalizēti un nodoti valdījumā rajonu un pilsētu pašpārvaldēm, lai tos pa trešam lāgam denacionalizētu un privatizētu.”

    —————————-

    Latvijas PSR Ministru Padomi pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā vadīja PSKP nomenklatūras karjerists, bijušais Latvijas PSR Komjaunatnes komitejas 1.sekretārs Vilnis Edvīns Bresis un vēlāk no Austrijas izraidītais PSRS spiegs Ivars Godmanis.
    Pēc 1940.gada latviešu tauta tika represēta un apzagta regulāri. Vilnis Edvīns Bresis, Ivars Godmanis, Andris Bērziņš, Guntis Ulmanis priHvatizēja to, ko Sadzīves kombinātā un cilvēki ar savu čaklo darbu ražojot bija iekrājuši Padomju okupācijas gados. Ar to viņiem bija par maz, jo izveidojās arī tā saucamie Breša zemnieki – kolhozu sarkanie baroni, kuri sagrāba laukos viņiem nepiederošos zemes īpašumus. Pašlaik ebreji pieprasa atdot viņiem īpašumus Latvijā, bet nerunā nevienu vārdiņu par to, ka ļoti daudziem Latvijas pavalsniekiem nav reāli atdoti atpakaļ Padomju okupācijas gados nacionalizētie īpašumi. Vēl vairāk, Latgales apgabala prokuratūru vada Rēzeknes rajona Komunistiskās partijas 1.sekretāra Bogdanova mazdēls Sorokins, kurš Latgalē pieļāvis daudz noziegumu pat viselementārākās lietās jautājumos par zemes īpašumu atjaunošanu represētajiem. Viņi radījuši situāciju, lai represētie vecīši apmirtu, bet paši var arī mūsdienās sagrābt viņu īpašumus. Vai kāds ir saskaitījis, cik zemes grāmatas bija Latvijas brīvvalsts laikā un cik no šīm zemes grāmatām ir atjaunotas pēc 1990.gada? Ja nav atjaunotas zemes grāmatas, vai var runāt par okupācijas seku likvidēšanu Latvijā un tiesiskuma atjaunošanu? Cik sūdzības ir noslēptas varturu galda atvilknēsd? Visus šos gadus publiski redzamas Ivara Godmaņa, Aivara Borovkova, Jāņa Maizīša, Ivara Bičkoviča un citas sejas. Tie arī ir tie, kas atbildīgi par genocīdu pret latviešu tautu. Šim noziegumam noilguma nav. Lai Dievs palīdz latviešu tautai Ivaru Godmani, Aivaru Borovkovu, Jāni Maizīti, Ēriku Kalnmeieru, Andri Guļānu, Normundu Mežvietu, Jāni Reiniku, Rihardu Kozlovski, Andri Bērziņu aizraidīt peklē, atjaunojot tiesiskumu Latvijā!

12. 

    Eduards Lunis

    2015. gada 27. January

    —‘Sodien biju LATVIJAS CILVEKTIESIBU KOMISIJA’. nezin’aju , ka t’ada atrodas Dzirnavu 102 A Pie’nem’sanas laiks no 13- 19 Iest’ade k’a jau visas Latvij’a- nek’adas j’egas ! VIENI’GAIS KO PAN’ACU -ATZINA, KA PARTIJAS PIE VARAS IR NEATBILSTO’SI SATVERSMEI ! T’ATAD NELIKUM’IGA MUMS IR T’A VARA!?

13. 

    pietiek.com

    2015. gada 28. January

    Lato Lapsa: Kas iekšā prezidenta izstrādājumam

    Lato Lapsa, pietiek.com
    “Pietiek” | 28. janvāris 2015

    Mūsu valsts prezidenta krēslā iesēdinātais cilvēks, ņergājoties ap došanos/nedošanos uz Maskavu svinēt 9. maija svētkus, pirms sava “vēsturiskā lēmuma” bija paziņojis, ka “man tas lēmums ir bijis visu mūžu iekšā”. Vai tiešām viņš domā, ka cilvēku atmiņa ir tik īsa? Es domāju, ir īstais laiks šim nelielajam fragmentam no grāmatas “Latvietis parastais” – par to, kas tad patiesībā ir iekšā mūsu prezidenta izstrādājumam.

