Lai runā Indulis Ronis.

Pirms sāc lasīt, lasītāj, iekamp volidolu, jo sirds var neizturēt. Pārliecināsies, ka LRTT neko nav pārspīlējis. Kādi tik izdzimteņi atrodas Latvijas varas koridoros, bet ticiet, LRTT viņus visus aizvilks uz karātavām un tas notiks ar STARPTAUTISKO iestāžu palīdzību.

Kā nojaušam, tad maz ir tādu vai pat nav neviena, kuri vēlētos lai runā I. Ronis. Cik var noprast, tad Lato Lapsa ir saņēmis sūtījumu, bet ieliekot i- vietnes PIETIEK meklētājā Roņa vārdu, nekas ārā “neizlēca”. Par Lato PIETIEK(Lapsu) LRTT pašlaik gatavo rakstu: “Kam kalpo Lapsa ?” Un,- ja mēs zinām, kam kalpo Lapsa, tad ir jāšaubās vai tiks publicēti Induļa Roņa raksti, bet LRTT i- vietne, tos publicēs pilnībā.

================================

MIGLA SARKANĀ- NOLĀDĒTĀ

Atklāta vēstule Latvijas sabiedrībai par mūsu traģiskā stāvokļa patiesajiem cēloņiem un patiesajiem vaininiekiem.

2013.gada  9.marta  informācija  zināšanai:

Lato  Lapsa  pārjautāja  vai  uzturu  spēkā  atļauju  publicēt  visus  piesūtītos  materiālus —  atbildēju  jā.  No  NRA  grasījās  ar  mani   tuvāk  kontaktēties  Imants  Vīksne, kas  gan  vēl  nav  noticis.
No  mūsu  politiskā  pīļu  dīķa  saņēmu  anonīmu  informāciju  no  Saeimas —  it  kā  Solvita  Āboltiņa  pieņēmusi  manu  atklāto  vēstuli  zināšanai,  Valsts prezidenta  kanceleja  anonīmi  apstiprināja  tās  saņemšanu.

Pateicotries  godīgo  Iekšlietu  ministrijas  darbinieku  godaprāqtam  mana  atklātā  vēstule  nonāca  uz  iekšlietu  ministra  Riharda Kozlovska  galda,  taču  ministrs  to  atbildē  pat  nepieminēja,  vienīgi  turpināja  bumbošanos profesora-slepkavas  Aivara  Strangas  aizstāvības  vārdā.
Tikmēr  tiešās  atbildīgās  amatpersonas  par  tiesisko  ārprātu  pret  mani —  kā  ministrs Ķīlis, deputāti Mūrniece  un  Parādnieks,  mūsu tautiskais   Kims Filbijs — Jānis  Kažociņs  and & rīko  orkānus  un  cunami  glāzē  ar  koka-kolu… .

========================================

LATVIJAS  UNIVERSITĀTES  AKADĒMISKAJAM  PERSONĀLAM,  DARBINIEKIEM. UN  STUDENTIEM.

No  LU  profesora un LZA  īstenā  locekļa   de iure , Dr.habil.hist.  Induļa Roņa
vienmēr  psihiski  vesela,  ko  apliecina  personas  koda dati: 250343–11802
vecuma pensionāra,  lauku māju “Krauļi” un  meža  īpašnieka  Īvandes pagastā
adrese: Kaivas ielā 15, Rīga, LV–1021

e-pasts: kraulietis13@inbox.lv
mob. telefons +371 26261152

2013.GADA 18.FEBRUĀRA  ATKLĀTA   E-VĒSTULE  LU  AKADĒMISKAJAM  PERSONĀLAM,  DARBINIEKIEM   UN  STUDENTIEM:  LATVIJAS  UNIVERSITĀTES  PĀRVĒRŠANA  PAR  KRIMINĀLU  SPĒKU  VADĪTU  UN  TOS  REPREZENTĒJOŠU  INSTITŪCIJU.

Cienītās  dāmas  un  godātie  kungi!

