Jāatjauno latviešu Latviju

LRTT 1Tuvojas 1.jūlijs un 71. gadskārta kopš no Rīgas patriekti staļiniskie slepkavas.

Nu jau par tradicionālu kļuvušo 1.jūlija gājienu šogad ir pieteikusi latviešu nacionālistu apvienība Pērkoņkrusts, kuras devīzes ir LATVIJU LATVIEŠIEM un latviešiem darbu un maizi !

Pašreizējā valdība, kura faktiski ir latviešu tautas kapraču komanda, dara visu iespējamo, lai noturētu Latvijā sabraukušos migrantus. Kā pēdējais pļēgurs iztirgo latviešu tautas īpašumus un dara visu iespējamo, lai vēl palikušie latvieši zaudētu savu latvisko identitāti. Gājiena uzsvaru jācenšas veidot uz latviešu vērtību un latviešu Latvijas atjaunošanu stingri pieprasot sākt okupantu repatriāciju, jo nekas viņus dzimtenē neapdraud, lai būtu iemesls ar savu klātbūtni padarīt neciešamu latviešu dzīvi.

Tā kā 1.jūlijs ir svētdienā, tad gājiens no Okupācijas muzeja uz Brīvības pieminekli sāksies pulksten 12.

AT senāts ar savu spriedumu ir pasludinājis 1.jūlija gājienus par likumīgiem , represijas no varas puses nedraud, tāpēc visi latvieši ir aicināti piedalīties gājienā un izteikt savas prasības pēc latviešu Latvijas.

Edgars-Dambītis1-492x800Uldis FreimanisBEZ CĪŅAS NAV UZVARAS,

tāpēc ir jāpieceļas un jāiet, lai mūsu prasības tiktu sadzirdētas. Aicinām visus patriotus 1. jūlijā pulksten 12 pulcēties pie Okupācijas muzeja gājienam, lai parādītu savu latvisko nostāju!

LATVIJU LATVIEŠIEM !

Edgars Dambītis, Uldis Freimanis

15.06.12

Papildinājums, kurš der zināt katram:

Tviterī parādījās šāda ziņa no Jāņa Iesalnieka.: „Valdis Dombrovskis ar rīkojumu uzdevis tieslietu ministram Gaidim Bērziņam sagatavot likumprojektu par ebreju īpašumu restitūciju.

V.DombrovičsLietas, par kurām tauta sprieda jau vairakkārt, atkal sāk kustināt. To dara mūsu valsts ministru prezidents, bet nezinu vai pēc šāda rīkojuma es gribu šādu savas valsts vadītāju.

FOTO: Nožēlojams tārps, kuram rijīgā galva atrodas Telavivā un pakaļa drīz būšot Briselē. Tāpēc jau tik nadzīgs šis žīd-poļu-latviešu mistrojums.

FOTO NOSAUKUMS: Tārps

Latvijā daudziem kaut kad kaut kas piederējis. Laiki mainījušies, īpašumi arī mainījušies, varas mainījušās .Tikai divi periodi ir tie, kad Latvijas iedzīvotāji paši lēma par savā valstī notiekošo- no valsts dibināšanas līdz 1940.gada jūnijam un tagad- kopš 1991.gada līdz šim laikam.

Labi vai slikti, bet abos periodos ir darīts viss, lai visiem ir vienas iespējas, viens likums. Izņemot tos vāciešus, kuri īpašumus zaudēja zemes reformas laikā un repatriācijas laikā 1939.gadā. Visi pārējie vairāk vai mazāk, bet bija un līdz šim ir vienlīdzīgi.

Latvijas valsts savos likumos visiem deva vienādas iespējas atjaunot taisnīgumu, arī īpašumu atgūšanas ziņā. Mūsu valsts nav centusies un līdz šim necenšas atbildēt par tiem zaudējumiem un nodarījumiem iedzīvotājiem, kuri izdarīti dažādu okupāciju laikos.

Loģiski spriežot, īpašumu atgūšana nevarēja ilgt bezgalīgi, jo dzīve, saimnieciskā darbība turpinās nepārtraukti, tādēļ valsts deva visiem pirmā neatkarības perioda iedzīvotājiem vienādas iespējas atgūt savus īpašumus. Tālākais jau bija atkarīgs no iedzīvotāju-īpašnieku un viņu pēcnācēju gribas, spējām, zināšanām. Visiem vienādas iespējas.

