14 responses to “Es, Sātans, esmu šīs zemes kungs”

1. 

   andris

   2013. gada 10. February

   Melno speku dogma-Jusu dievs ir SATANS(VELNS),bet SATANA(VELNA) kalpi
   ir sliktaki par pasu SATANU(VELNU),jo tie taisa no cilvekiem vergus.

   VEcA DERIBA

   http://www.youtube.com/watch?v=VabKCIGvosA

   PALDIES

2. 

   raksts

   2013. gada 10. February

   http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/50032/ulmanis-un-berzins-kopigi-ardija-sadzives-pakalpojumu-sistemu

   Ulmanis un Bērziņš kopīgi ārdīja sadzīves pakalpojumu sistēmu

   09.jūnijs 2011

   Eksprezidenta Gunta Ulmaņa un jaunievēlētā prezidenta Andra Bērziņa dzīves un darba gaitas ir cieši savijušās jau kopš padomju laikiem, strādājot LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā.

   Eksprezidents Guntis Ulmanis un jaunievēlētais prezidents Andris Bērziņš kādreiz bija padomju funkcionāri LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā, kuri roku rokā šo ministriju likvidēja, lai tās pārraudzībā esošos uzņēmumus varētu nodot „saimnieciskajam aprēķinam”.

   Ulmanis un Bērziņš – vienā laivā
   Iespējams, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem – pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās – viņiem abiem bija blakus kabineti Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Sadzīves pakalpojumu ministrijā. Strādājot par ministrijas funkcionāriem, Ulmanis ar Bērziņu mainījās vietām – tad Ulmanis bija Bērziņa priekšnieks, tad atkal Bērziņš vadīja Ulmaņa darbību. Tā vismaz var spriest pēc publiski pieejamām abu kungu biogrāfijām, dokumentiem un atmiņu stāstījumiem, kuri gan par šo laiku ir diezgan skopi.

   Ņemot vērā šos faktus visnotaļ dīvains šķiet fakts, kāpēc Ulmanis nule kā notikušajās Valsts prezidenta vēlēšanās tik kaismīgi aizstāvēja Zatleru, nevis savu kādreizējo gan padoto, gan priekšnieku – Bērziņu. Varbūt viņi savulaik kaut ko nav sadalījuši? Bet, iespējams, Ulmanim kremta tas, ka Bērziņš vienā mirklī pārvērtās no padotā par priekšnieku. Taču tās ir tikai versijas…

   Padomju funkcionāru karjera beidzas ar „saimniecisko aprēķinu”
   Zīmīgi, ka abi kungi karjeru Sadzīves pakalpojumu ministrijā noslēdza ar šīs ministrijas likvidēšanu. 1989. gadā ministriju likvidēja, domājams, tāpēc, ka padomju funkcionāri apjēdza, ka toreiz valdošā centralizētā padomju ekonomiskā sistēma iet uz grunti un bija nepieciešamas saimnieciskas reformas. Tomēr viņi no savām rokām negribēja izlaist sociālistisko īpašumu un nolēma likvidēt to sistēmu, kuru varēja „prihvatizēt”.

   Tieši sadzīves pakalpojumu uzņēmumi bija vispateicīgākā augsne „prihvatizācijas shēmām”. 1988. gada 27. decembrī LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu „Par Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmas uzņēmumu (apvienību) un organizāciju pāreju uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos”, kas faktiski nozīmēja ministrijas likvidēšanu, jo tai jau vairs nebija ko vadīt.

   Sadzīves pakalpojumu kombinātu shēma
   Tolaik dibinājās pirmie „perestroikas” kooperatīvi. Pārsvarā tos veidoja uz sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un sadzīves pakalpojumu bāzes.

   Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā zem sadzīves pakalpojumu „jumta” – Sadzīves pakalpojumu ministrijas un tā dēvētajiem sadzīves pakalpojumu kombinātiem – „pabāza” tos uzņēmumus, kurus tā īsti neizdevās nacionalizēt, bet atstāt privātīpašumā nedrīkstēja. – kurpnieku un šuvēju darbnīcas, pirtis, veļas mazgātavas, galdniecības, sadzīves tehnikas remontdarbnīcas un tamlīdzīgi.

   Savukārt visvieglāk ir denacionalizēt to, ko totalitārajai sistēmai vairāku gadu desmitus nav izdevies „veiksmīgi” nacionalizēt. Tā nu padomju funkcionāri ķērās pie sadzīves pakalpojumu uzņēmumu daļējas privatizācijas, to atļaujot tikai šauram personu lokam – to priekšniekiem vai darbiniekiem. Vai no šī „prihvatizācijas pīrāga” kaut kas tika arī Ulmanim un Bērziņam, nav zināms, bet viņi katrā ziņā bija atbildīgi par nozari, uz kuras vēlāk radās simtiem padomjlaika kooperatīvu, bet pēc tam – atjaunotās Latvijas – laikā jau privātuzņēmumu.

   Vispirms Ulmanis priekšnieks Bērziņam, pēc tam – otrādi
   Gan Ulmanis, gan Bērziņš savu karjeru sadzīves pakalpojumu sistēmā uzsāka praktiski vienlaicīgi. Ulmanis 1971. gadā sāka strādāt Rīgas rajonā, kļūdams par Rīgas rajona Sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru, bet vēlāk pārejot strādāt uz Sadzīves pakalpojumu ministriju.

