Laimonis Purs. Pārdomas raisoša

www.tautastribunals.eu-12Pirms lasām Laimoni Puru, noskatīsimies prāvesta Andreja Kavača video:  http://www.youtube.com/watch?v=XUHxy7WXzcE

30.07.13.     LRTT

===============================================

Laimonis-Purs-Strazdiņš-526x800Pārdomas raisoša

Vai ir tikai viena taisnība? Varbūt reizēm vismaz divas? Un ja katram sava taisnība? Atbilde meklējama vispirms pagājībā, kā to izdarījis rakstnieks Vladimirs Kaijaks atmiņu grāmatā Koka kāja, Kapu māja.

Ekonomists Oļģerts Krastiņš statistiskajā pētījumā Latvijas saimniecības vēsturiskā pieredze, 1918-1940 apgalvo, ka Latvijā 1934./35. gadā „ir bijuši tikai pieci nodokļu maksātāji, kuru gada ienākumi pārsniedza 100 000 latu, no tiem divi rūpnieki un trīs tirgotāji.” Tātad bija lielbagātie un bagātie un bija trūcīgie un nabadzīgie. Pēdējo 20 gadu publikācijās Ulmaņlaiki īpaši raksturoti gandrīz kā paradīze, padomju varas nesusi tikai bēdas un postu. Vai arī visiem trūcīgajiem? Lūk, atbildi meklējot, jāizlasa Kaijaka bērnības atmiņas. Tās raisa pārdomas, un tieši tāpēc grāmata man patika.

Ja pieminēju pirms Otrā pasaules kara naudā grimstošos un sīknaudu trīsreiz skaitošos, nevaru paiet garām pārdomām par šodienu, kad cilvēces sadale ienākumos sasniegusi idiotisma stadiju. Velti 1968. gadā, tātad pirms gandrīz pusgadsimta ASV vēsturnieks un ekonomists F. Lundbergs statistiskā pētījumā Bagātnieki un pārbagātnieki (F. Lundberg The rich und the super-rich) pievērš uzmanību šai slimīgi nevaldāmajai tieksmei kļūt par miljonāriem. Diemžēl šodien saviesies miljardieru miljons, pie kam dažam labam no viņiem miljardi iesniedzas desmitniekos un varbūt pat simtos. Sagrābšanas process pēdējos 20 gadus noris arī Latvijā, zināmo miljonāru skaits pārsniedz tūkstoti, kam droši varam pieskaitīt nezināmos. Latvijā valdošie, Saeimu ieskaitot, nespēja un nespēj parādīt praktisku paraugu ar nodokļu palīdzību saplacināt augšstāva slāni un uzbriedināt apakšējo, tā veidojot kuplāku tā saukto vidusslāni, izlīdzināt ienākumus. 21. gadsimtā globālā ieraušana sasniegusi tādu kulmināciju, ka nupat sāk drupt banka aiz bankas, pat valstis. Bojāeja neizbēgama, tikai pat 5 Finki nepasacīs glābšanās ceļu.

Kaijaka grāmata man patika. Vispirms ar savu patiesību par skaudro bērnību, ko raksturo tikai darbs, darbs un vēlreiz darbs, pie tam reizumis fiziski tik smags, par kuru šodien darba devēju iesēdinātu aiz restēm. Viņa dzīves sākums raksturīgs kā vairākumam latviešu – 5-6 gadu vecumā ganu gaitas, seko siens, grābeklis un dakšas. 11 gados groži rokā un ecē sējumu, pareizi stūros pierullē, 12 gados puspuisis un vago kartupeļus, vēl gads un cilā 25 litru piena kannas, vedot savējās un kaimiņu uz pienotavu, pārinieks  zāģim mežā, gāžot augošos kokus malkai, ņem cirvi un skaldi, un tā dienu aiz dienas, līdz abi okupanti klaušās liek rakt, pārkraut munīcijas kastes, ierasties ar zirga pajūgu. Bērnības skaudrums pusaudzi Vladimiru ieslīdina kā labi eļļota sliede padomju sistēmā: Kurzemē vēl asiņainas cīņas frontē, bet Cēsu apriņķa Liepas pagastā „dzīve tādēļ nebija apstājusies. Jaunā vara vēlējās, lai ļaudis ne tikai strādātu un visas pūles veltītu uzvarai, bet arī lai priecātos un slavētu atbrīvotājus. (..) Radās doma, ka varētu spēlēt arī teātri” Un ne tikai kāpt uz skatuves un saņemt aplausus. Ticamībai izmantošu paša Kaijaka rakstīto:

