Ne Latvijas valsts, bet SIA bez kādas atbildības… .

(Vairāku grāmatu autors Alfrēds Ābele)

KAS DZĪVO LATVIJĀ ?

„Politiskie intelektuāļi”, kuri izmantoja valsts pirmās intelektuālās nakts tiesības un ir faktiski vainīgi tās dziļajā kritumā, nu piedāvājas Latvijā veidot „Eiropeisku nacionālu valsti” (interesanti, ko viņi līdz šim visu laiku ir darījuši?). Taču starp viņiem neviens nevar jēdzīgi izskaidrot, ko viņiem nozīmē „nacionāla valsts”? LA žurnālists Krustiņa kungs jau vienam tādam politiķim uzdeva jautājumu, ko viņam nozīmē jēdziens „nacionāla valsts”? Sekoja stostīšanās.

G.V.Kristovskim tā esot teritorija, pilsonība un valoda. Ja esi padumjš vai tev ir netīri nolūki, nu neceri cilvēkiem tik naivi ieliet smadzenēs. Teritorija, pilsonība un valoda ir visām pasaules valstīm – tad iznāk, ka visas ir nacionālas? Tad, kāda jēga vārdam nacionāla pirms valsts!? Bet – ai, kā gribas cilvēku prātos novienādot latvieši ar latvijieši un nacionālam un nācijai piešķirt valstiskuma jēgu. Atliek vien izsaukties: „Cik tad vispār ir tādi „tīrie latvieši”?” un cionistu uzdevums: atbrīvoties no visa nežīdiski etniskā, būs izpildīts. Pasaulē cītīgi strādās kosmopolītiski pasaules pilsoņi, kurus uzraudzīs un vadīs viens izredzēts etnoss.

Tāpēc šodien, kārtējo reizi krustcelēs nonākušajiem latviešiem, reiz par visām jātiek skaidrībā, kas te, Latvijā ir kas? Ja nav jau par vēlu, un taisnība asprāšiem, kas saka: „latvieši pa šiem 20 gadiem tik to vien ir darījuši, kā ar baudu sevi nīdējuši!”

 

Par tautu

Īpašas neskaidrības rada vārda „tauta” lietošana, tad etniskajā, tad valstiskajā nozīmē. Tāpat ir ar vārdiem „nācija” un „nacionālais”. Tāda nenoteiktība dod politliekuļiem – manipulatoriem, izmantojot pat vienā runā vai rakstā šos vārdus abās nozīmēs, iespējas jaukt cilvēkiem prātus. Piedevām vēl jukas rada vārda „tautība” nepareiza lietošana. Daži piemēri.

Ar Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vieglu mēli ieviesies jēdziens „citu tautību latvieši”, kas, kopā ar latviešiem, veidojot „Latvijas politisko nāciju”. Bet, kā tad lai saprot viņas vārdus: “Deportācijas bija noziegums pret latviešu tautu, Latvijas valsti un nāciju”.

Ar citām valsts augstākām amatpersonām nav labāk. 2008.gada Jaungada uzrunās pārsteidz Valda Zatlera un Ivara Godmaņa saskaņa uzrunāto izvēlē. Redzams, kādas mokas bijušas abiem, lai pilnīgi izvairītos no vārda latvieši lietošanas. Kas tik abiem te Latvijā nedzīvo un aiz „mēs” neslēpjas: dārgā Latvijas tauta, dārgie Latvijas ļaudis, godātie Latvijas ļaudis, Latvijas iedzīvotāji, dārgie līdzpilsoņi, valsts pilsoņi, sabiedrība, mūsu nācija, mūsu tauta (abas bez nosaukuma). Arī laimīgs Jaunais gads un svētība tiek novēlēta Latvijas zemei, nevis tās iemītniekiem.

Visi šie „mēs” kaut kur ejot, izrādās – ziemeļvalstu attīstības virzienā?! Tikai latvieši nekur neiet. Viņu Latvijā vienkārši nav. Tāpēc Godmaņa valdības programmā nacionālās politikas sadaļa nebija vajadzīga. Jo nacionālais jautājums (latvieši) ir no dienas kārtības noņemts. Godmanis&Co to ir atrisinājis. Neatgriezeniski! Punkts. Tur nav diskusiju. Premjers Valdis Dombrovskis gan 2009.gada nogalē vēl Latvijā starp citām tautām paspējis ieraudzīt latviešus, iedomājaties tik! – kā pamattautu?? Taču jau 2010.gada Jaungada uzrunās abiem: prezidentam un premjeram Latvijā dzīvo tikai Latvijas tauta.

Terminoloģijas nenoteiktībai pievienojas vēl mūsu politiķu māka vienlaicīgi domāt vienu, runāt otru, darīt trešo, un rezultātā sanāk, ka latvieši paši savā (valsts) valodā viens otru nesaprot.

Kas jāsaprot ar vārdu ”tauta”? Atvasinājumi: tautas folklora, tautas dainas, tautasdziesmas, tautietis u.tml. pierāda, ka vārds „tauta” izsenis, līdz jaunāko laiku politliekuļu spieta izlidojumam, lietots etniskajā izpratnē, t.i., saistīts ar noteiktu etnosu. Ja aplūkojam vārdu etnoss un nācija izcelsmi, tad kā etnoss (grieķ. ethnos – cilts, tauta), tā nācija (latin. natio – tauta) apzīmē vienu un to pašu, tikai tas nekādi nav saistāms ar jebkura teritoriāli ierobežota pūļa apzīmēšanu. Taču terminam etnoss ir vēsturiski dziļāka jēga, bet nācija apzīmē vairāk pašreizējo stāvokli. Tāpēc zinātniskās (etnogrāfijas un etnoloģijas) nacionālās terminoloģijas pamatos ielikts vārds etnoss un tā jēga definēta sekojoši.

Etnoss – vienādu etnisko pazīmju (rase, valoda, kultūra, pamatnodarbošanās un uz to bāzes gadsimtos veidojušās specifiskas rakstura īpašības) kaut kādā attīstības stadijā esoša ļaužu kopa (etniska kopa), neatkarīgi no tās pārstāvju izvietojuma pasaulē. Galvenais šeit ir dziļas kultūras un asinsradniecības saites, kas nosaka to, ka etnosi veidojas un attīstās ļoti lēni un tikai savā etniskajā dzimtenē. Lai būtu garantēta etnosa attīstība un savas patības saglabāšana, etnosam kā acuraugs jāsargā sava garīguma nesēji: no saviem garīdzniekiem līdz pat nacionālajai inteliģencei.

Foto: Šī zeme bija Mūsu- ir Mūsu- un vienmēr būs Mūsu !

