L. Purs. Postpadomisms

LRTT pasts

Postpadomisms

2013. gada martā nosūtīju Latvijas Avīzei vēstuli, kurā paironizēju par „Kultūrzīmes” 19.-25. 03.2013. numurā Andas Buševicas recenzijas virsrakstu, kas ņemts no dramaturga Gunāra Priedes ieraksta dienasgrāmatā 1950. gada 22. jūnijā: „Korejā karš. Ak! Aizbraukt tur – un krist.” Bez satura tuvāka skaidrojuma šāds virsraksts atgādina kuriozo viena komata dēļ diametrāli pretēji saprotamo teikumu: „Nošaut nedrīkst atbrīvot”. Vai Priede gribēja „krist” par Ziemeļkoreju, kurā tagad taisa kodolieročus un tauta dzīvo pusbadā vai „krist” par Dienvidkoreju, kas kļuvusi demokrātiska valsts ar apskaužamu ekonomisko varenību? Kāpēc slēpt dramaturga nostāju?

Taču gauži satriecošs ir A. Buševica apgalvojums, ka Priedes luga „Smaržo sēnes” ir „vienīgā cenzūras aizliegtā luga latviešu literatūrā.”

FOTO: Laimonis Purs (Strazdiņš)

http://www.youtube.com/watch?v=Ay1-pco0aoU

Vēstulē redakcijai biju pievienojis dokumentālu pielikumu, kas apgāž analfabētisko faktu. Diemžēl atbildi nesaņemu ne no laikraksta, ne personīgā vēstulē, tātad glupība par „vienīgo” turpināsies.

Ja A. Buševica būtu izlasījusi vismaz paša Priedes rakstīto, tad zinātu: „Bija arī lugas, kas līdz skatuvei neaizkļuva un pazuda bez pēdām. No tādām atceros Miervalda Birzes „Kādā nomaļā stacijā” (Gunārs Priede „Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis”, 2000, 54.sēj.,1./2. (606./607.) nr.,74-81.lpp.)

Vēsturniece Daina Bleiere brīdina, ka „mēs pārāk maz domājam par padomju perioda būtību.” (Latv.Av.08.05.2013.) Diemžēl mēs pārāk maz arī zinām, jo informācijas avoti – padomju publikācijas. Bet kas ir saglabāts iestāžu arhīvos un kas pazudis uz laiku laikiem? Padomju režīma vadošie centās noklusēt varai nevēlamo, iznīcināt katru tai nepatīkamu pierādījumu. Kultūras jomā to it īpaši naski darīja Latvijas PSR nopelniem bagātais kultūras darbinieks Ilmārs Īverts. Iecelts par TV un Latvijas radio priekšnieku (1972-76),viņš pamatīgi „izvētīja” šajās raidiestādēs uzkrātos materiālus, lika iztīrīt komunistiskai ideoloģijai nepiedienīgo. Tādējādi vēsturiskā skatījumā izsisti lieli robi, atstāts tukšums, mantojumā saņemta sakropļota informācija. Marksisms un ļeņinisms atgāja pagātnē, toties saplaucis postpadomisms. Tas bijušo reizumis tik jūsmīgi apjūsmo, ka pat klibošanu dēvē par leģendāru skrējienu., disidentismu sameklē vodkas patēriņa apjomos.

Nezinu, kā Latvijas PSR kultūras ministrijā uzdarbojušies „tīrītāji”, pazudinot autoru iesniegtos manuskriptus. Taču gadu gaitā ir atrodamas publikācijas par autoriem un viņu pagaisušām lugām, diemžēl atgūtās neatkarības divdesmitgadē humanitārā izglītība par latviešu literatūru reizumis noslīd nezināšanā. Ir taču jābūt līgumiem starp autoru un ministriju, arī man tāds bija, ko parakstīja teātra daļas toreizējā vadītāja Lilija Dzene. Viņas izcilība teātra zinātniecībā Dzeni nepaglāba no amata zaudēšanas, Nacionālā (Drāmas) teātra iestudētā Redzēt jūru un Gunāra Priedes Smaržo sēnes manuskripta kopiju izplatīšana bija nepiedodama idejiskā apgrēcība. Par teātru jauno priekšnieku iecēla VDK uzticības personu Jevgeniju Vanagu, to pašu, kuru .1965. gada septembrī, kā kaut cik pieklājīgi runājošu angliski, komandēja kopā ar dzejnieku Ojāru Vācieti uz Angliju tikties ar trimdas latviešu rakstnieku Gunti Zariņu, un nākamā dienā Zariņš izdarīja pašnāvību, atvadu vēstulē atzīstot: „Es vairs nevaru atgriezties no tā slidenā ceļa, uz kura esmu uzkāpis.”

Izpildot Lilijas Dzenes parakstīto līgumu, iesniedzu Jevg. Vanagam „globālu divdaļīgu komēdiju parādību totālā skatījumā Izdrupums vai – kā spēlēt teātri? Izlasījis, jaunais priekšnieks neganti apskaitās un, apliecinot savas dusmas ar finansiālu rīcību, atskaitīja par komēdiju saņemto avansu no Lāčplēša dramatizējuma Leļļu teātrim. Vai manuskripta abus eksemplārus iznīcināja? Šaubos. Tie palika kā pierādījums manai politiskajai nekaunībai uzrakstīt lugu, kurā no kaut kāda robežnama Āzijā atgriezies režisors vēlas pieredzēto improvizēt uz padomju skatuves. Ko režisors bija robežnamā redzējis? To, kas notiek ar cilvēkiem, kad kapitālismu nomaina ar sociālismu un sociālismu – kapitālisms, tātad, ko 20. gadsimtā piedzīvojām visi.

