Varas apskurbinātā Atmodas laika padauza

LRTT-13Kā gan savādāk Atmodas laika komunistu provokatori Sandru Kalnieti lai nosauc, ja ne par padauzu. Pareizāk, protams, ka būtu lietot Bībeles leksiku un saukt viņu par mauku, kura izpildīja visas čekas draņķu, kuri nodeva latviešu tautas brīvības centienus, Godmaņa, Birkava, Īvāna un daudzu citu seksuālās iegribas. Katrā gadījumā vārds SIEVIETE, nav viņai piemērojams, tas aizstājams ar vārdu- samazga.

Šo samazgu, latviešu tautas bende Godmanis, ir „iekārtojis” Briselē par “deputāti”, kura it kā aizstāvot latviešu tautas intereses. Bet, lai tas neizklausītos tikai kā Grantiņa „naida uzplūdi”, citēsim Daini Īvanu, viņas Atmodas laika čakarētāju, kā saka pati Sandra:Es teiktu tā – piedod, māte Latvija, ka pēc 20 gadiem, dzīdamies vairāk pēc personīga labuma, rausdami tavas bagātības tikai savā privātīpašumā, mēs esam aizmirsuši Tevi pašu un neesam rūpējušies par visu tavu bērnu, tikai par dažu izredzēto labklājību. Piedod arī par to, ka pie tava saimes galda daži ir brangi pārēdušies, tāpēc citiem atliek uz to tikai noskatīties. Un visupēdīgi, piedod, ka mums smagā brīvības nasta daudzkārt likusies par grūtu. Mēs esam svieduši to zemē un bēguši projām.”

S. KalnieteVai tad šie D. Īvana teiktie vārdi nenorāda uz to, ka tā bija viena nolādēta komunistu- nodevēju banda, kura visa līdz pēdējam ir jāpakar STARPTAUTISKĀ ARĒNĀ ?

FOTO: Ja kādam nepatīk stils, kā par šiem izdzimteņiem tiek rakstīts, tad nelasiet, bet savādāk par šiem cilvēkveidīgiem lopiem nav iespējams izteikties.

Lai tas izskatītos vēl objektīvāk, citēsim arī NIKU FONTU: Par to pašu darbu, kas UK, arī LV jāmaksā līdzīgi. Bet to panāk ar valūtu attiecībām. Lai LV vajadzētu aizņemties un aizņemties no SVF un tā būtu nabaga un nabaga, lats ir piesaistīts eiro, uz kura pamata tiek aizdota un notērēta nauda Spānijā, Grieķijā, Portugālē, Francijā u.c, LV latam mēģinot uzturēt eiro vērtību, paverdzinot latviešus ar mazām algām tā, ka tie neiztur un aizbrauc no LV, LV padarot VĒL nabagāku.. . Lai LV neprotestētu ar saviem “eirodeputātiem”, to paziņojumiem Briselē, protestējot pret LV nabadzību – Godmanim, Kariņam, Rubikam, Kalnietei, Vaiderei, Ždanokai, Zīlem u. c maksā 7000 eiro mēnesī algu. Un tie klusē, kā ūdeni mutē ieņēmuši, smaida un pozē medijiem, medijus un tautu “barojot ar pasaciņām” par to, cik labi būs (tāpat kā šiem šodien, dzīvojot eiforijā, neko nedarot), ja LV ieviesīs eiro, kas turpinās apkalpot SVF aizdevumus Spānijai, Grieķijai, Francijai, Portugālei uz LV nabadzības rēķina. Līdzīgas pasaciņas stāsta Dombrovskis un Vilks.

Fonta tektais atbilst absolūtai PATIESĪBAI ! Tātad, viņiem visiem pienākās ASM par genocīda veikšanu pret latviešu tautu !

Paklausieties tikai, kādā ielasmeitas žargonā šī sākusi runāt ar tautu:”ja Latvijai būs mērķi, Brisele mūs neapčakarēs”.

http://www.delfi.lv/news/eiropa/zinas/kalniete-ja-latvijai-bus-merki-brisele-mus-neapcakares.d?id=42725748

Brisele nevienu netaisās apčakarēt, bet gan tādi komunistu švaļi- slepkavas un zagļi, kā Kalniete ar savu čakermani Godmani. Kāpēc tad Latvijai, kuru visos šos garos pēcatmodas gadus pārstāvējusi Kalniete, nav mērķi ? Pavisam vienkārši, tāpēc, ka tādai maukai(šis vārds tiek lietots absolūti tiešā nozīmē) kā Kalniete, Latvija ir tajā vietā, kur kājas saiet kopā.

Šai padauzai es saku: “Tu esi manu Dzimteni noplītējusi un izpārdevusi, par to es, un arī latviešu tauta, tevi aizvilks uz karātavām. Tas ir tik droši, kā ĀMEN baznīcā.”

