Vilors Eihmanis. Bet tā rakstīja Indulis Ronis un Modris Slava, atšķirībā no Kremļa”politologiem”

LRTT: V. Eihmaņa atgādinājums šodien ir tieši vietā, jo tagadējā situācija atgādina 1934to gadu, kad dažādi švaļi sēja nesaskaņas tautā. Kārlis Ulmanis šiem mēsliem aplauza ragus. Daudziem šo, pirms gadiem LRTT teikto, vajadzētu vēlreiz pārlasīt, lai nepaliktu par idiotiem SAVAS AUGSTĀKĀS BŪTĪBAS priekšā !

Kādus tik plebejus cionisti “grūž” soc-tīklos, ka mati ceļas stāvus viņu klausoties, kur nu vēl, ja uz purniem jāskatās.

12.09.26

Induļa Roņa atbildes

– Kā jūs vērtējat Kārļa Ulmaņa rīcību 1940. gadā, par ko sabiedrībā ik pa laikam uzvirmo lielas diskusijas un vēsturnieki nosoda?

Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, bijušais Vēstures institūta direktors, habilitēts vēstures doktors, grāmatas “Kārlis Ulmanis trimdā un cietumā” autors, profesors Indulis Ronis:

Profesionālam vēsturniekam nav tiesību to nepateikt.

Kas attiecas uz vēsturniekiem, tad ir ļoti švaki ar kvalitāti. Bet daži labi vēsturnieki ir. Es kā profesionālis varu sacīt, ka tad, ja mēs apskatām notikumus sarežģītos vēsturiskos periodos, jāredz aina kopumā, ne tikai Latvijā, bet kaimiņzemēs, pasaulē. Ulmanis un Munters bija ļoti kompetenti, ar labām zināšanām. Domāju, ka daudzi mūsu tagadējie politiķi nav redzējuši tik daudz grāmatu, cik šie abi kungi izlasījuši… Ulmanis un Munters labi redzēja, kāda ir situācija. Par to liecina dokumenti.

Viņiem jau 1938. gadā bija skaidrs, ka būs slikti. Pēc Pirmā pasaules kara daudzi uzskatīja, ka Baltijas valstis nav spējīgas ilgi pastāvēt. Meierovics gadumijā vienmēr esot teicis tostu pateicībā Dievam, ka vēl viens gads aizvadīts un, ka Latvija vēl ir neatkarīga…

Ko patiesībā nozīmēja Ribentropa–Molotova pakts? To, ka tiek atjaunotas divas – Vācijas un Krievijas – impērijas to sākotnējās robežās ar nelielām niansēm. Nekā cita tur nav. Pārējais ir vēsturnieku fantāzijas.

Ulmanis zināja par šo slepeno Paktu un par to ir arī pateicis 1939. gada “Valdības Vēstnesī”, kad vajadzēja komentēt, kāpēc Latvijā vajadzēja atļaut ierīkot PSRS armijas bāzes: ka notikusi jauna robežu un sfēru pārdale, mēs esam par mazu, lai to varētu ietekmēt, un mums jādomā, kā izdzīvot šādā reālā situācijā. Ulmanis ar Munteru cerēja uz starptautiskajām tiesībām un suverenitātes saglabāšanu. Amerikā ir publicēta stenogramma, ko Munters Kremlī ir runājis, – tur Staļins un Ribentrops izskatās vairāk nekā nožēlojami agresori.

Bet to noklusē – gan Kreituse, gan visi pārējie vēsturnieki.

Kāpēc?

Tāpēc, ka tas parāda lietas būtību un tad būtu smieklīgi Ulmani un Munteru apvainot valsts nodevībā. Patiesībā viņi pamatā izstrādāja daļēju findlandizācijas politiku, kas paredzēja daļēju suverenitātes pašierobežošanu. Ulmanis jau vienubrīd gribēja karot, bet tad latviešus sagaidītu Krimas tatāru liktenis – visus izsūtītu!

