Jau tad, kad tika sastādīta šī valdība, bija redzams, ka tajā ir salikti bezpersoniski idioti, tādi, kuri domāti manipulēšanai no augstāk stāvošajiem pasaules klases noziedzniekiem. Skatīt šeit: https://tautastribunals.eu/?p=7457 . Šīs valdības laikā ir notikušas vislielākās valsts izsaimniekošanas „akcijas”, kamēr runāts tiek par milzu panākumiem un krīžu pārvarēšanām.
Tie visi ir apzināti MELI !
Galvenie Latvijas izlaupītāji sēž Izraēlas, Krievijas un ASV vēstniecībās. Šie noziedznieki audzina sev izdevīgas marionetes, kuras tiks drīz “iesēdinātas” ES struktūrās(Āboltiņa un Dombrovskis), lai ar viņu rokām veiktu šīs SAVIENĪBAS izlaupīšanu. Par šo marionešu rijību mēs pēdējā laikā varam dāsni pārliecināties. Mēs redzam, ka visi šie „ministri” nelietīgi izmanto savu ieņemamo amatu, lai nodrošinātu savu labklājību.
FOTO: Šīns un Dombrovskis, Latvijas valsts sabotētāji. Sods-ASM
Vienīgie, kuri ceļ trauksmi par šiem neliešiem, ir VL!.
Ir pagājuši jau vairāk kā divi gadi, kopš šis neliešu kontingents veic savu postošo darbību pret latviešu tautu un Latvijas valsti. Šos divus gadus mēs bijām liecinieki Viņķeles, Ķīļa, Kozlovska, Pabrika, Vilka, Pavļuta, Circenes un Rinkēviča nelietībām.
Un atkal !!! esam liecinieki Dombrovska kārtējai valsts sabotāžai, sakarā ar UZTURĒŠANĀS ATĻAUJU IZSNIEGŠANU ĀRZEMNIEKIEM. Izrādās, ka šis Maskavai uzticīgais kalps, kurš nelikumīgi piešķīra līdzekļus 5. kolonas organizētajam referendumam, lai piešķirtu krievu valodai valsts valodas statusu, atkal sabotē latviešu valsti.
Prettiesiski tiek piešķirtas atļaujas žīdu un krievu noziedzīgajiem elementiem, tā atņemot latviešu tautai piederošo.
Kā izrādās, tad šim paputējušajam poļu izcelsmes latvietim, šī ir vienīgā iespēja izdzīvot, lai turpinātu savu „veiksmes stāstu”. Šis parazītiskais „premjers” ir atradis sev labu partneri, Edgaru Šīnu, kurš ir „nekustāmo īpašumu tirgotājs”.http://pietiek.com/raksti/uz_dombrovski_krit_jauna_ena_saistiba_ar_vina_personisko_ieinteresetibu_uzturesanas_atlauju_biznesa
E. Šīns ir nekas vairāk kā kriminālelements, kuram ir „saites” ar krievžīdu mafiozajām struktūrām.
Kā saka: „Tāds tādu atrod !”
Edgars Šīns ir vairākkārt negatīvi izsacījies pret Tiesiskumu un latviskumu. Viņa vārds ir iegrāmatots LRTT kartotēkā, kā pretvalstisks un mafiozs „elements”. Pēc Tiesiskuma atjaunošanas Latvijā E. Šīnam būs jāatbild par saviem izteicieniem pret latviešiem, un, protams, arī par „nekustīgajiem īpašumiem”. LRTT Šīna darbības vērtē kā valsts sabotāžu. Kas draud par valsts sabotāžu, domājams, ka „gospoģins” Šīns saprot. Kas attiecas uz Dombrovski, tad viņš būs pie tiem, kuri tiks pasludināti „ārpus likuma”.
Sunim suņa gals !
30.08.13. LRTT
=================================================
8. protokols
Juridisko tiesību divdomīga izlietošana. Brīvmūrnieku valdīšanas atbalstītāji. Sevišķās skolas un virsizglītības audzināšana. Ekonomisti un miljonāri. Kam uzticēt atbildīgus posteņus valdībā?
„Mums jānodrošinās ar visiem ieročiem, kuŗus mūsu pretinieki varētu izlietot pret mums. Mums vajadzēs izmeklēt tiesiskās vārdnīcas vissmalkākos izteicienos un „āķos” attaisnojumu tiem gadījumiem, kad būs vajadzīgs taisīt spriedumus, kas varētu izlikties pārdroši un netaisni, jo svarīgi šos spriedumus ietvert tādos izteicienos, kas izliktos pēc tiesiskā rakstura augstākās morāles noteikumiem.
