Un atkal viena sātaniskā gnīda(O.Ozols) ir izšķīlusies
Un atkal viena sātaniskā gnīda(Otto Ozols) ir izšķīlusies.
Savādāk šo cionistu inkubatorā rūpīgi audzēto parazītu, kā par gnīdu, nosaukt nevar. Šim brīdim viņš ilgi tika gatavots, tāpat kā tālajos Atmodas gados mācītājs Juris Rubenis.
Mēs visi ar interesi lasījām viņa drosmīgos rakstus un priecājāmies par viņa viedumu un drosmi.
Neskatoties uz visu, mani vienmēr kaut kas traucēja viņa tekstā, kaut arī viņš pietiekoši pozitīvi un objektīvi rakstīja par H-86 grupas darbību. Tagad manā Apziņā viss ir nostājies savās vietās. Traucējošais viņa tekstos bija tas, ka tie visi bija rakstīti ar ļaunu mērķi: pieradināt tautu pie viņa “patiesīguma“.
Visi viņa raksti, lai arī teksts bija patiess un objektīvs, izstaroja melnu sātanisku Auru. Šeit apskatāmajā rakstā(lasāms noslēgumā) šis drausmīgais Elles melnums ir izlīdis visā savā “spožumā”.
Pat neticas, ka kaut ko tādu var uzrakstīt cilvēks, kur nu vēl latvietis.
Viss ir ticis sagrozīts cionistu noziedznieku gaumē. Vieni vienīgi meli. Rakstot šādus melus par Latviju, VL! un Kārli Ulmani, šis gara kroplis ir nolādējis sevi un savu dzimtu, jo ļaunums, ja tas ir adresēts uz nevainīgiem un labas gribas cilvēkiem, nāk pār paša galvu un visiem asins radiniekiem. Tāds ir Karmas(DIEVA) LIKUMS.
Lasi un netici savām acīm, kādus tik “epitetus” šis atkritums lieto attiecībā uz Ulmani: “Tomēr vislielākais Ulmaņa noziegums ir gļēvā padošanās Padomju Savienības spiedienam”.
Vai tu smirdekli, Ozol, apjēdz,ko esi pasacījis ?
Protams, ka šis nav tevis rakstīts teksts, bet gan ar tavu vārdu tomēr tas ir publicēts.
Izlasi, latviet, visu šo murgojumu, un tu sapratīsi, ka pie tā ir strādājis Latvijas komunistiskās partijas politbirojs, kurš šodien ir nolīdis pagrīdē, bet diktē visu Latvijas dzīvi, izzog Latviju un sagatavo to Krievijas invāzijai.
Galvenie komunistiskās pagrīdes politbiroja locekļi ir Godmanis, Borovkovs, Bunka, Gorbunovs, Brigmanis, Krustiņš, Čepāne, Johansons un daudzi citi mazāk populāri komunistiskie noziedznieki.
Runāšana, ka bija jāpretojas krievžīdiskai PSRS, ir debilitātes un aprobežotības augstākā pakāpe, apzināta Ulmaņa un VL! nomelnošana, kuru veic krievi, žīdi un vietējie komunistiskie noziedznieki, kuriem draud nāvessods, ja Latvijā tiks atjaunots Tiesiskums.
Vainot Ulmani, ka nav spējuši vienoties ar Somiju, Poliju, Lietuvu un Igauniju, ir absurds žīda Arta Pabrika gaumē. Ja Latvija būtu pretojusies, tad tādi hemoroīdi(kā Ozols) nebūtu radušies, jo no Latvijas būtu palicis pāri tikai un vienīgi aramzeme.
Pie Baltijas robežām bija koncentrēta sešu miljonu liela krievžīdiskā boļševiku armija, kurai bija divreiz vairāk tanku un trīs reizes lielāka gaisa flote, kā visai pasaulei kopā.
To visu ir aprakstījis vēsturnieks Viktors Suvorovs. To, neapšaubāmi, zin ari šis “gnīda” Ozols, bet pasūtījums ir jāpilda, ja nē, tad pazaudēs tikko iegūto silto vietiņu.
