Silenieks saka:

Es domāju daudzi ”mobilizētie” pagriezīs stobrus uz pareizo pusi. Personīgi es neesmu devis zvērestu šai bandītu izveidotajai 4.maija valstij.

Māris M. saka:

Brūverim

Par “ziņnešiem” rūpējas valsts līmenī, lai šo pierādījumu nebūtu. Tik pat labi var pajautāt, vai Jums ir pierādījumi, ka viņš nav bijis “ziņesis”.

Daudzi bērni nezina, ka viņu vecāki tādi bija. Daudzi vecāki nezina, ka viņu bērni tādi bija. Brāļi par brāļiem to nezina un māsa par māsām. Vislabākie draugi par to nezina.

Tik kategoriski neviens neņemsies ne par vienu galvot. Pat par savu vistuvāko nē.

No kurienes Jums tik nelokāma pārliecība? ;)

fakts saka:

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, strādājot Latvijas Bankā, pērn algā saņēma 150 824 eiro, kas ir par 13 187 eiro jeb 10% vairāk nekā 2015. gadā, liecina viņa valsts amatpersonas ienākumu deklarācija. Tajā pašā laikā 2016. gadā vidējā alga uz rokas Latvijā bija 631 eiro mēnesī (Centrālās statistikas pārvaldes dati) jeb 20 reižu mazāk nekā Latvijas Bankas prezidenta atalgojums.

p.s. vidējā alga uz rokas Latvijā bija 631 eiro mēnesī it tikai un vienīgi Centrālās statistikas pārvaldes dati, jo reāli vidējā alga veidojas apmēram tā, ja vienam ir ienākumi 10 euro, bet otram 1 euro, tad vidēji Latvijā katrs pelna 5. Tā arī sākas cilvēku mānīšana un aplaupīšana.

Londona saka:

Darba tautai samaksa Latvijā ir 20 reizes zemāka nekā Dānijā. Latvijā, salīdzinot ar demokrātiskajām Eiropas valstīm, starpība starp bagātākajiemm (zagļiem) un nabadzīgākajiem (nenovērtētajiem un apzagtajiem) ir dramatiska. Plaisa tikai palielinās. Ar visu to bagātie ņirgājas, ka nabagajiem neesot darba tikuma. Bet Anglijā gan liela latviešu darba tikumu, gan maksā godīgi algas.

pols saka:

Valsts prezidenta kancelejas darbības nodrošināšanai nākamgad plānots tērēt 5 705 927 eiro, kas būs par 6,7% vairāk nekā šogad, paredz 2018.gada budžeta likumprojekts.

Tajā pašā laikā Satiksmes ministrijai vairākās pozīcijās nākamā gada budžetā trūkst finansējuma saistību segšanai, piemēram, zaudējumu kompensēšanai sabiedriskajam transportam, Latvijas Pastam par abonētās preses piegādi lauku reģionos un autoceļiem, aģentūru LETA informēja ministrijā.

vērotājs saka:

RD Finanšu un Administrācijas lietu komitejas sēdē, pēc RD ieņēmumu pārvaldes PIP vadītāja Ziedoņa ierosinājuma, deputāti nobalsoja par 1300 nek.īpašuma nodokļa parādnieku- Rīgas iedzīvotāju un komersantu- nekustamā īpašuma konfiscēšanu-nodošanu tiesas izpildītājiem. Vēl Rīgā ir 68 000 NIN parādnieku.

Ka parādnieki radīti apzināti, pieņemot ārpus Saeimas slepenībā prettautiskus likumus, ir valsts noslēpums. Laukos izskatās kā pēc kara. Parādi aug. Latviešiem ar katru dienu pieder arvien mazāk uzņēmumu, zemes, mežu. Katru dienu, bez izņēmuma, latviešu paliek mazāk.

Bet kāds iedzīvojas. Nebūs brīnums, ka drīzumā būs pirmais tiesu izpildītājs – miļjardieris.

Mīļā, latviešu tauta, cik ilgi vēl Dievs pieļaus šo netaisnību? Lai krīt Dieva zobens pār latviešu tautas apzadzējiem, sākot jau ar Ivaru Godmani, Andri Šķēli un Aivaru Lembergu.

Elmārs saka:

Šo rakstu atradu i-neta plašumos, ne visi par to zin, ne visi to var atrast un ne visi to var izlasīt (.jpg formāts 4 lapas ).
pbs.twimg.com/media/DKoEX2hWAAAVZzY.jpg
pbs.twimg.com/media/DKoEbCGXkAEixPv.jpg
pbs.twimg.com/media/DKoEeFzWsAAOp-e.jpg
pbs.twimg.com/media/DKoEgxoWkAEJK3Q.jpg
Rakstā ir loģiskās kļūdas – ir izkropļota dažu notikumu secība!!! Tādēļ lūgums Grantiņa kungam – izsakiet, lūdzu, savu skatījumu par rakstu un dariet zināmu, kas no rakstītā neatbilst patiesībai!
.
.
.
Admins
Nu grūti, Elmāriņ, tev dzīvot. Viss tavs raksts ir viens vienīgs putrojums, gandrīz vai slavas dziesma Inkēnam un KGBistiem.
Vai tikai pats neesi šī raksta autors, kura vārds ir A. Borovkovs ?
Kāpēc tik noslēpumaini, Borovkov, ja viss ir tik vienkārši. Šie materiāli „uzpeld“ ar „pareizo“ cilvēku rokām: Andris Pauls- Pāvuls un Sandra Veinberga, kuri tevi piemin kā ekspertu…
https://twitter.com/andrispp/status/912549945516929025

”””Daži /vārdā nenosaukšu/ aizbrauca ar mūsu gādību un centās kā nu mācēja kalpot. Varbūt tieši tāpēc ir tik grūti pieņemt pienākošos Trīszvaigžņu ordeni?”””

