Nobeigums par I. Roņa slepkavības mēģinājumu
Šī morāli atbaidoši netīrā akcija nepārprotami bija Drošības policijas un Kriminālpolicijas uzdevums šīm trijām personām(A. Āboltiņš, M. Āboltiņa, M. Āboltiņa), lai tajā konkrētajā brīdī slēptu to policistu kriminālnoziegumus, kuri docenta Viļņa Pāvulāna politisko slepkavību 1994.gadā turpina noziedzīgi atzīt par it kā pašnāvību. Jo Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūras prokurors R. Stipinas* manu pieteikumu par profesoru- slepkavu Aivaru Strangu, KGB pulkveža dēlu, kā docenta Viļa Pāvulāna iespējamu slepkavu- pārsūtīja Valsts policijas priekšniekam I. Ķuzim 2012. gada decembrī. Sākās bezjēdzīga policistu „muļļāšanās”, līdz bez kādas argumentācijas manu š.g.2.jūlijā tika paziņots, ka pašnāvības formulējums paliek spēkā. Lūk, vēl daudzas pēdas pie maniem š.g. 6.- 7.oktobra slepkavām !
Arī docenta V. Pāvulāna slepkavības lietā neviens mani nevēlējās uzklausīt- ne Ģenerālprokuratūrā, ne Valsts policijā. Nepārprotami tāpēc, lai manis iztaujas protokolos neparādītos patiesas ziņas par Valsts policijā noziedzīgi infiltrētajiem čekistiem- noziedzniekiem.
Tāpēc informēju Eiropas Cilvēktiesību tiesu, ka docenta Viļņa Pāvulāna slepkavas iespējams bija divi. Pēc profesora- slepkavas A. Strangas vārda nosaukšanas, pēc kāda laika toreizējais Saeimas sekretārs Imants Daudišs man teica, ka veco čekistu vidū klīstot baumas, it kā V. Pāvulāna pēdējie vārdi esot bijuši: „Ko tu dari Inesi, ko tu dari Inesi ?” Vainīgais mums zināmais Inesis LU Vēstures un filozofijas fakultātē bija un ir profesors Inesis Feldmanis, pašlaik Latvijas Vēsturnieku komisijas priekšsēdētājs pie Valsts prezidenta Andra Bērziņa. Te nu ir „ģenerālpēdas” pie slepkavības pasūtītājiem !
Valsts policija, Drošības policija, Ģenerālprokuratūra, tiesas gadiem ilgi centās pārvērst aizmuguriskās soda psihiatrijas pielietošanu pret mani- tiešā soda psihiatrijā. Tāpēc tika pieņemts lēmums ar savu aģentu rokām, veicot smagas provokācijas pret manu sievu Baibu Roni un apzināti ļaunprātīgi apmelojot mani maniem ģimenes locekļiem- izjaukt manu ģimenes dzīvi- ilgus gadus vienīgo barjeru pret tiešas soda psihiatrijas pielietošanu pret mani.
Tas ir ārkārtīgi smags Konvencijas 8.panta abu daļu pārkāpums !
Vienīgi iekšlietu ministra R. Kozlovska iejaukšanās apgrūtināja šī plāna realizāciju, radot reālus draudus policistiem- čekistiem par V. Pāvulāna slepkavību 1994.g. un par tās slēpšanu šodien. Tāpēc tika izvēlēts slepkavības ceļš- slepkavību profesionāli nomaskējot ar it kā „pašnāvību.” Ar Dieva palīdzību man tomēr paliekot dzīvam- netiek veikta nekāda izmeklēšana, līdz šim brīdim man nav sniegta informācija, cik reāls apdraudējums manai dzīvībai pastāv šobrīd. Vēl vairāk, policists Ābelnieks man mēģināja ar meliem uzspiest noziedznieku viedokli, ka slepkavas mani nav slepkavojuši.
Jā, tāda nu ir sarkanā realitāte Latvijas t.s. tiesībsargāšanas institūcijās.
Ģenerālprokurors E. Kalnmeiers arī pilnībā akceptēja tiesneses- slepkavas I. Rūķes vistiešāko bezatbildību manas slepkavības sagatavošanā.
2.3. Visa manas vajāšanas un nu jau arī slepkavības lietas būtība ir koncentrētā veidā formulēta mana miera izlīguma piedāvājuma 3.pantā- jau minētajā 14.oktobra iesniegumā(pielikuma 1.dokumenta 17.-18.lpp.).———
LRTT> Tālāk seko garš izklāsts, kas iesniedzas diezgan tālā pagātnē, kuru Indulis Ronis bija ”uzracis” kā vēsturnieks, kas tieši skar viņa krišanu nežēlastībā, un pat slepkavības mēģinājumu no Krievijas imperiālistu un vietējo komunistu puses. Vēl tikai īsu fragmentu no vēstules, kas norāda uz kādu „mīnu” ir uzkāpis I. Ronis:
—–Par Krievijas cara Nikolaja II vecākās meitas princeses Olgas izglābšanos un atbēgšanu uz Latviju man jau bija zināms PSRS okupācijas laikā, kā vadošam okupētās Latvijas vēstures zinātnes organizatoram. Negaidītu apstiprinājumu šai versijai ieguvu 1994.- 1995.akadēmiskajā gadā, kad kā ASV IREX stipendiāts 8 mēnešus veicu pētniecības darbu ASV, galvenokārt Stenforda universitātes Hūvera institūta arhīvā. Kalifornijā iepazinos arī ar 90 gadus veco Latvijas izmeklēšanas tiesnesi Aleksandru Cīruli, kurš XX gs. 30to gadu sākumā bija izmeklējis OGPU veikto Latvijas pareizticīgo patriarha Jāņa Pommera slepkavību. Jā, tas noticis Olgas Romānovas centienu dēļ panākt publicitāti par savu izglābšanos. Princeses Olgas uzturēšanās Latvijā bijis valsts noslēpums-.
