Vai A. Šķēle ir bandīts un slepkava ?
Skandalozā grāmata par Andri Šķēli ir klāt! Portāls Bulvaris.lv publicē šokējošu, grāmatā neiekļuvušu interviju 2008-03-05
Lūk portalā http://www.bulvaris.lv publicētā neintervija ar Neoskaru Negrīgu
– Es esmu dzīvē saticis cilvēkus, kuriem nav principu, jūs saprotat? Es tādus cilvēkus apbrīnoju. Es arī varu palikt dusmīgs, varu bišķīt naidu turēt, bet es vienmēr cienīšu sevi un nostāšos pāri tām nelietīgajām rakstura īpašībām – soļot pāri līķiem. Viņš ir tāds.
Foto: Es esmu AŠ-1, bet AŠ-2 ir mans čoms A. Šleseris !
– Viņš iet pāri līķiem?
– Jā, es domāju – simt punkti.
– Par kuriem jūs domājat?
– Vienalga, ka tikai piķis nāk.
– Nu tad sanāk, ka, piemēram, Peimanis varētu būt uz viņa sirdsapziņas?
…
– Ja? Šķesteris arī?
– Paklusēšu par Šķesteri, bet uzskatu, ka Peimanis…
– Bet viņi ar Peimani bija čomi, ja?
-Jā.
– Tas viņam neko nenozīmē?
-Neko.
– Tas viss tikai naudas dēļ?
– Ģēģers viņam nebija?
Es uzskatu, viņš Ģēģeru tā pārmeta pāri kā… Kas tad bija ministrs, cik tad Ģēģers bija ministrs. Ģēģers man zvērēja: „Tu zini, lai tie visi pārstrādes uzņēmumi nonāk latviešu rokās!” Es gan biju par kooperāciju, ja, zemnieku saimniecības, attiecīgi gaļas kombināti – baigi labā lieta. Nu, kur ir tie? Kur ir kāds? Ko, a? Un kur ir zemniecība? Šķēle zvērēja: „Viss paliks mūsu rokās.” Nu, kur šodien ir?
Bet ar Andri tie procesi tad ir jāsāk no paša gala. Tad ir jāceļ augšā astoņdesmit pirmais un astoņdesmit otrais gads.
– Kas tad bija? Tad viņš puķes audzēja.
– Nē, viņš bija students.
– Un ko viņš darīja kā students?
– Es nezinu, par ko tur Ādamsons viņu nosauca, par ko?? Es gan neticu, ka viņš varētu tāds būt, bet nu kaut kas bija, astoņdesmit pirmajā, otrajā gadā, tur Jelgavā. Bet tā es viņam to lietiņu, tā teikt, noglušīju. Es to nevaru teikt, jo tā lieta ir, bet varbūt viņa ir iznīcināta, jo viņi jau paspēja politikā daudz ko iznīcināt…
– Nu, tā tāda tāla pagātne. Par tuvākiem laikiem – tiešām Šķēle visu dara naudas dēļ, kā tiek uzskatīts?
– Nu kāpēc ne?
– Vai tad nu tiešām? Slims?
– Slims, man liekas, ka slims, es neesmu ārsts. Viņu uzmeta Krūze. Nu ko citu Krūze paņēma tad? Vot, tik daudz viņš paņēma. Un cik Ģēģers paņēma? Vot, tik daudz. Vienā vārdā varētu teikt tā – viņš ir briesmīgs cilvēks. Man no viņa bail nav, bet viņš ir briesmīgs cilvēks. Dainis arī uz viņu, es jau to lietu pētīju pakaļ. Nu izbraucu to maršrutu, to īsto slepkavu maršrutu, arī tas Rīkurs nebija šāvējs. Tā bija podstavnaja utka.
– Paga, viņš pat Peimani nešāva, tas Normunds Rīkurs?
– Vairāk kā skaidrs, ka ne. Dabiski, puišeļiem piesola mašīnu, sastāsta viņiem, ka Peimanis ir iesaistīts kaut kādā baismīgā… nu, sastāsta tādas lietas: „Mēs esam valsts struktūra, mēs esam drošības struktūra, mēs jums uzticam, un mēs jums dosim par to mašīnu, un tur vajadzēs izsekot, nu, mēs esam no struktūrām…”
– Un kas šāva?
– Killers speciāli pasūtīts…
– Atbrauca, ja?
– Jā.
– Un kāpēc tad to Rīkuru novāca? Viņš vienkārši par daudz zināja?–
Ha, ha. Nu, kā tad savādāk? Ja kārtīgi izstrādā operāciju, – un tā bija labi izstrādāta operācija. Perfekti. Es pēc pusstundas biju tur, jo man Sandra [Peimane] piezvanīja. Oskars, dēls, viņš jau mans vārda brālis. Viņas puiku vēl te glābu no tiem… Attiecīgu cilvēku grupa gribēja uzsēdināt uz adatām, gandrīz jau uzsēdināja, lai viņš noraksta tās akcijas daļas, lai Sandra netiek kā mantiniece, jo bija sadalīts trīs daļās – meitenei, puikam un Sandrai. Tā tas bija.
– Ārprāts…
-Ja to visu celtu augšā, dabūtu gandarījumu par atbildību, tad es būtu ar mieru iet cīņā.
– Bet kāpēc…
-Nevar būt, ka nogrims nebūtībā un viņi priecāsies par to, ko ir aplaupījuši, it sevišķi to, ka izlaupīja laukus, nu, tas nozīmē – lauku cilvēkus nogremdēja.
– Kāpēc jūs esat tik pārliecināts, ka Peimani…?
– Tāpēc, ka tā viņš man pateica. Es Daini brīdināju. Liecinieku klātbūtnē teicu – Daini, tevi šaus, man ienāca informācija. Kāpēc neziņoja vēl kaut kur citur? Es arī neesmu pārliecināts. Es politikā iegāju un nacionālajā drošībā strādāju tikai tāpēc, ka mani augstu pielaida, un man ļoti daudz informācijas nāca. Un pat apbrīnojami, it kā jau es nekas neesmu, pāķis, zemnieks, emocionāls un tā un tā, bet man nāca informācija. Man pie durvīm pienes mapīti un saka, ka man noderēs, es saku: „Paga, paga, kas tad jums te kaut kas sakāms ir?” Viņš saka: „Nē, nu paskaties, noderēs!” Es kā attaisu vaļā, johaidī! Es domāju muļķības, domāju viltots, lai Dievs stāv klāt!
– Kas tad tur bija?
-Nu tas pats, par International, par dažādiem objektiem, par iesaistītiem cilvekiem, pat paraksts vēl virsū. Es to vienu mapi kā reiz aiznesu Skrastiņam.
– Varējāt Šķēlem uzreiz nest…
Foto: Bandīts “zem LR ģerboņa”, bijušais LR ģenerālprokurors- Jānis Skrastiņš. Viņš kopā ar izredzētās tautas tautu dēlu Valēriju Karginu ir apzadzis latviešu tautu par daudziem miljardiem. Jautājums vienmēr paliek atklāts: nu, no kurienes mūsu tautai uzrodas tādi gara kropļi ?
Pēc Tiesiskuma atjaunošanas Latvijā J. Skrastiņš tiks sodīts ar augstāko sodamēru(ASM).
– Nē, nē, tur par Šķēli nebija, tur par attiecīgu cilvēku bija, apmēram par vienpadsmit miljoniem ar visiem parakstiem, no sākuma, kad to naudu izlaupīja. Skrastiņš mani aizsūtīja pie viena virsprokurora. Tā, šitā uzceļ kāju, atgāžas: „Nu, Grīga kungs, jūs tur laukos pie govs astes, jūs turpināt sēdēt pie astes un nebāžat te pilsētā degunu.” Un tad es nolēmu, ka velti ir tur iet, tas cilvēks ir cieši saistīts ar viņu, kas nosedz. Zem katra miljona apakšā ir, zini, kāda frāze? Melns uz balta rakstīts: nav nozieguma sastāva.
– Bet par ko tad Peimani nošāva?
– A kā tad jūs domājat, par ko?
– Kādam traucēja tas viņa bioetanola projekts?
– No kā tas bioetanols sastāv?
– Nu, vietējā ražojuma degviela.
– Paga, paga, tā ir tikai degviela. No kā sastāv degviela?
– Nu, graudi, spirts.