No ordeņa atteicies ir tikai viens cilvēks, kura vārdu šodienas čekas kliķes pārvaldītajā Latvijā ir aizliegts pieminēt un, kura e-pasts ir nobloķēts ANO, ES, NATO un visās Eiropas savienības valstīs, un tas esmu ES.
Tavi cilvēciņi, Elmāriņ, šo žīd- komunistu apķēzīto viltojumu skriešus aizskrēja saņemt- ar to pašu Rožkalnu priekšgalā, pie kura Inkēns bija biežs viesis. Rožkalns patiešām centās vaiga sviedros naidot visus un visur… . Tas tad arī kārtējo reizi pierāda, ka Rožkalns strādāja kopā ar čeku.
Es tajā laikā strādāju algotu darbu un nekādās politiskās darbībās neiesaistījos, jo ticēju, ka manis aizsāktais darbs tiks godam pabeigts un Latvija būs neatkarīga valsts un es varēšu drīz atgriezties mājās, bet tādi deģenerāti kā tu, elmār(Borovkov), man viņu(Latviju) nozaga.

Ceturtā Atmoda, deģenerāt elmār, nebūs, būs asiņaina izrēķināšanās ar sātanistiem, ar tādiem kā tu.

Kamēr žīds, čekists, komunists, laupītājs un slepkava Godmanis nebūs pakārts un viņam ordenis atsavināts, es netaisos to savākt.
Pienāks tā diena, nekur viņa nepazudīs, kad jūs, čekas smerdeļi, visi tiksiet “pakabināti”.

Un, kāds žīdisks glumums un ciānas smirdoņa nāk no šī teikuma:” Rakstā ir loģiskās kļūdas – ir izkropļota dažu notikumu secība!!! Tādēļ lūgums Grantiņa kungam – izsakiet, lūdzu, savu skatījumu par rakstu un dariet zināmu, kas no rakstītā neatbilst patiesībai!”

Ja zini, ka ir loģiskas kļūdas un ir izkropļota notikumu secība, tad kāpēc uzbāzies… .