Nav  skumjāka  stāsta,  kā  definēt  savu  dzimto  Alma  Mater  tā,  kā  esmu,  rūgtās  patiesības  spiests, to  darījis  šīs  vēstules  virsrakstā.  Taču  rakstu  tāpēc,  lai  noņemtu  no  sevis  jebkuru  atbildību  par  katastrofu  ar  LU. Tā  ir  tikai  un  vienīgi  Jūsu  vaina  un  atbildība!  17 gadus  LU  vadības  līmenī un  vairāk  nekā  2 gadus  visa LU  akadēmiskā  personāla  un  studentu  pašpārvaldes  līmenī  mēģināju  šīs  lietas  risināt  interni  akadēmiskajā  vidē.  Runa iet  par  manu 2010.gada 18.novembra  atklāto  vēstuli  Jums  Mātes  asaras ir  svētas! (ar  to  joprojām  var  iepazīties    manā  Google  blogā :http://ronis-againstglobalterrorists.blogspot.com),  kurā  es  atteicos   no  LU  profesora  nosaukuma  un  Latvijas Zinātņu  akadēmijas  īstenā  locekļa  nosaukuma,  taču  Jūs  līdz  šai  dienai  neesat  pieņēmuši  manu  atteikšanos  atbilstoši  LU un LZA  Satversmes  un  Statūtu  normām.  Tāpēc  formāli  es  vēl  skaitos  gan LU  profesors,  gan LZA  akadēmiķis,  taču  es  to  kategoriski  nevēlos.  Pēdējo mēģinājumu  kaut  cik  saglābt  situāciju  izdarīju  vēl  š.g. 17.janvārī (pielikuma  7.dokuments),  taču  mēneša  laikā  tā  arī  nesaņēmu  nekādu  atbildi ne  no  viena  adresāta.
Tāpēc  man  kā  godīgam  cilvēkam  nav  citas  izejas,  kā  runāt  par  mūsu  attiecību  problēmu  kopumā.  Proti,  bez  kāda  medicīniska   pamata  1996.-1997.gadā  vecie   LPSR  VDK  štata (Juris Bojārs u.c.) un  ārštata  darbinieki —  stukači,  seksoti  Jānis  Stradiņš,  Andris  Caune,  Jānis  Bērziņš,  Valdis M. Bērziņš,  Inesis  Feldmanis, Vija Daukšte,   Daina Bleiere, Ilga Kreituse,  Juris  Zaķis,  Rihards Kondratovičš  un daudzi  citi  izvērsa  pret  mani  totālu  apmelošanas  kampaņu,  kā  par  psihiski  slimu  personu un    ar   saviem  augstajiem  grādiem  un  tituliem  apzināti  ļaunprātīgi  maldināja    valsts  iestādes   un  pat  tiesu,  kas  man tāpēc   liedza  savu  aizstāvību. Tā   es  gan  paliku   aktīvs  autovadītājs,  taču  valsts  un  tiesas  aizsardzību  man tika   liegta  un  man  neizdevās dabūt  pat    vēstures  skolotāja  darbu.
Tā    pašos  radošākajos  vēsturnieka  darba  gados  pārvērta  augstākās  kvalifikācijas  vēsturnieku  par   personu  ar  aizmugurisku  darba  aizliegumu  profesijā.  Pie  tam  runa  neiet  par  nezināšanu.  Divas  reizes  Vēstures  un  filozofijas  fakultātē   piedalījos  konkursā  uz  docenta  vietu  un  dekāna  vietu. Otrajam  konkursam  pat  biju  izņēmis  izziņu  no  Valsts psihiatrijas  centra (tur  samelojoties,  ka  tā  vajadzīga  šoferu  kursiem),  ka  nekad  neesmu  bijis  un  neesmu  psihiatriskā  uzskaitē. To  oficiāli  iesniedzu  konkursa  komisijas  vadītājam  LU emeritētajam  profesoram  Kārlim  Počam,  visu  minētās  fakultātes  Zinātniskās Domes  locekļu  acu  priekšā.