– Un kāda tad vēl tā kontrabanda ir?
– Jūs gribat teikt, ka ar to saistīts Andris?
– Kā tad savādāk?
– To var kaut kādā veidā pierādīt?
– Mierīgi. Tagad nē, tagad priekš kam vajadzīgs, nu ir miljoni, guļ, Priekš kam tagad vajadzīgs, bet kā tad tie miljoni tapa? Un Balzāms kā izgāja? Nu es saku – kaut kā pa blatu.
– Atnāca krievs un nopirka.
– Kāpēc viņš nopirka?
– To gan es nezinu.
– Āāā, nu redziet.
– Un kāpēc?
– Nu, tāpēc, ka miljoniem hektolitru gāja ārā kontrabanda uz Roterdamu.
– Kāpēc Dainis tam pretojās?
– Tāpēc, ka viņš bija godīgs. Tad viņam bioetanola projekts tapa tikai teorētiski. Es viņam zināmā mērā palīdzēju, palīdzēju bīdīt to projektu cauri. Jā, toreiz biju lobētājs. Man par to nekas netika, absolūti nekas netika. Es vēl iesniedzu toreiz to likuma labojumu, ko Leiškalns, šis zemiskais obers… es iesniedzu trīs labojumus alkohola aprites likumā. Teiksim, spirtu ražot tikai no Latvijā ražotiem graudiem, un alkoholu ražot tikai no Latvijā ražotā spirta. Un akcijas nodokli attiecīgi uzlikt ārzemju. Kas tur slikts, priekš mūsu tautsaimniecības, nu ļoti labs, ne? Es atbalstīju to bioetanola projektu tikai tāpēc, lai Zemgales un Kurzemes zemniekiem būtu kur grūst graudus, ne lai kalst! Bet šis, kuru kādreiz Miks tiesāja par pižika zagšanu un par mūzikas centra nozagšanu, tā viņš tur sēž iekšā, nu ko ta mēs runājam vairāk. Man uz viņiem nav naids, es arī esmu kādreiz ziepes taisījis, meitās gājis, iedzēris šņabi, bet tādas ziepes es neesmu taisījis. Un Dainis tam nepiekrita, kad Dainis saprata, pēc kā tas ož, tad viņam pateica: „Nu, vecīt, tu neesi ar mums, tu esi pret mums, nu tu skaties!”
– Brīdināja?
– Jā, brīdināja.
– Kāpēc viņš neņēma pierē?
– Neņēma pierē, uzskatīja, ka viņam ir baigais jumts, vot, tieši viņa vārdi tie ir. Nu viņš ir nelaiķis, neaprunājam nelaiķus. Es kādreiz esmu ar viņu sēdējis, saku: „Daini! Pamaini maršrutu. No Jaunpagasta nāk trīs ceļi ārā. Pamaini maršrutu.” A viņš ar lielo Audi vienmēr uz simt piecdesmit.
Un tad balzāmu pārdeva viņiem, krievu bandītiem, tiem pašiem. Peimanis mēģināja spuroties pretī ar šo bioetanola projektu, tas nozīmē to, ka tie paši baņģugas nopirka Igaunijā spirta rūpnīcu un grūda degvielu uz Ukrainu. Ukraina grūda atpakaļ lēto spirtu un dragā iekšā Latvijā. Tāpēc jau mūsu zemnieki nosmaka, tāpēc jau Peimani nevajadzēja… .
LRTT. 23.05.2010
Izmeklēšanas komisijas veidošanas priekšvakarā tika atjaunota Tautas Saskaņas frakcija un dibinātas Tautas kopas “Brīvība”, Darba Partijas un Sociāldemokrātu frakcijas. Noskaņojums bija nepieļaut varas partiju pārstāvjus komisijas prezidijā. Mani virzīja par priekšsēdi un pietiekošs balsu skaits it kā bija apsolīts, bet vairāki krāpās, un tā balsojām kādas 12 reizes, līdz par priekšsēdi apstiprināja Andreju Panteļējevu. Par viņa vietnieku mēs iecēlām Jāni Ādamsonu, par sekretāru – Aivaru Kreitusu.
Atkal tika nolemts rīkot slēgtas sēdes, un visiem bija jāparakstās par informācijas neizpaušanu. Tā bija pirmā pazīme, ka nopietna izmeklēšana nav gaidāma.
Lietas būtība ir ļoti vienkārša. Garantiju par 10 miljonu kredītu it kā bija parakstījis, bet tad noliedzis bojā gājušais “Latvenergo” prezidents Koemecs, ko es labi pazinu. “Latvenergo” pārstāvim Jurim Ozoliņam (tuvs Blumberga cilvēks) es komisijā jautāju, vai viņš nevar kaut ko pastāstīt par mīklainajiem Koemeca nāves apstākļiem. Viņš atbildēja: “Vai tu gribi mani apvainot Koemeca slepkavībā?” Gatavojos piemērotai atbildei, bet komisijas vadība šo sarunu pārtrauca. Cik zinu, Koemeca ģimene negrib, lai vīra nāve tiktu izmeklēta. Tā ir materiāli nodrošināta, viņiem pieder skaista māja un neliela atjaunota hidrostacija, tāpēc tā nolēmusi klusēt.
.
Divdomīgā situācijā tiesa bija nolēmusi, ka “Latvenergo” ir garantējusi un tāpēc ir parādā Bankai “Baltija” 10 miljonus latu. Privatizācijas aģentūrai bija dots galavārds, kā parāds jāmaksā. Latvijas visslavenākais advokāts, Prezidenta, premjera un Baltijas Bankas administratora padomnieks Andris Grūtups gājis pie ģenerālprokurora Skrastiņa un prasījis padomu, kā ar šādu lietu varētu nopelnīt lielu naudu, bet tā, lai nebūtu krimināla sodāmība. Nezināms gudrinieks nolēmis, ka jāizmanto kādas Lihtenšteinas firmas starpniecība. Baltijas Bankas administrators (acīmredzot, arī Latvijas Banka un Privatizācijas aģentūra) un arī “Latvenergo” vadība zināja, ka starpniecība izmaksās 3 miljonus. Tika apspriests, bet noraidīts tiešs izlīgums. Grūtups paziņojis par izmaksāšanas kārtību – cik kuros kontos. Ģenerālprokurors uzskatījis darījumu par krimināli sodāmu, jo Lihtenšteinas firma nav pirkusi parādzīmi, t.i., nav bijis cesijas, bet ir tikai norādījusi, kā dalīt starpniecības naudu. Ar 3 miljoniem nepietiek – Grūtups atklāti nopelnījis papildus 300 tūkstošus kā “honorāru”.
Pirmajās sēdēs taujāju Ģenerālprokuroram, kādu pozīciju mums jāieņem, lai gūtu vēlamo rezultātu, lai panāktu kriminālu sodāmību, bet sagaidījām tikai vispārējas atrunas, ka:
1) Latvijā vairs nepastāv kriminālu sankciju par valsts vai tautas mantas izšķērdēšanu. Tomēr rīcībai ir jābūt indivīda mandāta ietvaros;
2) Privatizācijas aģentūra izpilda politisko gribu, kas ir neatkarīga no tiesas varas. (Mēs jau vairākkārt Saeimā redzējām, kā ar Panteļējeva vai Lībanes īkšķu mājieniem noziedzīgas rīcības saņēma politisko svētību);
3) noziegums ir sodāms vienīgi pēc tam, kad tas ir paveikts un pierādāms. Ja tu esi tikai mēģinājis zagt, tur nav nekāda krimināla sastāva. Pēc tādas kārtības droši varu mēģināt veikt valsts apvērsumu. Ja neizdosies, tad nebūs krimināla darījuma sastāva, bet ja izdosies, tad redzēsim, kurš kuru sodīs.
Grūtups kā advokāts palīdzējis noformēt trīs miljonu pazušanu, lai to nevarētu pierādīt kā zagšanu, un ar to nopelnījis pus miljonu lielu honorāru. Saeimas komisija ierosināja mainīt likumu par advokātiem. Es iebildu, ka tā nedrīkst darīt, ka Saeimai jādod tiesai paskaidrojums, kā esošo likumu tikumīgi traktēt, jāatrod arī citi esošie ierobežojumi un sankcijas pret advokātu, šai gadījumā pret Grūtupu, kas acīm redzami bija pamudinājis klientu uz kriminālu rīcību. Citādi šie kungi (advokāti) paliks neaizskarami. Sadarbības Padomes pārstāvji, it īpaši Panteļējevs, teica: “Nē, šī ir šaubīga pozīcija, var iznākt šā vai tā, tāpēc nākotnes labad mums šis likums jāmaina.”