Tagad, kad visiem šķiet, ka esošo īpašumu piederība ir skaidra un zināma, ministru prezidents Valdis Dombrovskis rosina vienai kādreizējo iedzīvotāju grupai, kurai līdzšinējā kārtībā viss iespējamais īpašums ir atdots, meklēt vēl kaut ko, lai atdotu. Ne visiem kādreizējiem valsts iedzīvotājiem dod iespēju vēlreiz atgūt savus īpašumus, bet daļai. mazai daļai. Ne tiem, kuri esošajā situācijā varētu sniegt ekonomisko pienesumu, bijušos īpašumus apsaimniekojot, ne tiem, pret kuriem Latvijas valsts varētu justies vainīga-vāciešiem (ja ne neapstrīdamās latviešu tautas tiesības uz īpašumu savā zemē)., bet pret žīdu tautu.

Es kā Latvijas valsts pilsonis nejūtu nekādu vainas apziņu pret tiem, kuri lielā vairumā 1940.gada vasarā Daugavpilī no savām bodītēm skrēja pretī padomju tankiem, tos bučoja, es nejūtos vainīgs pret tiem, kuri aktīvi piedalījās izvešanās uz Sibīrīju, es nejūtos vainīgs par to, ka vēsturiski daļa Latvijas iedzīvotāju cieta par to, ka vienas(pirmās) okupācijas laikā aktīvi nīdēja ārā visu, kas atgādināja mūsu neatkarīgo Latviju.

Ņemot vērā, ka pastāv iespēja, ka arī manās dzīslās tek starp 5-6 tautu asinīm arī žīdu tautas asinis (gan pasen- ap 19.gs vidu), es jūtos tiesīgs par šo tiesisko vājprātu ,ko grib uzsākt ministru prezidents Valdis Dombrovskis, protestēt.

Kādēļ?

Kādēļ vieni mūsu Latvijas valstī būs augstvērtīgāki, labāki. Kāpēc 1/6 no manis varētu būt labāka par pārējām 5/6? Kur godīgums?

Kur taisnprātība?

Kaut, runājot par V.Dombrovski, to laikam neklājas pieminēt.

Nesapratīs.

Tad nu divi jautājumi. Pirmais, vai ir izpētīts tas, cik daudz no šīs augstvērtīgākās valsts iedzīvotāju daļas kādreizējiem un jau atdotajiem īpašumiem bija ieķīlāti valsts bankā?Cik daudz ir šīs valstij savulaik un nekad neatdotās naudas. Jautāju, jo labi zinu , ka mana vecmāmiņa savas zemnieku saimniecības maksājumus veica (pēdējos) arī pēc 1940.gada jūnija. Banka pieņēma, līdz bija izmaksāts. Vai tas ir darīts par visiem savulaik jau vēlīgi izdalītajiem  un tagad prasītajiem īpašumiem? Cik šie „īpašnieki” ir parādā Latvijas valstij, kuru viņi tik sekmīgi nīcināja 1940.gada vasarā un līdz šim nekaunas prasīt vēl no tik sliktās viņuprāt valsts.