Par  šo  čekistisko  akciju  pret  psihiski  pilnīgi  veselu  cilvēku  zināja    arī  visi  LU  Latvijas vēstures  institūta  darbinieki  un   nospiedošais  vairākums  LZA  valodnieku  un literatūrzinātnieku (īpaši  detalizēti informēti  bija   akadēmiķi  Aina Blinkena un  Viktors  Hausmanis,  viņu  stafeti  pārņēma    profesore un  pašreizējā  Saeimas deputāte  Ina  Druviete, Ainas  Blinkenas  meita),  LZA  filozofu (īpaši  detalizēti  informēta  ir  kādreizējā VDK 1.galvenās  pārvaldes pasūtījumu izpildītāja  LU profesore   Maija Kūle etc.), daudzi  LZA  un LU  ekonomisti.  Kopš 2010. gada 18.novembra  to  zinājāt  arī  Jūs.  Par  čekistu  izrēķināšanos  ar  mani,  pie  reizes  pamatīgi  izlaupot  LU  Latvijas  vēstures institūtu ,  es   fragmentāri  runāju   2012. gada 7.maija  iesniegumā  Ministru  prezidentam  Valdim Dombrovskim (pievienotais Finish doc),  kuru  no  viņa  apzināti  ļaunprātīgi  noslēpa Valsts Kancelejas  un  Ministru  prezidenta  biroja  ierēdnes.  Sīkāk  par  šo  ierēdņu– LU  absolventu  sazvērestību  pret  valsts  varu  runāju  pievienotajā  2012.gada  14.jūnija  iesniegumā  Administratīvajai  rajona  tiesai,  kura  to  savā  tiesvedībā  nepieņēma.  Šādu,  manuprāt,  izaicinoši  prettiesisku   tiesas  rīcību  pilnībā  akceptāja  gan  Administratīvā  apgabaltiesa,  gan  Senāts,  gan  Augstākās  tiesas  priekšsēdētāja  p.i. G.Aigars, gan  tieslietu  ministrs  Jānis  Bordāns, gan  minētās  ministrijas  valsts  sekretārs  Mārtiņš  Lazdovskis.
Taču  Jūs  pat  pārspējāt  čekistus!  Proti,  2010.gada 18.novembra  atklāto  e-vēstuli  es  plaši  izsūtīju  arī  studentu  pašpārvaldes  locekļiem —  un  man  nācās  dzirdēt,  ka  daudzi  no  Jums  esot  melojuši  studentiem,  it  kā  es  būtu  psihiski  slims.  Starptautiskā  līmenī  to  pašu  esot  darījusi  Jūsu  šodienas  kolēģe  Humanitāro(!)   zinātņu  fakultātes  profesore  Vaira Vīķe-Freiberga. Vai  patiesi  Jūs  neapzinaties  un  nesaprotat,  ka  soda  psihiatrijas  metožu  pielietošana  ir  smags  kriminālnodarījums?  Par  to  paredzēti  gari  gadi  cietumā!   Patiesi — zivs  pūst  no  galvas! Jūs  esat  pilnīgi  sapūdējuši  manu  Alma  Mater  un  to  es  Jums  nepiedodu!
