Padomju tautas recidīvs.

Padomju tautas recidīvs

IMGP0974Pašreizējos Latvijas kungus – saimniekus sauksim par varnešiem. Tās ir personas, kuru rokā ir vai bijusi reālā valsts vara pēcatmodas Latvijā, kuru vārdam ir kāda nozīme valsts lietu izlemšanā. Tādu ir ap pāris tūkstošiem, starp kuriem tikai ap 100 cilvēku var ieskaitīt politiskajā elitē. Tādi ir starp tautas vēlētiem pārstāvjiem, augstākām valsts amatpersonām un ierēdņiem, slēgtu klubu pārstāvjiem, biznesmeņiem un vienkārši bagātniekiem. Varneši šodien pašidentificējas, parakstoties zem saraksta: „Par labu Latviju!”. Tā Latvija viņiem tiešām ir laba – viņi to prihvatizējuši un sevi uzskata par tās tautu, tāpēc arī savu sarakstu nosaukuši par „tautas kustību”, kaut tajā ne katru kustīgo pieņem.

Lai šai kustībai piedotu lielāku svaru, tās priekšgalā noliek politiskās pieredzes bagāto bezprincipu hamelionu eksprezidentu Gunti Ulmani. Bet tādai kustībai vajag arī saturu. To noorganizē divi latvijieši: vietējas nozīmes telemagnāts kopā ar reklāmmeistaru.

Diskusiju, Dumbura šova analogu, bet tikai ar publiku amfiteātrī, sauca: „Tautas deklarācijas nedēļa” un rīkoja telekompānija LNT ar mērķi noskaidrot, kurš ir galvenais: cilvēks vai valsts, apriori apgalvojot, ka šodien Latvijā „cilvēks un valsts samainīti vietām” (ar galvu uz leju) un solot nedēļas laikā nostādīt visu pareizi – ar galvu (cilvēku) uz augšu. Greizi aizgāja jau pirmajā dienā.

Tikai tādā valstī kā „atjaunotā” LR var savākt duci inteliģences pārstāvju – savā jomā labāko, kas (31.05.10.) divas stundas teleekrānā var nodiskutēt par tēmu: „Latvijas valsts mērķis”, ne ar vārdu nepieminot latviešu tautu. Šāda inteliģence, kurai ar latviešu tautu kopēja ir tikai valoda, nu gan tautu no ignorances (snauda) stāvokļa neizvedīs un nacionālu valsti neizveidos! Laikam tā jau arī vajag.

LNT kompānijas nosaukumā burts „N” nozīmējot neatkarīgā. Nezinu, no kā tā ir neatkarīga, taču no prāta noteikti, jo uzskata savus skatītājus par galīgiem muļķiem, kuriem var iestāstīt, ka valsti izveido atsevišķi cilvēki un ka valstij (objektam) var būt mērķis.

karogs-1

Foto: Mēsli.

Valsts, tā ir vispirms vara, kas kā spēks uz kaut ko balstās. Normāli šis balsts ir tauta, kas šo valsti sev radījusi ar mērķi: savas esamības un patības saglabāšana un attīstība. Tauta, precīzāk – tās nacionālā inteliģence, dibinot savu valsti (izveidojot tās varas mehānismu), apgādā to ar pamatlikumu, ideoloģiju un dod valstij uzdevumu – apkalpot tautas mērķa īstenošanu. Ideoloģija parasti ir tautas ideoloģijas vai reliģijas turpinājums. Pamatlikums un ideoloģija ir tās mērauklas vai rāmji, kuru ietvaros jāfunkcionē valsts varai, lai tauta to atbalstītu. Varas kontroli par šo rāmju ievērošanu veic nacionālā inteliģence, kas pēc valsts nodibināšanas noiet it kā malā. Nacionālā inteliģence, vajadzības gadījumā, organizē tautas palīdzību savai varai.