Otrais jautājums. Kas ir iemesls, ka vēl pašreizējais ministru prezidents Valdis Dombrovskis tik neatlaidīgi rūpējas par šīs tikai vienas valsts iedzīvotāju daļas labklājību? Vai tā ir viņa vai ģimenes locekļu piederība šai izredzētajai iedzīvotāju daļai? Pat neraugoties uz tautā slaveno „pīļknābi”? Vai varbūt tās ir personiskās nožēlas par Dombrovska  ģimenes locekļu savulaik nodarīto šai valsts iedzīvotāju daļai?  Jo šā vai tā, bet ģimenes grēki, ja tādi ir, nav jāizpērk par mūsu visu naudu. Ja Dombrovski kaut ko nodarījuši židiem, tad lai V.Dombrovskis ātri pārdod ģimenes rindu māju biznesu un ziedo SAVU un SAVAS ĢIMENES naudu. Mums visiem nav jāmaksā par to,kas nodarīts laikā, kad mūsu valsts Latvija bija okupēta. Mēs pat neprasījām labi zināmo hipotēku kredītu atmaksu valstij tiem īpašniekiem, kuriem reāli par parādiem šos īpašumus varēja atņemt. Likumīgi. Jo nav maksājuši šos parādu valstij vēl līdz šim brīdim ,bet tagad jau nez kuro reizi prasa. Svešu,bet ne savu. Savu katrs, kurš gribēja, jau saņēma, ja bija tiesīgs saņemt. Un pat vairāk.
P.S. Humoram- prasītāji vienmēr it kā ir organizācijas.Pirmskara Latvijā židiem bija vairākas un savstarpēji neiecietīgas un kašķīgas organizācijas. Vai te arī pārcilvēks Dombrovskis grasās noteikt pareizos un naudas un īpašuma tiesīgos?
Otrs humors- šobrīid  židu organizāciju Latvijā vada pēcakara iebraukušais,reāli Latvijas okupantu pārstāvis Suharenko. Vai viņš , kā neatkarīgai

Latvijai pirmajā periodā nepiederīgais tagad sāks veidot okupantu-pārcilvēku grupējumu,kuriem pienāksies vairāk  un  tas,ko viņi iedomās paprasīt?  .

A.B.

You may also like...

6 Responses

  1. Eduards Lunis saka:

    PALDIES PAR ORGANIZĒŠANU UN AICINĀJUMU !
    NOTEIKTI BŪŠU UN AR KOMPĀNIJU !
    KĀ VAR NEBŪT, JA TĀDS IR MĒRĶIS-LATVISKA LATVIJA !
    BET ES VĒL PIELIKTU GRANTIŅA PAUSTO-TIESISKA LATVIJA !

  2. informācija saka:

    http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/425736-nozagta_revolucija_1987_gada_14_junijs

    Nozagtā revolūcija – 1987. gada 14. jūnijs

    Otto Ozols, Speciāli TVNET
    08:49, 15. jūnijā, 2012

    Pirms 25 gadiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa sākās Trešā Atmoda. To aizsāka saujiņa drosminieku «Helsinku – 86» biedri. 14. jūnijā, pieminot uz Sibīriju izsūtītos, viņi devās pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus. Tas patiesi bija izcilas drosmes un patriotisma paraugs – šodien pat grūti iedomāties briesmas, kas draudēja šiem cilvēkiem.