Ulmanim un Munteram Latvija bija sirdī, viņi to bija veidojuši, katrs no viņiem individuāli būtu ar mieru arī atdot savas dzīvības Latvijas labā.

– Kāpēc tad Munteru publiski attēlo kā latviešu tautas nodevēju un krievu (padomju) spiegu? Tas nāk no vācu laikiem. Vācu galvenā propagandas tēze latviešu tautai bija: jūs nodeva pašu valstsvīri, atdeva krievu rokās, jums vajadzēja cīnīties kopā ar mums pret krieviem, bet viņi, jūsu valstsvīri, to negribēja! Arī vācieši slēpa Ribentropa–Molotova paktu.

Kāpēc tagad to nepasaka?

Profesionālam vēsturniekam nav tiesību to nepateikt.

Raksta avots: Tautastribunals

Ja šie CIĀNAS MAITAS PUTNI ir latviešu patrioti, tad izkārnījums uzskatāms par GAISA ATSVAIDZINĀTĀJU ! Ko DDD pasaka un nepasaka par K. Ulmaņa rīcību 1939.-1940. gadā.

    Ko DDD pasaka un nepasaka par K. Ulmaņa rīcību 1939.-1940. gadā.(Skat. DDD šī gada nr. 11)    Modris Slava

   

Līga Muzikante rakstu “80 gadus kopā ar ārējo ienaidnieku” sāk ar pārmetumu K. Ulmanim “nodevībā”, jo lūk, viņš esot ielaidis ārējo ienaidnieku valstī bez cīņas.    Militārajā jomā pastāv tāds nerakstīts noteikums, ka karā ielaižas vai to sāk tikai tad, ja ir kaut minimāla iespēja uzvarēt. Karus nekaro karošanas dēļ vien. Ja L. Muzikante piemin karaļa Artūra cīņu negaidītā ienaidnieka aplenkumā, tad viņa bruņiniekiem bija šī minimālā iespēja uzvarēt, bet Latvijai šāda iespēja  1939. gada oktobrī nebija. Tāda iespēja bija bermontiādē, bet ne šoreiz.   

Bija noslēgts Rībentropa-Molotova (Hitlera-Staļina) līgums ar tā slepenajiem pielikumiem, kas paredzēja Eiropas pārdalīšanu, iekļaujot Latviju PSRS ietekmes zonā, un K. Ulmanim, labā izlūkdienesta darba dēļ, to saturs bija zināms. Un PSRS tolaik bija Vācijas militārā sabiedrotā. Abas valstis jau bija kopā uzbrukušas Polijai un to uzvarējušas, līdz ar to Baltijas valstis bija PSRS armiju ielenktas, un uz Vācijas atbalstu nebija ko cerēt, ko apliecināja arī Vācijas vēstnieks. Vācija toreiz bija PSRS sabiedrota valsts!    Šī abu valstu – Vācijas un PSRS – alianse toreiz valdīja Eiropā un tajā nebija spēku, kas to spētu uzvarēt, arī Anglijas un Francijas savienība ne, kā to parādīja tālākā notikumu attīstība: Francijas un Anglijas karaspēks tika sakauts, Francija okupēta, Anglijai tikai ar milzu grūtībām izdevās evakuēt savu armiju no Dunkerkas. Anglijai kaut kādas izredzes parādījās tikai pēc kara sākšanās starp Vāciju un PSRS un ASV iesaistīšanās karā, bet  līdz tam – tikai smagas aizstāvēšanās kaujas gaisā un jūrā, kurās Anglija cieta milzīgus zaudējumus.   

