Un atkal viena sātaniskā gnīda(Otto Ozols) ir izšķīlusies.
Savādāk šo cionistu inkubatorā rūpīgi audzēto parazītu, kā par gnīdu, nosaukt nevar. Šim brīdim viņš ilgi tika gatavots, tāpat kā tālajos Atmodas gados mācītājs Juris Rubenis.
Mēs visi ar interesi lasījām viņa drosmīgos rakstus un priecājāmies par viņa viedumu un drosmi.
Neskatoties uz visu, mani vienmēr kaut kas traucēja viņa tekstā, kaut arī viņš pietiekoši pozitīvi un objektīvi rakstīja par H-86 grupas darbību. Tagad manā Apziņā viss ir nostājies savās vietās. Traucējošais viņa tekstos bija tas, ka tie visi bija rakstīti ar ļaunu mērķi: pieradināt tautu pie viņa “patiesīguma“.
Visi viņa raksti, lai arī teksts bija patiess un objektīvs, izstaroja melnu sātanisku Auru. Šeit apskatāmajā rakstā(lasāms noslēgumā) šis drausmīgais Elles melnums ir izlīdis visā savā “spožumā”.
Pat neticas, ka kaut ko tādu var uzrakstīt cilvēks, kur nu vēl latvietis.
Viss ir ticis sagrozīts cionistu noziedznieku gaumē. Vieni vienīgi meli. Rakstot šādus melus par Latviju, VL! un Kārli Ulmani, šis gara kroplis ir nolādējis sevi un savu dzimtu, jo ļaunums, ja tas ir adresēts uz nevainīgiem un labas gribas cilvēkiem, nāk pār paša galvu un visiem asins radiniekiem. Tāds ir Karmas(DIEVA) LIKUMS.
Lasi un netici savām acīm, kādus tik “epitetus” šis atkritums lieto attiecībā uz Ulmani: “Tomēr vislielākais Ulmaņa noziegums ir gļēvā padošanās Padomju Savienības spiedienam”.
Vai tu smirdekli, Ozol, apjēdz,ko esi pasacījis ?
Protams, ka šis nav tevis rakstīts teksts, bet gan ar tavu vārdu tomēr tas ir publicēts.
Izlasi, latviet, visu šo murgojumu, un tu sapratīsi, ka pie tā ir strādājis Latvijas komunistiskās partijas politbirojs, kurš šodien ir nolīdis pagrīdē, bet diktē visu Latvijas dzīvi, izzog Latviju un sagatavo to Krievijas invāzijai.
Galvenie komunistiskās pagrīdes politbiroja locekļi ir Godmanis, Borovkovs, Bunka, Gorbunovs, Brigmanis, Krustiņš, Čepāne, Johansons un daudzi citi mazāk populāri komunistiskie noziedznieki.
Runāšana, ka bija jāpretojas krievžīdiskai PSRS, ir debilitātes un aprobežotības augstākā pakāpe, apzināta Ulmaņa un VL! nomelnošana, kuru veic krievi, žīdi un vietējie komunistiskie noziedznieki, kuriem draud nāvessods, ja Latvijā tiks atjaunots Tiesiskums.
Vainot Ulmani, ka nav spējuši vienoties ar Somiju, Poliju, Lietuvu un Igauniju, ir absurds žīda Arta Pabrika gaumē. Ja Latvija būtu pretojusies, tad tādi hemoroīdi(kā Ozols) nebūtu radušies, jo no Latvijas būtu palicis pāri tikai un vienīgi aramzeme.
Pie Baltijas robežām bija koncentrēta sešu miljonu liela krievžīdiskā boļševiku armija, kurai bija divreiz vairāk tanku un trīs reizes lielāka gaisa flote, kā visai pasaulei kopā.
To visu ir aprakstījis vēsturnieks Viktors Suvorovs. To, neapšaubāmi, zin ari šis “gnīda” Ozols, bet pasūtījums ir jāpilda, ja nē, tad pazaudēs tikko iegūto silto vietiņu.
Par to, ka viņam priekšā stāv karātavas, viņš neaizdomājas.
Nav un nebūs pasaules vēsturē drosmīgāka valstsvīra par Kārli Ulmani, kurš neaizmuka no Latvijas, kā viens otrs cits prezidents, kad krievu un žīdu izdzimteņi to okupēja.
Lai nolādēti mūžu mūžos šie krievu un žīdu okupanti, kopā ar šodienas Latvijas kangariskajiem kropļiem !
