Laimonis Purs, -vai tā maz bija trešā Atmoda… .

Audzējs ir ļaundabīgs   

Ļaundabīgais audzējs, tautā saukts par vēzi, organismā ieperinās slepeni, ārēji nepamanāmi. Ja pareiza diagnoze nokavēta un metastāzes kā odzes turpina noindēt ķermeņa veselās šūnas, tad iespējams tikai viens rezultāts – nāve!

Slimo cilvēks, slimo sabiedrība, slimo valsts.

Sabiedrībā ļaundabīga audzēja aizmetnis piedzimst kā ideja, kura spēj inficēt aizvien plašākas ļaužu masas, tā teikt, līdzīgi gripas vīrusam aplipina, pat izraisa pandēmiju, piemēram, Eiropā 20. gadsimtā izveidojās trīs ļaundabīgi paveidi – fašisms, hitlerisms, staļinisms. Cik cilvēku dzīvību paņēma un kādas ciešanas sagādāja katrs no šiem politiskajiem vīrusiem, pāraugot varas ļaundabīgā audzējā ,– tagad varam izlasīt simtiem grāmatās.

Visilgāk izdzīvoja no izfantazētās komunisma paradīzes idejas praksē pielietotais sociālisms, izdzīvoja, jo to sargāja proletariāta lodes un gulagi, sargāja militārs monstrs – PSRS. Sargāja, sargāja, tomēr sākumā stadijā tik daudzsološais sociālisms pēc septiņdesmit gadiem bija pārtapis tik ļaundabīgā audzējā, ka tas apēda pats sevi kopā ar visu lielvalsti.

Latvijas valsts.

Kas to gribēja apēst, ja 2009. gada 8. jūnijā stundās skaitāmā laiksprīdī  vajadzēja valsts budžeta izdevumus samazināt par pus miljarda latu? Valsts organisms izrādījās sagrauzts, izkurtējis, novājināts līdz ļaundabīga audzēja pēdējai stadijai, vēl tikai daži elpas vilcieni un… valsts kase tukša kā izslaucīta, ne algas var izmaksāt, ne pensijas…

Glāba starptautisko naudas aizdevēju palīdzība.

Bet kā būs ar rītdienu? Valsts teju teju gandrīz jau bija apēsta! Kur atbilde par rītdienu? Audzējs ir ļaundabīgs, jo tas prata ieslēpties, nemanāmi attīstīties, līdz atkal kādā dienā atkal…

Vispirms mums pašiem jāatbild pamatjautājumam – gribam savu neatkarīgu nacionālu valsti vai ne? Ja negribam, kaunēsimies pat domās būt patrioti, apjūsmosim globalizāciju un kosmopolītismu, būsim – kā veci ļaudis teiktu – centīgi Bābeles torņa celtnieki. Ja tomēr gribam savu valsti, pašiem savu patvērumu kaut vai pēc ieilgušiem klejojumiem ap apaļo zemeslodi, tad… tad vispirms mums jāzina Latvijas slimības vēsture.

Latvijas kā nacionālas valsts pastāvēšana joprojām ir visapdraudētākā Austrumeiropas postkomunisma valstu saimē.. Visapdraudētākā jau tāpēc vien, ka atrodamies Baltijas jūras krastā, starp Igauniju un Lietuvu, un ne tajās, ne tālākās valstīs nav skaitliski tik nospiedošs cittautiešu ieplūdums, ja pat galvaspilsētā Rīgā latvieši iz minoritāte. Vai tāds stāvoklis iespējams Berlīnē, Parīzē, Maskavā, Londonā, Stokholmā? Nekad! Vieni grib svinēt 18. novembri, otri 9. maiju. Sirds sāp vieniem, sirds sāp otriem. Vieni iepazinuši divas okupācijas, otriem vietējais patriotisms ir  tikai un vienīgi fašisms. Vieni aizstāv cilvēktiesības, otrie prāto par tautas tiesībām dzīvot savā pirmdzimtenē. Cerību rast šīs divdabības izpratni no ārpuses atstāsim vientiešiem. Jārīkojas mums pašiem. Vispirms valsts neatkarību sargājošiem likumiem jākļūst stingrākiem. Biedējošākiem. Ir jābūt pat izraidīšanas iespējai. Igaunijā un Lietuvā noķer spiegus, notiesā. Kad kaut ko dzirdēsim par valsts drošības labā paveikto no SAB un drošības policijas? Paiet gadu desmiti, un abi dienesti, aizsedzoties ar slepenību, nudien šķiet kā pagrīdē palīduši, gribas pajautāt, vai tie vispār darbojas.