Un šajā situācijā DDD gribētu, lai Baltijas valstis būtu pretojušās PSRS? Līga Muzikante pārskaita vīrus, cik lielu armiju tās varētu mobilizēt savu valstu aizstāvībai – viņai iznāca apmēram tikpat liela, cik bija Somijai. Taču ne jau vīru skaitam bija nozīme, bet gan tanku, lidmašīnu un artilērijas spēku samēram, kas bija absolūti nesamērojams: tie daži desmiti tanku un lidmašīnu bija nekas, salīdzinot ar PSRS tanku un lidmašīnu tūkstošiem.    Bez tam Somijā bija dabīgi šķēršļi padomju tanku un armijas kustībai, kas vēl bija papildus labi nostiprināti. Kur šo šķēršļu nebija, Somija nespēja efektīvi pretoties PSRS. Somija zaudēja lielu savas teritorijas daļu, tādēļ šī kara beigās Somiju nevar uzskatīt par uzvarējušu, lai arī tai izdevās saglabāt neatkarību. Baltijas valstīs šādu nozīmīgu dabīgu šķēršļu nebija, izņemot purvus un upes, tādēļ būvēt aizsardzības līnijas nebija jēgas. Un nevajadzētu iedomāties, ka visu Baltijas valstu valdības rūpīgi neizanalizēja visas iespējas pretoties, pirms izlēma parakstīt bāzu līgumus ar PSRS, jo uzvarēt karā nebija ne vismazākās iespējas. Tā būtu vienkārša pašnāvība, bez tam vēl dodot papildus iespējas nežēlīgi izrēķināties ar Baltijas tautām. Mēs jau piedzīvojām Baigo gadu, bet tas varēja būt vēl daudz baigāks, ja mēs toreiz būtu izlēmuši pretoties. Taču L. Muzikante slavē šādu pašnāvību, nepadomājot par to, ka viņa pati, iespējams, pat nebūtu nākusi  pasaulē, ja šī pašnāvība būtu notikusi. Un vēl kauns par savu sakāvi karā, kas būtu neizbēgama. Tagad mēs varam vainot PSRS par negodīgu rīcību (jo tā solīja neizmainīt šo valstu iekšējo kārtību, respektīvi, neokupēt) un bezjēdzīgo, apkaunojošo Baltijas tautu slepkavošanu, bet atklātas pretošanās gadījumā mēs to darīt nevarētu, jo tad mēs būtu ienaidnieki, un uzvarētājus netiesā. Mēs kā tauta, ļoti iespējams, vispār būtu gājusi bojā.   

Tomēr šī L. Muzikantes argumentācija nav ļauna, tā ir labi domāta, lai arī ir nepārdomāta. Daudz ļaunāka ir Latvijas okupācijas fakta nekonstatēšana, tās aizvietošana ar tēzi, ka K. Ulmanis “bez pretošanās atdeva valsti” PSRS. Un līdz ar to viņa atzīst K. Ulmaņa varas leģitimitāti arī pēc šīs okupācijas, kad viņš parakstīja okupācijas varas diktētos likumus, kas nojauca Latvijas valsts iekšējo kārtību, lai arī Latvijas valsts un K. Ulmaņa vara de facto vairs nepastāvēja un līdz ar to šiem K. Ulmaņa parakstītajiem likumiem vairs nekādas juridiskas leģitimitātes nebija. Tikpat labi tos varēja būt parakstījis kāds sētnieks uz ielas, vismaz no no juridiskā viedokļa, jo K. Ulmanim nekādas varas, nedz kontroles pār valsti vairs nebija.   

1940. gada 17. jūnijs ir robežlīnija starp diviem mūsu valsts statusiem. Līdz 1940. gada 17. jūnijam PSRS juridiski bija Latvijas sabiedrotā valsts, sākot ar 1939. gada beigās parakstīto bāzu līgumu. Ar to ir izskaidrojams K. Ulmaņa aicinājums iedzīvotājiem tieši pirms okupācijas, kura vēl nebija notikusi: “Palieciet savās vietās, es palieku savā vietā”, un aicinājums izturēties draudzīgi pret ienākošajām padomju armijas daļām. Jo Latvijā ienāca nevis okupanti, bet Latvijai draudzīgas valsts karaspēks. Tieši  kurā brīdī “draudzīgais padomju karaspēks” pārvērtās par okupantiem? Tajā brīdī, kad iebraukušie tanki devās nevis uz savām bāzēm, bet ieņēma pozīcijas pie visiem svarīgākajiem punktiem valsts galvaspilsētā un pārņēma kontroli pār to un visu valsti! Ar šo brīdi sākās okupācija un K. Ulmaņa vara un Latvijas neatkarība bija beigusies. Līdz ar to šī vara vairs nebija leģitīma un visi tās lēmumi vai pieņemtie likumi – prettiesiski, jo tika parakstīti okupantu ieroču stobru priekšā. Tiem bija tikai propagandas vērtība, nevis juridiska. Domājams, ka K. Ulmanis to pilnībā apzinājās.   