Etnosi veidojas no ciltīm, tām etnoģenēzes ceļā izejot sekojošas attīstības stadijas: aktuālisma (cilšu izdzīvošana svešā jūgā), ignorances (cilšu vienaldzības, apātijas un iršanas), apziņas (jaunas kopības apziņas rašanās), atmodas (kopējā stāvokļa uzlabošana un domas par nākotni rašanās), tautas (sava valstiskuma iegūšana un nostiprināšana), nācijas (suverenas un neatkarīgas valsts izveidošana un nostiprināšana). Etnosi mirst šīs stadijas izejot pretējā secībā.

Vārds kopa nozīmē, ka etnosam piederīgs ir arī tā pasaulē aizklīdušais pārstāvis. Krievu etnosam piederīgs ir kā krievs Krievijā – savā etniskajā dzimtenē -, tā krievs kaut kur citur pasaulē. Tāpat ir ar latviešiem. Savas etniskās dzimtenes etnosa daļu apzīmēsim kā etnosociālo kopienu, (šoreiz lietojot jau vārdu kopiena, kas ir būtiski), bet pasaulē izklīdušos – par klaidītiem. Etnosi atšķiras ar nacionālām pazīmēm – ar noteiktu teritoriju un eksistences līdzekļu iegūšanas veidu saistītām etnosa pārstāvju vēsturiski izveidojušām īpašībām.

Etnosociālās kopienas jēdziens ir nacionālo jēdzienu un tātad visas nacionālās terminoloģijas sakne. Parasti, sakot etnoss, tiek domāta etnosociāla kopiena un aizmirsts par klaidītiem.

Etnosociāla kopiena – etnosam raksturīgo dzīves veidu piekopjoša, sociāli un teritoriāli saistītu (kompakti dzīvojošu) viena etnosa pārstāvju skaitliski nozīmīga (spējīga patstāvīgi reproducēt etnosu) savā vēsturiskajā (izcelsmes) teritorijā dzīvojoša kopiena.

Pret šādu definīciju iebildīs tie, kas uzskata, ka etnosociālas kopienas var radīt mākslīgi un jebkur. Jājautā, vai Izraēlā ebreji arī būs gatavi atzīt ieceļojušo lielo krievvalodīgo apakškopu par etnosociālu kopienu un tātad minoritāti? Un ko darīt ASV ar saviem neangliskiem kvartāliem, pat krievu Braitonbiču? Tās nav etnosociālas kopienas, bet etniskas kopienas. Tāpat ir ar Latvijas lielo krievvalodīgo kopu. Kopas lielumam šeit nav nacionāla, bet valstiska nozīme.

Savā valstī dzīvojoša etnosociāla kopiena ir tauta (nācija), svešā – nacionāla minoritāte. Etnosociāla kopiena ir dabisks veidojums, tāpēc tikai uz to attiecināmas kolektīvās dabiskās tiesības.

Etniski klaidīti – no savas etnosociālās kopienas atrauti, citu etnosu vēsturiskajā teritorijā izkaisīti (nekompakti) dzīvojoši atsevišķi etnosa pārstāvji (cittautieši).

Nacionalitāte (nacionālā piederība) /Nationality, Haциональность/ – uz nacionālām pazīmēm balstīta: 1) cilvēka pašapziņa, 2) valstiska vai publiska cilvēka identificēšana ar noteiktu etnosu.

Šim, pašlaik, ar strauju etnosu sakušanu saistītam, atmirstošam, jēdzienam ir vairāk cilvēku etniskās (nacionālās) pašapziņas, nekā sabiedriskā vai valstiskā vērtība. Nekādā ziņā nevar uzskatīt to par asinsradniecības rādītāju, drīzāk par kultūrvides, kurā cilvēks audzis.

Ar šiem beidzas tīri etniskie jēdzieni, un tālāk aplūkoti etnoss un etnosa pārstāvji uz valsts fona. Etnosi nav nekas nemainīgs. Tie, tāpat kā viss dzīvais, dzimst, iziet dažādas attīstības stadijas, degradējas un mirst. Par augstāko attīstības stadiju sasniegušu tiek uzskatīts etnoss, kas izveidojis savu valstiskumu. Tādu etnosu jau godā par tautu (nāciju). Precīzāk.

Tauta – uz savas kopējas vēsturiskās teritorijas, valodas, kultūras un tautsaimniecības bāzes vēsturiski radusies etnosociāla kopiena, kura veido savu valsti un notur varu tajā. Tauta (nācija), kuras valsts teritorijā iekļautas tautību apdzīvotas teritorijas un/vai dzīvo etniskas minoritātes, ir nacionāla majoritāte. Tauta ir daudzkārtaina. Tai ir sava nacionālā inteliģence. Visas tās sociālās grupas ieinteresētas kopējā progresā un spējīgas ņemt pozitīvu dalību sabiedrības un valsts attīstībā.

Nacionālā piederība nosaka piederību pie tautas tikai tad, ja attiecīgais tās loceklis dzīvo tautas teritorijā. Latvijā dzīvo tikai viena tauta – latvieši. Nekorekti ir autori, kas uzskata, ka Latvijā dzīvo vairākas tautas, vai pat nācijas. Tāpēc, par latviešiem Latvijā vien runājot, slikti skan – pamattauta (it kā būtu vēl arī citas). Ja valsti veidojoša etnosociāla kopiena šķiet par garu, var teikt – majoritāte. Ja nepietiek ar latvieši, var lietot pamatiedzīvotāji, pārējos apzīmējot kā cittautieši vai sveštautieši.

Tātad, būtisks šeit ir moments, ka etnoss (tā etnosociāla kopiena) sasniedzis tādu attīstības, apziņas un organizētības stadiju, ka savu tālāko attīstību un dzīvības nodrošināšanu bez sava valstiskuma uzskata par neiespējamu. Valstiskumam nav obligāti uz reizi jābūt neatkarīgam un suverenam. Tas var būt arī jebkāda veida autonomija. Vienalga, etnoss sāk jau sevi, savu teritoriju kaut kādā veidā pārvaldīt, un ar šo brīdi var uzskatīt to jau par tautu.

Pasaulē esot ap 3000 etnosu, bet tikai kādi trīs simti sasnieguši tautas stadiju, bet savu valstiskumu izcīnījuši tikai pāris simtu. Bez starptautiski atzītām tiesībām uz savu valstiskumu ir vēl arī morālā atbildība, kas etnosociālajai kopienai liek padomāt, vai tā, izveidojot savu valsti, ir gatava uzņemties atbildību par rezultātiem savas kopienas un savas valsts cittautiešu priekšā.

