Laimonis Purs. Kas viņš bija ?
LRTT pasts
Jautājumam, vai arī čekisti bija hitleriešu SD virsnieka V. Arāja ebreju šāvēju komandā, parasti atbild – nē, tas nav iespējams. Izmantoju divas grāmatas, kurās atrodama pareizā atbilde, bet to neesmu ne reizi lasījis, ne dzirdējis plašsaziņas līdzekļos – ne laikrakstos, ne dzeltenos žurnālīšos, ne TV un radio.
Tāpēc izmantoju informācijas gigantu internetu.
24.04.14.
Kas viņš bija?
Atbilde rodama Māra Ruka grāmatā Arāja komandas LETTONIA, izdota 2014 gadā, izdevniecība „Antava”. Izmantošu citātus, iekavās norādot lappusi:
„Ienaidnieks?” Boriss Kinstlers pārjautāja (26). Boriss Kinstlers krāmēja malku un slaucīja pagalmu (67). (..) Boriss Kinstlers ar Konstantīnu Kaķi sparīgi vandījās pa viesistabas tumškoka bufetes atvilktnēm (98). „Tik bagāts žīds esat un pēkšņi tikai viena atvilktne. Vai gribat lai izdauzu jūsu zobus? Izskatās no zelta,” teica Kinstlers (99). Un patrāpījās pa ceļam trim letoņiem: Konstamtīnam Kaķim, Borisam Kinstleram un Robertam Freimūtam. (..) „Cik gribi pa skici? Nav vēl pabeigta? Nepārdod? Re, viņš man nepārdod! Varbūt Robčikam pārdosi?” Kinstlera plānās lūpas čukstēja māksliniekam tieši sejā.(..) „Ko pretojies! Gribi teikt, ka nebiji parkā? Zīmēji no ielas? Bet tavas acis taču tāpat blandījās pa parki!” Kinstlers paķēra Mozu Parparovu pie otra elkoņa, pievāca skici, zīmuļus sabēra renstelē(105). Kinstlers ar Dībieti cieši sagrāba Asaru un grūda pie izbiedētu ebreju cilvēku pulciņa zālājā (110).”Tad nu gan līkumi, tikko kūleni neapmetām,” pikti noteica Boriss Kinstlers (126). Pēkšņi šāviens. Un tad Boriss Kinstlers šauj vēlreiz. Un vēlreiz. Un vēlreiz. (..) „Utis vien saķertu, kas jums vendiem (studentu korporācijas Venda biedri) par tieksmēm,” Boriss pamācoši izmet (129). Stundu dienā Lettonias namā Boriss Kinstlers māca vācu valodu. Viņam patīk sarunvalodu praksē (135). Arī Boriss Kinstlers kļūs majors (..) (149).” „Zinām, zinām,” attrauca Boriss Kinstlers. (..) „Paldies, mani draugi1” viņš teica. Arājs, Kinstlers, Cukurs, Kaķis un Baltiņš-Neilands viegli paklanījās pretī (162). „Kā Jēnā paukojāt, vai ar vaļējām sejām?” iejautājās Kinstlers (163). Pirmais tieslietu studijas atsāka Boriss Kinstlers, jau 1942. gada 15. aprīlī, paralēli turpinot nogalināt ebrejus (viņš taču ir Arāja komandas šāvēju virsnieks). Pakāpe drīz būs arī tāda pati kā Arājam – majors (194).Latvijas kara noziedznieki – SD ļaudis: Viktors Arājs, viņam līdzās Boriss Kinstlers, Felikss Dībietis, aizmugurē Leonīds Jansons, līdzās Arājam pa labi vācu SD Rūdolfs Lange (196). Kinstlers ieslīpi noskatījās kalsnajos cilvēkos svītrainās drēbēs: „Dzīsim blakus krava mašīnai, cik ātri tādi aizies?” (203). Kad varenā cepure, kas līdzīga augstai un gareniski saspiestai tortes kārbai, rūpīgi nolikta gulēja uz pārējām Borisa Kinstlera agrākās SD formas drēbēm, viņš piepeši sarāvās. Mazs, neaizsargāts un bikls. Kā pieaudzis zīdainis, Sagumis viņš blenza agrākajā godībā – drēbju čupā uz galda. Tur tas bija. Viņam klanījās, viņam tīrīja zābakus. Ar mēlēm, ja pavēlēja. Viņš bija noteicējs pār dzīvību un nāvi – letonis Boriss Kinstlers. (..) Pēc pāis dienām, pelēkā plānbrezenta uzvalciņā ietērpies, viņš – jaunais NKVD cilvēks – gāja uzmeklēt senos cīņu biedrus. Centīgs, profesionālis, atbildīgs darbinieks jaunajiem saimniekiem. Ja vajadzēs, viņš pats novāks. Dziļi kaut kur krūšu rajonā bija trīs viņa „mūža brāļi”- Lettonias krāsas. Zaļš, zils un zelts. Viņš par to nerunāja, viņš uzmeklēja savus krāsu brāļus un – atkarībā pēc to lietderības pakāpes – rīkojās. Padarīja tos nekaitīgus.(..) Kinstlers kalpoja visām stiprajām varām un viņa iekšējā balss sauca lietas īstajos vārdos – Lettonias trikolors; zaļais – ērta skaudība, zilais – jautro vakaru degsmi, zelts – ebrejiem Holokaustā nolaupītais… (209, 210). Borisa Kinstlera vārdu vēlāk letoņi čukstēs pavisam bailīgi un klusu. Kinstlera miršanas apliecībā PSRS iestādes mānījās: 1949. gadā esot kritis pret igauņu nacionālajiem partizāniem. Vēl 1950. gados Kinstlers uzpeldēja Rietumos… Boriss Kinstlers bija KGB profesionālis. Ar dažādiem segvārdiem viņš ganījās pa Eiropu (216). Kincle ir tik līdzīgs Arāja komandas virsnieka Borisa Kinstlera uzvārdam, ka uzticības iegūšanai tas nu bija ļoti veiksmīgi izvēlēts (217). Arī Juris tur stāv. Šodien viņš kļūs par legālu Lettonias biedru. Tāpat kā tie vīri, kuru sejas raugās pretī no senām fotogrāfijām Lettonias īpašā istabā. Leonīds Jansons, Konstantīns Kaķis, Vilis Zaķītis, Gustavs Reinhards, Voldemārs Maldonis, Arveds Bergs, Armīns Rūsis, Ivars Bērziņš, Arveds Alksnis, Boriss Kinstlers… Joprojām dzīvi un starp mums – vēsta bildes (251).