———————————————————————————————————————
REZIDENTS
Kas ir Edvīns INKĒNS ? Vai latviešu patriots, kas aktīvi iesaistījās Atmodas laika procesos, vai patiess Žurnālists, kurš centies atsegt aizmirstās vēstures lapaspuses ? Vai pēdējos gados aktīvs politiķis un Latvijas tēla veidotājs? Kas īsti ir šis tik aktīvais tautietis, kurš nereti uzdodas par arābu. Acīmredzami šim vīram ir ko slēpt. Mana pārliecība ir: ja gribi būt politikā, tad jābūt izgaismotiem tavas dzīves visiem ceļiem. Vēl vairāk. Ja vēlies apšaubīt kāda godīgumu, tad jābūt pašam tīram un godīgam. Edvīns pats parāda savu dabu. Tiešajā sarunā ar ekspremjeru Andri Šķēli, Inkēns atzina, ka viņā pamodies žurnālists, un ķērās pie netīrās podu lietas. Nu ko, arī manī pamodies bijušais čekista gars, un esmu gatavs bez ļaunuma, bet sausiem faktiem atsegt Edvīna Inkēna, to dzīves posmu, kurš daudziem ir nezināms, bet saistīts ar Atmodas laiku, un tāpēc interesants. Raksts nebūtu tapis, ja Inkēna kungs noietu no politikas malā un darbotos, teiksim, uzņēmēja lauciņā. Bet diemžēl tā tas nav.
Edvīna Inkēna aktīvās studenta gaitas sākās 1976. gadā mācoties toreizējā LVU Žurnālistikas fakultātē. Studiju biedru vidū Edvīns izcēlās, kā asprātīgs, gudrs, atklāts sarunu biedrs. Puiši uzticējās viens otram. Kursu sākumos brauca kolchozu talkās, rīkoja ballītes. E. bija viens no grupas liedētājiem. Kā jau zināms, katrā augstskolā padomju savienībā, bija kuratori no VDK. Otrai daļai, vai pretizlūkošanai, bija īpašas intereses par topošajiem studentiem. Tajā laikā universitātē kūrēja labi sagatavoti operatīvie darbinieki. Kā vienu varu minēt Ozoliņa kungu. Edvīns nokļuva redzes lokā kā perspektīvs kadrs. Tas notika 1979. gada nogalē pēc kāda lielāka pasākuma LVU. Zinu to, ka Edvīnu vervēja operatīvais darbinieks, tolaik no otrās daļas, ar uzvārdu Zaļais, kurš dzīvo tepat Latvijā, un var to apliecināt. Students Edvīns Inkēns bija zinātkārs un atraisīts. Viņš studiju gados, ne bez mūsu palīdzības, strādāja Latvijas Radio ārzemju redakcijā. Viņa interese par ārpolitiku bija dabiska. Edvīnu nevajadzēja virzīt un iespaidot. 1983.gadā Inkēns ar kolēģiem apmeklēja kādu ārvalsti, un tās laikā izpildīja vienu no saviem 2. daļas uzdotajiem pienākumiem. Tas ir, atgriežoties uzrakstīja detalizētu ziņojumu par diviem puišiem, studentiem. Uz kompramatu pamata, vēlāk abi tika savervēti kā aģenti VDK. Inkēna kungs ar sava ziņojumu var iepazīties attiecīgajās iestādēs, kuras pārņēma čekas pavirši atstātos mantojumus. Ja vien vēlas. Jāpiebilst, ka lielākā tiesa dokumentu atrodas piemaskavas pilsētā – Podoļskā. Daži dīvainā kārtā ir atceļojuši uz Latviju.
1984. gadā E.Inkēns tika pārvests uz l.daļu. Tas notika pēc īpašas, minētās personas, izanalizēšanas. Atcerēsimies, ka E. strādāja Latvijas radio ārzemju raidījumu redakcijā, tolaik plecu pie pleca ar Nikolaju Neilandu. Televīzijā viņa partneris bija Mavriks Vulfsons, kur jau 1983 gadā veiksmīgi tika skalotas smadzenes ar raidījuma GLOBUSS starpniecību. Edvīns nākamajā gadā pārgāja strādāt uz propogandas redakciju. Te labi nostrādāja Ivara Ķezbera ieteikumi, kuru pamatoti uzskata par Inkēna aizmuguri. Tomēr 1986. gadā Čatokvas konferences laikā vadīt pārraidi no Dzintaru koncertzāles pēc izskatīšanas augstākajās VDK aprindās uzticēja Edvīna kolēģim un uzskatu biedram Jānim Gavaram. Tas notika vairākkārt tādēļ, ka neskatoties uz Inkēna kunga principialitāti un ticību tam ko viņš dara, tomēr angļu valodas nepietiekamība bija tā, kas izšķīra redakciju uzņemties Jānim Gavaram.
Šajā laikā Edvīna Inkēna īstie saimnieki bija pirmās daļas darbinieki – Ločmelis un Anspaks. Atmodas laiku sākumā, 1987.gadā, VDK pastiprināti gatavojās uz atbilstošu rezidentūru, kas varētu darboties ārzemēs. Jo nereti atgadījās, kad kāds mūsu darbinieks tika atmaskots un izraidīts no ārvalsts. Tā tas gadījās ar Robertu Anspaku, kurš, kā žurnālists Cīrulis veica savus pienākumus ASV. Tieši liktenim un kopīgai vēlmei iemācīties angļu valodu, šos abus kungus saveda kopā Pārdaugavā, LVU docenta Ulda Abeltiņa dzīvoklī. Tajā laikā docenta dzīvokli kosmētisko remontu veica Abeltiņa kādreizējais kolēģis no svešvalodu fakultātes, Jānis Jurkāns. Jurkāns bija aizgājis no LVU pēc paša vēlēšanās, jo nespēja samierināties ar tur notiekošo. Kamēr Inkēns ar Anspaka kungu cītīgi mācījās angļu valodu, Jurkāns mālēja. Par stundām norēķinājās Roberts. 1987.gada vasarā attīstoties notikumiem neparedzamā virzienā, VDK izstrādāja stratēģiju tuvākam laikam, kas paredzēja aizpildīt zināmo vakuumu, kāds varēja izveidoties pēc aktīvāko helsinkiešu izraidīšanas no valsts.
