Atbilde M. Rukam

Mums visiem pazīstamais Māris Ruks, “rokoties” pa mūsu neseno vēsturi, ir uzdūries dažiem neatbildētiem jautājumiem vai vienkārši uz LIETĀM, kuras prasās papildinājumu. Un šis papildinājums, iespējams, būs tāds, ka iepriekš zināmais būs vienkārši jāiemet pagātnes mēslainē. Tas, kas notika 80to gadu beigās un 90to gadu sākumā klaida latviešu vidū ir atspoguļots caur čekas prizmu. Tajos gados čeka veica savu vismelnāko darbu klaida latviešu vidū. Iekšējo teroru veica tā saucamie disidenti, kuri, kā reiz ironiski sacīja prāvests Andrejs Kavacis: “Pēc komandas aizbrauca un pēc komandas arī atgriezās.” Precīzāk izteikties vairs nav iespējams. Šodien tas nepārprotami redzams un loģiski domājošais sapratīs, kas ir J. Rožkalns, K. Pupurs, E. Jēkabsons, V. Turins, P. Brūveris, O. Brūveris un M. Ludviks. Visiem viņiem ir atradušās siltas vietiņas 4. maija kliķes paspārnē. Arī daudzi vecie trimdas “darboņi”, kuri bija saistīti ar čeku, arī ir “atraduši” sev piemērotu nišu šajā noziedznieku “fermā”, šodienas Latvijā. Dažiem pat speciāli radītas vietas, kuras pēc savas būtības ir parazītiskas. Nu, piemēram, “sociķim” Atim Lejiņam, kurš 70tajos gados, sarijies LSD***(vieglās narkotikas), skraidīja pa ASV ar “sarkanajiem” lozungiem. Bet, lai neskrietu notikumiem pa priekšu, turpmāk runāšu M. Ruka uzdotā jautājuma ietvaros:  

M. Ruks. 1980. gadu beigās Vācijā Tevi apmeklēja Gunārs Meierovics, viņam par to ir rakstītas atskaites PBLA – Grantiņa ģimenes apmeklējums. Būšu priecīgs, ja varēsi atminēties, ko šis cilvēks vēlējās un kāda bija jūsu sarunu būtība.

Gunārs Meierovics nekad Grantiņus, kā ģimeni, netika apmeklējis. Ja viņš to ir ierakstījis savās atskaitēs, tad nevajadzētu par to viņu bargi nosodīt, jo kaut kas bija jāraksta, lai varētu norakstīt piešķirtos ceļojumu līdzekļus. Tā darīja un dara visi. Toties viņš ir bargi jānosoda par to, ka sāka sadarboties ar okupācijas režīma pārstāvjiem, kā rezultātā mēs esam tur, kur esam. Meierovics bija ļoti godkārīgs un bailīgs politiķis. Viņam bija bail zaudēt savu stāvokli emigrācijā, sakarā ar notikumiem Latvijā. Par to man stāstīja kāds cits PBLA vīrs- Imants Freimanis.

Gunārs Meierovics manī radīja ļoti varena vīra iespaidu. Neatceros tieši, kāpēc mēs gājām uz ASV vēstniecību Vīnē, bet viņa uzvedība(protams pozitīvā nozīmē) vēstniecībā bija tāda, it kā viņš būtu pats “štatu” prezidents. Neviens viņam dokumentus neprasīja, visi sveicināja. Vaļējam mētelim plīvojot viņš tikai norādīja vēstniecības darbiniekiem uz mani, sacīdams: viņš ir ar mani”, un mēs vareni aizsoļojām pie kāda slepeno dienesta vīra.

Atgriezīsimies pie Meierovica kolēģa(PBLA) Imanta Freimaņa, kurš man atstāstīja kādu sarunu viņu starpā. “Ko mēs Imant darīsim, kad jaunpienākušie no Latvijas mūs izkonkurēs?”, jautāja Meierovics. “Iesim rentē(pensijā)”, atbildējis Imants. Tāda atbilde esot viņu darījusi ļoti neapmierinātu, sacīja man Imants Freimanis. Tālāk jau arī sekoja viņa sapīšanās ar “pareizajiem” no attiecīgajām iestādēm. Imants Freimanis bija savādāks  un daudz nepatīkamāks “šīm” iestādēm. Viņš, protams, bija vīrs gados, bet es nekad pilnīgi nenoticēšu, ka viņš slimnīcā vienkārši “aizmiga” uz neatmošanos. Tajā laikā čekisti strādāja aktīvi, lai visu ieregulētu “pareizajās sliedēs”. Arī mani 90to gadu sākumā “gāza”, bet tā kā es nelietoju alkoholu un nesmēķēju, tad izķepurojos. Atkārtots mēģinājums bija pirms trim gadiem, kad atkal izdevās izdzīvot. Kāda komentārā manā i-vietne šīs izdzimtenis rakstīja: “Nomirsti, lūdzu, Tevi no visas sirds.” Var tikai piebilst šim nodevējam, ka slikti pildīja doto uzdevumu. http://tautastribunals.eu/?p=4065 Es, protams, ka zinu šo cilvēku un tāpēc jau reiz Ruka Kungu brīdināju, lai nekad ar viņu neielaižas.