Atbildei – kas viņš ir? – izmantošu arī Artura Pormala grāmatu Karakalps, izdevis Pormala ģimenes fonds, Itaka, Il., ASV, 2002. Nacionālo partizānu komandieri Pauli Pormali (Artura Pormala vecāko brāli, L.P.) ievilinājis lamatās un nošāvis Boriss Kinstlers. 1971. gadā Arturs Pormals saticis Latvijā Jāni Brenci, Arāja komandas leitnantu: „Kara beigās saņemts gūstā Berlīnē, kur īsu brīdi bijis krievu-vācu valodas tulks. Kad pārvests uz Latviju un uzvests Stūra mājā uz pratināšanu, liels bijis viņa pārsteigums, ka pratinātāja krēsla aiz galda čekas virsnieka formā sēdējis viņa kādreizējais priekšnieks Arāja komandas SD virsleitnants Boriss Kinstlers.”
Māris Ruks savā grāmatā Kinstlera personības „iekšējo balstu” saskata Lettonia trikolorā: zaļais, zilais, zelts. Kā ar tautību? Latvietis? Viņa vecāki atsaucās Hitlera aicinājumam atgriezties senču zemē Lielvācijā, repatriējās, pēc kara apmetās uz dzīvi Polijas austrumos. Viņu tautība – latvieši, vācieši vai poļi? Borisa dēls Olafs mācījās un strādāja Rīgā Koksnes ķīmijas institūtā, apprecējās ar ebrejieti, saņēma atļauju pārcelties uz dzīvi ASV.
Pirms Otrā pasaules kara PSRS plaši izvērsa spiegošanu. Artura Pormala Karakalps pieminēts „Amerikas Izlūkošanas daļas virsnieks pulkvežleitnants H, Redīns”, kas „kādu laiku Vašingtonā izlūkošanas daļā vadīja baltiešu nodaļu. (..) Viņš man iedeva grafiķa Marģera Vītoliņa adresi, minot, ka M. Vītoliņš ir vecs čekists, darbojies Padomju Savienības labā jau no 1936. gada, kā arī čekas uzdevumā sadarbojies ar vācu izlūkdienestu Otrā pasaules kara laikā Rīgā. (..) Vītoliņš ir bijis labi pazīstams ar SD virsleitnantu B. Kinstleru.” (H.Redīns 1998.g. februārī nošauts Rīgas dzīvoklī.. Mirstīgās atliekas kremēja, ASV ar pilnu militāru godu apglabāja Arlingtonas slavenajā kapsētā.)
Māris Ruks pieminējis arī kādu Jēkabu Kalniņu, kuru „krievi iefiltrējuši Arāja komandā, jo domājuši, ka būs jāstrādā militāro ziņu dienestā. Tā domājis arī Kalniņš. Ja nesniegšot krieviem ziņas, dabūšot 25 gadu sodu. Tā arī bijis, nosēdējis 17 gadus” Tātad viņš nav spējis noskatīties cilvēku nošaušanā.
Boriss Kinstlers neemigrēja kopā ar vecākiem uz senču zemi, viņš palika Latvijā, un tas apliecina viņa savervēšanu 1930-to gadu beigās Padomju Savienības slepenam dienestam. .Ne trīs krāsas bija izšķirošais viņa dzīvē. Abas diktatūrās – staļiniski sociālistiskā un hitleriski nacionālsociālistiskā pavēra slepkavniekiem brīvu rīcību. Pašam bija jāizlemj kļūt vai nekļūt par slepkavu. Boriss Kinstlers bija slepkava, uzvilcis nacistu uniformu, un bija slepkava čekista uniformā. Kā beidzās viņa mūžs? Arturs Pormals raksta: „Negribu garlaikot lasītāju, bet B. Kinstlera pēdas mistiski nozuda Rīgā, kad viņa bijušais priekšnieks A. Kirste tika iecelts augstā postenī Rietumvācijā. Kapteinis A. Kirste, SD vadītāja Dr. Langes vietnieks vācu laikā Rīgā, liecināja pret apsūdzētajiem visās lielākajās kara noziedznieku prāvās Vācijā. V. Arājs savā prāvā, kad pret viņu liecināja A. Kirste, iesaucās, ka te kaut kas nav kārtībā, jo liecina cilvēks, kurš viņu komandēja vācu laikā Rīgā.”
Pasaules kārtība…
Katram sevī pašam jāsaglabā cilvēcība. Bet par necilvēkiem nedrīkstam klusēt.
2014. gada februārī Laimonis Purs
VISU LABU DIENU!
Boriss Kinstlers.No rakstita vins ir garigi slims.Diagnoze lielummanija.
Borea,no grieku ir ziemeli.Tapec musu dzimteni Dariju vini deve par
Hyperborea,Liela Ziemelu zeme.Lielummanija nogalinat,ka grieku dievam.
http://www.youtube.com/watch?v=sSDCdPQGimo
No otras puses germaniska anglu-saksu izcelsme,kur vins ir Odins ar tadam
pasam pilnvaram.Lielummanijas sievietes ir Frejas,ka V.V.F.,vina sieva.
http://en.wikipedia.org/wiki/File:Wodan_Frea_Himmelsfenster_by_Emil_Doepler.jpg
Sitas nevar but Latvijas vesturiskais pamats.
P.S. Trocka judi pret Stalina judiem.Trocka judi atmasko Stalina
judus.23 februaris – 8 marts vinu Purima svetki,kuriem
vienmer ir saistiba ar ariesu nogalinasanu.Veltijums SUNU BUDAI.
http://via-midgard.info/news/in_russia/23-02-2014-1100-pryamaya-translyaciya-23-fevralya.htm
VELAK VEL/TENcINU
Grantiņš bija solījies atmaskot Ruku, bet pats publicē marasmātiķa Pura nekritisku Ruka murgojumu atreferējumu…
.
.
Admins
Izrādās, ka tu māki tikai lasīt, bet ar izlasītā saprašanu ir ļoti lielas grūtības.
INDULIS RONIS-“BET OTRAIS PASAULES KARS TURPINAS “.