    Citur bijušajā Padomju Savienības līdzīgu grupu dalībnieki bija saņēmuši ilgus cietumsodus. Padomju nometnēs joprojām bija ieslodzīti citi, līdzīgi dumpinieki. 1987. gadā Latvijas patrioti joprojām tika vajāti. Šodien, pēc divdesmit pieciem gadiem, ar cieņu atzīstot viņu varonību, esam spiesti atzīt – šī revolūcija pavisam drīz tika nozagta.
    Vēsturiskās patiesības dēļ jāatzīst, ka “Helsinku” kustība bijušajā Padomju Savienībā pastāvēja jau ilgi pirms Latvijas “Helsinku – 86” grupas. Tās radās pēc starptautiskās 1975. gada konferences Helsinkos par drošību un sadarbību Eiropā. Tajā piedalījās trīsdesmit piecas valstis, ieskaitot ASV un Kanādu. Konference noslēdzās ar vienošanos par Eiropas pēckara sadalījuma oficiālu atzīšanu. To ļoti vēlējas Padomju Savienība ar Brežņevu priekšgalā. Viņiem vajadzēja, lai rietumvalstis publiski un oficiāli apstiprina pēckara Eiropas sadalījumu un apņemas neiebrukt komunistu kontrolētajās teritorijās.
    Brežņeva liktenīgā kļūda
    Parakstot Noslēguma aktu, Brežņevs ar saviem biedriem bija tik priecīgs, ka nepievērsa uzmanību dažām, viņuprāt, formālām detaļām. Tās vēlāk izrādījās liktenīgas Padomju Savienībai. Izcilais vēsturnieks Tonijs Džads savā grāmatā “Pēc kara. Eiropas vēstures pēc 1945. gada” raksta: “Lielākā daļa 1975. gada Helsinku principu un protokolu vien iesaiņoja pastāvošo starptautisko kārtību dāvanas iesaiņojumā.
    Taču VII princips ne tikai uzlika parakstītājvalstīm saistības “respektēt cilvēktiesības un fundamentālās tiesības, ieskaitot uzskatu, sirdsapziņas, reliģijas un ticības brīvību, visiem neatkarīgi no rases, dzimumam, valodas vai reliģijas”. Tas arī prasīja visām trīsdesmit piecām valstīm “veicināt un sekmēt pilsonisko, politisko, ekonomisko, sabiedrisko, kultūras un citu tiesību un brīvību efektīvu īstenošanu” un “atzīt un respektēt indivīda brīvību sludināt un praktizēt – vienatnē vai kopā ar citiem cilvēkiem – reliģiju vai ticību, rīkojoties saskaņā ar savas sirdsapziņas balsi.””.
    Brežņevs ar saviem līdzgaitniekiem šīs apņemšanās uzskatīja par tukšiem vārdiem uz papīra. Liels bija viņa pārsteigums, ka gada laikā viņa impērijā uzradās aizvien vairāk dažādas grupas, kuras pieprasīja arī šo saistību izpildi. Džads raksta: “Pirmā Helsinku grupa” tika nodibināta Maskavā 1976. gada 12. maijā. Tās sākotnējo dalībnieku skaitā bija Jurijs Orlovs, Jeļena Bonnere un Anatolijs Šaranskis. “Helsinku pulkstenis” starptautiska jumta organizācija, kuru dibināšanas īpašais mērķis bija publiski runāt par tiesību pārkāpumiem Helsinku parakstītājvalstīs, radās divus gadus vēlāk.”
    Sākotnēji režīms mēģināja šīs grupas apspiest – 1977. gadā tika arestēti ukraiņu “Helsinku tiesību” grupas līderi, saņemot no trīs līdz piecpadsmit gadu ilgus cietumsodus. Tomēr Padomju savienība, rīkojoties pretēji pašu parakstītajiem dokumentiem, sastapās ar milzīgu, pieaugošu iekšēju un ārēju spiedienu. Džads savā grāmatā secina: “Nokļuvuši paši sava cinisma lamatās, Leonīds Brežņevs un viņa kolēģi bija neatgriezeniski radījuši caurumu savā aizsardzībā. Pretēji visām gaidām tas izrādījās nāvējošs.”