FOTO: Un tas ir mūsu “propesors”- slepkava Aivars Stranga, KGB pulkveža dēls.
Tālāk, lasītāj, tev nav vēlams zināt, ja gribi ar veselu ādu sagaidīt Latvijas atbrīvošanos no komunistiskajiem sātana kalpiem.
Var tikai nojaust šo sarkano izdzimteņu nākotnes plānus pret Induli Roni. Un tie ir drausmīgi. Novēlēsim Indulim Ronim veiksmi un veselību Jaunajā gadā.
Saņēmu arī dokumentu kopijas, kas ir izsūtītas ES iestādēm, bet uzskatu, ka ir pilnīgi veltīgi tur sūdzēties, jo visu kontrolē tieši tie, pret kuriem uzstājas I. Ronis. Es(Grantiņš) vienmēr centīšos pieminēt I. Roni, kā jau to daru, un pie visiem lūgumiem tikties ar ES varas un drošības pārstāvjiem, ieteikšu uzaicināt arī viņu. I. Roņa atsūtītos dokumentus centīšos izmantot visur, kur vien būs iespēja. Tie tiek ielikti atsevišķā MAPĒ un uzglabāti līdz „Brīvības cīņas” beigām.
Ir zināms, ka LRTT lasa un tulko visi lielie izlūkdienesti, līdz ar to Induļa Roņa neizdevusies slepkavība, ko veica komunisti- KGBisti, ir kļuvusi zināma arī tiem. Tāpēc tik neatlaidīgi jau trešo reizi DP noziedznieki cenšas apklusināt L. Grantiņu un LRTT i- vietni. Skaidri redzams arī tas, ka ne visi ir priecīgi par krievžīdisko nacistu demaršu Eiropā. Tāpēc H-86 galvenais uzdevums ir pārliecināt ES un Vāciju, ka krievžīdu galvenais mērķis ir tieši Vācija. Tikai Vācijas un ES spiediena rezultātā mēs varēsim atkratīties no šīs sarkanās asinssuņu sērgas.
Vai esi lasījis I. Roņa grāmatu: „Baltijas jaunās brīvības cīņas Latvijā”.
* Iespējams, ka uzvārds kļūdains, bija grūti salasāms.
LRTT piebilde:
Nepārprotami, šie komunistiskie izdzimteņi ar bērzi-ņiem, godma-ņiem un daudziem citiem sarkanajiem ņiem, ir pieteikuši aktīvu un asiņainu karu pret latviešu tautu, bet mēs viņus samīsim kā blaktis.
26.12.13.
=========================================================
Uzmanību, runā PIETIEK.COM !
Savdabīgs Lato Lapsas “apsveikums” Ziemassvētkos.
Tas, protams, ka veltīts tikai un vienīgi L. Grantiņam. Šo interesanto Lato apsveikumu saņēmu pēc tam, kad biju presei izsūtījis Induļa Roņa informāciju par notikušo slepkavības mēģinājumu: http://tautastribunals.eu/?p=17673
Šī atbilde nepārprotami norāda, ka Lato Lapsa kalpo tiem pašiem spēkiem, kuri mēģināja noslepkavot Induli Roni.
Tik zemisku atbildi, par šāda veida informāciju, pat visniknākais ienaidnieks neuzdrošinātos sniegt.
Bet Lapsam tas ir nieks ! / Lapsam par to prieks !
Šajos pāris teikumos ir izteikts drausmīgs bezspēcības naids.
Lūk, Lapsas kunga vēstījums:
eu.pietiek@gmail.com
25.Dec. (vor 1 Tag)
Lai Tev, Lapsas kungs, veiksme Jaunajā gadā un arī turpmāk nepamet “humora” gars:
http://www.youtube.com/watch?v=3J5RM2KftsE
=========================================================
SARKANO IZDZIMTEŅU KLOĀKA
Ļoti interesanta rakstu sērija, kaut būtu vairāk šādu pētniecisku- dokumentāli atmaskojošu rakstu!
ES TICU, ka drīz būs mūsu laiks!
http://www.youtube.com/watch?v=zeTjt7dxU4I
VISU LABU NAKOSO DIENU!
Vesturi veido vestures pasniedzeji.Patiesiba vienmer atradis celu,jo celu
daudzums ir bezgaligs.V.V.F.ir baltas lapas politikas piekriteja,kur
galvenie ieroci ir tinte un spalva,pec vesturisko aculiecinieku
noslepkavosanas.Kangars saka,jaiznicina pagatne,jo bez pagatnes cilveks
ir paklaujams.Vins zaude savas dzimtas saknes.Un tad cilveks apjucis un
neaizsargata,pats klust par baltu lapu,uz kuras jaraksta visadigi
izdomata vesture,un vini priecasies par to pasu,jo dzivot,bez pagatnes
nevar,un ari nav iespejams.Vini pienems visu,tikai,lai nepaliktu nezina,
kura tiek pienemta,ka daudz bistamaka,neka absoluti nebijusi vesture.
a)kramola.info/vesti/letopisi-proshlogo/za-chto-pravitelej-nazyvali-
velikimi.
Mes dzivojam parazitu okupacija,kur pieminekli tiek celti vinu varoniem,
kuri veicinajusi parazitu naksanai pie varas,savukart piemineklu
cienigiem varoniem netiek celts nekas.Patiesiba jaredz,visu apgriezot
otradi,un samainot vietam.Strelniekus dibinaja Ivans IV,godpratigs un
cienigs savas zemes patriots.Nikolajs II,bija vienigais, uz Rusijas zeltu
arzemes,kuram bija iespeja,to dabut.Tapec gimeni nenosava.
a)ru-an.info/proshloe/
Parazitiem visu laiku bijis viens merkis,visus paverdzinat,tapec ari
dzives pieredze tikai,pa vienu liniju,kas ari ir vinu visvajaka vieta.