LR Satversmes 2.pantā rakstītais: „Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai.” ir filoloģiska un juridiska muļķība, (kas, zināmā mērā, ir pašreizējās Latvijas valsts ķibeļu pamatā). Pirmkārt, nav zināma tāda Latvijas tauta. Ir zināmi Latvijas teritorijas iedzīvotāji, kuru pamatmasu veido latviešu tauta. Nu, nevar taču būt, ka Latvijā dzīvo divas tautas (Latvijas un latviešu) un vara pieder tikai tai nezināmajai! Cits piemērs: nekur nav dzirdēts, ka „Krievijā dzīvo Krievijas tauta”, saka gan, ka „Krievijā dzīvo Krievijas tautas”. Otrkārt, pasaulē nav zināma neviena valsts, kurā iedzīvotājiem piederētu valsts vara. Valsts ir sekundāra – objekts. Primāri ir tās radītāji – pilsoņu kopums. Tas tad arī ir valsts subjekts, kuram pieder valsts suverenā vara.

Bet, neskatoties uz tikko teikto, vārds tauta sarunu valodā un politikā bieži tiek lietots kā valsts iedzīvotāji sinonīms, taču zinātniski precīzā un juridiskā nozīmē tāda „brīvība” nav pieļaujama.

Bet, kas ir nācija?

Nācijas, tāpat kā tautas, pamatā ir kopīga izcelsme – “vienas asinis” kopējā teritorijā. Nācijas valsts jau noteikti ir nacionāla, neatkarīga un suverena. Nācija no tautas atšķiras ar saliedētību un nacionālo ideālu vienotību, ar stipru nacionālo inteliģenci. Nācijai ir sava nacionālā ideoloģija, kura ir arī valsts ideoloģijas pamatā. Nācijas intereses ir arī valsts nacionālās intereses.

Latviešu tauta līdz nācijai nav nobriedusi! Nu nevar par nāciju uzskatīt tautu, kura savus nacionālos ideālus ietērpj pāri par četrdesmit politiskajās partijās? Nācijai atšķirībā no tautas ir izveidojies stabils garīgais un fiziskais etnosa pašaizsargāšanās instinkts. Nāciju var iznīcināt tikai vardarbīgi no ārienes.

Ir kļūdaina tendence par nāciju uzskatīt visus valsts iedzīvotājus, neatkarīgi no to etniskā un pilsoniskā sastāva. Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO) it kā pārstāvot tādas „nācijas”, kaut faktiski tā iecerēta kā Tautu Savienības pēctecis.

Tautība – uz kopējas valodas, kultūras un kompaktas un pastāvīgas dzīves vietas bāzes vēsturiski izveidojusies neliela etnosociāla kopiena, ekonomiski un teritoriāli vēsturiski integrēta ar kādu tautu (nāciju). Nacionālā piederība nosaka piederību pie tautības tikai tad, ja attiecīgais tās loceklis dzīvo tautības vēsturiskajā teritorijā. Latvijā dzīvo tikai viena tautība – līvi. Tautas un tautības dzīvo savā vēsturiskajā teritorijā! Tāpēc starptautiski atzītas ir tautību tiesības uz kultūrautonomiju un/vai nacionālo neatkarību, kas gan starptautisko tiesību normu un normatīvo dokumentu veidā īpaši noformulētas nav.

Var arī teikt, ka tautība ir etnosociāla kopiena, kura sasniegusi tautai atbilstošu attīstības līmeni, bet kurai subjektīvu un/vai objektīvu iemeslu dēļ nav sava valstiskuma.

Nacionālos jautājumus mēs Latvijā esam tā saputrojuši, ka pat zinātnieku galvās putra vien ir, un lielākā – tieši pārlieku sevī iedomīgajos latviešu valodniekos. Piemēram, to, ko citās valstīs apzīmē ar vārdu nacionalitāte (nationality, национальность), mums pārtulko par tautību. Kā sekas: нацменьшинство mēs tulkojam kā mazākumtautība, bet jātulko būtu kā mazākumnacionalitāte. Ar šā tulkojuma palīdzību mēs piešķiram starptautiski atzītās tautību tiesības tam, kam pēc tām pašām starptautiskām tiesībām tādas nemaz nepienākas! Vai tā vārda „tautība” mīlestība nav palikusi latviešu vergu dvēselēs no Krievijas impērijas laikiem, kad latvieši impērijas teritorijā tiešām bija tikai tautība?

Bet visai šai – valodnieciskai putrai ir bijis apslēpts mērķis – jaukt cilvēkiem prātus. Lai mūsu no latviešiem atbrīvoties gribošā valdība varētu tautai nepamanīti iztaisīt pamatīgu šmuguli. No jaunajām LR pasēm, izmesta grafa Tautība /Nationality/, un nav kur ierakstīt, ka esmu latvietis. Tā vietā, vārds /Nationality/ parādās kā Pilsonības tulkojums (nevis citizenship)!? Tagad es vairs neesmu latvietis, neesmu Latvijas Republikas pilsonis, bet Latvijas – piederīgs kaut kādai teritorijai!? Tā vien šķiet, ka mūsu valdošā kliķe reizē ar godu ir izkūkojusi arī prātu. Arī no sevi par latviešu nacionālām uzskatošam partijām nekādi protesti pret šo šmuguli dzirdēti nav.

Taisni otrādi. Ar Valsts prezidentes VVF vieglu mēli Latvijā no Izraēlas ienācis jēdziens „citu tautību latvieši”. Izraēlā eksistējot ap 40 citu tautību ebreju. Kaut savāktiem no dažādām zemēm, tiem ir etniska kopība – asinsradniecība.

Foto: VVF. Vairas tēvs ir žīds, tad kāpēc lai viņa aizstāvētu latviešus un Latviju ? Padomju laikā bija čekistu “prieka meitene”! KGB slepkava Juris Bojārs savu audzēkni aiz rokas ieveda “Latvijas prezidentos”! Šis foto ir iemūžinājis divu tautiešu tikšanos… .

Pavisam citādi ir, ja partijas „Jaunais laiks” priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa Latvijas Avīzei (12.01.10.), stāstot par „Vienotības” dibināšanu, pasaka: „No pirmsākumiem esam ar parakstiem apstiprinājuši savu nacionālas valsts ideju, ar to saprotot, ka mūsu valstī dzīvo visu tautību latvieši”. Tātad mums būs krievu latvieši, ebreju latvieši un velns zina kādi vēl un beigās „latviešu latvieši”, tādejādi latvieši „Vienotībai” nozīmē to pašu kā iedzīvotāji?! Tad tā jau ir tā pati „vienotā padomju cilvēka (tautas) izveidošana”, tikai šoreiz šaurākā – Latvijas mērogā! Tāpēc jau pa 20 gadiem Latvijas skolās nav ieviesta „Latviešu tautas un Latvijas valsts vēstures” mācīšana, jo tā neizbēgami nonāktu pretrunā ar pašreizējo varnešu šodien īstenoto nacionālo politiku. Un šī būšot nacionāla partija laikmetīgā nacionālā valstī?!