Arī nepieņemtais likums “par Lemberga sodīšanu“, saniknojis krievžīdiskos komunistu noziedzniekus, jo tas rada šķēršļus ar LIETU safabricēšanu pret godīgiem latviešiem.
DIEVS SVĒTĪ KĀRĻA ULMAŅA AIZSAULES CEĻUS !!!
Dievs, nopūdē mēles dzīviem tādiem ozoliem un pārējiem tautas nodevējiem, ar bērziņiem, zatleriem un vīķēm, priekšgalā !!!
DIEVS SVĒTĪ LATVIJU !
L.Grantiņš 20.05.13
2013. gada 17. maijā 11:16
FOTO: Otto Ozols, bet īstajā vārdā Haims Barkovskis.
Jau vairāki apskatnieki un vēstures zinātāji ir norādījuši, ka Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars ir izrādījies vai nu Latvijas vēstures nejēga, vai arī cinisks valsts noziedznieku apjūsmotājs. Piedevām jau agrāk pierādījis sevi kā glumu bezmugurkaulnieku. 15. maijā Dzintars atļaujas jūsmot par personu, kura saskaņā ar 18. novembrī dibinātās Latvijas garu un likumdošanu uzskatāma par valsts noziedznieku, – Kārli Ulmani. Vēl iepriekš Dzintars sācis koķetēt ar bijušo kompartijas funkcionāru Aivaru Lembergu.
Svinēt 15. maiju var atļauties tikai bezatbildīgs populists, nopietnam politiķim tas nav piedodams. Pat paviršs vēstures zinātājs zinās, ka Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā sarīkoja valsts apvērsumu. Tas bija un paliek ārkārtīgi smags noziegums, faktiski valsts nodevība. Demokrātiski ievēlētā Saeima tika atlaista, valsts pamatlikuma – Satversmes darbība apturēta. Būtībā sagrauta 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas valsts. Te nav un nevar būt pamats diskusijai. Absolūti nekādai. Tika izdarīts valsts apvērsums – noziegums un nodevība. Apvērsuma rīkotājiem nebija nekāda tautas izdota mandāta tā rīkoties. Apgalvot, ka tas notika saskaņā ar tautas gribu un vēlmēm, ir truli meli. Tie, kuri toreiz mēģināja iebilst, tika iemesti cietumā vai atlaisti no darba. Par Ulmaņa apvērsuma patieso būtību zina ikviens, kurš ar atvērtām acīm ir lasījis Latvijas vēsturi.
15. maija svinēšana – apvainojums 18. novembra patriotiem
Tomēr vislielākais Ulmaņa noziegums ir gļēvā padošanās Padomju Savienības spiedienam. Taisnība, ka 1939. gadā uzspiestajām padomju bāzēm un sekojošajai 1940. gada okupācijai pretoties bija neiespējami – viss bija nokavēts un ielaists jau agrāk. Ulmaņa režīmam bija vismaz pieci gadi, lai iekš- un ārpolitiski sagatavotos nopietnai valsts aizsardzībai. Ja armija būtu laicīgi nostiprināta, politiski un diplomātiski neatlaidīgi vismaz mēģināts apvienot Baltijas valstu un Somijas spēkus, tad būtu bijušas vismaz kaut kādas cerības pretoties agresoram. Šobrīd ir grūti spriest – kā būtu, ja būtu. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Ulmanis piecu gadu laikā neizdarīja neko, lai kaut kā veicinātu Baltijas valstu vienotību. Tāpat armija faktiski bija neapbruņota. Artilērijas šāviņu pietika tikai divām stundām.
Veids, kā 1940. gadā notika gļēvā padošanās okupācijai, neraugoties uz ģeopolitisko situāciju, bija un paliek kauna traips Latvijas vēsturē. Par to atbildība vislielākajā mērā gulstas tieši uz Kārli Ulmani. Diktatoru, kurš nekad nav bijis likumīgs valsts prezidents. Arī tas ir nepatīkams fakts, ko ilgstoši izmantoja padomju propaganda. Tās ir vēl vienas tiešās sekas 1934. gada 15. maija apvērsumam – komunisti apgalvoja, ka esot «atbrīvojuši» Latviju no varu uzurpējuša diktatora. Nebūs īpaši pārspīlēts apgalvojums, ka Ulmaņa režīma «sasniegums» ir fakts, ka Staļins ieguva Latvijas valsti ar gandrīz pusnolaistām biksēm. Un tagad Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars nekaunas apsveikt savus atbalstītājus 15. maijā. Tas ir apvainojums visiem tiem, kuri tur svētā cieņā 1918. gada 18. novembra Latvijas ideālus.