Un tad sākās interesantākās lietas, kuras daudzi varbūt nojauta, bet sīkumos nezināja.
LABVAKAR laiks.
1988. gada janvāri no vecā Āgenskalna tika pārraidīta tiešraide ar nosaukumu Labvakar, Latvija.
Tā zināmā mērā satricināja sabiedrību ar savu atklātību un specifisko komentāru pēc sižetu parādīšanas no studijas. Lai radītu demokrātisku iespaidu, uz studiju varēja piezvanīt un uzdot jautājumus. Jāteic, ka tie problēmas raidījuma vadītājiem neradīja. Paša iecere nāca no Inkēna kunga puses. Kas viņu uz to pamudināja varam tikai minēt. Bet jāatgādina, ka 1987. gada straujie notikumi noteica spēles noteikumus. Uz 14. jūnija pasākumiem ieradās TV grupa Zeltkalnes kundzes vadībā. Šī grupa filmēja riteņbraucēju svētkus, sarkanos strēlniekus, kuri nosodīja ažiotāžu, kāda sacelta ap 14 jūnija nozīmi. Protams arī pašu H-86 rīkoto gājienu un ziedu nolikšanu. Pāris dienu vēlāk, ne bez Gavara un Inkēna kungu līdzdalības, materiāli TV tika samontēti un paņemti uz Stabu ielas māju. Sabiedrība caur presi tika noskaņota nelabvēlīgi uz atklātību un pārkārtošanos. Tas kaitēja iepriekš izstrādātajam plānam. Katrs notikums bija jāparāda un jādod tai novērtējums. Inkēnam uzticēja veikt reportāžu par nākamajiem kalendārajiem nemieriem – 23.augustu Rīgā. To viņš veica profesionāli. Pēc vakara pārraides VDK atbildīgie darbinieki sanāca kopā un novērtēja notikušos nemierus. Gandrīz visi atzinīgi novērtēja Edvīna Inkēna sagatavoto un vakarā pārraidīto reportāžu, kurā bija intervijas ar tur sapulcējušamies ļaudīm, kuri pārsvarā nezināja 23. augusta nozīmi. Bija arī tādi, kas sarunās ar žurnālistiem pauda konkrētu attieksmi un zināšanas par šo dienu vēsturē. Atceros aktiera Jāņa Skaņa sacīto par it kā slepeno protokolu esamību. Tas tika izgriezts ārā.
Visi šaubīgie pilsoņu izteicieni nonāca attiecīgās iestādes analītiskajā nodāļā, kur tos apstrādājot, tika uzzināts sabiedrības noskaņojums. Atsevišķi cilvēki tika aicināti uz pārrunām savos darba kolektīvos. Ja viņi neatzina savu alošanos, tad visādi tika nosodīti avīžu slejās. Šeit lielu ieguldījumu deva TV propogandas redakcija, kura cieši kontaktējās ar mūsu darbiniekiem. Un savādāk. Jau arī nevarēja.
Protams problēmas radās vēlāk, kad Inkēna kungs pats uz savu galvu virzīja procesus. Kā vienu varētu minēt 1988.gada augustā veidoto tiešraidi par Molotova – Rībentropa pakta slepeno protokolu esamību. Šeit sarunu biedrs Edvīnam bija, tolaik LPSR kultūras ministrs, Ivars Ķezbers. Atcerēsimies, ka tolaik Oficiāli padomijā tādas lietas noliedza. Kuluāros gan paši komunisti runāja, ka pat austrum Berlīnes arhīvos esot protokolu slepenie pielikumi. Uzdot tik konkrētus jautājumus Ķezberam bija liels izaicinājums. Viņš saminstinājās, aizrunājoties par baltajiem plankumiem. Patiesībā tie bija melni. Edvīnam tika punkti no skatītājiem, kur autoritāte tika iegūta lēnām un gudri. Bet pārforsēja viņš attiecībā pret čeku. Jau tajā laikā VDK sāka dalīties pārbūves piekritējos un pretiniekos. Daži vecie virsnieki uzskatīja, ka viņš padomju idejām vairs nekalpo. Šādus uzskatus veicināja Labvakar komandas biežie braucieni uz ārvalsīm, kur tika intervēti un pēcāk parādīti TV it kā reakcionārie trimdas tautieši. Te vēlreiz jāatgādina. VDK 1. Daļa nodarbojās ar izlūkošanu, un bija saņemtas direktīvas no Maskavas iesaistīt attiecīgos žurnālistus, aktierus un sabiedrībā pazīstamus cilvēkus ārzemju braucienos, kur pārsvarā viņi nevis aģitēja pret padomju lietām, bet gan sagatavoja augsni un vairoja uzticību tautiešu integrācijai iespējamos repatriācijas gadījumos. Ļoti svarīgi bija panākt PBLA un ALAs vadības ticību tiem spēkiem, kas 88- 89. gadā veidoja ATMODU. To visu samērā perfekti veica