A.Bērziņš. Mēs ar okupantiem esam neuzvarami

informācija saka:

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/50032/ulmanis-un-berzins-kopigi-ardija-sadzives-pakalpojumu-sistemu

Ulmanis un Bērziņš kopīgi ārdīja sadzīves pakalpojumu sistēmu

09.jūnijs 2011

Eksprezidenta Gunta Ulmaņa un jaunievēlētā prezidenta Andra Bērziņa dzīves un darba gaitas ir cieši savijušās jau kopš padomju laikiem, strādājot LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā.

Eksprezidents Guntis Ulmanis un jaunievēlētais prezidents Andris Bērziņš kādreiz bija padomju funkcionāri LPSR Sadzīves pakalpojumu ministrijā, kuri roku rokā šo ministriju likvidēja, lai tās pārraudzībā esošos uzņēmumus varētu nodot „saimnieciskajam aprēķinam”.
Ulmanis un Bērziņš – vienā laivā
Iespējams, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem – pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās – viņiem abiem bija blakus kabineti Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Sadzīves pakalpojumu ministrijā. Strādājot par ministrijas funkcionāriem, Ulmanis ar Bērziņu mainījās vietām – tad Ulmanis bija Bērziņa priekšnieks, tad atkal Bērziņš vadīja Ulmaņa darbību. Tā vismaz var spriest pēc publiski pieejamām abu kungu biogrāfijām, dokumentiem un atmiņu stāstījumiem, kuri gan par šo laiku ir diezgan skopi.

Ņemot vērā šos faktus visnotaļ dīvains šķiet fakts, kāpēc Ulmanis nule kā notikušajās Valsts prezidenta vēlēšanās tik kaismīgi aizstāvēja Zatleru, nevis savu kādreizējo gan padoto, gan priekšnieku – Bērziņu. Varbūt viņi savulaik kaut ko nav sadalījuši? Bet, iespējams, Ulmanim kremta tas, ka Bērziņš vienā mirklī pārvērtās no padotā par priekšnieku. Taču tās ir tikai versijas…

Padomju funkcionāru karjera beidzas ar „saimniecisko aprēķinu”
Zīmīgi, ka abi kungi karjeru Sadzīves pakalpojumu ministrijā noslēdza ar šīs ministrijas likvidēšanu. 1989. gadā ministriju likvidēja, domājams, tāpēc, ka padomju funkcionāri apjēdza, ka toreiz valdošā centralizētā padomju ekonomiskā sistēma iet uz grunti un bija nepieciešamas saimnieciskas reformas. Tomēr viņi no savām rokām negribēja izlaist sociālistisko īpašumu un nolēma likvidēt to sistēmu, kuru varēja „prihvatizēt”.

Tieši sadzīves pakalpojumu uzņēmumi bija vispateicīgākā augsne „prihvatizācijas shēmām”. 1988. gada 27. decembrī LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu „Par Latvijas PSR Sadzīves pakalpojumu ministrijas sistēmas uzņēmumu (apvienību) un organizāciju pāreju uz pilnīgu saimniecisko aprēķinu un pašfinansēšanos”, kas faktiski nozīmēja ministrijas likvidēšanu, jo tai jau vairs nebija ko vadīt.

Sadzīves pakalpojumu kombinātu shēma
Tolaik dibinājās pirmie „perestroikas” kooperatīvi. Pārsvarā tos veidoja uz sabiedriskās ēdināšanas, veikalu un sadzīves pakalpojumu bāzes.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā zem sadzīves pakalpojumu „jumta” – Sadzīves pakalpojumu ministrijas un tā dēvētajiem sadzīves pakalpojumu kombinātiem – „pabāza” tos uzņēmumus, kurus tā īsti neizdevās nacionalizēt, bet atstāt privātīpašumā nedrīkstēja. – kurpnieku un šuvēju darbnīcas, pirtis, veļas mazgātavas, galdniecības, sadzīves tehnikas remontdarbnīcas un tamlīdzīgi.

Savukārt visvieglāk ir denacionalizēt to, ko totalitārajai sistēmai vairāku gadu desmitus nav izdevies „veiksmīgi” nacionalizēt. Tā nu padomju funkcionāri ķērās pie sadzīves pakalpojumu uzņēmumu daļējas privatizācijas, to atļaujot tikai šauram personu lokam – to priekšniekiem vai darbiniekiem. Vai no šī „prihvatizācijas pīrāga” kaut kas tika arī Ulmanim un Bērziņam, nav zināms, bet viņi katrā ziņā bija atbildīgi par nozari, uz kuras vēlāk radās simtiem padomjlaika kooperatīvu, bet pēc tam – atjaunotās Latvijas – laikā jau privātuzņēmumu.