   Bērziņš savu karjeru sāka kā televizoru remontmeistara ražošanas apvienībā „Elektrons”, vēlāk kļūdams par „Elektrona” priekšnieku. 1988. gadā viņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku.

   No sākuma viņu ceļi nekrustojās, bet pagājušā gada astoņdesmito gadu vidū viņi strādāja amatos, kuri bija savstarpēji saistīti.

   Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Pēteris Lauva atceras, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Ulmanis ministrijā vadīja pārvaldi, kas koordinēja vairāk nekā divpadsmit tautsaimniecības nozares (frizētavas, sadzīves elektronikas iekārtu darbnīcas, fotodarbnīcas, austuves, dzijas vērptuves, mēbeļu darbnīcas, veļas mazgātavas, ķīmiskās tīrītavas, komunālās pirtis, zāģētavas, lauksaimnieciska rakstura pakalpojumus privāto dārziņu īpašniekiem, remonta un celtniecības darbu brigādes utt.).”

   Viņš atceras, ka tolaik ar Ulmani „sadarbojās tehnologi, atsevišķu ražotņu vadītāji.” Šāds atsevišķas ražotnes vadītājs bija arī Bērziņš, kurš vadīja sadzīves tehnikas remonta uzņēmumu „Elektrons”.

   Taču 1988. gadā Bērziņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku un līdz ar to par pakāpi augstākā amatā nekā Ulmanis. Katrā ziņā ministra nodaļas vadītāja postenis ir zemāks nekā ministra vietnieka amats.

   Tomēr abi kūrēja procesu, kura mērķis bija sekmīga Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidēšanas un tās pārraudzībā esošo uzņēmumu nodošana „saimnieciskajām aprēķinam” un tai sekojošajai privatizācijai.

   Vēl daudzi padomjlaiku piedzīvojošie atceras laiku, kad televizoru remontētāju, frizieru, pirtnieku un kurpnieku priekšnieki bija vieni no cienījamākajiem cilvēkiem, pie kuriem vajadzēja „piesmērēties”, ja gribēja kaut cik ciešami dzīvot.

   Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidācijas sekas
   Kādreizējais Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Lauva par ministrijas likvidāciju raksta:

   „Republikas valdība bez jebkādas politiskas un tautsaimnieciskas vajadzības 1989. gadā noārdīja Sadzīves pakalpojumu ministriju un visu tās sistēmu. Pamatlīdzekļi kopā ar apgrozāmajiem līdzekļiem un cilvēkiem otro reizi pusgadsimta ietvaros atkal tika nacionalizēti un nodoti valdījumā rajonu un pilsētu pašpārvaldēm, lai tos pa trešam lāgam denacionalizētu un privatizētu.

   Zaudētāji šajā bezjēdzīgajā spēlē bija tie paši tūkstoši Latvijas skroderu, galdnieku, kurpnieku, frizieru, elektriskās aparatūras un sadzīves tehnikas remontētāju, montieru, vilnas kārsēju, adītāju, veļas mazgātāju, pirts pirtnieku, šoferu, traktoristu, malkas zāģētāju un skaldītāju, ķīmisko tīrītavu operatoru, audēju, ar kuru darba rezultātiem un viņiem pašiem vardarbīgi izrīkojās jaunā un ne sevišķi tālredzīgā Latvijas Republikas valdība, piesedzoties ar Latvijas Republikas atjaunošanas procesu, tāpat kā pirms piecdesmit gadiem ar šo cilvēku tēviem un mātēm izrīkojās padomju lielinieku melīgā un noziedzīgā okupācijas vara, kas gan uzradās Latvijas Republikas okupācijas rezultātā.”

3. 

   raksts

   2013. gada 10. February

   http://www.vizitkarte.lv/mkg.htm

   Mana līdzdalība lielinieku atbalstītāju lokā nekādā gadījumā un nekādās sakarībās nav izdzēšama no mana dzīves gājuma. Mans Tiesnesis būs mana sirdsapziņa, kā arī tas spēks, kas valdīs pār mums «citos» medību laukos, bet ne jau šajā dzīvē.

   Komunistiskajā partijā es iestājos ar pārliecību, ka idejas, kuras propagandēja šī partija, ir cilvēkiem pieņemamas un īstenojamas dzīvē. Es ilgus gadus nespēju saskatīt komunistisko ideālu atšķirību no kristietības ideāliem. Arī uzaicinājumu iestāties komjaunatnē un komunistiskajā partijā pieņēmu šīs pašas pārliecības dēļ.

   Diemžēl, pavadot kompartijā visu savu apzināto dzīvi, es pakāpeniski pārliecinājos, ka lielinieku melīgās komunisma idejas ir dzīvē nerealizējami mīti. Aiz šiem mītiem slēpās un savu darbību īstenoja ārkārtīgi ļauns, melīgs, noziedzīgs totalitārs režīms vai, citiem vārdiem sakot, komunistiskās partijas totalitārā diktatūra Padomju Savienībā. Protams, es nepiedzīvoju grāmatu dedzināšanu, dievnamu dedzināšanu, citādi domājošu cilvēku fizisku iznīcināšanu, kas bija raksturīgi Ādolfa Hitlera un Josifa Staļina totalitārajiem režīmiem viņu darbības gados.