Savā varas varenības skurbumā šī netikle sāk justies kā kādreizējie „genseki” (komunistiskās partijas ģenerālsekretāri). Tiek “pielietoti” atklāti draudi pret tiem, kuri kritizē Ilzi Viņķeli, dz. Vidiņu.

Kas tad ir šī neaizskaramā Viņķele ?

ilze viņķeleNeviena cita, kā Atmodas laika provokatora- komunista Jura Vidiņa meita, kura savukārt ir Maskavas KGBista Jura Viņķeļa sieva. Jura Viņķeļa brālis Pēteris Viņķelis ir tāds pats Maskavas KGB pārstāvis, kurš pašlaik dod padomus v.p. Berziņam, kurš ir bijis komunists un kļuvis par miljonāru apzogot latviešu tautu.

FOTO: Lai kā cilvēks nomirtu, par cilvēku ir jāpiedzimst.

Kopā ar vēl vienu prezidentu G. Ulmani, arī miljonāru, iznīcinājušai visu Latvijas sadzīves pakalpojumu sistēmu !

Kurš būs tas, kas teiks, ka šie kropļi nav jāpakar ?

Viņķeļu banda ir arī noteicēja pār KNAB.

To mēs labi varējām pārliecināties skatoties „nozudušās” fotogrāfijas. Tātad- Viņķeļi, tā ir ietekmīga Krievijas ietekmi pārstāvoša mafijas banda. Ilze Viņķele arī atklāti uzstājas pret latviešu valodu. Viņa bija viena no LĪDERĒM, kura veicināja antikonstitucionālo valodas referendumu, piešķirot tam nelikumīgi līdzekļus. Šī pati Viņķele arī solīja tikt galā ar Helsinki-86 dibinātāju un Atmodas aizsācēju L.Grantiņu. 11.10.12. redzēsim, kurš tad ir tas, kas grib novākt Grantiņu. Tagad mums ir saprotams arī tas, kāpēc Atmodas laika padauza S. Kalniete, tik briesmīgi aizstāv Viņķeļu klanu.

Gan jau tiksim galā arī ar šiem sātaniskajiem nodevības elementiem !

DIEVS SVĒTĪ LATVIJU !

L. Grantiņš  09.10.12.

Uzmanību !!!

Lai netiktu ar A.G un K.P. jēlībām pieķēzīta LRTT i-vietne, tika nolemts komentārus nelaist “pa tiešo” VIETNĒ.

Arī turpmāk netiks prasīta JŪSU identifikācija. Tiek saglabāta iespēja palikt anonīmam, bet ar laika nobīdi. Cilvēka cieņas aizskarošie komentāri netiks apstiprināti.

Nebaidieties rakstīt, jo pie šīs vietnes IP adresēm DP klāt netiek.

You may also like...

14 Responses

  1. vēsture saka:

    Fragments no pērn apgādā ”Atēna” iznākušās grāmatas ”Latvietis parastais”.
    ”Es visu esmu darījis likumīgi un godīgi,” Andris Bērziņš deklarē kādā intervijā. Kā tieši miljoni atnāca pie krietnā vīra viņa likumīgo un godīgo darbību rezultātā? ”Man ir bijusi iespēja Latvijas situācijā labi pelnīt.” Nedaudz detalizētāk? ”Jūtos lepns, ka esmu varējis legāli un godīgi nopelnīt tādu naudu, un šī pensija tam ir pierādījums. Tas ir iznākums, ko aprēķināja citi, ne jau es. Un pierādījums tam, ka ikviens var tā strādāt un pelnīt.” Un vēl detalizētāk? ”Vienpadsmit gadus vadot Unibanku, es sevi esmu nodrošinājis…” Un tas arī viss. Nekādu detaļu, nekādu skaitļu, nekādu summu – ticiet uz vārda godavīram.

    Tie, kas tomēr netic pasaciņām bez dokumentāla apliecinājuma, var paskatīties atpakaļ uz 1993. gadu, kad tiek izveidota Latvijas Universālā banka (vēlāk parasti pazīstama kā Unibanka). Kredītiestāde nav pat milzis uz māla kājām, – drīzāk jau milža čaula: tajā apvienotās valsts banku nodaļas kopš 1987. gada kredītus ir dalījušas pa labi, ka kreisi, līdz ar ko ”slikto” (tas ir – grūti atgūstamo vai neatgūstamo) kredītu apjoms pārsniedz 25 miljonus latu, kamēr pašas bankas kapitāls ir noteikts vien četru miljonu latu apmērā.