Vispirms Ulmanis priekšnieks Bērziņam, pēc tam – otrādi
Gan Ulmanis, gan Bērziņš savu karjeru sadzīves pakalpojumu sistēmā uzsāka praktiski vienlaicīgi. Ulmanis 1971. gadā sāka strādāt Rīgas rajonā, kļūdams par Rīgas rajona Sadzīves pakalpojumu kombināta direktoru, bet vēlāk pārejot strādāt uz Sadzīves pakalpojumu ministriju.

Bērziņš savu karjeru sāka kā televizoru remontmeistara ražošanas apvienībā „Elektrons”, vēlāk kļūdams par „Elektrona” priekšnieku. 1988. gadā viņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku.

No sākuma viņu ceļi nekrustojās, bet pagājušā gada astoņdesmito gadu vidū viņi strādāja amatos, kuri bija savstarpēji saistīti.

Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Pēteris Lauva atceras, ka pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū Ulmanis ministrijā vadīja pārvaldi, kas koordinēja vairāk nekā divpadsmit tautsaimniecības nozares (frizētavas, sadzīves elektronikas iekārtu darbnīcas, fotodarbnīcas, austuves, dzijas vērptuves, mēbeļu darbnīcas, veļas mazgātavas, ķīmiskās tīrītavas, komunālās pirtis, zāģētavas, lauksaimnieciska rakstura pakalpojumus privāto dārziņu īpašniekiem, remonta un celtniecības darbu brigādes utt.).”

Viņš atceras, ka tolaik ar Ulmani „sadarbojās tehnologi, atsevišķu ražotņu vadītāji.” Šāds atsevišķas ražotnes vadītājs bija arī Bērziņš, kurš vadīja sadzīves tehnikas remonta uzņēmumu „Elektrons”.

Taču 1988. gadā Bērziņš kļuva par sadzīves pakalpojumu ministra vietnieku un līdz ar to par pakāpi augstākā amatā nekā Ulmanis. Katrā ziņā ministra nodaļas vadītāja postenis ir zemāks nekā ministra vietnieka amats.

Tomēr abi kūrēja procesu, kura mērķis bija sekmīga Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidēšanas un tās pārraudzībā esošo uzņēmumu nodošana „saimnieciskajām aprēķinam” un tai sekojošajai privatizācijai.

Vēl daudzi padomjlaiku piedzīvojošie atceras laiku, kad televizoru remontētāju, frizieru, pirtnieku un kurpnieku priekšnieki bija vieni no cienījamākajiem cilvēkiem, pie kuriem vajadzēja „piesmērēties”, ja gribēja kaut cik ciešami dzīvot.
Sadzīves pakalpojumu ministrijas likvidācijas sekas
Kādreizējais Tukuma Sadzīves pakalpojumu kombināta direktors Lauva par ministrijas likvidāciju raksta:

„Republikas valdība bez jebkādas politiskas un tautsaimnieciskas vajadzības 1989. gadā noārdīja Sadzīves pakalpojumu ministriju un visu tās sistēmu. Pamatlīdzekļi kopā ar apgrozāmajiem līdzekļiem un cilvēkiem otro reizi pusgadsimta ietvaros atkal tika nacionalizēti un nodoti valdījumā rajonu un pilsētu pašpārvaldēm, lai tos pa trešam lāgam denacionalizētu un privatizētu.

Zaudētāji šajā bezjēdzīgajā spēlē bija tie paši tūkstoši Latvijas skroderu, galdnieku, kurpnieku, frizieru, elektriskās aparatūras un sadzīves tehnikas remontētāju, montieru, vilnas kārsēju, adītāju, veļas mazgātāju, pirts pirtnieku, šoferu, traktoristu, malkas zāģētāju un skaldītāju, ķīmisko tīrītavu operatoru, audēju, ar kuru darba rezultātiem un viņiem pašiem vardarbīgi izrīkojās jaunā un ne sevišķi tālredzīgā Latvijas Republikas valdība, piesedzoties ar Latvijas Republikas atjaunošanas procesu, tāpat kā pirms piecdesmit gadiem ar šo cilvēku tēviem un mātēm izrīkojās padomju lielinieku melīgā un noziedzīgā okupācijas vara, kas gan uzradās Latvijas Republikas okupācijas rezultātā.”