“Vēsturnieks jau ir arī cilvēku piemiņas sargātājs. Mēs zinām Herberta Cukura vārdu. Šis lidotājs ir nogalināts bez tiesas, ar teroristiskām metodēm. Sodīts ar nāvi par noziegumiem, kurus viņš patiesībā nekad nav izdarījis. Tas parādās Hamburgas tiesas materiālos. Lidotājam bija mīļākā ebrejiete, Arāja šofera Lutriņa meita. Bet Arājam vēl izdevās viņu no nāves izglābt gandrīz bedres priekšā. ”
Indulis Ronis : “Bet Otrais pasaules karš turpinās.”
Autors: Vita Krauja
Publicēšanas datums: Sestdiena, 2002. gada 1. jūnijs.
Rubrika: Intervija (7. lpp.)
Ar akadēmiķi, profesoru, habilitēto vēstures zinātņu doktoru INDULI RONI, nupat arī Valērija Belokoņa izdevniecības “Latvijas enciklopēdija” vēstures nozares vadītāju sarunājas žurnālisti VOLDEMĀRS KRUSTIŅŠ un VITA KRAUJA.
— Ko pēdējo gadu laikā jūs kā akadēmiķis, vēsturnieks esat uzracis?
Indulis Ronis: — 9. maijā pirms 57 gadiem — kad Vācija kā valsts jau bija kapitulējusi — paši niknākie nacionālsociālisma atbalstītāji un galvenie kara noziedznieki no abvēra un valsts slepenpolicijas gestapo gatavojās pretoties pagrīdes teroristu armijas “Vilkači” (“WerwĻlfe”) rindās. Gatavojās pretoties arī vairākas armijas grupas Alpu cietoksnī, Prāga bija lemta uzspridzināšanai. To izglāba čehu pretestības kustības cīnītāji, kas Prāgā sāka aizsardzības sacelšanos un pa radio lūdza palīdzību sabiedrotajiem. Sarkanās armijas tanku grupas ierašanās pasargāja čehus un austriešus no turpmākās bezjēdzīgās asinsizliešanas. Tāpēc arī PSRS kā Uzvaras dienu atzīmēja nevis 8. maiju — kā PSRS Rietumu sabiedrotie, bet gan 9. maiju. Taču man pēc 2001. gada 11. septembra notikumiem Amerikā personiski nav pieņemams neviens no šiem datumiem. Domāju, ka Otrais pasaules karš turpinās.
Padomju vēsturnieku mēģinājumi izskaidrot nacionālsociālistu nākšanu pie varas tikai kā Vācijas iekšpolitisku fenomenu nav pareizi.
Kā atklājās M. Gorbačova atklātuma gados, padomju Krievijas un Pirmā pasaules karā sakautās Vācijas noslēgtā Rapallo līguma ietvaros “melno reihsvēru” jeb saglabāto vācu armiju lielā mērā praktiski apbruņoja padomju Krievija. Kara beigās hitlerieši radīja diversiju un terora organizāciju “WerwĻlfe”. “Vilkaču” vadītājs SS grupenfīrers un ieroču SS ģenerālis Hanss Ādolfs Pricmans, “speciālās aizsardzības ģenerālinspektors pie SS reihsfīrera”, bija pirmais augstākais policijas izveidotājs un pavēlnieks Ostlandē un mitinājās pašreizējā Saeimas namā Rīgā. Pricmans šajā amatā palika līdz 1941. gada oktobrim, kad viņu nomainīja F. Jekelns. Tātad tieši uz Pricmanu gulstas galvenā atbildība par civiliedzīvotāju iznīcināšanu Biķernieku mežā, Rīgas un citu pilsētu geto izveidi. Īpaši pārsteidz, ka Pricmana vārds tikpat kā neparādījās padomju propagandas literatūrā par notikumiem “Hitleriešu okupētajā Padomju Latvijā”, lai gan Pricmana vārds atrodams Rīgas arhīvu dokumentos.
Pricmana tālākā biogrāfija ir ne mazāk iespaidīga — augstākais SS un policijas vadītājs Ukrainā, pēc tam Krievijas dienvidos, tad Vācijas pilnvarotais Horvātijā.
Ziņas par pagrīdes “Vilkaču” izveidotāja beigu cēloni ir apbrīnojami skopas — izdarījis pašnāvību, pārkožot indes ampulu. Tomēr nav nekādu dokumentu, kas to apstiprinātu.
Tāpat nav arī nekādu dokumentālu pierādījumu tam, ka bojā gājis Latvijas gestapo priekšnieks briesmīgais Dr. Rūdolfs Lange, kas tieši komandēja Rīgas geto ieslodzīto ebreju nošaušanu Rumbulā. Tāpēc esmu pārliecināts, ka “Vilkači” turpina darboties piepūstiem vaigiem. Vai tikai viņi nav vainojami arī atentātā pret ASV 11. septembrī. Un, pat ja tāds Pricmans un Lange ir devušies pie senčiem, tad kādā pilī ar baldahīniem atstājuši savā vietā sava netīrā darba turpinātājus. Nu neko nevaru padarīt — man tā kopaina izskatās tāda, ka viņi atkal ir “nošāvuši buku”, sākot trešo pasaules karu atkal divās frontēs. Nevajag aizmirst pēckara memuāru plūdus Vācijā, kur var izlasīt, ka bijis sagatavots lēciens uz Austrumiem, dažādu teroristu un diversantu tīklu izveidošana tur un tamlīdzīgi. Arī Krievijā iznākošos memuāros tiek atkārtots kā tēvreize — pie visa vainīga valsts politiskā vadība. Ja pie varas būtu bijuši Kanariss, Himlers, Krjučkovs vai Zukulis, tad nu gan būtu bijis labi.
Jā, šis vīrs Hansis Pricmans zināja par notikumiem Latvijā daudz vairāk nekā Rīgas Uzvaras laukumā pakārtais Fridrihs Jekelns — izbijis skolotājs, kas patiesi bija noticējis, ka nacionālsociālisti nodarbojas Vācijas valsts un vācu tautas interesēs. Viņš pie Oderas izveidoja “Jekelna korpusu”, vairākkārt tika ievainots un krita padomju gūstā. Tad arī vienojās Jekelnu padarīt par galveno grēkāzi, pakarot viņu kopā ar pēc starptautiskajām tiesībām pilnīgi nevainīgiem vācu armijas ģenerāļiem.