    Taču jau tobrīd valsts vārdā banku reāli vadošā Andra Šķēles un kompānijas ”Valmieras grupējuma” pārstāvjiem ir skaidri noformulēta vēlākajos gados bieži izmantotā atziņa: ja ir nevērtīgs valsts kantoris, tad vispirms tajā ar pamatojumu, ka nepieciešams glābt un attīstīt valsts īpašumu, ir jāiepumpē valsts līdzekļi, bet pēc tam – jau ar pamatojumu, ka jāīsteno privatizācijas programma, – jāpanāk, lai šis īpašums (kura vērtība, pateicoties iepludinātajiem valsts līdzekļiem, ir būtiski pieaugusi) nonāktu pareizajās rokās. Un tieši tā soli pa solim arī notiek.

    Pirms bankas dibināšanas slikto kredītu tēma pat neparādās, savukārt uzreiz pēc jaunās kredītiestādes reģistrēšanas tās izveidotāji atjēdzas – ak, kaut kas steidzami jādara! Rezultātā Ministru kabinets trieciena tempā pieņem lēmumu par Latvijas Universālās bankas (un pie reizes arī Latvijas Krājbankas) rehabilitācijas programmām, 209 Unibankas sliktos kredītus 25 miljonu latu apmērā aizstājot ar Latvijas valsts iekšējā aizņēmuma ilgtermiņa parādzīmēm.

    Dāvana bankai ir karaliska, turklāt bankai uz paplātes izsniegtie 25 miljoni (valsts) latu ir tikai daļa no noorganizētās dāvanas. Latvijas valsts Finanšu ministrijas personā uztic Unibankai Andra Bērziņa vadībā veikt slikto kredītu uzskaiti un piedziņu, savukārt banka par to no valsts ik mēnesi saņem procentu maksājumus (20,4 procentus gadā, kas jau līdz 1994. gada novembra sākumam bankai ienes 2,55 miljonus latu), kā arī atlīdzību 15% apmērā no piedzīto slikto kredītu kopsummas.

    Nākamajos gados dāvanas apmēri kļūst aizvien uzskatāmāki, un 1997. gadā sauso bilanci savelk kopā Ģenerālprokuratūra – kopumā valsts izdevumi Latvijas Unibankas rehabilitācijai pārsniedz jau 30 miljonus Ls, un ”to apjoms pa gadiem pārsniedz bankas peļņas apjomus”. Turklāt cilvēkiem, kuri paslepus organizējuši dāsno dāvanu Unibankai, jau laikus ir bijis labi zināms, cik vērienīgi patiesībā būs tās apjomi un par cik kārojamu kumosu jau itin drīz pārvērtīsies vakardienējā ”milža čaula”.

    Jau dažus mēnešus pēc bankas darbības sākuma tās akcionāru pilnsapulce – tā pati ”Valmieras grupējuma” pārstāvju sastādītā padome – apstiprina akciju otrā laidiena noteikumu projektu, bet nākamā gada marta beigās arī pašus noteikumus, kuri jau paver šķirbiņu uz Unibankas privatizāciju. Cita starpā tiek nolemts, ka akcijas 400 000 latu nominālvērtībā būs personāla akcijas, kam vajadzētu ”palielināt bankas darbinieku ieinteresētību bankas darbības uzlabošanā un peļņas palielināšanā”.

    Noteikt šo akciju sadales un realizācijas mehānismu tiek uzticēts Unibankas valdei ar Andri Bērziņu priekšgalā, kurai tiek dotas tiesības nomināli 100 latus vērtās akcijas pārdot ar 75 procentu atlaidi – tātad par 25 latiem gabalā. Andris Bērziņš pakampj visvairāk, tiekot pie gandrīz desmitās daļas no visām iegūstamajām akcijām.

    Ilgāku laiku šo akciju izsniegšana vienkārši tiek turēta noslēpumā un atklātībā nāk tikai 1994. gada septembra sākumā. Bet, kad nu šis īlens izlien no maisa, mūsu varonis sev ierastajā veidā – cik vien iespējams, ar citu personu muti – publikai mēģina skaidrot, ka personālakciju trīsceturtdaļuzdāvināšana viņam un citiem bankas vadītājiem esot visnotaļ likumīga, turklāt arī faktiski nepieciešama.

    Vēlāk Ģenerālprokuratūra gan secina, ka Andris Bērziņš tāpat kā pārējie 72 personālakciju ieguvēji (tikai bankas vadības pārstāvji, nekādi ierindas klerki) pie tām ticis nelikumīgi, turklāt atzinumā vēl īpaši norādīts, ka personālakciju sadales un realizācijas mehānismu noteicis neviens cits kā Unibankas valde ar Andri Bērziņu priekšgalā. Taču… ar šo konstatējumu prokuratūra arī aprobežojas.