   Bet diemžēl, es savā dzīves gājumā piedzīvoju atsevišķu tautu gara spēju noniecināšanu; tautu barošanu ar atgremotām patiesībām; grāmatu un pat mūzikas aizliegšanu; nodarbošanos ar cenzūru un visāda veida ticības aizliegumiem; atsevišķu cilvēku garīgās pārliecības ierobežošanu, neskaitāmiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas bija raksturīgi arī šo totalitāro režīmu “demokratizācijas procesiem”, visu to, ko kultivēja padomju lielinieku totalitārā ļaunuma impērijas iekārta un tās sabiedrība, ar savu partiju priekšgalā.

   No komunistiskās partijas es izstājos 1989. gada novembrī, uzrakstot un iesniedzot Tukuma sadzīves pakalpojumu kombināta partijas sekretāram savu iesniegumu par izstāšanos no šīs partijas. Es biju zaudējis pēdējās cerības, ka Latvijas komunisti, līdzīgi kā Lietuvas komunisti, atgriezīsies tradicionālajā sociāldemokrātijas gultnē, kuru tā bija pametusi pēc 1905. gada nemieriem Krievijā, nostājoties lielinieku (sociāldemokrātijas toreizējā vairākuma) pusē. Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija vēl arvien nav norobežojusies no «vecās» Latvijas lielinieku sociāldemokrātijas liktenīgajām kļūdām un māņiem. Vēl arvien gaida savu izvērtējumu pirmskara Latvijas valdošo un opozīcijas partiju devums gan pirmskara, gan pēckara Latvijas attīstībā. Sevišķi būtisks šāds objektīvs izvērtējums kļūst tagad, kad Latvijā valdošās un opozicionārās partijas turpina savu priekšgājēju kļūdas un maldus.

   Tādas kļūdas un maldus nedrīkst atļaut ne pozīcijas, ne opozīcijas partijas Latvijas Republikā. Tikai te ir meklējama tālākās attīstības panākumu atslēga un attīstības īstenais spēks.

   Man šķiet, ka šodienas Latvijas sociāldemokrātijai ir maz kopīga ar tradicionālo sociāldemokrātiju Rietumvalstīs, mūsu sociāldemokrātija vēl arvien izskatās pēc Vladimira Uļjanova kunga radītās melu un ļaunuma impērijas turpinātājas.

   Es atmodas gados vēl arvien centos sevi morāli attaisnot piederībā padomju noziedzīgajam un melīgajam režīmam. Bet tās jau bija tikai bērnišķīgas muļķības, kas piedodamas agrīnā jaunībā – tīņiem, bet nav piedodamas pieaugušam un savu apzināto dzīvi nodzīvojušam cilvēkam.

   Ja es būtu ticīgais, tad es varētu apmierināties ar Dieva piedošanu, bet mana saikne ar Dievu beidzās ar kristībām Balvu Ev. Luterāņu baznīcas mācītāja Lāča kunga izpildījumā manas dzimtas mājās Abrenes apriņķa Rugāju pagasta «Miezīšos» 1939. gadā, tātad te man diemžēl neviens nevar palīdzēt. Lūk, tāds ir mans liktenis, un es, sasniedzot pilngadību 1960. gadā, pats kļuvu par tā kalēju.

   «Miezīšos» 1939. gadā − manas dzimšanas gadā − arī sākās mūsu ģimenes un tūkstošiem citu latviešu ģimeņu Meinkampfgeita, kas nav beigusies vēl šobaltdien, 2002. gadā. Diemžēl vēl aizvien dzīvo, vai, pareizāk sakot, vēl arvien mūsu dzīvē ir aktuāli daži aspekti no Molotova-Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem, Jaltas un Potsdamas vienošanās dokumentiem, kas arī ir pamatā Baltijas cilvēku Eiropas procesu izpratnei šodien.

   ______

   Meklēt kaut kādu vienīgo taisnību samērā netaisnā lietā jebkuram no šīs lietas varoņiem būtu vieglprātīgi. Tajā “taisnībā” visi bija vienlīdz sasmērējušies.

   Lielinieku PSKP funkcionāru vidū (pie kuriem pieskaitu arī sevi) meklēt kristāltīros būtu veltīga laika un naudas tērēšana.

   ______

   Bet es − Pēteris Lauva − vēlreiz personiski un kategoriski norobežojos no Krievijas un Latvijas lielinieku kompartijas noziedzīgā, totalitārā režīma melu ideoloģijas un melu prakses. Tā kopš 1989. gada novembra man ir nepieņemama jebkurā formā, jebkurā veidā.

   Man ir neizsakāmi žēl, ka ilgus gadus es esmu veltīgi maldījies un iztērējis savu dzīvi šīs ļaunuma impērijas noziedzīgā, melīgā režīma propagandēšanai un stiprināšanai.