Pēc pastāvošā likuma noliegšanas visi iztaujātie advokāti izturējās ļoti augstprātīgi. Es pret viņiem biju ass, vienam pat piesolīju sadot pa purnu. Kolēģi man aizrādīja, ka tā darīt nedrīkst, ka esam Saeimas komisija un pret iztaujājamajiem jāizturas ar cieņu. Es zinu, ka viņi nav cieņas vērti, ja mēs tādiem pakļausimies, tad jau tikai bruģēsim ceļu tālākai ļaunprātībai un laupīšanai. Komisija Andra Grūtupa komandu vairs neaiztika, bet sāka iebaidīt un tīrīt “Latvenergo“ vadību, lai sagatavotu ceļu šā uzņēmuma privatizācijai.
Lieciniekus komisija gandrīz nepratināja, tikai lūdza kaut ko pastāstīt par šo lietu. Bija daudz kuriozu gadījumu, kas normālā valsti katra saceltu lielu skandālu. Izmeklēšanas gaitā atklājās, ka sākumā 3 miljoni pārskaitīti uz vairākiem kontiem bankā, kas atrodas Nauru salā, kur esot vismaz 100 bankas, kuru prezidenti dzīvo Latvijā. Es sākumā neizpratu salas nosaukumu – Nomura vai Namura salas. Ādamsons sāka smieties un skaidrot, jo viņš par Nauru salu savulaik rakstījis diplomdarbu. Man ienāca prātā, ka tā ir zīmīga sagadīšanās: trīs miljonu lietu izmeklē cilvēks, kas Latvijā vislabāk iepazinis Nauru salu, bet šai salā savus offshore kontus atvēruši tik daudzi Latvijas biznesmeņi. Vai to viņiem nav ieteicis pats Ādamsons? Pasaulē ir daudz offshore zonu, it īpaši britu salās, bet nez kāpēc Latvijas ēnu bizness koncentrējies tieši Nauru salā.
Komisija iedziļinājās Ventspils naftas (VN) garantijas cēloņos. Ieradās VN pārstāvis ar paraksta tiesībām, kas neprata nevienu vārdu latviski un nebija paņēmis arī savu tulku. Viņš esot parakstījis to garantijas vēstuli, ko Stendzenieks izmantojis Baltijas Bankā tāpēc, ka padome esot apstiprinājusi atbilstošu veidlapas formulējumu. Par biznesa plāniem, noteikumiem un apstiprinājumiem viņš nav interesējies. Esot parakstījis vismaz četras līdzīgas garantijas vēstules – katru par 18 miljonu kredītu. Divas esot kādā Maskavas bankā, un vēl kaut kur jābūt vismaz divām garantijas vēstulēm, pret kurām kāds var saņemt 18 miljonu kredītu. Cik zināms, šīs garantijas vēstules nav pasludinātas par nederīgām līdz šai dienai. Uz katras vēstules ir reģistrācijas numurs, bet Ventspils naftā tās nav reģistrētas. Tas nozīmē, ja kāds gribētu nopirkt VN, “Latvenergo” vai citu uzņēmumu, viņam jāpērk kaķis maisā, jo viņš nezinās, vai pēkšņi neatklāsies kādas šā uzņēmuma saistības, kas būs jāsedz jaunajam īpašniekam.
Enerģijas imports un eksports Latvijā tiek veikts caur vienu starpniecības firmu, kas mums piegādā Krievijas naftas produktus un iepērk mūsu elektroenerģiju. Mēs zinām, cik mēs maksājam un cik mums atrēķina, bet nezinām, cik tā firma nopelna. Vadošajām partijām visas aizkulises ir zināmas, bet tās ļauj šim laupīšanas procesam turpināties. Acīmredzot visi ir iesaistīti kaut kādos ne visai tīros darījumos, tāpēc tiek turēti paklausībā. Katram var kaut ko inkriminēt. Kaut vai līdzdalību pensiju fonda līdzekļu pazušanā.
Komisija uzklausīja Coopers&Lybrant Latvijas nodaļas prezidenta vietnieku. Sakarā ar Lattelekom vērtēšanu, bet arī vispārēji es prasīju, kam viņi kalpo un vai viņiem ir atbildība ziņot par nelietībām. Atbilde bija, ka viņi tāpat kā advokāti aizstāv klientu intereses, izpilda pasūtījumu un glabā klientu noslēpumus. Privatizācijas aģentūra dabūja tieši tādu vērtējumu, kādu pasūtīja. Jāsaprot, ka PA vadošās personas, it īpaši Jānis Naglis, ir centies tautas mantu izputināt par sviestmaizi.
Valsts pilnvarnieks “Latvenergo” Atis Sausnītis liecināja, ka nezinot, cik lielu algu viņš saņem, bet domā, ka savus pienākumus veicot bez maksas.
Tā kā jau bija zināma pieredze, man izdevās izprovocēt uz atklātību dažas augstas amatpersonas. Process bija samērā vienkāršs. Sāku, izteikdams savu pārliecību, ka trīs miljonu izmeklēšana sākta tikai tāpēc, lai iebaidītu vai atbrīvotu no amata tās “Latvenergo” amatpersonas, kas varētu pretoties šā stratēģiskā uzņēmuma privatizācijai, kā arī lai apgrūtinātu “Latvenergo“ novērtēšanu. Vislabāk man izdevās izprovocēt tieši premjeru Krastu.
Kad lūdzu, lai paskaidro, kāpēc meklējam trīs miljonus, bet nevis daudz lielāks summas, kas ik dienu tiek tautai izkrāptas, Panteļējevs mēģināja Krastu apklusināt un Krasta vietā skaidroja, ka ar kaut ko jāsāk un ka esam sākuši ar 3 miljonu meklēšanu. Krasts tomēr vēlējās diskusijā iedziļināties. Es nosaucu savus aprēķinātos skaitļus, kas Latvijai zuduši, bet Krasts mani apstrīdēja, ka patiesībā zaudējumi ir daudz lielāki. Cik atminos, es runāju par vagonos izvesto pirktspēju, par pensiju sarukšanu, par depozītu izsūkšanu, par pārmērīgiem kredīta procentiem, par sertifikātu blēdību, par valsts neatmaksātiem parādiem, par neiekasētām muitām, akcīzes nodokļiem (Ādamsons apliecināja, ka alkohola tirdzniecībā vien zūd 65 miljoni gadā) un ostu nodevām. Krasts man paskaidroja, ka patiesībā zaudējumi ir daudz lielāki, pieskaitot neiekasētās “Ventspils Naftas” un citu valsts uzņēmumu dividendes, nelikumīgus gaļas un citus produktus noliktavās utt.
Kad es norādīju, ka 29 miljoni par “Latvenergo” ir smieklīgi zema cena, Krasts iebilda – vai es nesaprotot, ka privātais investors, ja viņam būs dārgi jāpērk, būs spiests pacelt elektroenerģijas tarifus?
– Labi, – es atbildēju, – tādā gadījumā pārdodiet “Latvenergo” Tautas kopai Brīvība par dažiem santīmiem, un mēs apsolām tarifus nepacelt.
Tā es Krastu kaitināju, līdz jautāju, vai viņš nezina, ka mēs savu hidroelektrostaciju saražoto enerģiju pārdodam pārāk lēti, rēķinot vidējo enerģijas vērtību, bet ne maksimālās vajadzības stundu vērtību, kas ir 3 – 4 reizes lielāka. Mēs ar draugu, bojā gājušo Gunāru Koemecu, savulaik bijām rēķinājuši, ka tāpēc Latvija zaudē ap 200 miljoniem dolāru gadā. Krasts atzina, ka ir par to informēts, bet tie nav dolāri, bet 200 miljoni latu! Tātad, ja mēs pareizi noslēgtu kontraktu par elektroenerģijas pārdošanu citām valstīm, Latvija gadā papildus nopelnītu ap 400 miljoniem dolāru, bet valdība visu “Latvenergo“ sistēmu, šo “zelta bedri”, grib pārdot ārzemniekiem par nieka 29 miljoniem.