Lūk, šo faktu Līga Muzikante ne piemin, ne apsver. Un pēc noklusējuma tas nozīmē Latvijas okupācijas neatzīšanu, kas patiešām izskatās nodevīgi, jo vaina no padomju okupantiem tiek pārnesta uz upuri – latviešu valsti, tautu un tās toreizējo valdību. Mūsdienās kādas valsts okupēšanu, aneksiju, kolonizēšanu un genocīda izvēršanu pret vietējiem iedzīvotājiem uzskata par starptautisku noziegumu pret cilvēcību, kam nav noilguma. Tieši to deklarē DDD, tādēļ šai avīzei nevajadzētu savos rakstos pielaist tēzes, kas ir pretrunā ar šo nostāju.    Arī H. Rērihas citāti nav piemērojami notikumiem Latvijā 1940. g. un pirms tiem. Piemēram, Latvija priekškara laikā ap 25 % no valsts budžeta tērēja militāriem izdevumiem. Vai par maz? Pat, ja būtu tērējusi 100 % no budžeta tam, tas nebūtu salīdzināms ar PSRS vai Vācijas ieguldījumiem savu armiju un to bruņojuma attīstībā. Un 2. pasaules karš bija tehnoloģiju un resursu karš, kurā cilvēku skaitam vairs nebija izšķirošas nozīmes.   

Pēc Meistaru (ar B. Krēmes starpniecību) teiktā mēs zinām, ka H. Rērihas uzdevums bija sagatavot mācekļus 2. pasaules kara ugunīgajiem pārbaudījumiem un veicināt nacisma sagrāvi. Viņas pārmetumi L. Muzikantes citātā bija vērsti pret Eiropas valstīm, kas nepretojās Vācijas ekspansijai, nevis Baltijas valstīm.    Arī brīvmūrnieku organizācijas izlēma vērsties pret nacismu, ko uztvēra kā necilvēcisku un draudu cilvēces attīstībai mīlestības principa iedzīvināšanā. Staļinisms tika uzlūkots kā mazāks ļaunums, tomēr ļaunums, jo Viedas Meistaru Hierarhija noraidīja metodes, ko tas izmantoja, proti, nedzirdēto varmācību un apziņas brīvības apspiešanu, tomēr citādi atzina sociālisma sākotnējos mērķus.   

Latvija 1940. gadā bija upuris, nevis vaininiece, un to ir pavisam labi jāiegaumē arī DDD!

12.06.20

Labs raksts, Modri, bet varēja būt ĻOTI LABS, ja nebūtu šis galīgi nejēdzīgais teikums: “Tomēr šī L. Muzikantes argumentācija nav ļauna, tā ir labi domāta, lai arī ir nepārdomāta.“ Viss, ko Līga Muzikante saka, ir pārdomāts līdz pēdējam burtam. Viņa pilda savu sātanisko uzdevumu pret latviešu tautu…, to degradēt un pataisīt citu tautu acīs par gļēvu un nodevīgu…. un Tu, Modri Slava, to zini tik pat labi kā Linards Grantiņš. Tie, kuri bildējas kopā ar Ļeņinu, Puķinu un Medvejevu, ir slepkavu cilts pārstāvji. Es to nodevīgo čūsku midzeni esmu izbaudījis uz savas ādas… .

Linards Grantiņš