Gatavojot  šo  atklāto  vēstuli  iepazinos  ar  LU  akadēmiskā  personāla  un  darbinieku  sarakstu  un  ar  pārsteigumu  konstatēju,  ka  galvenās  kriminālās  pasaules  autoritātes,  kuras  ir  šķēršojušas  manu  ceļu,    darbojas  LU Juridiskajā  fakultātē.  Tas  ir  kategoriski  neapstrīdami   tādā  gadījumā, ja  Juridiskās fakultātes  Civiltiesisko  zinātņu  katedras  pasniedzējs Gunārs  Aigars un Latvijas  Republikas  Augstākās  Tiesas  priekšsēdētāja  vietnieks  Gunārs Aigars ir  viena  un  tā  pati  persona.  Proti,  tieši  Gunārs  Aigars pielieto  pret  mani    aizmugurisko  soda  psihiatriju,  kā  Latvijas  tiesu  sistēmas,  tā  Starptautiskās  Krimināltiesas  Hāgā  līmenī  un  dara  to  Latvijas  lielākā  oligarha  Jāņa  Šneidera uzdevumā.  Šis  publikai   mazpazīstamais  oligarhs,  bijušā  LVU  prorektora,  tagad Krievijas  biznesmeņa  Grigorija  Lučanska  kompanjons ,   manā  vērtējumā  ir  īstais  LU  ēnu  valdnieks  šodien.  Kā  ilggadējs  LPSR Ministru  Padomes  lietu  pārvaldnieks  viņš  pārzināja  arī  nomenklatūras  izpriecas  un  uzdzīves  vietas,  varētu  pat   teikt,  bija    LPSR   galvenais  suteners,  viņa  dēls  bija  LPSR VDK  virsnieks.  M.Gorbačova  perestroikas  laikā  KGB  aģentūra  tika  atlaista  brīvībā (iekonservēta,  pēc  aģenta  nāves  iznīcinot  visu  dokumentāciju  par  viņu),  taču  J.Šneidera-Z.Austera (bijušais LPSR augstākās  izglītības  ministra  pirmais  vietnieks) mafija,  kopā  ar  KGB pulkvežiem  F.Straubi (LU profesora  Gvido Straubes  tēvs,  bet  Gvido  uzvarēja  mani  pieminētajā  konkursā  uz  dekāna  amatu), Strangu (LU profesora-slepkavas  Aivara Strangas  tēvs) un Gunāru  Pudelu (profesores M.Kūles,  arī  akadēmiķu  A.Blinkenas, V.Hausmaņa, J.Stradiņa   mentors)  pagrīdē  atjaunoja  bijušās  LPSR  VDK  aģentūras  darbību,  īpaši  plaši  LU,  bet  ar  tās  starpniecību  arī   tiesās,  tiesībsargāšanas  institūcijās,  kā  arī  valdībā  un  Saeimā.
Teikto  pierāda  arī  fakts,  ka  Civiltiesisko  zinātņu  katedras  lektors  ir  Gaidis  Bērziņš, gadījumā , ja   divkārtējais  tieslietu  ministrs ,  šodien Saeimas deputāts  Gaidis  Bērziņš  un  lektors G.Bērziņš ir  viena  un  tā  pati  persona.  Proti,  deputāts Gaidis  Bērziņš savā  pirmajā  ministrības  laikā  manu  sūdzību  sakarā  līdzdarbojās  sazvērestībā pret  Ministru  prezidentu ,  bet  otrajā  — lobēja  tiesnešus- nesodītus  kriminālnoziedzniekus ,  par  kādiem  viņus  bija  atzinusi  Administratīvā  apgabaltiesa.
Teikto  pierāda  arī  fakts,  ka  Civiltiesisko  zinātņu  katedras  profesore  ir  Ilma  Čepāne,  ja  viņa  ir  tā pati   I.Čepāne, kura  sarakstījās  ar  mani  kā  Satversmes  tiesas  tiesnese  un  šodien  ir  11.Saeimas  deputāte  un  tās  Juridiskās  komisijas  priekšsēdētāja.