Lielākais latviešu emigrācijas grāvējs bija Jānis Rožkalns. Meli un cilvēku sarīdīšana bija un ir vēl šodien viņa darbības “lauks”. Viņš bija sagājis naidā ar visām latviešu organizācijām, izņemot Zviedrijas sociķus(Zaļkalns, Kaža, Lejiņš). Arī mani šie sprukstiņi, ar Rožkalnu priekšgalā, izsauca pie sevis uz “tēju”. Pavēlošā toni lika man saprast, ka man ar viņiem jāsadarbojas, jo pretējā gadījumā es tikšot izolēts.

Vēlāk viss sagriezās kājām gaisā.

DV ar kuriem viņš  bija pamatīga konfliktā, sāka pildīt visas viņa iegribas. Tika piešķirtas neiedomājamas summas, kuras it kā domātas pretestības kustībai Latvijā. Īstenībā šī nauda nonāca pa tiešo čekistu rokās, kuri šodien Latvijā gandrīz visi ir miljonāri. Rožkalnu apmeklēja tādi čekas vīri kā Juris Rubenis un Edvīns Inkens. Tie ir darboņi, kuri ir ievēroti apmeklējam Rožkalnu, bet cik ir tādu, kas satikās nemanīti ar šo jūdasu ?

Reiz jau arī tas nāks gaismā.

Nekas nepaliks apslēpts. Kad tauta visu to uzzinās, tad daudzi iekritīs šokā, ka blakus “VIŅAM” ir atradies slepkava.

Raidstacijas “BRĪVĀ EIROPA” diktors Pāvils Brūveris, protams, ka arī bija čekas cilvēks, bet viņš domāja, ka līdz ar Atmodu varēs atkratīties no šiem zvēriem. Viņš labi veica savu darbu, popularizējot Atmodu un H-86 līdz tam brīdim, kad Rožkalns viņu “paņēma pie dziesmas“. Pēc tam viņš saka popularizēt čekas nodibināto Jura Ziemeļa H-86 Rīgas nodaļu un raidīt pilnīgus melus par īsto H-86. Lai novērstu šo graujošo darbību, P. Brūveris tika atsaukts uz Minsteri, kur viņam bija “jāatskaitās” par šo darbību. Šajā sanāksmē piedalījās I.Freimanis(PBLA), A. Cipulis(PBLA), G. Meierovics(PBLA), L. Grantiņš(H-86), R. Bitenieks(H-86), J. Rožkalns un P. Brūveris.

Pēc nopietnām pārrunām Brūveris atzina savu kļūdu un solīja laboties. Viņa “labošanās” ilga tikai vienu nedēļu. Viņš atkal sāka popularizēt grāvējus, apmelot L. Grantiņu un īsto H- 86 grupu. Kad es viņam pazvanīju un jautāju: “Pāvil, ko tu dari ?” Es dzirdēju, ka Pāvils iešņukstējās… un mūsu sarunā beidzās.

Par Rožkalna nelietībām man pastāstīja P. Brūvera tēvs, kurš dzīvoja Minsterē. Toreiz es nodomāju, ka Rožkalns Pāvilu ievilcis kādā netīrā ekonomiskā afērā, bet vēlāk sapratu, par ko uztraukts stāstīja viņa tēvs. Šeit vēstule, kuru apskaidrības brīžos rakstījis Pāvils: http://tautastribunals.eu/?p=1483 Un šeit mēs redzam kādu Rožkalna vēstuli, kā viņš tika “izraidīts”:  http://tautastribunals.eu/?p=1506 Ruka kungam vēlos atgādināt, ka viss reiz nāk un nāks gaismā, tāpēc ar vēstures dokumentēšanu jābūt ļoti uzmanīgam.

M. Ruks. Vai zini arī informāciju par Rolanda Silaraupa savākto līdzekļu pievākšanu. Dzirdēju, ka Silaraupam tā esot bijusi tāda trauma, ka viņš gribējis darīt sev galu?

Rolanda Silaraupa “līdzekļi”, cik sapratu, tika LIKTI uz H-86 kontu, bet iespējams, ka Austrālijā tas notika savādāk. Čeka ar Rožkalna “rokām” darīja visu, lai es nesatiktos ar Silaraupu.