Mūsu valdībai jāpulcina ap sevi visi civīlizācijas spēki, kuŗu vidū tai būs jādarbojas. Viņa pulcinās ap sevi publicistus, juristus – praktiķus, administrātorus, diplomātus un, beidzot, cilvēkus, kas sagatavoti „virsizglītības” audzināšanā mūsu sevišķās skolās.
Šie ļaudis zinās visus sociālās dzīves noslēpumus, pratīs visas valodas, kas sastādītas no polītiskiem burtiem un vārdiem; viņi tiks iepazīstināti ar visām cilvēka dabas slepenajām pusēm, ar visām slepenajām stīgām, uz kuŗām viņiem vajadzēs spēlēt. Šīs stīgas ir – goju domāšanas veids, viņu tieksmes, trūkumi, netikumi un dažādas īpašības, šķiru un kārtu īpatnības.
Saprotams, ka mūsu varas ģeniālie līdzdarbinieki, par kuŗiem es runāju, netiks ņemti no to goju vidus, kas pieraduši strādāt administrātīvo darbu, nenopūlēdamies ar domām, ko ar to panāk, nedomājot par to, kam šis darbs vajadzīgs. Goju administrātori paraksta papīrus, tos nelasīdami, viņi kalpo aiz mantkārības vai godkārības.
Mēs pulcināsim ap savu valdību veselu ekonomistu pasauli. Lūk, tādēļ ekonomiskās zinātnes ir galvenais žīdu mācību priekšmets. Mūs ielenks vesela plejada baņķieŗu, rūpnieku, kapitālistu, bet galvenais, miljonāru, jo, pēc būtības: visu izšķirs ciparu valoda.
Pagaidām, kamēr vēl būs nedroši valstu atbildīgos amatus nodot mūsu brāļiem žīdiem, mēs tos uzticēsim personām, kuŗu pagātne un raksturs tos kā bezdibens šķiŗ no tautas, tādiem ļaudīm, kuŗiem, mūsu priekšrakstu neizpildīšanas gadījumā, atliktos sagaidīt tikai tiesu vai izsūtīšanu – tas tāpēc, lai viņi aizstāvētu mūsu intereses līdz savam pēdējam elpas vilcienam”.
——————————————
Šinī protokolā pirmos teikumos nosprausti lielinieku tiesas pamatprincipi: bezgala divkosīgos vārdos it kā „š ķ i r a s t a i s n ī b a s” vārdā taisīt visnetaisnākos spriedumus.
Pieminēta arī „virsizglītība”, ko boļševiki centās iepotēt saviem pavalstniekiem dažādos „semināros” un „sekcijās”. Arī sevišķās skolas, par kuŗām iet runa protokolā, boļševiki bija ierīkojuši plašos apmēros, iesākot ar dažādiem paātrinātiem kursiem un beidzot ar propagandistu un sarkano profesoru institūtiem. „Ekonomiskās zinātnes ir galvenais žīdu mācību priekšmets”. Gluži tāpat visa lielinieku literātūra stāvēja uz pseidoekonomiskiem pamatiem. Un gandrīz visi padomju saimnieciskie rakstnieki un darbinieki bija žīdi.
FOTO: Lūk, viņi, “Ciānas gudro protokolu” aktieri, sabiedrības padibenes- cioniti !
Arī daudzi lielinieku polītiskie darbinieki m ā c ī j u š i e s ž ī d u s k o l ā s. Polijas žīdu laikraksts „Hajnt” 1928. g. 59. numurā apliecina, ka vācu komūnistu opozicijas vadonis Maslovs ir rabīna Mardochaja dēls. Kad nomira Zidas pilsētiņas rabīns Polačoks, tad pēc tā paša laikraksta, tā paša gada gājuma 182. numurā iespiestās žīdu telegrafa aģentūras Maskavas depešas, „ziņa par mācītā rabīna pāragro nāvi Maskavas žīdu aprindās atstājusi dziļu iespaidu. S t a r p ž ī d u k o m ū n i s t i s k ā s k u s t ī b a s v a d o ņ i e m i r d a u d z v i ņ a b i j u š o s k o l n i e k u, kas mācījušies pie viņa Zidas rabīnāta skolā”. Vēl var piebilst kādu vārdu par tām šaubīgām personām, kuŗas žīdi izlieto kā savus rokas puišus dažādu valstu valdībās, kur viņi vēl kautrējas varu ņemt atklāti. Tāds tipisks piemērs bija Štirmers Krievijas ķeizaristes agonijas mēnešos. Ar Rasputjina palīdzību žīdiem izdevās panākt vēlamās pārmaiņas Krievijas valdībā. Kā tas notika, par to ļoti saistoši raksta savās atmiņās Rasputjina sekretārs Simanovičs:
„Man nav sevisķi jāuzsveŗ, ka draudzība ar Rasputjinu man sevišķi noderēja žīdu lietu kārtošanai, kuŗai es drīz vien sāku ziedot lielāko daļu no sava laika. No sākuma gan viņš žīdu lietās rādījās diezgan atturīgs. Viņš bieži izteicās, ka cars žēlojoties par žīdiem. Tā kā ministri viņam mūžīgi stāstīja par žīdu briesmām un par žīdu revolūcionāro kustību, tad Nikolajs bija par šo apstākli ļoti norūpējies un nezināja, ko lai ar žīdiem iesāk”.