FOTO: I. Čepāne, Maskavā apmācīta būt par “nacionālisti”. Par šo kreatūru varam ar pārliecību sacīt:”Ļaundabīgs audzējs latviešu tautas miesā.”

http://tautastribunals.eu/?p=8125

Proti, deputāte I.Čepāne aktīvi  līdzdarbojas   aizmuguriskās  soda  psihiatrijas  pielietošanā pret  mani,  kā  arī  sazvērestībā  pret  Valsts prezidentu  un  Ministru  prezidentu.
Teikto  kategoriski  un  neapgāžami  pierāda arī  fakts,  ka  Civiltiesisko  zinātņu  katedras  docente  ir  Inese  Lībiņa-Egnere,  ja  viņa  vienlaicīgi  ir  arī  11.Saeimas  deputāte  un  Saeimas  priekšsēdētāja  biedre  Inese  Lībiņa-Egnere .  Minētā  deputāte  visaktīvāk  līdzdarbojas  (tad  jau  ir  visdziļāk sakompromitēta)  aizmuguriskās  soda  psihiatrijas  pielietošanā  pret  mani,  kā  arī  savērestībā  pret  savējiem  pārāk  biedrisko  (pat  čomisko)  Saeimas  priekšsēdētāju  Solvitu  Āboltiņu,  noslēpjo  no  viņas  dažus  izšķiroši  nozīmīgus  dokumentus,  kā  pievienoto  2012.gada  5.novembra  iesniegumu  Valsts  prezidentam,  Ministru  prezidentam  un  Saeimas  priekšsēdētājai  Solvitai Āboltiņai par  profesoru-slepkavu  Aivaru Strangu Latvijas  Vēsturnieku  komisijā  pie  Valsts  prezidenta ,  padomju  izlūka-nacistu  kara  noziedznieka  Voldemāra  Veisa  piemiņas  godināšanu  Brāļu  kapos  u.c.(pievienots  kā  VEKs doc).  Šī  morāli  pilnīgi  degradētā  deputāte  tagad  stingri  ir  nostājusies  uz  organizētās  noziedzības  ceļa,  laikam  jau  viņas  čekistiskie  saimnieki-izmantotāji  ir  pasolījuši  I.Lībiņai-Egnerei   par  šo  smago  dienesta  noziegumu  Saeimas  priekšsēdētājas  amatu.
Ja  arī  augstāk  minētajiem Civiltiesisko  zinātņu  katedras  mācību  spēkiem  nav  paveicies,  ka  viņu  vārdi  sakrīt  ar  tiesnešu-nesodītu  kriminālnoziedznieku  un  Saeimas  deputātu —  nesodītu  kriminālnoziedznieku  vārdiem,  pat  tādā  gadījumā    katedras  vadītājam  profesoram  Jānim  Rozenfeldam  nav  pamats  atviegloti  uzelpot. Viens  pats  profesors  Kalvis  Torgāns, tagad  arī  Augstākās tiesas Senāta  senators,  sniedz  pilnīgi  pietiekoši  dokumentētu  pierādījumu  tam,  ka K.Torgāns ir  patiesi  liela  un  ietekmīga  kriminālās  pasaules  autoritāte.  Pavisam  īsi —  K.Torgāns  nobloķēja  pēc  Ģenerālprokuratūras  norādījuma  izveidotās  šķīrējtiesas  darbu , kā  tās  priekšsēdētājs,  par  man  pirātiskām  metodēm  atsavināto  manu  intelektuālo  īpašumu  LZP grantu  Poltiskās  tiesu  prāvas Latvijā  1940-1990.  Lieta  tā,  ka  ne  tikai  paguvu  izstudēt  vairākus  simtus  LPSR VDK  represiju  lietas (krimināllietas),  bet  arī  atklāt  klaju  to  falsifikāciju,  galvenokārt  operatīvos  nolūkos  un  sāku  par  to  referēt  vēsturnieku  auditorijā  un  publicēties  presē. Neteikšu,  ka  mani  nemēģināja  uzpirkt (kā  graudā/miesā,  tā   naudā),  vai  sākumā  tā  maigi  pabaidīt.  Kad  tas  nepalīdzēja,  notika  tā,  kā  tas  notika  un  ir  šeit  mazliet  aprakstīts.
Vājš  mierinājums  profesoram  Jānim  Rozenfeldam  ir  tas,  ka  profesores  Valentijas  Liholajas  vadītajā  Krimināltiesisko  zinātņu  katedrā  kriminogēnā  sitācija  ir  vēl  smagāka.  Ja  profesors  Uldis Krastiņš ir  tas  pats  bijušais  padomju  laika  politisko  prāvu  tiesnesis,  kurš  kā  LU profesors  laikrakstā  “Diena” izaicinoši  uzbrūkošā  manierē  atteicās  pat  atvainoties  par  piedalīšanos  politiskās  represijās  pret  okupētas  valsts civiliedzīvotājiem,  kas  taču  pēc  starptautisko  tiesību  normām  ir  kara  noziegums (Latvijā  bija  militāra  okpācija — AP un 5.Saeimas  priekšsēdētāja  A.Gorbunova  atzinums) un  noziegums  pret  cilvēci  un  cilvēcību.
Gadījumā, ja  Krimināltiesisko  zinātņu  katedras  lektors  Gunārs  Kūtris un  Satversmes  tiesas  priekšsēdētājs Gunārs  Kūtris ir  viena  un  tā  pati  persona,  tad  minētās  katedras  draudzīgais  kolektīvs  nes  tiešu  un  pilnu  juridisko  atbildību  par  Latvijas  Republikas  valstiesisko  pamatu  graušanu,  kas  ir  aprakstīta  pievienotajā  manuskriptā  krievu  valodā  Traģiskais  ceļš  uz  barikādēm  un  Gorbačovu  ģimene.