Bet nu aplūkosim LR vissāpīgāko nacionālo jautājumu: kas ir nacionāla minoritāte?

Nacionāla minoritāte – tautas (nācijas) valstī no tās pirmsākuma dzīvojoša sveša etnosociāla kopiena, kuru tauta (nācija) uzskata par savu politisko sabiedroto un kuras etniskās tiesības atzīst un aizsargā. Nacionālās minoritātes statuss etnosociālai kopienai nozīmē, ka valsts ar likumu aizsargā tās kultūrautanomiju, neliek nekādus šķēršļus kopienas attīstībai, ka tās pārstāvji valstiskajās institūcijās netiek diskriminēti. Valsts savu iespēju robežās var palīdzēt šīs kopienas specifisko kultūrvajadzību apmierināšanai. Valsts kā sabiedriskās varas instrumenta savu iedzīvotāju interešu aizstāvībai attiecības pret nacionālām minoritātēm atkarīga no valsts tipa: vai tā ir metropoles (impērijas), vai teritoriālās (komunālas kopdzīves) un vai nacionālās (atsevišķas dzīves) tipa valsts. Valsts tipu nosaka atbildot uz jautājumu: kāpēc un kam tā valsts ir vajadzīga?

Parasti, ja cilvēks nezina vārda jēgu, viņš to nelieto. Bet uz politiķiem tas, šķiet, neattiecas. Tas ir kaut kāds ārprāts, kā mūsu vara, prese un pat zinātnieki (īpaši Jaunā laika deputāte valodniece prof. Ina Druviete, tāpat tēvzemietis Vilnis Zariņš) iemīlējuši vārdu mazākumtautība, tā jēgu definēt nespējot! Tāpat nespēj definēt arī nacionālās minoritātes jēgu. Vai tie ir sinonīmi? I.Druviete pat aicina krievu valodai Latvijā piešķirt mazākumtautības statusu! Nacionālā nodevība, vienkārši stulbums vai izkalpiņa gnīdisms, nezinu kā to lai klasificē!?

LR Naturalizācijas pārvaldes izdotajā grāmatā “Latvijas vēstures pamatjautājumi” nodaļā “Nacionālās minoritātes Latvijā” kādas tik te minoritātes autors vēstures doktors J. Taurēns nav atklājis! Tad nu nav jābrīnās, ka naturalizētie tik steidzīgi jož pie Ždanokas, lai kopīgi cīnītos par minoritāšu tiesībām Latvijā. Kaut gan Latvijas presē nopublicētā Vispārējā aizsardzības konvencija domāta mazākumtautībām!? Ja jau tie zinātnieki mums tā, ko tad gaidīt no pārējiem? Premjers I. Emsis pat pasolījis kaut kādu tur mazākumtautību likumu! Varas pārstāvji nepārtraukti skandina: “mazākumtautību skolas”!? Galu galā, vai tā ir mazākumtautību, vai nacionālo minoritāšu konvencija un, vai tās tulkojums ir precīzs? Kaut – kā var kaut ko precīzi pārtulkot, nesaprotot jēgu? Tā kā Eiropā mazākumtautība plaši tiek uztverta kā nacionālās minoritātes sinonīms, labāku dāvanu pretlatviskiem un pretvalstiskiem spēkiem pasniegt neiespējami.

Par Vispārējo Konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību uzreiz jāsaka, ka tajā nav paša galvenā – nacionālās minoritātes (konvencijas subjekta) definīcijas! Tad, kāpēc mūsu Saeimai bija jāratificē šī bezjēdzīgā Konvencija, ko mūsu valsts vadība (Māris Gailis) pārcentīgi un iztapīgi parakstījusi jau 1995. gadā? 2004.gada martā, viesodamies Maskavā, EDSO augstais komisārs nacionālo minoritāšu (pasvītrojums mans – A.Ā.) jautājumos Rolfs Ekeuss: “Es arī nevaru definēt, kas ir minoritāte. Bet zinu, kas tā ir, kad to redzu.” Ērta pozīcija eiroierēdnim! Turpat arī Krievijas Valsts domes nacionalitāšu lietu komitejas priekšsēdētājs Jevgeņijs Trofimovs atzīst, ka Krievijai joprojām nav skaidri definēts nacionālās minoritātes jēdziens. Bet tas Krieviju netraucē bāzt savu degunu citu valstu iekšējās lietās un tur “aizstāvēt” pašizdomātās minoritātes!?

Izplatītākie nacionālās minoritātes jēgas kropļojumi saistīti ar valsti veidojošas tautas teritorijā pastāvīgi dzīvojošiem cittautiešiem. Kādu cittautiešu kopu savā teritorijā uzskatīt par nacionālo minoritāti, kas vienkārši ir nacionālās un etniskās grupas, to nosaka tauta (nācija). Latvijā – latvieši. Ko tie savā teritorijā uzskata par cittautiešu etnosociālu kopienu vai vienkāršu kopu, un vai uzskata, ka tā pastāvīgi dzīvo tās teritorijā vai ir pieklīdusi. No ārpasaules kādas tautas dzīves telpā pieklīdušos, vienalga, tiem ir identiska nacionalitāte ar kādu tur jau dzīvojošu etnisku kopu vai nav, nevar iekļaut šīs kopas sastāvā, tie nevar veidot arī jaunu kopu. Tie ir tikai ieceļotāji, likumīgi vai nelikumīgi. Pretējā gadījumā pāris Latvijā ielūgto nēģeru basketbolistu arī jāuzskata par Latvijā dzīvojošu cittautiešu kopu, ar tādām pašām pieklīšanas tiesībām, kā Latvijā jau dzīvojošām.

Tāpat tikai tautai, un nevienam citam, jānosaka, kur pieskaitīt vai likt cittautiešu lūgtus vai nelūgtus ieceļotājus. Iedomāsimies, kas tā būs par valsti, kurā katrs ieklīdenis varēs paģērēt sev iegribējušos nacionālo statusu, vai to būs atļauts nodiktēt ārvalstīm vai starptautisku organizāciju augstiem vai zemiem komisāriem. Nacionālās minoritātes jautājums drīkst būt tikai valsts iekšējā lieta! (Tāpēc nacionālo minoritāti varētu saukt arī pat valstisko minoritāti.) Tā iznešana ārpus valsts rada starpvalstu anarhiju un ir klaja iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās.