Gadījumā, ja valstī pēkšņi izrādās nacionālās inteliģences un ideoloģijas trūkums, turklāt ir vājš pamatlikums, valsts vara paliek it kā karājamies gaisā – tai nav uz kā balstīties. Tā dabīgi meklē šo balstu, un to var atrast sevī (tā veidojas mafiozas valstis) vai ārvalstīs (tā veidojas atkarīgas valstis). Piemērs teiktajam ir LR vara, kas, neizjūtot tautu un tās atbalstu, sevi balsta uz Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda spēka. Tādas valstis nīkuļu vai arī ātri iet bojā.

Latvijā nonākuši līdz tādam idiotismam, ka meklē Latvijai mērķi! Latvijai, pieņemsim, ka ar to saprot valsti, var būt tikai uzdevums, kalpot tautai – valsts subjektam. Tautai gan (izņemot šodienas latviešus) var būt mērķis. Ja valstij ir mērķis, tā pārvēršas subjektā, un kas tad ir tās tauta jeb, mūsu gadījumā, iedzīvotāju kontingents? Darba lopi valsts varu sagrābušās kliķes rokās?

Latvijas valstij vienīgajai pasaulē, protams, var būt mērķis – piekonstruēt sev tautu. Un mūsu pakalpīgā žurnālistika tai ar putām uz lūpām palīdz: izvirzot pirmā plānā beznacionalitātes cilvēku, noklusē faktu par tautas neesamību, līdz valsts būs tādu sev radījusi (sintezējusi). Dažs var pagaidām paklaigāt: es mīlu šo valsti, bet nemīlu šo varu. Ko tad viņš mīl no šās valsts – tikai karogu un himnu!?

Vai Latvijā ir tauta? Protams, tā ir latviešu tauta, bet patreizējai valsts varas kliķei ai kā negribas to pieņemt par valsts subjektu, un arī pati tauta īpaši uz šo lomu netiecas. Šai varai izdevīgāk runāt par tautu nevis etniskajā, bet valstiskajā izpratnē, kad jārunā būtu par valsts iedzīvotājiem. Bet vislabāk vispār izvairīties no vārda „tauta” lietošanas un pāriet uzreiz pie „cilvēka”, kas atbilst modernā liberālisma prasībām. Un tā kā no daudzetniskā pūļa, kas apdzīvo Latviju, nekāda kopēja mērķa valstij nav ko gaidīt, un arī šo valsti tas radījis nav, valsts automātiski kļūst reizē subjekts un objekts, t.i., tā ir mafioza valsts.

Tikai latviešu tautai var būt mērķis, un tas ir savas esamības un patības saglabāšana un attīstība, un tikai tā var dot valstij uzdevumu – apkalpot šā mērķa īstenošanu. Tikai tāda valsts latviešiem ir vajadzīga! Cerības, ka no Latvijā dzīvojošā daudzetniskā pūļa izdosies izspiest kādu kopēju mērķi (izņemot dzīvniecisko) ir iluzoras. Valsts, kas lepojas, ka tajā pamatizglītību var iegūt astoņās valodās, faktiski nemaz līdz šim pieņemtajā jēgā nav valsts, bet SIA bez kādas atbildības, kas turpina veco padomju eksperimentu, ko pat Krievija ir atmetusi: vienotās padomju tautas izveidošanu.

 

16.06.10.                                                                                       Alfrēds Ābele 

                           personas kods: 200232-10931, adrese: LV 1005,

                    Rīga, Hapsalas iela Nr. 1/2, dz.34. tālrunis: 29784489

7 Komentāri “Padomju tautas recidīvs.”

  1. sia sagt:

    http;//www.lindex.lenin.ru/Lindex4/Text/8370/o4/index.htm

  2. R. Ardijevs sagt:

    Sumināts A.Ābeles k-gs, viss ko teicāt ir 1000 procentu taisnība!
    Jums ir jādara viss, ko likumi un taisnība prasa, lai jūsu valsts būtu atbrīvota no uzspiestajiem mūsu savokiem, mūsu okupacijas laikā savestajiem migrantiem ar svešu domāšanu, svešu valodu un svešiem tikumiem, drīzāk netikumiem!