    Trešās Atmodas patiesie varoņi

    Latvijā līdzīga grupa radās līdz ar Gorbačova atkušņa pirmajām pazīmēm – 1986. gadā. Jāatzīst, ka grupas dibinātāji – liepājnieki Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss bija patiesi drosmīgi cilvēki. Tajā laikā padomju slepenpolicija un kompartija joprojām ļoti asi vērsās pret brīvdomātājiem. Tāpat nebija nekādas garantijas, ka Gorbačova “atkusnis” nebeigsies tikpat strauji kā sācies. Liepājnieki riskēja piedzīvot ļoti smagas represijas, līdzīgi, kā viņu ukraiņu domu biedri.
    Tomēr neraugoties uz briesmām, 1987. gada 14. jūnijā viņa devās gājienā pie Brīvības pieminekļa, lai sāktu Latvijas Trešo Atmodu. Visu nākošo gadu viņiem ir jāuztur pamatīgs režīma spiediens – tiešā un netiešā veidā, piedzīvojot aizturēšanas, publiskas rīdīšanas, apmelojumus un citas komunistu riebeklības. Tieši pēc gada, 1988. gada 14. jūnijā “Helsinku – 86” biedrs Konstantīns Pupurs, pirmais pēckara vēsturē cauri visai Rīgai, no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem, nes sarkanbaltsarkano karogu.
    Tieši šajā laikā Atmodai pievienojās arī Latvijas inteliģence. 1988. gada 1. un 2. jūnijā Jāņa Petera vadībā notiek Radošo Savienības plēnums, kura nobeiguma dokumentā tiek iekļautas daudzas prasības, kuras jau iepriekš savā memorandā bija noformulējuši “Helsinku – 86” biedri. Ar Jāņa Petera milzīgo autoritāti šīs iepriekš nelegālās, šauram lokam zināmās prasības pēkšņi nonāk avīžu pirmajās lapās un līdz ar to visas tautas apziņā. Profesors Mavriks Vulfsons pirmo reizi skaļi paziņo, ka 1940. gadā Latvija tika okupēta. Drīz vien Latvijas kompartijas vadītājs Boriss Pugo saprot, ka padomju režīma dienas Latvijā ir skaitītas. Viņam ir taisnība – pēc trīs gadiem Padomju Savienība sabrūk un Latvija ir brīva.
    Trešās Atmodas treknie izmantotāji
    Tomēr notiek kaut kas cits. Trešās Atmodas karogu no “Helsinkiem – 86” pārņem Radošo savienību cilvēki, drīz tiek izveidota Latvijas Tautas Fronte. Šajos procesos milzīga loma ir dzejniekam Jānim Peteram. Desmit gadus pēc šiem notikumiem viņš atklāti pasaka, kas toreiz notika. Žurnāla “Rīgas Laiks” 1998. gada novembra numurā uz žurnālistes Ievas Lešinskas jautājumu: “Vai tas, kas notika Latvijā, bija revolūcija un vai tās vispār notika Latvijā?” – Peters atbild:
    “Jā, es pateikšu. Tā bija nomenklatūras revolūcija, kuru atbalstīja plašas tautas masas. Nomenklatūras revolūcija, kura aizsākās Maskavā. Ne tikai Krievijā, bet pat Latvijā nomenklatūras revolūcija ir uzvarējusi. Pučisti ir Valsts Domē, Krievijas privātstruktūru priekšgalā. Tā bija revolūcija, kurai visžēlīgi atļāva piepulcēties arī citādi domājošajiem. To bija iecerējis arī Gorbačovs. Arī Latvijā politisko un ekonomisko struktūru priekšgalā ir bijušie nomenklatūras cilvēki. Revolūcija beidzās ar nomenklatūras triumfu un varbūt, paldies Dievam – tautas revolūcija būtu beigusies ar asinīm.”
    Peteram izrādījusies taisnība – Latvijā viens no ievērojamākajiem un varenākajiem cilvēkiem bija un ir bijušas Latvijas kompartijas nomenklatūras darbonis Aivars Lembergs. Ietekmīgo Zaļo un Zemnieku savienību ilgus gadus vada bijušas kompartijas funkcionārs Augusts Brigmanis. Līdzīgi ietekmi gadiem ilgi bauda Rīgas mēra vietnieks Andris Ameriks, aktīvs bijušas komjaunatnes darbonis. To pašu var teikt par vienu no “Saskaņas Centra” līderiem – Jāni Urbanoviču. Pat Latvijas valsts prezidents šobrīd ir bijušais kompartijas biedrs, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieks – Andris Bērziņš. Līdzīga aina paveras aplūkojot Latvijas miljonāru sarakstu – blakus kompartijas un komjaunatnes darboņiem redzam arī vairākus bijušos čekistus.
    Neviens no viņiem par bagātību trūkumu sūdzēties nevar. Kā ir ar valsti un tās pilsoņiem – tas ir cits jautājums.
    Šodien, atceroties ’87. gada drosmīgos, mums pašiem jābūt tikpat drosmīgiem. Jārod spēks un gudrība uzbūvēt tādu Latviju, kur labklājība, iespēja un cerība ir ikvienam, ne tikai trekniem nomenklatūras resnvēderiem.
    Ar visbargāko uzstājību jāvēršas pret tiem politikāņiem, kuri kalpo nomenklatūras miljonāriem, nevis sabiedrības interesēm. Neatkarīgi no tā, kādu partiju viņi pārstāv – jaunās vai vecās nomenklatūras. Ja kāds deputāts Saeimā nav kalpojis kā tautas priekšstāvis, bet gan miljonāru izsūtāmais, tad viņam jāparāda vienīgais pareizais virziens – politiskā mēslaine. Ja viņš neprotas, tad uz turieni jānosūta viņa partija.
    Mums jāspēj atjaunot tās Latvijas garu, kuru komunisti 1941. gada 14. jūnijā lopu vagonos aizdzina uz Sibīriju.

