R. Bruners. Maisu zinātņu kandidāta piezīmes, nobeigums

R. Bruners. Maisu zinātņu kandidāta piezīmes, nobeigums

Nobeidzot tēmu par LTF un vēlēšanām 1990. gadā, gribētu īsumā pievērsties dažām Latvijas čekas aktivitātēm starptautiskā mērogā. Tā ir stāsta galvenā varoņa Mavrika Vulfsona tiešās darbības joma, kas aizsākās PSRS laikos, un turpinājās Latvijas Republikā ar ārpolitikas noteikšanu un galveno amatpersonu izvēli.

Pārejot starptautiskajā jomā, aprakstīšu ceļojumu uz Zviedriju, ko LTF vadība sarīkoja pieciem vēlēšanu centra darbiniekiem, mani ieskaitot. Tas varēja būt 1990. gada maijā vai jūnijā. Pareizāk sakot, tajā laikā vairs nebiju LTF darbinieks, arī universitātē mani lāgā negribēja ņemt pretim. Ja arī paņemtu, tas būtu kāds palīgdarbs bez perspektīvas.

Tomēr vissmagāk bija apzināties to, kāda būs Latvijas valsts, kuras neatkarību nupat pasludināja jaunā LPSR Augstākā padome. Bija tāda sajūta, ka ir atņemta pēdējā iespēja, kas līdz šim dzīvoja cerībās. Iepriekš, 1989. gada augustā ar rūgtumu vēroju, kā cilvēki stājas Baltijas ceļā. Es tur nestājos, jo būtu tukšais posms tajā ķēdē.

Lai nu kā, bet Zviedrijas brauciens bija impulss tālākai darbībai. Tā sakot, kas ir izaudzis, to ņemsim par labu, un strādāsim ar to, kas mums ir. Ja nemaldos, atgriezies Latvijā, uzrakstīju vēstuli premjeram Ivaram Godmanim, un tiku pieņemts darbā ministru kabinetā. Ko es tur darīju, ir aprakstīts šīs sērijas pirmajā rakstā. Līdz ar to loks ir noslēdzies, bet tā ir tikai daļa no maniem piedzīvojumiem.

Dodamies uz Zviedriju 1990. gada vasarā

Ceļojumam gatavojāmies kopā ar Māri Steinu, Gunti Beņķi, Pēru Sterniņu un Arvīdu Dravnieku. Tajā laikā jau bijām diezgan nesaderīga kompānija. Par pirmajiem trim rakstīju iepriekšējā rakstā. Viņi gatavojās darbam Augstākajā padomē / Saeimā, un distancējās no Arvīda un manis. Trīs ebreji, viens jurists un es kā piektais ritenis, tāda bija kompānija, ko LTF vadība sapulcināja Vecpilsētas ielā pirms došanās ceļā.

“Tikai nelietojiet alkoholu !”, lika pie sirds Ivars Godmanis. “Pasēdiet kafejnīcā un izbaudiet brīvības smaržu !”, dūdoja Sandra Kalniete. Mūsdienu cilvēkam nesaprast, ko toreiz nozīmēja doties uz ārzemēm. Lielākā daļa pat nesapņoja par tādu izdevību. Lai gan neatkarība bija deklarēta, realitātē bijām Padomju Savienībā, un izbraukšana notika pēc noteiktās kārtības. PSRS ārzemju pases mums izgatavoja dažās stundās, bet obligāto čekas instruktāžu veica Aivars Saliņš turpat Vecpilsētas ielā, sēžot uz ķeblīša.

Saliņš centās runāt skarbi, tā sakot, nedomājiet tur izlaisties kā teļi. Tomēr bija jūtams, ka neviens to par pilnu neņem, un viņš pārgāja pie lietas. Mēs katrs varam paņemt līdzi vienu pudeli šņabja. Vienu! Helsinku ostā būs cilvēki, kam to pārdot par 60 markām.

Robežu šķērsojām Tallinas ostā, un ieradāmies Helsinkos ar prāmi. Tur pārsēdāmies lielajā Silja Line prāmī, kas nākamajā dienā devās uz Stokholmu. Helsinku ostā bijām veiksmīgi pārdevuši līdzpaņemto šņabi, bet nākamajā rītā pirms izbraukšanas uzradās žurnālists no Helsingin Sanomat. Toreiz vēlēšanu rezultāti Baltijā bija karsta tēma, un intervijas ar mums publicēja lielāko laikrakstu pirmajās slejās. Tā tas bija arī vēlāk Stokholmā, kad mūs intervēja Dagens Nyheter.