    1988. gads Latvijā atnāk ar Atmodas vēsmām, kuras var nepamanīt tikai aklais un kurlais. 1. un 2. jūnijā notiek Radošo savienību plēnums, kas atklāj to, ko vairums Latvijas iedzīvotāju jau zina un sajūt tāpat, – padomju režīms te nekad nav bijis īpaši gaidīts viesis, un sirds dziļumos mēs kārojam brīvību. Īpaši iespaidīga ir plēnumā izskanējusī Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš skaidri un gaiši paziņo, ka 1940. gadā Latvija tikusi okupēta.

    Divas nedēļas vēlāk pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē demonstrācijas laikā grupas “Helsinki-86” biedrs Konstantīns Pupurs no Brīvības pieminekļa līdz pat Brāļu kapiem, aiznes tobrīd vēl aizliegto sarkanbaltsarkano karogu. Bet vēl pēc divām nedēļām toreizējais republikāniskās ražošanas apvienības “Elektrons” Valmieras uzņēmuma direktors, PSKP biedrs kopš 1985. gada marta (partijas biļetes numurs 21422863), četrdesmit trīs gadus vecais Berziņš Andris Voļdemarovič ķeras pie papīra, pildspalvas un krievu valodas zināšanām, lai rakstītu autobiogrāfiju, kas nepieciešama, lai arī Latvijas kompartijas Centrālkomiteja viņu apstiprinātu iecerētajā sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatā.

    Viss beidzas laimīgi – 1988. gada 23. decembrī ar Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja Viļņa Breša rīkojumu Nr. 421 Andris Bērziņš tiek iecelts par Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku. V. Bresis nekavējoties lūdz Latvijas Kompartijas Centrālajai komitejai apstiprināt Andri Bērziņu šajā amatā – un atļauju arī saņem. Turklāt arī turpmāk nekādu problēmu ar kompartijas vēlību mūsu grāmatas varonim nav: kad 1989. gada 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padome nolemj Mazsalacas 36. vēlēšanu apgabala deputātu, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku Andri Voldemāra d. Bērziņu ievēlēt par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, divas nedēļas vēlāk toreizējais Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis raksta kompartijas centrālkomitejai ieteikumu apstiprināt Andri Bērziņu šajā amatā – un tas arī tiek saņemts.

    Kad 2005. gadā Jānis Zemļickis, kurš pa to laiku no komunistu “nomenklaturščika” pārkvalificējies par Valmieras valsts ģimnāzijas direktoru, no Tautas partijas saraksta kandidē uz vietu pilsētas domē, viņš savu sekmīgo padomju karjeru, protams, nepiemin. Un arī Andris Bērziņš pēc tam šo faktu cenšas noklusēt, uz “Neatkarīgās Rīta Avīzes” jautājumu par būšanu kompartijas biedru rindās apgalvo, ka tas bijis “vienu īsu brīdi. Šķiet, tas bija 1986. gads”, savukārt, jau prezidenta postenī esot, uz “Rīgas Laika” jautājumu, kāpēc šis fakts nav uzrādīts nevienā viņa biogrāfijā, bez īpašiem aplinkiem atbild: “Tajos laikos, kad to vajadzēja uzrādīt, tas bija uzrādīts. [..] Es, teiksim, uzskatu arī šobrīd, ka tā kompartijas – vai, vienalga, padomju varas – kadru virzīšanas sistēma bija daudz objektīvāka, daudz saprotamāka un daudz reālāka nekā tas, kas notiek tagad. [..] Es tur neko sliktu neredzu.”