Esmu uzvedināts uz kādu ļoti sensacionālu atklājumu. Par to, ko, starp citu, raksta vai visa pasaules prese. Kas noticis ar “holokausta zeltu”? Tas ir pazudis. No Reihsbankas tas it kā aizvests, it kā ne… No Vācijas avīzēm uzzināju, ka šīs valsts arhīvi iztīrīti septiņdesmitajos gados, kas hronoloģiski sakrīt ar Viktora Arāja prāvu Hamburgā. Ir tāds Boriss Kinstlers, Arāja palīgs, kuru ASV OSI kādreizējais darbinieks Hermanis Redins uzskatīja par vienu no holokausta zelta kurjeriem. Šis “pazudušais zelts” var atgriezties mūsu ekonomikā visdažādākajās nozarēs un pilnīgi negaidīti.
Vēsturnieks jau ir arī cilvēku piemiņas sargātājs. Mēs zinām Herberta Cukura vārdu. Šis lidotājs ir nogalināts bez tiesas, ar teroristiskām metodēm. Sodīts ar nāvi par noziegumiem, kurus viņš patiesībā nekad nav izdarījis. Tas parādās Hamburgas tiesas materiālos. Lidotājam bija mīļākā ebrejiete, Arāja šofera Lutriņa meita. Bet Arājam vēl izdevās viņu no nāves izglābt gandrīz bedres priekšā.
Otra mana tēma šobrīd ir Rainis. Kā esam atklājuši kopā ar manu dzīvesbiedri kultūrvēsturnieci Baibu Roni, dzejnieks krita par upuri zālēm, ko viņam bija piegādājis paša draugs ārsts Livšics. Lieta tā, ka Rainis vēlējās pārāk ilgi būt jauns, bet… Pēc tam sākās nāves cēloņu slēpšana. Patiesība ir tāda, ka Rainis miris dienu pirms datuma, kad mēs atzīmējam viņa nāves dienu. Ārsta B. Livšica minēto Raiņa nāves cēloni “embolija, asinsvadu sakalšana” apstrīdēja tādi redzami Latvijas medicīnas spīdekļi kā Dr. Pētersons, Dr. Alksnis, kas Raiņa nāvi saistīja ar sirdskaiti. Taču pavisam sensacionāli ir tas, ka savu diagnozi apstrīdēja pats Livšics, pie tam darīja to galvenajā dokumentā par Raiņa nāvi. Viņa parakstītajā dokumentā par Raiņa nāves cēloni norādīts, ka tam par pamatu ir smadzeņu satricinājums. Ja nu kas patiesi var dziļi pārsteigt, tad tā ir pašu mediķu, tajā skaitā arī B. Livšica, pilnīga miršanas apliecības ignorēšana. Kāpēc mediķi tik zemu vērtēja šo dokumentu, ka ar to neiepazinās pat Veselības departamenta direktors? Uzskatu, ka precīza Raiņa pēdējā dzīves gada hronoloģiska izpēte ir nozīmīga dzejnieka daiļrades nodomu noskaidrošanai. Līdz pat 1940. gadam Aspaziju vajāja sakarā ar Raiņa mantojumu — kredītsabiedrības “Daile un darbs” bankrotu. Bija jau pieņemts pat lēmums konfiscēt Aspazijas mantu. Taču patiesībā “Daili un darbu” izlaupīja čekists Pauls Betlers, pēc kara kļūdams par lielu cilvēku.
Manā uztverē Kārlis Ulmanis klasiskā veidā aizstāvēja tautas labklājības kapitālismu, kura pamatlicēji ir Gustavs Šmollers un dzelzs kanclers Otto Bismarks. Viņi iestājās par tirgus brīvību, taču valstij to stingri kontrolējot un attīstot stipru sociālās aizsardzības sistēmu. Ulmanis bija pret anarhistisko, marksistisko — pilnīgu rīcības brīvības atdošanu kapitālismam. Dabiski, ka Marksam bija taisnība — ja kapitālists dabū 60 — 70 procentus peļņas sev, viņš var visu zemeslodi uzspert gaisā! Šī tautas labklājības kapitālisma teorijas īstenošana dzīvē arī ir Ulmaņa lielais grēks. Par to viņam gāzās virsū visi lielkapitāla ideologi, no kuriem šodien redzamākais ir Nikolajs Balabkins. Ļoti interesanta personība 20. gadsimta vēsturē. Daugavpils krievu desinieka atvase, kas caur ieroču SS aizkarojies līdz tautsaimniecības profesoram Betlēmē, ne nu gluži viņa sapņu zemē, bet tikai Pensilvānijas štatā. Viņš arī bija dikti sašutis, kad Ivars Godmanis negribēja lielākos uzņēmumus privatizēt. Tāpēc jau latviešu ekonomiskās emigrācijas līderi pārspietoja no LTF uz “LC”, vēlāk uz Tautas partiju. Viņiem tikai to mūsu nektāru vien gribas sūkt — mēs jau paši esot par prastu, ne tās šlipses nēsājam, ne tās valodās runājam un ne tās dziesmas dziedam. Tagad nu mēs visu savu mantu esam atdāvinājuši sertifikatoriem un gaidām Balabkina sludināto labklājības valsti Latvijā. Bet šī kā nenāk, tā nenāks. Kā vēsturnieks es autoritatīvi paziņoju, ka mūsu mantu nav ieguvuši biznesmeņi, bet gan tikai rapallistu mafijas locekļi, kuri sāka ar Krievijas mākslas vērtību izlaupīšanu pēc 1917. gada boļševiku puča, turpināja ar holokausta zeltu un briljantiem, kā arī PSKP, KGB un VDK miljardiem. Tāpēc uzskatu, ka holokausta un citu terora aktu piemiņas vārdā nedrīkst tālāk ciest kapitāla anonimitāti — nevienu akciju, nevienu īpašumu neviens nedrīkst ne pirkt, ne pārdot anonīmi. Visām finansēm jābūt pilnīgi caurspīdīgām: holokausta upuru asins cena ir svarīgāka par komercnoslēpumu.
Ne vien kā vēsturnieks, bet arī kā pilsonis esmu pārliecinājies par to, ka mūsu politiķi ne vien neciena likumus, viņi pat nelasa tos!
INDULIS RONIS-KANCELEJA SASKANOTAIS SKUPSTS.