Par to, ka viņam priekšā stāv karātavas, viņš neaizdomājas.
Nav un nebūs pasaules vēsturē drosmīgāka valstsvīra par Kārli Ulmani, kurš neaizmuka no Latvijas, kā viens otrs cits prezidents, kad krievu un žīdu izdzimteņi to okupēja.
Lai nolādēti mūžu mūžos šie krievu un žīdu okupanti, kopā ar šodienas Latvijas kangariskajiem kropļiem !
Arī nepieņemtais likums “par Lemberga sodīšanu“, saniknojis krievžīdiskos komunistu noziedzniekus, jo tas rada šķēršļus ar LIETU safabricēšanu pret godīgiem latviešiem.
DIEVS SVĒTĪ KĀRĻA ULMAŅA AIZSAULES CEĻUS !!!
Dievs, nopūdē mēles dzīviem tādiem ozoliem un pārējiem tautas nodevējiem, ar bērziņiem, zatleriem un vīķēm, priekšgalā !!!
DIEVS SVĒTĪ LATVIJU !
L.Grantiņš 20.05.13
2013. gada 17. maijā 11:16
FOTO: Otto Ozols, bet īstajā vārdā Haims Barkovskis.
Jau vairāki apskatnieki un vēstures zinātāji ir norādījuši, ka Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars ir izrādījies vai nu Latvijas vēstures nejēga, vai arī cinisks valsts noziedznieku apjūsmotājs. Piedevām jau agrāk pierādījis sevi kā glumu bezmugurkaulnieku. 15. maijā Dzintars atļaujas jūsmot par personu, kura saskaņā ar 18. novembrī dibinātās Latvijas garu un likumdošanu uzskatāma par valsts noziedznieku, – Kārli Ulmani. Vēl iepriekš Dzintars sācis koķetēt ar bijušo kompartijas funkcionāru Aivaru Lembergu.
Svinēt 15. maiju var atļauties tikai bezatbildīgs populists, nopietnam politiķim tas nav piedodams. Pat paviršs vēstures zinātājs zinās, ka Kārlis Ulmanis 1934. gada 15. maijā sarīkoja valsts apvērsumu. Tas bija un paliek ārkārtīgi smags noziegums, faktiski valsts nodevība. Demokrātiski ievēlētā Saeima tika atlaista, valsts pamatlikuma – Satversmes darbība apturēta. Būtībā sagrauta 1918. gada 18. novembrī dibinātā Latvijas valsts. Te nav un nevar būt pamats diskusijai. Absolūti nekādai. Tika izdarīts valsts apvērsums – noziegums un nodevība. Apvērsuma rīkotājiem nebija nekāda tautas izdota mandāta tā rīkoties. Apgalvot, ka tas notika saskaņā ar tautas gribu un vēlmēm, ir truli meli. Tie, kuri toreiz mēģināja iebilst, tika iemesti cietumā vai atlaisti no darba. Par Ulmaņa apvērsuma patieso būtību zina ikviens, kurš ar atvērtām acīm ir lasījis Latvijas vēsturi.
15. maija svinēšana – apvainojums 18. novembra patriotiem
Tomēr vislielākais Ulmaņa noziegums ir gļēvā padošanās Padomju Savienības spiedienam. Taisnība, ka 1939. gadā uzspiestajām padomju bāzēm un sekojošajai 1940. gada okupācijai pretoties bija neiespējami – viss bija nokavēts un ielaists jau agrāk. Ulmaņa režīmam bija vismaz pieci gadi, lai iekš- un ārpolitiski sagatavotos nopietnai valsts aizsardzībai. Ja armija būtu laicīgi nostiprināta, politiski un diplomātiski neatlaidīgi vismaz mēģināts apvienot Baltijas valstu un Somijas spēkus, tad būtu bijušas vismaz kaut kādas cerības pretoties agresoram. Šobrīd ir grūti spriest – kā būtu, ja būtu. Tomēr nenoliedzams ir fakts, ka Ulmanis piecu gadu laikā neizdarīja neko, lai kaut kā veicinātu Baltijas valstu vienotību. Tāpat armija faktiski bija neapbruņota. Artilērijas šāviņu pietika tikai divām stundām.