Valstisko neatkarību izcīnījusi tauta (īpaši maza) nav ieinteresēta savā teritorijā lielo tautu, kuru etnosi nekādi nav apdraudēti, palikušām atlūzām dot nacionālas minoritātes statusu, tādejādi zināmā mērā apdraudot savu iedzīvotāju vienotību vai pat saskaldot savas teritorijas veselumu. 20. gadsimts Eiropai atnesis daudz piemēru, ka tāda labdarība bēdīgi beidzas. Klasisks piemērs ir Čehoslovākijas Sudetas apgabalā pirms Otrā pasaules kara kompakti dzīvojošā vācu minoritāte, kas nodeva savu mītnes valsti un par to pēc kara tika patriekta. Tāpat franči pēc vairāk nekā 50 gadiem no Elzasas apgabala vāciešus, kas tur nedzīvoja jau pirms okupācijas, bez žēlastības patrieca. Taču unikālam etnosam, kurš citur nevar saglabāties un attīstīties, nacionālās minoritātes statuss jādod.

Latvijā nacionālās minoritātes nemaz nav! Vai Latvijas valsts ir vardarbīgi vai kā citādi pievienojusi kāda sveštautiešu etnosa dzīves telpu? Vienīgā nacionālā minoritāte Latvijā var būt līvi, bet tie ir pārāk mazskaitliski! Latvijā ir gan etniskas minoritātes, kuras mūsu politiķi nezin kāpēc godā par nacionālām minoritātēm?

Etniskas minoritātes – tautas (nācijas) valstī dzīvojoša sveša etnosa pārstāvji, kas var būt kā etniski klaidīti vai etniskas kopas: nacionālas vai etniskas grupas.

Nacionāla grupa – no savas tautas (nācijas) un tās valsts fiziski un sociāli atrauta, citas tautas (nācijas) teritorijā un etnosociālajā vidē dzīvojoša, kāda etnosa klaidīti. Latvijā dzīvo: Latvijas krievi, Latvijas poļi u.c.

Etniska grupa – uz kopējas valodas, kultūras un daļēji pamatnodarbošanās bāzes vēsturiski radusies viena etnosa, kuram nav savas kopējas un pastāvīgas vēsturiskās teritorijas un kurš izklaidēts pasaulē citu tautu teritorijās, kādas tautas (nācijas) teritorijā un etnosociālajā vidē dzīvojoši klaidīti. Latvijā: čigāni, līdz LR okupācijai – arī žīdi.

Etnogrāfiska grupa – neatdalāma kādas tautas (nācijas) sastāvdaļa. Latvijā: latgaļi.

Valsti veidojošā tauta nosaka, kuri no valstī dzīvojošiem klaidītiem veido nacionālās grupas, kuri – etniskās grupas, bet kuri ir vienkārši atsevišķi klaidīti (pieklīdeņi, diasporā izkaisītas etnosa drumslas).

Par nacionālo

Termini nacionāls, nacionālistisks, nacionālisms cēlušies no vārda nācija, tāpēc tiem no pirmsākuma pamatā bijusi etniska, nevis valstiska jēga. Šo jēgu šodien cītīgi nīdē kosmopolīti, kas vārdos ir par nacionālu valsti (protams, bez nacionālisma), rūpīgi slēpjot sava „nacionālā” saturu. Jo, ja „nacionālam” piešķir valstiskuma jēgu, tad visas pasaules valstis ir nacionālas, tāpat – partijas. Un Latvijā arī Rubika un Ždanokas partijas ir nacionālas!

Dabā ar to etnosu un nacionālā, arī valstu, iznīcināšanu diez kā neveicas. Globālisma un atvērtās sabiedrības ideja nav nekas jauns. Jau 18.gs franču filozofs Sen-Simons pareģoja, ka 19. gadsimtā visas tautas izveidos „vispasaules asociāciju”, kurā valdīs vispasaules reliģija un uz zinātnes aksiomām balstīts dogmatisks kodekss. Šā veidojuma cilvēkiem vairs nebūšot jālej asaras par zaudēto nacionālo identitāti un tēvijas mīlestību, jo patriotisms neesot nekas cits kā etniskais egoisms. Vai mūsdienu demokrātiskums, protams – pārprastais, arī nav vērsts pret etnisko egoismu?

Neviens sabiedriskās iekārtas veids nevar pastāvēt mūžīgi. Tajā, ko pašlaik sauc par demokrātiju, slēpjas tās pagrimuma un bojā ejas dīglis. Neņemos prognozēt, vai tas nav etniski nacionālais? Taču vēsturiski visas līdzšinējās impērijas ir saplosījušas nacionālās pretrunas. Vai būs savādāk ar esošām un projektējamajām? Vai no tā nebaidās jauno konstruktori, laikus izvēršot cīņu pret nacionālismu? Lūk, vienīgi šim vārdam viņi ar nolūku saglabājuši etnisku sakni, piedodami tam cilvēcīgi un sabiedriski negatīvu nozīmi. Bet, kas tad ir nacionālisms?

Nacionālisms – no cilvēku dabiskās tieksmes izrietoša politika, kuras mērķis ir tautas, nācijas dzīvības un nacionālās identitātes – savdabīga pasaules uzskata, kultūras un no tās izrietošas nacionālās pašapziņas – pašsaglabāšanās un attīstība. Nacionālisms nav ideoloģija (kā to uzskata marksisti), nav cilvēku kopība, vienotība vienas sabiedriskas idejas vārdā. Tautu un nāciju nacionālismā nekā nosodāma nav un nevar būt, jo tas balstās uz cilvēka dabiskām tiesībām. Nacionālisms nav nacisms! Nacisms un rasisms gan ir ideoloģija. Nacisms un rasisms ir galēja nacionālā ekstrēmisma (etniskā pārākuma un norobežotības) izpausme, kad šovinisms pāriet necilvēciskā attieksmē un pat fiziskā vardarbībā pret citām rasēm un nacionalitātēm.

Internacionālisms – 1) pozitīvais – uz etnosu, tautu, nāciju pastāvēšanas tiesību ievērošanu un savstarpējo cieņu balstīta pozitīva sadarbības politika; 2) negatīvais – kādas nācijas, etniskās grupas vai šķiras interesēs īstenota aiz vienotas tautas idejas maskēta citu etnosu, tautu, nāciju izdeldēšanas politika.

Pāris mūsu pašmāju negatīvā internacionālisma piemēru:

Spriedelējot, ka mēs nedrīkstam kļūt par pagātnes ķīlniekiem “un savu pagātni kā akmeni karināt pie kājām, un traucēt sev iet tālāk” (uz kurieni – uz latviešu tautas un tās valsts kapu? – A. Ā.), LR Valsts prezidente V. Vīķe-Freiberga saka, ka mums sabiedrībā jāintegrē visi, pat tie, kas pagaidām nerunā latviski, un “visiem jājūtas kā latviešiem”, piezīmējot, ka ar latviešiem viņa saprot visus Latvijas iedzīvotājus. Latvijas Inteliģences apvienības 49. konferencē (23.10.02) viņa jau strikti aicina pierast pie domas, ka visi Latvijas pilsoņi ir latvieši.

