Mūžībā iesaukts atkal kāds 4. maija kliķes pretinieks- Arturs Priedītis
Tas CEĻŠ katram beidzas tieši tajā vietā, kur sākas MŪŽĪBA. Kāds vēlāk, kāds ātrāk, bet visi mēs vērsim durvis aiz kurām ir šī nezināmā un noslēpumainā Mūžība. Kā Tur būs, kas to lai zina ?! A. Priedīša kungs ir bijis gan mans draugs, gan mans pus-draugs, gan pilnīgi nedraugs, bet ne ienaidnieks. Viņš ir bijis arī mans LAIKABIEDRS, kurš “pa savam” neieredzēja šo zagļu bandu, kura šodien izlaupa Latviju. Tā vai savādāk, bet viņš bija kaut kāda daļa arī no manas dzīves un tāpēc es nejauši atrodot šo paziņojumu Viņa Feisbuka profilā, publicēju arī šeit. Novēlu Viņam veiksmīgi nokļūt mūsu senču Valstībā !
12.02.22 Linards Grantiņš
Nezināju, ka šis ir nosprādzis, labi, ka man paziņoji! Savulaik gribēja mani novākt, nesanāca viņam! :)
A. Priedīša skarbā šī laikmeta kritika, arī portālā Pietiek, tas bija kā neliels gandarījums šajā laikā pazemotiem un apvainotiem. Kaut gan, viņa trūkums bija tas, ka bieži vainoja visu tautu, es jau komentāros rakstīju, nevar vainot tos, kas godprātīgi strādā, mūs pabaro. Varas, reizēm arī kultūras degradācija, tā ir pelnījusi kritiku. Profesoram bija raksturīgs nicinājums pret muļķību, viņš nebija vis tāds “muļķības slavinātājs” kā Erasms Roterdamietis.
Kādu laiku netika manīts tīklos… Vai kāds nezin, par ko viņam bija strīds ar Lapsu, ka vairs pie viņa nepublicējās?
.
.
.
Admins
Strīds ar Lapsu sanāca tai laikā, kad man sanāca strīds ar Arturu.
Zinu tikai to, ka Lapsa nez kādā veidā bija apvainojis viņa sievu, kurai, kā viņš pats man reiz sacīja, bija ļoti paklausīgs un padevīgs.
A. Priedītis nepacieta ne mazāko viņam domāto kritiku un tas bija viņa vājais punkts.
Es biju ar mieru publicēt viņa rakstus ar savu komentāru, bet viņš to noraidīja.Es uzskatīju to par demokrātijas attīstības procesu, ka, kad notiek diskusija, tad cilvēkam pamazām ieslēdzas KRITISKĀS DOMĀŠANAS proces… Es nekad nebaidos un neapvainojos, ja mani kāds cenšas APGĀZT. Es vienmēr cenšos pretinieku diskutējot sasist- uzdot viņam jautājumus par viņa paša aprakstīto tēmu. Un tas nevienam, kurš nevar sevis teikto argumentēt, nepatīk…un tādi ir 99%.
Miers pīšļiem! Bet letiņiem par mūžību kaut kāda nojauta ir: “Šī Saulīte man zināma, Viņa Saule nezināma: Vai tur dzied sīki putni, Vai kūkoja dzeguzīte?“
Vitāli svarīgi ir veikt deokupāciju, dekolonizāciju un derussifikāciju visai postpadomju telpai. Jurija Šveca saruna ar Armēniju 41:00min.
https://www.youtube.com/watch?v=phS-vmf7UEQ&t=114s
Nu ja! Kad tauta visādi spriedelē no gadu desmita uz gadu desmitu vienas un tās pašas jezgas par politiku, tad nekādi neredz, ka nekā nespēj mainīt, bet tās vietas, kas ir pašiem jaaiznem ar savu atbildību tauta visādi izvairās un novel vien savas bēdas uz pidariem politikā. Priedits vismaz atklāti iesplava tautai rakstiski sejā un nevaru nepiekrist, ka lielās vainas ir pašiem arī jāuzņemas atbildēt. Ja paši esat nožēlojami, tad svešo tautu nelieši jūs nežēlo. Tie simti tūkstoši, kas rietumos vai visi ir baltās dūjas? Paši neprātīgi dzīvoja un vienam gar otru bij nospļauties. Nav tā zhidu sekta nekā laba jums devuse un nedos. Mūžība ir un nav zināms, ka varbūt paradīze ir pilns komunistu!?
Varētu piekrist, tikai ar spļaušanu sejā līdzēts nebūs. Tautai ir vajadzīgs skaidrs mērķis, kas ir tautas pašpārvalde. Protams, arī jāredz ceļš, kā to sasniegt.
Tauta ir zombēta tādā veidā, ka norej jebkuru tās pārstāvi, kurš pašpārvaldes idejas izvirza. Zombējums paredz uzticību sistēmas dotajiem politiķiem, kuri pārvaldes jautājumos ir “kompetenti”.
Savukārt sistēmas ideologiem, pie kuriem piederēja arī Arturs Priedītis, tautas pašpārvaldes idejas apspriest ir aizliegts, kur nu vēl tās izvirzīt.
A.Priedītis reiz izpauda traku ideju – ka latviešus varētu glābt nacionālsociālisms. Uzreiz visiem padomā Ādolfs, Vācija pāri visam, holokausts… Patiesībā tā bija nacionālsociālisma kā idejas degradācija, sagraušana, tāpat kā sociālisma degradācija kur citur. Ja Vācija toreiz būtu attīstījusi savu valsti, netīkojot pakļaut citas, parādītu citiem pozitīvu piemēru, tad NS ideja nebūtu degradēta.
Par tautas pašpārvaldi – Latvijas tauta ir krietni sašķelta, gan nacionālā ziņā, gan pēc materiālā nodrošinājuma. Un pilsētā mēs pat nepazīstam savus kaimiņus… Kaut kāda kustība notiek, kad Rīgas domē mainījās vara, pie mums arī parādījās ieinteresētie, kas sāka pārņemt namu apsaimniekošanu. Uzradās tādi namu vecākie, nezinu, kas viņus izvirzīja, vārdu sakot, namu iedzīvotājiem atlika viņus atzīt, un namu apsaimniekošana pārgāja no Rīgas namu pārvaldnieka uz kādu firmu. Bet kas to visu būšanu organizē, nav zināms, varbūt krievi negribēja pārvaldi nodot latviešu rokās, kas tagad Domē saimnieko.
Nē, nu protams, ja kāds iedzīvotājs nav mierā, teorētiski var sasaukt mājas sapulci, pats mēģināt uzņemties iniciatīvu, bet tas nav tik vienkārši, lai namu apsaimniekotu, ir jāgatavo dokumenti, jāslēdz līgumi utt.
Es negribu apgāzt RB idejas, tikai mūsu reālā dzīvē var sanākt kā parasti, kad kāds bīda savas intereses…
Šajā laikā daudzi miruši ka pēc saraksta. Arī Valda Freimentāla domu biedrs Ilmārs Drullis. Tagad pienācis laiks nospraust Aivaram Gardam, Jurim Lapinskis, Valdim Šteinam, Egilam Baldzēnam, Aivaram Gedroicam, Lienei Apinei, Līgai Muzikantei, Aivaram Borovkovam, Aldim Plaudim, Andrim Guļānam, Guntim Indriksonam