„Kādu dienu pie pagastmājas satiku Ludi, kurš mūsu skolu beidza pirms gada. Viņam plecā bija krievu automāts ar apaļo disku” un viņš „uzaicināja mani stāties komjaunatnē. Es jau tāpat esot aktīvists, piedalījies kulšanas talkās, teātri arī spēlējot. Komjauniešiem, kuri gribēšot, došot ieročus. Varēšot šaut, cik uziet. Turēt mājās. Oficiāli. (..) Man septembrī apritēja četrpadsmit. Visi bijām nepilngadīgi.” Tā Vladimirs Kaijaks kļūst istrebiķels.

Laikmets dzemdināja izstrebiķeļus un nacionālos partizānus. Tolaik divas taisnības. Vai uz laiku laikiem mūžīgas? Vladimirs ir ne vien strādīgs. Arī vērīgs un domājošs. Citēju: „Rudenī, kad tikko bija sākusies skola, pazuda Mašīnu, traktoru un zirgu iznomāšanas punkta vadītājs Otto Rozenfelds. (..) Bija aizdomas, ka viņu nogalinājuši mežabrāļi, t. i. nacionālie partizāni.(..) Paklīda ziņas, ka arī citos pagastos noslepkavoti padomju darbinieki un komjaunieši. Kļuva neomulīgi. Nemaz vairs negribējās ar šauteni plecā iet uz Doktorātu un pēc tam naktī apstaigāt pagasta centru.(..) No dežūrām aizvien biežāk centos izvairīties, aizbildinoties, ka jāmācās, jābeidz skola.”

Ziemā apcietina divus skolēnus, brālis mācās otrajā. klasē, māsa sestajā. „Bija savādi redzēt abus, apbruņotu vīru vestus kā apcietinātos. Viņi nevarēja būt ienaidnieki.(..) Nepagāja necik ilgs laiks, kad tāpat aizveda skolotāju Ludvigu Stīpnieku. Tas likās pilnīgi neizprotami.” Jo viņš taču komjaunietis, pasniedza pat militāro mācību, „kļuva par mūsu iemīļotāko skolotāju.”

Vladimiram Kaijakam tikai 16 gadi, taču padomju ikdienā notiekošais noved pie atziņas: „Man nepatika cilvēku sadalīšana divās nometnēs, kurām vienai otra jāiznīcina.” Un viņš: „Pavasara pusē paziņoju savam komjaunatnes sekretāram Ludim Raibacim, lai savāc manu šauteni, jo vairs uz dežūrām pagasta centrā neiešu, man jāmācās un jāpabeidz septītā klase” un „tūlīt pēc skolas beigšanas braukšu uz Rīgu.”

Vladimirs beidz pamatskolu. Tuvojas Jāņu diena. „Domās jau biju kādā nenoteiktā tālumā, gremdējos ilūzijās par gaišo nākotni, kur visi ceļi vaļā: ej pa kuru iedams, visur sagaida atplēstām rokām.”

Un tad… Un tad… „Pēkšņi pie Kapu mājas (Kaijaku ģimenes dzīvoklis, L.P.) piebrauca pajūgs ar trim apbruņotiem vīriem un prasīja, vai man esot ieroči. Skaidroju, ka bija, bet vairs nav, atdevu pilnvarotajam, jo uz dežūrām vairs neeju. Šie netic. Lai atdodot ar labu, citādi būšot sliktāk, pārmeklēšot māju un, ja tad atradīšot… Sapratu, ka esmu iekūlies ķezā. Ja ieies mūsu, puiku istabā, tūdaļ ieraudzīs kaktā pie manas gultas gala angļu šauteni. Kad atteicos no dežūrām, reģistrēto šauteni atdevu, bet anglene man patika, nolēmu to paturēt. Tāpat vien, piemiņai.”