Nacionālā apvienība bučo roku kompartijas funkcionāru brigadierim
Patiesībā par šo Dzintara savādo vēstures «izpratni» neklātos brīnīties. Nacionālajai apvienībai pēc savas ideoloģijas un būtības vajadzētu būt ļoti principiālai savās attiecības ar bijušajiem kompartijas nomenklatūras darboņiem. Tomēr NA tāda nav. Kad runa ir par bijušo komunistu funkcionāru Aivaru Lembergu, tad Dzintara antikomunisms pēkšņi izplēn un parādās kaut kādas neizprotami samiernieciskas intonācijas. Vēl trakāk – Dzintaram parādās pavisam svaigi atmiņas «izkritumi». Viņš šķiet aizmirsis, ka Lembergs pieder pie tās Latvijas politiskās elites, kas gandrīz divdesmit gadus rūpējusies par «prihvatizāciju», privātiem miljoniem, bet izglītības, demogrāfijas un citu sociālo jautājumu ziņā nevienu citu kā Latvijas tautu ir atstājuši nožēlojamā pēdējā vietā starp Baltijas valstīm. To neviens īpaši nav apšaubījis, ka Lembergs visu šo laiku bijis viens no ietekmīgākajiem Latvijas politiķiem. Kā viņš plātījās kādā glancētā žurnālā – faktiski visi valsts prezidenti iecelti ar viņa svētību.
Šaura «nacionālo buržuju» politelite nav radījusi nevienu Latvijas «skype» vai kādu citu ekonomisko veiksmes stāstu, toties pamanījusies par sviestmaizi pievākt tādus simtiem miljonu vērtus uzņēmumus kā «Latvijas kuģniecība», «Ventspils nafta» un citus. Nauda ir pazudusi ofšoros un nav ieguldīta Latvijas nācijas uzplaukumā – bērnos, izglītībā, veselības aizsardzībā, transporta un ekonomiskas infrastruktūrā. Tāpat politiskā sistēma ir bijusi tik novājināta, ka nav spējusi pasargāt valsti ne no vājprātīgiem nekustamā īpašuma spekulantiem, ne ciniskām banku mahinācijām un citām smagām problēmām. Kā rezultātā Nacionālās apvienības tik skaisti piesauktās Latvijas tautas pārstāvji masveidā bijuši spiesti glābties ekonomiskajā trimdā. Demogrāfiskā situācija un tautas izmiršana arī pēc ANO datiem ir viena no traģiskajām Eiropā. Bet Raivis Dzintars tā arī nespēj saprast, kurš tad īsti pie tā ir vainīgs. Patiešām, kurš tad bija viens no varenākajiem leļļu meistariem Latvijas politikā? Nu, protams, vienas pilsētas mērs tur nekādi nav vainojams. Viņš tikai sēdēja Ventspilī un raudāja spilvenā visus šos gadus. Un patiesi brīnījās, kā Latvijas ministru prezidents staigā apkārt ar dolāriem piestūķētu čemodāniņu laikā, kad visi pārējie valsts iedzīvotāji sen lietoja tikai latus un eiro.
Mulsinoši, tas būtu pats maigākais vārds, ar ko raksturot Nacionālās apvienības līdera gavilēšanu par 15. maija valsts noziedzniekiem un koķetēšanu ar kompartijas funkcionāru brālības «siles» miljonāriem. Tiem pašiem, kuri nav radījuši nevienu jaunu VEF vai «Laimu». Toties prihvatizējuši visu vērtīgāko, kas reiz piederēja Latvijas sabiedrībai. Nācija patiesībā visus šos gadus ir tikusi pamatīgi aplaupīta. Nebūtu vēl tik traki, ja tā būtu tikai nauda. Traģiskākais, ka lielā mērā ir nozagta arī nākotne. Neveiktās, izzagtās investīcijas un nomuļļātās reformas demogrāfijas atbalsta politikā un izglītībā ir cirtušas smagus robus nācijas nākotnei. Šajā situācijā jebkāda Nacionālās apvienības koķetēšana ar politikāņiem, kuri ir atbildīgi par to, ir vienkārši atbaidoša rīcība.