    Zīmīgi, ka tieši šajā personālakciju izsniegšanas laikā tiek pieņemts Latvijas Republikas Ministru kabineta rīkojums Par valsts īpašuma objektu nodošanu privatizācijai, kurā privatizācijai nododamo objektu sarakstā iekļauta arī Unibanka. Kā tas tobrīd oficiāli tiek skaidrots, vienkārši ”vispārējā valsts īpašuma privatizācijas plūsmā tikusi arī Unibanka”, un rezultātā kredītiestāde jau 1994. gada jūlijā tiek nodota vēl viena redzama ”Valmieras grupas” pārstāvja – Jāņa Nagļa vadītās Privatizācijas aģentūras valdījumā.

    Taču jau labu laiku pirms tam Unibankas vadība, tostarp mūsu galvenais varonis, ir pietiekami skaidri paziņojusi, ka vēlētos veikt šo tā saukto bankas ”privatizāciju ar privātā kapitāla piesaistīšanu”, – un ne Andri Bērziņu, ne viņa kompanjonus nemulsina tas, ka šādu viņu iecerēto metodi tālaika likumdošana nemaz neparedz.

    Pat citkārt tik principiālais laikraksts Diena, kurš it kā vienmēr iebildis pret normatīvo aktu sacerēšanu un pieņemšanu konkrētu personu vajadzībām, šajā laikā iecietīgi raksta: ”Tūdaļ pieņemot privatizācijas noteikumus, tiktu automātiski izslēgti no šī procesa minētie pretendenti, kas piedāvā jaunu privatizācijas metodi, un tas būtu nekorekti.”

    Rezultātā Andra Bērziņa un kompanjonu pieprasītie valdības noteikumi, kas atļauj īstenot viņu kāroto privatizācijas metodi, tiek pieņemti precīzi tajā pašā dienā, kad baņķieris Lauku Avīzē publicē ”privatizēšanas manifestu”: 1994. gada 15. novembra Māra Gaiļa Ministru kabineta noteikumi Nr. 216 atļauj tieši to, ko savā vēlmju aprakstā uzskaitījis Andris Bērziņš, – Unibankas privatizāciju, palielinot tās pamatkapitālu.

    Tiesa, ar visiem viss nav sarunāts. Valsts kontrole – kuru arī toreiz pie varas esošie neko īpaši galvā neņem – reizē ar atzinumu par Andra Bērziņa un Co. saņemto personālakciju nelikumību arī aicina Saeimu ”izstrādāt speciālu likumu Unibankas privatizācijai un kā vienīgo maksāšanas līdzekli, privatizējot Unibanku, izmantot naudu”. Taču šie aizrādījumi netiek ņemti vērā. ”Ko mēs gribam – vai tiešām maksimāli daudz nopelnīt? Mana nostāja, ka privatizācijas mērķis ir uzlabot visu mūsu ekonomikas efektivitāti,” liekulīgi paziņo bēdīgi slavenais Edmunds Krastiņš, kurš pēcāk par sviestmaizi tiek pie Unibankai ”nevajadzīga” ekskluzīva dzīvokļa Vecrīgā.

    Kad Unibankas privatizācijas nosacījumi beidzot tiek ne tikai pieņemti, bet arī publiskoti (uz brīdi tie pat tiek pasludināti par… neizpaužamiem), izrādās, ka pusi veselas virknes pretendentu iekāroto akciju plānots pārdot par sertifikātiem. Līdz ar to jau tobrīd ir skaidrs, ka tā sauktā privatizācija ar privātā kapitāla piesaisti reāli nozīmēs – valsts neatgūs atpakaļ pat bankas čaulā ieguldīto naudu, par kādiem ieguvumiem no privatizācijas nemaz nerunājot.

    Savukārt Andris Bērziņš ir sajūsmā, Lauku Avīzei vēl paskaidrojot, cik nepareizi būtu, ja iespēju privatizēt banku iegūtu kāda pašmāju kredītiestāde, kas par to valstij samaksātu reālu tirgus cenu un reālā naudā: ”Piemēram, bankas X priekšlikums būtībā paredz kapitāla aizplūšanu no Latvijas banku sistēmas, jo tie miljoni, kurus banka X izdotu, pērkot no valsts Unibankas akcijas, banku sistēmas kopējo kapitālu pazeminās…”

    Tiesa, paša Andra Bērziņa un kompanjonu iesniegtajā privatizācijas projektā velti meklēt konkrētu summu solījumu, kuras par savu īpašumu varētu iegūt tobrīd permanentā naudas trūkumā esošā Latvijas valsts. Vēl vairāk, mūsu varonis katrā izdevīgā gadījumā skaidro – neesot ko pat cerēt, ka kāds pašu mājās vai no ārzemēm varētu iedomāties iegādāties bankas paketi par šādu ”astronomisku” summu.