   ___________

   Katrā reformā PSKP vadoņi tautai un savas partijas biedriem solīja, ka iepriekšējo gadu grēki neatkārtosies. Bet īstenībā notika tā, kā pazīstamajā Raimonda Paula dziesmā – «… un sākas viss no gala…».

   _______________________

   Domājams, ka tiks zinātniski atmaskoti galvenie padomju lielinieku komunistiskie un nacistu nacionālsociālistiskie mīti, kas visus šos kara un pēckara gadus ir pamatīgi piesārņojuši gan latviešu, gan krievu, gan ebreju, gan vāciešu, gan igauņu, gan lietuviešu un daudzu citu pasaules cilvēku prātus.

   Es patiešām nesaprotu, kādēļ ar šo vēsturisko problēmu loku līdz šim nav nodarbojušies akadēmiskie «iestādījumi», kas pēc Latvijas Republikas Satversmes atjaunošanas 1990. gadā saņem valsts nodokļu maksātāju darba algu? Latvijā ir pietiekami daudz profesionāli sagatavotu, kvalificētu vēstures speciālistu.
   ________________________

   Sabiedriskie režīmi, — boļševisms un nacisms, jau divdesmitā gadsimta trīsdesmitajos gados savā būtībā viens no otra neatšķīrās, jo nacisms un boļševisms bija vienas partijas diktatūras un viena vadoņa diktatūras, abas bija izteikti melīgas, reakcionāras un noziedzīgas diktatūras.

   Vienīgā atšķirība bija tā, ka nacisma un boļševisma diktatūras bija savā starpā ļoti naidīgas, bet tām bija kopīgs galamērķis – kundzība pār pasauli.

   Vēsturē Latvijas likteņus vienmēr ir iespaidojusi tās ģeogrāfiskā atrašanās vieta un Eiropas ģeopolitiskā situācija. Latvija vēsturiski ir izvietojusies gar Baltijas jūras krastu. Latvijas sauszemes robežu garums pārsniedz 1800 kilometrus, jūras robeža – 500 kilometrus, attālums starp Latvijas galējiem punktiem nav liels – no Z līdz D robežai ir 210 kilometri, no R līdz A robežai ir 450 kilometri, Latvijas Republikas kopējā teritorija ir 64,6 tūkstoši kvadrātkilometru (neieskaitot Abrenes novadu).

   Latvijas teritoriju šķērsojošās upes Venta, Lielupe, Daugava un Gauja veido galvenās ūdens artērijas, kas ietek jūrā. Senatnē tās bija galvenie ūdensceļi, kas nodrošināja tirdzniecību starp Rietumiem un Austrumiem. Tie kalpoja kā seni, dabiski komunikāciju ceļi, kas ietekmēja gan pašas Latvijas attīstību, gan tuvāko kaimiņvalstu − Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas, Krievijas, Igaunijas, Zviedrijas, Somijas un Vācijas attīstību. Ar Igauniju, Lietuvu, Somiju, Zviedriju, Vāciju un Poliju Latvijas Republikai no 1924. gada bija jūras robežas, bet ar pārējām kaimiņvalstīm Igauniju Lietuvu Krieviju un Batkrieviju sauszemes robežas.

   Latviešu ciltis dziļā senatnē ar tradicionālo komunikāciju starpniecību ir sadarbojušās ar senajām varjagu, slāvu, bet vēlāk – ģermāņu, zviedru, poļu, krievu, lietuviešu, igauņu un citām ciltīm. Gar jūras krastiem, upju grīvās un šo upju krastos jau mūsu ēras pirmajā gadu tūkstotī izveidojās noturīgi apdzīvoti centri, pilsētas, teritorijas. Tās ir bijušas noturīgas gan savā attīstībā, gan patstāvīgu valstu veidošanās procesā, gan Baltijas tautību identitātes veidošanās un apzināšanās vēsturiskajā procesā.

   Te mēs neapšaubāmi varam saskatīt objektīvu likumsakarību, kas raksturīga visām tautām, kas dzīvojušas ģeopolitisko komunikāciju krustcelēs, kas ir saglabājušas savu etnisko identitāti un nav asimilējušās jeb, citiem vārdiem sakot, kas dzīvojušas tradicionālajā ģeopolitiskajā saskarsmes telpā un līdz pat mūsdienām ir saglabājušas savu etnisko identitāti.

   Turklāt viens no būtiskiem Latvijas suverēnas pastāvēšanas noteikumiem, ko ievērojuši latvieši, ir tas, ka viņi vēsturiski vienmēr ir atzinuši savu kaimiņtautu dabiskās tiesības uz to etnisko un teritoriālo identitāti un vienmēr ir iestājušies par savām dabiskajām tiesībām uz savu etnisko identitāti un etnisko teritoriju, kas, neieskaitot bijušo Abrenes apriņķi, aizņem aptuveni 65 tūkstošus kvadrātkilometru, ko apdzīvo aptuveni 2,5 miljoni cilvēku jeb 38 cilvēki uz vienu kvadrātkilometru.