Veids, kā 1940. gadā notika gļēvā padošanās okupācijai, neraugoties uz ģeopolitisko situāciju, bija un paliek kauna traips Latvijas vēsturē. Par to atbildība vislielākajā mērā gulstas tieši uz Kārli Ulmani. Diktatoru, kurš nekad nav bijis likumīgs valsts prezidents. Arī tas ir nepatīkams fakts, ko ilgstoši izmantoja padomju propaganda. Tās ir vēl vienas tiešās sekas 1934. gada 15. maija apvērsumam – komunisti apgalvoja, ka esot «atbrīvojuši» Latviju no varu uzurpējuša diktatora. Nebūs īpaši pārspīlēts apgalvojums, ka Ulmaņa režīma «sasniegums» ir fakts, ka Staļins ieguva Latvijas valsti ar gandrīz pusnolaistām biksēm. Un tagad Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars nekaunas apsveikt savus atbalstītājus 15. maijā. Tas ir apvainojums visiem tiem, kuri tur svētā cieņā 1918. gada 18. novembra Latvijas ideālus.
Nacionālā apvienība bučo roku kompartijas funkcionāru brigadierim
Patiesībā par šo Dzintara savādo vēstures «izpratni» neklātos brīnīties. Nacionālajai apvienībai pēc savas ideoloģijas un būtības vajadzētu būt ļoti principiālai savās attiecības ar bijušajiem kompartijas nomenklatūras darboņiem. Tomēr NA tāda nav. Kad runa ir par bijušo komunistu funkcionāru Aivaru Lembergu, tad Dzintara antikomunisms pēkšņi izplēn un parādās kaut kādas neizprotami samiernieciskas intonācijas. Vēl trakāk – Dzintaram parādās pavisam svaigi atmiņas «izkritumi». Viņš šķiet aizmirsis, ka Lembergs pieder pie tās Latvijas politiskās elites, kas gandrīz divdesmit gadus rūpējusies par «prihvatizāciju», privātiem miljoniem, bet izglītības, demogrāfijas un citu sociālo jautājumu ziņā nevienu citu kā Latvijas tautu ir atstājuši nožēlojamā pēdējā vietā starp Baltijas valstīm. To neviens īpaši nav apšaubījis, ka Lembergs visu šo laiku bijis viens no ietekmīgākajiem Latvijas politiķiem. Kā viņš plātījās kādā glancētā žurnālā – faktiski visi valsts prezidenti iecelti ar viņa svētību.
Šaura «nacionālo buržuju» politelite nav radījusi nevienu Latvijas «skype» vai kādu citu ekonomisko veiksmes stāstu, toties pamanījusies par sviestmaizi pievākt tādus simtiem miljonu vērtus uzņēmumus kā «Latvijas kuģniecība», «Ventspils nafta» un citus. Nauda ir pazudusi ofšoros un nav ieguldīta Latvijas nācijas uzplaukumā – bērnos, izglītībā, veselības aizsardzībā, transporta un ekonomiskas infrastruktūrā. Tāpat politiskā sistēma ir bijusi tik novājināta, ka nav spējusi pasargāt valsti ne no vājprātīgiem nekustamā īpašuma spekulantiem, ne ciniskām banku mahinācijām un citām smagām problēmām. Kā rezultātā Nacionālās apvienības tik skaisti piesauktās Latvijas tautas pārstāvji masveidā bijuši spiesti glābties ekonomiskajā trimdā. Demogrāfiskā situācija un tautas izmiršana arī pēc ANO datiem ir viena no traģiskajām Eiropā. Bet Raivis Dzintars tā arī nespēj saprast, kurš tad īsti pie tā ir vainīgs. Patiešām, kurš tad bija viens no varenākajiem leļļu meistariem Latvijas politikā? Nu, protams, vienas pilsētas mērs tur nekādi nav vainojams. Viņš tikai sēdēja Ventspilī un raudāja spilvenā visus šos gadus. Un patiesi brīnījās, kā Latvijas ministru prezidents staigā apkārt ar dolāriem piestūķētu čemodāniņu laikā, kad visi pārējie valsts iedzīvotāji sen lietoja tikai latus un eiro.