“Dr. Indulis Ronis ir šī raksta autors, kurš publicējis patieso F. Jekelna liecību. Bet tajā par ebreju nošaušanu Rumbulā ir teikts: “Ebrejus šāva 10 vai 12 vācu karavīri no SD, viņu uzvārdus es nezinu. ” (“Tautību naida kurinātāji Latvijā”. “Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, 1995, 1.nr.) Šo izšķirošo liecību savā grāmatā A. Ezergailis noklusē, ar meliem un puspatiesībām cenšoties radīt iespaidu, ka latvieši tomēr šaušanā piedalījušies. Nepiedalījās! Neviens latvietis nenošāva nevienu ebreju Rumbulas akciju laikā 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī. Tāda ir dokumentos, nevis NKVD aģentu apzinātās viltus liecībās balstīta patiesība par šiem patiesi traģiskajiem Latvijas vēstures notikumiem.”
Indulis Ronis
Kas bija un ar ko nodarbojās Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, ko Stokholmas universitātes vēstures doktors Uldis Ģērmanis savulaik nodēvēja par Kultkomu? Šoreiz vairāk par to, kāda nozīme Kultkomam bija Latvijas vēstures falsificēšanā.
Arī man ir bijis savs sakariņš ar Kultkomu, ne nu tik “intīms” kā Jānim Stradiņam, Zigmundam Skujiņam vai Jānim Peteram, bet tomēr. Tiesa gan, tikai perestroikas laikā, kad tika cerēts īstenot PSRS humanizāciju, reizes desmit samazinot KGB štata un daudzkārt vairāk – ārštata darbinieku skaitu, attīrot no tiem arī Kultkomu. Tolaik biju LPSR Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā un “Dzimtenes Balss” redkolēģijā nomainīju savu padoto, Vēstures institūta vecāko zinātnisko līdzstrādnieku un no LPSR VDK padzīto virsnieku Jāni Dzintaru. 1991.gada pavasarī pēc barikāžu nedēļām devos zinātniskā komandējumā uz Stokholmu un mēnesi nodzīvoju Baltijas institūta telpās Solnas rajonā kur bieži vakarēju ar kompetentāko Kultkoma historiogrāfu Rietumos Dr. Uldi Ģērmani (viņa dzīvokli turpat Solnā, pēc Ģērmaņa vārdiem, stacionāri novēroja KGB, bet Baltijas institūtu – tikai zviedri). Abi pasmaidījām par padomju līderu it kā “visās trubās ārdēto” politisko naivismu, kuru Uldis definēja apmēram šādi: “Lieta jauka ir un cēla, tikai stunda pārāk vēla! ”
Par Kultkomu mums divu domu nebija – draudzēties taču vienmēr ir labāk bez trešā liekā, kurš sveci rokās tur. Nešaubījāmies arī, ka tautiskos ziķerzeļļus spēs iztaisnot tikai kaps. Tā arī bija, jo visas manas pūles pierunāt kultkomiešus pašiem pastāstīt par saviem pagājības nedarbiem, sekojot Imanta Lešinska paraugam, nevainagojās panākumiem. Tiku vēsi uzklausīts un aizkulisēs nodēvēts par nenopietnu cilvēku (labākajā gadījumā). Kad sabruka padomju impērija, sabruka arī Kultkoma organizatoriskā struktūra. Kultkoma štata darbinieks Paulis Ducmanis centās to reanimēt, izdodot “Tēvzemes Avīzi “, kurā vairs netiku aicināts līdzdarboties. Avīze pēc dažiem numuriem apstājās lasītāju trūkuma dēļ.
Kultkoma vizītkarte
Kas tad bija un ko darīja latviešu vēsturnieka un Stokholmas universitātes vēstures doktora Ulda Ģērmaņa par Kultkomu nokristītā Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs? Pēc Pētera Jērāna Padomju Latvijas enciklopēdijas 5.1.sējuma ziņām, Kultkoms bija 1964.gadā dibināta sabiedriska organizācija, kurai 1983.gadā “bija 123 komitejas darbu veicinātājas org-jas”, sabiedriska nodaļa Ventspilī un septiņas sabiedriskas sekcijas: literatūras, mākslas, mūzikas, zinātnes, teātra mākslas, kinomākslas, fotomākslas, kā arī jaunatnes sekcija ar aptuveni 500 attiecīgo nozaru speciālistiem.
Trimdas latviešu saietā Vašingtonā 1984.gada 30.martā Imants Lešinskis, cilvēks, kurš astoņus gadus bija bijis “Dzimtenes Balss” galvenais redaktors un sešus gadus Kultkoma priekšsēdis, apgalvoja: “Kungi un dāmas, nekādas Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs kā sabiedriskas organizācijas nav! Toties ir cita organizācija. Tā ir Valsts drošības komiteja pie Latvijas PSR Ministru padomes, saukta arī krievu saīsinājumā KGB. Sauksim vienkārši saīsinājumā par čeku /../. Šī ir vienīgā iestāde Latvijā – čeka –, kas vispār spļauj virsū gan uz partijas Centrālo komiteju, gan Ministru padomi. Šī iestāde pakļauta vienīgi savai centrālajai iestādei Maskavā. Savukārt šī centrāle pakļaujas PSRS partijas vadībai. Šī čeka jeb Latvijas KGB ir vienīgais uzdevumu devējs Latvijas kultūras sakaru komitejai /../. Jāsaka, ka sākumā gandrīz visi, kas tur strādāja, bija čekas informatori, aģenti. Gan komitejā, gan “Dzimtenes Balss” redakcijā
Atšķirsim Ulda Ģērmaņa grāmatu “Zināšanai”. “Raksti par mūsu un padomju lietām” (3.iespiedums. “Ziemeļzvaigzne”. Stokholma, 1986), kurā raksta autora kolēģis un ilggadējais vēstuļu draugs rakstīja: “Mums jāapzinās, ka visu, ko mēs darām, rakstām un sakām, padomju modrības un izziņas darbinieki izvērtē no padomju taktikas un mērķu viedokļa un cenšas to attiecīgi izmantot. ” Tajā pašā laikā viņš karsti iestājās par kontaktiem ar dzimteni, izmantojot jebkuras, arī Kultkoma, sniegtās iespējas: “/../ trimdas latviešiem ar laiku draud atsvešināšanās no tautas dzimtenē. Personiski kontakti tāpēc bija svarīgi. Dzimtenes apmeklējumi deva arī tiešāku ieskatu dzīves apstākļos, ļaužu noskaņojumā un varēja aizpildīt vienu otru robu mūsu zināšanās par dažādiem kulturāliem, sociāliem un politiskiem jautājumiem /../ pozitīvais efekts pārsniedza negatīvo, jo padomju propagandas ieguvumi lielā mērā bija tikai šķietami. Tāpēc arī par dažu tūristu “padomju mesliem” Rīgā nebūtu jāuztraucas. Bez tam ciemošanos karsti vēlējās un to aizstāvēja latvieši dzimtenē. ”
Tāda nu bija neostaļiniskās Brežņeva impērijas ikdiena, kur godīgos intelektuāļus, kuri iestājās par sabiedrības interešu un tiesību respektēšanu, ieslodzīja “psihuškās”, bet kultūras un mākslas darbinieki par nacionālās kultūras attīstības lietām visbrīvāk un visplašāk varēja runāt tikai Kultkoma saietos. Tas arī maksimāli tika izmantots, un sabiedrība to pozitīvi novērtēja – Kultkoma izdevumi bija vieni no visvairāk lasītajiem. Taču nekas šai saulē netiek dots par velti – par to pašu bezmaksas sieru slazdā pelīte maksā bargu cenu. (..)