Ta ir sizofreniska aprobezotiba,kuras merogs nav ipasi liels.
a)via-midgard.info/news/analitika/21919-programma-istrebleniya-russkix-
-i-drugih-slavyan-evreami-sionistami.
Mes nakam,no Ziemelzvaigznes,ierodoties uz Darijas 460 500 gadus agrak.
Visuma butiba,apaksa ir ,ka augsa un augsa ir,ka apaksa.Musu dzives
dazadibai nav,un nevar but robezu,jo mes esam visa raditaji-veidotaji.
a)ruspravda.info/Kto-takie-dAriytsi-i-otkuda-oni-2670.html
Lugsana baznica,Musu dievs tevs debesis….nak ,no faraonu Egiptes,kur
ari pieludza Osirisu,ta,ka baznicas nepieludzam Kristu,bet Egiptes
dievus,kuriem ari rakstita Bibele
a)pandoraopen.ru/2013-12-26/molitva-otche-nash-rodom-iz-egipta.
VELAK VEL/TENcINU
KAS PATIESĪBĀ SLĒPJAS AIZ NEVAINĪGĀ APZĪMĒJUMA “KORPORATĪVĀS SAITES”?
Modris Slava
Induļa Roņa slepkavības mēģinājums mani rosināja pārdomāt arī šo jautājumu, jo tas nav vienīgais gadījums, kad parādās kaut kas, ko varētu nosaukt par īsti mafiozām darbībām, pie tam tajās piedalās arī valsts varas un tiesībsargājošo institūciju pārstāvji. Žurnālisti par šiem gadījumiem parasti negrib rakstīt, jo ir bijuši arī žurnālistu noslepkavošanas vai fiziskas ietekmēšanas gadījumi.
Nesen pārrunāju stāvokli lauksaimniecībā, kur šādu gadījumu nav nekāds retums. Piemēram, lieli zemes īpašnieki, kuru zemes platības pārsniedz tūkstoš hektārus lauksaimniecībā izmantojamo zemju, un vēl tikpat daudz vai vēl vairāk viņi iznomā, neļauj savā teritorijā ielauzties kādam citam zemes nomniekam, kas sola divreiz vairāk. Ja kāds neatlaižas, tad viņam draud ar noslepkavošanu un, kā dzirdēju, tad reizēm to arī patiešām izdara. Rajonu prokuratūras pret sūdzībām ir kurlas, jo – kur tev ir pierādījumi? Bez tam šiem lielajiem zemes īpašniekiem (kas dīvainā kārtā turas apmēram viena bijušā kolhoza robežās, nelienot kaimiņos esošā bijušā kolhoza teritorijā, kur uzdarbojas kāds cits tāds pats”barons” ) tiesās, prokuratūrās, policijā un pat Saeimā ir draugi, tādēļ kādu taisnību panākt, t. i., godīgus brīvā tirgus nosacījumus, ir ne tikai grūti – vai neiespējami -, bet pat bīstami.
Bija arī gadījums ar VID, kad par noteiktu prāvu naudas summu uzņēmēji varēja tikt vaļā no nodokļu parāda daudz lielākas summas, tos nemaksājot. Sončika gadījums. Utt. … VID var izmantot kā reketa vai reiderisma līdzekli, un, kā pierāda šādi gadījumi, mafiozās struktūras to arī dara.
Starp kādiem cilvēkiem gan pastāv šīs “korporatīvās saites”, kas apdraud citu – šajā “korporācijā” neiesaistīto – cilvēku uzņēmējdarbību un pat dzīvību? Dabiski būtu pieņemt, ka tie ir bijušie čekisti un kompartijas nomenklatūristi, jo starp viņiem šīs “korporatīvās saites” pastāv jau no padomju varas laikiem, un viņu vara atmodas laikā ne tikai netika sagrauta, bet gan vēl nostiprināta, viņiem iegūstot visas privilēģijas privatizācijas procesā un iespēju iebīdīt varas hierarhijas augšgalā savus pārstāvjus. Dabiski, arī tiesībsargājošajās, drošības un policijas struktūrās.
Tie gan ir kretīni – sarkanie izdzimteni, kaut viņi nospragtu.
Mjā, šiziķa roņuka ceļš ir skaidrs, nākamreiz viņš sevi nogriezīs līdz galam!
Ļoti ceru, ka plāngrantiņš drīz sekos viņa pēdās!
No šiem diviem debilajiem mēsliem pasaule ir jāatbrīvo!!!
===============================
Iepriekšējie Gardas komandas fīrera Gedroica kom.
>Lai Ronis būtu no slepkavām drošībā, iesaku viņam patverties Tvaika ielā 2 !!! :))
>Psihiski nenormālais Ronis pats piedzērās kā lops un sagrieza sevi, bet vēlāk neko neatceras…tā notiek ar trakajiem…
Admins
Nu kā, lai neapstiprina daugavpilieša Aivara Gedroica(Gudrais) vizionisko komentāru.
Cik gan ērti būtu bez tādiem roņiem un gratiņiem dzīvot visiem valsts izzadzējiem un īstajie patriotiem, kā gardas un gedroici… .
Atgādinu: “Visi(eisteri, lotāri, gardas… ), kuri ir “draugos” ar šo viepli, ir vienas iestādes ” pilsoņi”.