Neatceros, vai tas notika Helsinkos vai jau iepriekš Tallinā, bet Māris negaidīti un bez ierunām lika Arvīdam atgriezties Latvijā. Tas bija smags trieciens Arvīdam, un varbūt viņš pats varētu komentēt situāciju. Tā nu es paliku vienīgais nepiederošais kompānijā. Ceļu uz Stokholmu turpinājām četratā, ja atmiņa mani neviļ.

Zviedrijā bijām ieradušies pēc sociāldemokrātiskās partijas ielūguma, un mūs kā labus paziņas sagaidīja Atis Lejiņš. No pārējiem satiktajiem latviešiem prātā ir Čakstes pēcnācēju ģimene un Imants Gross. Viņu attieksme bija rezervēta, it kā tiekoties ar mums pienākuma pēc, lai gan viņu statuss mistiskajā sabiedrisko rangu tabulā ir nesalīdzināmi augstāks.

Toreiz tālajā 1990. gadā mēs bijām ap 30 gadu vecumā, ar labām zināšanām un pieredzi Latvijas norisēs. Teorētiski vērtējot, Latvijas mērogā mums bija unikāls potenciāls darboties topošās valsts labā. Tomēr realitāte bija pavisam savādāka. Vai oficiālie atmodas līderi bija autoritāte kādam no mums? Nē. Vai kādam no šiem līderiem bija pa spēkam mērķtiecīgi vadīt Latvijas valsti? Protams, ka nē. Vecā PSRS sistēma darbojās aizkulisēs un pārkārtojās jaunajiem apstākļiem. Jaunā sistēma ienāca ar dažādos līmeņos angažētu personu starpniecību. Kas mēs bijām no sistēmas viedokļa? Bariņš pacanu, kuri nedaudz apdulluši klīda pa krāšņo Stokholmas centru.

Galvenā kontaktpersona mūsu vizītes laikā Zviedrijā bija kāds ebrejs ar īsteni zviedrisku vārdu, kas pilnībā izgaisis no manas atmiņas. Viņš pat nebija partijas biedrs, cik sapratu, bet stādījās priekšā kā neatkarīgs konsultants. Tomēr sociāldemokrātu Stokholmas birojā viņš izturējās kā savās mājās un deva rīkojumus biroja darbiniekiem. Ar mums viņš runāja par vēlēšanām un sabiedrības vadību kopumā. No šī viedokļa viņš varētu būt pieskaitāms aizkulišu darboņiem, līdzīgi kā mani pārējie ceļojuma biedri.

Olofs Palme un Nikolajs Neilands

Reiz viņš uzsāka sarunu par Olofu Palmi, un jautāja, vai mēs zinot, kāpēc Palmi nogalināja? Neviens no mums neizrādīja interesi, bet mūsu namatēvs likās aizrāvies ar šo tēmu. “Tāpēc, ka viņš palaida muti ar vienu no jūsējiem”, sekoja zīmīgs mājiens manā virzienā. Par Palmes slepkavību ir runāts daudz, un par īsto slepkavu nav skaidrības līdz šim. Tas ir viens no gadījumiem, kad policija un izmeklētāji burtiski skatās virsu pierādījumiem un izpildītājiem, bet neko neredz. Vēlāk, 2003. gadā līdzīgā veidā nogalināja vēl vienu neordināru zviedru sociāldemokrāti Annu Lindu (Anna Lindh). Abas slepkavības notika publikas acu priekšā, uz ielas vai veikalā, un slepkava vienā mierā atstāja notikuma vietu.

Palmes gadījumā kā atslēgas personu min latvju čekistu Nikolaju Neilandu, viņa tenisa spēles un sarunu partneri. Neilands bija tāds dīvains tips, viņa paša vārdiem izsakoties “Nikolajs Nailands no āālietu ministrijas”. LPSR laikos “āālietu ministrija” bija čekas nodaļa, caur kuru gāja oficiālie ārējie sakari, galvenokārt ar tā laika trimdas latviešiem. Neilands bija Mavrika Vulfsona sarunu partneris “TV Globusā”. Tur viņi visās toņkārtās gānīja cionismu, sagādājot daudz jautru brīžu skatītājiem. Vulfsona “Globusā” augstumu uzņēma arī jaunais, daudzsološais komentētājs Edvīns Inkēns.