Mūžības skartie
Kultkoms it kā būtu miris, taču tā idejiskais mantojums zeļ un plaukst. Kultkoma vakardienas pravieši, ievilkuši savai sarkanajai mantijai pa vidu baltu strīpu, atkal uzdevušies par tautas labākajiem draugiem un turpina šķelt un kompromitēt latviešus. Nu jau visoficiālākajā līmenī latviešiem ir uzkrauti 20. gadsimta abu sociālistisko totalitārismu nāves grēki. Ar apmelojumiem pret mūsu valstsvīriem, ka tie nodevuši paši savu valsti, ir notikusi boļševistisko krievu okupantu šķīstīšanās uz latviešu ādas – kā par Latvijas militāro okupāciju 1940. gadā, tā par tās pilsoņu masveidīgu represēšanu. Īpaši nežēlīgs latviešu briesmoņu tēls tiek radīts nacionālsociālistiskās vācu okupācijas vēstures falsificēšanai. Latviešiem bez jebkāda pamata tiek uzkrauti visi vācu SD (“der Sicherheitsdienst – vācu nacionālsociālistiskās strādnieku partijas apsardzības vienības vīru kara noziegumi un noziegumi pret cilvēcību Latvijas teritorijā.
Šī galējā absurda ideoloģijas uzvara Latvijas skolas bērnu mācību grāmatās un biezākos un plānākos oficiozajos Latvijas vēstures kursos kļuva iespējama visai prozaiska iemesla dēļ – “Fraternitas Kultkomiensis” izdevās infiltrēt savus lobistus gandrīz visās garīgās un sabiedriskās dzīves sfērās. Piemēram, Kultkoma priekšsēdis Ivars Ķezbers kļuva par faktisko Latvijas Tautas frontes organizētāju un vēlāk Saeimas deputātu, priekšpēdējais Kultkoma priekšsēdis Alberts Liepa Jāņa Jurkāna ministrēšanas laikā kļuva par atbildīgu Ārlietu ministrijas darbinieku, pēdējais Kultkoma priekšsēdis Dainis Goldberģis ilgus gadus bija valdības oficioza “Latvijas Vēstnesis” galvenā redaktora vietnieks… Īpaši prominentus amatus ar dziļu ietekmi sabiedriskās domas veidošanā ieņēma abi Kultkoma zinātnes un tehnikas sekcijas locekļi – akadēmiķis Jānis Stradiņš ilgus gadus bija Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, bet akadēmiķis Ivars Knēts joprojām ir Rīgas Tehniskās universitātes rektors.
Savā grāmatā “Jaunie laiki un pagātnes ēnas. Fakti un vērtējumi. 1991–1995” (“Memento–Zinātne”, Stokholma–Rīga, 1995) Uldis Ģērmanis raksta: “Andrievs Ezergailis, kā jau zinātnieks un pētnieks, zina, cik grūti klājas tautai, kurai sarežģītos posmos un momentos nav savu varoņu. Tāpēc viņš “Jaunajā Gaitā” (184.nr.) nāk ar aicinājumu “sastādīt atjaunotās LR varoņu listi” par spirdzinājumu un pamudinājumu latviešu tautas dēliem un meitām. Kā divus galvenos kandidātus varoņu kārtai jeb ģildei Andrievs proponē Jāni Peteru un Mavriku Vulfsonu, kas turklāt esot arī politiski ģēniji. Savu priekšlikumu Andrievs motivē, aprādīdams, ka “Peters perestroikas piedāvāto brīvību pārvērta revolūcijā”, bet “Vulfsons ar Hitlera–Staļina pakta noziedzīgumu iedzina Krieviju stūrī”. To darīdami, abi “pat savas dzīvības lika uz spēles”.
Neapšaubot Andrieva visnotaļ labestīgos nolūkus, tomēr jāvaicā, vai viņš pārāk nesabiezina krāsas? Vai tad tiešām tik traki bija? Peters vēl nesen rakstos izskaidroja, ka t. s. atmodas sākumā viņš nav bijis drošsirdīgākais un principiālākais politdarbinieks, bet savu rīcību saskaņojis (1988.gadā) ar kompartijas vadību (“Literatūra un Māksla”, 1991, 37.nr.). Tāpat nekas neliecina, ka politspēlē piesardzīgais un apsviedīgais Mavriks Vulfsons būtu rīkojies kā hazardists. Nevar apiet arī daudz pieredzējušā Pētera Zirnīša kompetento aizrādījumu: “Šis skūpsts bij’ iepriekš saskaņots/ ar visaugstāko kanceleju”.