   Par Latvijas vēsturiski ģeopolitisko interešu saskarsmes telpu varētu uzskatīt Austrumu Baltiju (kur satikās Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Prūsijas, Krievijas un Vācijas intereses). Tieši te pirms Pirmā pasaules kara saskārās Krievijas un Zviedrijas, kā arī Vācijas un Krievijas izsenās intereses. Tā bija un ir stratēģisko komunikāciju telpa, bez kuras nav iedomājama nosaukto trīs lielvalstu − Vācijas, Krievijas, Polijas, Somijas un Zviedrijas normāla funkcionēšana, kā arī tādu valstu kā Lietuvas, Latvijas un Igaunijas dabiska attīstība. Otrais pasaules karš no šo valstu skaita izslēdza Prūsiju, un tās ģeopolitisko vietu ieņēma Polijas Republika un Krievijas Federācija. Tā kā Vācija karu zaudēja, tā it kā uz visiem laikiem zaudēja Austrumu Prūsijas teritoriju. Tā tas būs vismaz tik ilgi, kamēr netiks pārskatītas Potsdamas līgumos nospraustās un nostiprinātās pēckara robežas. Protams, Kēningsbergas (Austrumu Prūsijas) jautājums, kā arī Abrenes apriņķa jautājums, manuprāt, agri vai vēlu parādīsies Eiropas procesa dienaskārtībā, jo Austrumprūsijas, un daļēji arī Abrenes pamatiedzīvotājus pēc šo teritoriju «atbrīvošanas», Staļina totalitārais režīms deportēja uz Kazahstānu un uz Sibīriju.

   Tādējādi Baltija ir bijusi un arī tagad paliek Krievijas un Vācijas dabisko globālo interešu saskarsmes telpa gan diplomātijā, gan Baltijas valstu drošības un teritoriālās aizsardzības jomās. Vēl arvien nav juridiskā risinājuma par Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas, Igaunijas Republikas okupāciju − varmācīgu iekļaušanu (inkorporēšanu) padomju Krievijas sastāvā 1940.gadā, kas pēc būtības bija trīs suverēnu valstu okupācija. «Ieiešana» Padomju Savienības sastāvā pēc «pašu gribas» ir lielinieku mīts, tieši tāds, kādu to bija izgudrojuši tautu «tēvi» Ādolfs Hitlers un Josifs Staļins un tolaik, pieticīgi klusējot, sankcionējušas pārējās Eiropas lielvalstis.

   Starp citu, divi pēdējie pasaules kari aptvēra Baltijas valstu teritoriju kopumā un visā pilnībā. Baltijas valstis nekādā mērā nebija vainojamas abu pasaules karu izraisīšanā, tāpat kā iepriekšējās planetārajās kataklizmās, kas plosījās Eiropā.

   Lai tādas traģēdijas nekad neatkārtotos, Latvijas Republikas, Lietuvas Republikas un Igaunijas Republikas pilsoņiem vajadzētu rūpēties par jebkuras objektīvas informācijas piejamību − gan vēsturiskas, gan mūsdienīgas − brīvu pieejamību, kā arī tās izmantošanu izziņas jomā, savas etniskās identitātes un savu valstu teritoriju aizsardzības stiprināšanas jomās.

   Otrais pasaules karš pierādīja, cik neefektīva un primitīvi naiva bija šo mazo trīs Baltijas valstu vieglprātīgā individuālās aizsardzības politika un tās realizācija 1940. gadā. Manuprāt, tad, ja Latvijai, Lietuvai un Igaunijai būtu bijusi vienota un efektīva pašaizsardzības sistēma, arī Otrais pasaules karš būtu varējis norisināties citādi.

   Šodien var ironizēt: kas būtu, ja būtu… ja būtu vectētiņam vijole, ja būtu vecmāmiņai Bībele, un kas būtu, ja vienam no viņiem tās nebūtu. Arī šodien Baltijas valstu starpā nav vajadzīgās vienotības. Diemžēl Otrais pasaules karš mums neko nav iemācījis, atkal mēs paši savās valstīs spēlējamies ar savu pavalstnieku nākotni un neapjēdzam, ka nākotnes var arī nebūt.

   Pašreizējā Eiropas procesa attīstības posmā un sakarā ar Latvijas Republikas un pārējo divu Baltijas valstu virzību uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO ļoti nopietns kļūst jautājums par ciešāku integrēšanos Eiropas Savienībā un pašā tuvākā nākotnē − NATO.

   Kopīga Baltijas valstu (Latvijas, Lietuvas un Igaunijas) integrēšanās NATO arī ir uzskatāms, kā vienīgais nopietnais garants Baltijas valstu suverenitātes saglabāšanai gan tuvākajā laika periodā, gan tālākajā nākotnē. Te es redzu vienīgo konkrēto perspektīvu latviskās identitātes un Latvijas Republikas teritorijas aizsardzības stiprināšanā, it sevišķi no globalizācijas viedokļa. Baltijas valstīm pēc iespējas ātrāk ir noturīgi jāatgriežas savā dabiskajā ģeopolitiskajā klēpī no kura tās tika varmācīgi izrautas 1939. gada augustā, tas ir mūsdienu Eiropas Savienībā un NATO. Patlaban šis process Latvijas Republikā, tāpat, kā Lietuvas Republikā un Igaunijas Republikā veiksmīgi virzās šai labvēlīgajā virzienā.