Tikai nedomājiet, ka VVF starp Latvijā prominentām personām ir vientuļa savos latviešu iznīdēšanas tīkojumos. Tādi ir visi kosmopolīti sorosieši. Arī bijusī avīzes „Diena” galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte, kas, tagad jau Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja, Latvijas Avīzē (04.09.09.), sajūsminoties par VVF savulaik lietoto precīzo apzīmējumu – „visu tautību latvieši” -, turpina latviešus un krievus integrēt vienotā nācijā un nacionālā valstī, atzīmējot, ka nācijas latviskā

Foto: Lieki ir komentāri, ja redz šīs divas noziedznieku fizionomijas. Un kāda apbrīnojama līdzība… .

daļa, etniskie latvieši ir pietiekami pašapzinīgi, lai uzturētu integrācijas pamatus. Varat iedomāties, ko šī dāma paveica būdama „Dienas” galvenā redaktore, un ko paveiks būdama Nacionālās kultūras padomes priekšsēdētāja!

Ja vispār eksistē nozieguma pret cilvēci jēdziens, tad lielākais noziegums ir kāda etnosa vardarbīga vai nevardarbīga iznīcināšana. Augu un dzīvnieku valstībās mēs ieviešam sarkanās grāmatas, saudzējam esošās un pat mēģinām atdzīvināt izmirušās sugas, t.i., cenšamies saglabāt dabas radīto daudzveidību, bet cilvēku valstībā ejam pretējā virzienā – uz unifikāciju. Kur te loģika?!

Nekas neliecina, ka cionas vai citu gudro izdomātais globālisms vai tikai cilvēktiesības, kurās: „visur cilvēks brīvs kā valdnieks staigā / visur viņam jauna dzīve dzimst”, novedīs pie vienota un unificēta pasaules etnosa vai tautas. Tam pretī runā kaut vai dažādie cilvēku kopienu ģeogrāfiskie dzīves apstākļi. Nu, kā var novienādot afrikāņa un eskimosa nacionālās īpatnības?! Daba ir radījusi etnosus un piemērojusi apstākļiem. Var viduseiropietis pārcelties aiz polārā loka, ietērpties eskimosu tērpā, pat ar sirdi un dvēseli pieņemt eskimosu dzīves veidu, taču par eskimosu, tāpat kā latviešu valodu apguvis krievs par latvieti, viņš nekļūs. Tam pretī runā arī cilvēku kopienu izveidošanās principi: ģimene, radi, dzimtas, ciltis, etnosi. Ja arī paliks tikai ģimene, bet pārējos izdosies iznīdēt, tad briesmu gadījumā katra māte instinktīvi vispirms glābs savu, nevis priekšnieka bērnu. Šis princips spēkā arī uz lielākām kopienām. Kad viss ir labi, var filozofēt par vienlīdzību un līdztiesību, bet tiklīdz ir slikti, katrs turas pie savējiem. To efektīvi nodemonstrēja nupat uznākusī pasaules finansu–ekonomiskā krīze. Katra tauta, tās valsts domā vispirms par sevi – globālisma un cilvēktiesību morāle kaut kur ātri pazudušas. Tas skaidri apliecina, ka nacionālais, kā kopienas dabiskais aizsarglīdzeklis, ir cilvēces pastāvēšanas pamatā. Tāpēc nacionālisms tāpat kā cilvēce ir mūžīgs!

Etnoss gan nav mūžīgs! Par to der padomāt latviešiem.

Dažiem latviešu avīžniekiem patīk identificēt sevi ar jaunmodīgo jeb laikmetīgo nacionālismu. Spriežot pēc satura, kāds šim jēdzienam tiek piedots, tam atbilstošāks būtu nosaukums – komercnacionālisms, kas kā līdzeklis tiek izmantots individuālās materiālās labklājības gūšanai. Šie “jaunmodīgā nacionālisma” pārstāvji, jeb “mērenie un veselīgie nacionālisti”, tie ir tā kā drusku stāvoklī, tā kā bez puņķiem vai? Vai kā “tēvzemiešu” vadoņi – ik pārdienu nacionālisti, ik pārdienu liberāļi? Tas ir nacionālpopulisms – strutojošs augonis latviešu vēl pārpalikušajā nacionālajā pašapziņā. Nacionālisms, tāpat kā grūtniecība, vai nu ir, vai nav ! 

Nacionāla valsts

Valsts ir varas-spēka instruments. Valsts spēks pamatojas (balstās) uz zināmas tās iedzīvotāju daļas atbalsta spēka. Savukārt šīs iedzīvotāju daļas sapēka avots ir tās: organizētība, kapitāls (ieskaitot zemi), garīgās kultūras un ideoloģiskā vienotība. Obligāti visi trīs. Ja nav šādas iedzīvotāju daļas vai tā ir veidošanās stadijā, tad valsts vara ir izčākstējusi (mīksta) – it kā pati sevi uzturoša, t.i., valsts ir reizē objekts un subjekts. Dabīgi, ka tādas mīkstas varas institūts vispirms rūpējas par sevi, un šādu valsti citādi, kā par mafiozu nosaukt nevar. Šāda valsts vajadzīga tikai tās varnešiem un tādai nav nākotnes. Parasti tādā valsti politiskās partijas, ja vispār ir, ir sīku grupu interešu bezideoloģiskas bandas, demokrātijas teātra spēlēšanai.

Pavisam nepiederīgi šādu valsti nosaukt par nacionālu. Nacionālas valsts pamats ir stipra noformējusies nācija (tauta), kas gatava šo savu valsti aizstāvēt ar savām asinīm. Tālāk sīkāk.

Nacionāla tipa valsts (atsevišķas dzīves) ir vienas etnosociālas kopienas, kas tiek apzīmēta kā tauta(nācija) tās etniskajā izpratnē, veidota valsts etnosa dzīves telpas aizsardzībai un etnosa saglabāšanai un attīstībai, kas arī ir galvenā šādas valsts funkcija. Šim mērķim valsts maksimāli iespējamā apjomā izmanto savu politisko un saimniecisko spēku. Tas ir pirmais nosacījums valstu pastāvēšanas nepieciešamībai. Tās nedrīkst atmirt, ja vien cilvēce nesadomās etniski unificēties, t.i., neplāno vardarbīgi realizēt Antibābeli.

Nacionālas valsts ideoloģijas pamatā jābūt vai pilnīgi ar to jāsakrīt tautas (nācijas) nacionālai ideoloģijai. Nacionāla nekad nebūs “naktssarga tipa valsts” (sargs mantiskai bagātībai) – valsts, kuras uzdevums ir tikai ar likumdošanu sekmēt tautsaimniecisko darbību un ievākt nodokļus, kurus izlietot iedzīvotāju interešu aizsardzībai un izglītībai, un nekas vairāk valstij nav jādara.