/../ Pret dzimtenes kultstrādniekiem, politdarbiniekiem un arī pret “patriotiskajiem orgāniem” Andrievs allaž izturējies ar iejūtību un dāsnu labestību, kas tur arī pozitīvi novērtēta. Pret trimdas sabiedrības lielāko daļu un tās organizācijām viņš turpretī ir bijis visai nežēlīgs un bargs. Nocietinājis savu sirdi pret “aizklīdušajiem”, viņš dažkārt atrod vainas, kur tādu nav. ”
Tā vēl būtu pusnelaime, ka skolas bērniem jāmācās ar kājām gaisā sagriezta Atmodas laiku vēsture par partijas nobučotajiem “tautas varoņiem”, jo bija tajā partijā arī godīgi cilvēki. Daudz traģiskāk, ka tiek falsificēta Otrā pasaules kara vēsture, īpaši par 20. gadsimta abu totalitāro režīmu noziegumiem pret Eiropas tautām. Arī šajā falsifikāciju laukā celmlauzis bija Kultkoms. Par tā pienesumu, gan noklusējot Kultkoma starpnieka lomu, Andrievs Ezergailis grāmatā “Holokausts vācu okupētajā Latvijā” raksta šādi: “Otrs jaunās vēstures avots saistās ar VDK pamfletu sēriju, kas sarakstīti 60. gadu sākumā, starp kuriem nozīmīgākais ir “Kas ir Daugavas Vanagi”. Pārsteidzošs un negaidīts rezultāts bija tas, ka šie pamfleti, sevišķi “Daugavas Vanagi. Who are they?” iegāja Rietumu zinātniskajā apritē, un vairāki autori tos pieņēma kā dokumentus. /../ Brošūra kļuva par sava veida rokasgrāmatu izmeklēšanas iestādēm Rietumvācijā, ASV, Lielbritānijā, Kanādā un Austrālijā. Šīs brošūras spēks bija situāciju aprakstos ar norādēm, ka tie tikuši balstīti uz arhīvu un aculiecinieku liecībām; brošūra deva sarakstus ar vairākiem simtiem latviešu vārdu, kas bija piedalījušies iznīcināšanās. Lai atšķetinātu visus brošūras “Kas ir Daugavas Vanagi” melus, puspatiesības un pārspīlējumus, būtu vajadzīga īpaša grāmata. Pietiktu norādīt – lai gan 10% no faktiem ir patiesi, pārējais ir viltojums. Cik lielā mērā brošūrā sniegtie fakti, attēli un situācijas ir nepatiesas, var noteikt, pārbaudot apgalvojumu detaļas. Rietumu zinātniekiem un žurnālistiem trūka pacietības un vēstures zināšanu, lai iedziļinātos šajā padomju krāpšanā.
Visinteresantākais brošūras aspekts ir tas, ka lielākā daļa sacerējuma loģikas un izteiktās kolektīvās apsūdzības pret latviešiem ir balstītas pārsvarā uz trim apgalvojumiem, kurus ģenerālis Fridrihs Jekelns ir izteicis savā 1946.gada tiesas prāvā Rīgā. “Patiesība nr.1” ir apgalvojums, ka latvieši nogalināja lielu, nenosakāmu skaitu ebreju vēl pirms vāciešu ierašanās Latvijā. Otra ir tas, ka latvieši bija labāki šāvēji nekā vācieši. Un trešā – ka Rietumu ebreji tikuši vesti uz Latviju, “jo latvieši bija radījuši tam pienācīgus apstākļus”. /../ Pašlaik Rietumos ir pieejams ievērojams daudzums F. Jekelna nopratināšanas protokolu, un Dr. Indulis Ronis visu lietu redzēja Maskavā. /../ Nevienā no savām liecībām F. Jekelns nepieskārās jautājumam par latviešu atbildību ebreju nogalināšanā.”
Diemžēl arī paša Ezergaiļa apgalvojumu ticamības koeficients svārstās starp 6–10%. Trīs Jekelnam pierakstītās bēdīgi slavenās melīgās izteikas Rietumu literatūrā un, kas ir īpaši dramatiski, tiesu praksē ievazāja daudz agrāk un daudz lielāka kalibra NKVD (saīsinājums no Iekšlietu tautas komisariāta nosaukuma krievu valodā) slepenie aģenti Rietumos, nekā to izdarīja pamfleta “Kas ir Daugavas Vanagi” sacerētājs Paulis Ducmanis. Ezergaiļa minētais Dr. Indulis Ronis ir šī raksta autors, kurš publicējis patieso F. Jekelna liecību. Bet tajā par ebreju nošaušanu Rumbulā ir teikts: “Ebrejus šāva 10 vai 12 vācu karavīri no SD, viņu uzvārdus es nezinu. ” (“Tautību naida kurinātāji Latvijā”. “Daugavas Vanagu Mēnešraksts”, 1995, 1.nr.) Šo izšķirošo liecību savā grāmatā A. Ezergailis noklusē, ar meliem un puspatiesībām cenšoties radīt iespaidu, ka latvieši tomēr šaušanā piedalījušies. Nepiedalījās! Neviens latvietis nenošāva nevienu ebreju Rumbulas akciju laikā 1941.gada 30.novembrī un 8.decembrī. Tāda ir dokumentos, nevis NKVD aģentu apzinātās viltus liecībās balstīta patiesība par šiem patiesi traģiskajiem Latvijas vēstures notikumiem.
Vulfsona reportāža
2000.g. 22.II Dienā bija publicēts Mavrika Vulfsona raksts Raudzīties uz priekšu, par antisemītismu bez smaida. Pats būdams ebrejs un Sibīrijas briesmu pārdzīvotājs, vēlos komentēt šo rakstu.
Ievēroju, ka Vulfsons katrā savā rakstā mēdz vienkārši pārlekt no Otrā pasaules kara sākuma, pilnīgi ignorējot boļševiku nežēlīgo Latvijas okupāciju, uz vācu karaspēka ierašanos Latvijā. Vulfsons raksta, ka ebreji nevarēja būt valsts ierēdņi. Tas neatbilst patiesībai. Latgalē, kur es tolaik dzīvoju, Krāslavas pilsētas galva bija ebrejs, kurš izveidoja pilsētas ģerboni. Rēzeknes pilsētas valdē strādāja ebrejs, pilsētas skolu ārsts bija ebrejs utt. Tāpat Latvijas Universitātē bija divas ebreju studentu cionistiskās korporācijas. Notika arī akadēmiskā konference; kurā piedalījās ebreju studenti no citām valstīm. Pašlaik Čikāgā ASV dzīvo poļu ebrejs, kurš pats šajā konferencē piedalijās un tagad ir Čikāgas Cionistu organizācijas prezidents. Ja Vulfsons raksta par Pērkonkrusta represijām pret viņa vadoņiem, tad viņam būtu jāpiemin ari otrā pretvalstiskā organizācija Komunistiskā partija, kurā viņš pats darbojās kā aktīvs biedrs. Pēc 1940. gada 17. jūnija Latvijas okupācijas kompartijas locekļi iekļāvās NKVD un sāka iznīcināt jūdaismu, cionismu, ebreju nacionālo kultūru un senebreju valodu. Ik dienas nevainīgi cilvēki tika apcietināti, iznīcināti vai izsūtīti uz Sibīrijas gulagiem un katorgu: Tas bija padomju holokausts, par kuru Vulfsons vispār nekad neko nesaka, kurā piedalījās visi komunisti, ieskaitot Vulfsonu pašu.