  3. informācija saka:

    Pat Latvijas valsts prezidents šobrīd ir bijušais kompartijas biedrs, Latvijas PSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieks – Andris Bērziņš. Līdzīga aina paveras aplūkojot Latvijas miljonāru sarakstu – blakus kompartijas un komjaunatnes darboņiem redzam arī vairākus bijušos čekistus.
    ———————————————–

    http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/50032/ulmanis-un-berzins-kopigi-ardija-sadzives-pakalpojumu-sistemu

    Elmārs Barkāns: Ulmanis un Bērziņš kopīgi ārdīja sadzīves pakalpojumu sistēmu

    Ulmanis un Bērziņš kopīgi ārdīja sadzīves pakalpojumu sistēmu

    09.jūnijs 2011
    18:30

    Eksprezidenta Gunta Ulmaņa un jaunievēlētā prezidenta Andra Bērziņa dzīves un darba gaitas ir cieši savijušās jau kopš padomju laikiem, strādājot LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā.

    Eksprezidents Guntis Ulmanis un jaunievēlētais prezidents Andris Bērziņš kādreiz bija padomju funkcionāri LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā, kuri roku rokā šo ministriju likvidēja, lai tās pārraudzībā esošos uzņēmumus varētu nodot „saimnieciskajam aprēķinam”.
    Ulmanis un Bērziņš – vienā laivā
    Iespējams, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem – pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās – viņiem abiem bija blakus kabineti Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Sadzīves pakalpojumu ministrijā. Strādājot par ministrijas funkcionāriem, Ulmanis ar Bērziņu mainījās vietām – tad Ulmanis bija Bērziņa priekšnieks, tad atkal Bērziņš vadīja Ulmaņa darbību. Tā vismaz var spriest pēc publiski pieejamām abu kungu biogrāfijām, dokumentiem un atmiņu stāstījumiem, kuri gan par šo laiku ir diezgan skopi.

    Ņemot vērā šos faktus visnotaļ dīvains šķiet fakts, kāpēc Ulmanis nule kā notikušajās Valsts prezidenta vēlēšanās tik kaismīgi aizstāvēja Zatleru, nevis savu kādreizējo gan padoto, gan priekšnieku – Bērziņu. Varbūt viņi savulaik kaut ko nav sadalījuši? Bet, iespējams, Ulmanim kremta tas, ka Bērziņš vienā mirklī pārvērtās no padotā par priekšnieku. Taču tās ir tikai versijas…

    Padomju funkcionāru karjera beidzas ar „saimniecisko aprēķinu”
    Zīmīgi, ka abi kungi karjeru Sadzīves pakalpojumu ministrijā noslēdza ar šīs ministrijas likvidēšanu. 1989. gadā ministriju likvidēja, domājams, tāpēc, ka padomju funkcionāri apjēdza, ka toreiz valdošā centralizētā padomju ekonomiskā sistēma iet uz grunti un bija nepieciešamas saimnieciskas reformas. Tomēr viņi no savām rokām negribēja izlaist sociālistisko īpašumu un nolēma likvidēt to sistēmu, kuru varēja „prihvatizēt”.

    Tieši sadzīves pakalpojumu uzņēmumi bija vispateicīgākā augsne „prihvatizācijas shēmām”. 1988. gada 27. decembrī LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu „Par Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmas uzņēmumu (apvienību) un organizāciju pāreju uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos”, kas faktiski nozīmēja ministrijas likvidēšanu, jo tai jau vairs nebija ko vadīt.

    Sadzīves pakalpojumu kombinātu shēma
    Tolaik dibinājās pirmie „perestroikas” kooperatīvi. Pārsvarā tos veidoja uz sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un sadzīves pakalpojumu bāzes.

    Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā zem sadzīves pakalpojumu „jumta” – Sadzīves pakalpojumu ministrijas un tā dēvētajiem sadzīves pakalpojumu kombinātiem – „pabāza” tos uzņēmumus, kurus tā īsti neizdevās nacionalizēt, bet atstāt privātīpašumā nedrīkstēja. – kurpnieku un šuvēju darbnīcas, pirtis, veļas mazgātavas, galdniecības, sadzīves tehnikas remontdarbnīcas un tamlīdzīgi.