uzcītīgi ļaudis, tā teikt no tautas. Tautas Frontes ārējo sakaru komiteja, atšķirībā no citām komitejām, saņēma telpas Dzirnavu ielā XXX. Smejies, tieši otrā stāvā, kur līdz tam atradās VDK 1. Daļas konspiratīvais dzīvoklis. Liktenim sagadījās ka iekšējās vēlēšanās par komitejas priekšsēdi kolēģi apstiprināja nevis Inkēnu, bet Jurkānu. Komitajā vēl darbojas: Kalniete, Vulfsons, Freimanis. Inkēns un Jurkāns, neraugoties uz kopīgiem uzdevumiem, draugiem no 1.daļas, līdzīgo – nosvērto raksturu, bieži vien ecējās. Acīmredzami abiem tolaik piemita līdera loma Atmodas kustībā. Tomēr bieži tas traucēja kopīgi izstrādātajā lietā. Abiem ir patikušas sievietes. Jurkānam pirmais brauciens no LTF uz PBLA kongresu Kalifornijā bija liktenīgs. Te viņš satikās ar Ilzi. Draudzība ieilga. Jānim vajadzēja izšķirties, ko viņš arī vēlāk izdarīja. Toties Edvīns čomiski informēja Anspaku, par Jurkāna sānsoļiem. Atgādināšu, ka J.J. bija tolaik precējies. Paldies Dievam, ka čeka tolaik tik zemi nekrita, un kopējā lieta turpinājās.
Sevišķi svarīgi, bija PBLA pr. Gunāra Meirovica pārvilināšana mūsu pusē -Latvijā. Tāda notika 1989. rudenī, LTF 2.kongresa laikā. Edvīns izkārtoja Meirovica tikšanos ar LPSR AP priekšsēdi Anatoliju Gorbunovu. Mūsu vēlēšanās bija, lai arī vīrs kas stāvēja pie Padlatvijas atdzimšanas šūpuļa – Bruno Kalniņa – iespējām viesoties šeit un tikties ar republikas vadību. Diemžēl svītru pārvilka ne visai spožā LABVAKAR intervija ar Brunīti. Izcilais sociāldemokrāts aizrunājās pārāk tālu, bija neprecīzs vēsturisko notikumu atspoguļošanā. Tā vietā, lai ar studijas komentāru precizētu, atgādinātu patiesību, Inkēns stūrgalvīgi klusēja. Tas nepatika mūsu vadībai, bet bija jau par vēlu. Kalniņa kungs, lai arī aicināts /VULFSONS/,tomēr tā arī Latviju vairs neapmeklēja.
Maza atkāpe. Tajā laikā, kad citur Padomju savienībā notika nemieri, lija nevainīgu cilvēku asinis, un ļaudis nezināja uz kuru paļauties /kā juku laikos/, VDK, vismaz Latvijā, bija svarīgi procesus kontrolēt un virzīt mierīgā gultnē. Mēs specdienestos strādājošie apzinājāmies, kādas sekas var būt ārkārtējā stāvokļa ieviešana, kā 1989.gada aprīļa notikumos Tbilisi. Tieši tāpēc jau notika daudzu helsinkiešu un citu aktīvistu izraidīšana, ja jums tā patīk labāk, no valsts. Būtībā daudzi, no viņiem aizbrauca ar prieku un aizmirsa par nacionālo jautājumu. Daži /vārdā nenosaukšu/ aizbrauca ar mūsu gādību un centās kā nu mācēja kalpot. Varbūt tieši tāpēc ir tik grūti pieņemt pienākošos Trīszvaigžņu ordeni? Nu ko. Lai vai kā, bet toreiz vismaz pirmajai daļai bija svarīgi mest tiltu uz pretējo krastu, lai trimdas latvieši saprastu un galvenais noticētu pārbūves procesa neatgriezeniskumam. Atcerēsimies Maskavā panākto vienošanos 1986. gadā starp Gorbačovu un Bušu. Viens no poligoniem, kur pārbaudīt atklātību bija Baltijas reģions.
Un tomēr, mēs centāmies, lai procesus virzītu tādi pazīstami cilvēki, kuri vadīja Tautas Fronti. Mums var pārmest nacionāļi, ka savās aktivitātēs tie tikuši ierobežoti. Bet velti. Godīgi runājot – melno darbu jau paveica tieši LNNK un VAK. Tieši idejiskā ziņā. Tautas Fronte vienmēr ir gājusi LNNK astē. Vienīgi, runājot par līderiem, mēs panācām, ka partijas funkcionāri un arīdzan godīgie komunisti saņem tautas uzticību. Un te nu jāsaka paldies personīgi Inkēnam un Labvakaram par pilsoņu ideoloģisko apstrādi. Nav iespējams tik īsā laikā mainīt imidžu pašam, bez masu informācijas līdzekļu palīdzības. Šī ir daudzu postkomunisma valstu lielākā problēma. Ko darīt ar līderiem? Mēs labi atceramies Čaušesku likteni Rumānijā, Austrumvācijas līdera Honekera bēdīgo iznākumu. Lai ari VDK valdīja vairāki uzskati, dominējušais bija: tie cilvēki, kas ir izglītoti un tautai pieņemami, ir jāsagatavo jaunam lēcienam vai pārejai citā kvalitātē. Un galvenais, lai lielākais vairums ārvalstīs mītošie tautieši pieņemtu ari līdzšinējos līderus. TF ārlietu komiteja to veica profesionāli. Kas to apšauba, lai atbild sev uz vairākiem jautājumiem. Kā var izskaidrot to fenomenu, ka tikpat kā neviens trimdas tautietis neiebilda /izņemot Juri Kažu, Ģērmani, Sluci/ pret lielo kompartijas biedru skaitu TF rindās. Pat pirmajā TF kongresa pārtraukumā, politnama mazajā zālē pulcējās komunisti, lai izteiktu /nez kāpēc?