Nedarbojoties politikā un nebūdams politiķis akadēmiķis Indulis Ronis kļuvis par Latvijas politikas centrālo personu. It īpaši pēc 2013.gada septembra jau vien tāpēc, ka akadēmiķis Indulis Ronis ar Dieva žēlsirdību tika izglābts no Latvijas oligarhu kriminālās bandas izplānotas slepkavības un nāves. Šis slepkavības mēģinājums atvēra acis daudziem cilvēkiem, pat tādiem, kas vēl šaubījās, ka godmaņu, borovkovu, karginu, guļānu, maizīšu, kalnmeijeru, bičkoviču, bērziņu, repšu, krupņikovu, belokoņu, lembergu “asiņu piepildītā glāze ir tukša vai tikai nedaudz ar asinīm”. Vēl vairāk, daudziem cilvēkiem kļuva acīmredzams, ka šis Latvijas režīms ir noziedzīgs. Ne mestaforiskā nozīmē, ne opozīcijas vai kādas citas grupas teiktā dēļ. Bet noziedzīgs burtiskā nozīmē. Tas tā satraucis Latvijas mafiozo bandu, ka daži, jūtot, ka Linarda Grantiņa un Induļa Roņa vēstules sasniegušas pasaulē ļoti ietekmīgu cilvēku dzirdīgas ausis cenšas pārņemt Linarda Grantiņa ierosinājumu ieviest Latvijā Apvienoto Nāciju Organizācijas pārvaldi, lai paši paliktu vadībā. Šoreiz nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut 4. maija kļūdu, ka šai bandai tiek atstāta teikšana. Šī Latvijas oligarhija ar visiem viņu sulaiņiem kā bīstama latviešu tautai ir padzenama pilnībā.
http://pietiek.com/raksti/dzives_vajprata_logika
Dzīves vājprāta loģika
Arturs Priedītis
27.12.2013.
Aizvadītajās dienās ļoti uzskatāmi atklājās jauna mūsu dzīves iezīme. Divi ļoti svarīgi notikumi aicina palūkoties uz mūsu dzīvi jaunā skatījumā, un varam konstatēt savas dzīves jaunu iezīmi – jaunu kvalitāti.
Mēs jau diezgan pasen esam aptvēruši, ka mūsu dzīvei ir raksturīgas tādas iezīmes kā sociālā netaisnība, nabadzība, krimināla valsts sistēma, zagšana, blēdīšanās, noziegumu brīvība, uzskatu „plurālisms”, postmodernistiskā un neoliberālā tumsonība, morālā un tikumiskā visatļautība, totāla neuzticība.
Tagad minētajam droši varam pieskaitīt vēl vienu iezīmi – dzīvi saskaņā ar vājprāta loģiku. Aizvadīto dienu ļoti svarīgie notikumi nepārprotami liecina, ka esam sasnieguši jaunu kvalitatīvo pakāpi. Savu dzīvi droši drīkstam raksturot kā dzīvi vājprāta stāvoklī, kad visu nosaka vājprāta loģika un mūsu zemi ir pārklājis vājprāts.
Saprotams, nav aizmirstams viens moments. Jau agrāk pie mums nācās ņemt vērā, ka mentalitātes ziņā sabiedrība ir sašķēlusies divās daļās. Mūsu sabiedrības vienu daļu veido cilvēki ar veselo saprātu un saprātīgu dzīves uztveri. Taču līdzās eksistē arī sabiedrības otra daļa, kuras pārstāvjiem ir diezgan lielas problēmas ar veselo saprātu. Viņu saprātu ir pamatīgi aptumšojusi dažāda satura ideoloģiskā zombēšana, kretīniskas fobijas un mūsdienu laikmetā dominējošais iracionālisms. Tāpēc viņiem ir grūti (daudziem nav vēlēšanās) interpretēt dzīves notikumus atbilstoši veselā saprāta prasībām.
Domājams, otrās grupas pārstāvji aizvadītajās dienās nespēj adekvāti reaģēt uz tiem jaunākajiem ļoti svarīgajiem notikumiem, kuri liecina par dzīves vispārējā vājprāta iestāšanos. Iespējams, otrā grupa mūsu sabiedrībā pašlaik ir diezgan prāva. Varbūt pat ir sabiedrības lielākā daļa. Ja tas tā nebūtu, tad kopējā reakcija pret jaunākajiem ļoti svarīgajiem notikumiem būtu krasi savādāka. Pašlaik šī reakcija nav savienojama ar veselā saprāta normām.
No veselā saprāta viedokļa aizvadītajās dienās ļoti svarīgs notikums ir bijušās valsts kontrolieres (ļoti augstas valsts amatpersonas) Sudrabas kundzes sniegtais mūsu līderu psiholoģiskais un profesionālais portrets. Viņas formulētos portretus detalizēti atreferēja TV, lielie ziņu portāli un citi mediji. Ar Sudrabas kundzes viedokli kā ar objektīvu patiesību visaugstākajā instancē tika iepazīstināta visa mūsu zemes sabiedrība. Nav manīts, ka šo objektīvo patiesību kāds censtos apstrīdēt.
Sudrabas kundzes izteikumiem ir milzīga nozīme. Viņa raksturo mūsu valsts vadītājus. Viņa raksturo to cilvēku īpašības, kuri bija vai pašlaik ir ministri, premjerministri, parlamenta deputāti, partiju vadītāji. Viņa raksturo nācijas uzticības personas, kurām valsts elektorāts uzticēja savu likteni – reālo ikdienas dzīvi, kā arī plānus par savu un savu bērnu nākotni.