Elmārs Barkāns/ Foto: Evija Trifanova, Edijs Pālens/ LETA

raksts saka:

http://www.dddlnf.com/content/view/542/30/

DDD: Manuprāt, vienīgā saprātīgā nostāja ir tāda, ka okupantiem dot pilsonību, nevis izraidīt no valsts, ir noziegums. Jūsuprāt, šī pilsonības izdāļāšana ir valdošo muļķība vai apzināta nodevība?
A.R.: Šai problēmai man mazliet iznāca pieskarties, kad pirmo reizi pacēlās jautājums, kam dot Latvijas pilsonību. Toreiz Imants Daudišs man palūdza, lai izsaku savu viedokli, un es viņam atbildēju, ka personīgi vispirms uzrakstītu īsu situācijas aprakstu, kā viss izveidojies − ka bijusi padomju okupācija 1940/41. un 1944/45. gadā, kuras rezultātā šeit tika iepludināti ļoti daudz okupētājvalsts civiliedzīvotāji. Bet es toreiz ļoti labi redzēju, uz kuru pusi iet Rietumi, kāda ir viņu un visu šo organizāciju, kas klaigā par cilvēktiesībām, nostāja. Un Krievijai būtu bijis jābūt pilnīgi dumjai, lai to neizmantotu. Bet Krievijas diplomātija nekad nav bijusi dumja − tā vienmēr ir izcēlusies ar ļoti tālredzīgu un pacietīgu, stratēģisku domāšanu. Tādējādi man bija pilnīgi skaidrs, ka būs spiediens no abām pusēm – no Rietumiem un no Austrumiem. Tādēļ arī ieteicu uzrakstīt frāzi, ka, neraugoties uz to, ka ir noticis šis okupācijas fakts, patiesība ir tāda, ka šeit atrodas šie cilvēki, taču, ņemot vērā visas starptautiskās tiesības, cilvēktiesību hartas un visu pārējo, mēs dodam Latvijas pilsonību visiem, izņemot… un tad mēs varam uzskaitīt visus tos, kuriem mēs nedodam – militārajām personām un viņu ģimenes locekļiem, represīviem orgāniem, t.i., milicijas, drošības komitejas, armijas pretizlūkošanas, cietumu apsardzes un tamlīdzīgu formējumu darbiniekiem, Komunistiskās partijas biedriem un funkcionāriem, administratīvajiem darbiniekiem, kas šeit iesūtīti, alkoholiķiem, narkomāniem, krimināltiesātajiem, cilvēkiem, kuriem nav pastāvīga darba utt. Pārējiem mēs dodam ar noteikumu, ka viņiem pusgada laikā ir jāapgūst latviešu valoda, jānoliek eksāmeni u.tml. Tie, kuri gribētu, kuri būtu lojāli, kuri būtu inteliģenti, to arī izdarītu. Un šobrīd mums būtu tikai desmit līdz piecpadsmit procenti krievvalodīgo, kuri noskaņoti lojāli Latvijas Republikai un pirmie stāv ar šmeiseri uz Zilupes robežas.
DDD: Šķiet, pārāk liels optimisms no jūsu puses. Taču ko jūs ieteicāt darīt ar tiem – pārējiem?
A.R.: Toreiz viņi visi sēdēja uz čemodāniem. Pietika pateikt: “Mēs jums nedodam pilsonību – jums šī zeme jāatstāj!” − un šie cilvēki labprātīgi būtu izbraukuši, turklāt Jeļcina Krievija viņus ņēma pretī. Vienīgais arguments, ko toreiz izvirzīja Gorbunovs, bija tāds: “Es to nevaru darīt, jo Pilsoņu komiteja un nacionālisti bļaus pa visiem stūriem, ka es, bijušais partijas CK sekretārs, te gribu atstāt okupantus!”