/ neuzticību Augustam Vosam Maskavā/Bišera k-ga ideja/un LKP 1.sekretāru Jāni Vagri, kas neko tautai ļaunu nav darījis, nomainītu citēju: ar rakstnieku un komunistu Jāni Peteru. Zinu, ka daudzus materiālus veikli LNNK darboņi paslepus sūtīja uz ārzemēm, bet tas uz prāta apgaismību trimdiniekus neuzvedināja. Kāpēc viens no galvenajiem PBLA darboņiem piekrita tikties un vēlāk pat balotēties vienā sarakstā ar kādreizējo kompartijas ideologu A. Gorbunovu? Uz to gan tolaik fiziski slimais Linards Lukss /PBLA pr./. Lai cik arī tas neliktos dīvaini, bet trimdas latviešu vadība bija mūsu tīklos jau ar 1989 gadu. Ar šo uzdevumu perfekti galā tika gaspoģins / kā nereti viņu dēvēja VDK stādājošie krievi/ Inkēns. Pretēji Latvijā TF paustajai domai par ekonomisko neatkarību un soli pa solim, ko parasti deklarēja Jurkāns, jau nepilnu mēnesi pēc LTF 1 kongresa, tautas ārējā fronte Kalifornijā atklāti dziedāja par brīvu Latviju. Un tautieši tur to uzņēma kā pašu par sevi saprotamu lietu. Viņi mīļos sūtņus no tēvzemes uzņēma ar visu sirds mīļumu, ziedoja naudu, kameras. Izvadāja pa letiņu centriem visā Amerikā. Labvakarieši uzņēma simtiem stundu unikālu materiālu, daļu no kuriem mēs dabūjām savā pārziņā. Jo tādi bija spēles noteikumi.
Vienīgais, ko VDK neparedzēja un nevarēja ietekmēt ir. Pirmais: līdzekļu plūsma bija tik liela, ka tā aizgāja pašplūsmā. Sakaru uzturētāji vēl pirms 4.maija Latvijas bija izveidojuši kontus rietumu bankās, kur ar tiem rīkojās pēc saviem ieskatiem. Otrs; nevarējām pilnīgi kontrolēt rietumu specdienestu interesi un ari kontaktēšanos ar mūsu sūtņiem. Daži no mūsu vadības uzskatīja ka spēle notiek uz abām pusēm, lai ari reāli pierādījumi nesekoja.
Cieta ari pats Edvīns Inkēns. Domāju, tīri fiziskā plāksnē. Tā manās piezīmēs ir saglabājies konkrēts datums – 1988.gada 6.septembrī. Viesnīcas Rīgas restorānā, Inkēna kungs pusdienoja ar vienu jauku dāmu, kuru vārdā neminēsim. Pienāca trīs vīri baltos kreklos, šlipsēs un vējakās. Sakot, ka vēlas parunāt par 40-to gadu puiši vēlējās apsēsties, uz ko Edvīns iebilda. Kā ne, bet izcēlās roku palaišana no svešo puses. Edvīna degunu ķēra dūre. Zālē sēdošie palika nesapratnē. Palīdzēt šeit bija lieki; cik ātri trijotne ieradās, tik pat ātri nosvīda. Jāteic, ka Edvīns neizraisīja kautiņu un ari neaizstāvējās. Savam draugam Robertam pat lūdza neko neuzsākt, lai atrastu vainīgos. No šodienas viedokļa spriežot, incidents sekoja tikai kādu nedēļu pēc Edvīna un Ķezbera tiešraides TV, un to var ari saistīt kā atmaksu par neērti nostādīto Ivaru būtiska jautājuma priekšā. Bet te var būt ari citi iemesli. Līdzīgs gadījums vienā publiskā pasākumā notika 1989. gadā, kad Edvīns devās nokārtoties, notika līdzīgs uzbrukums. Te jāuzsver Edvīna pacietība un māksla pārestību neiznest uz āru. Ne visi to spēj.
Šie divi augstāk aprakstītie gadījumi varētu būt atbilde un personīga nepatika. Iemesls,- daži VDK virsnieki paziņoja par Edvīna Inkēna sakariem ar specdienestiem ārzemēs. Maskavas kolēģi to gan pa saviem kanāliem pārbaudīja, bet neko konkrētu neatrada. Tas gan nemazināja dažu čekistu naidu pret minēto personu. Jo kā jau sākumā uzsvēru, tad Edvīns samērā ātri uzdienēja no 2.daļas /pretizlūkošanas/ uz l.daļu /izlūkošanas/. Pirmā daļa bija tieši pakļauta Maskavai. Un te nu atskaitēs vajadzēja visādi līferēt. Man ļoti patīk Ulda Ģērmaņa teiciens par apmaušanu.
Par trimdas tautiešu apmaušanu ir sarakstītas neskaitāmas grāmatas. Nav Atmodas laikā lielāku apmāvēju par Edvīnu Inkēnu. Lai kā ari kuram viņš patiktu vai nē, bet viņa pārliecināšanas māksla robežojas profesionālu demagoģiju. Par to šad un tad /pēc gadiem desmit/, uzzinām parunājoties ar cilvēkiem, kuri bijuši ciešāk saistīti ar Edvīnu. Palasiet cienījamā pirmās Latvijas ārlietu ministra dēla Gunāra Meirovica atmiņas 1998,g. oktobra Lauku Avīzē. Varbūt taps skaidrāka bilde. Žēl, bet aizsaulē jau, ilgus gadus Latvijas pilnvarotais vēstnieks ASV Anatols Dīnsbergs. Inkēna kunga pareizais tonis un māksla sirmo kungu paņemt uz patriotiskām jūtām ir apbrīnas vērta. Vai kāds to vispār aprakstīs?