    Viens no kādreizējiem Privatizācijas aģentūras vadītājiem Viktors Šadinovs skaidri pasaka, kā tiek pieņemts galīgais lēmums par to, gan jau valsts iztiks bez pilnas tirgus cenas par savu banku – nu, vismaz lielu tās daļu: lai kā arī Andris Bērziņš publiski klāstītu, ka ”mēs, Unibanka, šajā gadījumā esam tikai objekts. Par konkursa kritērijiem jums jārunā ar Privatizācijas aģentūru”, lēmuma detaļas apspriestas kopā ar Unibankas vadītājiem, savukārt tie ar Andri Bērziņu priekšgalā darījuši visu iespējamo, lai iespējami lielāks kumoss tiktu pašiem – un, nedod, Dievs, kādiem bankas darbiniekiem, kas tajā nostrādājuši desmitus gadu.

    Tā arī notiek – pēc nedēļu ilgas ”izbraukuma sesijas” Līgatnes rehabilitācijas centrā, kurā privatizācijas noteikumus draudzīgā atmosfērā, roku rokā sastāda un apspriež Privatizācijas aģentūras un Unibankas vadība, tie tiek izsludināti – un jau skaidri liek manīt, kura pretendenta vēlmēm un vajadzībām tie ir rakstīti. Netiek ņemti vērā ne iespējamie valsts finansiālie ieguvumi (vai to neesamība), ne arī veselas virknes pašvaldību vadītāju Privatizācijas aģentūrai sasūtītās vēstules.

    Jau pirmajā posmā paredzēts, ka Unibankas papildus izlaistās akcijas ”jāsadala starp bankas akcionāriem proporcionāli viņiem jau piederošo akciju skaitam” un ”personāla akciju īpašnieki iegūst papildus attiecīgu skaitu personāla akciju”, – kas nozīmē, ka pretēji Valsts kontroles atzinumam Andrim Bērziņam un pārējiem bankas vadītājiem viņiem prettiesiski, uz valsts rēķina ”uzdāvinātās” personālakcijas nevis tiek atņemtas, bet gan ir par pamatu, lai atbilstoši to skaitam piešķirtu vēl papildu akcijas.

    Taču arī tas vēl ir tīrais nieks – pateicoties Andra Bērziņa pūliņiem, publiskajā piedāvājumā četriem Unibankas vadītājiem tiek desmitā daļa no visiem bankas darbiniekiem paredzētajām akcijām – kopumā 159 339 akcijas. No tām visvairāk savukārt sev paņem Andris Bērziņš – 48 218 akcijas. Tas arī atbilst principam, kas bankas privatizācijas noteikumos tiek iestrādāts tieši pēc Andra Bērziņa un Co. spiediena, – svarīgs ir nevis darbā bankā pavadītais laiks, bet pirmām kārtām tieši ieņemamais amats.

    Nav jābrīnās, ka pie savas akciju kaudzītes tiek arī mūsu varoņa meita, kas šajā laikā arī iekārtota darbā Unibankā un līdz ar to var pretendēt uz savu tiesu, – 1971. gadā dzimušajai Evai Bērziņai tiek 1671 bankas akcija, būtiski vairāk nekā vidējam kredītiestādes ierindas darbiniekam. (Kā rāda bankas akcionāru saraksts, līdz 1996. gada beigām Evas Bērziņas akciju paciņa paklusām pieaugusi jau līdz 2250 akcijām.)

    Kas notiek tālāk? Pretēji privatizācijas virzītāju solījumiem izrādās, ka īsti steidzama ir bijusi tikai bankas akciju paketes izdalīšana kredītiestādes vadītājiem, – nākamie soļi neseko un neseko. Tikai 1996. gada maijā Privatizācijas aģentūras valde var pieņemt lēmumu, ka Unibankas privatizācijas trešajā posmā tās pamatkapitāls tiek palielināts par sešiem miljoniem latu, no kuriem trīs ceturtdaļas ir Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas (ERAB) kapitāls, bet atlikusī ceturtdaļa – tās izvēlētā partnera, Zviedrijas valdības fonda Swedfund International AB kapitāls…

    Runājot par saviem gadiem Unibankas prezidenta amatā – no 1993. gada augusta līdz 2003. gada decembrim -, Andris Bērziņš ir daudzkārt paziņojis: tieši viņa čaklais darbs pēc būtības ārvalstnieku kompānijā bijis tas, kas nodrošinājis viņam iespaidīgos ienākumus un arī lielāko pensiju valstī. Taču mūsu galvenais varonis, maigi izsakoties, nerunā gluži patiesību – un vismaz divu iemeslu dēļ.