Visas sarunas detaļas es nespēju atcerēties Patiešām žēl, ka šo sarunu ieraksti nav pieejami atklātībai. Biju guvis apstiprinājumu, ka valdība ļauj Latvijai ciest milzīgus finansiālus zaudējumus. Valdībai nav attaisnojuma sūdzēties par līdzekļu trūkumu bērnu pabalstiem, pensijām, medicīnai, izglītības sistēmai u.c. Kad par šīm lietām atkārtoti runāju, Sadarbības Padome nolēma mani izslēgt no Saeimas sēdēm, turklāt tieši tām, kurās tika apspriests valsts budžets.
Pēc premjera Krasta izprovocēšanas uz atklātību man tai komisijā vairs nedeva vārdu. Ādamsons ierosināja un savāca parakstus, lai mani no komisijas izslēgtu. Saeimai par to bija jābalso. Es teicu, ka uz komisijas sēdēm es iešu tik un tā, jo man kā deputātam ir tiesības piedalīties visos Saeimas pasākumos. Deputāti var nobalsot vienīgi par to, ka es par sēdēšanu komisijā vairs nesaņemšu sešus latus nedēļā. Tad nu ar pāris balsu pārsvaru mani komisijā tomēr atstāja.
Komisijā bija labi redzama tā milzīgā korupcija un noziedzīgā attieksme pret tautu – to grūti izteikt vārdos. Tur nav nekādas morāles vai ētisku principu, runa ir tikai par to, kā to izdarīt tā, lai tauta pirms laika neapjēgtu, cik nekaunīgi tā tiek apzagta.
Gan Baltijas bankas skandālu, gan trīs miljonu lietu mūsu valdošās partijas ļoti veikli izmantoja savās vēlēšanu kampaņās. Pēc BB kraha Māris Gailis solīja aplaupītajiem izmaksāt kompensācijas, tā piesaistot Latvijas ceļam apkrāpto cilvēku balsis, un arī trīs miljonu lietā kā cīnītāji par taisnību figurēja LC un nedaudz mazāk arī LSDSP vadītāji. Tas bija liels pirmsvēlēšanu teātris Panteļējevam un Ādamsonam. Katru nedēļu televīzijā viņiem bija garantēts bezmaksas šovs. Īstie vaininieki un nozagtā nauda nav atrasta, kas arī patiesībā bija komisijas galvenais uzdevums. Sodīti pagaidām ir tikai daži “Latvenergo“ vadošie darbinieki, kuriem ar trīs miljonu pazušanu varēja būt tikai netiešs sakars. Vairāk viņi traucēja tiem, kas mūsu “Latvenergo” grib pārdot par zagtas mantas cenu.
.
Būdams Latavio prezidents, J.Dinevičs pārdevis aviokompānijas īpašumus — lidmašīnas un nekustamos īpašumus — ārzonas firmai „Valley Investment”, kura figurē arī Latvenergo trīs miljonu lietā, caur kuru 1998. gadā nauda tika pārskaitīta uz politiķa Andreja Panteļējeva kontu un kura Bankā Baltija ņēmusi vairāk kā 15 miljonus USD lielu kredītu.
Par Universitātes Tautas frontes vadītāju kļuva fiziķis Andrejs Panteļējevs, iepriekš – Latvijas Valsts universitātes komjaunatnes organizācijas sekretārs. Šis fakts labi parāda to, ka Atmodas process nebija viennozīmīgs un viendabīgs, ka nākotne netapa no baltas lapas, bet tajā pārklājās un sajaucās dažādas vērtības, zīmes un motīvi.
Deviņdesmitajos gados Andrejs Panteļējevs bija viens no varas partijas „Latvijas ceļš” līderiem un aktīvajā politikā pavadīja aptuveni 15 gadu. Pēc aiziešanas no politikas viņš bija gan premjera Induļa Emša, gan Saeimas priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres padomnieks. 2004. gadā kļuva par Informācijas analīzes dienesta direktora vietnieku, tagad strādā Satversmes aizsardzības birojā. I
…tāda sajūta, ka lasu vēl neizpildītu nošaujamo sarakstu…kas zin
Lato Lapsa, Sandris Metuzāls, Kristīne Jančevska
2008. g. 25. martā, 00:19
Vēl pat nebija ievēlēta 5. Saeima, kad jau bija skaidrs, ka daudz labāk par brīžam garlaicīgo likumdošanas procesu tautas kalpiem patīk ne tikai politiskais tūrisms, bet arī dažnedažādu ļaundarību izmeklēšana. Tiesa, tā parasti notika īsti latviskā garā – galvenais izrādījās nevis rezultāts, bet gan process, kas savukārt bieži iezīmējās ar rupjībām un atsevišķos gadījumos pat ar kriminālsodu pašiem parlamentārajiem izmeklētājiem.
Iespaidīgie izmeklēšanas plāni…
2001. gadā, tuvojoties mūslaiku Latvijas parlamentārās izmeklēšanas pirmajai desmit gadu jubilejai, deputāti bija saskatījuši, ka aizvadītajos gados kopā piedalījušies četrpadsmit Saeimas izveidotās izmeklēšanas komisijās. Statistika gan izrādījās ne gluži precīza – tika lēsts, ka šāds skaits izmeklēšanu sanācis kopš 1994. gada oktobra, taču patiesībā Saeima pie izmeklēšanām ķērās jau 1993. gadā, kad tika izlemts, ka noteikti nepieciešams izmeklēt visu – vai, cik iespējams, visu – nule savas pilnvaras nolikušās Augstākās padomes un Ministru padomes darbību.
Tiesa, ar izmeklēšanu jau bija sākusi nodarboties arī Augstākā padome, mēģinot noskaidrot vainīgos – ja nu tādi atrastos – tā sauktajā „naudas vagona” lietā, kad 1992. gadā uz Latvijas robežas uz brīdi tika aizturēts vagons ar 337,4 miljoniem padomju rubļu, ko bija paredzēts izvest (un ko pēc tam arī izveda) uz Krieviju.
Jau tobrīd par korupciju visos līmeņos tika runāts pietiekami skaļi, un rezultātā 1993. gadā jaunievēlētās Saeimas izveidotā parlamentārās izmeklēšanas komisija AP un MP darbības izvērtēšanai plānoja strādāt patiešām apjomīgi – ne daudz, ne maz, veselos deviņos virzienos, no puča un janvāra notikumiem līdz izsaimniekotajiem G-24 un citiem ārvalstu kredītiem. „Viens no galvenajiem vēlēšanu apvienības Tēvzemei un Brīvībai argumentiem pirms 5.Saeimas vēlēšanām bija parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošana, lai tiktu skaidrībā un darītu tautai zināmu, kas tad īsti ir noticis Latvijā LR AP un MP darbības rezultātā. Komisijas darba rezultāti varētu būt faktoloģiskā bāze nepieciešamo valstisko pasākumu veikšanai lai mērķtiecīgi labotu bēdīgo situāciju. Liela tautas daļa noticēja šim argumentam un balsoja par apvienību,” vēlāk komisijas izveidošanas apstākļus skaidroja Roberts Milbergs, kurš līdz ar nākamo miljonāru Igoru Bukovski bija redzamākie (un skaļākie) komisijas pārstāvji.
1993.-1994. gadā Saeima bija gatava izmeklēt un risināt vai jebkuru jautājumu, un arī mediji šādu entuziasmu tolaik vēl uztvēra visnotaļ atzinīgi: piemēram, 1993. gada decembrī Saeima ņēmās izskatīt pat viena atsevišķa, turklāt ne pārāk liela uzņēmuma – Jelgavas dzirnavnieka privatizāciju, un prese to atzinīgi komentēja ar vārdiem: „Konflikts attīstījies tik tālu, ka to atrisināt, iespējams, var tikai valsts parlaments…” Tomēr ar laiku nāca atziņa, ka katram sīkumam valsts simt gudrāko galvu nepietiks un par katru sīkumu izmeklēšanas komisiju organizēt nebūs īsti jēdzīgi.