   _________________________

   Presē un citos masu saziņas līdzekļos neesmu pamanījis, ka lielinieku Latvijas VDK (valsts drošības komitejas) un Latvijas komunistiskās partijas CK (centrālās komitejas) vadošie darbinieki ar izpratni un patiesi atvainotos Latvijas pavalstniekiem par nodarītajām pārestībām komunistiskās partijas noziedzīgā un melīgā režīma varas gados, − strikti norobežotos no totalitārā režīma melu teorijas un prakses.

   Starp citu, to nav darījuši arī lielinieku PSKP CK un PSRS VDK vadoņi un citi padomju lielinieku varas augstākie un vietējie vadītāji, izņemot Krievijas Federācijas bijušo prezidentu Borisu Jeļcinu, attiecībā pret Baltijas valstu tautām, kas bija pakļautas genocīdam un vairākkārtējai inkorporācijai Padomju Savienības sastāvā, tiekoties ar trim, jau brīvo Baltijas Republiku prezidentiem Maskavā .

   _________________________

   Vēl arvien gaida savu izvērtējumu pirmskara Latvijas valdošo un opozīcijas partiju devums gan pirmskara, gan pēckara Latvijas attīstībā. Sevišķi būtisks šāds objektīvs izvērtējums kļūst tagad, kad Latvijā valdošās un opozicionārās partijas turpina savu priekšgājēju kļūdas un maldus.

   Tādas kļūdas un maldus nedrīkst atļaut ne pozīcijas, ne opozīcijas partijas Latvijas Republikā. Tikai te ir meklējama tālākās attīstības panākumu atslēga un attīstības īstenais spēks.

   ___________________________

   Gunti Ulmaņa kungu pazīstu no astoņdesmito gadu vidus, kad pārgāju darbā uz Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmu un kļuvu par Tukuma sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru. Ar Sadzīves pakalpojumu ministrijas ražošanas pārvaldi, kur toreiz par priekšnieku strādāja Guntis Ulmanis, saskārās jebkurš republikas sadzīves pakalpojumu kombināts – arī Tukuma kombināts, kur par direktoru strādāju es.

   Ar Gunti Ulmaņa kungu mūsu attiecības bija oficiālas, privāti ar viņu savā darbības laikā ticies gandrīz neesmu. Ar viņu parasti sadarbojās tehnologi, atsevišķu ražotņu vadītāji. Cik zinu, tad viņš bija pieejams, sasāpējušos jautājumus risināja profesionāli un korekti.

   Toreiz Guntis Ulmanis ministrijā vadīja pārvaldi, kas koordinēja vairāk nekā divpadsmit tautsaimniecības nozares (frizētavas, sadzīves elektronikas iekārtu darbnīcas, fotodarbnīcas, austuves, dzijas vērptuves, mēbeļu darbnīcas, veļas mazgātavas, ķīmiskās tīrītavas, komunālās pirtis, zāģētavas, lauksaimnieciska rakstura pakalpojumus privāto dārziņu īpašniekiem, remonta un celtniecības darbu brigādes utt.), kas bija apvienotas 24 Latvijas rajonu sadzīves pakalpojumu kombinātos.

   Latvijas otrās atmodas gadi bija saistīti ar lielinieku PSKP noziedzīgā un melīgā režīma demontāžu, un, tāpat kā jebkurai sabiedriskās iekārtas demontāžai, tai bija raksturīgi arī revolucionārie procesi, kas pēc savas būtības dažkārt bija nevajadzīgi, bezjēdzīgi un pat postoši. Tie negāja secen arī sadzīves pakalpojumiem.

   Republikas valdība bez jebkādas politiskas un tautsaimnieciskas vajadzības 1989. gadā noārdīja Sadzīves pakalpojumu ministriju un visu tās sistēmu. Pamatlīdzekļi kopā ar apgrozāmajiem līdzekļiem un cilvēkiem otro reizi pusgadsimta ietvaros atkal tika nacionalizēti un nodoti valdījumā rajonu un pilsētu pašpārvaldēm, lai tos pa trešam lāgam denacionalizētu un privatizētu.

   Zaudētāji šajā bezjēdzīgajā spēlē bija tie paši tūkstoši Latvijas skroderu, galdnieku, kurpnieku, frizieru, elektriskās aparatūras un sadzīves tehnikas remontētāju, montieru, vilnas kārsēju, adītāju, veļas mazgātāju, pirts pirtnieku, šoferu, traktoristu, malkas zāģētāju un skaldītāju, ķīmisko tīrītavu operatoru, audēju, ar kuru darba rezultātiem un viņiem pašiem vardarbīgi izrīkojās jaunā un ne sevišķi tālredzīgā Latvijas Republikas valdība, piesedzoties ar Latvijas Republikas atjaunošanas procesu, tāpat kā pirms piecdesmit gadiem ar šo cilvēku tēviem un mātēm izrīkojās padomju lielinieku melīgā un noziedzīgā okupācijas vara, kas gan uzradās Latvijas Republikas okupācijas rezultātā.