    Lieta tā, ka pamatkapitālu Andrim Bērziņam nebūt nedod uzticīga strādāšana zviedru interesēs (”Zviedri paši smejas, ka aiz katra bagātā stāv vismaz viens kriminālnoziegums,” – to, ticiet vai ne, viņš pats 2003. gadā saka Dienas Biznesam). Kā rāda Unibankas dokumenti, visu aprakstīto personālakciju piešķiršanas un papildināšanas, bet pēc tam arī ”pareizo” privatizācijas noteikumu pielietošanas rezultātā 1999. gada beigās viņam kopā jau pieder 154,8 tūkstoši Unibankas akciju – 144 tūkstoši parasto akciju un vēl 10,8 tūkstoši akciju, kas viņam pienākas kā bankas valdes loceklim.

    Cik šīs akcijas ir vērtas? Vēl pirms Unibankas galīgās pārdošanas skandināviem tās akcionāri lielā vienprātībā pieņem lēmumu par 1999. gada pelņas sadali, dividendēs paredzot izmaksāt iespaidīgos 7,5 santīmus uz akciju – kopumā tātad 2,78 miljonus latu (neraugoties uz 1998. gada 15 miljonu zaudējumiem, kurus it kā vajadzētu segt, pirms ķerties pie dividenžu izmaksas).

    Andrim Bērziņam, kā viegli aprēķināms, no tiem vien tiek nepilni 12 tūkstoši latu, taču tas ir tīrais nieks, salīdzinot ar akciju pārdošanas summu. 2000. gada 18. septembrī skandināvu SEB banka piedāvā atpirkt visas tās īpašumā vēl neesošās Unibankas akcijas, par katru maksājot 1,90 latus. Savukārt pēc tam skandināvi cenu vēl palielina līdz 2,05 latiem – un Andra Bērziņa kontā par akcijām, kuru iegūšanas ceļus esam aprakstījuši pietiekami detalizēti un skaidri, iekrīt vairāk nekā 317 tūkstoši latu.

    Un vēl ir arī ienākumu otra puse – tā nauda, ko Andrim Bērziņam saskaņā ar viņa paša stāstīto par labo darbu esot maksājuši skandināvu saimnieki. Taču arī par šo pusi mūsu varonis, maigi izsakoties, nav īsti godīgs, – par lielāko daļu no šīs naudas viņš var pateikties nevis skandināviem, bet gan pašmāju politiķiem.

    1995. gada beigās, kā rāda pašas Unibankas dati, galvenais noteicējs tajā ir Privatizācijas aģentūra ar 47,76% akciju. Tieši pateicoties šī valstiskā akcionāra gādībai un vēlībai, Andra Bērziņa un pārējo valdes locekļu gada kopējais atalgojums, kas 1994. gadā saskaņā ar pašas bankas datiem ir bijis tikai 20 tūkstoši latu (šī summa turklāt attiecināma arī uz padomes locekļiem), jau 1996. gadā ir 599 tūkstoši latu, – tātad nevis kādi skandināvi, bet gan pašmāju politiķi un valsts Andrim Bērziņam nosaka vismaz 13 tūkstošu latu lielu vidējo mēneša atalgojumu.

    1997. gadā apetīte vēl pieaug, tai neviens īsti nepretojas, un rezultātā uz trim valdes locekļiem kopējais gada atalgojums jau ir 652 tūkstoši latu, – tātad Andrim Bērziņam mēnesī vidēji sanāk vismaz 19 tūkstoši latu. 1998. gadā līdz ar Krievijas krīzi, kurā banka cieš milzīgus zaudējumus, nākas pierauties arī kredītiestādes valdei – gadā uz pieciem cilvēkiem kopumā tiek izmaksāti ”tikai” 333 tūkstoši latu (Andra Bērziņa vidējie mēneša ienākumi – vismaz seši tūkstoši latu), savukārt 1999. gadā septiņiem valdes locekļiem tiek izmaksāti 633 tūkstoši latu – tātad Andrim Bērziņam vidējie mēneša ienākumi, joprojām lielā mērā pateicoties tieši Latvijas valsts pārstāvju labvēlībai, ir vismaz astoņi tūkstoši latu. 2000. gadā, kas ir pēdējais pirms totālās ”skandināvu kundzības” aizsākuma, septiņu valdes locekļu atalgojums palielinās līdz 677 tūkstošiem latu gadā, – bankas prezidenta daļa tātad ir vismaz deviņi tūkstoši mēnesī.

    Pēdējās šaubas par šo labvēlību izgaisina informācija par Unibankas akcionāru pilnsapulces 1995. gada 22. oktobrī (kad, kā atceramies, galvenais noteicējs bankā joprojām ir Latvijas valsts Privatizācijas aģentūras personā) pieņemtu lēmumu par prēmijām valdes locekļiem: izrādās, ka bankas akcionāri (kuru vidū galvenā loma tobrīd ir valstij Jāņa Nagļa vadītās Privatizācijas aģentūras personā) ar dāsnu roku ir noteikusi, ka Unibankas valdes locekļiem ik gadu pienākas prēmija piecu procentu apmērā no pārskata gada peļņas. Un tas nozīmē, ka, pateicoties visai šai labvēlībai, tikai laikā no 1996. līdz 2000. gadam Andrim Bērziņam atalgojumā bankā kopā tiek izmaksāti vismaz 460 tūkstoši latu.