Mulsinoši, tas būtu pats maigākais vārds, ar ko raksturot Nacionālās apvienības līdera gavilēšanu par 15. maija valsts noziedzniekiem un koķetēšanu ar kompartijas funkcionāru brālības «siles» miljonāriem. Tiem pašiem, kuri nav radījuši nevienu jaunu VEF vai «Laimu». Toties prihvatizējuši visu vērtīgāko, kas reiz piederēja Latvijas sabiedrībai. Nācija patiesībā visus šos gadus ir tikusi pamatīgi aplaupīta. Nebūtu vēl tik traki, ja tā būtu tikai nauda. Traģiskākais, ka lielā mērā ir nozagta arī nākotne. Neveiktās, izzagtās investīcijas un nomuļļātās reformas demogrāfijas atbalsta politikā un izglītībā ir cirtušas smagus robus nācijas nākotnei. Šajā situācijā jebkāda Nacionālās apvienības koķetēšana ar politikāņiem, kuri ir atbildīgi par to, ir vienkārši atbaidoša rīcība.
Būtu ļoti naivi apgalvot, ka Otto Ozols, īstajā vārdā Mārtiņš Barkovskis neko nezina, ka Padomju vara cilvēkiem centās iedvest versiju, ka Ministru prezidents Kārlis Ulmanis kopā ar ģenerāli J. Balodi un aizsargu organizāciju ir veikuši valsts apvērsumu un nodibinājuši “fašistisku” diktatūru laikā, kad proletariāta stāvoklis bijis tik ļauns, ka valstī bijusi nobriedusi sociālistiskā revolūcija. K. Ulmanis esot nežēlīgi izrēķinājies ar strādnieku un nabadzīgo zemnieku vadoņiem, ieslodzījis viņus cietumos un katorgās, padzinis Saeimu un arestējis kreisos deputātus. K. Ulmaņa valdīšanas laikā strādnieku un zemnieku stāvoklis neesot uzlabojies un esot turpinājusies viņu cīņa pagrīdē.
Kad, balstoties uz bāzu līgumu starp Latviju un PSRS, padomju armijas papildus kontingents legāli ienāca Latvijā, tajā sākušies stihiski strādnieku nemieri un demonstrācijas vietējo komunistu vadībā, un padomju armija vienkārši esot sargājusi šīs tautas gribas izpausmes no brutālas izrēķināšanās, kas bija sagaidāma no policijas un aizsargu puses. Tātad Latvijā esot notikusi darbaļaužu revolūcija pret ienīsto “fašistisko” režīmu un tā gāšana. Tauta esot atjaunojusi demokrātiju un demokrātiski sev ievēlējusi Tautas Saeimu ar prof. A. Kirhenšteinu priekšgalā, kas ir nolēmusi lūgt uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Tātad nekādas Latvijas okupācijas neesot bijis.
Šī versija, protams, neatbilst patiesībai.
1934. gadā stāvoklis Latvijā patiešām bija sarežģīts. Arī Latvijā bija jūtamas pasaules ekonomiskās krīzes sekas, ko izraisīja lielā depresija ASV, kas bija radusies banku noziedzīgu mahināciju dēļ. Vācijā nostiprinājās nacionālsociālistu vara Ādolfa Hitlera vadībā, un visā pasaulē radās viņu atbalstošas nacionālsociālistiskas partijas, arī ASV un Anglijā, kas nemitīgi palielināja savu ietekmi.
Latvijā tāda partija bija Pērkonkrusts, kurā bija vairāki desmiti tūkstoši biedru, ieskaitot arī daļu no armijas virsniekiem, kas izveidoja Pērkonkrusta militāro spārnu ar apmēram 10 000 kaujinieku un Dievturu (latviskās reliģijas atjaunotāju) organizāciju, kura ietilpa Pērkonkrusta ideoloģiskajā blokā. Pērkonkrustam bija atbalstītāji valsts pārvaldes un valsts drošības struktūrās. Pērkonkrusta organizācija plānoja tikt pie varas apvērsuma ceļā, un pat bija noteikusi apvērsuma datumu 1934. gada jūnijā.
