A. Ābele. Mafioza valsts

Alfrēds Ābele. Mafioza valsts

Atšķirībā no iepriekšējām, kur valsts vara balstījās vai nu uz valsts iedzīvotāju vairākumu, vai tikai uz vienu tautu, šis ir valsts tips, kurā valsts ir subjekts, bet tās iedzīvotāji objekts, kurā valstiskais saprāts, valstiskās intereses ieciklētas uz pašas valsts kā subjekta eksistenci. Tā nav normāla valsts, jo neaizstāv nacionālo kapitālu (tātad arī savu iedzīvotāju labklājību)! Tās varas politiskais mērķis ir nostiprināt valsti kā instrumentu. Tāda tipa valsts rūpes aprobežojas tikai ar sevi, ar savu pastāvēšanu, ar savu varasvīru un varas elites pastāvēšanu un apkalpošanu. Tauta tādai ir tikai pūlis – pārvaldīšanas vai administrēšanas objekts un labumu ieguves līdzeklis. Tā ir valsts, kurā vara tiek noturēta ar durkļu vai „skaldi un valdi” palīdzību un kurā ekonomiskā un politiskā vara ir nešķiramas. Tāda sistēma pati sevi aizstāv. Draudu varai gadījumā, netiek smādēta pat kriminālās varas palīdzība. Izeja no tādas valsts iespējama tikai caur asinīm; labākā gadījumā – ar kādas krāsas ziedu revolūciju. Tautai pacietība parasti iztur ilgāk nekā kādam godprātīgam armijas kapteinim vai seržantam. Ja ne tā, tad tautā kāds Če Gevara ilgi nebūs jāgaida. Runa ir par mafiozu valsti jeb banānu republiku.

FOTO:Lūk, margināļi- noziedzīgo struktūru pārstāvji un aizstāvji.

Kā tādas rodas? Savulaik bijusī normāla neatkarīga valsts par mafiozu var kļūt tautas inteliģences degradācijas rezultātā, kad inteliģencē izvirst nacionālā jēga un tā ļaujas svešām, tautai nepieņemamām idejām.

Saprotams, arī visas atkarīgās valstis lielākā vai mazākā mērā pieskaitāmas pie mafiozam. Mafioza būs arī kādu teritoriju apdzīvojoša kontingenta valsts, kuram tas valstiskums uzkritis kā sniegs uz galvas.

Šādā valstī pirmie varai saorganizēsies ne tie cilvēciski kvalitatīvākie prāti, bet margināļi un noziedznieki, kurus ātri vienos kopējie grābšanas instinkti un apkārt valdošajā nestabilitātē radušās iespējas.

Kā ir ar Latviju?

Pirmajos gados pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas tās attīstības modeļa meklējumos tika izdiskutēti Austrumu tīģeru, zviedru un rietumvācu valstu varianti, bet nez kāpēc aizmirsts tika Latīņamerikas jeb tā sauktais banānu republikas valsts variants. Bet žēl. Kaut pagājuši jau padsmiti „atjaunotās” Latvijas valsts gadi un valsts virzības galvenais vektors jau iezīmējies, nebūs tomēr lieki atsvaidzināt būtiskākās Latīņamarikas varianta iezīmes. Var ierosināt dažas pārdomas. Kādas tad ir tādas valsts pazīmes?

1) Varu valstī uzurpējusi elitāra kliķe. Valsts pārtop par vēlētu un ieceltu amatpersonu un tos atbalstošu lielbagātnieku privātīpašumu. Tās likumi ar valsts varas instrumentu palīdzību cenšas padarīt amatpersonu un lielbagātnieku prestižāku un neaizskaramāku par lielāko tautas daļu. Sabiedrība tiek sadalīta izredzētākos un mazāk izredzētos un pēdējie nošķirti no valsts. Rūpes par tautas labklājību tiek aizstātas ar mākslīga valsts tēla veidošanu.

FOTO:Komunistiskie nacisti, kuri tiks sodīti ar ASM visas pasaules priekšā. Visīstākie sātanisti un gara kropļi, kuriem tikai ārējais veidols daļēji līdzinās cilvēkam.

2) Masu partiju izveidošanās tiek veikli bremzēta, bet nediktatoriskajās valstīs demokrātijas vīģes lapu ar manipulatīvām vēlēšanām, kuras apkalp tāds vēlēšanu likums un kārtība, kas garantē mafiozās varas nemainīgumu, tēlo kabatas partijiņas bez apakšām tautā, un šo partijiņu savstarpējo attiecību noskaidrošanā vispirms runā nauda, tad ieroči.

Vēlētājiem ir izvēles brīvība starp daudziem pēc viena ģīmja veidotiem šauru īslaicīgu grupu vai pat ģimeņu sarakstiem.

3) Tīri pragmatiskā nozīmē šad tad tiek pastaigāts ar valstiskuma un nacionālās neatkarības karogiem rokās vai nolieta kāda asara un nolikts kāds zieds uz kaut kā nacionāla, taču pēc būtības varas kliķe ir internacionāli kosmopolītiska.