Pasīvais, nedarošais, tikai reizēm parunājošais nacionālisms mūsu apstākļos ir pierādījis savu nevarību. Bijām un esam kaunīgie latvieši. Vairāmies organizēties Tam ir savs attaisnojums: nevienā sabiedriski politiskā  kustībā  un organizācijā neielien tik kupls viltus patriotu skaits kā nacionālās, sākot ar pašlabuma meklētājiem, psihiski patraumētiem kliedzējiem un dūres vicinātājiem un beidzot ar pašmāju un citzemju slepeno dienestu algotņiem. Mums nedrīkst būt nekā slēpjama. Lai baidās tie, kam nacionālisms šķiet kā blusa kažokā, bīstas pat tuvoties, lai neielec aiz krekla. Sliktu paraugu deva Vaira Vīķe-Freiberga: ne kā augsti skolota psiholoģe, ne būdama valsts prezidente viņa ne reizi nesatikās ar kompartijas ķeceri, nacionālkomunistu grupas redzamāko un aktīvāko pārstāvi Ed Berklavu. Toties liptin aplipa ar ārēji latviskiem, bet iekšēji viltnieciskiem „patriotiem”, kam pēkšņā pāreja no komunistiskā internacionālisma uz kapitālistisko globālismu bija tikai vārda, ne būtības izmaiņa. To visu varētu aizmirst, ja tumšie darboņi naski un nadzīgi neievilknētos notiekošajā, izvirzot rausējus, nezinīšus, tā sauktos kretīnus, un uztverot un atbalstot vairāk vai mazāk atklāti nostalģiju pēc bijušā, vismaz brežņeviskā laikmeta, kad disidentiem nagus nemauca un, naftas cenai strauji kāpjot, Padomju Savienība iepirka ārzemēs lielākus partikas krājumus iedzīvotājiem. Latvijas ļaundabīgais audzējs ir tiešs „bijušo sirdsdarbs”. Tāpēc skan un skan aicinājumi – aizmirsīsim pagātni! 2009. gada 14. maijā Valsts prezidenta padomniece atbildes vēstulē kārtējo reizi atkārto:””Mūsu vēsture ir tāda, kāda tā ir, tajā neko nevar izmainīt”, – ir teicis Valsts prezidents Valdis Zatlers.””

Vēsturi nevar izmainīt… Un nevajag izmainīt, lai gan centieni notiek, sāk pat iegalvot, ka Otro pasaules karu izraisīja nevis Staļins un Hitlers, bet gan Polija.

Latvijas ļaundabīgā audzēja slimības vēsture tomēr būtu jāzina. Tieši nezināšana un negribēšana zināt, atgūstot valstisko neatkarību, pieļāva valsts organismā ieperināties un netraucēti attīstīties visam tam, par ko maksājam šodien un mūsu bērnubērni maksās nākotnē.. Pat tādus samērā nenozīmīgus pagātnes lieciniekus kā „čekas maisus” toreizējā Valsts prezidente pašrocīgi aizšuva, neparakstot Saeimas pieņemto likumprojektu. Demokrātija saudzē arī neliešus. Viņi to zina. Viņi zina, ka Latvijā var rīkoties nekaunīgi, atklāti, pusslepeni un slepeni, pat notvertiem nedraudētu Itālijas dučes Benito Musolini liktenis – tikt pakārtam aiz vienas kājas kopā ar mīļoto sievieti… Drīzāk iedos kādu ordenīti.

Sabiedrībai morāli neattīroties no pagātnes, aktīvu stukaču vectētiņu un tētiņu dēliņi un mazdēliņi jo ērti iekārtojās ierēdņu krēslos, saņemot algās desmitiem tūkstošiem latus gadā. Izmantojot ģimenes pagātnes pieredzi, uzrodas pat cenzori, savu rīcību izskaidrojot ar brīvo tirgu –  laižu cauri, ko gribu, un aizturu, ko negribu… Starp šiem ļaužiem visvairāk sastapsim rūgtuma pilnu prieku – jo sliktāk šajā zemē, jo labāk…

Bezatbildība un ieraušana sakuploja kā latvāņi. Morāles zudums kļuva par leknu barotni ļaundabīgajam audzējam, tik ļaundabīgam, ka ieskanējās kapsētas zvans valsts neatkarībai…

Tomēr vēl ķepurojamies. Ir cerība un ir pamatota sabiedrības neapmierinātība. Žurnālistikā darbīgā dzejniece Anda Līce nupat brīdina: „Vēl lielāka muļķību par iziešanu ielās, ar ko tagad daudzi dusmās draud, nemaz nevar iedomāties – tā nu patiešām būtu medus maize tiem destruktīvajiem spēkiem, ar kuriem modificētā čeka kā pīrāgu ar speķa gabaliņiem ir piebāzusi visu postpadomju telpu.” Tuvinot šo patiesību mums, var nešaubīgi apgalvot, ka visvairāk ar destruktīviem spēkiem piebāzta ir tieši Latvija.. To apstiprina gan mūsu tautsaimniecības visdziļākais kritums, gan 6. jūnija vēlēšanās vēlētāju izvēle nosūtīt uz Eiropas Parlamentu kā Latvijas pārstāvjus T. Ždanoku, A. Rubiku un pat I. Godmani, gan galvaspilsētas Rīgas domē iedētā jaunā ola, no kuras izšķilsies dīvaini pazīstams cālēns…

Velti Baltijas draugs un atbalstītājs, ASV politologs Pauls Goubls publiski brīdināja: arī pēc 1991. gada Baltijas valstīs notiekošais ir Krievijas regulēts. Šo atziņu precizējot, atliek vienīgi piebilst – tomēr Igaunijā un Lietuvā krietni mazāk.