   Es pilnīgi pievienojos Gunta Ulmaņa teiktajam viņa grāmatā «No tevis jau neprasa daudz…»: «…Sadzīves pakalpojumiem piemita vēl kāda īpatnība. Tur bija savākts vienkopus tas, kas savulaik grūti padevās nacionalizācijai, un zināmus privātās iniciatīvas rudimentus tie saglabāja vienmēr. Cauri padomju laikiem cilvēkos nezuda un pat attīstījās jaunajiem tirgus apstākļiem nepieciešamā iniciatīva, uzņēmība, atbildība, tāpēc šajā nozarē privatizācija nekļuva par problēmu».

   Problēmas radīja Godmaņa kunga valdības amatierisms un padomju laiku izkurtējušais ierēdņu institūts, ko nespēja noārdīt un rezultatīvi vadīt ne pats Ivars Godmaņa kungs, ne viņa jaunās valdības locekļi.

   Analoģiski postoši procesi risinājās arī citos republikas rajonos. Kā saka, jebkurā jaunā izaugsmē bija vērojami augšanas objektīvie zaudējumi (manuprāt, nevajadzīgi un tautas saimniecību postoši zaudējumi).

4. 

   raksts

   2013. gada 10. February

   Lasi Induli Roni.

   https://tautastribunals.eu/?p=12678

5. 

   andris

   2013. gada 10. February

   Ka sacit jasaka,censos JUS paedinat ar informativam vakarinam.
   Ta jau nu nebus,ka no visa galda nevaresiet neko atrast.
   Tulkotaji,cerams ari bus daleji paedusi.

   http://radio-vzv.info/

   PALDIES

6. 

   Lasītājs

   2013. gada 10. February

   Kangars-zaglers kopā ar Latvijai naidīgo vešņakovu,apmeklējis liepājas metalurga bandītpapa zaharina jubileju! Unikums!

7. 

   Os

   2013. gada 11. February

   Petrovics ļevs ar krievijas militaro izlukosanas kantori un sadarbibā ar drosibas policiju okupetaja zeme,ir sacerejusi vienreizeju rakstu,prieks,ka neesmu vienīgais,kas to redz. Andri,dod Dievs Tev veselību. Lej litra

8. 

   andris

   2013. gada 11. February

   Paldies.Sakas sejas laiks.Dizeldegvielas ekonomija par 60%.
   Domaju,ka naudu vares lietot kautkur citur.
   Pamata esmu jurnieks,bet domaju kadam var noderet,jo palidzet un
   kautko pasam veidot nekad nav par velu.Driz saksies ari lauku darbi.

   http://rutube.ru/video/b1a4ddaf4a80a503dc233e239b4ddbf1/

   PALDIES

9. 

   čuguns

   2013. gada 11. February

   Kāds zina par šo grāmatu, ko Graudiņš kliedzot vicina? Varbūt ir vērts izlasīt. http://www.draugiem.lv/blogs/?p=9148648

10. 

    Lasītājs

    2013. gada 11. February

    Zzs, Rīgas mēra amatam grib virzīt m.gaili ,kurš vēl joprojām nav notiesāts uz sapūšanu cietumā! Unikums!

11. 

    vēsture

    2013. gada 12. February

    Līķu vezumi uz morgiem – Latvijas “stāsts”

    PĀRDOMĀM 24.10.2008

    Savulaik, no 1991.gada un turpmākos gados, varēja lasīt policijas diennakts informāciju par notikumiem Rīgas apgabalā. Informācijā ir sadaļa – LĪĶU ATRAŠANA. Gandrīz katru rītu šajā sadaļā varēja izlasīt, ka bez vardarbīgas nāves pazīmēm atrasti ap 10 cilvēku līķu.

    Agrākos gados uz katru līķa atrašanu izbrauca vesela operatīvā grupa, pat policijas un ministrijas vadība, obligāti brauca tiesu medicīnas eksperts. Tagad sakarā ar masveidību parasti izbrauc uz notikuma vietu viens policists, sastāda paviršu līķa atrašanas vietas apskati un raksta lēmumu ekspertīzei, atbrauc līķu vedēju rati un aizved uz morgiem. Bizness.

    Informācijas lasītājiem bija šoks – kas notiek Latvijā ar cilvēkiem! Un gadu gadiem, nu jau desmitiem gadu – vairāk vai mazāk diennaktī atrasto nevardarbīgo līķu. Kāda statistika šajā “biznesā” ir tagad, būtu jāpaskaita arī. Vairums šo cilvēku miruši apstākļos kā klaida suņi, kuriem nav bijis piederīgo un/vai medicīniskās aprūpes vai nav bijis ēdiena. Viena daļa no tiem, kā secina ekspertīze, izdarījuši pašnāvības, nosaluši, saindējušies, bet lielai daļai diagnoze – miris no sirds nepietiekamības. Kas tā par slimību, es gan nezinu. Valsts vara kaut kādā dokumentā (varbūt Veselības ministrija ar instrukciju vai cita iestāde) vēlāk nolēma miršanas apliecībā nerakstīt nāves cēloni, lai dzīvie, dzimtsarakstu nodaļas nevarētu veikt statistisku, skaitīt un brīnīties, kas notiek ar šiem cilvēkiem. Un, ja mēs paskaitītu, cik šādu cilvēku ir gājis bojā laikā no 1991.gada līdz 2008.gadam kopā?