    Turklāt šai summai vēl jāpieskaita regulāri izmaksātās dividendes – 1996. gadā tajās izmaksā 575 tūkstošus latu, 1997. gadā – 996 tūkstošus latu, bet 1998. gadā dividendēs banka saviem akcionāriem izmaksā pat 2,492 miljonus latu (10 santīmu par akciju). Salīdzinot ar šīm dzīrēm, tieši ”skandināvu laiks” mūsu varonim ir būtiski liesāks: 2001. gadā padomei un septiņu cilvēku valdei gada atalgojumā vēl tiek izmaksāts 891 tūkstotis latu, bet 2002. gadā šī summa jau sarūk līdz 747 tūkstošiem latu, 2003. gadā – līdz 694 un 2004. gadā – līdz 536 tūkstošiem latu.

    Ar vārdu sakot, Andra Bērziņa turīguma pamats tiek ielikts, pateicoties ne jau nu čaklam un apzinīgam darbam skandināvu saimnieku labā, bet gan enerģiskai un mērķtiecīgai līdzdarbībai Unibankas privatizācijas procesā, kas līdz pat deviņdesmito gadu vidum atbilst labākajiem prihvatizācijas paraugiem. Vispirms mūsu varoni aplaimo par ceturtdaļcenu prettiesiski piešķirtās personālakcijas, kam seko par sertifikātiem iegādātās bankas akcijas, kuras nodrošina paša ”izbīdītie” ”pareizie” kredītiestādes privatizācijas noteikumi (protams, nedaudz uz valsts un citu bankas darbinieku rēķina, bet tas nu tā), un tad jau kārta arī Latvijas politiķu noteiktajai iespaidīgajai algai un prēmijām. Kopā, aptuveni lēšot, tieši tuvās attiecības ar valsti – vai, precīzāk, atsevišķiem tās pārstāvjiem – Andrim Bērziņam tad arī pirmajos desmit baņķiera dzīves gados nodrošina vismaz 750-800 tūkstošus latu.

  2. Eduards Lunis saka:

    –UN TĀ IR,,ČEKAS MEITENES,,KOMANDA UN TIE IR ,,SARKANĀS PARTIJAS,,BOSSI,
    KURI NEBEIDZ UN NEBEIDZ-LATVIJU PLOSĪT-
    -KAS VIŅUS APTURĒS, NOPELS UN SODĪS!?
    -VAI TIKAI RADĪTĀJS- VISU TO DARĪS!?
    —ESMU PĀRLIECINĀTS,KA ŠODIEN TIESĀ, GRANTIŅA KUNGS ATVĒRS ACIS PASAULEI UZ DRAUSMIĢO LATVIJAS ĪSTENĪBU…

  3. Eduards Lunis saka:

    APSTIPRINU-TAS IR MANS KOMENTĀRS!

  4. Raitis saka:

    Pakart,parak maigi bus.

  5. NIKS FONTS TITULS to Lunis saka:

    NA izaugusi no tā saucamās Latvijas Tautas Frontes, kas, kā redzams šodien, bijis otrs Interfrontes spārns. Viena no redzamākajām LTF aktīvistēm bija Kalniete, kas par 7000 eiro algu mēnesī šodien smaida, pozē madijiem un mīļi Briselē sarokojas, sarunājas ar Ždanoku, Rubiku, Godmani, Zīli u.c. latviešu tautai naidīgiem spēkiem. Šiem cilvēkiem NAV domstarpību. Kalniete jau skaidri saka – SC un Vienotība būs pie varas nākotnē – bijušo komunistu kliķe, kas kopā joprojām ir pie varas un piekopj genocīdu (genocīds ir ne tikai kādas cilvēku grupas vai tautas fiziska iznīcināšana, bet arī “tādu dzīves apstākļu apzināta radīšana, kas vērsti uz tās pilnīgu vai daļēju iznīcināšanu, garīgu kropļošanu vai dzimstības apturēšanu) pret latviešu tautu, tā jau 500 000 apjomā pametusi un turpina pamest Latviju.

  6. Labu vēlot saka:

    Izturību Linardam un lai labi veicās tiesas sēdē.Ja jau ir tikai liecinieks, tad jau tik šausmīgi nav un var celt gaisma latvju tautas nodevējus. Par Vācijas tiesām neko nezinu, bet politiskās prāvās okupācijā taisnību iegūt nebija iespējams.