    Savukārt visvieglāk ir denacionalizēt to, ko totalitārajai sistēmai vairāku gadu desmitus nav izdevies „veiksmīgi” nacionalizēt. Tā nu padomju funkcionāri ķērās pie sadzīves pakalpojumu uzņēmumu daļējas privatizācijas, to atļaujot tikai šauram personu lokam – to priekšniekiem vai darbiniekiem. Vai no šī „prihvatizācijas pīrāga” kaut kas tika arī Ulmanim un Bērziņam, nav zināms, bet viņi katrā ziņā bija atbildīgi par nozari, uz kuras vēlāk radās simtiem padomjlaika kooperatīvu, bet pēc tam – atjaunotās Latvijas – laikā jau privātuzņēmumu.

    Vispirms Ulmanis priekšnieks Bērziņam, pēc tam – otrādi
    Gan Ulmanis, gan Bērziņš savu karjeru sadzīves pakalpojumu sistēmā uzsāka praktiski vienlaicīgi. Ulmanis 1971. gadā sāka strādāt Rīgas rajonā, kļūdams par Rīgas rajona Sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru, bet vēlāk pārejot strādāt uz Sadzīves pakalpojumu ministriju.

    Bērziņš savu karjeru sāka kā televizoru remontmeistara ražošanas apvienībā „Elektrons”, vēlāk kļūdams par „Elektrona” priekšnieku. 1988. gadā viņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku.

    No sākuma viņu ceļi nekrustojās, bet pagājušā gada astoņdesmito gadu vidū viņi strādāja amatos, kuri bija savstarpēji saistīti.

    Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Pēteris Lauva atceras, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Ulmanis ministrijā vadīja pārvaldi, kas koordinēja vairāk nekā divpadsmit tautsaimniecības nozares (frizētavas, sadzīves elektronikas iekārtu darbnīcas, fotodarbnīcas, austuves, dzijas vērptuves, mēbeļu darbnīcas, veļas mazgātavas, ķīmiskās tīrītavas, komunālās pirtis, zāģētavas, lauksaimnieciska rakstura pakalpojumus privāto dārziņu īpašniekiem, remonta un celtniecības darbu brigādes utt.).”

    Viņš atceras, ka tolaik ar Ulmani „sadarbojās tehnologi, atsevišķu ražotņu vadītāji.” Šāds atsevišķas ražotnes vadītājs bija arī Bērziņš, kurš vadīja sadzīves tehnikas remonta uzņēmumu „Elektrons”.

    Taču 1988. gadā Bērziņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku un līdz ar to par pakāpi augstākā amatā nekā Ulmanis. Katrā ziņā ministra nodaļas vadītāja postenis ir zemāks nekā ministra vietnieka amats.

    Tomēr abi kūrēja procesu, kura mērķis bija sekmīga Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidēšanas un tās pārraudzībā esošo uzņēmumu nodošana „saimnieciskajām aprēķinam” un tai sekojošajai privatizācijai.

    Vēl daudzi padomjlaiku piedzīvojošie atceras laiku, kad televizoru remontētāju, frizieru, pirtnieku un kurpnieku priekšnieki bija vieni no cienījamākajiem cilvēkiem, pie kuriem vajadzēja „piesmērēties”, ja gribēja kaut cik ciešami dzīvot.
    Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidācijas sekas
    Kādreizējais Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Lauva par ministrijas likvidāciju raksta:

    „Republikas valdība bez jebkādas politiskas un tautsaimnieciskas vajadzības 1989. gadā noārdīja Sadzīves pakalpojumu ministriju un visu tās sistēmu. Pamatlīdzekļi kopā ar apgrozāmajiem līdzekļiem un cilvēkiem otro reizi pusgadsimta ietvaros atkal tika nacionalizēti un nodoti valdījumā rajonu un pilsētu pašpārvaldēm, lai tos pa trešam lāgam denacionalizētu un privatizētu.