Mums vajadzētu atcerēties, kā īsti izveidojās labvakar fenomens, kas sasēdināja visu ģimeni pie TV ekrāniem un lika ticēt redzētajam un dzirdētajam bez ierunām. Informācija, kurai uzticamies var būt arī divejāda. Svarīgi, no kādas puses tā ir izgaismota. Tā piemēram, interfronte, kura tika parādīta Labvakar sižetos, bija groteska, lai neteiktu vairāk. Un tā jau arī bija. Vienmēr kāds kadrā pateica ko piedauzīgu, latviešu mentalitātei nepieņemamu, vai vienkārši truli skatījās objektīvā vai arīdzan rubināja degunu sēžot politizglītības namā. Pēc sižeta sekoja apsmadzeņošana mazāk uzmanīgam skatītājam. Studijā salika visu pa plauktiņiem un tautai pateica kā būs, ja nebūs.
Turpretī, veidojot sižetus par LTF līderiem tika parādīta tautas mīlestība, aizmirstot pastāstīt par pagātni, aizkulisēm, nākotnes nodomiem. Jo tautai, jau viss nav jāzin. Kas attiecās uz neformālām kustībām, tām atvēlēja necilu vietu, rādot, ka piemēram LNNK kustībā pārsvarā ir vecāka gadagājuma ļaudis, kas vienīgi proponē Latvisku Latviju, un gremdējas pirmskara nostalģijā
Kas, attiecas uz personām, kas izcietušas sodu padomju nometnēs un cietumos, un kuras varēja daudz vairāk pastāstīt un saliedēt tautu Atmodai, tad šeit Labvakar strikti ievēroja ideoloģiskā daļas ieteikumu: Tādus labāk nerādīt. Tā arī nekad Inkēna vadītie žurnālisti nav pievērsušies nedz Astram, nedz Ziemelim, vai kādam citam citādāk domājošam. ZA tautas kinostudijā tapa režisora Z.Vidiņa filma: Četri stāsti bez epiloga, par cilvēkiem, kuri cietuši dažādu laiku represijās. To 1988. gada sākumā noskatījās virkne radošu cilvēku, starp kuriem Inkēna kungs bilda; tādu nu gan nevarot rādīt sabiedrībai. Protams aizliegtais auglis ir saldāks. To skatījās pa kaktiem, pārsūtīja uz ārvalstīm, pavairoja, tādejādi ceļot ažiotāžu, kuru normāli, varēja parādīt Latvijas Televīzijā tolaik.
Protams, vienmēr būs cilvēki, kuri baidīsies. Bet propagandas redakcija toreiz varēja būt drosmīgāka un sabiedrības izsalkumam pretimnākošāka. Tajā pašā laikā, bija situācijas, kuras izplānoja paši televīzijas vadības ļaudis. Un tas mūs patiesi tracināja, jo, lai arī sapratām motivāciju attiecīgiem rājieniem no toreizējā TV ģenerāldirektora Lejas, par to, ka neskatoties uz filmēšanas aizliegumiem pie Brīvības pieminekļa 1988.gada 25.marta deportāciju sakarā, Labvakar komanda ieradās un savu darbu veica. Acīmredzami, kādam vajadzēja labvakariešus iztaisīt par mocekļiem. Pie kam vēlāk neformālajā/ smejies/ izdevumā AUSEKLIS tika nopublicētas pavēles par rājieniem vairākiem TV ļaudīm. Arī tā var veidot mocekļa tēlu, kuru patstāvīgi vajā čekas neredzamās rokas. Tas VDK cilvēkus patiesi saniknoja, bet taisnoties būtu stulbi.
Par neskaidriem jautājumiem Edvīns personīgi zvanīja savam šefam Robertam uz mājām, darbu, vai pat docenta Ābeltiņa dzīvokli, kur viņš apguva angļu valodu. Tas gan nenotika bieži, jo parasti Inkēna kungs zināja ko var rādīt, ko ne.
Interesanti, ka dažreiz domas dalījās. Tā piemēram, kad 1988.gada septembrī LNNK liela grupa entuazistu talkas veidā divas dienas /sestdien un svētdien/ atbrīvoja Jāņa Čakstes kapa ansambli no soliņiem, apauguma, liepām, VDK saprotams interesēja, kas ir šie cilvēki, ko viņi runā, ko domā, jo vēl partijas kongress nebija, kustība tikai auga. Viens no nelikumīgajiem koku zāģētājiem bija Raits Valters, kurš acīmredzot savas pārliecības pēc, ar kaseti no notikuma vietas devās uz televīziju, lai parādītu talku kapos. Labvakar gan paņēmis kaseti, bet, nav rādījis. Tādas kļūdas atkārtojās arī vēlāk. Mūsu cilvēkus interesēja ari rezonanse sabiedrībā. Bija svarīgi kontrolējot brīvdomības garu, atļaut cilvēkiem pašiem domāt un darīt. Ari Čakstes koku izciršanas gadījumā neviens necieta. Tieši otrādi. Cilvēki kļuva pārliecinātāki, ka Atmoda ir neatgriezeniska. Arī kapos norīkotajam milicim zaļajā koka būdiņā bija vieglāk pārraudzīt Čakstes ģimenes kapu ansambli.
Te jāsaprot ir viena lieta. Kopumā VDK nevēlējās līdzīgu situācijas attīstību, kā Kalnu Karabahā, Piedņestrā vai Gruzijā.
Bijušais VDK l.daļas operatīvais darbinieks ROZE. 1998.g.oktobrī.