Pēdīgi Simanovičam tomēr bija izdevies Rasputjinam iestāstīt, kā žīdus atturēt no revolūcionārās kustības. Viņš sāka rakstīt ministram šādas vēstules: „Mīļais, dārgais ministri, mamma (cariene. Ref.) vēlas, lai žīdu skolnieki mācītos savā dzimtenē, lai viņiem nevajadzētu braukt uz ārzemēm, kur tie kļūst par revolūcionāriem. Lai viņi paliek mājās. Grigorijs”.
Žīdiem, kas revolūcijai tuvojoties neieplūda galvaspilsētā kā skolnieki un studenti, Simanovičs izgādāja uzturēšanās atļaujas kā amatniekiem. Viņš raksta: „Nomešanās atļaujas es izgādāju ne tikai ļaudīm, kas tiešām nodarbojās ar amatu, bet arī tādiem, kam no tā nebija nekādas jēgas. Pēdējie tika ierakstīti reģistrā kā zeļļi. Arī es pats kā zeltkalis varēju turēt zeļļus un plaši izlietoju šo tiesību, lai gan Pēterpilī darbnīcas man nebija”.
Viens no enerģiskākajiem žīdu aizstāvjiem bija Mozus Gincburgs, kas Port-Artūrā bija ticis pie lielas mantas un Pēterpilī nodarbojās ar visdažādākajiem žīdu jautājumiem”.
Gincburgs izteicies, ka kaŗš nenākot žīdiem par labu, jo virspavēlnieks Nikolajs Nikolajevičs esot žīdu ienaidnieks, tādēļ viņu vajagot gāzt. „Žīdi esot nolēmuši laist darbā visus savus sakarus un līdzekļus, lai panāktu pilnīgu pilsoņu tiesību piešķiršanu žīdiem. Ja es to izgādātu, tad es varot kļūt par visbagātāko cilvēku Krievijā, bez tam, manu vārdu ierakstīšot žīdu piemiņas grāmatās („pinkes”) .
Simanovičs apņēmies izgādāt žīdu vadoņiem Gincburga dzīvoklī satikšanos ar Rasputjinu. „Bija sapulcējušies daudzi izcili žīdu pārstāvji: ar saviem ziedojumiem labdarīgiem mērķiem pazīstamais barons Gincburgs, advokāts Sliozbergs, Ļevs Brodskis, Gerasims Šalits, Zāmuēls Gurēvičs; bankas direktors Mandels, Varšavskis; Poļakovs un vēl citi… Kad Rasputjins parādījās salonā, viņu sagaidīja ar lielu godu.”
Turpat (16. nodaļā) Simanovičs raksta tālāk: „Mums kopā ar Rasputjinu radās doma uzstādīt p a š i e m s a v u s k a n d i d ā t u s m i n i s t r u p o s t e ņ i e m, tādus, kas nebūtu antisemitiski noskaņoti un palīdzētu izvest mūsu plānus.” Pirms tam vēl bija jānodabū pie malas ģenerāļi. 17. nodaļā lasām:
„Cīņa starp Rasputjinu un Ruski beidzās ar Rasputjina uzvaru. Ģenerālis bija spiests iesniegt atlūgumos, ko viņš motīvēja ar sabojātu veselību.” Tālāk 19. nodaļā attēlots, kā žīdu advokāta Sliozberga dzīvoklī tikusi sarīkota galā dineja par godu Rasputjinam. Tajā piedalījušies barons Gincburgs, Mozus Gincburgs, Blankenšteins, Mandels un daudzi citi.
„Žīdu delegāti, vecāki kungi ar gaŗām bārdām, stāstīja Rasputjinam, kā Nikolajs Nikolajevičs un citi antisemitiskie varasvīri vajā žīdus. Viņu tēlojumi atstāja uz Rasputjinu dziļu, satriecošu iespaidu… Rasputjins piecēlās kājās un pārmeta krustu. Tas nozīmēja, ka viņš pats sev deva solījumu, mums palīdzēt. Dziļi aizkustināts viņš paziņoja, ka gribot Nikolaju Nikolajeviču desmit dienu laikā dabūt projām no krievu armijas virspavēlnieka posteņa, ja vien viņam pašam pa to laiku negadīšoties kas ļauns. Viņš teica: „Tad cars pats uzņemsies virspavēlniecību un varbūt mēs varēsim kautko darīt žīdu labā.”