Ja no mūsu viedokļa Nikolajs Neilands bija staigājoša anekdote, tad no profesionālo sasniegumu viedokļa viņš bija korifejs. Toreiz 1990. gadā Zviedrija tikko sāka atkopties no Neilanda sastrādātajiem varoņdarbiem. Droši vien viņš bija nopelnījis kādu augstu ordeni? Piemēram, sarkano zvaigzni ar ragiem uz augšu, kā pienākas?

Nav brīnums, ka mūsdienu Latvijas ārlietu ministrija tapa pēc neilandiskā “āālietu” parauga un līdzības, attiecīgi palielinot mērogā. Tur savāca komjaunatnes funkcionārus, čekistu atvases, zilos un līdzīgu publiku. Bija pat kuriozs, ka jaunais ārlietu ministrs Jānis Jurkāns nevarēja atradināties no ķēmošanās pakaļ Neilanda “angļu akcentam”. Tas esot poļu akcents, vai ziniet.

Ārlietu ministrs Jānis Jurkāns

Jāni Jurkānu būtu vērts pieminēt atsevišķi. Lai gan viņš bija tuvs LTF vadībai, tomēr ieturēja distanci un lūkojās uz to no augšas ar vāji slēptu pārākuma apziņu. Neatceros, ka Jurkāns būtu centies pēc lētas popularitātes mēdījos, par katru cenu tiecoties uzkāpt uz mucas (LTV), lai aģitētu par brīvu Latviju un tamlīdzīgi. Lieta tā, ka LTF vadību veidoja “sabiedrības krējumam” pietuvinātā inteliģence, radošo profesiju pārstāvji un citi, kam bija autoritāte latviešu mīlīšu masās. Kad mīlīši būs savu sāpi izbļāvuši un jaunā iekārta nodibināta, par tiem varēs aizmirst uz nākamajiem 30 – 50 gadiem. Tāpat varēs aizmirst par radošajiem inteliģentiem, kuri nav kompetenti un nespēj darboties sistēmā.

Turpretim Jānim Jurkānam aiz muguras ir dienests super slepenā sakaru jomā, viņš esot piedalījies “miera uzturēšanas” misijā Čehoslovākijā. Ko viņš tur uzturēja, zina viņš pats, bet viņam varētu būt arī kara darbības dalībnieka statuss. Ja viņš ir dienējis kā tulks, tad viņš ir uzticams abām pusēm, kas sarunājas. Ideāls kandidāts ārlietu ministra amatam no sistēmas viedokļa.

Šīs rakstu sērijas sākumā rakstīju par LPSR valdības sakaru sistēmu un vadības punktu īpašajam periodam, ko pārņēmu ar LR Ministru Padomes 1990. gada 18. oktobra lēmumu Nr. 170. Latvijas sabiedrībai par attiecīgajām čekas struktūrām nekas nav zināms, arī es varu pastāstīt tikai to, ko esmu redzējis savām acīm. Turpretim Jānis Jurkāns ir dienējis tieši šajā sistēmā.

Bildvorschau

Sarunas Zviedrijā

Katram latvietim būtu jāzina, ka Zviedrijas sociāldemokrātu valdība panāca 1946. gadā Zviedrijā internēto un Otrā pasaules kara laikā Vācijas militārajās vienībās dienējušo latviešu karavīru izdošanu PSRS. Par šo epizodi mūsu ebreju namatēvs man personiski atvainojās. Kad mēģināju iebilst, viņš kategoriski pacēla toni, tā sakot, turi muti un klausies, kā es tev atvainojos. Viņš vērsās tieši pie manis, lai gan pārējie trīs ceļabiedri piedalījās sarunā. Kopš tā laika atvainošanās esot kļuvusi par tādu kā labo toni, zviedru elites pārstāvjiem sarunājoties ar latviešiem.

Bija kāda saruna partijas birojā, ko namatēvs noturēja bez manas klātbūtnes. Man būšot cita programma. Viņš norīkoja biroja darbinieci pakavēt man laiku. Man nekas nebija pretī, lai jau izrunā savas ebreju štelles. Saruna ilga nepilnu stundu, un droši vien nekas īpašs apspriests netika. Guntis vēlāk atstāstīja sarunu, esot runājuši par ebreju uzvārdiem.