Kad sākās karš, NKVD iefiltrēja Arāja zonderkomando savus aģentus, kuri palīdzēja Arājam iznīcināt ebrejus. Pēc kara tie paši NKVD dalībnieki strādāja ēkā Stabu un Brīvības ielas stūri. Piemēram, viens no šādiem konspiratoriem bija Boriss Kinstlers, bijušais Arāja palīgs, kā arī Pavlova, kura saņēma augstas pakāpes balvu no NKVD par saviem «labajiem» darbiem. Arāja komandā Kinstlera pakļautībā darbojās arī J.Brencis, kurš nebija NKVD aģents, palika par gūstekni Berlinē un tika atvests atpakaļ uz Stabu ielas ēku, kur viņu pratināja viņa bijušais priekšnieks Kinstlers. šie notikumi ir ļoti labi pazīstami Vulfsonam pašam.
Vulfsonam nav nekādu tiesību runāt vai rakstīt par antisemītismu, jo Padomju Savienībā bija valsts oficiālais antisemītisms un piespiedu ebreju asimilācija. Vulfsons savos skolas gados cītīgi lasīja Marksa literatūru laivā Daugavas vidū, lai izvairītos no politiskās policijas. Pēc tam Vulfsons kļuva šis antisemītiskās partijas ļoti aktīvs biedrs, piedaloties pretvalstisko darbību veidošanā. Prokuratūrai Vulfsona lieta būtu cītīgi jāizmeklē un jāsauc viņš pie atbildības.
Naums Lifšics, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris, ekonomisko zinātņu kandidāts
Diena, 2000.g. 11. marts
Boriss Kinstlers bija no Pievolgas vaacieshiem, jau 1920. gadu saakumaa kljuvis par OGPU , veelaak NKVD agjentu. 1920. gadu saakumaa arii iebraucis Latvijas Republikaa un apmeties uz dziivi ar legjendu “beegshana no boljshevikiem”. Peec NKVD paveeles ar komunjaku pagriidi Latvijaa nav saistiijies, starp citu, taapat, kaa Vilis Laacis. Saakoties karam peec taa pasha NKVD paveeles iefiltreejies organizeejamajaa t.s. “Araaja komandaa”, kur taisiijis nevaaju karjeru. Apbalvots ar Sarkanaas Zvaigznes un Sarkanaa Karoga ordenjiem un vairaakaam medaljaam. Peec kara ienjeemis videeja ranga amatus toreizeejaa Droshiibas ministrijaa (veelaak KGB).
Tie ir interesanti fakti. ASV joprojām finansē Alquadu, Izraēla – palestīniešu kaujiniekus, Latvija – naša russija vai kā – ja nebūtu to konfliktu, tad taču daudzi nevarētu nopelnīt! Piemēram – ASV-Irākas karšs – bilance – aptuveni 1.3 triljoni USD, Latvija-krievija konflikts” – aptuveni 15 miljardi nozagti lati, kurus nozaga ļaunā lāča mīta aizsegā utt. Un ak jā – II pasaules karā laikā pie savas bagātības tirgojot ieroču Vācijai tika mums plaši zināmā Buša industrija, no kuras ir nākuši 2 ASV prezidenti. Šādus faktus neviens īpaši neslēpj, taču ar tiem nelepojas, jo tas nedara godu nevienam.
Video: Šokē arī aizbēgušā Ukrainas ģenerālprokurora greznā māja
http://www.youtube.com/watch?v=VZyaQhLY96M&feature=player_embedded
Ne jau tikai Ukrainā ir divas apsaules – redzamā un ko slēpj. Kāpēc Latvijā žurnālisti neparāda, kādās mājās dzīvo un kādās mašīnās brauc bijušais komunists, Latvijas 4. maija režīma Latvijas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns un viņa ģimenes draugs, bijušais ģenerālprokurors, tagad Satversmes Aizsardzības biroja vadītājs Jānis Maizītis, kā arī citi Latvijas korumpētās un mafiozās tiesu sistēmas kukuļņēmēji tiesneši, prokurori, muitnieki, VID darbinieki, Satversmes aizsardzības biroja darbinieki utt.?
Labas zinjas! Mana izvele veleshanaas ir skaidra! Luk beidzot cilveks-diplomats, kuram jabut ES Parlamentaa. http://www.ir.lv/2014/2/24/snore-ep-velesanas-kandides-no-nacionalas-apvienibas-saraksta
Tie ebrejīši,kā ruciņš un ezergailītis,nav vērts viņus pieminēt – mute jau nav soma,to neaizvērsi.
Par I.Roņa un ģērmanīša rakstīto (man to nesaprast),es varu pateikt,ka viņi nesāka no pareizās malas un gala – tad tā vairs nav “cīņa”.
Kad norakstīja universitātē grāmatas un citur,tad tur stāvēja rindā “lielie vīri”,un kad viņi sāks rakstīt,tad Pārdaugavā būs jāceļ monstrs Nr.2.
Ezergailis ir pret Ruku, vismaz pašlaik…
Pura rakstītais iet pretrunā ar Jekelna teikto, ka neviens latvietis nevienu žīdu nav nošāvis…
Es tomēr piekrītu Ezergailim, ka šī grāmata ir nekas vairāk, kā Ruka mēģinājums latviešus padarīt par vainīgajiem karā. Par to savulaik Rīgas Apriņka Avīze 1996.gadā publicēja Induļa Roņa rakstus, kur viņš rakstīja kā tiek strādāts/rakstīts lai kara noziegumos tiktu vainoti nevis vācieši, krievi vai žīdi, bet gan tieši paši latvieši.
.
.
Admins
Laimonis Purs runā pavisam no cita aspekta, ka SS bija pilna ar KGB.
Tāpēc arī nevar vainot latviešus. Ezegailis pats ir nelietis, kurš veicinājis pasaulē izpratni, ka latvieši bijuši žīdu šāvēji, bet uz vecumdienām laikam sirdsapziņa modusies… .
Interesanta grāmata par tiem Arāja varoņdarbiem un viņa līdzskrējējiem! Vai ir nopērkama grāmatnīcās vēl?
.
.
Admins
Nabaga Arājs nekādus “varoņdarbus” neveica.
Pirmdien lasi šajā vietnē par īstajiem varoņiem- Ruka un Cilēviča izskatā.
Jābūt diezgan lielam idiotam, lai 1918. gadā dzimušam cilvēkam piedēvētu sadarbību ar nkvd 2 gadu vecumā.