Visus klātesošos Rasputjina solījums dziļi aizkustināja. Es liku priekšā sazīmēt simts tūkstošus rubļu kā ziedojumu viņa ģimenei. Manu priekšlikumu vienbalsīgi pieņēma. Nākošā dienā M. Gincburgs deponēja kādā bankā ik pa piecdesmit tūkstošu rubļu katrai no Rasputjina abām meitām. Par lielu brīnumu mēs piedzīvojām, ka Rasputjins tiešām turēja vārdu. Vēl desmit dienas nebija pagājušas, kad Nikolajs Nikolajevičs tika atcelts no amata un nozīmēts par kaŗaspēka komandieri Kaukazā.”
FOTO: Ciānas letiņi !
Tā tad žīdi „nopirka” armijas virspavēlnieku no Rasputjina par 100.000 rubļiem!
Interesanta ir arī 27. nodaļa: „Antisemītu propagandas apkaŗošana.”
„Ilggadīgajam tieslietu ministram Ščeglovitovam bija ārkārtīgi kaitīga ietekme uz caru. Sevišķi neatlaidīgi viņš centās pierādīt tam, ka visi žīdi esot sociālisma saindēti… Puisēna Juščinska nogalināšana ministram Ščeglovitovam un pārējiem žīdu ienaidniekiem deva iemeslu ievadīt slaveno rituālās slepkavības prāvu pret Beili. Bet šai prāvai nebija cerēto panākumu, tās sekas bija ļoti nepatīkamas viņas ierosinātājiem. Rasputjins ienīda Ščeglovitovu un apkaŗoja to pie katras izdevības.” Pēdīgi Ščeglovitovam vajadzēja demisionēt.
29. nodaļas virsraksts: „Kā cēla ministrus”. Tajā Simanovičs stāsta: „Ja kādreiz bija grūti izšķirties, tad mums nāca palīgā Manasevičs-Manuilovs (cēlies no nabadzīgu žīdu aprindām, 1916. gadā valdības galvas Štirmera sekretārs). Tā, piemēram, Štirmers tika iecelts par pirmo ministru uz viņa ieteikumu. Manasevičs-Manuilovs mums stādīja viņu priekšā kā „vecu zagli un blēdi” un galvoja par to, ka Štirmers izpildīs visas mūsu vēlēšanās.”
„Ar Štirmeru mēs vedām sarunas diezgan ilgi. Tikai tad, kad viņš mums likās pietiekoši apstrādāts, notika viņa iecelšana. Es iestājos par viņu, jo viņam bija žīdiska izcelšanās. Viņa tēvs bija mācījies Viļņas pirmā rabīnu skolā, bet vēlāk pārgāja kristīgā ticībā un kļuva par ģimnazijas skolotāju. Pēdīgi viņu iecēla muižnieku kārtā. Viņš pieņēma Štirmera vārdu – agrāk tas saucās citādi. Es cerēju, ka pirmais ministrs Štirmers necels iebildumus pret žīdu centieniem pēc vienlīdzīgām tiesībām, un nebiju maldījies.” Tādā pašā virzienā lietas attīstījās arī turpmāk. 37. nodaļā teikts: „Pēdējo gadu pirms revolūcijas visi ministri tika iecelti un atcelti pēc maniem un Rasputjina norādījumiem… Vēl pirms Rasputjina nāves, es gudroju, kā palīdzēt tikt savam tieslietu padomdevējam Dobrovoļskim, senāta virsprokuroram, par tieslietu ministru. Viņš bija resns, pēc izskata ārkārtīgi aprobežots cilvēks. Bet ar viņa palīdzību senātā varēja daudz ko panākt. Vairāk par visu viņš mīlēja naudu un par dāvanām sniedza pretpakalpojumus. Starp citu, Pēterpilī tādu ļaužu bija milzums.
Es domāju, ja Dobrovoļskis tiks par tieslietu ministru, tad viņš aiz pateicības izpildīs visu, ko tam prasīšu. Bet, tā kā viņš bija iemaisīts netīrās lietās, tad augstajās valdības aprindās viņam nebija laba slava. Man bija ļoti grūti panākt viņa iecelšanu, tā atstāja visnepatīkamāko iespaidu presē un sabiedrībā”.