Ar uzvārdu “Steins” tā kā būtu skaidrs. Arī Pēra uzvārda etimoloģija kā latviskojums no “Šterna” uz “Sterniņu” jautājumus neizraisa. Bet kas tas Beņķis tāds? Ahā, tas droši vien ir semītiskais “Ben”, ko liek pirms ģimenes vai tēva vārda. “Tā gluži nav”, uzjautrinājās Guntis “tad es būtu Ben Kis !”.

Spēles ar vārdiem un uzvārdiem

Valdošo sistēmu uzskata par rafinēti izsmalcinātu, bet eliti par gudru un visvarenu. Nekas nav tālāk no patiesības. Viņi vienkārši domā savādāk, un domāšanas veids ir primitīvs ierobežota skaita algoritmu kopums. Tāpēc cilvēciska brīvdomība no viņu viedokļa ir sistēmiska kļūda, kas jālikvidē jebkuriem līdzekļiem. Pretejā gadījumā viņiem uz ekrāna var parādīties paziņojums “sistēmas sabrukums fatālas kļūdas rezultātā”.

Mūs vada refleksu līmenī. Piemēram, ja vēlēšanās kandidātam ir krievisks uzvārds, viņu sūtīs startēt uz Latgali vai citu “krievisku” vietu. No visas kandidāta programmas vēlētājs spēj uztvert tikai uzvārdu, strādā nosacījuma reflekss. Vārds un uzvārds ir svarīgs faktors arī izvēloties amatpersonas. Nožēlojami, bet tas strādā, un panākumus veicina raksturīgais humoriņš, kas pavada amatpersonu iecelšanu amatos, atbilstoši uzvārdam.

Bija tāds LKP CK sekretārs Jānis Oherins, kurš kādu laiku figurēja kandidātu sarakstā 1989. gada PSRS tautas deputātu vēlēšanās. Pēc skata labdabīgs onkolis, viņš ne ar ko neizcēlās, tomēr kāds viņu sarakstā bija ielicis uzvārda dēļ. Kas viņa uzvārdā tik īpašs? Lieta tā, ka deputātiem no Latvijas ir pagrūti uzņemt labu neformālu kontaktu ar, piemēram, Krievijas deputātiem. Iespējams, krievu deputāts, izlasījis sarakstā Oherina uzvārdu, nāks apskatīt šo brīnumu no Latgales ārēm. “Ты чё, в натуре Охерин? Гы, гы!”

Arī mums LTF vēlēšanu centrā bija līdzīgs gadījums. Reiz ieradās Pēteris Laķis un kādu minūti nekustīgi skatījās ar miglainu skatienu. “Te esot Pērs un Rids, es nāku skatīties, kas tie tādi”.

Bija aizsardzības ministrs Slakteris, lai viestu paniku ienaidnieku rindās, bet spēkavīrs Bergmanis izsvaidīs uzbrucējus kā bruņurupučus. Ko lai dara Karina Pētersone, kad vairs neatrod sev pielietojumu? Lai karina ordeņus kapitula kancleres amatā. Pirms bruņoto spēku komandiera Maklakova virzīšanas augstos amatos bija diskusija. Nez, vai šie uzskatīs viņu par savējo ar tādu uzvārdu? Vai var rakstīt viņa uzvārdu uz krūšu uzšuves kā “McLakov”, vai tas būs par traku?

Kad par vēstnieku Krievijā tika iecelts diplomāts uzvārdā Skuja, ikvienam krievam bija skaidra atbilde uz jautājumu “откуда посол?”. Посол Скуя. Savukārt Andra Piebalga atrašanās Eiropas enerģētikas komisāra amatā lika Gazproma bosiem vingrināties latviešu valodas fonētikā. Viņi bija perfekti apguvuši divskaņa “ie” izrunu, un zināja, ka patskaņus nekādā gadījumā nedrīkst izrunāt atsevišķi.

Darbs vēstniecībā

Iepriekš rakstīju par Latvijas ārlietu tapšanu, tāpēc būtu jāpiemin vēl viena būtiska ārējo attiecību joma. Čeka kontrolē(ja) vietējo personālu, kas strādā ārvalstu vēstniecībās Rīgā. Tā tas bija vismaz līdz 90-to gadu vidum, kad gandrīz gadu noturējos kādā rietumvalsts vēstniecībā kā palīgs komercjautājumos.