    Zaudētāji šajā bezjēdzīgajā spēlē bija tie paši tūkstoši Latvijas skroderu, galdnieku, kurpnieku, frizieru, elektriskās aparatūras un sadzīves tehnikas remontētāju, montieru, vilnas kārsēju, adītāju, veļas mazgātāju, pirts pirtnieku, šoferu, traktoristu, malkas zāģētāju un skaldītāju, ķīmisko tīrītavu operatoru, audēju, ar kuru darba rezultātiem un viņiem pašiem vardarbīgi izrīkojās jaunā un ne sevišķi tālredzīgā Latvijas Republikas valdība, piesedzoties ar Latvijas Republikas atjaunošanas procesu, tāpat kā pirms piecdesmit gadiem ar šo cilvēku tēviem un mātēm izrīkojās padomju lielinieku melīgā un noziedzīgā okupācijas vara, kas gan uzradās Latvijas Republikas okupācijas rezultātā.”

  4. informācija saka:

    Trešās Atmodas patiesie varoņi

    Latvijā līdzīga grupa radās līdz ar Gorbačova atkušņa pirmajām pazīmēm – 1986. gadā. Jāatzīst, ka grupas dibinātāji – liepājnieki Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss bija patiesi drosmīgi cilvēki. Tajā laikā padomju slepenpolicija un kompartija joprojām ļoti asi vērsās pret brīvdomātājiem. Tāpat nebija nekādas garantijas, ka Gorbačova “atkusnis” nebeigsies tikpat strauji kā sācies. Liepājnieki riskēja piedzīvot ļoti smagas represijas, līdzīgi, kā viņu ukraiņu domu biedri.
    Tomēr neraugoties uz briesmām, 1987. gada 14. jūnijā viņa devās gājienā pie Brīvības pieminekļa, lai sāktu Latvijas Trešo Atmodu. Visu nākošo gadu viņiem ir jāuztur pamatīgs režīma spiediens – tiešā un netiešā veidā, piedzīvojot aizturēšanas, publiskas rīdīšanas, apmelojumus un citas komunistu riebeklības.
    —————–

    http://tautastribunals.eu/?p=4169

    Par H-86 un Linardu Grantiņu, citiem godīgiem helsinkiešiem ņirgāties var tikai lielākie valsts un Latvijas nodevēji. To varonība un drosme ir ierakstīta zelta butriem Latvijas vēsturē. Tāpat kā ir zināms, ka 1987. gadā Linardu Grantiņu spīdzināja Padomju Savienības režīma bende, tagadējais Latvijas Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs.

  5. Miervaldis saka:

    Ja žīdi tā uzvestos Lietuvā, tad starptautiskajai žīdu kopienai varētu draudēt nepatikšanas, bet Latvijā redzi, Dombrovskis laiza visiem blandoņām kurpes, viņš jau vairāk, iepriekšējās valdības mazāk!
    Nu un ko es vēl gribētu teikt?!Latviju tagad iztirgo, dala kā sviestmaizes, pa labi, un kreisi!Vai kāds zin, kurš ir nelietis, kuru jāizmet Latviešu pūlim saspārdīšanai, tapēc, ka izpārdod Latvijas zemi ārzemniekiem?!Tam kroplim nospļauties par Latviešu tautu, tamdēļ arī nedod Latviešiem viņu dzimtas mājas, tā vietā atdod tās tiem, kuri vairāk maksā!Protams ka šis nelietis tiks tiesāts ar ASM, un visi ārzemju speciālisti, un Latviešu tauta to skatīsies un uzgavilēs!
    Vēl kas – tik nežēlīgs režījums, iet pret pašiem Latviešiem….Vai tas ir īsto Latviešu veidojums?!Protams ka nē!Tas ir nenovākto krievu pļēguru simtoma izpausme!
    Nu un ko es vēl gribētu teikt?!Godmaņa valdība bija algota zagļu banda, no kuras Dombrovska valdība neatpaliek!

  6. dēkla saka:

    Jāaicina 1.jūlija gājienā piedalīties mūsu tautas vienīgais saulvedis, dižā Ulmaņa mantinieks Raivis Dzintars. Viņš noteikti piedalīsies, tāpat kā pārējie VL biedri.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.