———————————————————————————————————————
P.S.
Šeit pievienot komentārus ar atsauci uz pilnu linku man vairs nav iespējams (skatīt anglisko vervelējumu zemāk), tādēļ, lai apskatītu .jpg tekstu, katrai saiknei priekšā nepieciešams pievienot (bez atstarpēm) https://

———————————————————————————————————————
Sorry, there was an error. JavaScript and Cookies are required in order to post a comment.

Please be sure JavaScript and Cookies are enabled in your browser. Then, please hit the back button on your browser, and try posting your comment again. (You may need to reload the page)

If you feel you have received this message in error (for example if JavaScript and Cookies are in fact enabled and you have tried to post several times), there is most likely a technical problem (could be a plugin conflict or misconfiguration). Please contact the author of this blog, and let them know they need to look into it.

Māris M. saka:

Čekisti savās “atklāsmēs” paliek nemainīgi:

* Neko lieku par savējiem, tautā jau nezināmu neatklāt, runāt tikai to, kas jau ir izgaismojies vai neizbēgami kuru katru brīdi kļūs zināms – tas visa teksta ticamībai.

* Nekad nerunā par slepkavībām un citiem noziegumiem, ko viņi veica un veic joprojām, neaizmirstot domu pagriezt prom no čekistiem kā noziedzniekiem un piedot visam cilvēcības noti.

* Pašu galveno raksta domu/mērķi paslēpt garajā tekstā pavisam īsā teikumā it kā starp citu, neizplūstot garās runās, lai nav jāpierāda teiktā patiesums, bet lai aizķeras apmaunamā lasītāja prātā.

Sāpīgs jums tas Grantiņš, ļoti sāpīgs, čekisteļi. To nevarat noslēpt.

:D
.
.
.
Admins
Jā, viss šs garais murmulējums, bija veltīts tikai šim īsajam teikumam. Un,cik uzbāzīgi šis “elmārs” pieprasa manu viedokli…. .Tas pierāda arī, kuri ir pārējie čekas spradži(Andris Pauls- Pāvuls un Sandra Veinberga)… kuri visu šo propagandē soc- tīklos.
Tāpat, kā Māris Ludviks, sniedzot garu interviju, tomēr no zila gaisa pasaka, ka H-86 dokumentus sastādījis J. Rubenis. Vai var būt vēl lielāks pierādījums, kuram “dievam” šis mācītājs kalpo ?

Elmārs Alksnis, Gunāra d., Jūlija m.d. saka:

Paldies, Linard Grantiņ, par Jūsu skatījumu uz VDK papīreļiem! Jums nāksies vilties – autors tam neloģiskajam tekstam es neesmu. Iemesls kādēļ es Jums uzdevu jautājumu, par to kas rakstītajā neatbilst patiesībai, bija pavisam vienkāršs – kāpēc man būtu jāuzklausa tenkas un aprunāšana, ko pret Jums visus šos gadus veic propesori priedīši un pārējie visu rangu „patrioti”, ja es vēl varu un, ceru, ka vēl ilgi varēšu iegūt atbildes par 80-to gadu notikumiem no to līdzdalībnieka un aculiecinieka, kaut vai turpmāk tikai lasot LRTT.

Rakstā ir loģiskā kļūda, kuŗu var ieraudzīt ikviens, kuŗš nelieto alkoholu vai cita veida narkotiskās vai apreibinošās vielas – proti, tur VDK sevi slavē un piedēvē sev lietas, kuŗas nav cilvēka spēkos. Tad pasakiet, Linard Grantiņ, kādā veidā ir iespējams izraidīt no valsts, lai it kā nenotiktu notikumi, kuŗi vēl nav notikuši, bet notiek vēlāk???? Vai Jūs tāda loģika nemulsina? Cik gan tupam jābūt cilvēkam, kuŗš tādu loģisko kļūdu pats nespēj ieraudzīt??? Vai tāpēc, ka pats akls, savas dusmas jāizgāž uz redzīgo???

Jūsu atstātais komentārs par mani nav tas ļaunākais – tie, kuŗi mani ir NEPATIESI apvainojuši, lamājuši un zākājuši, dīvainā veidā ir vai nu pametuši šo pasauli, vai melnos ierāmējumos apskatāmi Latvijas Valsts policijas mājas lapā. Es to saucu par KARMU, es tai ticu, tāpat kā es ticu tam, ka katrs godīgi saņems savu godīgi nopelnīto, jo no karmas neviens neizbēgs – arī Jūs, Linard Grantiņ. Jūs kaut ko, kaut kad, esat nopietni sagrēkojis, ja tik daudzi no tiem, kuŗi ir vēlējuši Jūsu nāvi, vairākkārtīgi lauzuši Jūsu kaulus un vēl arvien vēlas to, joprojām ir dzīvi.

Par to, ka atmaksa par latviešu etnocīdu būs, un tā būs asiņaina, Jums taisnība, tāpat kā Jums taisnība, ka latvieši ielaiduši vēdera saturu biksēs.

Lai visiem jauka diena un vēss prāts!
P.S. Ievietoju pilnu vārdu, uzvārdu un tēva un vectēva vārdu un pašreiz darbojošos e-pastu, jo iepriekšējo e-kasti man iznīcināja vienpersonīgi pārkāpjot divpusēju vienošanos.
Ja saistībā ar šo izlīšanu no daļējas anonimitātes pie manis „pēkšņi” atkal ieradīsies DP ar divām filmēšanas grupām, izdauzīs manam dzīvoklim durvis vai mēģinās to darīt, kā arī raustīs aiz rokām vai pleciem, liekot runāt kameras priekšā to ko skūtgalvji vēlas, tad paturu tiesības ikvienam pavēstīt, ka tas nāk no šīs i-vietnes un ir saistīts ar LRTT administrāciju.

labrīt saka:

Vai nav vienalga, vai Inkens un & kalpo čekistiem vai cionistiem, vai naudas maisiem.