Kliedējot dramaturģijas šodienas speciālistu nezināšanu, mazliet par vēl vienu manu dokumentālo lugu Rīga-Brisele-Rīga. To uzrakstīju, atsaucoties ministrijas teātra daļas atkal jaunam priekšniekam, kas nomainīja Jevg. Vanagu. Izvēlējos 1914. gada sākumā Briselē notikušo Latvijas sociāldemokrātu 4. kongresu. To allaž cildināja kā ļoti nozīmīgu, it īpaši tāpēc, ka tajā bija piedalījies Ļeņins, un balsojumā uzvarēja lielinieki. Teātru režisori vairījās no šādiem uzvedumiem. Radio gan meklēja runājamos gabalus, izveidoju raidlugu, to godalgoja, savu „svētību” bija devis LPSR valsts TV un radioraidījumu komitejas toreizējais priekšsēdētājs, LPSR nopelniem bagātais skatuves māksliniek Rihards Zandersons. Taču viņu 1972. gadā nomainīja I. Īverts. Varbūt viņš pamanīja lugā ielikto „akmeni”, bet varbūt aizliedza tāpēc, ka reiz manā klātbūtnē Ēvalds Vilks savu klasesbiedru pirmskara pamatskolā nosauca kāda dzīvnieka vārdā par viņa rakstiem laikrakstā Pravda, bet es neiebildu. Lugā ieliktais „akmens” bija vēsturiskais akts, ka kongresa izšķirošajā balsojumā par LSD programmu piedalījās 15 delegāti, 7 nobalsoja par maziniekiem (meņševikiem), 7 par lieliniekiem (boļševikiem), izšķirošais bija prezidijā sēdošā liepājnieka Pētera Auguļa, Pētera dēla balsojums; viņš kongresā piedalījās ar segvārdu Kalnietis, bija Vidzemes žandarmērija 2. daļas slepenais aģents zem segvārdu „Lešij”, Mažeiķos, tiekoties ar savu kuratoru, bija saņēmis uzdevumu iefiltrēties lieliniekos

Vai radiofona arhīvā saglabāts raidlugas oriģinālteksts? Kā raksta sākumā pieminēju, Īverts pamatīgi vētīja viņprāt iznīcināmo/ Par to mani informēja literārā daļā strādājošais dzejnieks Alfrēds Krūklis, iedeva Redzēt jūru audioierakstu.

„Pagaisušas” lugas bija arī dramaturgiem Elmāram Ansonam, Ārijam Geikinam, Jānim Lūsim, vēl dažam labam, kurus nezinām, un tad nonākam pie apgalvojuma, ka vienīgi Gunārs Priede cietis no cenzūras. Arī tāds ir postpadomisms – slavināt toreiz slavinātos, klusēt par padomju varai nepatīkamo. Tam piemēri nav tālu jāmeklē: atzīmējot izcilās aktrises Velta Līnes 80. dzimšanas dienu, gadu desmitus TV strādājošā un daudz zinošā Mārīte Balode 2003.gadā uzņemtajai videofilmai „No bitēm neko nevar zināt” ir scenārija autore un režisore, 2013. gada 2. janvārī filmu atkal demonstrē, aizvadot aktrisi mūžības takās. Diemžēl filmai klaji uzspiests postpadomisma zīmogs. Tajā uzskaitītas filmas, kurās aktrise piedalījusies, ieskaitot pat tādus superidejiskus balagānus kā „Mājup ar uzvaru”, „Uz jauno krastu” un citas tamlīdzīgas, arī lugas, bet ne vārda par Redzēt jūru, kurā nozīmīga loma bija Veltai Līnei (Svešā), meklējot tēva pēdas Sibīrijā. Sākot iepazīšanos, dialogā ar Uldi Dumpi (Anrijs) viņi konstatē, ka visās citās valodās var pieklājīgi uzrunāt svešu sievieti, izņemot latviešu valodu, kurā Kronvalda Ata darinātais jaunvārds „kundze” pazudis… Skatītāju ilgstoši aplausi, piecelšanās kājās… Šī luga gan ir vienīgā, kam pēdējā izrāde notika jātnieku milicijai patrulējot ap teātri, un kuru aizliedza LKP CK birojs…

Pusgadsimtu kuplojusī padomju režīma puspatiesību un melu aste velkas un velkas līdzi un padevīgi vējojas šobaltdien. Latvijā daudziem bijušais iekapsulējies zemapziņā no bērnības un jaunības, kad zāle šķita zaļāka un saule siltāka. Tāpēc vienīgi laiks un tikai laiks izdzēsīs izdzēšamo, un nekrietneļu noslēpto, joprojām nezināmo izcels dienasgaismā.

2013. gada maijs Laimonis Purs

Nodrukāts rakstu krājumā kultūrai un brīvai domai Jaunā Gaita 274. num.

JG 274. num. dzejnieces Vizmas Belševicas vīrs Zigurds Elsbergs atklāti pievienojies manu aizstāvju pulkā: „Cepuri nost arī Laimonim Puram, kurš nebaidās teikt patiesību par Peteru un Paulu.”

LRTT   08.09.13