  7. NIKS FONTS TITULS to labu vēlot saka:

    Es neticu Vācijai. Tai var ticēt tiktāl, cik nav saskatāmas tās intereses, kas nesniedzas Vācijas interešu lokā.

    Šaubos, vai Vācijai interesē kādas H 86 seperātistu grupas politiskie uzskati un nodomi, kuri neietekmē Vācijas un pašreizējā Latvijas režīma labās attiecības, kas ir izdevīgi Vācijai. Merkele Dombrovski virza Briseles gaiteņos.

    Ja H 86 mērķus algotu Vācija ar nodomu varas maiņai Latvijā, tad tas būtu kas cits.

    H 86 savā brīvībā vnk ir apskurbuši un iztēlojas, ka tāda brīvība varētu būt arī Latvijā, kur joprojām valda komunisti ar Primakovu no Kremļa.

    Admins
    Tev, NIK FONT, kā cilvēkam, tomēr kaut kas pietrūkst, Tu nenovēlēji man veiksmi šājā nevienlīdzīgajā cīņā, bet tas, lai paliek uz tavas
    sirdsapziņas.
    Es Tev, ja tu būtu manā vietā, būtu jau sen to izdarījis…. .

  8. NIKS FONTS TITULS to labu vēlot saka:

    Admins
    Tev, NIK FONT, kā cilvēkam, tomēr kaut kas pietrūkst, Tu nenovēlēji man veiksmi šājā nevienlīdzīgajā cīņā, bet tas, lai paliek uz tavas
    sirdsapziņas.
    Es Tev, ja tu būtu manā vietā, būtu jau sen to izdarījis…. .

    ==================================================================

    Novēlu veiksmi, nekad nav bijis pretēji !!!!!! Man, šķiet, no malas vērojot varētu būt objektīvāks viedoklis, jo neesmu sastāvēji H 86, ne citās kustībās, partijās utt. un neesmu vispār izjutis jelkādas politiskas ambīcijas, kur nu vēl kādam nevēlot labu. Ambīcijas.. Pēc būtības esmu cilvēks, kas labprāt un veiksmīgi salāgo praksi ar teoriju, tādēļ, lai gūtu panākumus vispār, jāvadās, manuprāt, ja vērtē vienkāršoti, kā matemātiskā vienādojumā ar daudziem jo daudziem nezināmajiem, dzīves struktūras modelējot matemātiski – gan racionālās, gan iracionālās.. ņemot vērā, ka vēstures iracionālisms ir noteicošais..

    Ja par tiesu sistēmu, tad jāsaprot, ka tā strādā valsts interesēs, nevis privātpersonas. Privātpersonu tiesības vienmēr ir pakārtotas valsts tiesībām un nekad citādi. Tiesu sistēma savu faktisko rīcību veic savās interesēs, nevis privātpersonas. FR ir arī aicināšana uz tiesu. Jāsaprot, ka jebkādi tiesas nolēmumi ir likums attiecībā pret privātpersonas tiesībām un tiesiskajām interesēm, kas nav pārsūdzams. Vienīgais, kas ir vai varētu būt izņēmums, tā ir cilvēktiesības. Nolēmums (lēmums, spriedums) ir likums likuma izpratnē, kas vērsts un izdots speciāli, līdzīgi speciālajām darbībām, speciālajiem likumiem pret noteiktu personu. No kā izriet, ka aicinājums uz tiesu JAU ir nelabvēlības izpausme no attiecīgās valsts un tās tiesas puses pret noteiktu personu vispār.

  9. NIKS FONTS TITULS to labu vēlot saka:

    Pareiza stratēģija būtu bijusi soģa vietā tēlot upuri.

  10. Kaspars saka:

    Gribētos kādu vārdu dzirdēt,kā L. Grantiņam gāja pa tiesu. Kas tur bija un kā gāja?

  11. Admins saka:

    Piektdien pēcpusdienā būs raksts par notikušo Tiesas namā.
    Par tiem, kuri ierosinājuši šo LIETU.

  12. doma saka:

    Ja atceramies Vecās derības stāstu par Sodomu un Gomoru, tad Lots no tā Kunga bija izkaulējis solījumu, ka šīs grēcīgās pilsētas varētu izmukt no izsauktās Dieva dusmības un soda, ja Lots tajās atrastu kaut 10 krietnus un dievbijīgus vīrus. Tā ir viena no šī nostāsta morālām mācībām – 10 labi cilvēki var atsvērt veselu pilsētu citādo!
    Latvijas gadījumā Linards Grantiņš ir viens no krietnajiem cilvēkiem. Bet vai ir vēl 9, lai izdotos izglābt Latviju?

  13. Eduards Lunis saka:

    —Domai- bet vai Jūs pats-nederētu!?

  14. Raitis saka:

    Vienreiz mauka,uz visu muzu mauka.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.