Sudrabas kundze raksturo cilvēkus, par kuru cilvēciskajām īpašībām un spējām ir aktīvi jāinteresējas katram valsts pilsonim. Tas taču ir loģiski, ka katrs valsts pilsonis vēlas zināt, kam viņš ir uzticējies un vai attiecīgo cilvēku īpašības un spējas ir uzticības cienīgas. Arī Latvijā teorētiski tas ir tikpat loģiski, cik loģiski tas ir jebkurā valstī (Lielbritānijā, Francijā u.c.), kur pilsoņi aktīvi interesējās par savām uzticības personām.
Sudrabas kundzes paveiktais ir tas pats, ja, teiksim, ASV kāda federālās varas augsta amatpersona raksturotu Bušu (tēvu un dēlu), Klintonu pāri, Goru, Ramsfeldu, Raisu, Kisindžeru, Olbraihtu, Obamu, Baidenu. Katram saprātīgam cilvēkam ir skaidrs, kāda būtu amerikāņu sabiedrības reakcija, ja viņi par savām uzticības personām uzzinātu to, ko Latvijas sabiedrība no Sudrabas kundzes uzzināja par savām uzticības personām.
No Sudrabas kundzes Latvijas sabiedrība uzzināja: „ [..] Sudraba tikko jaundibinātās partijas Latvijas attīstībai līderi Einaru Repši nosaukusi par ne pārāk normālu cilvēku, piedēvējot pat viņam konkrētu diagnozi, savukārt Saskaņas centra vadītāju Nilu Ušakovu par tukšu, alkatīgu un patmīlīgu. [..] Sudraba intervijas laikā uzbūra Latvijas politikas aizkulišu visdrūmākās ainas. Parastie cilvēki tajā nevienus neinteresē, visu diktē šauras interešu grupas, nevienam nekas nav svēts, un viss galu galā ir baisi.[..] Repši viņa nosauc par ne pārāk veselu cilvēku, pieminot konkrētu diagnozi, un cenšas izskaidrot pat tās galvenās pazīmes. “Kad viņš kļuva par premjeru 2002.gadā, pirmo reizi kad Jaunais laiks ienāca politikā, un viņš uzvarēja, es godīgi tev teikšu, pat interesējos pie politiķiem – kā ar tādiem cilvēkiem var strādāt, nu kā viņi domā. Jo es redzēju, ka tas ir kaut kas vājprātīgs. Tās idejas kaut kādas pilnīgi garām. Tu mēģini ar cilvēku normāli runāt, stāstīt savu viedokli, nu ka tevi nedzird.” “Viņš dzīvo savā pilnīgi personīgā pasaulē. Viņam nav nekādas nojēgas, kas notiek ārpus. Viņš var uzstāties tā kaismīgi, ar labām oratora spējām un visu pārējo. Bet ir cilvēki, kas ir partija, tur tas [Dans] Titavs, tie, kas lietas kruķī, kārto. Viņi ir ciniski pateikuši, ka viņiem interesē tikai kādas 7, 9 balsis, lai būtu viņiem zelta akcija, ar ko tirgoties. Neinteresē tur nevienam valsts!”
Arī Vienotība Sudrabas skatījumā nav glābiņš, un bijušais premjers Valdis Dombrovskis neesot nekāds valsts vadītājs. “Kāpēc viņu sauc par grāmatvedi – nu viņš ir grāmatvedis pēc zināšanām un profesijas. Nu … viņš dzīvē nekad neko nav vadījis. Viņš arī tagad lietas nevada. Kāpēc varbūt cilvēkiem ir pozitīvs iespaids? Ir daļa cilvēku, kuri, ja sevi asociē ar otru cilvēku, viņiem liekas, ka viņš ir ļoti labs. Bet tev vajag pavisam cita mēroga un domāšanas cilvēku, ja vajag vadīt valsti,” saka Sudraba. „Dombrovskim interesē tikai viņa individuālā karjera. Pareizo ķeksīšu atķeksēšana, lai tiktu Briselē. (..) Viņš nav tas cilvēks, kas būtu mantkārīgs, bet tajā pašā laikā pasaule ir tik ļoti maza. Tas, kas tur notiekot, viņam ir tāda padomniece Bukane, kas ir viņa sievas draudzene, tā savāc to, kas ir paredzēts viņai un aiznes sievai. Aiznes sievai!”, atzīmē Sudraba.
Arī ar Ainaru Šleseru Sudrabai neesot pa ceļam [..]. Viņš esot pārāk alkatīgs. Uz neseno tikšanos kafejnīcā Kaļķu vārti, ko fiksējuši mediji, viņa aizgājusi vien tāpēc, ka tiekoties ar daudziem un viņas viedokli gribējis zināt partijas Vienoti Latvijai vadītājs Mareks Zeltiņš. Viņš arī sākumā zvanījis, par Šlesera klātbūtni viņa uzzinājusi tikai vēlāk. Bet atrādīšanu televīzijā pēc Sudrabas domām apzināti noorganizējis Druvis Skulte. “Šleseram būtībā varbūt ir interese, lai būtu tā ekonomiskā aktivitāte un tā ir tāda patiesa interese, bet nu ir arī tik daudz tā savtīguma. Nav tādi līdz galam godīgi cilvēki. Tajā pašā laikā, protams, tā viņa enerģija un griba izdarīt ir vairāk nekā par visiem pārējiem kopā. Bet nu viņam ir arī tā sava filozofija. 50 man, 50 – citiem,” atzīmē viņa.