4) Vara ir imūna pret sabiedrību, sabiedrība savukārt ļoti pasīva.

5) Pirmām kārtām brīvā tirgus princips valda likumdošanas procesā, lai redzamākas būtu lielkapitāla priekšrocības.

6) Valsts ierēdņu korupcijas un kukuļņemšanas sašaurināšanai un noslēpšanai no tautas tie organizēti speciālā kastā.

7) Iekšpolitikā valsts balstās uz biezo banānu ēdāju slāni, bet bagātnieki izolēti plāniņā biezo kārtiņā. Valsts robežas ir tīri simboliskas. Valsts un tās noslēpumu aizsardzībā valda principa – “tāds krāms nevienam nav vajadzīgs”.

8) Ārpolitikas pamatā ir stiprākā un bagātākā laizīšana – uz pēcmaksu.

2. Tiesību laukā:

1) Uz leģitīmisma principiem tiek uzspļauts.

2) Galvenais tiesību princips ir: „Atļauts ir viss, kas nav aizliegts ar likumu”.

3) Pret varu vērstās domas tiek apslāpētas:

a) turot pilnīgā kontrolē masu informācijas līdzekļus,

b) ar milzīgas izplūdušas tiesu sistēmas patvaļu,

c) atsevišķus disidentus vai nu izdzenot no valsts, ja neizdodas – iespundējot kā kriminālnoziedzniekus,

d) masu nemieru apspiešanai izveidojot labi atalgotu un ekipētu „melno sotņu”.

Foto: Šeit skatāms Latvijas pēcAtmodas lielākais latviešu tautas bende- žīds un čekists Aivars Borovkovs.

1) Reālās varas attieksme pret valsts augstāko vadību ir ļoti nopietna. Pie valsts stūres netiek pielaisti programmētāji, jahtsmeņi un puķkopji. Ja nav citu pieredzējušu lielu cilvēku sistēmu vadītāju, ja nav ģenerāļa, tad zemākais pēc pakāpes, kam labprātīgi uztic valsts stūri, ir pulkvedis (var būt pat melnais).

2) Tā kā politika izaug no ekonomikas un saimnieciskai mafijai ir tieksme uz klanu un autoritārām vadības metodēm, tās tiek ieviestas arī valsts pārvaldē.

3) Varas elite ir slēgta. Svarīgi valstiski lēmumi, neskatoties uz parlamentu esamību, tiek pieņemti šaurā elitārās kliķes vai tai īpaši pietuvināto lokā.

4) Saimnieciskā mafija kontrolē valsti: augstākajos līmeņos ar uzpirkšanu un kadru infiltrāciju, zemākajos – ar šantāžu un draudiem. Vara ir ekonomiska. Uzpirkts jeb algots ir varas kontrolei nepieciešamais (un ne cilvēka vairāk) kontingents, sākot ar deputātiem un beidzot ar ielas policistiem, robežsargiem un muitniekiem.

5) Valsts spēka struktūras: policija un armija kriminalizējas. Atklāti tiek tikai mazie noziegumi: aiz restēm sēdina sīkos zaglīšus, lielos – banku un fondu prezidentos un padomēs.

6) Valdības vīri lielu valsts budžeta daļu atvēl valsts pasūtījumiem privātsektora uzņēmējiem to peļņas (ar kuru dalās) nodrošināšanai, bet sociālo uztur tādā līmenī, lai nodrošinātu minimālo darbaspēka apkalpošanu un atražošanu, bet nenovestu tautu līdz sociālam sprādzienam. Tauta to interesē tikai kā darbarīks un, ja kur vēl tēlo demokrātiju, kā elektorāts.

1) Brīvā konkurence faktiski notiek tikai varas koridoros un to pieejās, lai ar parlamenta un valdības palīdzību garantētu savai precei vai pakalpojumam uzvaru brīvajā tirgū.

2) Valsts likumi tautsaimniecībā ir godīgu uzņēmējdarbību neveicinoši, orientēti uz meslu ievākšanu, tāpēc notiek īstās saimnieciskās darbības slēpšana ar dubulto grāmatvedību, kā rezultātā milzīgs ir ēnu ekonomikas īpatsvars. Kriminālā nauda netraucēti ieplūst ekonomikā.

Foto: Deģenerāts, kuram pēc starptautiskiem Likumiem pienākās tūkstoškārtīgs nāvessods. Tas arī iks izpildīts ANO pagalmā.

3) Likumdošana seko, lai ražošana netraucētu privātam finansu kapitālam brīvai augļošanai un komercijai. Nodokļu sistēma ir bagātniekiem atvieglinoša. Vietējā uzņēmējdarbība pārsvarā orientēta uz starpnieku operācijām importā un komercijā. Valsts teritorija atvērta bagāto valstu netīro, dabai un veselībai kaitīgo ražošanu izvietošanai.