Pie mums ļaundabīgā audzēja iedīgļi – lai cik tad dažiem nepatīkami – jāsāk meklēt tik slavinātajā 1988. gada 1./2. jūnija radošo savienību apvienotā plēnumā un Latvijas Tautas frontes vadošo darbībā. Tautas vairākuma avottīro patriotismu piedrazoja viltvārži, tie rosījās „Klubā 21” un skaitliski lielākajā partijā „Latvijas ceļš”. Uzskaiti var turpināt. Tomēr īpaši caurlūkojama būtu „Parex bankas” maksātnespēja un I. Godmaņa izdarītā glābšana, pagrābjot no valsts budžeta miljardus. Par to atklāti jau ierunājās Valdis Dombrovskis. Šīs bankas dzimšana sākās un beidzās ar „krusttēva” Ivara Godmaņa svētību, bankā augstus amatus un apskaužamas algas saņēma daudzi „Latvijas ceļa” vadošie, par pilsonības piešķiršanu V. Karginam iestājās Jānis Peters, Raimonds Pauls, Andris Jakubāns, Pēteris Bankovskis… Plašāk tas viss izlasāms Māra Ruka grāmatā Lielzirneklis. Latvija Valerija Kargina tīklā.

Latvijas valsts ļaundabīgā audzēja vēsture jāzina Latvijas tautai. Tā jāzina vispirms tāpēc, lai neieklupinātu valsti bedrē, no kuras vairs nepiecelties. Racēji jau sarosījušies. Par premjeru Valdi Dombrovski klaigā uz ielām, TV un radio, laikrakstos un žurnālos. Sabiedrība sirgst ar tuvredzību. Algu apcirpšanu neaizmirsīs, valsts glābšanu no totāla bankrota neatcerēsies. Tā notiek ne tikai pie mums. Valstsvīru un politiķi, „ļaunuma impērijas” sagrāvēju, Krievzemes patriotu Aleksandru Jakovļevu uz ielas apsaukāja par „Padomju Savienības kapraci”, mūsu vietējais žurnālistu priekšnieks Juris Paiders, recenzējot Aleksandra Jakovļeva dokumentālo grāmatu Krēsla, atļāvās ironiski pavaicāt – kur tad šis Kremļa vīrs bijis senāk? Tāpat Valdi  Dombrovski piesitīs vismaz ar vārdiem krustā kā Taisnības pravieti Jēzu Kristu ar naglām. Iemesli atradīsies. Valsts glābšanas amokskrējienā neizvairījās no kļūdām. Mēnešiem ilgi atkārtoti un atkārtoti tika solīts neaiztikt sociālo jomu, bet tieši tai pēkšņi tiek cirpts visbrutālāk. Arī skolotājiem. Taču sākt vajadzēja ar valsts un pašvaldību ierēdniecību, budžeta tiešiem apēdējiem, un ne tikai samazinot viņiem algas, bet – kā to dara ar vecām būvēm pirms kapitālā remonta – pat sagraut, gan ministrijas, visas šīs uzpūstās aģentūras un kantorus, arī bezjēdzīgi izveidotos jaunos novadus ar jauno priekšnieku dižām un daudzviet „uz aklo” ievēlēto deputātu algām. Saglabātā ierēdniecība ar Valsts kanceleju priekšgalā un zem tās sakuplojošā birokrātija atkal apēdīs valsts budžetu. Ierēdniecība vairojas kā vārpata pēc ražena lietus. Ja nebūs ko darīt, kaut vai , atsaucoties uz Briseles birokrātu regulām, kontrolēs ražotņu sienu krāsojumu un mērīs āžiem ragus, vienīgi izvairīsies kontrolēt paši sevi un tieši tos, kas patiesi būtu vērīgi jāpieskata.

Rodas nojausma, ka joprojām tumši un savstarpēji sadarbīgi spēki nepieļauj normalizēt valsts pārvaldi. Mums ne tuvumā nav štatu vai apgabalu kvadrātkilometru, desmit miljoni iedzīvotāju, bet ministrijas, departamenti un visvisādas aģentūras atliku likām.

Demokrātijā ir ne mazums bezjēdzību. Jo īpaši daudz, ja zudis patriotisms.

Ko darīt? Kā pieveikt gandrīz 20 gadus ieilgušo valsts ļaundabīgā audzēja ļaunumu? Ko izoperēt vispirms? Ko beidzot apstarot ar patiesību? Kāda vārdu ķīmija palīdzētu?

Tauta atceras lepnumu un prieku, kāds virmoja Trešajā atmodā. Sirdīs. Uz ielām. Bet – vai tā maz bija Trešā atmoda, ja iznākumā esam spiesti dzīvot gauži slimā valstī?

 Varbūt Trešā atmoda vēl tikai tuvojas? Kā cilvēkam ir tiesības dzīvot, vēl stingrākas tiesības ir tautai dzīvot nacionālā valstī. Ja beigsim kaunēties par savu nacionālismu, sāksies Trešā atmoda.

 Laimonis Purs

2009.