Lai arī savulaik pat izskanējis, ka uz Sudrabu kā politiķi ļoti tīko Saskaņas centrs, var saprast, ka simpātijas šeit nav abpusējas. Par Nilu Ušakovu viņai esot absolūti negatīvs viedoklis – esot satikušies viņas pēdējās dienās Valsts kontrolē. “Viņš ir tukšs, absolūti. Tukšs, alkatīgs, patmīlīgs. Nu atkal, nevienu es neaprunāju, Dievs man piedos. Bet Saskaņas centrs nav nekas cits kā tikai naudas projekts, ir tikai naudas attiecības starp cilvēkiem. (..) Un paši viņi saka – Ušakovs viņiem neko nenozīmē. Tikmēr, kamēr viņiem ir iespēja pelnīt, būt kaut kādos amatos, vēl kaut kas, viņi ir kopā. Tikko tur kaut kas ar viņu notiks, vai izjuks, tur vairs nebūs nekāda Saskaņas centra. Tur nav ne ideoloģijas, nav ne partijas. (..) Tādam Ušakovam, Urbanovičam nospļauties ta par krieviem, ta par latviešiem. Tas vienkārši tiek ekspluatēts,” lēš bijusī valsts kontroliere”.
Tātad Sudrabas kundze ļoti drūmos vārdos raksturo mūsu politiķu intelektuālo un morālo līmeni. Tas vispār ir deģenerātu līmenis. Tāpēc padomāsim, ko tāds spriedums patiesībā nozīmē. Piemēram, attiecībā uz Repšes kungu.
Tāds spriedums nozīmē to, ka valsts ir bijusi ne visai normāla cilvēka pārziņā. Repše bija Valsts bankas prezidents 10 gadus, pēc tam bija premjerministrs, aizsardzības un finanšu ministrs. Tātad Latvijas nācija viņam uzticēja savas valūtas, militārās aizsardzības un finanšu lietas. Tātad uzticēja tik svarīgas sfēras cilvēkam ar konkrētu garīgās slimības diagnozi.
Kardināli ir tas, ka Sudrabas kundzes aizsāktajam sižetam ir turpinājums. Aizvadītajās dienās otrs ļoti svarīgs notikums ir saistīts ar Valsts prezidenta veselības un tajā skaitā garīgās veselības stāvokli.
Latvijas sabiedrība tika iepazīstināta ar šādu informāciju: „Delfi jau ziņoja, ka [..] Pietiek vērsies Valsts prezidenta kancelejā ar pieprasījumu pēc informācijas par to, kādas veselības stāvokļa pārbaudes pēdējos divos gados un kādās medicīniskajās iestādēs ir izgājis Valsts prezidents Bērziņš, kas tieši pārbaudīts un kādi bijuši pārbaužu rezultāti. Turklāt, ņemot vērā publiski izskanējušos minējumus par Bērziņa cienījamo vecumu un tā iespējamo ietekmi uz viņa spējām pildīt valsts vadītāja pienākumus, portāls pieprasījis arī ziņas par to, vai prezidentam veikto veselības pārbaužu vidū ir bijušas arī psihologa, psihoterapeita, psihiatra vai gerontologa pārbaudes, un, ja nē, tad kāpēc Valsts prezidents nav uzskatījis par nepieciešamu pārbaudīties pie šiem speciālistiem.”
Tātad ir pienākusi kārta arī Valsts prezidentam. Vispirms uzzinājām par kāda bijušā premjerministra un ministra garīgo neveselību, kā arī citu politiķu mentālo stāvokli. Bet tagad nākas pārliecināties par Latvijas valsts visaugstākās amatpersonas fizisko un garīgo veselību.
Faktiski tālāk nav, kur iet. Visas rezerves izsmeltas. Ļaudīm nākas visaptveroši secināt, ka Latvijas valsts ir garīgi slimu tipu pārziņā. Tāpēc organisks ir jautājums, vai šī tauta/nācija ir pietiekami garīgi normāla vispār? Kur vēl ir iespējama tāda saruna par valsts augstākās varas garīgo nelīdzsvarotību? Kur vēl tā notiek? Jā, pareizi, tiek runāts par eiročinavnieku zemo intelektuālo kapacitāti. Mēs zinām, kāda tā ir mūsējiem – Piebalgam, Vaiderei u.c. Bet tas nav viens un tas pats. Starp vājprātu un prāta mazspēju nevar likt vienlīdzības zīmi.
Protams, daudzi saprātīgi cilvēki teiks, ka Sudraba šajās dienās neatklāja “Ameriku”. Viņa neatklāja “Ameriku” ne Repšes, ne pārējo raksturojumā. Tas nekad nav bijis noslēpums, par ko izsakās Sudraba. Arī par Valsts prezidenta veselības stāvokli bija satraucošas bažas jau agrāk.
Nākas ņemt vērā, ka abos jaunākajos ļoti svarīgajos notikumos galvenais nav attiecīgo cilvēku portrets un veselības stāvoklis. Būtu vieglāk, ja tas būtu galvenais. Tomēr tas nav galvenais. Galvenais ir jautājums, kāpēc pie mums tā var notikt un kāpēc nekas nemainās?
Lai cik tas arī sāpīgi nebūtu, var būt tikai viena atbilde uz šo pašu galveno jautājumu, – nācija, latviešu tauta pati nav īsti normāla un nācijas/tautas garīgais līmenis ir jāfiksē ar jēdzienu „vājprāta stāvoklis”.
Vārdu sakot, tautai/nācijai tagad ir godīgi jāatzīst, ka tā nav spējīga ne uz ko nopietnu valstiskuma nodrošināšanā. Nav spējīga atrast pat vienu godīgu un gudru cilvēku visaugstākajam tronim. Lai galīgi nesabruktu, tautai/nācijai ir nekavējoties jāgriežas pēc palīdzības, aicinot no malas kādu spēku pārvaldīt zemi un tādējādi realizēt principiāli svarīgāko uzdevumu – palīdzēt tautai/nācijai glābt to, ko vēl var glābt. Tāpēc pašlaik nacionālā vērtība var būt tikai tai institūcijai, kura drosmīgi un paškritiski atzīs tautas/nācijas politisko impotenci un aicinās palīgā “varjagus”, kā jau to kādreiz darīja šīs puses iezemieši pirms daudziem gadsimtiem.