4) Eksportē pārsvarā izejvielas un, ja pašiem paliek pāri, – “banānus”. Importē augstdzimtām māgām nesagremojamus, bet banānu ēdājiem labus pārtikas produktus un lētus plaša patēriņa preču nelikvīdus, biezajiem – ierobežota klāsta spīdošus grabulīšus.

5) Valsts apzagšanas un nacionālo bagātību izsaimniekošanas (kapitāla eksportam) sakārtošanai organizētas speciālas aģentūras. Notiek valsts zemes un neatjaunojamo izejvielu izpārdošana ārvalstu kompānijām.

6) Lai banānu ēdāji šo to nesagribētu no valsts par pašizmaksu, lai valstij neveidotos uzkrājumi investīcijām, lai no valsts budžeta pasūtījumiem barotos spēcīgais privātsektors, valsts īpašumā saimnieciskajā sektorā nedrīkst būt ienesīgu objektu.

7) Mafiozā ienākumu sadales sistēma nepieļauj kaut īslaicīgu savu ienākumu plūsmu sašaurinājumu. Tāpēc tai pretdabiska jebkura ražošanas modernizācija jeb pārkārtošana, kas saistīta ar īslaicīgu ienākumu sašaurināšanos, kaut ar cerībām uz palielinājumu nākotnē. Taču tā arī nenokauj, bet rūpīgi kopj to gotiņu, kas tai dod pieniņu. Savus brīvos līdzekļus tā nogulda ārvalstu bankās, tādējādi nodrošinādama sevi pret visādiem negadījumiem.

8) Valsts neaizsargā savu teritoriju pret spēcīgo ārzemju valūtu diversijām. Valstī oficiāli vai neoficiāli apgrozībā ir spēcīgas ārzemju valūtas un vietējai naudai nav jāmokās ar tautsaimniecības apkalpošanu, tai pietiek ar iekšējās pārdales talona lomu.

1) Nacionālais ienākums tiek sadalīts, ievērojot šādu varas hierarhiju: lielkapitāls, administratīvā un fiziskā vara, tautas vajadzības.

2) Liela dzīves līmeņa starpība, lielākā tautas daļa tiek turēta uz nabadzības sliekšņa. Tautai lētas izpriecas, alkohols un narkomānija.

3) Iedzīvotāju sociālā aizsardzība ir pašu aizsargājamo rokās. Par arodbiedrību, sociālo nodrošināšanu vai tikai normāli apmaksātu atvaļinājumu darba ņēmēji darba devējiem pat pieminēt baidās. Darba vietu paplašināšanās iet galvenokārt uz legalizētās prostitūcijas un darbaspēka eksporta rēķina. Cilvēka vērtība varas acīs beidzas līdz ar viņa darba mūža beigām, tāpēc lielākās daļas iedzīvotāju – pensionāru stāvoklis ir šausmīgs.

4) Vidējā dzīves dārdzība ceļas. Iztikas groziņa cenas aug ātrāk nekā lielākās iedzīvotāju daļas ienākumi. Rezultātā nabadzīgo slānis paplašinās, saspiežot nabaga biezos.

1) Banānu ēdājiem paredzēts atvieglināts izglītības kurss dzeltenās preses un lūgšanu sagremošanai, biezo intelekti svīst ārzemju augstskolās.

2) Nedaudzie nabadzīgie zinātnieki kļūst par vieglu un lētu laupījumu bagātām ārvalstīm.

3) Kultūrā valda lētā importa masprodukcija.

1) Morālē valda tēze: Dievs mūs radījis ar dažādām spējām. Tāpēc, radot cilvēkiem vienādas iespējas, būs dažādi rezultāti un ienākumi. Lielāka diferenciācija dzīves līmeņos būs neizbēgama, normāla un taisnīga. Ja jau kādam tās spējas aptīrīt savu tuvāko Dieviņš ir devis, tad nav ko kautrēties! Tāpēc sabiedrībā vienādā cieņā ir tīrā un netīrā ceļā iegūtās bagātības. Arī tiesībsargājošās institūcijas neinteresē, kur ne no kā cilvēks pēkšņi kļūst miljonārs. Svarīgi tikai, lai tās bagātības tiek tikai tiem, kam pienākas.

2) Tiesāts tiek pēc varas un korporatīvās nevis tiesību un taisnības sirdsapziņas.

3) Izkropļojas publiskās un privātās telpas līdzsvars. Biezie arvien nekaunīgāk pievāc sev labākās dabas teritorijas un demonstrē savu bagātību, no tautas norobežojas aiz nepārredzamiem žogiem, tos apkalpo un apsargā arvien lielāks kriminalizētais slānis. Aiz dzeloņdrāšu žogiem tiek iespundēti politiskie pretinieki un sīkie zaglīši.

A. Ābele

Nedēļas nogālē LRTT turpinās šo tēmu, konkretizējot slēptos VDK aģentus, un “atvadīsimies” no kāda LRTT biedra… .