Valmieras čekisti bija atbraukuši arestēt kāda aizsarga sievu. Tur netālu Kaijakam pazīstams puika, uzspēlējot kariņu, „tarkšķinājis krievu automātu”, aizturēts un „kad puisim likuši, lai nosauc visus, kam vēl ir ieroči, viņš esot nosaucis tikai tos, kam atļaujas. Ja būtu zinājis, ka man vairs nav, neparko nebūtu teicis, tā pats vēlāk skaidroja.”

„Mūs (t. i. arī kariņa spēlētāju, L. P.) aizveda reizē ar arestēto sievieti un iespundēja Valmieras cietumā.”

Turpmākais norisa pēc Staļina un Berijas parakstītām instrukcijām padomju drošības dienestiem, PSRS pieņemtiem likumiem. Par nereģistrēta ieroča glabāšanu – vismaz 10 gadi Sibīrijā!

Divas diennaktis sešpadsmitgadīgais Vladimirs tika „nobriedināts” ar cietumā notiekošo, redzamo un ieslodzīto pačukstēto. Uz pratināšanu aizvests trešajā dienā. „Mani pratināja viens, tad otrs, piesējās katram vārdam.”

Pēcpusdienā atdotas bikšu siksnas un kurpju šņores, arī komjaunatnes biedra karte un, izejot ielas, ieraudzījis bēdu brāli sagaidām viņu.

Rakstnieks Vladimirs Kaijaks savas grāmatas noslēguma nodaļai licis virsrakstu „Atskārsme”. Tajā lasām:

„Apjausma par patiesajām vērtībām gandrīz vienmēr atnāk par vēlu, kad labot vairs nevar neko. Kad nav, kam jautāt, neviens vairs neatbild. Tā paliek daudz baltu lapu.”

*   *   *

Pēc savu atmiņu atspulgu par noklusēto un viltniecisko Aizejot atskaties divu grāmatu iznākšanas saņēmu ne tikai Sarmītes Ēlertes tolaik vadītā laikraksta iznīcinošu kritiku, saņēmu arī daudzu lasītāju atsauksmes un viņu dzīvesstāstus. Aizvadītā gadsimta tehnikas sasniegumi pavēra gluži neticamas iespējas. Viena no tām – datorā ierakstīt informāciju digitāli un pavairot atmiņu diskos vai datoram pieslēdzamos – kā tos dēvēju – „pirkstiņos”, nolikt tos ne tikai savā rakstāmgaldā, bet pārsūtīt radiem, draugiem. Šodien pagātni iemūžina ne tikai arhīvi un bibliotēkas, to varam izdarīt katrs individuāli. Izlasījis Koka kāja, Kapu māja, pievienoju „pirkstiņu” datoram, atvēru un uzsitu pa lasītāju atsūtītām vēstulēm „Valmieras cietums”. Man ekrānā uzpeldēja „Delo Nr.234”, latviešu zemnieku ģimenes traģisks liktenis:

Vecsaimniecība, 76 hektāri zemes, vecāko dēlu 1931. gadā kā sociāldemokrātiskās partijas biedru ievēl Valmieras apriņķa valdē, pēc 15. maija apvērsuma atlaiž no darba. 1940. gada 17. jūnijā Baltijas valstīs iebrūk sarkanarmija, bijušais sociāldemokrāts „ cer uz taisnību”, taču jau 1940. gada 27. jūlija Šustina-Silenieka komanda viņu apcietina, sākoties karam, pagūst aizvest uz Sibīriju, tur 1942. gada 27. maijā miris (varbūt nošauts?). Latvijā palikusī sieva audzina četrus mazgadīgus bērnus. Vecākais dēls 1949. gada rudenī turpina izglītību Valmieras vidusskolā, bet – viņu apcietina! Valmieras cietums, pratināšana, pilsētā izplatītas pretvalstiskas proklamācijas. Viens no pratinātājiem – Alberts Liepa – īpaši nežēlīgs. Apcietinātā jaunieša tēvu dēvē par fašistu, socfašistu, dēlam jāizpērk tēva „grēki”, un, ja par proklamācijām tiešām neko nezin, tad ” kāpēc negribi sadarboties ar mums?”