Neapšaubāmi var jautāt, kā to praktiski realizēt. Faktiski “varjagu” piesaistīšanu nodrošina ES konstitucionālie principi. Šajā gadījumā – subsidiaritātes princips. Saskaņā ar šo principu ES augstākā vara iejaucās tikai tad, kad vietējā vara netiek galā ar saviem uzdevumiem. Latvijas vietējā vara netiek galā ar saviem uzdevumiem (tauta/nācija nespēj nodrošināt ar garīgi veseliem cilvēkiem valsts menedžmentu), tāpēc saskaņā ar subsidiaritātes principu Latvijā vara ir jāpārņem ES struktūrām tiešā pakļautībā. Atliek tikai ES izteikt attiecīgo lūgumu kādam mūsu sociālajam spēkam un viss. ES pienākums ir veikt savas konstitucionālās funkcijas (konfederācijas funkcijas). Pieņemsim, Vienotība kopā ar pārējām Latvijas tautai labu vēlošajām partijām tagad varētu patiešām glābt tautu/nāciju, griežoties ES ar attiecīgo lūgumu pārņemt varu Latvijā. Manuprāt arī amerikāņi tikai par to priecāsies un akceptēs ES lēmumu par varas pārņemšanu Latvijas Republikā.
Protams, var arī neko nedarīt. Domāju – nekas arī netiks darīts. Vairākums pat nevēlēsies neko dzirdēt par to, ka kaut kas būtu jādara, jo dzīve vājprāta stāvoklī daudziem ir izdevīga, normāla un patīkama dzīve.
Bet jebkurā gadījumā visiem ir jārēķinās, lūk, ar ko. Genofonda vērtīgākā daļa ir izklīdusi svešumā. Šeit palikušās divas paaudzes jau ir sapuvušas (zombiji, rusofobi, vietējā pseidoizglītība). Drīz tām līdzās murmulēs trešā sapuvusī paaudze, bet tas faktiski nozīmē tautas/nācijas beigas. Ja kādā noteiktā vēsturiskajā periodā tautai/nācijai visas trīs paaudzes (elementārs sociuma kontingents) ir sapuvušas, tad tā vairs nav tauta/nācija. Tas ir mutants – sākums mutaģenēzei, kuras rezultātu nevar ne prognozēt, ne izsacīt pieklājīgā (literārā) leksikā.
Citāts no I. Roņa grāmatas “Baltijas jaunās brīvības cīņas”:
“… A. Kalvītis tiek apmelots – it kā viņš būtu ekonomiskās krīzes vaininieks. Bet tās taču ir pilnīgas muļķības, A. Kalvītis atstāja pilnu valsts kasi. Latviju kārtējo reizi aplaupīja gāztā A.Kalvīša vietā ieceltais Ministru prezidents Ivars Godmanis. Viņš uz mūsu rēķina nomaksāja Parex bankas īpašnieku izšķērdēto miljardu, vispirms nezināmā virzienā aizplūdinot A.Kalvīša lielos ietaupījumus valsts kasē.
… Par ko tad padzina A.Kalvīti? A.Kalvītis gribēja pārņemt specdienestu uzraudzību Ministru kabineta rokās, jo Latvijas Valsts prezidenti, kuriem Satversme atvēl vienīgi reprezentācijas funkcijas, praksē, kā Nacionālās Drošības padomes priekšsēdētāji, faktiski Latviju ir pārvērtuši par tādu autoritāru banānu republiku, kurā daudzi ministri, Ģenerālprokuratūra, praktiski visa tiesu sistēma nevadās savā darbībā no Satversmes un Latvijas likumiem, bet gan no specdienestu vīru aizkulišu norādījumiem Valsts prezidenta vārdā.”
Citāts no Induļa Roņa grāmatas “Baltijas jaunās brīvības cīņas”:
“… pirmo reizi par Valsts prezidentu bija kļuvis LKP augstākās nomenklatūras kadrs ar stukaču-klauvētāju virsgana tiesībām. Vēl vairāk: viņa sadzīves pakalpojumu ministrijas paspārnē bija iemitināta krietna daļa no augstākās nomenklatūras uzdzīves iestādēm, tātad A.Bērziņš bija cieši saistīts ar valdošo mafiozo oligarhu grupu : J. Primakovs, G. Lučanskis, J. Šneiders, A. Šķēle, A .Lembergs. Ģenerālprokuratūras ilggadīgā muļļāšanās ap Aivaru Lembergu tur šo mafiozo grupu nemitīgā sasprindzinājumā. Viņus neinteresē ne valsts, ne planētas liktenis – viņus interesē tikai savas ādas glābšana. Viņi neapstāsies vislielāko bezjēdzību priekšā – ja uzskatīs, ka tas viņiem ir izdevīgi un var palīdzēt izdzīvot.”
Pagājuši gandrīz 10 gadi. Kas mainījies?
Ziņas
Ekonomika
Kūtri izvērtē Repšes pieļautās nelikumības
Apollo
Bens Latkovskis, «Neatkarīgā»
Sestdiena, 2005. gada 22. janvāris
Astoņu mēnešu laikā tiesībsargājošās institūcijas nav varējušas sniegt tiesisku atzinumu par bijušā Latvijas Bankas prezidenta, premjera un pašreizējā aizsardzības ministra Einara Repšes finansiālo darbību.