FOTO: Rolands Silaraups

Mācītājs Māris Ludviks, pirms manas ierašanās Vācijā, esot brīdinājis, kā sacīja Rožkalns, ka ar Grantiņu viss neesot kārtībā, lai uzmanoties. Nedomāju, ka Rožkalns to izgudroja, bet tas vairāk norādīja uz to, kam kalpoja Ludviks. Zinu to, ka Rožkalns par mani Silaraupam sastāstījis tādas lietas, ka viņš nevēlējies mani vairs redzēt.

Tai pašā reizē Rožkalns arī Silaraupu pataisīja par nodevēju.

Uz Vāciju tika atsūtītas Rolandu Silaraupu kompromitējošas bildes ar pavadvēstuli, kuru 100%tīgi bija rakstījis Rožkalns. Kad viens vecs čekas okšķeris Vitālijs Labinskis, kurš Vācijā bija ieceļojis 70tajos gados, nolasīja pavadvēstuli, mēs ar Bitenieku vienlaicīgi skaļi iesmējāmies un nosacījām: “Rožkalns”. Vēstulē bija arī trīs fotogrāfijas, kuras mums labprāt tika atstātas, bet vēstule nē. Protams, pēc fotogrāfijām “autoru” nenoteiksi, bet pēc rokraksta gan.

Pirms manas ierašanās Vācijā Rožkalns bija iztērējis grandiozas summas ar norādi, ka nauda aizsūtīta H-86 grupai Latvijā. Īstenība bija tāda, Latvijā H- 86 nebija saņēmusi nevienu feniņu. Visa nauda bija aizgājusi Stabu ielas iestādei. Par to visu es ziņoju PBLA, kā rezultātā KONTS tika nobloķēts, ka neviens vairs netika tam klāt.

FOTO: Šīs FOTO neizsaka pilnīgi neko. Čekas provokāvcija Rožkalna izpildījumā.

Domāju, ka PBLA to izdarīja pēc čekas norādes.

Rožkalns pēc tam atjaunoja “draudzību” ar Daugavas Vanagiem un pumpēja neiedomājamas summas uz Latviju. To darīju zināmu DV šefam Frišvaldam. Saņēmu čekas cienīgu atbildi, ka es nedrīkstu būt klāt pie dokumentu pārbaudes, jo tas esot KONFEDENCIĀLI. Bija sajūta, ka es atrodos tai pašā Latvijā, un, ka viss piedzīvotais ar čeku, ir tikai viens vienīgs murgs.

Nešaubos, ka arī Rolads Silaraups saņēma kompromitējošo materiālu.

Zinot Rolandu varu apgalvot “stobra” priekšā, ka viņš nekad nav sadarbojies ar čeku un nodevis savu tautu.

Nav brīnums, ka pēc visa tā Rolands ir gribējis sev darīt galu.

Tādas bildes varēja uzņemt jebkur, zem dažādiem ieganstiem. Arī par mani noteikti ir FOTO, jo izceļošanas dokumentus kārtoja kāds čekists Andris Bērziņš viesnīcā LATVIJA. Ļoti draudzīgs un patīkams cilvēks. Un uz veiksmīgu nonākšanu mērķa galā viņš pasūtīja kafiju. Nešaubos, ka arī es tiku tajā brīdi fotografēts.

Šeit var vairāk lasīt par Rolanda FOTO. http://tautastribunals.eu/?p=7380

***LSD iedarbība sākas pēc 5-10 min pēc to ieņemšanas. Narkotikas sevišķi spilgti iedarbojas pēc 30 līdz 90 minūtēm, bet kopumā to ietekme darbojas pat ilgāk par 12 stundām. Lietošanas sekas var būt jūtamas pat vairākas dienas. Pirmās sajūtas pēc LSD lietošanas ir svīšana, nelabums, drebuļi, vājums, koordinācijas traucējumi. Tikai pēc tam norosinās garastāvokļa, apkārtnes uztveres un domāšanas izmaiņas. LSD ietekmē mainās krāsas, formas un izmēru uztvere – viss nemitīgi mainās. Sāk saplūst dažādu orgānu uztvere saplūst un cilvēks redz skaņas, dzird krāsas. Pat visparastākās lietas sāk iegūt simbolisku nozīmi.

21.08.13.     L. Grantiņš

Savu patiesa cilvēka apziņu tev palīdzēs stiprināt šie divi vīri:

Atlicini, latviet, vienu stundu laika un atslābinātā stāvoklī noklausies to, ko saka cilvēks(Laimonis Purs), kurš mūsu vēsturē tiks ierakstīts ar zelta burtiem. http://www.youtube.com/watch?v=Ay1-pco0aoU

Ja neesi vēl noskatījies Andreju Kavaci, tad: http://www.youtube.com/watch?v=XUHxy7WXzcE