Tomēr pietika arī lielu lietu: vispirms jau tika izveidota parlamentārās izmeklēšanas komisija ar ļoti garu uzdevumu – „1992.gadā LR lauksaimniecības stabilizācijai un attīstībai piešķirto valdības garantēto kredītu saņemšanas un izmantošanas likumības un lietderības izvērtēšanai”. 1996. gadā tai sekoja izmeklēšanas komisija Bankas Baltija lietā, kuras izveidošanu ierosināja Joahima Zīgerista Tautas kustība Latvijai, un arī komisija Nacionālās radio un TV padomes darbības izvērtēšanai. 1997. gadā pēc Demokrātiskās partijas Saimnieks priekšsēdētāja Ziedoņa Čevera iniciatīvas radās G-24 kredītu piešķiršanas un izlietošanas noskaidrošanas komisija, kuras mērķos bija ierakstīta arī personiskās atbildības noteikšana šo kredītu izsaimniekotājiem, un tai pašā gadā jau pēc Jāņa Ādamsona ierosmes tai pievienojās arī Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumības izpētes komisija.
1997. gads vispār bija bagāts parlamentārās izmeklēšanas komisiju ziņā – ar lielu entuziasmu un politisko atbalstu (to par savu lielo kārti izraudzījās Latvijas ceļš un partijas vadītājs Andrejs Panteļējevs) tika izveidota arī parlamentārās izmeklēšanas komisija Latvenergo pazudušo trīs miljonu latu lietas izmeklēšanai. Savukārt 1999. gadā parlamentāro izmeklētāju ievērību izpelnījās arī Lattelekom tēma un iespējamā „publisku un privātu institūciju amatpersonu saistība ar pedofilijas noziegumu” (pirmo komisiju vadīja Ingrīda Ūdre, otro – nenogurdināmais J. Ādamsons), kā arī Latvijas kuģniecības un citu „stratēģiski svarīgo objektu” ieilgusī un caurcaurēm politizētā privatizācija. Savukārt vēl pēc tam kārta pienāca vēl virknei svarīgu izmeklējamu jautājumu – no amatpersonu saistības ar gaļas kontrabandu līdz Einara Repšes finansiālās darbības pārbaudei. Izmeklēšanas komisiju skaits gan varēja būt vēl ievērojami lielāks, ja deputātos tomēr nebūtu ierunājusies mēra sajūta: rezultātā par parlamentārās izmeklēšanas objektiem dažādos gados nekļuva ne Aināra Šlesera superienesīgais darījums ar Ķīpsalas zemi, ne stāvoklis narkotiku apkarošanā, ne iespējamā politiskā korupcija pašvaldību veidošanā, ne E. Repšes letālā uzbraukšana naksnīgam gājējam, ne vēl virkne citu jautājumu.
… un skaļā jezga…
Visu komisiju dibināšanu pavadīja skaļi paziņojumi – gluži tāpat kā gandrīz visu komisiju darbošanos iezīmēja faktiski nepārtraukti publiski konflikti un savstarpēji apvainojumi. Turklāt virknē gadījumu komisiju izveides iniciatori pat nemēģināja slēpt to, ka tās tiek radītas kā cīņas ierocis ar politiskajiem konkurentiem. Piemēram, uzreiz pēc tam, kad G-24 komisijas izveides iniciators Z. Čevers paziņoja, ka „šī būs ļoti efektīva komisija. Esmu par to pārliecināts un darīšu visu, lai tā būtu”, viņa partijas biedrs Juris Celmiņš neko nemēģināja izdomāt, bet teica, kā ir: „Jā, ir sācies kompromatu karš starp grupējumiem, un tas var izraisīt jaunu politisko krīzi vai pat Saeimas atlaišanu. Bet, ja mums brūk virsū, tad arī mēs varam parādīt, ka mums ir ko teikt. G-24 kredītu izsaimniekotāji nav saukti pie atbildības.”
Publiskie konfliktētāji, protams, lielākoties pārstāvēja divas nometnes – pašas komisijas un to pētāmos: pirmie sūdzējās par pētāmo nekaunību, otrie – par pētītāju nekompetenci un likumu neievērošanu. Tas gana spilgti iezīmējās jau naudas vagona lietas izmeklēšanas laikā. „Deputātu komisijai jau iepriekš bija pienākusi operatīva informācija, ka prokuratūra darbosies pret šīs lietas izmeklēšanu un ar mūsu komisiju nesadarbosies,” pauda uzticamais komisijas pārstāvis Juris Bojārs, un viņam vēl tēlaināk piebalsoja kolēģis Jānis Gulbis: „Mēs ejam kā kamikadzes, esam pieķērušies vislielākajam purvam valstī, jo nav lielāka purva par organizēto noziedzību un korupciju. (..) Ko tad mēs varam darīt, ja [Ivars] Godmanis, Čevers, Geidāns, Repše visu groza kā grib? Ko mēs varam darīt, ja mums ir šādi četri pretinieki?” Bet arī izmeklējamais muitas vadītājs Imants Geidāns uz mutes nebija kritis: „Komisija izplata baumas un tenkas, bet apsūdzībai neko izvirzīt nevar. Katrs pirms Saeimas vēlēšanām grib krāt sev punktus, taču šī lozīte izrādījusies tukša…”
Gadiem ejot un rodoties aizvien jaunām komisijām, savstarpējie apvainojumi kļuva aizvien asāki. Gana nikna jau bija apmaiņa ar komplimentiem, veidojot parlamentāro komisiju Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumības un atbilstības valsts un sabiedrības interesēm izvērtēšanai. „Tas grauj uzticību no investoru puses un ir vērtējams kā kaitniecisks, un es nezinu patiesos mērķus, kas virza komisijas izveidošanas iniciatoru,” – tik skarbs par J. Ādamsona ierosmi bija A. Šķēle, bet arī pati „haizivs” parādā nepalika – kad 17 valdošās koalīcijas deputāti, pakļaujoties spiedienam, atsauca savus parakstus par komisijas izveidi, J. Ādamsonam viss bija skaidrs: „Ar šo parakstu atsaukšanu parlaments pasaka, ka piekrīt valsts izlaupīšanai un principam – ja zog, lai zog tālāk.”
Un kur nu Latvenergo 3 miljonu lietas un iespējamās pedofilijas izmeklēšanas komisijas: piemēram, visu pirmo komisiju un tās deputātus Bankas Baltija likvidators Deivids Berijs vainoja ne vairāk, ne mazāk kā politiskā korumpētībā, neobjektīvā un nesaskaņotā darbā, izmantojot savu amatu personiska labuma gūšanai (par ko, protams, no komisijas priekšsēdētāja biedra Aivara Kreitusa dabūja pretī – viņa rīcība esot vērtējama kā „deputātu šantāža un lēts iebiedēšanas veids”). Savukārt A. Šķēles un 3 miljonu komisijas savstarpējo „komplimentu” pilnam izklāstam varētu veltīt veselu grāmatas nodaļu – toreizējais premjers komisijas darbu publiski sauca par nožēlojamu, viņa izteikumi tiekot sagrozīti un tendenciozi atreferēti, bet pats komisijas priekšsēdētājs A. Panteļējevs esot vienkārši nekorekts un melīgs.
Skarbi vārdi tika veltīti arī G-24 kredītu komisijai: bijusī Ekonomikas ministrijas valsts sekretāre Aina Bataraga 1997. gadā publiski izteicās – komisijas darbs liecinot par to, ka tā nevis cenšas noskaidrot patiesību, bet gan veic politisku izrēķināšanos ar atsevišķiem cilvēkiem, ar skaļu paziņojumu palīdzību novēršot uzmanību no tiem, kuri šos līdzekļus patiešām ir piesavinājušies vai zaudējuši, jo viņi ieņem augstus amatus un pārstāv valsti. Vēl vairāk – komisijas atzinums esot vienkārši melu sakopojums, jo tajā sajauktas funkcijas, darbojošās personas un pieminētas darbības, kas nemaz neesot tikušas veiktas. Vārdu sakot, atzinums esot publiskots ar mērķi, lai novērstu uzmanību no tām personām, kas patiešām šo naudu ir saņēmušas.