    Daudzus gadus vēlāk cits “nomenklaturščiks” – toreizējais LKP CK instruktors Aivars Lembergs savu izšķiršanos par labu neatkarīgai Latvijai raksturo ar vārdiem: “Tiem, kam bija lieli īpašumi un kas cerēja, ka tos varēs atgūt, bija vienkāršāk, bet man vajadzēja izšķirties, kurā pusē nostāties – par neatkarības iegūšanu vai PSRS saglabāšanu. Tie, kas tajā laikā dzīvē nebija izsitušies un kam nebija ko zaudēt, piemēram, laborantiem vai bundziniekiem, bija vienkāršāk. Nevienu negribu aizvainot, bet tāda bija situācija…”

    Andris Bērziņš 1988. gada vasarā tautas noskaņas vēl nemana un par Aivara Lemberga aprakstītu dramatisku izšķiršanos vēl nemaz nedomā – mūsu varonim ir cita dzīves filozofija, ko viņš daudzus gadus raksturos ar vārdiem: “Es cenšos atrast veidu, kā kopumā iet uz priekšu.” Un tā nu, cenšoties iet uz priekšu, padomju varas pusienaidnieka dēls 1988. gada 30. jūnijā raksta iesniegumu, kategoriski norobežojoties no sava “buržuāziskā brālēna” (kura ģimenes mājā mitinās viņa brālis ar ģimeni un slimā māsa) un gaidot kompartijas Centrālkomitejas atļauju tam, ko pats nosauc par “citu ceļu, ko iet. Un tas izrādījās pareizi”.

    Andra Bērziņa kompartijas nomenklatūras lietā var atrast vairākus astoņdesmito gadu otrajā pusē sniegtus raksturojumus. Lūk, kādu apcerējumu iesniegšanai Latvijas kompartijas Centrālkomitejā par mūsu varoni parakstījis viņa īslaicīgais tiešais priekšnieks, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministrs Jāzeps Tumovs-Beķis:

    “Parādījis sevi kā godprātīgu, izglītotu un prasmīgu organizatoru. Labi zina ražošanas specifiku. Velta lielu uzmanību uzņēmuma ražošanas bāzes paplašināšanai, jaunu, progresīvu pakalpojumu formu ieviešanai un paplašināšanai, iedzīvotāju apkalpošanas kvalitātei. Daudz spēku un enerģijas velta saimnieciskā mehānisma pārbūvei. Viņa vadībā uzņēmums 1985. gadā pirmais apvienībā pārgāja uz saimniecisko aprēķinu – visi strādājošie aptverti ar darba līguma formu – un sasnieguši labus rezultātus. [..] Uzņēmuma kolektīvs daudzkārt kļuvis par sociālistiskās sacensības uzvarētāju citu apvienības uzņēmumu vidū un apbalvots ar Ceļojošo Sarkano karogu.

    Biedru Bērziņu A.V. raksturo augsta darba mīlestība, pastāvīgi strādā pie savu politisko un tehnisko zināšanu paaugstināšanas. [..] Pastāvīgi pēta partijas un valdības dokumentus, pareizi saprot pārbūves procesus un sociālekonomiskās attīstības paātrinājumu un kā ekonomiskās izglītības sistēmas propagandists veic lielu politiski izglītojošo darbu kolektīvā. Savā darbā prasmīgi balstās uz partijas un arodbiedrības organizācijām, virzot kolektīva pūles uz plānu uzdevumu izpildīšanu un pārizpildīšanu. Pēc XI piecgades rezultātiem biedrs Bērziņš A.V. apbalvots ar Ordeni “Goda zīme”.

    b. Bērziņš A.V. pēc rakstura ir sabiedrisks, viegli kontaktējas, līdzsvarots, atsaucīgs, sākto lietu noved līdz beigām. Sadzīvē pieticīgs, audzina divus bērnus. Uzņēmumā un apvienībā viņam ir autoritāte. b. Bērziņam A.V. savā darbā vajag vairāk uzmanības pievērst darba pilnveidošanai ar kadru rezervi un ražošanas reklāmu.”

    Kaut kas līdzīgs par Andri Bērziņu apmēram tajā pašā laikā oficiāli sakāms un parakstāms arī Latvijas kompartijas Valmieras rajona komitejas I sekretāram Jānim Zemļickim (raksturojums apstiprināts LKP Valmieras rajona komitejas biroja sēdē 1988. gada 26.aprīlī, protokols Nr.7.):
    “Aizvadītajā darba periodā b. A.Bērziņš ir paradījis sevi kā kvalificētu, zinošu speciālistu, labu organizatoru un vadītāju ar augstām darba spējam un atbildības sajūtu, viņam piemīt lieliska spēja kontaktēties ar cilvēkiem, prasme pārliecināt. Labi pārzin ekonomikas un darba organizācijas problēmas. B. A. Bērziņš par labu darbu 1986. gadā apbalvots ar ordeni “Goda zīme”. b. A. Bērziņš ir politiski izglītots, morāli izturēts, gādīgs ģimenes tēvs.”