Foto: Kūtris, viens no pretīgākajiem izdzimumiem latviešu tautas miesā.

Ja  Krimināltiesisko  zinātņu  katedras  vieslektors  Jānis  Maizītis un  bijušais  ģenerālprokurors,  pašlaik  Valsts prezidenta  padomnieks  nacionālās  drošības  jautājumos  un  Nacionālās Drošības  padomes  sekretārs  Jānis  Maizītis ir  identiskas  personas,  tad  tā  ir  pilnīga  visas  Latvijas Universitātes  katastrofa. Proti,  Nacionālās  Drošības  padomes  sekretārs  Jānis  Maizītis  ir  veicis  sistemātisku  darbību,  lai  grozītu  valsts  iekārtu,  šajā  nolūkā  noziedzīgi  noslēpjot  no  Valsts  prezidenta  un  Nacionālās  Drošības  padomes  vairākus  būtiskus  iesniegumus  nacionālās  drošības  jautājumos, kā  tas  redzams  arī  no  pielikuma 4.dokumenta.  Sīkāk  par  šīm  lietām  runāju  savā  š.g. 15.februāra  iesniegumā  izglītības  un  zinātnes  ministram  Robertam  Ķīlim   (pielikuma  3.dokuments),  kura  saņemšanu ,  gods  godam,  ministrija  apstiprināja  tajā  pašā  dienā,  bet  no  J.Maizīša  un  citiem  Valsts  prezidenta  kancelejas  adresātiem   ne  čiku,  ne  grabu.   Pievienotajos  iesniegumos  Izglītības  un  zinātnes  ministram  nedaudz  pakavējos  arī  pie  Latvijas  un  Austrumeiropas  vēstures  falsificēšanu  sarkanā  un  brūnā  totalitārisma  mītu  garā.  Profesionāli  šīs  lietas  pierādu  pievienotajā  manuskriptā  krievu  valodā  Mātes  asaras  ir  svētas!
Paldies  Dievam,  ne  jau  visa  LU  profesūra  ir  tāda,  kā  profesors-slepkava  Aivars Stranga, vai  profesors-stukačs  bez  goda  un  cieņas,  kā  Inesis  Feldmanis.  Uz  2010 .gada  18.novembra  atklāto  vēstuli  saņēmu  vienu  atbildi,  paldies!  Varbūt  šoreiz  atbildēs  vēl  kāds!
Būtu  jau  vēl  daudz  kas  sakāms,  taču  labās  cerībās  atstāju  to  uz  brīdi,  kad  atbilstoši  LU un LZA  Satversmei  un  Statūtiem ,  publiski   atteikšos  no  LU profesora  un  LZA  akadēmiķa  nosaukuma!
Tikmēr  aicinu  Jūs  apdomāt  pie  kādām  katastrofālāьm   sekām  jau  ir  novedis  Jūsu  nihilisms  pret  likumiem,  likumību  un  pat  elementārākajām    pieklājības  normām.   Tiek  apsmieta  Valsts  prezidenta,  Saeimas  priekšsēdētājas  un  Ministru  prezidenta  cieņa  un  gods,  valsts  ir  nostādīta  neočekistiska  militāri-policejiska  puča  riska  priekšā.  Tas  viss  vizuāli/virtuāli tiek    darīts  čekas  pulkveža  dēla, profesora — slepkavas  Aivara Strangas  glābšanai  no  taisnīgā   soda  par  LU  docenta,  LU Vēstures  palīgdisciplīnu  katedras  izveidotāja  un  pirmā  vadītāja ,  LZA  korespondētājlocekļa,  Jauno  Brīvības  cīņu  aktīva  dalībnieka,  mīloša  vīra  un  tēva,  reti  kārtīga  un  godīga  cilvēka  Viļņa   Pāvulāna  zvērisku  slepkavību,  viņu  burtiski  sadurstot  ar  daudziem  dunča  dūrieniem  docenta  V.Pāvulāna darba  kabinetā  vecajās   Vēstures un  filozofijas  fakultātes  telpās  Brīvības  bulvārī 32.  Savu  pilsoņa  un  godīga  zinātnieka  un  cilvēka  pienākumu  ar  šīs  atklātās  vēstules  sagatavošanu  un  izplatīšanu  esmu  izpildījis.  Kā  reaģēsiet  Jūs,  tās  ir  Jūsu  problēmas!   Es  personiski  ticu  tautas  gudrībām,  arī  tādai : пока гром не грянет, мужик не перекрестится…