Par apakškomisiju offshore kompāniju darbības izpētei jau ķiķināja vai visi mediji – tās vadītāja J. Ādamsona izstrādātā A. Šķēles „impērijas” shēma būtu ļoti līdzinājusies iepriekš preses publicētajai, ja vien apakškomisija nebūtu tajā sastrādājusi virkni rupju kļūdu. Tomēr visus parlamentārās izmeklēšanas komisiju pētāmos pārspēja tobrīdējais Ministru prezidents E. Repše. Paužot pilnīgu pārliecību, ka viņa paša finanšu darījumu izmeklēšanas komisija „prasa, lai es izsniegtu iztirzāšanai un izķengāšanai savas privātās lietas, ko es nedarīšu”, viņš atrada ļoti savdabīgu salīdzinājumu komisijas pārliecībai, ka kaut ko jau premjers noteikti ir pārkāpis, tā ka jāprecizē tikai – ko īsti: „Tikpat labi es varētu, piemēram, lūgt, lai [komisijas priekšsēdētājs Ēriks] Jēkabsona kungs iesniedz visu savu privāto saraksti par pēdējo pusotru gadu, lai mēs izvērtētu viņa iespējamo meiteņu slepkavošanu Rīgas ielās, izmantojot savu dienesta stāvokli. Viņš Rīgas ielās tiešām ir pastaigājies. Es pats esmu redzējis!”
Reizēm gan pat medijiem parlamentāro izmeklētāju „nolikšana” sāka šķist pārmērīga. Piemēram, kad A. Šķēle 1998. gada sākumā par Latvenergo 3 miljonu lietas parlamentārās izmeklēšanas komisijas darbu publiski paziņoja, ka tās darbības galvenā metode esot publisku paziņojumu sniegšana, preses konferenču rīkošana un no prokuratūras iegūtās informācijas publiskošana, neizturēja pat premjeram tolaik vēl atklāti simpatizējošais laikraksts Diena, kas redakcijas komentārā paziņoja: „Lai kādas būtu komisijas kļūdas, A. Šķēles paziņojumā apgalvotais, ka „izmeklēšanas komisijas un tā vadītāja mērķis nav vis noskaidrot patiesību”, ir nekorekts un nav faktos balstīts. A. Šķēles paziņojums Latvenergo komisijas sakarā ir otrā reize, kad šis politiķis vēršas pie sabiedrības. Sabiedrībai ir svarīgi, lai topošā partija definē savu pozīciju būtiskos jautājumos. Tikai diez vai Panteļējeva vadītās komisijas iznīcinošā kritika ir vissvarīgākais, ko būtu vērts dzirdēt no Andra Šķēles…”
… un kuslie rezultāti
Varētu domāt, ka šādiem asumiem būtu jāliecina par gaidāmiem šokējošiem komisiju darbības rezultātiem. Bet – nekā. „Vienīgā Saeimas izmeklēšanas komisija, kura godprātīgi veikusi savu darbu, ir valdības izveidotā komisija, kura izmeklēja 400 miljonu vekseļa skandāla lietu,” – tik skarbs bija, piemēram, E. Repše. Un ne gluži bez pamata.
Nebūtībā bez konkrētām sekām nogrima „naudas vagona” komisijas secinājumi, un neko prātīgu nesasniedza arī Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izmeklēšanas komisija. Strādājusi gan tā bija vareni – apmēram gadu, sanākusi uz 66 sēdēm, uzklausījusi 22 bijušās amatpersonas, atbildes saņēmusi uz 1101 no 1630 izsūtītajiem pieprasījumiem. (Starp citu, uz komisijas jautājumiem par valsts īpašuma pārvaldīšanu un privatizāciju premjers Valdis Birkavs bija uzdevis atbildēt finanšu ministram Uldim Osim, satiksmes ministram Andrim Gūtmanim, zemkopības ministram Jānim Kinnam, valsts ministriem Edmundam Krastiņam un Druvim Skultem, kā arī valsts reformu ministram Mārim Gailim, taču viņi uz jautājumiem nebija uzskatījuši par vajadzīgu atbildēt. R. Milbergs publiski sūdzējās: „Godmaņa atbilde ir ļoti lakoniska – viss ticis darīts atbilstoši Latvijas valsts interesēm. Tas bija jautājums par janvāra un augusta notikumiem. Bet vispār nav nekādas atbildes ne uz vienu jautājumu, bijušās valdības pārstāvji nav snieguši atbildi ne uz vienu jautājumu…”)
Rezultātā bija tapis ziņojums, kura nolasīšanai no Saeimas tribīnes 1994. gada 8. septembrī vajadzēja veselu pusotru stundu. Komisija pat bija šo to noskaidrojusi un secinājusi: piemēram, ka ārvalstu un starptautisko institūciju piešķirto kredītu sadale un izmantošana notikusi saskaņā ar Ministru padomes lēmumiem un to prasības kredītu piešķiršanai un kontrolei bijušas pietiekamas, taču Ministru padomes prasības nav pildītas, jo nav bijis izveidots sadales un kontroles mehānisms un pat nav bijusi iecelta atbildīgā persona, tādēļ valstij varot būt nodarīti ievērojami zaudējumi. Tāpat komisija bija konstatējusi, ka 1990.-1993. gadā Latvijas bankas nodaļas izsniegušas „sliktajos kredītos” vairāk nekā 21 miljonu latu, jo gluži vienkārši nav bijušas nekādas instrukcijas par to, pēc kādiem kritērijiem šo naudu izsniegt. (Starp citu, pasakaina bijusi toreizējā Latvijas Bankas vadītāja E. Repšes atbilde komisijai par šīs – būtībā valsts naudas izdāļāšanu: „Mēs apzināti nodaļu vadītājiem devām pilnīgu brīvību lemt un atbildēt. Daļēji to var uzskatīt par skolas naudu.”)
Taču ziņojumam nesekoja pilnīgi nekas. Sabiedrība bija acīmredzami vīlusies, ka tā arī nesadzirdēja, kā no tribīnes tiktu nosauktas augstas korumpētas amatpersonas, – to bija solījis I. Bukovskis. Savukārt Saeima izlēma nepaklausīt komisijas ieteikumam un jaunu ekonomisko noziegumu un korupcijas apkarošanas komisiju labāk tomēr nedibināt. Tika vienīgi uzdots Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijai izstrādāt likumdošanas aktus korupcijas novēršanai un veikt parlamentāro uzraudzību par to izpildi. „Bukovska komisijas darbs ir jāievirza konstruktīvās sliedēs,” samērā mierīgajā diskusijā norādīja tobrīdējais Latvijas ceļa pārstāvis Jānis Lagzdiņš.
Apmēram tādi paši – faktiski nekādi – rezultāti bija arī faktiski visu nākamo parlamentārās izmeklēšanas komisiju darbam. Ar laiku pie tā sāka pierast arī mediji un sabiedrība: piemēram, 1997. gada rudenī presē jau laikus parādījās virsraksti – G-24 lietā vainīgo laikam nebūs. Virkne komisiju, vērienīgi sākušas darbu, ar laiku vienkārši izčākstēja: „Es neņemos spriest, kāpēc Muciņš ļoti aktīvi darbojās līdz decembrim un pats deklarēja, ka materiālu pilnīgi pietiek, lai pieprasītu vismaz triju amatpersonu demisiju, un kāpēc viņa nostāja tagad tik krasi mainījusies. Jau ilgu laiku komisija nav sasaukta uz sēdi, kaut gan materiālu pietiek, lai lietai pieliktu punktu. Esmu pārliecināts par to, ka ieinteresētās puses (atbildētāji) vēlas novilcināt šo jautājumu, devalvēt un pārvērst par joku,” – tā, piemēram, presei ar nožēlu atzina naudas vagona komisijas loceklis Antons Seiksts.
„Izmeklēšanas komisijas misija nav izpildīta. Par misijas izpildīšanu varēsim runāt tikai tad, kad trīs miljonu lieta tiks nodota tiesai ar pārliecību, ar pārliecību, ka tiesas priekšā stājas visi šajā lietā vainīgie. Misiju par nepabeigtu uzskatīšu arī tad, ja apsūdzība tiks uzrādīta tikai diviem cilvēkiem, jo lietas loģika liecina, ka darījums nebūtu varējis notikt bez daudzu citu cilvēku līdzdalības,” 1998. gadā bija spiests paziņot Latvenergo trīs miljonu lietas komisijas priekšsēdētājs A. Panteļējevs. Savukārt pedofilijas lietas izmeklēšanas komisijas darba redzamākais rezultāts bija – pēc tam, kad tās vadītājs J. Ādamsons 2000. gada 17.februārī paziņoja, ka ar šo lietu, iespējams, saistīti A. Šķēle, V. Birkavs un Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks, pedofilijas apkarotājs rezultātā pats tika pie kriminālsoda par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.