Tautas(nācijas) valoda ir obligāta valsts valoda, nācijas kultūra ir donorkultūra un tā ir obligātā valsts aprūpē. Tas ir visvecākais valsts tips un izplatīts teritorijās, kurās kādai etnosociālai kopienai ir lielas vēsturiskas un etniskas priekšrocības. Lai valsts būtu stabila, dzīvajā spēkā šai kopienai jābūt absolūtam vairākumam (>75%) valsts iedzīvotājos, bet pārējiem bezierunu kārtībā jāatzīst tautas(nācijas) administratīvā un kultūras vadošā loma, jābūt lojāliem valstij, kas nozīmē vispirms lojalitāti tautai(nācijai), tās tiesībām ar likumiem aizsargāt un materiāli nodrošināt savas dzīvībai svarīgās intereses. Ja valsti veidojošai tautai (nācijai) valstī nav absolūtā vairākuma, uz to obligāti ir jātiecas, bet savu nacionālo spēku tikmēr jāpastiprina ar augstāku organizētības pakāpi, tam izmantojot valsti un sabiedriskas struktūras nacionālo biedrību veidā.

Tautas(nācijas) dabīgās tiesības uz eksistenci nosaka, ka tikai nacionāla valsts var būt īsti tiesiska. Nacionāla var būt gan maza valstiņa, gan lielvalsts. Lielākoties tās ir mazas valstiņas, kas veidojušās lielo nāciju aplenkumā kā vienīgais līdzeklis mazo etnosociālo kopienu aizsardzības pret lielo etnosu ekspansiju.

Nācijas prioritāte visos jautājumos nosaka, ka valsts varai šādā valstī vispirms jākalpo tautas(nācijas) interesēm, t.i., jābūt vai nu nacionāldemokrātiskai, vai nacionāltotalitārai. Galvenais valsts attīstības dzinējspēks ir tauta(nācija), tās dzīvības potenciāls. Šā potenciāla izsīkšana, vai atteikšanās no nacionāldemokrātijas neglābjami un ātri novedīs pie teritoriāla tipa valsts, vai valsts būs viegls guvums kaimiņvalstīm. Un tā ir tautas(nācijas), īpaši mazas, nāve! Tas pats liktenis sagaida mazu tautu(nāciju) miljardiera Dž. Sorosa propagandētajā atvērtajā pasaules sabiedrībā.

Tiesību filozofijas pamatā šāda tipa valstīs ir etnosa tiesības. Nacionālā valstī valsts subjekta – pilsoņu kopuma darba apmaksas daļā iekļaujama arī iepriekšējo paaudžu uzkrātā kapitāla peļņas daļa, t.i., nedrīkst novienādot ieceļotāja – viesstrādnieka un pilsoņa līdzīga darba apmaksu. Nacionālās valstīs valstiskās ideoloģijas balstās uz kultūras nozīmē stipras nacionālas ideoloģijas un morāles tāpēc to garīgais pienesums cilvēcei ir ievērojams.

Pie nacionāla tipa valstīm var pieskaitīt arī uz reliģiskas kopības pamata veidotas valstis. Lielākā pasaules valstu daļa pieder pie nacionāla tipa valstīm un ir mononacionālas (vienas tautas). Ir arī dažās polinacionālas valstis, kuras veido vairākas katra atsevišķi teritoriāli kompakti dzīvojošas etnosociālas kopienas, kas pilnībā saglabā savas kulturālās atšķirības, piemēram, Beļģija, Šveice. Tas gan iespējama tikai pie kopienu līdzīga tipa kultūras un vienas civilizācijas. Piemēram, austrumnieciskiem Kipras turkiem un eiropeiskiem Kipras grieķiem maz cerību izveidot jēdzīgu kopēju valsti, tāpat visiem atmiņā Bosnijas serbu centieni sašķelt neatkarību ieguvušo Bosnijas republiku un viņu izraisītā asinspirts ar musulmaņiem.

Arī Latvijas Republika dzima kā nacionāla valsts. Atsevišķas valsts eksistencei Latvijas teritorijā nevar būt nekāds citāds, kā tikai morāls pamatojums – latviešu tautas aizsardzībai! Tikai šodienas izpildījumā tā nu gan neaizstāv latviešu tautas intereses. Kā tad? Jau divdesmit gadus turpinās valsts identitāte meklējums vai vienkārši latviešu muļķošana, un varu valstī sagrābušie kosmopolītiskie latviešvalodīgie kompartijas atkritumi no paša sākuma Latvijā neko neatjauno, bet veido teritoriāla tipa valsti?

Pamatjautājums? 20 gadi pēc it kā Latvijas valstiskās „neatkarības” atgūšanas ir pagājuši, taču nav noskaidrots galvenais, kam šī valsts ir vajadzīga un kas ir tās subjekts? Pagaidām tās subjekts ir tikai tie, kas pie varas – varneši. Līdz ar to šo valsti citādi, kā par mafiozu, uzskatīt nevar. Ja šī valsts vajadzīga latviešu tautai savas nākotnes nodrošināšanai, tad tautai jāorganizējas kā valsts subjektam un caur valsts varu jāuzspiež valstij nacionālas valsts attīstības tips. Pagaidām nekas par šo virzienu neliecina. Latvieši ir apmierinājušies ar kaut kādas mantības iegūšanu privātīpašumā un tiesībām dziedāt „Dies’ svētī Latviju” un staigāt ar sarkanbaltsarkaniem karogiem. Nelatviskā – krievvalodīgā kopa gan organizējas un par kaut kādām tiesībām uz šo dzīves telpu un valsti cīnās, un ne bez panākumiem. Ja latviešiem šī valsts, kā saka, ir pie vienas vietas, tad nav te ko stiept gumiju – jādod visiem tajā liktenīgajā 4.maijā Latvijā dzīvojošiem pilsonība un būs normāla teritoriāla tipa valsts ar himērisku tautu, kā tās subjektu. Citādi, cik ilgi var turpināties tāda nenoteiktība, kurā ieinteresēta ir tikai banda, kas, apstākļu sakritības dēļ, sagrābusi un notur varu Latvijā?