Pieteicos konkursa kārtībā, bet tiku pieņemts darbā nekavējoties, kā pilnībā atbilstošs kandidāts. Domāju, ka te nostrādāja par mani izplatītais apmelojums, ka esmu čekists. Par to liecināja manas pirmās sarunas ar vēstniecības darbiniekiem, rezervētā attieksme kā pret tādu, kurš “gatavs pārdot savu māti”. Taču darba gaitā attiecības uzlabojās, es ātri apguvu vienkāršos amata pienākumus, un par jauno darbu biju gandrīz vai sajūsmā. Arī pielaide nokārtojās gludi, tā saucamais “security clearing” bija tikai papīru sarakstīšana.

Tā tas turpinājās kādu mēnesi vai divus, bet tad sāka zvanīt čekisti. “A kas jūs tāds esiet? A kurš jūs tur ielika? A jums diplomāta statuss ir?”. Pēdējais jautājums tulkojumā no diplomātiskās smalkrunas apzīmē draudus. No čekistu viedokļa es biju bīstams precedents, tāpēc draudus īstenoja nekavējoties. Mani nosūdzēja vēstniecības vadībai, sacēlās skandāls, kas izskanēja līdz pat viņu ārietu ministrijai. Kā tas var būt, ka cilvēks no malas ir pieņemts tik sensitīvā amatā ?! Ļoti vienkārši, pieņemot darbā, pārbauda tikai galvenās nepieciešamās prasmes un ievāc rekomendācijas, oficiālas un neoficiālas, baumas, un tamlīdzīgi. Tikai tad, kad darba gaitā par cilvēku atklājas jauna būtiska informācija, drošībnieki sāk kasīt pakaušus un pētīt, kas tas ir par fakin ashol, ko viņi apstiprinājuši atbildīgā amatā.

Vēstniecībā bija nolēmuši tikt no manis vaļā. Pret mani notika smagākais administratīvais presings, ko esmu piedzīvojis savā mūžā. Neizpildāmi uzdevumi un nievājoša attieksme izraisīja stresu darbā. Mājās man kaimiņos iemitināja deģenerātus, kas plosījās un lauzās manās durvīs dienā un naktī. Reiz atgriežoties no darba, visa kāpņu telpa un sienas ap mana dzīvokļa durvīm bija nošķiestas ar asinīm. Ja tā bija imitācija, tad ļoti dabiska. Turpat grozījās grīļīgs tēviņš ar nazi rokās. Man ieraudzījis, viņš atņirdzās un sāka tuvoties. Laikam biju kļuvis tā saucamais otmorozoks, kam viss vienalga, jo mierīgi atslēdzu durvis un ieslēdzos savā dzīvoklī.

Vai šādos apstākļos iespējams strādāt, spriediet paši, bet es īsumā pastāstīšu, ko darīju vēstniecībā. Es biju tā saucamā “komerciālā sekcija”, kam ir maz sakara ar politiskajām un konsulārajām lietām. Manai darbībai derēja lielais virsraksts “eksporta veicināšana”. Praksē tas nozīmēja palīdzēt attiecīgās valsts uzņēmējiem pārdot savas preces Latvijā, atrast sadarbības partnerus, tirgotājus, ražotnes, telpas un tamlīdzīgi.

Citiem vārdiem sakot, mana darbība attiecās uz saimniecisko jomu, ko 90-os gados kontrolēja čeka un bandīti. Dabiski, ka mans amats bija viņu interešu sfērā. Čekisti tajā laikā bija kļuvuši par neatkarīgās Latvijas specdienestu darbiniekiem. Tāpēc no starptautisko attiecību viedokļa viss bija kārtībā. Jaunajā demokrātijas sargu statusā tie nesaudzīgi cīnījās ar mani, šim nolūkam izplatot baumas par krievu spiegu.

Darbs ar legālajiem uzņēmējiem un tirgotājiem aizņēma visvairāk laika. No apgrozījuma viedokļa raugoties, tas viss bija nieks, salīdzinot ar darījumiem, kas notika ar kriminālajām aprindām. Par to varu tikai nojaust, spriežot pēc atsevišķiem gadījumiem, kad attiecīgie pārstāvji ieradās vēstniecībā runāt ar mani. Bija tādi gadījumi, kad atbrauc bratans ar BMW un noparkojas ielas vidū. Pie manis viņš ieveļas ar “слышь, я мяса купить хочу”. Saku, ka mēs kārtojam tikai lielus darījumus, nosaucu ja nemaldos, dažus tūkstošus tonnu. Pārdomas ilga tikai dažas sekundes. “Нормально. Если всё хорошо пройдёт, ещё у вас купим”. Līdz ar to varēju mierīgu sirdi nodot klientu priekšniecībai, kur kārtoja lielos darījumus.