    Visbeidzot, apmēram to pašu raksta arī Latvijas Kompartijas CK organizatoriskā partijas un kadru darba nodaļas vadītājs Genādijs Loskutovs (nākamā Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Alekseja Loskutova tēvs) 1989. gada 12. jūnijā, pēc tam, kad pārrunas ar Andri Bērziņu veicis pats un arī “Latvijas Kompartijas CK otrais sekretārs b. Soboļevs V.P.”. Dokumentā ar grifu “dienesta lietošanai”, ar kuru Andris Bērziņš tiek apstiprināts par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, atzīts: “b. Bērziņš A.V. sevi ir rekomendējis kā prasmīgu organizatoru, godprātīgu, iniciatīvas bagātu un zinošu vadītāju. Piemīt attīstīta ekonomiskā domāšana, praktiskums, izpildīga disciplīna. Pret jebkuru jautājumu risināšanu izturas nopietni un pārdomāti. Pastāvīgi papildina savas zināšanas. Pareizi saprot pārbūves galvenos uzdevumus, cenšas iedziļināties problēmu būtībā.”

    Protams, visos raksturojumos ir savas nodevas šādu dokumentu pareizas uzrakstīšanas noteikumiem, taču vienlaikus tie arī pietiekami skaidri apliecina – augstāk pa tālaika padomju nomenklatūras karjeras kāpnītēm dodas cilvēks ar visnotaļ prāvu bariņu laba vadītāja īpašību. Tiesa, reizē ar vēlmi sākt jaunu dzīves ceļu mūsu varonis astoņdesmito gadu otrajā pusē neizbēgami aizvien dziļāk ieslīgst kompartijas normu, regulu un “spēles noteikumu” apskāvienos, taču neizskatās, ka viņš tajos justos neērti.

    Drīzāk jau otrādi – tieši ar šo laiku tiek datēts viskuplākais līdzgaitnieku stāstu skaits par Andra Bērziņa ārpuslaulības romantiskajām gaitām, sākas arī pirmie braucieni uz ārzemēm, kas tiem laikiem vēl ir izcils notikums: 1981. gadā mūsu varonis vēl tiek tikai uz sociālisma nometnes zemēm – Vācijas Demokrātisko Republiku un Čehoslovākiju, toties 1987. gadā oficiāli kā tūrists dodas jau tiem laikiem vēl īsti eksotiskā un neparastā braucienā uz padomju valsts neatzītā kapitālisma citadelēm – Turciju, Itāliju, Spāniju, Portugāli, Franciju, Nīderlandi un Rietumvāciju. (Starp citu, interesanti, ka iepriekš Andra Bērziņa nomenklatūras lietā kā pārzināta uzrādīta krievu, angļu un vācu valoda, bet 1989. gada izziņā angļu valoda pazudusi un atlikusi tikai “vācu ar vārdnīcu”.)

    Vai kāds īpaši bīda Andri Bērziņu uz Rīgu, uz sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka amatu, kurā viņu ar kompartijas Centrālkomitejas akceptu galu galā apstiprina 1988. gada 23. decembrī (starp citu, tikai dažus mēnešus iepriekš – 1988. gada 27. jūnijā viņš Latvijas Valsts universitātē ir saņēmis arī ekonomista kvalifikāciju)? Nekas par to neliecina – ne dokumenti, ne novadnieku stāstītais.

    Un, lai nu kā, šajā laikā padomju valsts reizē ar tās nomenklatūras un totālās plānošanas sistēmu jau sāk grūt tik strauji un pārliecinoši, ka šo procesu neatgriezeniskums šaubas vairs nerada arī hiperpiesardzīgajam un apdomīgajam Andrim Bērziņam. Kļūst skaidrs – padomju partijas un valdības nomenklatūras sistēmā Rīgā vairs nekā nepanākt un, tā kā atgriezties pie televizoriem nekādas vēlēšanās nav, jāmeklē rezerves variants “virzībai uz priekšu”.

