Neatļausim “izredzētajiem” iznīcināt mūsu Garamilžus

Ja esi dzimis kā latvietis, tad līdz savam pēdējam elpas vilcienam aizstāvi šo tautu, zemi, savas tautas asaras, ciešanas un asinis !

Ja to nedarīsi, bet rīkosies kā “porziņģis”, tad tiksi kā rāpulis iemests ESĪBAS atkritumu kloākā.

=========================================================================

FOTO: Šie deģenerāti mūs neaizstāvēs ! Šajā foto mēs redzam, kā tiek pagarināts MOLOTOVA & RĪBENTROPA Pakts. Viss notiek tā, ka sacīja Pēteris Radziņš. Vācijas un Krievijas noziedzīgā draudzība uz latviešu tautas asinīm un ciešanām !

Celsim godā savas tautas varoņus, kurus attiecīgi „dievizredzēti” spēki cenšas nomelnot un aizbīdīt vēstures zudības laukos. Tam ir iemesls, jo, ja pats nekas neesi, tad sevi jāizceļ nomelnojot- likvidējot tos, kas ar savu darbību un drosmi ir ko paliekošu veikuši savas tautas un civilizācijas labā.

Tā tas ir bijis ar J. Raini, kuru noindēja, A.Balodi, http://tautastribunals.eu/?p=18395 K. Ulmani un arī ar šeit pieminēto Pēteri Radziņu.

Lūk, kādu melīgu frāzi mēs lasām viņa biogrāfijas beigās: ”1930. gada 8. oktobrī, 50 gadu vecumā, miris Rīgā, savā dzīvoklī.”

Patiesība tiek noklusēta !

Pat dižā LA, kura skaitās patiesības un latviešu aizstāve, aizsūtīto patieso informāciju atteicās publicēt, jo uzvārdi, kuri šajā rakstā tika pieminēti, nebija latviešiem raksturīgi. Tātad sapratāt, “kur suns aprakts” ?

Mums kārtējo reizi zemapziņa uzjundī „uz mēles” :”Kamēr vajadzīgais skaits taisno nebūs nokauti, nekas nemainīsies !”

Neaizmirsīsim, ka „dievizredzētie” pie pirmās izdevības cenšas apvainot latviešu tautu noziegumos, kurus veikuši paši.

Valstīs, kurās viņi tiek pie iespējas veikt vandalismu, pirmām kārtām tiek iznīcināti muzeju „krājumi”, kuri atgādina par vietējo tautu vēsturi. Tie, protams, ka nesaskan ar „dievcilvēku doktrīnu” par savu izredzētību.

>Latviju šie dievnolādētie ir pārvērtuši par garīgo izgāztuvi un noziedzības citadeli.

>Kamēr šī tauta nebūs stājusies vispasaules TRIBUNĀLA priekšā un „nolikta” tur, kur tai īstā vieta, pasaulē plūdīs asins straumes.

>Agrāk vai vēlāk, bet tas notiks, par to lai šie sātanisti nešaubās. Latvija priekš viņiem taps slēgta uz mūžīgiem laikiem.

>Mūsu katra uzdevums ir neļaut šai Izraēlas komandētajai noziedznieku varzai iefiltrēties nevienā sabiedriskā organizācijā.

>Šie nelieši, savu mērķu sasniegšanai izmanto „cilvēktiesības” un „krievu pasauli”.

>Pēdējā laikā mēs redzam kā krievžīdiskā Krievija un Vācija cenšas pārņemt varu no ASV. ES radītā krīze ir mākslīga, kuru diriģē Izraēla ar Vācijas rokām.

>Pētera Radziņa sacītais par Krieviju un Vāciju šodien ir aktuālāks par aktuālu.

>ASV to zina un tāpēc arī izspiego Vāciju.

Pēdējā laikā ir kaut kāda neparasta Vācijas klusēšana. Laikam jau saprot, ka Izraēla šo ierāvusi savā asiņainajā „Armagedona” ritenī, no kura ar veselu ādu vairs ārā neizspruks.

Mūsu uzdevums ir panākt, lai Vācija, Krievija un Izraēla(žīdi) tiktu tiesāti par genocīda veikšanu pret mūsu tautu un atmaksātu par nodarīto.

Šī summa būs grandioza !

To visu saprot šis noziedzīgais „trīsstūris” un tāpēc cenšas mūs nobloķēt, apvainot un noklusēt !

Tas reiz tiks panākts, neskatoties uz to vai tāds Grantiņš & Co ar savu e- vietni tautastribunals.eu staigās pa šīs zemes virsu, vai būs „aizraidīts” uz TURIENI. Dokumenti, kuri ir izplatīti starptautiskajām iestādēm, darbojas un dzīvo pēc citiem LIKUMIEM un panāks Patiesības atjaunošanu mūsu Dzimtenē.

Nāvi cionistu- komunistu bandai !

Dievs svētī Pētera Radzinā Aizsaules ceļus un palīdzi viņam arī „no tās puses” izcīnīt Latvijas brīvību !

06.07.15.     LRTT

=========================================================================

Pētera Radziņa biogrāfija sākot ar Latvijas Brīvvalsts periodu.