Toreiz 90-jos gados pietika kontrolēt tirgu nelielā pilsētā kaut kur Krievijā, lai varētu pelnīt miljonus. Par to gāja slavenās bandītu razborkas, tas bija laika gars. Pārtikas kvalitāte nevienu neinteresēja, kā saka, aprija un prasīja vēl.

Vēstniecībā gribēja panākt, lai no darba aizeju pats. Man nekas cits neatlika, tāpēc gatavojos darbu atstāt, un liku saprast vēstniecības darbiniekiem, lai nepārcenšas. Tas bija neilgi pirms aiziešanas, kad man uz galda bija nomesta pamatīga ķīpa ar papīriem ar atzīmi izlasīt, lai varu ķerties pie darba. Tā bija sarakste attiecībā par Latvijas cukura rūpniecību. Toreiz vēl darbojās 3 vai 4 fabrikas no padomju laikiem, kas ražoja cukuru no Latvijā audzētām cukurbietēm. Ja nemaldos, dažas reizes zvanīju ražotājiem, bet tas laikam bija pēdējais, ko darīju vēstniecībā.

Vairāk sakara ar Latvijas cukura rūpniecības iznīcināšanu man nav. Pazīstot čekas rokrakstu, tas varētu būt mēģinājums mani sakompromitēt, pirms atstāju darbu. Par Latvijas cukuru klīst baumas un nostāsti, tāpēc būtu interesanti palasīt komentārus par šo tēmu.

Sabiedrības stāvoklis un perspektīva

Vai ir vērts rakņāties 30 gadu vecos notikumos? Esmu mēģinājis runāt par to iepriekš, saņemdams izsmieklu un ņirgāšanos, mani pašu diskreditējot, cenšoties aizbāzt muti un pazemot līdz marginālam līmenim. Pašreiz situācija mainās, jo cilvēki sāk nojaust genocīda būtību, kad atņem darbu, tiesības un iztikas līdzekļus, nerunājot par mazo biznesu un īpašumu. Valsts jau sen ir nozagta, bet mašīna, kas darbojas “valsts” vietā tika būvēta pirms 30 gadiem un darbojas visu šo laiku. Rezultāts ir vadāmā katastrofa, kas skar katru individuāli, un tāpēc ir pamanāma.

“Sabiedrība bez nākotnes”, tas ir secinājums, pie kā nonāk drosmīgākie oficiālie komentētāji. Patiešām, visi oficiālie politiskie un ekonomiskie algoritmi sevi ir izsmēluši. Neviens vairs neņem pretī “-ismus”, neviens nevēlas karot un pakļauties nožēlojamai politiskajai varai. Tāpēc globālā pārvalde vairs neslēpjas un cenšas noturēt vadību ar vīrusa psihozi.

Cilvēkiem neatliek nekas cits, kā organizēties pašiem, veidojot pārvaldes, aizsardzības un saimnieciskās struktūras. Ja labi pameklē, internetā var atrast piemērus, kā organizēt daudzu dzīvokļu nama pārvaldi, apdzīvotas vietas pārvaldi, arodbiedrību … Tas nav vienkārši, un to centīsies novērst visiem līdzekļiem. Piemēram, ar “pašizolēšanos”, pulcēšanās aizliegumiem un līdzīgi. Organizēšanās notiek dažādos līmeņos, piemēram, izskanēja aicinājums dibināt “Habarovskas tautas republiku”, vēl atmiņā ir “Dzeltenās vestes”.

Savu iespēju robežās esmu centies dot ieguldījumu šajā darbā, un tas ir aprakstīts šeit.

Cilvēki parasti novērtē savas iespējas par zemu. Tā sakot, ko es viens iespēju pret varas sistēmu? Tas nav pareizi, šī sistēma ir sabrukuma stāvoklī, un tā aizraus sev līdzi arī nespējniekus. Mums uzspiež nedabisku uzvedību, kas ir pretrunā ar cilvēka būtību. Pret to ir jācīnās savu iespēju robežās, un atrašanās cīņas procesā ir katra vīrieša dabiskais stāvoklis.