Kurš vainojams?
Pašiem parlamentārajiem izmeklētājiem gan nekad nepietrūka vainojamo šādā sava darba iznākumā. Pirmais un galvenais – vainojama esot likumdošana, kas nedodot parlamentārās izmeklēšanas komisijai pietiekami daudz pilnvaru un ļaujot dažādiem subjektiem tautas kalpu taisnīgo ziņkāri vienkārši ignorēt. „Ir milzīgs likumu daudzums, kas pats par sevi nestrādā, nerada tiesiskas valsts nosacījumus. Arī mūsu komisija darbojas, tai it kā būtu pilnvaras, bet – nav atbildības par šo pilnvaru nepildīšanu. Soda likums nav atjaunots, tajā bija šīs regulējošās normas. Administratīvajā un kriminālajā likumdošanā arī nav šādas normas, teiksim, mūsu komisijai. Jūsu jautājums ir ļoti loģisks un pamatots, jo – kas tad tagad notiek? Izrādās – atkal nenotiek nekas. Mēs esam pieprasījuši paskaidrojumus veselai virknei amatpersonu, un gandrīz divi desmiti nekādi nereaģē,” sūdzējās jau R. Milbergs.
Par līdzīgām ķibelēm nākamos desmit gadus līdz pat parlamentāro izmeklēšanas komisiju likuma pieņemšanai sūdzējās faktiski visu komisiju pārstāvji. Taču vienlaikus tika atrasti arī eksotiskāki skaidrojumi – piemēram, tas pats R. Milbergs jau daudzus gadus vēlāk pauda pārliecību, ka „izmeklēšanas komisija 5.Saeimā visai lielā vienprātībā tika izveidota un ļoti sekmīgi darbojās līdz brīdim, kad darba rezultāti sāka apdraudēt valdošās krimināli politiskās mafijas labklājību. Situāciju glāba neviens cits kā frakcija Tēvzemei un Brīvībai. Tieši viņu sagatavotais antikonstitucionālais 5.Saeimas lēmumprojekts par piecu deputātu un tai skaitā arī izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāja deputātu mandātu darbības apturēšanu, lai noskaidrotu viņu iespējamo sadarbību ar bijušās PSRS Valsts drošības komiteju jeb tautā saukto čeku, faktiski apturēja komisijas darbību. Es kļuvu par aizliegto personu, bet dzīres mēra laikā varēja netraucēti turpināties”…
Tiesa, patiesībā jau AP un MP izmeklēšanas komisijai pilnvaru bija pietiekami daudz – ne velti pats R. Milbergs presei klāstīja, ka parlamentārie izmeklētāji darbojoties „saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa tiesiskiem nosacījumiem, ka mums ir tiesības iegūt informāciju gan no privātpersonām, gan amatpersonām, gan pārbaudīt valsts iestādes un organizācijas, gan privātuzņēmumus. Ja to nevaram izdarīt mierīgā ceļā, tad varam iegūt informāciju spaidu kārtā”. Taču līdz spaidu kārtai tā arī nenonāca, – gan šī, gan nākamās komisijas tikai pavaimanāja par to, ka informāciju tām nesniedza visdažādākie ļaudis – no baņķieriem un advokātiem līdz ministriem un skaistumkonkursu rīkotājiem.
Ignorētājus varēja arī saprast – bijušais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns pat R. Milbergam adresētā atklātā vēstulē ironizēja: „Jautājumi ir uzdoti tik vispārināti, ka uz tiem varētu atbildēt, teiksim, speciālu uzdevumu ministrs, kas regulāri pieraksta, kas, kur, ko un kādā kontekstā ir teicis, kādi apsvērumi izteikti diskusijās.” Deputāts Edvīns Inkēns saistībā ar G-24 komisijas izveidi bija vēl tiešāks – gluži vienkārši deputātu nekompetence padarot izmeklēšanas komisiju darbu neefektīvu. Pat Latvenergo trīs miljonu komisijai (kas galu galā tika izveidota tad, kad pirmie, otrie un pat trešie parlamentārās izmeklēšanas komisiju kucēni jau bija noslīcināti) nu nekādi nebija vienprātīga viedokļa par to, kas tad īsti tai būtu jādara – jānoskaidro vainīgie, jāizvērtē likumdošana, jāpamudina prokuratūra vai jādara vēl kas cits.
Mērķi un mērķīši
Bieži vien komisijas spēja pāris mēnešu laikā mainīt viedokli par visbūtiskākajos jautājumos: piemēram, vēl 1996. gada aprīlī Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijas Bankas Baltija lietā priekšsēdētājs Elmārs Zelgalvis publiski paziņoja, ka bankas darbība ir jāatjauno, savukārt divus mēnešus vēlāk komisija jau tikpat nopietni un kategoriski secināja, ka bankas atdzīvināšana neesot iespējama un tā, protams, jālikvidē. Tāpat parlamentārie izmeklētāji izrādījās īsti bērni viselementārākajos praktiskajos jautājumos: piemēram, tā pati Bankas Baltija komisija uz brīdi palika bez finansējuma, jo tās priekšsēdis nebija mācējis pareizi pieprasīt 9000 latu komisijas ekspertu darba apmaksai un saimnieciskajiem izdevumiem.
Papildus tam vismaz virkni izmeklēšanas komisiju jau laikus iespējami bezjēdzīgas padarīja politiskie konkurenti vai tiesībsargāšanas institūciju paklusais boikots. Piemēram, Saeima gan izveidoja jau pieminēto Unibankas un Krājbankas privatizācijas likumības izvērtēšanas komisiju, taču cita starpā akceptēja Latvijas ceļa priekšlikumu, ka komisijā būs pa vienam deputātam no katras frakcijas, – un rezultātā komisijas izveidošanas iniciators, ārpusfrakciju deputāts J. Ādamsons palika, plātot rokas. Turklāt katras komisijas veidotājiem un dalībniekiem bija pašiem savi, individuāli, brīžam gana savtīgi motīvi, kas tāpat neveicināja kopējo mērķu – ja tādi vispār bija – sasniegšanu.
M. Bendiks atminas: „Piemēram, naudas vagona lietā Bojārs bija izvēlējies sev pretinieku, kas no polittehnoloģiskā viedokļa ir pareizi. Īstam varonim ir nopietns pretinieks. Citādi viņš nav varonis. Bojārs bija izvēlējies sev kā pretinieku Repši, izlēmis, ka Repšes parametri ir precīzi tādi, lai būtu viņa pretinieks. Ja es būtu Bojārs, es, iespējams, izdarītu to pašu kļūdu. It kā šķiet – tiešām, viņš varētu būt pretinieks. Cilvēks, kas aplaupījis ar naudas maiņu, tautas nabadzība, es – sociāldemokrātijas tēvs, sitīsim. Nu, Bojārs aplauzās. Bet faktiski no Saeimas izmeklēšanas komisijām tikai viena ļoti apņēmīgi ir gājusi uz mērķi. Pa īstam. Tā bija Latvenergo trīs miljonu komisija. Tīra priekšvēlēšanu komisija, tai bija mērķis, bija versija, kurš ir vainīgais, bija reāls nodarījums. Bija skaidrs, ka bija desmit miljoni, bet beigās palika pieci, pa vidu vēl bija astoņi un kurā brīdī tie tika nosperti. Bet tas nebija mērķis to noskaidrot.”