Otri, kas plānoja izdarīt valsts apvērsumu Latvijā, bija LSDSP. Tai bija liela ietekme Saeimā, tāpat bija jau izveidotas savas pusmilitāras vienības zem jaunatnes sporta organizāciju jumta. Šai partijai bija sakari ar Maskavu un, kā liekas, slepena vienošanās, kas paredzēja padomju armijas ienākšanu Latvijā, lai atbalstītu savu “šķiras brāļu” cīņu par varu, gāžot buržuāzijas varu.
Latvijas ekonomiskais stāvoklis šajā laikā patiešām nebija īpaši spožs, importa apjoms pārsniedza eksportu, bija diezgan ievērojams valsts ārējais parāds. Sabiedrība bija ļoti neapmierināta ar Saeimā notiekošo, kurā bija vērojama plaša korupcija, burtiski tirgošanās ar deputātu balsīm, to “melnais tirgus”, lai panāktu kādai “sponsoru” grupai labvēlīgu balsojumu. Patrioti, kas bija izcīnījuši Latvijas neatkarību, bija nostumti malā un ar lielu sarūgtinājumu vēroja notiekošo.
K. Ulmaņa – toreizējā Ministru prezidenta – pienākumos ietilpa rūpes par valsts drošību un attīstību. Viņš nolēma, ka ir pienācis laiks rīkoties un noteikt valstī ārkārtas stāvokli (tas nebija valsts apvērsums), ko īstenoja aizsargu vienības un vadīja pats K. Ulmanis un aizsardzības ministrs, ģenerālis Jānis Balodis.
Tātad nebija apvērsums, bet likumīgi ieceltā valdība izsludināja ĀRKĀRTAS (izņēmuma) stāvokli – komunistu un sociāldemokrātu apvērsuma draudu priekšā. Tās bija valdības un Kārlis Ulmanis tiesības, ko paredzēja likums un Satversmes 62. pants. Tika APTURĒTA Saeimas darbība. To visu atbalstīja Latvijas Valsts prezidents Alberts Kviesis.
Arī dažas padomju militārpersonas savās atmiņās ir atzīmējušas, ka K. Ulmanis ar savu apņēmīgo rīcību bija izjaucis PSRS plānus jau 1934. gadā pievienot Latviju PSRS. To pašu varētu teikt par Pērkonkrusta plānu sagraušanu pārveidot Latviju par nacionālsociālistisku valsti, kas droši vien tad kļūtu par nacistiskās Vācijas sabiedroto.
Ulmaņlaikā Latvija noraidīja arī Anglijas piedāvātās drošības garantijas, turpinot konsekventu neitralitātes politiku, kas galu galā izrādījās kļūdaina, jo Latvijai tā arī neizdevās palikt malā sekojošajā pasaules konfliktā. Turpinājās antivāciska ideoloģiska nostāja, kāda tā bija jau no valsts sākumiem, kurai droši vien bija kāda loma Vācijas attieksmē pret Latviju.
Ulmaņlaikus sauc par autoritāras diktatūras laiku. Par “nacistisku” vai “fašistisku” to tomēr tā īsti nosaukt nevar. Kaut vai tādēļ, ka tā nepieļāva kādu diskriminējošu attieksmi pret citu tautību grupām vai kopienām, kas dzīvoja latviešu valstī. Tomēr K. Ulmanis ņēma vērā arī prasības, kādas bija izvirzījuši gan perkonkrustieši, gan sociāldemokrāti. Lielu uzmanību pievērsa strādnieku dzīves uzlabošanai, pietiekami lielu algu garantijām, uzņēmējus uzlūkoja kā visas tautas īpašuma daļas pārvaldniekus, kuriem ir jāņem vērā arī valsts un tautas kopējās intereses. Pēc Itālijas parauga izveidoja kameru sistēmu, kas piespieda kooperēties noteiktu nozaru darbiniekus. Lielu uzmanību pievērsa nacionālās kultūras un izglītības sistēmas attīstībai, uzbūvēja daudzas jaunas skolas. Ekonomikā bija vērojama liela atjaunotne un uzplaukums: eksports ievērojami pārniedza importu, valsts atbrīvojās no parādiem, valstī uzkrājās zelta un ārzemju valūtas rezerves, latus varēja brīvi apmainīt pret zeltu.