20.09.20

LRTT

Protams, ka latvieši pilnīgi visur tika atstumti no varas grožiem vai nogalināti ! Vainot latviešus pie šodienas ārprāta, nav prāta darbs ! Bet, mēs “nokārtosim” arī šo jautājumu ! Sātanisko cionistu laiks ir iztecējis…

You may also like...

5 Responses

  1. Armands saka:

    Pamodos nakts vidū no sausaliga sapņa, kur nonācis esmu laika karuseli kaut kādās Sovietu laiku pretīgas baltā ķieģeļa augstceltnes uzgāju bibliotēku, kur ieraudzīju nepareizas bērnu grāmatas. Tās satvēris sāku lidināties un slēpt uz ļoti lielas sekcijas augstākā plaukta, lai bērni neiekļūst pie tādiem sūdiem. Lidojot ārā no bibliotekas aizlidoju līdz R. Bangerska laikam un savdabīgi parvertos viņa āda, bet tomēr tas biju es kuru nolēmusi utilizācijai. Kaut kādā zhidu izgudrota spiestuve mani no divām pusēm sāka spiest, kā kartona gabalu lielveikala spiestuve. Sapratu, ka man ir pipec šausmīgs un jāizcieš ir kristieša ciešanas, kam man tādas vajadzīgas? Šausmas pamodos un nodomāju, ka tas saistīts ar izlasīto Tribunālā i japaskat, ka varbūt jauns kas? Jāņa Čakstes dzimta tāda gnidiska dzimta un Bangerskis pēc kara norādīja Zviedrijas soc demokrātiem, ka tie jau kara laika vidū spēja patverties Zviedrijā. Asākas kašķa būšanas bij tieši latviešiem trimdā ar Zviedrijas latviešiem. Čakste tanī laikā ar žīdiem pinas un samos laikos tās atvases Latvijā veic afēras ar tām pašām Zviedru bankām. Tie paši pedorasti viņiem arī vien apkārt tuse. Krasivo. Valdemāra 23 ēka aizgāju parunāt par naudas aizdevumiem nelielam biznesam i acu priekšā tak Redzams, ka gnīdas, kuras kalpo Zviedru bankām.

  2. Māris M. saka:

    Tik tieši un nepastarpināti ieskatīties politķēķī un redzēt patiesos šefpavārus darbībā mums bieži nenākas. Bet ceru, ka Rids Bruners šādu iespēju mums uz priekšdienām vēl sagādās.

    Šiem šefpavāriem ir arī pa kādai tīri cilvēciskai, bet ne latviskā izpratnē ētiskai īpašībai. Viņiem patīk lielīties. Tā kāds “šefpavārs” savas firmas (firmai ir pat ļoti latvisks nosaukums, bet nav dzirdama latviešu valoda) strādniekiem savulaik mēdza lielīties, ka ne jau Saeimā tiekot pieņemti likumi, bet gan, piedaloties tādā pasākumā tieši viņam, saeimas ēdnīcā.

    Rida rakstītais apstiprina un pierāda to, ko līdz šim it kā zinājām, sapratām, nojautām, bet ko jebkurā brīdī varēja norakstīt uz baumām.

  3. Piedzīvojumu man tiešām netrūkst. Gribētos dzirdēt arī no lasītājiem, kas varētu interesēt. Iepriekš man jautāja par slavenībām, prominentiem čekistiem. Es nevaru rakstīt par cilvēkiem, ko nepazīstu. Ja kāda no manis aprakstītajām epizodēm izraisa interesi, varētu to aplūkot tuvāk.

    Man interesē lasītāju pieredze par uzrakstīto. Papildinājumi, labojumi, jautājumi ..

  4. Atceros saka:

    Brunera kungs vienā teikumā ir minēts Sandras Kalnietes grāmatā “Tu lauzi, mēs lauzām”. Varbūt viņš var pakomentēt Sandru Kalnieti un viņas patieso seju.

  5. RB - Atceros saka:

    Manuprāt, cilvēku var raksturot notikumu un apstākļu kontekstā. Šim nolūkam raksturojamais jāpazīst pietiekoši labi. Esmu vairākkārt rakstījis, ka neizteikšos par cilvēkiem, kurus nepazīstu, vai pazīstu pavirši.

    Sandra Kalniete ir sevi apliecinājusi pietiekoši, lai sabiedrībai rastos priekšstats par viņu kā publisku personu. Domāju, ka viņas patiesā seja daudz neatšķiras no mēdiju ekrānos redzamā.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.