Kas tad bija? „Mērķis bija iesēdināt cietumā Šķēli. Piesiet Šķēli pie reāla nodarījuma. Īstenībā viņi rīkojās ļoti līdzīgi, kā tādai komisijai būtu jārīkojas. Viņi cieši sadarbojās ar prokuratūru, liecinieku izprasīšana, pratināšana bija diezgan jaudīga, spēcīgāka nekā reizēm prokuratūrā. Tad Panteļējevs ar Birutu Ulpi brauca uz Šveici un Lihtenšteinu. Komisija netika pie mērķa tikai tāpēc, ka, visticamāk, galējais uzstādījums nebija pareizs. Tur tomēr bija citi vainīgie, un tā lieta nebija tik vienkārša. Tomēr tur bija fakti, un tur bija komisija, kuras vadītājs bija apņēmības pilns iznīcināt savu pretinieku un kļūt par Latvijas premjeru. Panteļējevs nekad to nav slēpis, ka viņš grib būt premjers, – viņš paņēma tanku, un viņš brauca ar tanku. Un, kā viņš pats ir teicis vai viņam to pieraksta, – tas tanks viņam pašam pārbrauca pāri. Pēc tam viņš turpināja dzert vēl vairāk un vairs nav redzēts politikā nopietnā līmenī…”
Katru jaunu izmeklēšanas komisiju dibinot, deputāti gan apliecināja, ka esot ņēmuši vērā iepriekšējās kļūmes. Lūk, piemēram, J. Lagzdiņa (no E. Repšes darījumu izmeklēšanas komisijas izveides iniciatores – Tautas partijas) publiskais apliecinājums: „Mēs esam izanalizējuši iepriekšējo parlamentāro izmeklēšanas komisiju kļūdas. Galvenā kļūda, kādu pieļāva visas līdz šim izveidotās parlamentārās izmeklēšanas komisijas, ir tā, ka deputāti katrs savu spēju un izpratnes ietvaros centās dublēt izmeklēšanas institūciju darbu. Turklāt ļoti neprofesionāli un amatieriski centās darīt to, kas jāveic KNAB, VID, prokuratūrai, policijai. Respektīvi, politiķi paši mēģināja nodarboties ar to, ar ko jānodarbojas izmeklētājiem un prokuroriem. Faktiski visu iepriekšējo parlamentāro izmeklēšanas komisiju darbs lielākoties neveicināja patiesības noskaidrošanu, bet, imitējot darbību, mēģināja politizēt izmeklējamo jautājumu. Manis šobrīd vadītā komisija ir nolēmusi, ka mums ir pilnībā jāuzticas un jārespektē tas darbs, ko veic izmeklēšanas institūcijas.”
Taču zīmīgi, ka tieši šī izmeklēšanas komisija darbu beidza vispār bez jebkādiem secinājumiem vai galaziņojuma, tā aizsākot jaunu, līdz tam nepiedzīvotu tendenci Latvijas mūsdienu parlamentāro izmeklēšanu vēsturē.
Vai vēlaties izdarīt tā, lai mūsu visu kopēji piedzīvotā vēsture saglabātos iespējami precīzi un detalizēti? Jums ir šāda iespēja. Pašlaik sagatavošanā ir grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” otrais sējums, kas klajā nāks šā gada otrajā pusē. Tieši TVNET lasītājiem būs iespēja iepazīties ar virkni jaunās grāmatas nodaļu sagatavju un dot ieteikumus – kā pietrūkst, kas piemirsts, kur autori kļūdījušies. Ieteikumi un labojumi tiks rūpīgi izstudēti un ņemti vērā, tā varam apgalvot – šī būs reāla iespēja piedalīties mūsu visu vēstures sarakstīšanā visiem, kam tā interesē ne tikai vārdos vien.
Pilns citēto autoru, grāmatu un citu izdevumu saraksts – mājas lapā http://www.musuvesture.lv un grāmatas „Mūsu vēsture: 1985 – 2005” 1. sējumā.
Lasītāji: izplatiet informāciju par šiem avotiem! JO PLAŠĀK, JO LABĀK. Bandīti ir pārgrupējušies un atkal meklē iespēju mūs laupīt
Cienītā,šī jau ir veca informācija,jo pārgrupējušies tie bandīti ir patiešām.Nu tik bučo roku Kremļa tirliņiem un zags ko atsviedīs SC ,Nils un Urbis.Jau par vēlu ir kaut ko darīt,ja siekalojoties pieņemam VDK bijušo šefu Primakovu.Vai kāds ko dzird par ES,NATO ,EP vai vispār Rietumiem?Sajūta ka jau esam NVS.Viss nozagts jau Nagļa laikos,
Kāpēc Šķēle cīnās par varu? Tāpēc, ka viņam ir 70 miljonu liels parāds! „AŠ 2” Saeimā iekļūs, bet nedabūs daudz balsu. Šķēlem ir briesmīgi slikts tēls un negatīvs reitings. Arī Šleseram ir negatīvs. Kāpēc tauta atkal un atkal kāpj uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem? Piemērs: pie mums uz Ventspili atbrauca Eiropas parlamenta deputāti. Atnāca pensionāri un gribēja Ivaram Godmanim pajautāt, vai viņam nav kauns par to, ka viņš cilvēkiem atņēma pensijas? Kad es vaicāju, izrādījās, ka neviens no pensionāriem nebija balsojis par Godmani, bet viņš – tik briesmīgs – tik un tā tika Eiropas parlamentā. Lieta tāda, ka demokrātija ir nosacīta, lai nokļūtu pie varas, vajadzīga liela nauda un kārtīga aizmugure. Tās ir tikai pasaka, ka katrs var dibināt partiju un startēt uz Saeimu. Cilvēks aiziet uz vēlēšanām un balso par partiju, nevis konkrētu cilvēku. Turklāt tādā vai savādākā kombinācijā priekšā vienmēr ir vieni un tie paši.
Nekādu šaubu nav, ka ne tikai slikti cilvēki un tautieši, bet arī tikpat slikti biznesmeņi ir škēle, šlosers, jo labs biznesmenis nekandidē, nelien valdībā, bet vada to, bet slikts lien, lai sev labvēlīgus likumus dabūtu cauri, lai tiktu pie valsts naudas, ko atkal notralināt. Šie abi lūzeri-“biznesmeņi” ir nobankrotējuši savas nespējas un nesaimnieciskuma dēļ un tādiem privātbiznesa neveiksminiekiem vai tad var valsts biznesu uzticēt??!
Pie tam izputējuši ar visu kremļa pakaļu laizīšanu un tam pielīšanu garu gadu garummā, neskatoties uz krievu mahinatoru atbalstu.
Kas par tādiem balsos? Neviens normāls, neviens! Tātad – šo amorālo tipu visas cerības ir uz balsu uzpirkšanu un galvenais- skaitīšanu.
Brīnums, ka atradās tādi cilvēki, kuri viņa spirta sūdus dzēra…
Šķēle droši vien nav nevienu ar savām rokām noslepkavojis. Kas attiecas uz viņa darbībām Latvijas tautsaimniecības un valsts iznīcināšanas virzienā, tad tur viss ir skaidri redzams.
Tas ka šis cilvēks ir saistīts ar bijušās PSRS valsts drošības struktūrām izriet no viņa darbībām vēl pēdējos sovdepijas gados, kad tieši Šķēle Lauksaimniecības ministrijā bija tas, kurš dalīja degvielas limitus. Tieši tur viņš arī “legāli” izveidoja to kapitālu, kuru vēlāk atmazgāja caur privatizācijas sertifikātiem, avelatiem un citām shēmām. Darījumi ar degvielu bija VDK uzraugāmais lauciņš un Šķēle ne pussoli nevarētu paspert bez VDK atļaujas. Retorisks jautājums: kādi noteikumi šādai labvēlībai pret Šķēli? …
Tas, kas notiek pēdējos gados un sevišķi pēdējos mēnešos, ir “čekas rezidenta” mēģinājums saglābt brūkošo varas platformu, pārveidojot to.
Es nebrīnīšos, ja kāds tomēr vēl nobalsos par šloseršķēļu himēru. Ir vēl daudz apstulbotu ļautiņu un “tantuku”, kuri padodas nejēdzīgām reklāmām. Laiks apvienoties tiem, kas domā un tic patstāvīgas Latvijas idejai.
Bez šaubām, ka sķēle ir mūsu tautas nodevējs un valsts gramdētājs-izlaupītājs
Ir jauna saima un ko dabujām…Liepājā atver Krievijas raidstaciu,Latvijas TV iskaitot radi rida lielāko daļu krievu valodā.TV-5 vienkārš ņirgājas par valsts valodu,klai naidīgi raidijumi Latvijas valstj. Un beeidzot vislielākais sasniegums Latvijas valsts Saimē ievēl cilvēkus kas neprt valst valodu,un pauž klaju naidu par Latvijas valsti.Nākošai solis ir Ukrainas variants.Un to busim izdarijuši mēs paši ar saviem Nodevēliem Šķēēm Godmaņiem.Ūdriem.Repšiem,Kalvīšiem,un citiem mērgļiem.