Valsts prezidents A. Kviesis pāris gadus vēl turpināja savu darbu, bet tad viņa funkcijas pārņēma K. Ulmanis.
Tomēr ir jāsaprot, ka Ulmaņlaiki ir uzlūkojami kā laikā izstiepts ārkārtas stāvoklis, nevis kā jaunas sistēmas vai režīma izveidošana. Laikā izstiepts tādēļ, ka starptautiskais stāvoklis pasaulē bija bīstams un draudošs, brieda pasaules karš, kas burtiski prasīja stingru, centralizētu pārvaldi. Tādas izveidojās visās valstīs, arī tādās kā ASV un Anglija.
Ja nebūtu šīs bīstamās situācijas, tad K. Ulmaņa valdība droši vien ieviestu jauno Satversmes projektu un atgriestos pie demokrātiskas pārvaldes formas. Diktatūra bija, tā sakot, piespiedu kārtā, tā nebija organiska ne latviešu tautai, ne K. Ulmanim pašam (kaut arī, kā liekas, viņš tīri labi iejutās diktatora lomā). Šī iemesla dēļ nobrieda konflikts starp K. Ulmani un ģenerāli J. Balodi, kas domāja, ka tomēr ir jāievieš jaunā Satversme un ārkārtas stāvoklis jāizbeidz. K. Ulmanis pareizi uzskatīja, ka sprādzienbīstamaia starptautiskais stāvoklis to neļauj darīt, ka ir jānogaida.
Tauta savā vairākumā noteikti atbalstīja K. Ulmaņa ārkārtas stāvokli, Saeimas diktatūras beigas un veiktos pārkārtojumus. Valsts acīmredzami uzplauka, cilvēku dzīves līmenis paaugstinājās, un valstī nebija nekādu vērā ņemamu pazīmju, kas liecinātu par tautas neapmierinātību vai revolūcijas draudiem. Komunistiskā partija pagrīdē tā arī neizauga lielāka par pāris simtiem biedru. Toties Latvijā darbojās liela PSRS aģentūra, ap 10 000 aģentu, kuras rezidents bija tautā populārais un valdības atbalstītais rakstnieks Vilis Lācis. Laikam K. Ulmanis par viņa slepeno darbību neko nezināja.
Tālāko mēs zinām. PSRS ar okupācijas draudiem piespieda Latviju noslēgt sadarbības līgumu, kas PSRS ļāva izveidot savas armijas bāzes Latvijas teritorijā. PSRS ar hitlerisko Vāciju, kas toreiz bija kļuvusi par PSRS draugu, noslēdza slepenu vienošanos par Eiropas sadalīšanu ietekmes zonās, un Latvija bija ietilpināta PSRS ietekmes zonā. Latvijas valdība par šo līgumu uzzināja pāris stundas pēc tā noslēgšanas – tik labs toreiz bija Latvijas izlūkdienesta darbs. Latvijas militārpersonas izanalizēja iespējas pretoties iespējamai PSRS agresijai un konstatēja, ka sekmīga pretošanās nav reāla, tādēļ galvenā vērība tika pievērsta valsts atjaunošanas iespēju sagatavošanai, kad stāvoklis pasaulē to atkal pieļautu. Tas arī tika izdarīts.
Kad 1940 gada jūnijā PSRS izteica ultimātu Latvijai ar prasību ielaist Latvijā PSRS armijas papildus kontingentu vai rēķinās ar okupāciju, Latvija izlikās par nezinīti un deva savu piekrišanu, iepriekš nodrošinoties ar padomju valdības solījumu, ka šis kontingents nebūs par iemeslu valsts iekārtas maiņai un vienkārši izvietosies savās bāzēs. Tomēr šis solījums netika pildīts un Latvija tika okupēta. Ar draudiem cilvēkiem lika demonstrēt par sociālistisku iekārtu, ar draudiem piespieda piedalīties viltus demokrātiskās Tautas Saeimas vēlēšanās, kuras rezultātus tāpat viltoja, represijas pret Latvijā ietekmīgām personām sākās jau tūlīt pēc okupācijas sākuma.