Vainīga “mazo feodāļu” loģika

Andris Ruģēns: Padomāsim – kas toreiz radīja Interfronti, stādīja Pilsoņu komitejas, Tautas frontes sarakstus? Atceros, kad es kā “BBC” žurnālists gāju uz CK intervēt Ojāru Potreki, viņa kabinetam gaiteņa pretējā pusē uz durvīm ieraudzīju šiltīti “Longīns Avdjukēvičs” − bijušais LPSR VDK vadītājs. Prasu Ojāram, ko šeit dara Longīns Avdjukēvičs, kurš sen ir pensijā?! Viņš man atbild: “Mēs viņu atsaucām atpakaļ no pensijas, un viņš tagad te sēž un stāda Interfrontes un Tautas frontes sarakstus…”
Mani uzaicināja uz Tautas frontes pirmo saietu. Savulaik biju strādājis padomju milicijā par psihologu − biju daļā, kura līdzīgi mūsu KNAB-am nodarbojās ar partijas sekretāru, izpildkomiteju darbinieku un nomenklatūras ekonomiskajiem noziegumiem. Mēs atradāmies VDK uzraudzībā tā iemesla dēļ, ka komiteja bija ierīkojusi tādu pašu daļu, un tolaik Maskavā bija cīņa starp drošībniekiem un Iekšlietu ministriju, kā tas ļoti bieži notiek specdienestu starpā. Es ļoti labi zināju tos cilvēkus, kuri bija aģentūrā – gan tur, gan tur, gan tur, jo mums bija kopējas operācijas ar Valsts Drošības komiteju, ar prokuratūru. Tāpēc tad, kad aizgāju uz Tautas frontes saietu un redzēju, ka gandrīz trešā daļa, kas tur sēž, man ir zināmi no šīm struktūrām, es teicu tēvam, ka tur neiešu. Tēvs apvainojās līdz asarām, viņš jautāja, par ko viņš lējis savas un svešas asinis mežos, ja es neeju Tautas frontē?! Atbildēju: “Paldies, tēvs, tikpat labi es varu aiziet uz stūra māju un pierakstīties tur.”
Atceros, ka viens no mūsu vadošajiem tautfrontiešiem (vēlāk politiķis), kad es viņam aizrādīju, ka tā ir vistīrākā zagšana, ko viņš tagad dara, man atteica: “Līdz šim zaga krievi, kāpēc tagad latvieši nevar zagt?!” Lūk, no turienes tās kājas sāka augt! Vainīga bija šī “mazo feodāļu” loģika – līdz šim zaga lielais feodālis, atmetot man tikai drupačas no galda, tagad tikšu pie tā pīrāga pats un rausīšu abām rokām un kājām, būšu silē iekšā! No turienes viss sākās.

raksts saka:

xy saka:
2011. gada 4. novembris 6.37Būtu ļoti labi ja Grantiņa k-gs uzrakstītu kas ir ruģēns.

———————————

Tā ir laikraksta “DDD” galvenās redaktores Līgas Muzikantes saruna ar brīvmūrnieku, bijušo Latvijas Lielložas lielmeistara vietnieku Andri Ruģēnu.

Te var izlasīt, ka “Advokāts Andris Grūtups, ekspremjers Andris Šķēle, bijušais Iekšlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Staris. Ventspils mērs Aivars Lembergs pirms vairākiem gadiem šo brālību nosauca par Grūtupa grupu, kas kontrolējot vairākas partijas.”

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/7889/vai-slepena-vara-kontrole-valsti

Vārdu sakot, Latvijas valsts izzadzēji, piesedzoties ar cēliem un skaistiem vārdiem, novērš uzmanību no saviem pastrādātajiem noziegumiem pret latviešu tautu.

Te tiek atspoguļots daudzpusīgie procesi Latvijā.
Jāpatur prātā, ka visdzidrākie un skaidrākie ūdeņi ir vienam no Helsinki 86 dibinātājiem Linardam Grantiņam. Viņš ir latviešu tautas sirdsapziņa. Pārējie ir nodevuši latviešus un savā naidā pret Grantiņu mēģina saduļķot šos skaidros ūdeņus. Nekas viņiem nesanāks. Drīzāk viņi “noslīks”, bet Linarda Grantiņa ūdeņi paliks skaidri un dzidri. Eižena Finka pareģojums piepildīsies un latviešu tauta būs brīva.

latvietis saka:

Kopš 1940. gada latviešiem nav laimējies ar valsts vadītājiem. Tagadējais Latvijas valsts prezidents Andris Bērziņš ir izvirtulis un viens no “komunistiem, kas padarīja latviešus plikus un nabagus”. Arī viņam nāksies “atdot visu atņemto latviešiem atpakaļ”. Andris Bērziņš ir sāpīgs atgādinājums, la latvieši bija apzagti 1940. gadā un arī 1990. gadā, kad tādi komunisti kā Bērziņš otreiz “nopriHvatizēja” to, kas bija ar latviešu rokām sakrāts arī garajos okupācijas gados. Te par to uzrakstīts vairāk:

http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/50032/ulmanis-un-berzins-kopigi-ardija-sadzives-pakalpojumu-sistemu

Ulmanis un Bērziņš kopīgi ārdīja sadzīves pakalpojumu sistēmu

Miervaldis saka:

Bēziņa vārdi – klasisks zemiska kangara debīlisms!