    Tas arī tiek atrasts – šajā brīdī vēl izmantojot savu vietu padomju nomenklatūrā. Jau divus mēnešus pēc Andra Bērziņa apstiprināšanas sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka postenī 1989. gada 24. februārī Mazsalacas vidusskolas kolektīvs 61 cilvēka sastāvā īstā padomjlaiku vienprātībā izraugās viņu par savu deputāta kandidātu Valmieras rajona Tautas deputātu padomes vēlēšanām no Mazsalacas vēlēšanu apgabala Nr. 36.

    27. februārī – tieši dienā, kad oficiālu piekrišanu balotēties izteicis pats Andris Bērziņš, – tādu pašu lēmumu sapulcē pieņem arī 35 cilvēku lielais Mazsalacas patērētāju biedrības kolektīvs (interesanti, ka prezidijā sēž tobrīdējais patērētāju biedrības valdes priekšsēdētājs, vēlākais Privatizācijas aģentūras vadītājs Jānis Naglis un arī kāda A. Bērza). 1. martā līdzīga vēlme kopā sapulcina vēl deviņus cilvēkus no Valmieras rajona sadzīves pakalpojumu kombināta Mazsalacas paviljona, bet citā sapulcē – 39 saimniecības piederumu kombināta “Smiltene” filiāles darbiniekus.

    Vienīgā aizķeršanās sanāk tai pašā 1. martā Mazsalacas tekstilfabrikas pirmās maiņas un administrācijas strādājošo sapulcē, kur kopā piedalās 56 darbinieki: šajā sanākšanā pēkšņi izrādās, ka kaut kā nejauši uz Andra Bērziņa iecerēto deputāta vietu ir vēl viens kandidāts – Mazsalacas vidusskolas direktora vietnieks mācību un audzināšanas darbā Jānis Reinvalds. Rezultātā par Andri Bērziņu nobalso 38 sapulces dalībnieki, 16 atturas un divi balso pret, savukārt par Jāni Reinvaldu kā savu deputāta kandidātu nobalso 32 dalībnieki (tātad bariņš dalībnieku nobalso kā par vienu, tā par otru), bet 16 atkal atturas, pret nav neviens.

    Tomēr kompartijai vēl ir sava vara, un 26.martā Valmieras rajona Tautas deputātu padomes papildu vēlēšanu biļetenā kandidāts ir palicis tikai viens – protams, Andris Bērziņš. Kā tad tā gadījās? “Sīkāk nevarēšu pateikt, es par to nekad neesmu domājis. Man tas nebija svarīgi. Droši vien tādēļ, ka biju vietējais, balsu skaits nebija īpaši mazāks. Bet citādi es īpaši to nemaz vairs neatceros,” tagad saka Jānis Reinvalds, kurš nu ir skolotājs Valmierā.

    Jau 28. martā Valmieras rajona Tautas deputātu padomes 18. sasaukuma 8. sesijā tiek apstiprinātas Andra Bērziņa pilnvaras, un tai pašā dienā viņš tiek arī ievēlēts par padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju. 14. aprīlī kompartijas Valmieras rajona komitejas sekretārs Jānis Zemļickis rekomendē Berziņšu Andrisu Voļdemaroviču apstiprināt izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā, 12. jūnijā Genādijs Loskotuvs šo priekšlikumu atbalsta.

    Beigu beigās Latvijas kompartijas Centrālkomitejas birojs 1989. gada 20. jūnijā saskaņā ar 100. protokola 18. punktu nolemj: “Pieņemt Latvijas PSR Ministru padomes un partijas Valmieras rajona komitejas priekšlikumu par b. Bērziņa A.V. apstiprināšanu par Valmieras rajona Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētāju, atbrīvojot no šiem pienākumiem b. Dunduru J.N. sakarā ar aiziešanu pensijā. CK sekretārs V. Soboļevs.”

    http://www.delfi.lv/news/comment/comment/lato-lapsa-kas-ieksa-prezidenta-izstradajumam.d?id=45508106#ixzz3Q6xrpafI

14. 

    Miervaldis

    2015. gada 12. February

    Rūtenbergs malacis, šiem – Latvijas labākajiem dēliem Lāčplēsis ir par advokātu!