No 1919. gada 27. oktobra Latvijas armijas dienestā pulkveža dienesta pakāpē. Uzreiz iecelts par Armijas virspavēlnieka štāba priekšnieku. Šajā amatā viņš vadīja visas Rīgas, Zemgales un Latgales atbrīvošanas kaujas. 1920. gada 5. februārī tika paaugstināts par ģenerāli. 13. augustā bija starp septiņiem augstākajiem virsniekiem, kuriem pirmajiem pasniedza Lāčplēša Kara ordeni. Viņš tika apbalvots pirmais ar III šķiras Lāčplēša Kara ordeni ar numuru 1. Reizē tika iecelts par Lāčplēša Kara ordeņa domes biedru. Oktobrī pēc paša vēlēšanās atvaļinājies no dienesta. Rakstījis darbus par militāro vēsturi un militārās teorijas jautājumiem. Viens no viņa pazīstamākajiem darbiem ir “Latvijas brīvības karš” (1. daļa “Cīņas pret Bermontu“, 2. daļa “Latgales atbrīvošana”). Piedalījās virsnieku sagatavošanā un apmācībā kā Kara skolas, Aviācijas skolas un Virsnieku kursu lektors. 1924. gada februārī tika iecelts par Latvijas armijas komandieri. 1927. gadā apbalvots ar II šķiras Lāčplēša Kara ordeni un ievēlēts par Lāčplēša Kara ordeņa domes sekretāru. 1928. gadā pēc paša vēlēšanās atbrīvots no armijas komandiera pienākumiem un iecelts par Kara akadēmisko kursu priekšnieku. Dienesta laikā Latvijas armijā tika apbalvots, bez jau minētajiem diviem Lāčplēša Kara ordeņiem, arī ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, I šķiras, II pakāpes Igaunijas Brīvības krustu, III šķiras Francijas Goda Leģiona ordeni, Polijas “Virtuti Militari” ordeni, I šķiras Somijas Baltās rozes ordeni un I šķiras Zviedrijas Šķēpa ordeni. Studentu korporācijas Tervetia goda filistrs.

1930. gada 8. oktobrī, 50 gadu vecumā, miris Rīgā, savā dzīvoklī. Zemes klēpī guldīts Rīgas Brāļu kapos.

==================================

Ģenerālis Pēteris Radziņš par Krievijas un Vācijas mērķiem

„Latvijas Kareivis”2. septembris 1920.gads N#160. – 162.

Krievija ar Vāciju ir dabiski sabiedrotie: Krievija lauksaimniecības zeme, Vācija rūpniecības; uz agrākās krievu-vācu robežas nebija strīdīgu apgabalu – ne Krievijai bija vajadzīga Vācijas teritorija, ne Vācijai Krievijas.

Krievija ar Vāciju ir karojusi tikai divas reizes: Septiņgadu karā un nesenajā kārā; abos gadījumos Krievija iesāka karu zem citu valstu iespaida, bet ne aiz Krievijas politikas un Krievijas labad. Lielo karu Krievijas iesāka citu valstu labā, bet no šī kara Krievija iznāca ļoti stipri apgraizīta, kamēr viņas sabiedrotie beidza karu ar milzīgiem ieguvumiem.

Vācija sakauta un Krievija sakauta un ir stipri dabīgi, ka abi cietušie saprotas. Šī pārliecības jau no 1919.g. sāk izplatīties visās krievu aprindās – no pašiem labajiem līdz galējiem kreisajiem. Tāpēc ir jāsagaida, ka nākamībā Krievija visādā ziņā ies ar Vāciju kopīgu ceļu, jāsagaida krievu-vācu savienība, jo jau tagad visa krievu tauta, kā komunisti, tā monarhisti, raugās tikai uz Vāciju un, no otras puses, vācieši – no spartakistiem līdz monarhistiem, vismīļāk izturas pret krieviem.

Kā Krievijai, tā Vācijai tagad nav ne kara, nedz tirdzniecības flotes (un to nav iespējams iegūt īsā laikā): tādēļ Krievijas-Vācijas savienība nevar dibināties uz satiksmi pār jūru. Krievijai jādabū sauszemes robeža ar Vāciju. Šo sauszemes robežu ir atgriezusi Lietuva, tādēļ Lietuva jādabū nost no ceļa starp Vāciju un Krieviju. Priekš tam, lai kā Krievija, tā Vācija varētu izvest savus valstiskos plānus, viņām vispirms šādā vai tādā ceļā – politiskā vai militārā – jādabū tiešs sakars. Tikai tad var notikt pilnīga Vācijas un Krievijas kopdarbība, kad tās būs tiešā sakarā, tikai tad kā viena tā otra no viņām varēs domāt par savu spēku pavairošanu un par to, kā izvest dzīvē tālākos plānus – Krievija kā iegūt Baltijas jūras piekrasti, Vācija kā iegūt Vislas tiltu.

============================================================

„Armijas miera laika darba rezultāti nav tik taustāmi, kā kara laikā. Miera laika darba rezultāti nav arī tūliņ redzami un ir grūti novērtējami. Lai miera laikā paceltu armijas spēkus, ir vajadzīgs strādāt nepārtraukti vairākus gadus un tad vēl tikai pēc vairākiem parādīsies šī darba augļi. Izjaukt un iznīcināt reiz iesākto sistemātisko armijas audzināšanu, disciplīnu un apmācību ir daudz vieglāki. Vienā gadā var izjaukt vairāku gadu sekmīgu darbu, bet arī tas būs jūtams tikai pēc dažiem gadiem. Tamdēļ miera laika izbūves dari ir jāved ļoti apdomīgi un neapdomātus eksperimentus nedrīkst pielaist.”

========================================================================

“Pēc ilgāka laika politikas vadītāji pierod pie tā, ka visus konfliktus var novērst miera ceļā, vajag tikai būt veiklam, asprātīgam, apķērīgam un izveicīgam politiķim, tad miera laikā armija nespēlē nekādu lomu. Tādam izveicīgam miera politikas vadītājam kara vadonis top par nepatīkamu kavēkli. Tādēļ bieži vien miera laikā arī nostāda armijas priekšgalā personu, kura ar visiem politiķiem prot labi sadzīvot, bet kura par kara vadoni nav derīga”.