„Spieda mani būt par stukaču.”

Cik ilgi septiņpadsmitgadīgs pusaudzis sacīs nē, nē un vēlreiz nē?

Divi zēni, divas biogrāfijas, abu likteņu vienojošais – apcietināšana un Valmieras cietums. Krievijā ātrāk vai vēlāk nostiprināsies demokrātija, atvērsies arī visslepenākie aiz Maskavas pazemē kilometriem garie arhīvi, turpretī otram, kas pats neko nav noziedzies, vienīgi tēvs represēts, pieprasīja sadarbību. Desmitiem tūkstoši Latvijas iedzīvotāju aizvesti uz Sibīriju, ieslodzīti cietumos un iepazinuši čekas pagrabus. Par to visu jau ne mazums rakstīts un lasīts. Diemžēl par padomju drošības dienestu . Vēsture ir ziņkārīga. Meklēs atbildi, kāpēc Valmieras kagebešņiki iedrošinājās vienu jaunieti par nereģistrēta ieroča glabāšanu atbrīvot slepenajiem ziņotājiem joprojām daudz baltu lapu. Lai gan tieši šī padomju dzīves neatņemamā sastāvdaļa nodarījusi visvairāk ļaunuma, graujot cilvēku attiecības, izsakņojot tautas morāli.

Laimonis Purs

Arī Jaunā Gaita 272. nr.

You may also like...

2 Responses

  1. ANDRIS 7 saka:

    LABA DIENA!
    Isuma paskaidrosu KAPEc netiks “GLABTS” neviens,lai butu saprotams mazam
    bernam,kas iemacijies lasit un sirmai tantinai,kurai liekas ,ka viss
    gudrs ir TAS,ko vina nesaprot,it seviski,ja skaidro kada prominenta
    persona.
    Musu zeme ir spelu BUMBA,kura ar spiedienu tureta udeni,un NU ta palaista vala un virzas uz augsu.
    Zinatniski-Saules sistemas galaktika,sava rotacijas kustiba iziet no vecas
    materijas vides uz jaunu materijas vidi,un ietekme visu zemes iedzivotaju
    domasanas izmainas,ka materijas formas sastavdalu,RADOT INVERSIJU
    PAREJAS PUNKTA,kas bija 21 decembri 2012 gada.INVERSIJAI ir divi
    virzieni 1)garigais pacelums uz muzigu milestibu,ka stiprako speku.
    2)Moralais un garigais pagrimums,lidz absolutai DOMU DEGRADAcIJAI.
    Izvele jaizdara personigi KATRAM,jo kreisas puses smadzenu IPASNIEKIEM
    tiek atvelets tikai 2) variants,un REPSE&co pec ANDREJA KAVAcA runas
    ir bistama tikai PA NAKTI MEZA AR DUNcI ROKA un VISS.
    Ta labi,ko soliju- KRASAS KARTES ir necilveku iekarotas vietas caur
    sievieti,ka RADITAJU.Mainas ari si formacija,LAPSA pariet VILKA.

    http://pandoraopen.ru/2013-04-14/razgovor-na-vazhnye-temy-ne-stykovki-istorii-chast-vtoraya/

    UN IZMERI,pie kuriem ir darbins.
    http://pandoraopen.ru/2010-01-26/tridevyat-zemel/

    VELAK VEL. TENcINU.

  2. felss saka:

    Rakstiet jūs protams, ka pareizi,bet no tā nevienam labāk nepaliek.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.