                                                                                                           Tauta un valsts

Pašreizējos Latvijas kungus – saimniekus sauksim par varnešiem. Tās ir personas, kuru rokā ir vai bijusi reālā valsts vara pēcatmodas Latvijā, kuru vārdam ir kāda nozīme valsts lietu izlemšanā. Tādu ir ap pāris tūkstošiem, starp kuriem tikai ap 100 cilvēku var ieskaitīt politiskajā elitē. Tādi ir starp tautas vēlētiem pārstāvjiem, augstākām valsts amatpersonām un ierēdņiem, slēgtu klubu pārstāvjiem, biznesmeņiem un vienkārši bagātniekiem. Varneši šodien pašidentificējas, parakstoties zem saraksta: „Par labu Latviju!”. Tā Latvija viņiem tiešām ir laba – viņi to prihvatizējuši un sevi uzskata par tās tautu, tāpēc arī savu sarakstu nosaukuši par „tautas kustību”, kaut tajā ne katru kustīgo pieņem.

Lai šai kustībai piedotu lielāku svaru, tās priekšgalā noliek politiskās pieredzes bagāto bezprincipu hamelionu eksprezidentu Gunti Ulmani. Bet tādai kustībai vajag arī saturu. To noorganizē divi latvijieši: vietējas nozīmes telemagnāts kopā ar reklāmmeistaru.

Diskusiju, Dumbura šova analogu, bet tikai ar publiku amfiteātrī, sauca: „Tautas deklarācijas nedēļa” un rīkoja telekompānija LNT ar mērķi noskaidrot, kurš ir galvenais: cilvēks vai valsts, apriori apgalvojot, ka šodien Latvijā „cilvēks un valsts samainīti vietām” (ar galvu uz leju) un solot nedēļas laikā nostādīt visu pareizi – ar galvu (cilvēku) uz augšu. Greizi aizgāja jau pirmajā dienā.

Tikai tādā valstī kā „atjaunotā” LR var savākt duci inteliģences pārstāvju – savā jomā labāko, kas (31.05.10.) divas stundas teleekrānā var nodiskutēt par tēmu: „Latvijas valsts mērķis”, ne ar vārdu nepieminot latviešu tautu. Šāda inteliģence, kurai ar latviešu tautu kopēja ir tikai valoda, nu gan tautu no ignorances (snauda) stāvokļa neizvedīs un nacionālu valsti neizveidos! Laikam tā jau arī vajag.

LNT kompānijas nosaukumā burts „N” nozīmējot neatkarīgā. Nezinu, no kā tā ir neatkarīga, taču no prāta noteikti, jo uzskata savus skatītājus par galīgiem muļķiem, kuriem var iestāstīt, ka valsti izveido atsevišķi cilvēki un ka valstij (objektam) var būt mērķis.

Valsts, tā ir vispirms vara, kas kā spēks uz kaut ko balstās. Normāli šis balsts ir tauta, kas šo valsti sev radījusi ar mērķi: savas esamības un patības saglabāšana un attīstība. Tauta, precīzāk – tās nacionālā inteliģence, dibinot savu valsti (izveidojot tās varas mehānismu), apgādā to ar pamatlikumu, ideoloģiju un dod valstij uzdevumu – apkalpot tautas mērķa īstenošanu. Ideoloģija parasti ir tautas ideoloģijas vai reliģijas turpinājums. Pamatlikums un ideoloģija ir tās mērauklas vai rāmji, kuru ietvaros jāfunkcionē valsts varai, lai tauta to atbalstītu. Varas kontroli par šo rāmju ievērošanu veic nacionālā inteliģence, kas pēc valsts nodibināšanas noiet it kā malā. Nacionālā inteliģence, vajadzības gadījumā, organizē tautas palīdzību savai varai.

Gadījumā, ja valstī pēkšņi izrādās nacionālās inteliģences un ideoloģijas trūkums, turklāt ir vājš pamatlikums, valsts vara paliek it kā karājamies gaisā – tai nav uz kā balstīties. Tā dabīgi meklē šo balstu, un to var atrast sevī (tā veidojas mafiozas valstis) vai ārvalstīs (tā veidojas atkarīgas valstis). Piemērs teiktajam ir LR vara, kas, neizjūtot tautu un tās atbalstu, sevi balsta uz Eiropas Savienības un Starptautiskā Valūtas fonda spēka. Tādas valstis nīkuļu vai arī ātri iet bojā.

Latvijā nonākuši līdz tādam idiotismam, ka meklē Latvijai mērķi! Latvijai, pieņemsim, ka ar to saprot valsti, var būt tikai uzdevums, kalpot tautai – valsts subjektam. Tautai gan (izņemot šodienas latviešus) var būt mērķis. Ja valstij ir mērķis, tā pārvēršas subjektā, un kas tad ir tās tauta jeb, mūsu gadījumā, iedzīvotāju kontingents? Darba lopi valsts varu sagrābušās kliķes rokās?

Latvijas valstij vienīgajai pasaulē, protams, var būt mērķis – piekonstruēt sev tautu. Un mūsu pakalpīgā žurnālistika tai ar putām uz lūpām palīdz: izvirzot pirmā plānā beznacionalitātes cilvēku, noklusē faktu par tautas neesamību, līdz valsts būs tādu sev radījusi (sintezējusi). Dažs var pagaidām paklaigāt: es mīlu šo valsti, bet nemīlu šo varu. Ko tad viņš mīl no šās valsts – tikai karogu un himnu!?

Vai Latvijā ir tauta? Protams, tā ir latviešu tauta, bet patreizējai valsts varas kliķei ai kā negribas to pieņemt par valsts subjektu, un arī pati tauta īpaši uz šo lomu netiecas. Šai varai izdevīgāk runāt par tautu nevis etniskajā, bet valstiskajā izpratnē, kad jārunā būtu par valsts iedzīvotājiem. Bet vislabāk vispār izvairīties no vārda „tauta” lietošanas un pāriet uzreiz pie „cilvēka”, kas atbilst modernā liberālisma prasībām. Un tā kā no daudzetniskā pūļa, kas apdzīvo Latviju, nekāda kopēja mērķa valstij nav ko gaidīt, un arī šo valsti tas radījis nav, valsts automātiski kļūst reizē subjekts un objekts, t.i., tā ir mafioza valsts.

Tikai latviešu tautai var būt mērķis, un tas ir savas esamības un patības saglabāšana un attīstība, un tikai tā var dot valstij uzdevumu – apkalpot šā mērķa īstenošanu. Tikai tāda valsts latviešiem ir vajadzīga! Cerības, ka no Latvijā dzīvojošā daudzetniskā pūļa izdosies izspiest kādu kopēju mērķi (izņemot dzīvniecisko) ir iluzoras. Valsts, kas lepojas, ka tajā pamatizglītību var iegūt astoņās valodās, faktiski nemaz līdz šim pieņemtajā jēgā nav valsts, bet SIA bez kādas atbildības, kas turpina veco padomju eksperimentu, ko pat Krievija ir atmetusi: vienotās padomju tautas izveidošanu.

 12.06.10.                                                                                       Alfrēds Ābele 

Par foto un komentāriem atbild L. Grantiņš