Tālāk sekoja Baigais gads ar visām tā šausmām un genocīda sākumu pret latviešu tautu, un tādēļ vācu armiju, tai uzsākot karu ar PSRS un iebrūkot Latvijā, uzņēma kā atbrīvotājus no padomju asiņainā jūga.
Intervija ar prezidentu Andri Bērziņu. LR1 raidījums «Krustpunktā», 20.maijs. (par Turkmenistānu klausieties no 49 līdz 53 minūtei)
Žurnālists: Ko Jūs secinājāt no Turkmenistānas vizītes?
Bērziņš: «Secināju, kā…, ir tur…, mums…, pie mūsu sasniegtā līmeņa., ir mums, …pietiekami ļot’.., pat, es teiktu, pat ļoti lielas iespējas izmantot savu sasniegto līmeni, lai mēs varētu, nu, pelnīt uz tā. It sevišķi izglītībā.»
Bērziņš: «Nē, nu, meklēt veidus kā sadarboties. Tas, ko kurš par draudzību uzskata.»
Žurnālists: Bet Turkmenistānā ir autoritārs režīms, tur nav demokrātija.
Bērziņš: «To, uz to var skatīt…., es izdomāju, ka katrā situācijā ir,… irā pavisam cits veids… un tur uz šobrīd’, skatoties uz oficiāliem skaitļiem, kad bezdarbs ir 60. Vai viņš ir bezd…vai viņš, …vai to uzskatīt par bezdarbu, ja, tas ir cits jautājums, ka cilvēki ir brīvi…, nū, pārvietojās starp kalniem un Kaspijas jūru dažādos laikos, piekopjot vēl…to…ē, veco dzīves veidu.».
Putina Krievija nav tik liels drauds, cik prezidentbērziņveidīgie.
LR1 raidījuma «Krustpunktā» klausītāja uzdod jautājumu prezidentam: «Pēc svētdienas sižeta (LTV De facto, 19.maijs – aut.) mūs pārņēma šausmas, mēs noskatījāmies…krievu jaunieši tiek apmācīti Maskavā. Vai tas nav apdraudējums Latvijas valstij? Tas ir patiesībā ļoti nopietni, tam neviens uzmanību nepievērš?».
Prezidents atbild: «Tur jums ir taisnība, kad šīs te iespējas vajadzētu nodrošināt mūsu zemē. Un tādas iespējas ir, viņām tikai vajag piegriezt.., pietiekami uzmanību, tas varētu mierīgi notikt šeit un tad atkristu tādas….».
Ir bezjēdzīgi analizēt prezidenta sacīto, tāpat gudri netiksiet – par Bērziņa domu graudiem matus lai sev plēš viņa padomnieku komanda. Pērn manis uzdotais jautājums, kā viduvējība kļuva par Latvijas valsts prezidentu – vai viņš ir politiskās virtuves ģēnijs, sistēmas kļūda vai marionete citu rokās – ir jau vairākkārtīgi atbildēts un papildus skaidrojumus neprasa.
Šokējošs ir kas cits, jo atkārtosies arī 1.jūnija pašvaldību vēlēšanās: nav izšķirīgi kādā veidā un apjomā Rīgas Domes nodibinājums «Rīgas Tūrisma attīstības birojs» atbalstīja mūsu jauniešu, skolēnu smadzeņu skalošanu Latvijai klaji nedraudzīgajā Putina vasaļvalstībā – mūsu pašu vienaldzība, neinformētība un kuslums vienmēr ir bijis un būs lielāks drauds Latvijai nekā apzināta kaitniecība. Tādēļ Maskavas «maigās varas» politika ir tik stipra, cik mēs atļaujamies būt vienaldzīgi pret savu un savas valsts nākotni.