Lai gan jau pērnā gada vasarā Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisija E. Repšes finansiālo darbību pārbaudei nosūtīja Ģenerālprokuratūrai un KNAB materiālus jautājuma izlemšanai par krimināllietas ierosināšanu pēc sešiem krimināllikuma pantiem, līdz šim neviena no abām institūcijām uz šo sūtījumu nekādi nav reaģējusi, stāsta komisijas loceklis Igors Solovjovs (Tautas saskaņas partija).
Jāatzīmē, ka komisijas locekļi, kuri pārstāv valdošo koalīciju, šobrīd ļoti nelabprāt runā par E. Repšes pārkāpumiem un komisijas tālāko darbību. Visatklātākais bija Jānis Lagzdiņš (Tautas partija), kas netieši atzina, ka pastāv nerakstīta vienošanās pirms pašvaldību vēlēšanām šīs lietas aplūkot maksimāli nepolitizēti un piesardzīgi.
Citiem vārdiem, izvairīties no kompromatu kariem. Ģenerālprokuratūras preses sekretāre Dzintra Vītoliņa Neatkarīgajai pastāstīja, ka lielākā daļa komisijas ziņojumā minēto epizožu piekrīt KNAB izvērtējumam un tikai viena epizode atbilst Ģenerālprokuratūras piekritībai. Par šo gadījumu prokuratūra neatrada E. Repšes rīcībā likumpārkāpumus. Savukārt KNAB komunikāciju dienesta pārstāvis Andris Vitenbergs informēja, ka atzinums par E. Repšes darbību tiks paziņots nākamnedēļ.
Parlamentārās izmeklēšanas komisija E. Repšes darbībā atklāja vairākas būtiskas darbības, kuras kvalificējamas ne vien kā neētiskas, bet klaji nelikumīgas. Jau pati E. Repšes uzņēmējdarbības uzsākšana, vienlaikus cenšoties iekļauties politiskajā apritē, ir nelikumību caurausta. Runa ir par pieprasīto miljonu, kuru tautai vajadzēja saziedot, lai E. Repše būtu gatavs uzsākt politisko darbību. Ja katru ziedojumu E. Repše rūpīgi izsvērtu un pieņemtu tikai pēc secinājuma, ka tur nav iespējamas savtīgas intereses, tad varētu runāt vienīgi par šāda gājiena ētisko pusi. Taču fakti liecina par faktisku aicinājumu uz kukuļdošanu.
Kā liecina parlamentārās izmeklēšanas komisijas starpziņojums, vairāk nekā 90 procentus no E. Repšes honorāra par iesaistīšanos politiskajos procesos — kopā 312 053,69 latus — viņa kontā iemaksājušas aptuveni 60 fiziskas un juridiskas personas, no kurām vairākas ir savstarpēji saistītas.
Šo personu skaitā bija gan E. Repšes pārraugāmo kredītiestāžu īpašnieki (Valērijs un Vilorijs Belokoņi), gan amatpersonas (Ojārs Kehris), kā arī uzņēmumu amatpersonas, kas piedalījušās valsts iepirkumos Latvijas Bankas vajadzībām (Andris Kreislers, Ojārs Bite), un tādu uzņēmumu (Domuss, Investasource, Interavots) īpašnieki vai amatpersonas (tieši vai caur saistītiem uzņēmumiem), kas saistītas ar maksātnespējīgās akciju sabiedrības Rīgas Komercbanka sanācijas procesu (Sols Bukingolts, Kārlis Cerbulis). Jāatgādina, ka Rīgas Komercbankas sanācijas procesā, kā liecina parlamentārās komisijas starpziņojums, «Latvijas valsts cieta zaudējumus par summu 12 778 617 lati».
Starp juridiskām personām, kuras devušas naudu E. Repšem, ir virkne ar ostu biznesu saistītu uzņēmumu. Būdams Ministru prezidents, E. Repše piedalījās administratīvu aktu izdošanā, kas attiecas uz vairākām juridiskām personām, kuru naudu viņš ir pieņēmis 2002. gada oktobrī. Viena no tām ir SIA Vincents, kas E. Repšem samaksājis 2045,17 eiro un 1500 ASV dolārus. 2003. gada nogalē ar Ministru kabineta lēmumu tika grozīta Rīgas brīvostas teritorijas robeža, tādējādi atvieglojot SIA Vincents iecerēta būvniecības projekta realizāciju. Parlamentārā komisija uzskata, ka E. Repšem nebija tiesību piedalīties tā pieņemšanā.
Naudu E. Repšem devuši «Vudisona» termināls īpašnieki Vladimirs Komogorcevs un Jurijs Šabašovs, kuru ciešās draudzības saites ar E. Repši un partiju Jaunais laiks ir vispārzināmas. Tāpat naudas maku E. Repšes vajadzībām vēris SIA Alpha-osta īpašnieks Grigorijs Krupņikovs.
Vairākos augstos amatos E. Repše bīdīja cilvēkus, kuri viņam maksājuši. Šo personu skaitā ir Grigorijs Krupņikovs, kandidāts ārlietu ministra postenim (samaksājis E. Repšem 2500 latus), Kārlis Šadurskis, kas dabūja izglītības un zinātnes ministra amatu par nieka 200 latiem, Pāvels Rebenoks, kam Ministru prezidenta padomnieka vieta ostu jautājumos tika par 50 eiro, Aldis Kušķis un Liene Liepiņa, novērotāji Eiropas Parlamentā (attiecīgi 400 ASV dolārus un 80 latus). Jāuzsver, ka šī nauda netika iemaksāta partijas Jaunais laiks kontā, bet personīgi E. Repšem. Kā stāsta I. Solovjovs, nav saprotams, kā tik augstā amatā, kāds ir aizsardzības ministrs, var apstiprināt cilvēku, pār kuru klājas tik smaga apsūdzība.