Cik  man  ir  izdevies  noskaidrot ,  tad  minētais  Gunārs  Aigars aizmugurisko  soda  psihiatriju  pret  mani  pielieto  labāko  čekistu  tradīciju  garā —  padomju  laika  Psihoneiroloģiskās  slimnīcas  galvenais  ārsts  Oskars  Velmers,  kuram   bija  liela  pieredze  padomju  soda  psihiatrijā,  esot  pat  sagatavojis   viltotus   dokumentus,   it  kā  es  esot  bijis  slims  un  ārstējies,  vai  pat  pašlaik  esot  psihiski  slims.  Tas  viss  ir  darīts  manai  sievai  Baibai  Ronei  un  manai  audžumeitai  Dacei  Pusarei  un  man  neko  par  to  nezinot  un  ilgi  pat  nenojaušot.  Tāpēc  lūdzu  palīdzību  savām  bijušajām  kolēģēm  profesorēm  un 11.Saeimas  deputātēm  Inai Druvietei  un  Janīnai Kursītei-Pakulei,  izklāstot  manas  problēmas  būtību.  Formāli  man  ir  pilnas  tiesības,  taču  praksē  manas  tiesības  kliedzoši  prettiesiski  ierobežo,  it  kā  uz  aizmuguriski  piesūtītu  minēto  viltoto  psihiatra  O.Velmera slēdziena  pamata.  Tāpēc  arī  LU un LZA  vēsturnieki  noraidot  jebkuru  diskusiju  ar  mani  par  profesionālām  lietām.  Manus  lūgumus  pārbaudīt  minēto  informāciju  ignorēja,  atstājot  manus  iesniegumus  bez  izskatīšanas,  vai  pat  bez  atbildes  Ģenerālprokuratūra,  visu  līmeņu  tiesas,  mediķu Ombuds,  man  ir  aizdomas  ,  ka  manus  lūgumus pēc  aizsardzības  Augstākās tiesas  priekšsēdētājam  I.Bičkoviča  kungam  noziedzīgi  ir  pārtvēris  minētais  G.Aigars. Ja  tas  ir  tā,  tad  sazvērniekiem  nav  citas  iespējas  izvairīties  no  notiesāšanas,  kā  patiesi  mani  ieslodzīt  kādā  no  padomju  okupācijas  laika  pārmantotā  soda  psihiatrijas  iestādē.  Bet  tas  viņiem  nekādi  nav  iespējams,  kamēr  dzīvas  ir  manas  mīļās —  sieva  un  meita,  kas  ir  mūsu  laikiem  neparasti  godīgi  un  kārtīgi  cilvēki.  Tāpēc  es  netaisos  ne  mazākā  mērā  riskēt  ar  savu  mīļo  drošību.  Es  atrodos  nemitīgā  kustībā  pret  augstāk  aprakstīto  noziedznieku  pasauli ,  kura  ir  īpaši  bagātīgi  reprezentēta   Latvijas  Universitātē.
Ja  kāds  no  Jums  būtu  labticīgi  noticējis  čekistu  apmelojumiem  pret  mani   un  šobrīd  gribētu   izlabot  I.Druvietes un J.Kursītes-Pakules noziedzīgo  bezrūpību, pārliecinoties  par  manu  pilnu  psihisko  veselību   pie  manas  dzīvesbiedres  kultūrvēsturnieces  Baibas  Rones  Rakstniecības un  mūzikas  muzejā  Rīgas  pilī,   tad  viņas  visi  telefoni  ir  zināmi  abām  nupat  minētajām  dāmām,  kuras  abas  nav  pareizā  vietā —  ne  Saeimā, ne LU!

Ar  cieņu!

Dr. habil. hist.  Indulis  Ronis.

30.03.12