Pārfrazēšu LR1 klausītājas teikto par Kremļa «maigās varas» apdraudējumu Latvijai: Mani pārņem šausmas, prezidentam Andrim Bērziņam paverot muti. Kamēr valsts vadošos amatos tieši (parlaments) vai netieši (valdība, prezidents) iecelsim politiķus, kuriem pat mātesvalodā ir grūti skaidri un bez aplinkiem argumentēt savu viedokli, tikmēr neceriet, ka šādi politiķi ir spējīgi aizstāvēt mūsu Latvijas intereses un teritoriālo drošību ar vienīgo ieroci, kas mums kā mazai, bet lepnai tautai ir visstiprākais – galva uz pleciem.
Žurnālists: Vairāk draudzēties ar viņiem?
Tas likums “Antilemberga” ir tiesi ar krieviju sindicets,nemjot vera,ka krim.lietas sini Valsti tiek sistematiski masveida viltotas safabricejot,ka Prokuratura ir pilna ar krievijas izlukdienestam lojaliem personaziem-pec pirma svilpiena. Ja tiktu pienemts sads likums,tad krievijas FDD butu nedaudz tik japadarbojas pret nacionalo interesu aizstavju deputatiem,un pa kadi 2 gadi,vai 6,lai pirmskietami nebutu saskatams,tiktu ierosinatas krim.lietas un tadejadi atbrivota telpa jaunajiem krievzidulenu spekiem. Starp citu,K.Ulmani meginaja uzspridzinat,neveiksmigi un vainigas personas dabuja realu cietumsodu tikai ap 1,5 gadu. Interesanti,ja sobrid ar krievijas FDD IZLUKU berzinu atgaditos lidziga kibele,cik gadus,vai muzus iesmeltu,ja protams nokertu isto?
Ir divi piramidu tipi.Apzinas piramidu tipi.
Patreizejais SATANA ir TIKAI kopija,ka viss parejais.
Jau augstaka karjera SATANA piramida,jo lielaks KRAHS.
PIRMA un vieniga bija un bus BUDAS piramida,kur katrs darija darbu,
pec vina butibas,lai pietiktu visai dzivei.
Savukart BUDAS varnas piramidai ir pavisam cita nozime neka Indijas
kastu sistemai patreiz.
Pamatus darba dalisanai pec butibas ielikam mes ARIESI,kad dzivojam
tur kur Indija.
Klimatam paliekot siltakam gajam atpakal uz N,no kurienes bijam
atnakusi.Diemzel vajadzeja iet uz W,jo augstak bija par aukstu
dzivosanai,lidz nonacam pie Baltijas juras.
Amerikanu kladzinasana par KLIMATA MAINU kopeta un parnemta no mums,
kas nozime migraciju,cik zemiski,jo ar istenibu tam nav nekada
sakara.
Atmaskot vajag un rakstit vajag,bet galvenais tacu ir garigi
stiprinat visus VAI NE ?
http://www.youtube.com/watch?v=hsn3zIsztvI
PALDIES.
wwwwwwwwwwwwwwwwwwwwwwww
Admins
Neraksti, Andri, komunistu sacerētas muļķības par Ulmani…
To dranķīgo saeimu arī tagad vajag iztrenkāt,jo gana daudz neliešu un nodeveju tur sēž.Tāpat ari Latvijai vajag tautas vēlētu prezidentu….Nesaprotu vienu,Ulmanis nepatika krievžidiem.Tagad nepatīk kautkadiem latviešiem,bet vienkāršā tauta viņu tomēr piemin ar cieņu,jo tauta neaizmirst savus varoņus un vadoņus…..
Admins
Nav tiesa, Skorcenī, jo rakstītāji nav latvieši. Otto Ozols nav šī skribenta īstais vārds. Pamatā visi Kārļa Ulmaņa nīdēji ir ar “izredzēto” vai “pareizi ticīgo” gēniem, sākot no Kažokas un beidzot ar Pabriku. Noteicošajos valsts posteņos nav neviens 100% latvietis. Visi šie koti, kleckini, dombrovski, kozlovski, radzēviči, pabriki, rinkēviči, pavļuti, godmaņi, borovkovi…. .
Laikam gan ,ka Jums taisniba,pat nebiju par to nelietu izcelsmi iedomājies….Tie tak visi ir krievžīdu izcelsmes radījumi.