  3. Filips Bobinskis sagt:

    Runājot par G. Ulmaņa pēdējām aktivitātēm, politoloģe Vita Matīsa 22. jūnijā LR „Krustpunktā“ ļoti precīzi izteicās:
    „Guntis Ulmanis padomju laikos 30 gadus bija komunistu partijas biedrs, padomju gadus pavadīja kā vidējās nomenklatūras pārstāvis. Viņš nekad īpaši neizcēlās tajos gados ar pretošanos sistēmai. Visu to mēs 90. gados bijām gatavi piedot un arī piedevām, jo cilvēks, redziet, mainās. Mēs bijām gatavi to aizmirst, jo cilvēks jaunajos apstākļos un jaunajā amatā it kā centās mainīties un centās darīt valstij labas un vajadzīgas lietas. Bet tad mums ir jāprasa, vai cilvēks savā dziļākajā būtībā tiešām mainās? Un ja Ulmanis ar savu šo neseno gājienu cerēja pierādīt, ka Šķēle, Šlesers un viņiem līdzīgie ir spējīgi mainīties, tad baidos, ka ar šo gājienu Ulmaņa kungs ir pierādījis ko pavisam citu. Viņš parādīja to, ka viņš pats savā pamatbūtībā tomēr nebija mainījies, ka viņš tomēr ir sistēmas cilvēks. Vecās sistēmas cilvēks. Mēs tagad redzam mūsu acu priekšā veco, paklausīgo nomenklatūras pārstāvi. (…)
    Un ar to viņš patiesībā mums dod baisu signālu par to, kas reāli notika mūsu valstī 90. gados. Mēs labāk sapratām, ka izkārtne varbūt mainījās, bet vecā sistēma turpināja darboties, turpināja strādāt. Un tagad Ulmanis kļuvis par simbolu tam, ka arī ar mūsu atjaunoto republiku vecā sistēma vēl spēcīgi turpināja darboties.“

  4. Filips Bobinskis sagt:

    Jāpiemin arī Dana Titava sacītais, atbildot 22. jūnija LTV „100. pantā“ uz jautājumu par Kalvīša un Jaunā laika pārstāvju tikšanos ar bijušajiem VDK virsniekiem Šabašovu un Komogorcevu 2002. gadā, lai saskaņotu iespējamo izturēšanos pirms saeimas vēlēšanām:
    „Čekisti mums ir dažādi. (Guntis) Indriksons ir čekists, (Juris) Savickis ir čekists. Mums ir daudz čekistu. Ar kuriem drīkst un nedrīkst tikties, es nezinu. Indriksons ir cienījams Futbola federācijas vadītājs, Savickis – cienījams gāzes pārdevējs, ar ko citi būtu sliktāki. Ir tāds bubulis dažiem cilvēkiem par čekistiem.“
    Tāda nu ir šī valsts, kur galvenie konsultanti politiskajiem spēkiem ir VDK virsnieki.

  5. annamarija sagt:

    Man vienmēr paticis lasīt A.Ābeles kunga rakstus: loģiski secīgi, skaidra doma, precīzi termini. Arī šajā rakstā nav, kur piesieties, tikai… Nav jau mazums tādu rakstu un rakstītāju. Un tad? Tautā rūgst nemiers un sašutums. Aizvien biežāk privātās sarunās skan: VIENKĀRŠI JĀATŠAUJ! Ābeles kungs nosauca gandrīz precīzu skaitli. Tikai KAS UZŅEMSIES SANITĀRU LOMU?
    LRTT analizē un fiksē nodevēju noziegumus. Ļoti labi. Bet kad tiksim līdz konkrētai darbībai?! Esmu nogurusi gaidīt un cerēt.

  6. Filips Bobinskis sagt:

    Uz Tavu jautājumu: „Bet kad tiksim līdz konkrētai darbībai?!“ jau atbildēts ar nākamo teikumu: „Esmu nogurusi gaidīt un cerēt.“ Nekas nenotiek, jo visi gaida un cer. Uz ko? Uz to, ka kāds cits sāks?
    Ļoti labi apzinos, ka šis akmentiņš arī manā dārziņā…

  7. Miervaldis sagt:

    Kad pati svarīgākā (pammatvajadzība) ir sasniegta, tad var domāt tālāk par savas valsts, un tautas likteni.

Atbildēt