    .

    Protams, to radīja apstākļi, kad naudas vagonus aizveda uz Krieviju, devalvēja rubli pret latu – 1 pret 200, nolaida uz krahu Banku Baltija un citas komercenes, kad masveidā izlika no dzīvokļiem par īres un komunālajiem parādiem, tas ir, deportēja uz ielas vairāk nekā 40 000 ģimeņu, jo masveidā likvidēja rūpnīcas un simtiem tūkstošus strādnieku padzina bezdarbniekos? Domājat, ka šajos līķu vezumos bija tikai pensionāri? Nē. Man liekas, ka drīzāk vairums bija pirmspensijas vecuma un daudzi jaunie cilvēki arī, un daļa pensionāru (viņi ar pensiju santīmiem bija vieni no “bagātākajiem”, jo ienākumi bija, bet bezdarbnieki bija izmisumā un nevarēja dabūt darbu vairākus gadus). Tie ir bezdarbnieki, parādnieki, likumīgi padzītie no dzīvokļiem, neēdušie, neārstētie un pamestie cilvēki.

    Tā mūs it kā nemanot un neko nezinot iznīcināja un, iespējams, joprojām iznīcina šī neatkarības laika politika. Kas ir vainīgs? Premjeri, valdības, Saeima? Vainīgā nav neviena. Šajā valstī neviens ne par ko neatbild, neviens neanalizē šo līķu vezumu rašanās cēloņus, bet vistraģiskāk, ka neviens gadu desmitiem necentās šos apstākļus novērst, nerunājot par to, ka šos apstākļus bija jāpaceļ gaismā. Masu medijus arī šie apstākļi neinteresē.

    Man gribētos, lai Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte veiktu pētījumu šajā cilvēku iznīcināšanas “nozarē”. Atklātos Latvijas vēsturiskās šausmas, par ko varētu taisīt filmas tāpat kā “Padomju stāsts”, tikai ar citu nosaukumu un nedaudz citu saturu un citu novirzi. Lai labāk izprastu vēsturisko patiesību, šo neatkarīgās Latvijas līķu vezumu “stāstu” vajadzētu salīdzināt ar 1970.-1990.gada statistiku šajā jomā.

12. 

    informācija

    2013. gada 12. February

    Latvijas Centrālās statistikas pārvaldē ir dati par mirušajiem no ārējiem nāves celoņiem – tie ir apm. 3700 vidēji gadā, bet tie nav īstie dati. Viena daļa, kuru diagnoze ir – pakāries, saindējies, nosalis, arī ir statistika šajos 3700 un to var lasīt internetā, bet ļoti daudz “NEDABĪGOS APSTĀKĻOS MIRUŠU” ir norakstīti kā miruši dabīgā nāvē, kā teikts – sirds nepietiekamība vai ar citu “nevardarbīgu” diagnozi – no bada, no nervu izsīkuma, no ….kuri neietilpst “ARĒJOS NĀVES CĒLOŅOS” un šādas statistikas nav. Bet to varētu dabūt morgos vai no policijas ikdienas kriminālās informācijas.
    Ivara Godmaņa un citu mafiozņiku pārvaldītajā Latvijā gājis bojā tik daudz vairāk Latvijas cilvēku, ko NEIESPĒJA paveikt 1. un 2. pasaules karš un Gulags…
    Tā, piem., 2007.g. Rīgas Jaunajos kapos ar birku “nezināms” bija apbedīti 750 cilvēku. Šis cipars ir tikai 1 gada statistika Rīgā.
    Bet tāda situācija taču ir visā Latvijā, kad tiek atrasti līķi “bez vardarbības pazīmē” un bez dokumentiem…

13. 

    Ēzelis

    2013. gada 12. February

    Vācu okupācijas periodā 4 gadu laikā tika nogalināti apmēram 90 000 Latvijas iedzīvotāju. Tas jau ir stipri vairāk nekā Jūsu minētie skaitļi par mūsu laikiem.

14. 

    Os

    2013. gada 13. February

    Vacu okupacijas laika tika iznicinati paraziti ar citiem auglotajiem ,tie bija -žīdi. Savukart šobrid notiek ar 1990.gadu krievijas ļaunuma imperijas izstradats plans,par Latvijas teritorijas iekļausanu nevardarbiga veida(ne-militara) krievijas federacija,un ir jaizpilda ieprieks zinami nosacijumi,kas paredz nacionala uznemeja iznicinašanu un vispareji likvidet visu iespejamo,tautu aplaupot galigi un iedzenot parados,radot tadu situaciju-stimulejot,lai zemnieki nevar neko ražot,nav izdevigi,jo tie ir nacionali-elementi,kas kave nevardarbigo (virspuseji ) okupaciju,kas ir paredzeta nosaukt par inkorporaciju. Liepajas metalurgs- tautai bus jasamaksa par čekistu banketu-nav variantu,bet metalurgs ir tikai daļa no projekta, talaka seciba Latvijas gaze gaida rindas kartiba-ar čekistu teroristu savicki,vai vel ir druscin uznemumi,kas tiks obligati iesaistiti shema,nav variantu pagaidam.